"Mednieki ir tie lielākie romantiķi" - Juris Hiršs par bailēm un mīlestību

Lai arī šķiet, ka labdabīgāku cilvēku par Hiršu grūti atrast, atliek vien parunāt, un var just stingru dūri. Tā jau ir, katram sava vīrišķība. Un kur gan teikts, ka akmens nevar būt maigu puķu apvīts? Juris ir kājāmgājējs, un varbūt tieši tas ir viņa spēks – liekot vaiņagu uz vaiņaga, uzcelt savu māju, iztīrīt garām plūstošo upīti, vārdu pie vārda liekot, uzrakstīt lugu un scenāriju. Viņš laikam nav vēja, bet zemes cilvēks. Kaut arī tāds, kuram ļoti patīk zvaigznēs lūkoties.

– Kā saņēmies rakstīt libretu? Droši vien kritēriji valsts teātrī ir diezgan augsti – no režisoriem, aktieriem.

– Šodien runāju ar Autobuss debesīs, un Marts Kristiāns Kalniņš teica, ka viņi sākuši veidot grupu ar mērķi nevis būt ansamblītim, kas spēlē ballītes mazos klubiņos, bet nopietnai Latvijā konkurētspējīgai vienībai. Pie manis doma par libretu nāca pēc kāda, manuprāt, diezgan vāji uzrakstīta mūzikla. Ar Valdi Zilveru nospriedām: ja tā, tad jau mēs arī varam. Viņam radās doma par Bāskervilu suni – pasaulē pazīstams gabals, nekad nav bijis mūziklā. Ķērāmies klāt bez latviešiem raksturīgās nostājas – ko tad es, es jau neko, tik tā drusku, es jau vispār... Un ja vēl kāds pasaka – eu, tas nav labi, ko dari! –, tad viss, vairs nekad mūžā nedarīšu. Jārēķinās, ka atsauksmes būs dažādas – nav jau 100 eiro, kas visiem patīk. Man, piemēram, patīk viena meitene, bet otra ne. Savukārt Jankam patīk tā otra, un viņš saka – tā ir visskaistākā! Es saku – tu esi pilnīgs muļķis! Tavējā ir tāda – pūt un palaid...

– Nu, pirmajai dziesmai, ko ar ģitāru uzrakstīju 15 gadu vecumā, arī teksts bija paša! Man ir ļoti daudz dziesmu arī paša vārdiem.

– Ar libretu varētu būt atvērušies plašāki vārti?

– Jā. Tas izklausās tā nekautrīgi (smejas). Bet domāju – es to varu darīt. Dziesmas ar maniem tekstiem ir gan Trīs musketieros, gan Sīkstulī. Man šķiet, ka pa 25 gadiem, kurus esmu nostrādājis teātrī, esmu sapratis, ko vajag. Protams, labi apzinos, ka Latvijā tiem, kas šajā jomā jau darbojas, tas ļoti nepatīk.

– Kad uzzināju, ka tāda izrāde tapusi, atcerējos padomju laikā izdoto grāmatiņu ar stāstiem par Šerloku Holmsu – ar lietainu Londonas ainavu uz vāka. Līdzi nāk sajūta – romantiska un baisma vienlaikus. Vai tev ir līdzīgi?

– Jā, mēs, bērni, ļoti daudz lasījām. Televizors ģimenē ienāca, kad jau biju pilngadīgs, un paldies Dievam!

– Ciemos pie citiem bērniem iepazinu gan Čeburašku, gan Genu, gan Nu, pagaidi! Bet man neradās atkarība, jo es to nelaidu tik tuvu klāt. Pretī centrālajam universālveikalam, kur tagad čebureku tirgotava, bija televizoru veikals – tie bija izlikti ar ekrāniem uz ārpusi. Es bieži gāju garām, pastāvēju, paskatījos kādu filmu. Toties ar brāļiem un māsu izlasījām ļoti daudz grāmatu, mums bija milzīga bibliotēka. Esmu vidējais brālis, vēl mums ir māsa.

– Un vecāku audzināšana bija ar grāmatām?

– Nu, mums tie vecāki bija tādi paši kā mēs tagad – viņiem nebija laika. Mūs bieži veda pie mammas māsas uz Pārslas ielu, kur bija liels dārzs un vecvecmāmiņa, kura bija brīva un mūs pieskatīja. Viņai dzimšanas gada skaitlis sākās ar 18..., visi brīnījās, kad viņas pasi ieraudzīja. Divu gadu pietrūka līdz simtam, viņa diemžēl nomira, kad biju armijā, uz bērēm netiku. Šī vecvecmāmiņa līdz pēdējam brīdim lasīja grāmatas. Visfantastiskākie bija vakari. Āgenskalna ielā mums bija ļoti skaists dzīvoklis ar mazu meitas istabiņu, kur dzīvoja vecvecmāmiņa, kad pārvācās pie mums. Vakaros visi bērni, spilvenus paņēmuši, sēdējām viņas istabiņā pie mūrīša, un viņa mums lasīja priekšā. Un kā viņa to darīja – vienkārši fenomenāli! Viņa nerunāja izteiksmīgi, bet domu juta, kas ir tas sāls. Klausīties bija ārprātīgi aizraujoši. Varbūt tas arī mūs pavilka uz grāmatām.

– Varbūt ļoti daudz man ielika tieši vecvecmāmiņa Lizete Sproģis.

– Atceries, ko viņa izvēlējās no grāmatplaukta?

– Vecvecmāmiņai nepatika Karlsons, viņa teica – tas ir vecs izvirtulis. Viņai bija savi, ļoti stingri, spriedumi. Ļoti patika Mūsu sētas bērni, ar prieku lasīja Smaragda pilsētas burvi un Septiņus pazemes karaļus sērijā par meitenīti Ellu, Dzelzs Malkascirtēju, Putnubiedēkli un Gļēvo Lauvu. Arī krievu autorus – par spoguļu karaļvalsti. Vecvecmāmiņai nepatika filosofēšana, vajadzēja, lai notiek darbība, cīņa un uzvar labais. Domāju, tādā veidā viņa mēģināja mūs audzināt aktīvam dzīvesveidam. Arī pati līdz pēdējai dienai mazgāja traukus, cīnījās un darījās. Viņa bija nodzīvojusi ļoti vērtīgu mūžu, un Dievs viņu apbalvoja ar ļoti skaistu un vienkāršu nāvi – aizgāja gulēt un no rīta nepamodās.

Ļeņins un alu cilvēki

– Man gan saka, mammas rados Zaļeniekos kāds onkulis bijis, es esot līdzīgs sejā un uzvedībā. Pat laukos vietējo teātri spēlējis, dziedājis, akordeonu spēlējis, tāds sabiedrisks, visur piedalījies. Neesmu pētījis tās ciltslietas. Domāju, ļoti daudz cilvēku pieliek enerģiju, lai kaut kur īstā brīdī kas iznāktu ārā.

– Re kā – vecāki iecerēja jūs četrus, bet paši bija darbos, un kaut kā jau tā pasaule izaudzina.

– Šķiet, nebija tā, ka vecāki nolēma – šodien mums būs pirmais... Mums ir diezgan interesanta starpība: ar vecāko brāli septiņi gadi, ar māsu divi, ar jaunāko brāli – pieci. Turklāt mums tēti ir dažādi – vecākais brālis un es esam no viena, māsa un brālis – no cita. Bet kāda tur atšķirība! (Smejas.) Mums tā vecvecmāmiņa tiešām bija ļoti sena. Mums pat likās, ka viņa dzīvo kopš pasaules sākuma! Viņa stāstīja, ka Ļeņinu redzējusi – gājusi no tirgus, un viens mazs plikpauris bļaustījies. Daži cilvēki bija salasījušies, klausījās. Pēc tam uzzinājusi – tas bijis Ļeņins. Par karu viņa stāstīja reāli fantastiskas lietas – kādi bija krievi, kādi vācieši. Tad sākām uzdot jautājumus – kā bija, kad cilvēki dzīvoja alās. Uz ko vecvecmāmiņa pieklājīgi skaidroja, ka viņa esot gan veca, bet ne tik ļoti, lai dinozaurus un mamutus būtu piedzīvojusi. Viņa bija ļoti unikāls cilvēks. Viņa nez kāpēc tieši mani ļoti mīlēja. Domāju, mums varbūt tās dvēseles bija radniecīgas. Viņa mani saprata labāk, varbūt zināja, kā man pietrūkst. Es viņai biju Pūkainais kaķītis. Citiem bērniem iesauku nebija.

– Kāpēc ne?

– Pārējie neapcēla?

– Četru bērnu ģimenē apcelšana notiek nepārtraukti. Mani visādi ir saukuši, par nelieti ieskaitot (smejas). Bet šai iesaukai neviens klāt neķērās. Varbūt kādreiz – nu jā, tu jau tas pūkainais kaķītis... Bet neko īpaši. Patiesībā man ir ļoti veicies – man ir diezgan maz dzīvē pāri darīts. Domāju, ir ļoti laimīgs liktenis pagaidām, un paldies par to visiem dieviņiem!

– Varbūt tāpēc, ka pats nāc ar labestību, vienkāršību, stiprām, tradicionālām vērtībām. Piedod – tāds vērojums no malas.

– Jā, bet... tas ir tik komplicēts jautājums. Es vienmēr sev izdomāju formulas, kas man ļautu izvēlēties pareizo rīcības variantu. Kad gāju armijā, bija padomju laiks, un zināms – tā vieta bija diezgan bīstama. Izlēmu sev vienu likumu – vienmēr rīkošos tā, it kā mani redzētu vecāki.

– Kāda atšķirība – armijā vai citur?

– Tur ir ģedovščina, vilku likumi…

– Un tu domā, ka šeit ir citādi?! Pārdaugavā bija pilns ar huligāniem. Un arī es nekāds zelta gabaliņš nebiju.

– Nu, redzi, ja tu armijā vienu reizi būsi paklausīgs un notīrīsi kādam ģedam zābakus, tu tos tīrīsi visu turpmāko laiku!

– Tieši par to es arī saku!

– Es jau arī! Tad nevajag tā darīt! Mamma mani sūtīja uz veikalu ar tukšajām piena pudelēm, tās varēja nodot un nopirkt, piemēram, maizi. Eju, skatos – Slokas ielā atkal čigānu banda, visiem puikām ņem naudu nost. Un nāku atpakaļ. Mamma saka – es tev atļauju visas pudeles sasist pret viņu galvām, bet ej uz veikalu un atnes maizi! Gāju, un nez kāpēc viņi mani neaiztika. Saka, suņi jūt bailes, bet arī cilvēks piešaujas. Aktieri piešaujas just publiku. Huligāns piešaujas just, vai tev no viņa bail. Vai esi tāds, kas sitīs pretī. Viņam nav vajadzīgs, kurš sit, ņems to, kurš nesitīs. Tā ar reketu Latvijā bija – tos, kas izvilka pistoli, nolika uz galda un teica – es nemaksāšu –, kaut kā ātri lika mierā. Bet tie, kuri – jā, jā, es samaksāšu –, maksāja arvien vairāk un vairāk.

– Drosmīgam bija jābūt man! Viņa jau negāja pie huligāniem...

– Lai bērnam tā pateiktu...

– Tā bija viņas pārliecība, un ļoti pareizi. Viņa bija kara laika bērns. Visai viņas paaudzei bija pamatīga izdzīvošanas skola. Viņi pieredzēja laikus, kad tiešām nebija ko ēst. Un arī es šausmīgi pārdzīvoju, kad mani bērni atļaujas neizēst visu porciju. Man mamma un vecvecmāmiņa teica, ka garoziņas nedrīkst atstāt, jo tad vecumdienās būs tās jālasa kopā. Un man tas ir iesēdies – vēl tagad, ja veikalā redzu, ka nokritusi maize uz grīdas, vari ticēt vai neticēt, paceļu, nobučoju un nolieku atpakaļ plauktā. Man žēl... Ļoti bieži arī citus produktus ceļu no grīdas, jo cilvēki nomet un iet tālāk. Redz, ka nokrīt, bet nepacels! Nezinu, man šķiet, ka tur augšā Viņam tas nepatīk.

Kā mierīgi māju uzbūvēt

– Maniem bērniem vecvecāku vairs nav, visi ļoti ātri nomiruši. Mūsu mammas un tēti ārkārtīgi strauji aizgāja. Bet mēs ar Lauru paši esam vecvecāki – mums ir Ričards, puikam trīs gadi. Nezinu, vai mums sanāk tos kodus likt, jo tāpat laika nav. Ir tā, kā ir. Bet, domāju, slikti puikas viņi nav un nebūs.

– Esi realizējis daža laba pilsētnieka sapni pārvākties uz dzīvi mežā. Daudziem tas paliek ieceres līmenī, vēlme tiek nobremzēta.

– Ja nobremzē, tad arī mašīna apstājas.

– Tur jau tā lieta, ka cilvēkiem šķiet – bez kredīta to nevar izdarīt. Bet var gan!

– Tev bija pilnīga pārliecība, ka izdarīsi?

– Ja nebūtu, nedarītu. Ar šaubām nekur tālu neaizbrauksi. Man bija labs draugs, Māris Rullis, kas pats nodarbojās ar šādu māju būvniecību. Viņš saka – zini, ja tā padomā, arī viens var uzbūvēt. Man ar to pietika. Māris nepiedalījās celtniecībā, tikai ik pa laikam atbrauca, paskatījās, vai viss ir pareizi. Tā ir – uzstādi mērķi un ej. Cilvēki laukos vienmēr mājas sev būvējuši paši.

– Bet kāda atšķirība – aktieris būvē māju vai slaucēja un gans?

– Tev ir teātra režīms, sezonas laikā diezgan nikns.

– Protams, tāpēc to varēja darīt tikai pa vasarām, un tas bija gari. Tagad šādu māju es uzbūvētu vienā vasarā, tolaik – četrās.

– Projekts ir ideāls. Ja kādam ir doma, lai droši piesakās, visu parādīšu, kā vajag. Tas nav tik briesmīgi sarežģīti (smejas). Vispirms uztaisi pamatus, uzliec pirmo vaiņagu, statņus, tiem pāri – otro vaiņagu. Nevajag domāt, kur stāvēs lampa, kur krāns... Apmēram vajag izdomāt, iepriekš jāuzzīmē, bet nedrīkst domāt par gala rezultātu, kad vēl neesi ticis līdz pusei. Jādomā par nākamo soli – finansiāli, materiāli, reāla darba ziņā. Tāpat – ja man teiks, ka kājām jānoiet 30 kilometru, iebildīšu – nē, es nevaru –, sēžos zemē, un viss! Otrs variants ir vienkārši sākt iet – līdz stūrītim, līdz nākamajam. Tad ieraudzīšu tālumā koku... Tādā mierīgā garā viss veicams.

– Nebija krīzes periodu, kad rokas nolaidās?

– Ne reizi! Bija bailīgs brīdis, kad sāku likt jumta segumu. Es ļoti baidos no augstuma. Tad gan domāju – johaidī, esmu šitā uzkāpis un jākāpj vēl stipri augstāk! Bet viss atrisinājās. Tu pierodi pie fotogrāfijas, ko redzi. Viss ir izdarāms. Nav tas sarežģītākais dzīvē.

– Ģimenē atsaucas visas tavas veiksmes, tavi grūtumi. Varbūt tā ir lielākā skola bērniem.

– Nu, viss atsaucas, bet viņiem ir citas intereses. Protams, viņi priecājas, ka zeme un māja ir mūsu, ne bankai piederoša, no kuras mūs kredītiestāde pēkšņi var izmest. Tā tomēr ir stabilitāte, ko arī gribēju dot. Mums tādas, kad sagājām ar Lauru, nebija. Mums vispār nekā nebija. Bargas naudas maksājām par īrētiem dzīvokļiem – vienkārši tāpēc, ka esam, ka kaut kur jādzīvo. Mūsu bērniem nebūs vajadzības būvēt māju, sākt visu no nulles. Bet varbūt viņiem jāiet uz ko citu – tālāk. Necenšos baigi jaukties viņu plānos un dzīvē. Arī man vecāki neko speciāli nebakstīja. Pašam kaut kā viss jāsajūt. Jo pilna pasaule nelaimīgu cilvēku, kuru vecāki izlēmuši – viņš būs tas un tas! Bērns ar mokām izmācās, beigās saņem drosmi un atzīstas, ka īstenībā tas riebjas. Tad ir traģēdijas, alkoholisms, nelaimes, histērijas...

– Vismaz zinās – ja gribi, vari uzbūvēt māju. Ja gribi – uzrakstīt libretu. Gribi iemācīties spēlēt. Robins spēlē ģitāru, un tas ir universāls instruments. Viņiem saku – ja māki ģitāru spēlēt, tu nekad neaiziesi bojā! Pat ja tev nekā nebūs, vari apsēsties uz ielas stūra un spēlēt, savam maizes kukulītim nopelnīsi. Varbūt man ir pārāk daudz domu par to, ka pēkšņi viss var pazust, var nebūt nekā.

– Tev ir māja, zeme – savu kartupeli vienmēr izaudzēsi.

– Šajā brīdī tā domājam. Bet kas tikai var notikt! Negribu par to runāt un domāt. Ir daudz piemēru, kad pēkšņi vienā dienā cilvēkam vairs nav nekā. Un tad ir tikai tas, kas galvā. Kā par armiju runājām. Tev nav ne bagātu vecāku, ne ietekmīgu draugu – kā vīrietis esi tas, kas esi. Un tad arī redzi, kas ir kas.

– Bet kā var nedarboties!? Ēģiptiešiem ir skaista leģenda par faraonu un viņa diviem dēliem – vienu īsto, otru pieņemto. Sieva prasījusi – kāpēc tu pieņemto mīli vairāk? Viņš teicis – nāc, es parādīšu! Iedevis katram dēlam pa balodim, nazim un teicis – aizejiet tur, kur jūs neviens neredz, nogaliniet balodi un atnesiet man beigtu atpakaļ. Paša dēls pārnāca un atdeva tēvam beigtu putnu. Pieņemtais atdeva dzīvu. Tēvs prasa – kāpēc neizpildīji, ko teicu? Viņš saka – nav tādas vietas, jo Dievs mani visu laiku redz! Saproti, tās ir lietas, kas nevar nedarboties! Ja pie principiem neturies – nu, tā arī dzīvosi, mētāsies no viena ielas gala uz otru, no viena grāvja otrā.

– Un, atnākot no armijas, tu to principu atmeti vai dzīvo visu mūžu?

– Nē, es ar to saradu pamatīgi. Tā ir domāšana, attieksme pret pasauli. Arī Šerloks Holmss ir domāts kā tāda tipa cilvēks, kurš neieredz netaisnību, nevar palikt malā, redzot kādu cūcību vai nekrietnību. Stāsts ir par to, kā bailes iespaido cilvēku. Un nonākam pie tā paša – domā, man nebija bail iet armijā? Domā, tiem, kas iet sargāt cilvēkus, karavīriem, nav bail? Tur ir cita domāšana, kas palīdz to izdarīt. Samurajs vispār nebaidās no nāves, jo viņa misija ir mirt. Cilvēkam tas nav dabiski, bet viņš to panāk, un tajā ir viņa spēks – mirt par savu vadītāju, priekšnieku, ģenerāli, saimnieku. Tā ir viņa dzīves jēga.

– Man daudzi ir jautājuši – jums naktīs nav bail? Man jautājums – no kā? No meža cūkām, briežiem, aļņiem, stirnām, āpšiem, putniem?

– Mežs kā barjera tevi sargā no cilvēku ļaunuma?

– Nu, no cilvēku ļaunuma nevar pasargāt pilnīgi nekas, pat bruņas! No cilvēku ļaunuma sevi sargāju pats – man mājās ir ieroči. Nav runas par manu drošību, bet par to, ka jebkurā situācijā jāspēj aizsargāt ģimeni. Man neder attaisnojums – a ko es varēju darīt? A varēji! Nolikt eksāmenus, nokārtot ieroča atļauju, to tu varēji. Vēl esmu mednieks. Mums ir brīnišķīgs kolektīvs Zvirgzde, apkārt savas teritorijas. Vienu gadu nogāju dzinējos un sapratu, ka man tas ļoti patīk.

– Nē, es pūkains galīgi neesmu! Tas kaķītis bija bērnībā!

– Domāju, daudziem tu saisties ar Dzintara dziesmām – nav bail, ka pielips šlāgerisms, kas zināmā mērā ir pūkains? Ka tevi uzskata par mīļo, labo puisi?

– Nu, lai taču katrs uzskata, kā tīk! Bet tas, ka cilvēks ir mednieks, nenozīmē, ka viņš nav...

– Jā! Turklāt mednieki, šķiet, ir lielāki romantiķi nekā tie, kam bail paskatīties uz asinīm. Nedomāju, ka es tagad būtu kāds skarbs cilvēks. Esmu ļoti... Lai gan – ko es zinu, kāds esmu. Es jau sevi neredzu. Bet par Dzintara dziesmu – mūzika nekad nevar būt nelietīga. Kino var propagandēt gan labu, gan ļaunu, arī teātris, bet mūzika ne, tā ir tīrākā māksla, kāda var būt. Nevienu aicinājumu uz vardarbību mūzikā neesmu dzirdējis. Kino gan! Cilvēki bieži domā – es parādu, lai tā nebūtu. Bet, ja tu to visu laiku uzturi, rādi katru dienu, tad tas ir.

– Bet tā mistiski baisā sajūta, kas pavada izrādi jau kopš pirmajiem mirkļiem, mazliet ir tavs nopelns vai viss ir Edmunda Freiberga, režisora, ziņā?

– Tā tika iecerēta kā šausmenīte, bet ar ironiju. Laikam tik dziļi paslēptu, ka daudziem šķiet, ka tā ir tīra šausmene. Būtībā stāsts ir par bailēm un mīlestību.

– Bailes arī ir ļoti dīvaina sajūta. Bailes ir no neizprotamā, nezināmā. Klasisks piemērs – man draudēja nesekmība, un es visu laiku baidījos. Bet, kad man pateica, tev ķīmijā būs divi, kļuva tik viegli. Jo man vairs nebija, no kā baidīties. Viss beidzies. Gan grāmata, gan izrāde ir tieši par šausmām, ko paši sev mākam radīt. Cilvēki brauc no manis prom vakarā un saka, tāda tumsa, kā jums nav bail? Prasu, bet kā tu labāk darītu – aizietu līdz meža stūrim un atpakaļ vai naktī cauri Maskačkai? Domāju, jebkurš izvēlētos pastaigu pa mežu. Robinam bija periods, kad viņš tieši tumsā gāja pa mežu staigāt.

– Tu laidi?

– A kas var notikt! Viņam bija padsmit gadu. Bieži atbraucu mājās vakarā ziemā, un pēkšņi no koka izlien stāvs. Viņam patika nakts. To nevar salīdzināt ne ar ko – izej ārā ziemas naktī, pilns mēness, ir gaišs kā dienā, var lasīt. Zvaigznes redzi katru vakaru, jo netraucē pilsētas ugunis. Tā ka mana māja ar Bāskervilholu nav salīdzināma! Man ir divi lieli suņi, ieroči. Esmu parūpējies par visu. Drosme ir laba lieta, bet jāpadomā, kā vari aizstāvēt... Kamēr esi viens – okei, dari ar sevi, ko gribi! Bet, līdzko tev ir bērni, tu esi tieši atbildīgs par viņu drošību. Tad nu, vecīt, domā, kā nodrošināsi!

Jūtos visiem parādā

– Bet atgriežoties pie tekstiem...

– Centos turēties tuvu – daži teikumi dziesmās ir viens pret vienu ar Konana Doila tekstu. Es tos liku kā bojas. Vienkārši apbrīnoju Aigara Ozoliņa scenogrāfiju un Alberta Kivlenieka kustības – viss ir tik skaisti, ka jūtos visiem parādā!

– Jā, esmu ļoti pateicīgs teātrim. Tā cilvēkiem bieži negadās, ka uzraksta pirmo darbu un tas aiziet pasaulē no Latvijas pirmā teātra. Lai piedod kolēģi, mums vienkārši nosaukums tāds. Pirmizrādes vakars bija viens no skaistākajiem manā mūžā. Uztraukums vienkārši nenormāls! Atbildība pilnīgi cita nekā aktierim – nav uz ko velt vainu, ja nesanāks. Un kā cilvēki reaģēja – man kļuva aizvien labāk un labāk.

– Tavējie zālē bija pilnā skaitā?

– Jā. Viņiem, protams, ļoti patika – ko citu teiks? (Smejas.) Baidos sadomāties, bet tā bija diena, kad viņiem bija par ko lepoties. Nu, ļoti, ļoti iespaidīga. Manas sajūtas ir neaizmirstamas.

– Protams! Pēc pirmizrādēm teātrī ir balles. Vecākais dēls bija tik laipns, ka pieteicās aizvest mājās, lai varu viskiju iedzert. Viņa paša iniciatīva – paldies tev, Eduard! Biju arī ļoti laimīgs, ka seriāla Viņas melo labāk režisors Sigits bija atbraucis uz pirmizrādi, dabūjām kārtīgi parunāt, pirmoreiz kopā iedzērām. Jo darba laikā es to nedaru – vai nu strādā, vai dzer. Ja to daru, gribu nevis 50 gramu un baidīties no katra ceļu policista, bet apsēsties mājās un normāli iedzert ar cilvēkiem, kas man patīk, no glāzes, kas patīk, nevis kaut kādas restorāna, no kuras dzēruši 300 dažādu tautību pārstāvju. Neesmu rasists, bet man patīk mīļas, manas lietas. Un visu darīt tā, kā gribu, – uzlikt mūziku, kā patīk, iekārtot istabu, kā patīk, runāt ar savu sievu, kura man patīk un mani saprot. Domāju, ka alkohola lietošana ir ļoti atbildīgs process, ir ļoti jādomā, ar ko tu to dari...

– Nevar ļauties pašplūsmai?

– Nevar gan! Pašplūsmai vispār nevar ļauties, vienīgi sapņos, miegā. Iedzeršana tomēr ir nopietna nodarbe – bauda, kura vienā brīdī var pārvērsties par ko pavisam nebaudāmu gan sev, gan citiem. Bet tam jābūt skaistam rituālam.

– Man nav tik daudz laika. Bet kaimiņš Jānis no kalmēm taisa ļoti garšīgu šņabi. Katram savs! Sevišķi laukos. Cilvēki tur simtiem gadu dzīvo. Viņi zina – ja nevar ar lāpstu iztīrīt, tad var par traktoru piezvanīt. Veikals tālu? A Janka tepat, pāri upei, ja kādu vakaru aptrūksies kalmju šņabja...

– Un viņš neteiks – pēc desmitiem nepārdodu!

– Laukos jau cilvēkiem jāpalīdz.

Aka, kurā jāiespļauj

– Plāni ir vairāki – scenārijs filmai gandrīz gatavs – hā-hā-hā. Tas ir par liktenīgām sakritībām, kas notiek nepārtraukti. Diezgan grūti rakstīt, daudz paralēlo līniju – cilvēku dzīves, kuras vienā brīdī sakrustojas vienā punktā, un kas tad notiek.

– Kā cilvēki soli pa solim iet pretī liktenīgai satikšanās reizei?

– Vienam liktenīgam mirklim, kas vienu no kaut kā paglābj, citu iegrūž nelaimē.

– Jā, un šķiet, ka nepietiek ar to vien, ka ir forša ideja, tā smalki jāizstrādā. Latvijā ar kinoscenārijiem ir ļoti švaki, bet tāda mazliet krimināla ievirze varētu cilvēkiem patikt. Stāsts ir par likumsakarībām – ja dari tā, tad beigās būs tā. Ja spļauj akā, tev nāksies no tās dzert. Ja redzi aku, no kuras tev gribētos dzert, bet nedrīksti, varbūt vajag tajā iespļaut, un tad tev nāksies... Jā, ļoti dīvaini. Otrs stāsts ir vēl komplicētāks – par muitu, zemes spekulācijām, pilsētas X pašvaldības rebēm, kuras vienu cilvēku no nekā uzceļ debesīs, apdāvina ar visu ko un pēc tam to pašu atņem. Viņa dēls sāk zagt, lai pievērstu tēva uzmanību, kas mūsdienu sabiedrībā nav nekas pārsteidzošs. Beigās atnāk pie tēva un saka – zini, man tevi jāapcietina. Izmācījies par juristu, bet, protams, to neizdara…

– Nu jau tu izstāstīji filmas beigas!

– Nē, ar to viss nebeidzas.

– Sieva ir režisore Latvijas Televīzijā, viņai savu darbu pietiek. Mēs ļoti cienām otra nodarbošanos, un viens otru ļoti mīlam (smejas). Lai gan esam ļoti tuvi, mums ir diezgan maz laika, ko varam veltīt viens otram, sevišķi dzīvojot kopā ar bērniem, kam arī vajadzīga uzmanība. Tāpēc mums laikam līdz pensijas brīdim nespīd, ka viens otram apniksim. Man šķiet, tas nevar notikt nekad. Piemēram, pašlaik būvēju lielu šķūni – lai ir tāds, kā gribu. Un tas nekad nebeigsies. Laukos dzīvojot, nekad nekas nebūs gatavs, vienmēr kas darāms – dīķis jātīra, zari ābelītēm jāapgriež, krūmi jāizcērt, sausie koki jāzāģē...

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Gerogs Viljams Hibneris