Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Rojs Maizītis

Baiba Sipeniece: "Man ir jau tik daudz gadu, ka varu runāt atklāti"

Intervijas
3. oktobrī 04:48 2021. gada 3. oktobrī 04:48
 
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Ar asu mēli un pāri plūstošu šarmu Baiba Sipeniece-Gavare pie cilvēkiem nāk ne tikai rīta cēlienos radio "Star FM", bet arī savās stāvizrādēs "Vienreiz jau var". Viņa atjaunojas kadiķainā vietā Sāremā, stāsta, ka izvilkusi laimīgo lozi ar vīru un draugiem… Baiba negribot kāpt uz varžacīm, bet reizēm sanākot.

Ir cilvēki, kuri paši par sevi ir performances. Vienkārši liktenis bijis ar tādu personību piedzimt. Varētu teikt, ka tāds puzles gabaliņš Latvijas kultūrtelpā ir arī Baiba Sipeniece-Gavare. Ļoti daudz dokumentalitātes ienāk vai ikvienā mākslas žanrā. Šai rudenī Baiba piedāvā smieklus, atklātību, šerpumu. Tā ir īpaša māksla – par nopietno runāt tik viegli.

Tāds absurds!

– Gatavojot stāstus izrādei, droši vien paraudzījies uz savu dzīvi kā platekrānā, piezūmējot atsevišķus notikumus. Vai iekšēji pamainījās aina, kā redzi savu laiku, to, kas ar tevi ir noticis?

– Pirmā izrāde ir visvieglākā – to saka visi, kas nodarbojas ar šo žanru. Tu stāsti sava topika stāstus.

– Ko ballītēs jau esi stāstījusi draugiem?

– Jā, visu savas dzīves esenci, spilgtākos notikumus. Bija jāizvēlas, par ko runāšu. Mans lielākais dzīves pārsteigums bija paradoksi, kas saistīti ar filmu Es mīlu jūsu meitu. Sižets man ne visai patika, jo šķita pārāk absurds. Zinu, ka cilvēki fano, piemēram, par Montiju Paitonu, kur kreizī lietas notiek. Viesturs Dūle, kurš tagad ir Zuarguss, vienmēr ir fanojis par to, teicis, ka jāskatās, jāņem piemērs. Saprotu, kur tas sāls, bet vairāk esmu klasiskās komēdijas piekritēja.

Man patīk asprātīgi joki, situācijas, bet ne pilnīgi trakas. Sākumā protestēju, teicu – latviešiem patīk komēdijas, kurās varam sevi atpazīt. Limuzīns Jāņu nakts krāsā… Visi zinām, kura mūsu ģimenē ir Dagnija, kurš ir Ēriks, kurš – Viktors; visi tēli ir mūsu rados. Bet mēs filmā atveidojām kaut ko tādu, ko grūti dzīvē atrast. Tā man likās. Taču izrādījās, ka es šausmīgi maldos, patiesībā viss ir tepat blakus – un dzīvē ir vēl daudz trakāk nekā kino. Filmas epizodēm lieku pretī to, ko pati esmu piedzīvojusi kāzās, un esmu bijusi daudz…

Foto: Rojs Maizītis

– Kā vedējmāte?

– Kā vadītāja – arī pateicoties šai filmai. Trīs četras epizodes, kuras filmā likās neiespējamas, dzīvē atspoguļojās gandrīz identiski, ja ne vēl trakāk. Uzskatu, ka ir tikai godīgi maksimāli atklāti stāstīt arī par savu dzīvi, par radiem, bērniem, vīru, visu, visu… Stendapa žanrs ir skaidri definējams. Cilvēkam, kurš pērk biļeti, jāsaprot, uz ko viņš nāk, viņš nedrīkst apvainoties ne par ko. Man ir bijusi slikta pieredze ar kristiešu organizācijām. Iespējams, tām nav nekādas vainas, bet lai viņi uzrunā savu auditoriju.

Neesmu kristiete, manas attiecības ar Dievu ir pavisam citas, ar baznīcu – vispār citādas. Nevienu negrasos nosodīt, tā ir mana pozīcija, punkts un āmen. Man atrakstīja sieviete, kura bija bišķiņ apvainojusies, ka atļāvos teikt, ka es, laižot bērnu 23 dienu ceļojumā ar autobusu pa Eiropu, pārbaudu, ka tā nav kristiešu organizācija. Jo man tiešām ir bail, lai viņu neierauj kāda sekta. Viņiem, protams, ir izvēle, to darīt vai ne, bet mans uzdevums ir parādīt dzīves gaišās un tumšās puses, iepazīstināt ar pasauli, kurā esmu viņus ievedusi. Tāpēc daži principi, nākot uz manu stāvizrādi, cilvēkiem ir jāsaprot.

– Ka vari uzkāpt uz varžacīm?

– Es negribu to darīt, bet sanāk, jo tāda ir mana dzīves uztvere. Cilvēkiem šķiet, ka man jārunā tas, kas viņiem patīk, bet tā nebūs. Vairāk vai mazāk sevi pozicionēju – ko domāju, to arī saku. Man ir jau tik daudz gadu, ka varu runāt atklāti. Un man ir pilnīgi vienalga, ko jūs par mani domājat. Vairākkārt esmu teikusi, ka kritiku uzklausīšu tikai no tiem, pie kuriem es ietu pēc padoma. Man jāizlemj, kuras replikas neņemt vērā, citādi es sajuktu prātā, ja visu, ko man saka, laistu caur sirdi.

 Cita lieta, ka visu mūžu esmu centusies darīt tā, lai par mani nebūtu greizu domu. Tas ir ļoti grūts uzdevums, jo cik nav bijis piemēru – cilvēks bija normāls, un pēkšņi kaut kas ar viņu notiek, viņš izdara vienu kļūdu un jau iekļūst melnajā sarakstā. Viņš no turienes netiek ārā, tiek vajāts, pats jūtas kā upuris.

Es par Kiviču domāju – ļoti sakarīgs, daudzi teica, ka viņam esot pat dotības, un pēkšņi viņš ar savu dzīvi izdara kaut ko tādu… Skatos un domāju – mīļais, labais, kā tu kādreiz no tā tiksi ārā? Kā?! Jau tik daudz putras savārījis. Bet saprotu – tā ir viņa dzīve, viņš drīkst tur darīt, ko grib. Varbūt viņš jūtas labāk nekā kādreiz. Negribu nosodīt, bet publiskiem cilvēkiem, ja grib, lai ar viņiem rēķinās kā ar adekvātiem, pie sava tēla jāpiedomā, jāsaprot vietas, kur ej, ar kādiem cilvēkiem būsi kopā fotogrāfijās.

– Pat tā?

– Jā, pat tā. Uz ļoti daudzām vietām neeju, ja negribu ar tiem cilvēkiem būt vienā kadrā.

Šmuļu puiši un es

– Cilvēks, ar kuru negribi būt vienā bildē, mēdz ieklīst izstādes atklāšanā. Nevar izkontrolēt, vai neieliks sociālajos tīklos.

– Jāsaprot – kad izej sabiedrībā, tā ir publiska telpa, un tu ar savu iešanu jau esi devis piekrišanu. Ir tūkstošiem prezentāciju, citu padarīšanu, kur pulcējas cilvēki, kuri nav manējie; viņi nav ne slikti, ne ļauni. Īpaši pirms vēlēšanām politiķi aktivizējas, šausmīgi grib, lai ar viņu kaut kur ej… Tāpēc ļoti jāizvērtē.

– Skaidrs, viņi tevi kā krāšņu aksesuāru vēlas sev blakus.

– Jā, un tas viņiem ir beidzies ne visai labi… Daži gadījumi bijuši, bet nu jau kara cirvjus esam norakuši.

– Ar tiem, kurus nosauci par šmuļu puišiem?

– Nē, šmuļu puišus es šāviena tuvumā sev nelaižu! Pietiekami daudz esmu teikusi, ka politikā neiešu. Cita lieta – turēt savu personīgo higiēnu kārtībā. No rīta mazgā zobus, ej dušā – lai nebūtu traucēklis sabiedrībai. Gara higiēna ir interesēties, kas notiek ap tevi, to lauku turēt savā redzeslokā. Jā, es interesējos par politiskajiem spēkiem, kas grasās nākt pie varas, interesējos, ko dara tie, par kuriem atdevu savu balsi, bet tas nenozīmē, ka nodarbojos ar politiku. Es turu higiēniskā kārtībā savu galvu, tāpat kā lasu grāmatas, skatos filmas, apmeklēju teātrus, koncertus. Es savu garu attīstu.

Foto: Rojs Maizītis

Viena mana prāta daļa pieprasa, lai es turētu sevi skaidrībā, kādā politiskajā sistēmā mēs patlaban atrodamies. Kas ir tie, kuri lems par mani. Esmu pilsone, atbildīga par to, ka man aiz sevis vajadzēs atstāt valsti saviem bērniem, nevis kādu šaiku ar kādām šņagām, kas patlaban grasās rausties pie varas. Es atļaujos paust savu viedokli, jā, reizēm kategoriskā, asā tonī, bet kā valsts pilsone, kurai ir tiesības izteikties par cilvēkiem, kuri grasās lemt par manu likteni.

Ejot politikā, tu savu dzīvi uzliec uz tā plaukta, kur katram, kurš ir atbildīgs un balsstiesīgs, ir tiesības par tevi spriest publiski. Politiķim ir jābūt tik stipram, un viņi arī ir – tik biezu ādu! Ja viņš iznāk un saka – es te grasos visu mainīt, es būšu tas, kurš noliks sauli jūsu pagalmā –, tad man ir tiesības paust savu viedokli. Jā, man jākontrolē, lai tas būtu argumentēts.

Savs pārbaudījums katrai paaudzei

– Skaidrs, ka ir sarosījušies spēki, kuri izmanto to, kas notiek sabiedrībā. Vai tu to kaut kā izjūti uz savas ādas?

– Kurš gan teicis, ka politikā iet tikai krietni un labi cilvēki? Pietiekami garu dzīvi esmu nodzīvojusi, pa 51 gadu daudz esmu redzējusi, arī to, kā nāk rikošets. Ja cilvēks nodarbojas ar apzinātu ļaunumu, agri vai vēlu sods pār viņu nāk. Tas, ko dara Šlesers ar Gobzemu… Viņi apzināti izmanto cilvēku apjukumu, apzināti viņus kacina, apzināti maldina – viņiem nekā svēta nav. To var arī redzēt – degradētās sejas, runasveidu…

Mēs dzīvojam ļoti īpašā laikā. Pieļauju, ka šis ir viens no mūsu paaudzes skarbākajiem pārbaudījumiem, un varbūt pat labi, ka tā. Iepriekšējām paaudzēm bija kari, un arī šis ir karš, tikai pilsoņu. Es tieši tā to arī uztveru. Pagaidām izpausmes ir visai maigas, esam sadalījušies striktās divās frontēs, man liekas, ka svārstīgo vairs nav. Bet kā visi kari reiz beidzas, beigsies arī šis. Izklīdīs migla, un vienīgais, kas no tā paliks – fakti. Un tad būs traki. Ja esi parasts, mazs cilvēks, kas iet uz darbu, nāk mājās, nomaldījies savā informatīvajā telpā, kaut kādā veidā ticis apmuļķots no šiem ļautiņiem, tā ir pusbēda.

Trakāk, ja cilvēki visu savu dzīvi būvējuši karjeru, bijuši krietni un aizgājuši pa šo maldu ceļu. Kad izklīdīs migla, izrādīsies, ka esi bijis vienā sarakstā ar izteiktiem neliešiem. Viņiem, manuprāt, būs ļoti smags kritiens, var sagaidīt diezgan lielas depresijas izpausmes. Cits to darīja aizvainojuma dēļ, cits – jo ir nesaprasts, atgrūsts. Kā reizēm aiziet cilvēki – par spīti kaut kam, patiesībā ļaunu izdarot tikai sev.

Esam sarežģītā situācijā. Mierinu sevi un citus – lai nešauj, jo nav kara. Mums bija vajadzīga šī situācija, lakmusa papīrs, kas pielikts pie galvas, lai saprastu, kas ir kas.

Foto: Rojs Maizītis

– Zināmā mērā rozā brilles ideālismam ir nokritušas.

– Zini, man nekad nav bijis ideālisma. Ap mani ir bijuši visdažādākie cilvēki, pārsvarā ļoti forši, labi, bet zinu, ka pasaule ir dažāda, spektrs plašs, un diemžēl tur ir vieta arī ļaunumam. Acīmredzot bez tā nevaram, jo tad nespētu pateikt, kas ir labs.

– Vai kļūsim gudrāki?

– Nu, kas to lai zina! Parasti jau kādas izmaiņas notiek. Esmu optimiste, ļoti ceru, ka migla izklīdīs ātri, bez lieliem cilvēku upuriem, jo mūsu nav daudz, nevaram atļauties ķēzīties ar cilvēku dzīvībām. Un es ceru, ka ļoti drīz viss nostāsies savās vietās.

– Vai zini, kas notiek tavā dzimtajā Jaunpilī? Kā tur cilvēki dzīvo?

– Savā dzimtajā Jaunpilī turu roku uz pulsa caur mammas asinsriti. Viņa ir seniore, tūlīt būs 81 gads. Arī savā izrādē viņai veltu ļoti daudz uzmanības. Man ir jautājuši – vai būs kāda intervija, kurā tu savu mammu nepieminēsi? Atbildu – nē, es viņu pieminēšu vienmēr. Viņa tiešām ir cilvēks, no kura var ņemt piemēru, kā dzīvot. Viņa pirmā aizgāja vakcinēties, ir diezgan liela viedokļu līdere savā kolektīvā, un cilvēki viņai sekoja. Jaunpilī, cik zinu, antivakseru kustība nav liela. Tur cilvēki ir atgriezušies dzīvē. Es runāju par savu loku, katram pieiet klāt nevaru. Varu teikt par sev svarīgajiem – mammu un draugiem… Jā, viens otrs ir atkritis, arī ļoti dramatiski. Piemēram, mana bērnības draudzene, sētas biedrene ir ārkārtīgi asa kovida noliedzēja un antivaksere. Bet viņas mamma ir vakcinējusies.

– Lūzums ģimenē.

– Jā, gandrīz kā Ukrainas konflikts jauktajās ģimenēs. Nu traki. Šajos Jāņos visi draugi satikāmies kā vecajos laikos. Lielajās svinībās saskaitījāmies un bijām laimīgi, ka neesam gājuši mazumā. Man svarīgie draugi ir palikuši, tātad esmu rīkojusies pareizi, izvēlējusies dzīvi saistīt ar īstajiem cilvēkiem, ar savējiem. Manu draugu lokā atkritēju nav. Viens otrs bija šaubīgais, viņš tad arī ir nolūzis, kā nopuvis ābolītis nokritis. Uz tādiem skatoties, parasti teicu – nu jā, cilvēki ir dažādi, pieņemsim arī tādus. Bet tajā Jāņu naktī biju tik laimīga, visi beidzot varējām svinēt un izelpot, priecāties par to, ka esam vienā frontē, uz viena viļņa.

Jaunpilī stāvizrāde būs 18. septembrī, jau sen esmu to solījusi. (Saruna notika rudens sākumā. - Red.) P Tai bija jābūt jau pirms pandēmijas, tagad atdodu parādu. Man tas ir ļoti svarīgi, jo, ja nebūtu Jaunpils, acīmredzot es nebūtu izaugusi par tādu cilvēku. Mēs uzaugām ļoti skaistā vidē, tikai tagad varu to pa īstam novērtēt – pils, parks, baznīca, kapliča…

Cik man būs spēks, kamēr mamma ir sveika, dzīva un vesela, gribu, lai viņa ar skaidru galvu saprot, cik pareizi ir darījusi. Viņa mūs uzaudzināja skaistā vidē, izglītoja, veda uz teātriem, koncertiem, ievērojamu cilvēku mājām, lika grāmatas priekšā, lai izvēlamies, ko lasīsim. Atceros, viņa man iedeva grāmatu par Čārliju Čaplinu Mana dzīve, un tā mani ļoti iespaidoja. Izlasīju diezgan agrā vecumā. Kad man kādreiz ir grūti, atceros, kā Čaplins sāka dzīvi, un domāju – ja jau viņš, tad es arī varēšu...

Ļoļa un pasakas

– Atvaļinājumu izvēlējies pavadīt Sāremā.

– Jā, mūsu ģimenei ir īpašums Sāremā. Tā ir mana miera osta, patvērums, ļoti stipra vieta, esmu laimīga, ka man tā ir. Viedierīce var būt ļoti jaudīga, bet arī tai reizēm beidzas baterijas. Ja nepieliek pie strāvas, tad, lai cik tā būtu skaista, ar to neko nevar izdarīt. Ir vajadzīga vieta, kur sevi uzlādēt, un man tā ir Sārema. Tur varu atgūt enerģijas lādiņu. Pirmās dienas, kad tur aizbraucu, nemaz nerunāju.

– Man pirmā asociācija bija ar Sālsvārnas salas vasarniekiem…

– Tā tur arī ir, un tā arī jūtamies. Tur ir sava Čorvena, viņas tētis un suns – esam to apsprieduši. Mūsu meitas ir lasījušas to grāmatu, protams, arī es un vīrs. Pandēmijas laikā visi bijām mazliet kā no laivas izmesti. Apstājās stāvizrādes, paliku cilvēkiem parādā 60 nenospēlētas, un tās bija pilnībā izpārdotas. Tas spiež sirdi. It kā ar prātu saprotu, ka neesmu vainīga, bet sirdī bija traki. Jutos ļoti neveikli, neomulīgi, jo cilvēki bija man tādu uzticības kredītu iedevuši. Pirms tam nebiju braukājusi apkārt ar izrādēm, kur uz skatuves esmu viena. Radio darbs neapstājās, drīkstējām strādāt. Tas bija ļoti labi, un izrādās – vajadzīgs.

Foto: Rojs Maizītis

Mans vīrs pēc dabas ir ļoti praktisks, nekad nelido pa mākoņiem, vienmēr visas lietas saskata skaidri un tieši, ļoti konkrēts, ar asu redzējumu. Brīžiem mēs cīnāmies – es saku, ka nevajag pasauli skatīt melnbaltās krāsās, ir tonīši arī pa vidu, nevajag dalīt ļaunajos un labajos. Viņš ir arhitekts, varēja strādāt, arī attālināti. Viņam ir savs birojs, un tur viņi ļoti atbildīgi sadalīja darba laiku.

Bet mājās vakaros viņš ierunāja pasakas un tās sūtīja savējiem – sāka ar savu mazmeitu, tad paziņām un paziņu paziņām. Viņam bija sava skaņu ierakstu studija. Viņš lasīja sev svarīgās grāmatas – Karlsonu, Sālsvārnas salas vasarniekus, Nezinīti –un fragmentus sūtīja cilvēkiem. Bija liels skaits abonentu, ja viņš kādu vakaru neaizsūtīja, tad cilvēki pieprasīja. Viņš šos stāstus papildināja ar komentāriem un fotogrāfijām, piemēram, ja lasīja Divas Lotiņas, tad pievienoja fotogrāfijas, kurās ir ar savu dvīņubrāli. Tādā veidā viņš pasauli mēģināja darīt labāku.

Mans pandēmijas mīlestības auglis ir Ļoļa, viedā sieviete, kura Instagram deva padomus, kā veidot attiecības ar vīriešiem. Tagad Ļoļa ir devusies radošā atvaļinājumā, jo esmu ierauta milzīgā darbības karuselī, neatliek laika vēl tam.

– Kāds būtu Ļoļas padoms šim rudenim?

– Zināt, Ļoļai padoms ir katrai dzīves situācijai.

– Nenāciet klāt man rudenī…?

– Ir bijis arī tāds. Bet prasiet Ļoļai. Ar viņu kopā esmu dažu labu pasākumu novadījusi attālināti. Sapratu, ka izrādes nevaru spēlēt, bet varu izmantot tehnoloģijas, savu potenciālu. No sevis nevaru aizmukt – esmu cilvēks, kurš izpaužas caur humora žanru, komiskiem tēliem, katrā situācijā cenšos saskatīt kaut ko ironisku, pašironisku.

Sapratu, ka varu šo pasauli, dzīvi padarīt vieglāku ar to, ko protu vislabāk. Tas bija mans devums sabiedrībai. Ļoļai joprojām ir liels fanu pulks, katru dienu 10 000 skatījumu, tas ir ļoti daudz. Arī manam vīram, kurš nav publisks cilvēks, pieauga apmeklētāju loks. Mēs tā izvēlējāmies reaģēt uz šo situāciju – neradīt haosu. Vienkārši respektēt to cilvēku darbu, kuri šajā mirklī pasaulē ir galvenie – infektologi. Nekad nekomentēšu ārstu darbu. Esmu kategoriska pret tiem, kas to atļaujas darīt. Daudzus esmu izstrīpojusi no savu paziņu loka ar melnu, melnu pildspalvu.

– Izdzēsusi no feisbuka?

– Pilnīgi, un arī no telefona grāmatām – tos, kuri atļaujas apšaubīt speciālistus. Saprotu, cik viņiem ir grūti. Nesen lasīju kāda ārsta pārdomas par šo laiku. Viņš teica, ka patlaban pasaulē notiekot cīņa ar trim lietām – ar kovidu, dezinformāciju un stulbumu. Diemžēl ar kovidu cīnīties esot visvieglāk.

– Par to tev jautāju – vai nav šoks par to, kādi esam?

– Jā, šoks nav tas vārds. Taču esam ar normālu ģenētisko atmiņu, šoks bija arī manai vecmāmiņai, kad pēkšņi izrādījās, ka kaimiņi viņus bija ielikuši izvedamo sarakstā. It kā normāli cilvēki.

– Tieši par kaimiņiem un zināmiem cilvēkiem ir lielākais šoks.

– Jā, nevis par troļļiem, kurus dzīvē neesi redzējis. Mūsu ģenētiskā atmiņa saka, ka visi cilvēki nav tādi, kādus mēs varbūt gribētu – ar labu sirdi un prātu apveltīti. Bet stāstam ir arī otra puse – pirms mašīnas, kas viņiem brauca pakaļ, atskrēja cits kaimiņš, kurš teica – mūciet! Un tā viņi izglābās.

– Cik svarīgs ir cilvēka faktors.

– Ir Žanis Lipke, un ir tāds, kurš ebreju meitenīti nelaiž iekšā, jo viņam ir bail. Nē, man nav šoka, jo zinu, ka cilvēkus šādi laiki pārbauda.

Foto: Rojs Maizītis

Reizēm rakājos mēslos

– Divās lielās izrādēs, kuras nesen noskatījos, man bija šoks, ka cilvēki visskaļāk reaģē uz zemjostas jokiem. Vai savās izrādēs esi to pamanījusi un vai tev līdz ar to nav kaut kas jāpārdomā par savu darbu?

– Es šajā žanrā esmu gadiem. Mēmā šova laikā pirms raidījumiem mums bija sapulces – ārkārtīgi nopietnas, ļoti domājām par sižetiem, arī jokus kopā ģenerējām. Tas bija ļoti mokošs process, arī ļoti svētīgs, jo radošs, kurā parādījās, ko tur liegties, arī audzinātības, izglītības līmenis.

– Iekšējās inteliģences?

– Nuja. Tā mēs to puzli likām, bija ļoti asas diskusijas, durvis cirtām, kliedzām, gājām ārā, nācām atpakaļ. Laime, ka Viesturs, kurš Zuarguss, ir inteliģents cilvēks, arī radošs, talantīgs, viņš kaut kā mācēja to visu savākt, samierināt. Bet čuru, kaku joki mums bija tabu. Vienmēr, kad tuvojāmies tai līnijai, teicām – nē, tur nedrīkst nolaisties. Ik pa brītiņam, protams, kāja paslīdēja, bet tā ir ļoti plāna, neredzama, šaura taciņa. Līnija, ko ar aci nevar redzēt. Vilinājums ļoti liels, jo zinām, ka cilvēkiem tādi joki patīk. Taču tev nav jānolaižas līdz viņu līmenim, bet tas jāpaceļ līdz savam ideālajam. Izrādē stāstu diezgan trakas lietas, bet tādas, kas tiešām ir notikušas. Lietoju diezgan asus, piparotus vārdus, bet es citēju cilvēkus. Saku – izrādē bērnus negribu, jo tas nav formāts, uz ko viņus vest.

– Ja tu kaut ko uzdziedātu, viņi varētu palēkāt…

– Es arī uzdziedu, bez pavadījuma. Stāvizrādes žanrs piedāvā stāstus par dzīvi, kāda tā ir, bez kādiem izskaistinājumiem.

– Un dažu brīdi tā var būt sulīga.

– Jā. Dažas lietas var pateikt tā, ka var nojaust, ko gribi teikt, ietērpt skaistos, literāros vārdos. Bet var teikt arī pa tiešo, tad ātrāk top skaidrs. Tā ir tava izvēle, kā komunicē ar savu publiku, – lieto traku valodu vai runā alegorijās. Tas atkarīgs no tā, cik daudz grāmatu esi lasījis, kas no tām pielipis. Ja nolaidies līdz ielai, lieto tās leksiku – arī tam būs savi piekritēji. Es ļoti daudz skatos stendapus, vērtēju.

– Skaties latviešu sieviešu stendapu?

– Nē, es skatos pasaules.

– Aiva Birbele, Inga Gaile…

– Līdz viņām neesmu tikusi, nav kaut kā viņas nākušas pretī. Es raugos citos plauktos – pasaulē labākos. Iespējams, man viņas vajadzētu noskatīties, bet uzskatu – es vērtības latviešu kultūrtelpā jau esmu izvētījusi, ļoti priecāšos, ja nāks klāt kas jauns. Esmu Gunas Zariņas stila piekritēja. Kad viņa iznāk uz skatuves vai parādās ekrānos, es vienkārši baudu, jo viņa ir talantīga, ļoti prasmīga. Viņa nekad nenolaidīsies zem plintusa. Arī Baiba Broka. Jaunā Rīgas teātra aktrises, tā kaluma, man ir kā kvalitātes rādītājs. Bet, ja tu man saki, ka jāpaskatās, es to noteikti izdarīšu.

– Nevarēju iedomāties, ka neesi redzējusi. Šis žanrs mums nav ļoti izplatīts.

– Tik Tok ir topā, piecas desmit minūtes dienā veltu tam. Viltvārži ir izveidojuši manu profilu, to dzēšu ārā. Jūtu, ka tā vide ir ļoti degradēta. Cilvēkiem liekas, ka pateikt čura, kaka, pirdiens – tas ir kaut kas asprātīgs un smieklīgs. Jēli joki ir wow! Bet pati esmu vainīga – rakājos miskastē.

– Tad nebrīnies, ka nākas iegrābties mēslā.

– Jā, es apzināti to daru. Kāpēc tad man par to kratīt sirdi? Skatos, profesionālas intereses vadīta. Diemžēl digitālā vide ir ne vien laba, bet arī ļauna, taču vari izvēlēties, vai skatīties, klausīties. Tā savulaik es izvēlējos konkrētu teātri, uz kuru iet. Pārējos es biju vīlusies. Un man uzreiz kļuva vienkāršāk. Nevis iešu uz visiem pēc kārtas, esmu latviete, manā kodā ir teātra skatīšanās... Pēc tam sāku izvēlēties izrādes, par kurām biju ievākusi informāciju, lai nebūtu sajūtas, ka vakaru esmu izniekojusi. Katram podiņam savs vāciņš. Reizēm uzvāru pa ievārījumam, nemetu ārā ne vāciņus, ne burciņas, bet pēc tam pareizos ir tik grūti atrast.

– Tos vajag sapārot uzreiz pēc mazgāšanas.

– Vajag, bet zini, kā… Man ir liela bundža ar vākiem un vienā vietā burkas. Kad vajag sapārot, ir liels apjukums. Tāpat ar mediju telpu – tik dažādas burciņas… Agrāk bija trīs, un vāki aizvalcējami. Tagad burku ir miljoniem, arī vāciņu izmēru tikpat. Mēs izvēlamies burkas un esam tie vāciņi – vai otrādi. Tāds laiks, nav ko raudāt – ņem un šķiro!

– Ja tu domātu par nākamo stāvizrādi…

– Negribu par to domāt, jo šī nāca smagi, vēl mēģinu slīpēt. Patiesībā tikai tagad jūtu, ka tā ir gatava – pēc 30 nospēlētām izrādēm. Šim žanram tas ir raksturīgi – to nevar mājās izmēģināt, tikai uz publiku, dzīvajā. Tas ir traki, bet fakts.

– Tas ir dzīvs organisms.

– Jā. Rodas arī kas neparedzēts. Tikko uz Dominas jumta man uzlidoja trīs lapsenes. Man nav patoloģisku baiļu, bet nebūtu jauki, ja iekostu. Es gaiņājos, cilvēki redz, saku – kā redzat, šodien visi rīdzinieki atnākuši. Un tām lapsenēm prasu – jums vispār sertifikāti ir? Tajā brīdī attapos, ka Domina bija vienīgā vieta, kur varēja nākt arī nevakcinētie.

Foto: Rojs Maizītis

– Viņi par tavu joku nesmējās.

– Centos uz viņiem neskatīties – ļoti dīvaina sajūta, ka sēž aiz norobežojuma. Tā ir segregācija, bet viņu izvēle – tajā būt. Tā nav mana vaina. Man ir grūti to redzēt, bet es cienu viņu izvēli. Arī to, ka viņi nāk uz šo pasākumu. Malači, viņiem ir savi iemesli tā darīt. Negribu būt soģe. Tāda esmu brīdī, kad cilvēks apzināti dara ļaunu. Ja neapzināti – ceru, kādreiz pār viņiem arī tā gaisma uzlīs.

Saistītās ziņas

Baiba Sipeniece saka tieši: "Nemaisies pa kājām mediķiem un nepieprasi pedikīru!"
Sipeniecei šodien 50! Kā Jaunpils Baibiņa izauga par zvaigzni 11
"Ar mani patiesībā notikuši diezgan lieli brīnumi," - Baiba Sipeniece par pandēmiju, šoviem un dzīvi

 

Citi šobrīd lasa

Andrejs Mamikins par skandalozo atlaišanu no darba: “Kad mani apsaukā par "antivakseri", man ir smieklīgi” 12
Publicēti kadri, kā "reālās dzīves Tarzāns" piedzīvoja civilizāciju
Bijušajam Valsts policijas priekšniekam Intam Ķuzim atklāts audzējs

"Единственное, чего я хотела, - это упасть на диван": женщина прошла через все круги ада, пока целых 16 лет лечилась от болезни Лайма

Тамара Глоба составила гороскоп на ноябрь 2021 года: к чему стоит подготовиться знакам зодиака