Veselais saprāts un dolāri krūšturī. Saruna ar rakstnieci Baibu Zīli

Baiba, par ko rakstnieks grib stāstīt?

Rakstnieka sapnis ir, ka viņu izjautā tikai par viņa grāmatām. Nejautā neko ne par privāto dzīvi, ne par politiku. Es pati ilgojos pēc intervijām, kurās mani trīs stundas pratinātu, kā es katru grāmatu rakstīju.

Bet mani vairāk interesē: kur ņemt sižetu? Jo rakstīt prot daudzi, bet radīt sižetu tikai retais.

Pirmais sižets man tapa Tomasa Maina Rīda grāmatu iespaidā. Man tad bija vienpadsmit gadu, un mana mīļākā grāmata bija Jātnieks bez galvas. Sāku rakstīt grāmatu par indiāņiem un princesēm. Taču sapratu, ka grāmatā jābūt arī mīlestībai. Un tā man bija problēma. Es tikai no grāmatām zināju, kas tā mīlestība ir. Taču bez mīlestības nav romāna, sižetam to vajag. Man bija viena burtnīca jau pierakstīta, bet paredzētas šim romānam bija vēl kādas simts, tāpēc domāju: kamēr rakstīšu, es taču noteikti paspēšu iemīlēties un zināšu, kas ir mīlestība! Jāraksta tik, un tad jau redzēs!

Iedvesma ir literatūra, ko lasu. Redzu kādu interesantu paņēmienu vai līniju.

Tu esi ļoti liela lasītāja.

Ar pandēmijas ienākšanu mūsu dzīvē – jā. Bet vispār lasīšana notiek tādiem viļņiem. Un vispār es tagad patiesībā tomēr lasu mazāk nekā agrāk. Bet es noteikti cenšos sekot līdzi, kas notiek literatūrā Latvijā un pasaulē.

Un ko tu lasi, kas tev patīk?

Es mācījos filozofos. Tas bija laiks, kad visi man apkārt lasīja maģiskos reālistus – Kortasāru, Borhesu, Markesu. Lasīja modernos eksistenciālistus – Sartru, Kamī. Klasisko literatūru ar Dostojevski priekšgalā. Tas viss mani ietekmējis. Tāpat Dženeta Vintersone, Selindžers, Vonnegūts. No pēdējā laika ietekmēm varu minēt Sandro Veronēzi – viņa Kolibri bija labs. Tommi Kinnunena Četru ceļu krustojums. No modernās literatūras – Hanja Janagihara un Mazliet dzīvības. Man ļoti patīk Džons Ērvings, cenšos izlasīt visas viņa grāmatas angliski.

Man patīk, kā raksta Svens Kuzmins. Viņam nupat iznāca Dizažio, ko noteikti gribu izlasīt pēc iespējas ātrāk. Man patīk, kā raksta Aksels Hiršs Satori portālā. Es sevi uztveru kā matemātiķi, man ir grūti rakstīt par jūtu tēmām, tāpēc ļoti iedvesmojos no viņa emocionālā, jūtīgā stila.

Un ko mēs no tā visa uzzinām par tevi?

Man patīk literatūra, kas liek domāt. Kas izmanto netradicionālus paņēmienus. Lai gan ir arī ļoti spēcīgas reālistiskas grāmatas. Piemēram, Andra Neiburga ir ļoti reālistiska, bet tur ir apslēpts tāds īpašais mirdzums. Lūk, sasniegt to mirdzumu – tas arī būtu mans ideāls, kā gribētos rakstīt. Lai viss kā dzīvē, bet ieslēpts vēl arī TAS. Dzīvē bieži notiek kaut kas tik interesants, bet tad to apraksta vārdiem, un īpašais pazūd. Paliek pavisam parastas lietas, notikumi, cilvēki... Bet katram cilvēkam ir tā sava sāpe, un rakstniekam jāspēj uzrakstīt tā, lai šis īpašais uzmirdz. Bet kā? Kā to izdarīt?

Tu ar savu dzīvi izspēlē kādu sižetu?

Nu vispār jau ir tāda teorija: lai radītu, ir vajadzīga garlaicība. Un tā tiešām ir – kad notiek ļoti intensīva dzīve, nemaz nav laika rakstīt. Man arī bijis tāds periods, kad es vispār nerakstīju. Jo tad es mainīju darbu, draugus, dzīvesvietas, visu laiku bija kaut kādas drāmas, un rakstīšana vispār nebija prātā.

Patiesībā es tā sistemātiski sāku rakstīt, kad dzīve daudzmaz nostabilizējās. Es esmu precējusies, man ir stabils darbs, un nekas dzīvē nav jāmaina. Protams, visu laiku ir ikdiena un mikrorūpes, bet lielās līnijās nekas netraucē rakstīt. Sižeti un stāsti rodas no ikdienas. Piemēram, vakar es satiku vienu savu draugu, sākām runāt par bērnības atmiņām. Bet viņam vecāki ir arheologi. Un viņš sāk stāstīt par savu bērnības istabu, kas bija pilna kastēm, kurās cilvēku kauli. Un kā viņam bija bail, kā viņš miedza ciet actiņas, un kā salasījās Jaunsudrabiņa spoku stāstus, un tad viņam vēl vairāk kļuva bail. Kad tēvs mierinot izstāstīja, ka kaulos fosfors spīd, tad vēl vairāk bail – jau zinātniski bail! Es uzreiz tādas lietas pierakstu. Tagad telefonā, bet kādreiz man, protams, bija melns Moleskine blociņš.

Man jau ir pieredze, kad mani ikdienas piedzīvojumi pārtapuši grāmatās. Viena ir Rausītis un karma, kurā es aizbraucu tievēt un sāku pierakstīt, kas ar mani notiek. Un otra ir Piezīmes no Citurzemes par dzīvi Vācijā. Tu jau viss vienkārši radās pats no sevis. Sāc ieraudzīt visu, kas notiek apkārt, un saproti – tas nu gan ir tīrais Kafka, tas Orvels, bet te jau Markess vai pat Peļevins sākas!

Tas arī ļauj pasmieties par sevi un pacelties pāri kādai absurdai vai kaitinošai situācijai. Piemēram, vakar trīs stundas gaidīju rindā pie ārsta. Biju kārtīgi sacepusies un dusmīga, bet vienā brīdī paskatījos uz sevi no malas – ieraudzīju to satraukto kundzīti, un kļuva smieklīgi. Tā ir zināma rakstnieku privilēģija – ieraudzīt sevi tā no malas.

Ir literatūras žanri, kas tev patīk, bet nepadodas?

Es gribētu ieiet teātra pasaulē. Man ļoti patīk teātris, jau kopš bērnības, un arī tagad ļoti cenšos sekot līdzi. Kad atbraucu uz Latviju, vienmēr eju uz visām jaunajām izrādēm.

Mana mamma raksta lugas. Un nu es arī esmu nonākusi līdz tam. Uzrakstīju divas lugas – vienu īscēliena un otru garāku, pirmā pat uzvarēja konkursā un iznāks krājumā. Neesmu tikusi līdz tam, ka manas lugas uzvestu, bet vismaz līdz krājumam esmu. Rakstīt lugas ir kaut kas ļoti atšķirīgs. Tur ir tikai dialogi. Kas, no vienas puses, padara pasākumu ļoti spraigu. Bet – no otras puses – ar šiem dialogiem ir jāizstāsta viss. Jā, tas man būtu ļoti interesanti: kā manis uzrakstītais pārvēršas par to dzīvo bildi. Tas ir žanrs, ko es gribētu attīstīt.

Tava dzīve ir komēdija, drāma, farss?

Es domāju, visiem dzīve ir tāda traģikomēdija. Jebkuram no mums jāpiedzīvo zaudējumi, arī burtiskā nozīmē kāds no draugiem vai radiniekiem aiziet. Bet tad atkal nāk tas smieklīgais. Vudijam Allenam ir filma Melinda un Melinda. Viena un tā pati sieviete, darbība nepārtraukti mainās, notikumus skatot te kosmiskā, te traģiskā gaismā. Kā ir patiesībā? Kaut kur pa vidu.

Es cenšos dzīvi uztvert kā ratu, kas griežas. Un tas griežas gan tad, kad esi augšā, gan tad, kad lejā. Tas rats joprojām ir tas pats.

Komiskākie notikumi tavā dzīvē?

Vai, daudz! Es pat nezinu, kā to tagad pieklājīgāk izstāstīt... Vienmēr šo notikumu esmu gribējusi aprakstīt, bet nezinu, kā to ticami izdarīt. Tas notika deviņdesmitajos, manā pirmajā darbavietā. Man toreiz maksāja aploksnē un dolāros. Tā bija ārzemju firma, un alga bija tiem laikiem ļoti laba. Saņemot ievērojamu naudas summu skaidrā naudā, es to ieslēpu krūšturī, tā šķita drošākā vieta, jo strādāju caurstaigājamā telpā. Algas izmaksas diena iegriežas ar ballītes elementiem, un šo šķidro elementu iespaidā, atnākot mājās, pa taisno metos uz tualeti. Kur arī manas banknotes aizpeldēja kopā ar nolaisto ūdeni...

Bet tā bija tikai pirmā sērija. Es vēl toreiz biju tik jauna, ka dzīvoju pie mammas. Un viņas dzīvokļa stacionārā telefona numurs bija ļoti līdzīgs avārijas dienesta numuram. Atšķīrās tikai viens cipars. Mums ļoti bieži jebkurā diennakts laikā zvanīja kā uz avārijas dienestu, tāpēc mēs ļoti labi zinājām dienesta īsto numuru no galvas. Zvanīju avārijas dienestam un pateicu, kas noticis. Lai situāciju dramatizētu, nosaucu lielāku naudas summu, kas aizpeldēja kanalizācijā. Viņi apsolīja, ka atbrauks, bet lai es pasakot kaimiņiem, ka ūdeni nedrīkst tecināt. Ātri apskrēju kaimiņus, stāstot, ka man podā iekritis briljanta gredzens, jo bija neērti stāstīt patiesību.

Avārijas dienests atbrauca, piegāja pagalmā pie kanalizācijas lūkas, atvēra to un tieši tajā sekundē tur izpeldēja visas manas banknotes. Tās tur peldēja kā mazi kuģīši, un mēs tās visas paņēmām. Es sajūsmā nopirku viņiem polšu, bet vīri zvanīja savai dispečerei un teica tā: “Uzdevums ir izpildīts, naudu atguvām!” Un piebilda: “Bija tiešām ievērojama naudas summa!” Tad nu es domāju – pa šiem gadiem avārijas dienesta leģendās tie mani 400 dolāri droši vien ir ļoti izauguši. Noteikti ir tāds urbānais mīts, kur no kanalizācijas tiek izvilkts miljons!

Bet traģiskākais notikums tavā dzīvē?

Man bija astoņpadsmit gadu, kad aizgāja trīs man nozīmīgi cilvēki. Mans tētis. Mana omīte. Un mana tante. Ātri viens pēc otra. Un kas var būt traģiskāks par nāvi? Viss pārējais ir sīkumi. Es, par laimi, biju jauna, dzīve ritēja ātri uz priekšu, un es to absorbēju. Tagad varu tikai brīnīties, kā man tas tik ātri un viegli izdevās. Jo tagad es salūztu.

Rakstīšana tevi uztur pie veselā saprāta vai to laupa?

Es domāju, noteikti uztur pie veselā saprāta. Rakstīšana man ir tāds ilgtermiņa projekts, kāds jārealizē. Es pati sev sastādu plānu. Man ir konkrēts lappušu skaits, kas jāuzraksta noteiktā laikā. Ideālajā variantā – 40 lapaspuses mēnesī, tātad divas lapaspuses dienā.

Nekad jau dzīve nenotiek gluži pēc plāna, taču šai sadaļai man vismaz tas ir. Es tam pieeju matemātiski. Un katru reizi ir prieks, ka pavirzījos uz priekšu, tas rada attīstības sajūtu. Tagad gan man nekas neliekas reāli, jo šā brīža romāns ir sākumā un galerta struktūrā, kas jāsavāc. Tomēr kopumā rakstīšana manā pasaulē ir kaut kas tāds pastāvīgs, plānots un drošs. Kamēr viss pārējais ir mainīgs un nepastāvīgs.

Pat pastāvīgais darbs?

Darbā un attiecībās visu laiku kaut kas notiek – ir problēmas, plānu nomaiņa, tur ir emocionālās un cita veida svārstības. Bet rakstīšana ir kaut kas tāds, ko vadu es pati.

Ko tu dari?

Es strādāju Eiropas Centrālajā bankā par biroja vadītāju. Mana darbavieta ir Vācijā, Frankfurtē pie Mainas. Šobrīd gan ar pandēmiju ir daudz tāldarba, un kā jau daudziem biroju darbiniekiem mājas un biroja režīms ir sajucis.

Tev ir ļoti pazīstama mamma – rakstniece Monika Zīle. Un viņa reiz intervijā teica, ka nemaz tik saldi nesaprotaties, ir gana sarežģīti. Sociālo tīklu bildēs gan kopā ēdat austeres, iedzerat vīnu un tik smuki smaidāt!

“Sarežģītas” gan būtu pārspīlēti teikts. Tagad, kad man ir pāri četrdesmit, attiecības ir kļuvušas krietni vieglākas. Man – beidzot! – ir zudušas tīņu ambīcijas un kompleksi, arī kaut kādas bērnības traumas sadziedētas. Es daudz ko ilgi neatceros, bet mana mamma ir cilvēks, kas visu atceras. Un arī manu jaunības uzvedību atceras. Man, protams, tagad ir žēl par daudz ko, ko darīju un teicu, bet no dziesmas vārdus neizsvītrot. Es vispār mammu sāku saprast tikai salīdzinoši nesen.

Bet mamma tev ir dzīvesgudra.

Dzīvesgudra viņa ir citiem, man viņa ir mamma. Un mamma visu laiku par savu bērnu uztraucas, grib labu, pārdzīvo par to, par ko nevajag, savukārt bērns pārdzīvo par mammu, kura pārdzīvo... Un tā tas viss virpuļo. Dzīvesgudrība jau nekur nepazūd, bet uzvar tomēr attiecības mamma un bērns.

Raksti tu mammas iespaidā?

Lūk, tas mani vienmēr ir nodarbinājis: kā sāk rakstīt cilvēki, kuriem mājās vecāki neraksta? Kā sāk rakstīt cilvēki, kas dzimuši strādnieku ģimenē? Es, protams, to sāku darīt, atdarinot vecākus. Mamma bija redaktore, un arī man bija redakcija – sasēdināju rindā lāčus un biju viņiem redaktore. Mamma taisīja avīzi, un mēs arī izdevām savējo – to sauca Puteklītis. Es drukāju uz rakstāmmašīnas nesakarīgas burtu kombinācijas, vēl pirms iemācījos lasīt. Tētis man bija radio žurnālists, viņš arī visu šo manu darbošanos atbalstīja, deva man savu tiem laikiem ļoti īpašo diktofonu, kurā es iedziedāju dziesmas. Man likās, ka žurnālistika ir vienīgais darbs. Un pilnīgi noteikti, ka es tāpēc rakstu. Varētu gan arī teikt, ka es savu dzīvi eju savu vecāku pavadā, jo neesmu kļuvusi par inženieri vai ārsti. Esmu nokopējusi savus vecākus.

Mamma rakstīja lugas – un nu es arī esmu nonākusi līdz tam. Turklāt es taču vienmēr esmu gribējusi nebūt tāda kā mamma, bet atšķirīga. Un emocionālajā ziņā mēs esam atšķirīgas, bet radošā līnija ir izvērtusies tieši tāpat. Kādreiz man likās: kāpēc mamma braukā pa bibliotēkām, tiekas ar lasītājiem, man tās likās tādas muļķības! Bet tagad mani beidzot arī pirmo reizi uzaicināja bibliotēka – un es esmu sajūsmā, rezervēju viesnīcu un nevaru vien sagaidīt šo tikšanos!

Katram ir kaut kas tāds, kas padara dzīvi sarežģītāku. Kas tev ir tāds?

Jebkurš mākslinieks jau sapņo par to, ka varētu pārtikt tikai no savas mākslas. Par to klusībā sapņo arī visi rakstnieki. Bet ar vienu vai divām grāmatām gadā nesanāk. Turklāt kur ir garantija, ka tā viena grāmata gadā vispār sanāks? Vismaz man tas radītu lielu stresu, ja es zinātu, ka noteikti jāuzraksta.

Bet vai es gribētu no savas dzīves kaut ko izņemt – diez vai. Negribu arī neko pagātnē mainīt. Varbūt vienīgi esmu domājusi, ka jaunības uzdzīvēs nobumbulēju dažus gadus un nedarīju neko radošu. Bet arī nevaru sev pārmest, ka neko nedarīju, jo mācījos vakara nodaļā un pa dienu strādāju. Nu jā, bet uzdzīvei jau laiks palika... Tomēr arī tas mani veidoja. Es reiz biju Londonā vienā seminārā par rakstīšanu. Tur bija rakstniece Selsija Pīrsa Viņa sarakstījusi bestselleru Belle un citus.

Man tolaik bija trīsdesmit pieci gadi, un es rakstīju stāstus angliski, latviski arī man jau bija publikācijas, un man likās, ka esmu nopietna, liela rakstniece. Bet viņa toreiz teica tā: “Kamēr jums nav četrdesmit, vispār neiespringstiet!” Tā arī teica – go to the party! Man likās, ka uz mani gan tas neattiecas, es jau esmu tik gudra un visu zinu. Bet īstenībā ar rakstīšanu tiešām mierīgi var sākt nodarboties, kad ir pāri četrdesmit. Es nenožēloju, ka nekļuvu ar kaut ko slavena divdesmit gadu vecumā, toreiz man nebija lielas sajēgas par dzīvi, un vienlaikus notika tik daudz notikumu. Toreiz es daudz ceļoju, man bija tik daudz jaunu draugu, tad sākās dzīve ārzemēs. Nē, viss notika labi un laikā.

Un tagad tev ir vīrs, un droši vien arī mīlestība ir.

Mīlestība arī ir. Nuja. Un stabilitātes sajūta ir. Mums gan ir tāds dzīves modelis, ka viņš strādā Luksemburgā, es – Vācijā. Līdz ar to man nav tādu kārtīgu māju – es pārvietojos. Un droši vien tagad vairs nemaz nespētu dzīvot vienuviet, mājas ir visur.

Kas tev ir mīlestība?

Es esmu racionāls cilvēks. Pēc horoskopa esmu riktīgākā Jaunava. Vienreiz mūžā biju pie astrologa – tolaik tieši nodarbojos ar vīra meklēšanu – un uzzināju, ka esmu tāds kā kvadrāts, man visas ir zemes zīmes, un tāpēc man vajag dzīvē darīt arī kaut ko radošu, lai es nebūtu tik ļoti piezemēta. Astrologs jau nevarēja zināt, ka es kādreiz esmu rakstījusi un kādreiz darīšu to atkal.

Jā, bet par to racionālo. Mūsu mīlestība ir, piemēram, pagatavot otram kaut ko garšīgu vakariņās, nopirkt kādu gardumiņu. Mans vīrs atbalsta manu mammu, šīs rūpes ir arī materiālas, viņš uzsauc mums restorānu. Jā, mīlestība ir rūpes. Arī ļoti praktiskas. Bet mēs arī katru dienu viens otram pasakām “es tevi mīlu”.

Otrs, kas ir mīlestība, – sava egoisma pārvarēšana un kompromisu māksla. Tie lēmumi un cīņa ar savu ego ir katru dienu. Arī atteikšanās no saviem principiem kādreiz. Es pateikšu vīram, ka viņam bija taisnība, pat ja tas tā nebija. Jo arī tā izpaužas mīlestība. Noklusēšu, ja man kādreiz kaut kas nepatīk. Un pēc tam jau viņš pats sapratīs, ka varbūt tā darīt nevajadzēja. Nu ja.

Kas viņam nepatīk, ko tu dari?

Es zinu, ka viņam patīk, ka es rakstu. Viņš ar to lepojas. Arī šo žurnālu viņš nopirks vairāk nekā vienu eksemplāru un iedos izlasīt visiem saviem radiem. Reizēm jau viņš papukst, ka es kaut ko mājās neizdaru, jo man jāraksta, bet sirds dziļumos viņam tas ļoti patīk.

Kā latviešu cilvēks jūtas, dzīvojot ārzemēs un konkrēti Vācijā?

Tieši par to man ir vesela grāmata! Redzi, es tur dzīvoju septiņpadsmit gadus. Un, tā kā jau esmu adaptējusies, jūtos tur ļoti labi, un man neliekas, ka vispār ir kāda starpība – dzīvot Latvijā vai Vācijā. Ņemot vērā iespējas visu laiku sazināties vatsapā, zoomā vai skaipā, var pat nesajust, kur dzīvo. Darbadiena taču tāpat paiet darbā, un vakaros nemaz nebūtu spēka tā nu skriet un tikties ar draugiem.

Ja man Vācijā no Latvijas kaut kā pietrūkst, tad tā ir jūra un daba. Mūžīgās emigrantu vaimanas. Daba jau ir arī tur, un pat skaista – kalni un gleznaini ciematiņi –, bet ir tā problēma, ka tur ir daudz cilvēku. Tu nekad nenonāc tādā dabā kā šeit, kad esi viens pats mežā vai pie ezera. Vācijā visur, kur ir skaista daba, būs arī bariņš vāciešu.

Es kādu laiku dzīvoju Luksemburgā, un tur gan bija kā Latvijā – varēja aizbraukt pie ezera, bet galā tikai pāris cilvēku. Vācijā man pietrūkst neskartās dabas, kas ir Latvijā. Un vēl man pietrūkst latviešu kultūras dzīves. Vācijā ir bagātīga kultūras dzīve, bet es it kā esmu ārpus konteksta. Es varu baudīt pasaules līmeņa priekšnesumus, bet šeit es šos māksliniekus pazīstu, esmu ar viņiem uzaugusi. Tur es kultūras telpā jūtos anonīma.

Esmu mēģinājusi tajā kultūras vidē ieiet, regulāri piedalījusies kādās aktivitātēs, bet man vienalga tas neizdevās, un nu jau esmu atmetusi tam ar roku. Tāpēc braucu šurp, eju uz Jauno Rīgas teātri un skatos, kurš ar kuru atnācis. Un pēc tam lasu visas recenzijas par redzēto. Tur es sev šo vidi nevaru izveidot, jo man vienkārši ir citas saknes. Es gan arī tur esmu sev atradusi dažus draugus, bet šeit man tā ir vesela platforma, kas būvēta vairāk nekā 40 gadu.

Savukārt Latvijā man pietrūkst Vācijas sabiedrības viendabīguma. Jo šeit ļoti labi var redzēt sabiedrības noslāņošanos, valda jauno un skaisto kults. Vecos cilvēkus Latvijā vispār gandrīz neredz. Man Vācijā pie mājām ir tāds tirdziņš divreiz nedēļā, tajā ir šampanieša stends, bet tam ir sava publika – un tajā ir gan večiņa uzkrāsotām lūpām, gan vecītis, kurš visiem rāda savu jauno aifonu.

Viņi nav nekādi bagātnieki, Vācijā arī ir diezgan grūti, un Frankfurte vispār ir dārga pilsēta, tomēr pensionāri grib kopā iedzert to šampanieša glāzi. Tur veci cilvēki savstarpēji koķetē, šeit nekad neko tādu neesmu redzējusi. Paskaties šobrīd apkārt – mūsu vecuma un jaunāki cilvēki. Vācijā puse no šīs kafejnīcas apmeklētājiem būtu virs sešdesmit. Sēdētu ar savu kafiju un lasītu avīzi. Tā man Latvijā ļoti pietrūkst, un tas skumdina.

Tu pieminēji savu vētraino jaunību.

Nu nebija jau nekas tāds, vienkārši es jau kopš bērnības augu radošā vidē. Un vēlāk mācījos filozofos. Un vispār bija deviņdesmitie.

Ko no filozofijas studijām tu izmanto savā dzīvē?

Pati brīnos, cik ļoti filozofija noder dzīvē! Toreiz mācoties likās, ka nekas nenoderēs, un vispār jau otrajā kursā šķita, ka visu zinu.

Tā īsti nav filozofija, bet man, piemēram, patīk Karls Gustavs Jungs. Es lasu viņa sapņu interpretācijas, viņa arhetipi ļoti palīdz rakstīšanā. Jungam bija ārkārtīgi plašs redzesloks, viņš par daudz ko interesējās un to visu pielietoja savā psiholoģijā. Man ļoti patika Ludvigs Vitgenšteins, viņa matemātiskais un loģiskais prāts. Viņš iemācījās ar loģiku aiziet līdz tam līmenim, kur sākas Dievs. Un teica tā: tas, kurš ir pakāpies, atmet kāpnes, jo tās viņam vairs nav vajadzīgas. Viņš domāja tik dziļi, asi un dažādi, ka ir ļoti jāpiepūlas un jāvingrina sava apziņa, lai viņu lasītu. Viņš ir domāšanas treniņš.

Bija deviņdesmitie, un es iekļuvu tajā radošajā vilnī, kad nevienu vēl neinteresēja nauda. Filozofos mācījos vienā kursā ar Paulu Bankovski, arī režisors Gatis Šmits sākumā bija mūsu kursā. Visi sēdēja virtuvēs, klausījās Borisu Grebenščikovu, un nekas cits apkārt neeksistēja. Un tad pēkšņi attapos un pamanīju, ka visi mani klasesbiedri strādā auditorfirmās, visi kaut ko pērk un pārdod, strādā vairākos darbos, bankās... Bija pat stāsti par cilvēkiem, kuri strādā ārzemēs! Viss pēkšņi tik ātri attīstījās. Un arī es pēc filozofiem sāku mācīties juristos, paralēli strādājot aviokompānijā.

Dzīvoju kopā ar savu kursabiedru, mums bija sava firma, nodarbojāmies ar grāmatvedību un parādu piedziņu. Ļoti interesanta pieredze; balstoties tajā, es arī uzrakstīju savu romānu Melu meistars. Tur bija cilvēki ar dārgakmeņiem, kriminālās autoritātes un čemodāni ar naudu. Bija bandīti un tiesas, es izbaudīju deviņdesmitos pa īstam un visā krāšņumā.

Un dzīvoji labi?

Īsti nē. Tas patiesībā bija visnabadzīgākais periods manā dzīvē. Mums bija sadibinātas n-tās firmas, gāja kā pa elli. Viss radošais tajā brīdī neeksistēja. Tāpēc jau es saku: lai sāktu strādāt iztēle, jābūt garlaicībai.

Vēlāk sāku strādāt starptautiskos projektos. Kādu laiku nodzīvoju Ņujorkā, tad strādāju vienā ANO projektā, līdz nokļuvu līdz Eiropas Komisijai un tad līdz Frankfurtei un bankai.

Bet ar vīru kā iepazinies?

Es aizbraucu uz Vāciju, lai apprecētos ar latvieti.

Vīrs parādījās pilnīgi negaidīti, tieši kā romānos. Mēs divas kompānijas no Vācijas un Luksemburgas devāmies uz Itāliju. Es toreiz negribēju braukt, tolaik tik daudz ceļoju, aviobiļetes bija lētas – domāju, šoreiz izlaidīšu, nekur nebraukšu. Palikšu mājās un rakstīšu. Bet mani pierunāja, darbā bija maija brīvdienas, un pēdējā brīdī tomēr aizbraucu. Šajā braucienā pievienojās Valdis, mans vīrs. Tā jau tas parasti notiek – kad kaut kur negribas doties, bet tur sanāk lieli notikumi.

Tev atliek laiks kādiem hobijiem?

Es labprāt tādus ieviestu. Es gribētu vairāk kopt ziedus. Kādreiz šuvu un tagad mēdzu fantazēt, ko visu varētu uzšūt. Bet nav jau laika, viss tiek atvēlēts rakstīšanai. Vēl es seriālus daudz skatos.

Kur, tavuprāt, cilvēki vislabāk un vieglāk dzīvo?

Es vislabāk jūtos Latvijā, kaut šeit noteikti nav visvieglāk dzīvot. Tūristiem jau viss liekas skaisti. Nezinu, mani kaut kā joprojām fascinē Francija. Cilvēki tur ir atbrīvoti, māk izbaudīt mazos dzīves sīkumus. Viņiem ir laba virtuve, īsāks darba laiks. Tā vispār ir Eiropas īpatnība – cilvēki izvēlas mazāk strādāt, bet vairāk pavadīt laiku ar ģimeni. Tā arī, manuprāt, ir jādzīvo. Tas viss Francijā ir – garie pusdienlaiki, garās brīvdienas. Tāda izsmalcinātība ikdienā. Tur ir garšīga maize, garšīgs sviests, un pat sāls ir garšīgs! Es vienmēr pērku tikai franču sāli.

Ļoti novērtēju, ka cilvēkiem ir laba gaume. Ka viņi neiztaisa no savas dzīves milzu drāmu. Es reiz jaunībā apmaiņas programmā dzīvoju franču ģimenē. Ienākot viņu mājās, domāju: cik skaista māja, nez ko viņi tādu dara? Bet viņi bija pavisam parasta ģimene, strādāja gan tikai tēvs. Viņi katru vakaru gatavoja vairākus ēdienus un tad lēnām, skaisti to visu ēda.

Noteikti bija siers ar vīnogām. Un noteikti bija deserts. Mazliet vīns. Es arī cenšos tā – skaisti. Man tā patīk. Mans vīrs ir izcils pavārs, viņam viss izdodas, tas ir viņa hobijs un kaislība. Mums patīk par to diskutēt – piemēram, kā kartupeļus nepārvārīt.

Beigās jāļauj tev vēl par to patīkamāko – grāmatu rakstīšanu – runāt.

Kad rakstu, visu redzu ļoti kinematogrāfiski. Zinu, kurās vietās tas “īstenībā” notiek. Tas man viegli nāk. Bet ar mīlestību, jūtām un seksu ir grūtāk. Īpaši ar seksu. Tā ir tēma, ko ļoti viegli padarīt patētisku vai pornogrāfisku. Pornogrāfiskais gan tagad modē, ar visiem ķermeņa daļu aprakstiem – es mazliet esmu tajā virzienā gājusi, īpaši, ja varonis ir vīrietis. Bet tagad rakstu grāmatu par jaunu meiteni, kurai daudz kas ir pirmo reizi. Nu nav viegli, nav. Nevar taču rakstīt: “viņš man pieskārās, un es izdzirdēju eņģeļu balsis”. Nevar arī puritāniski kā filmā izdzēst gaismu, un visiem tāpat skaidrs, kas notiek.

Un kā pateikt mīlestību vārdos? To, ko cilvēks jūt un nevar pateikt vārdos. Ko cilvēks domā, kad viņu pamet? Ko tādā situācijā atceras? Grāmatā to visu vajag. Protams, vieglāk ir rakstīt aizraujošas detektīvintrigas vai aprakstīt ļaundarības. Tur var izvērsties. Bet to, kas ir labs, ir tik grūti uzrakstīt.