Ko lasa Laura Vinogradova? "Cilvēki arī ir kā grāmatas. Dzīvas grāmatas"

“Esmu pašā grāmatas rakstīšanas sākumā, un tas ir ļoti īpašs brīdis. Vēl tikai meklējas vārdi, tēli, emocijas. Es zinu grāmatas nosaukumu un ievadu. Jūtu noskaņu, bet sižeta līnija vēl neskaidra,” viņa stāsta. Uz jautājumu, vai piekrīt teicienam – lai rakstītu, ir jālasa, Laura atbild: “Lasīšana paplašina valodu, iemāca izteikties, tam es piekrītu. Tas arī noder rakstīšanai, bet ne vienmēr viss ir tik vienkārši. Valodu attīstīt un paplašināt var arī sarunājoties, jo cilvēki arī ir kā grāmatas. Dzīvas grāmatas.

Ja mēs runājām, ieklausāmies viens otrā, uzticamies un stāstām savus stāstus, tas ir līdzīgi, kā lasīt grāmatas. Tāpēc – nē, nav obligāti jālasa, lai rakstītu. Ir jābūt vēlmei “dzirdēt” un “redzēt” pasauli. Es ieteiktu vienkārši lasīt. Zem ābeles šūpuļtīklā, pie jūras, vilcienā, parkā – visur. Kamēr vīrs griež gurķus aukstajai zupai vai bērni pazuduši viedierīcēs. Lasīt, lai iepazītu sevi. Lai saprastu, kāpēc es reaģēju šādi, kāpēc šeit smaidu, bet te asaras birst kā pupas. Kas ir manī? Vilkt ārā no sevis šo skaistumu un vienreizīgumu.

Visbiežāk grāmatas mani atrod pašas. Daudz paļaujos arī uz draugu ieteikumiem, viņi mani pazīst un reti kad nošauj greizi. Ja esmu grāmatnīcā, man vajag grāmatu pašķirstīt – mazliet palasu, jūtu valodu un tad jau saprotu, vai tā ir mana vai ne. Vajag, lai saprotamies – es un grāmata. Agrāk lasīju vairāk, tagad, kopš piecus gadus esmu mamma, brīvā laika lasīšanai atliek mazāk. Reizēm jāizvēlas – lasīt vai rakstīt?

Pēdējā grāmata, ko izlasīju, ir Emmas Klainas "Meitenes". Burvīgs stāsts par to, cik ļoti mēs ilgojamies just piederību, iekļauties kaut kur, justies vienoti. Ne vienmēr šis ilgu piepildījums mūs aizved skaistos un gludos ceļos.”

Grāmata, ko nevaru aizmirst

Jalonena Rīta. Skaidrums. Šo grāmatu izlasīju krietni pasen, bet tā palikusi atmiņā. Rakstniece raksta par rakstnieci, un tekstā abas tik ļoti saplūst kopā, ka grūti pat atdalīt. Manuprāt, tā ir liela meistarība – spēt panākt, ka lasītājs pats pazūd, ir tikai uzrakstītais teksts un cita dzīve, kurā nolūkojoties sava dzīve pašķīst.

Lielisks komplekts

Inga Gaile. Rakstītāja un Ivande Kaija. Iedzimtais grēks. Šīs grāmatas iesaku abas kopā. Es nezinu, kuru lasīt vispirms. Manā gadījumā pirmā bija Rakstītāja, un rakstītājai izdevās tas, kas, manuprāt, šai grāmatu sērijai (Es esmu...) ir jāpanāk. Lasot par Ivandi Kaiju, gribēt lasīt arī viņas radīto. Iedzimtais grēks mani pārsteidza, grāmata ir ļoti aktuāla arī šobrīd, lai gan izdota 1913. gadā, jo varam salīdzināt – cik tālu sieviešu tiesībās un sievietes seksualitātes atzīšanā esam tikuši?

Saukt lietas īstajos vārdos

Rupi Kaura. Piens un medus. Dzejniece runā par to, ko citi noklusē. Sauc lietas īstajos vārdos, un mums visiem palaikam tas ir nepieciešams. Reizēm, lai izstāstītu kādu stāstu, vārdiem ir jābūt tiešiem un trāpīgiem, jo ir lietas, kurām skaistu vārdu pat nav. Un varbūt arī nevajag. 

Pārdomām

Mīlu tevi. Gleznotāja Jāņa Pauļuka vēstules māksliniecei Felicitai Pauļukai. Lasot gleznotāja vēstules savai sievai un dzīves lielākajai mūzai Felicitai Pauļukai, top skaidrs, ka Jānis Pauļuks neglezno tikai gleznas, mākslinieks glezno arī vārdus un teikumus. Šīs vēstules liek arī domāt par to, kā mēs komunicējam viens ar otru. Kā un ko mēs otram stāstām. Kā izvēlamies vārdus. Vai tam vispār ir nozīme. Otrs šajās vēstulēs ir pieņemšana. Mākslinieki nereti nav “glītas” personības mūsu vērtību izpratnē. Ko piedot māksliniekam mākslas un ģenialitātes vārdā? 

Meklējot cilvēcību

De Vigāna Delfīne. No un es. Grāmata liek aizdomāties par mājām, kā ir būt bez pajumtes. Kas notiek ar šiem cilvēkiem mums līdzās, un kur sākas un beidzas mūsu atbildība par cilvēkiem kopumā? Šie ir jautājumi par kuriem arī es pēdējā laikā vairāk domāju. Par cilvēcību.