Klīniskā nāve pārvērta viņa dzīvi. Tagad Leonīds Lavrenovs spēj dziedināt, redz garus un sarunājas ar Dievu

Lai kādus fizioloģiskus bojājumus pārcietis – un smagas sekas jūtamas joprojām –, tas Leonīda garu nav maitājis. Viņā var jaust īstu krampi, cīņassparu, apņēmību, arī atsaucību. Tas ir dīvains kokteilis – tik stingrs vīrs un brīnumi, par kuriem viņš stāsta. Par enerģētiku apmēram skaidrs, bet tas, ka rotavīrusu izārstējis ar mutes skalojamo līdzekli… Sēžam viņa dārza lapenē, un vējš mums pūš garām karstu gaisu.

Kaut viņš neizdzīvotu…

– Kad sapratāt, ka jums ir īpašas spējas, tas bija dīvaini vai pašsaprotami?

– Dīvaini tas nebija. Pēc sajūtām šķita, ka visu laiku tā ir bijis. Domāju, visiem cilvēkiem plaukstas ir jutīgas. Pēc avārijas 1989. gadā bija smagas traumas – spranda lūzums, asinsizplūdums, smadzeņu kontūzija, pa vidu vēl klīniskā nāve. Tagad moderni teikt, ka divas nedēļas biju komā, toreiz sacīja – bezsamaņā. Sieva stāstīja – viņa aizgājusi pie ārsta, un šis par mani: “Kaut tik viņš neizdzīvotu…” Pēc statistikas, ar tādām traumām kā man izdzīvoja apmēram viens procents, un no tiem tikai viens procents nebija psihenē.

Jā, smadzeņu bojājumi bija arī man. No Stradiņiem izrakstīja ar žūksni papīru un nosūtījumu, ka jāstājas uzskaitē psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Mans radinieks, ķirurgs, teica, ka neizlaidīs no slimnīcas, pirms neparādīšu papīrus, pateica, ko izmest vai – vēl labāk – sadedzināt, lai neviens neredz. Ja es psihenes papīrus atdošot, savu mūžu tiesības neredzēšot. Es, protams, sadedzināju un psihenē uzskaitē nekad neesmu bijis. Stradiņos gulēju nodaļā, kur bija insulta slimnieki. Blakus bija čalis ar asinsizplūdumu smadzenēs un trim caurumiņiem deniņos – pa tiem ar novokaīnu asinis ārā skaloja. Man to nedarīja, jo, pēc ārstu teiktā, man nebija jāizdzīvo. Nemaz necentās mani izvilkt.

– Viņi vēlējās jūs likt uzskaitē psihoneiroloģiskajā slimnīcā prāta spēju vai uzvedības, nevis fizioloģisku bojājumu dēļ?

– Jā, man skaitījās bojātas smadzenes.

– Bet jūsu uzvedība taču nebija mainījusies? Kad pamodāties no komas, bijāt tāds pat cilvēks kā pirms tam?

– Nē. Pirmkārt, bija jāmācās staigāt. Profesore konstatēja, ka ar vienu aci neredzu. Teica – to, ka asinis aizlējušas acs nervu, vajadzējis zināt uzreiz pēc traumas. Ja to konstatētu mēneša laikā, ar zālēm varētu izšķīdināt. Nervs it kā vesels, bet noslīcināts asinīs, tās sarecējušas, process neatgriezenisks, neko nevar darīt. To neviens nepētīja, jo biju nāvinieku sarakstā (smejas). Kad pamodos, sapratu, ka ar labo aci neredzu, labajā ausī bija dīvains troksnis, visu laiku svilpiens nāk līdzi. Kad rakstījos ārā, ārste teica – pagaidām vēl dzirdi, bet ne ilgi. Tas ievilkās gadus divdesmit. Pēdējos četrus nedzirdu, ir tā – ir galva, nav galvas (norādot, ka galva it kā sadalīta uz pusēm).

Tajā laikā vadīju cehu kolhozā, pēc tam iepazinos ar Austri Piņķi, cēlām guļbūves, arī māju Mārai Zālītei, tā tika pārvesta no Latgales. Austris bija firmas prezidents, es ģenerāldirektora Valērija vietnieks. Viņiem abiem bija ekstrasensorās spējas, bija draugos ar Juri Vecvagaru. Viņš man izlīdzēja – pirms izstādes Hamburgā biju dabūjis pneimoniju. Juris adatas ausīs un degunā sadūra, divās dienās izārstēja. Viņš bija ekstrasenss, Austrumu medicīnas profesors, brauca uz Vāciju miljonāram izlīdzēt, bija pieprasīts. Juris teica – redzu, ka vari ārstēt cilvēkus, es iemācīšu, varēsi ar to nodarboties. Teicu, ka negribu, jo saprotu, ka tas nav mans.

Maizes ceptuvi Jelgavā atvēru, pēc izglītības esmu pārtikas tehnologs, Lauksaimniecības akadēmiju pabeidzis. Pēc akadēmijas piecus gadus nostrādāju kolhozā, tur, lecīgs būdams, sastrīdējos ar galveno tehnologu. Gribēja mani uz mēnesi iecelt par santehniķi. Teicu: labi, bet ar noteikumu – es rakšu, bet tu aiz manis pielīdzināsi. Pēc piecām minūtēm būs atlūgums. 1988. gadā kolhozā Nākotne kombainieri pelnīja 300 rubļu mēnesī, kad bija pļauja – tūkstoti. Bet mums gada vidējā alga bija tūkstotis, ziemā pelnījām pat pusotra un divus. Tāpēc viņam bija acis uz kātiņiem, ka tiešām noliku atlūgumu.

Dāvana no Dieva

– Kurā brīdī noticējāt, ka jums ir spējas?

– Sievas draudzene ir Dailes teātra aktrise Māra Zvaigzne, viņa gan tur sen vairs nestrādā. Uz kādu lekciju viņa bija uzaicinājusi savu draudzeni Ingu, kura pusgadu bija dzīvojusi Šaoliņas klosterī Ķīnā, mācījusies par enerģētiku. Nodarbības beigās piedāvāja vingrinājumu – 15 minūtes jāberzē plaukstas, tad jāplikšķina, jāatvēsina, pēc tam saliek vienu pret otru: ko kurš jūt? Pieci cilvēki juta, ka starpā kaut kas ir; enerģijas apmaiņa. Pirms tūkstošiem gadu to varēja izdarīt jebkurš, tas bioloģiski bija iestrādāts. Man ir tā – saliekot tuvu, es jūtu, pa gabalu arī jūtu, izvēršu uz āru, tāpat plaukstas jūt viena otru. Viņai tās vajag uzaktivizēt, bet man ir dabiski, jebkurā brīdī varu strādāt.

Sāku interesēties, gāju uz reiki kursiem, bet mani tracināja teiktais – ja izej pirmo iniciāciju, vari ārstēt sevi, citam palīdzēt, bet nevari prasīt vairāk par desmit eiro. Pēc otrās iniciācijas varēsi jau 50 prasīt. Teicu – mani neinteresē nauda, zinu, kā to taisīt. Gribu saprast, kas tas ir. Bet viņi tikai – ja mācīsies vēl, pēc trešās iniciācijas sēdēsi uz naudas kalna... Man to nevajadzēja.

Reiz mammas krustmeita iedeva amerikāņu profesora Erika Perla grāmatu Rekonekcija. Tās beigās ir vingrinājums, kā, berzējot plaukstas, izveidot enerģijas bumbu, tad vari ar to spēlēties. Laidu garām piecus iesildīšanās variantus, uzreiz ņēmu pēdējo, taisīju riktīgu enerģijas bumbu, varēju mētāt, beidzot man bija nosaukums tam, kas padodas, – rekonekcija. Dziednieks cilvēku testē, diagnosticē, sliktumu paņem uz sevi, bet tad jādomā, kā attīrīties. Amerikāņu ārsts atrada, kā būt starpniekam, ņemt enerģiju no Dieva un dot cilvēkam. Pacienti prasījuši – kā zini, kur tā enerģijai nonāk? Viņš saka – par to Dievs domā. Viņš nevienam neatsaka.

– Ja dzirdat, ka kaimiņos vai paziņu lokā kādam vajag palīdzību…

– Es piedāvāju. Sievas draudzenei bija ļoti augsts asinsspiediens, pastrādāju, pēc pusstundas – viss. Citai draudzenei Viļņā jākāpj uz skatuves, pustūkstotim cilvēku lekcija jālasa, bet galva pušu plīst. Ārsts gribēja dot tabletes, teicu – pagaidi, es pamēģināšu. Un tiešām, pēc 20 minūtēm viņa aizgāja uz lekciju bez problēmām. Pēc tam meitai trīszaru nervu izārstēju. Tā pamazām aizgāja. Numeroloģijas lekcijā stāstīja, ka pirmajās desmit mēneša dienās dzimst pagātnes cilvēki, līdz 19. datumam – tagadnes, no 24  – tie, kas vienmēr domā par nākotni.

Pasniedzējam teicu – neiet krastā, pa vidu četri datumi pazūd. Viņš teica, ka 20., 21., 22., 23. esot īpašie. Mums abiem ar sievu ir 23. datums. Pēc dzimšanas datiem esmu līderis, neesmu radis strādāt citam, labāk pats vadu. Kopš Nākotnē salecos, nodarbojos tikai ar savu biznesu. Kopš 1989. gada man ir otrā grupa. Pēc numeroloģijas un horoskopa sanāca, ka varu dziedināt, bet es to negribu.

– Jums nav misijas apziņas, ka to vajag darīt regulāri, kā pie Elejas Veronikas stāv gara rinda?

– Tas nav man. Lai arī no augšas man visu laiku saka – tev tas ir jādara, tāpēc esi te palicis. Misija nāca līdzi, apziņa ne. Kad iznācu no Stradiņiem, man atveda mašīnu, septītais žigulis tomēr. Starp labās un kreisās puses durvīm bija 20 centimetri – saspiestas kopā.

– Tādu plakanu dzelzs gabalu jums atveda?

– Motors ar lukturiem bija vesels, arī bagāžnieks, tikai salons saspiests.

– Jūs bijāt pa vidu?

– Nebiju uzlicis jostu – tas mani izglāba, citādi es jau sen būtu zem zemes.

– Izlidojāt?

– Jā, mani izmeta no mašīnas. Rīgā, pie Mēbeļu nama, džeks pillā pie sarkanā ielika man pa sāniem. Iesācējs, neesot sapratis… Bet kā vari neredzēt sarkano gaismu?! Uz slimnīcu atnāca izmeklētājs, noformēja kā “savstarpēju kļūdu krustojumā”. Bet kā, ja man bija zaļš, viņam sarkans? Dīvaini, ka par mašīnas apdrošināšanu pilnu summu samaksāja. Sitiena brīdi man atmiņa ir nodzēsusi, noslēpusi tā, lai nevaru atcerēties. Pietika man vienu reizi ar vilcienu uz Līvāniem aizbraukt, lai saprastu, ka to negribu, un jau pēc mēneša man bija nākamā mašīna. Nepatīk gaidīt…

Tad sāku piedomāt, kā cilvēkiem palīdzēt. Kursabiedrs no tehnikuma atbrauca pie manis ar sirds problēmām, pēc operācijas, diezgan smags variants. Rīgā izmācījies par arhitektu, diezgan slavens. Tagad jau miris. Teicu – ar čakru diagnostiku varu pārbaudīt, kuras no septiņām čakrām ir vaļā, kura ciet. Vienu vai divas varu atvērt, neatejot no kases. Viņam ciet bija četras – jāstrādā nopietnāk. Viņš pie manis braukāja ik pēc nedēļas, teicu, kas jādara, vingrojumus, bet viņam slinkums, pats neko negrib darīt. Parasti lieku arī uztura bagātinātājus dzert. Es pats uz tiem dzīvoju vairāk nekā 20 gadu. Par tiem informāciju sieva piespēlēja – strādā perfekti.

Kosmonautu aparāts

– Uztura bagātinātājus, par kādiem stāstāt, aptiekā var nopirkt?

– Nē, īpaši. Mēs pasūtām.

– No Himalajiem?

– Nē, tur nekā laba nav. Kompānijai ASV ir savas ekoloģiskās plantācijas, tūkstošos hektāru, virs tām arī debesis nopirktas, lai neviens pāri nelido. Apkārt buferjosla, ūdeņi no kalniem. Viņi iesēj zināmas sēklas, izaudzē augus, ik pa laikam pārbauda. Tiklīdz ir nobīde no normas, iear zemē, jo vajag ekskluzīvu produktu. Lauka malā ražotnes, pirmapstrādi veic divu stundu laikā. Vārdu sakot, runa ir par enerģiju. Tā ir vienīgā kompānija pasaulē, kas iemācījusies augu no celulozes atdalīt, paņem tikai tīru enerģētisko vielu.

Uztura bagātinātājs ir enerģijas bumba. Parastajā C vitamīnā ir 80 procenti salmu, tāpēc no aptiekas zālēm sen esmu atteicies. No slimnīcas mani izrakstīja ar nootropilu pret galvassāpēm – būšot jādzer, kamēr dzīvošu. Uzreiz sapratu, ka man to nevajag. Ja cilvēku dziedinu, saku – ir jākustas, nevar tēlot slimu govi, un ir arī kaut kas jāpadzer. Speciālisti ar Fola diagnostiku nosaka, kādi uztura bagātinātāji vajadzīgi konkrētam organismam. Pa Austrumu enerģētikā zināmiem punktiem var katru orgānu pārbaudīt un pateikt, kas vajadzīgs.

– Kā tas notiek?

– Vienā rokā tur elektrodiņu, pa punktiem baksta ar otru, caur meridiāniem savieno ar plaušām, sirdi, aknām, nierēm.

– Pats arī ar to nodarbojaties, jums ir tāds aparātiņš?

– Jā, modernizēts. Jau šajā gadsimtā bijām Armēnijā uz līderu tikšanos. Kāds kazahu profesors man stāstīja, ka amerikāņu un krievu ārsti apvienojušies, lai noskaidrotu, vai kosmonauts būs spējīgs dzīvs atgriezties uz Zemes. Jo raķetes maksā miljonus, un pavisam jauni čaļi nelido. Mazliet pilnveidoja Fola diagnostiku, uztaisīja aparātu, kas trīs minūšu laikā pasaka iespējamo dzīves ilgumu. Viņš demonstrēja un teica – tavs resurss ir 90+.

Vienreiz Vecvagars man atklāja, ka varot pateikt, cik ilgi katrs no mums dzīvos. Viņš pabūrās, tad sacīja – viens no mums dzīvos 70, otrs 90 gadu. Automātiski skaidrs – man ir bagāža pēc traumas, man 70, un viņš piekrita. Tikko bija otrreiz apprecējies, dvīnes, gribot redzēt viņas izaugam, apprecamies. Reiz braucu ar vilcienu uz Rīgu, iekāpa krustmeita, kas to grāmatu man iedeva, sāk stāstīt, kas viņai sāp, saku – varu uztaisīt seansu, bet, ja zini Vecvagaru, aizbrauc, viņš ātri ar adatām palīdzēs. Viņa saka – Juris ir miris. Bet viņš teica, ka dzīvošot līdz deviņdesmit! Neesmu slinks, jautāju tam augšā, un atnāk atbilde – bet kā zini, ka viņš salika pareizos datus? Sapratu, ka noblefojis, paņēma manus deviņdesmit.

Man ir vājais punkts – sirds. Kazahu profesors stāstīja, ka viņam arī no mazotnes bijusi slima sirds, ārsti teica, ka ilgi nedzīvošot. Kā ar jēlu olu, skolā bez vingrošanas, bet tā nav aršana. Aizgāja studēt kardioloģiju, jo kurš gan 23 gadu vecumā grib nomirt? Piedalījās vecuma aparāta izstrādē, tas ir piecu ballu sistēmā. Sākumā viņam par sirdi rādīja 1, pēc tam 5. Viņš strādā, lai sirdi nostiprinātu. Man par sirdi rādīja 2, tagad svārstās starp 3 un 4. Tomēr ir lietas, ko es pats nevaru izdarīt, dabūju aritmiju. Kad sirdij uznāk trakums, tā vienkārši trako.

Ar traumām nespēlējos

– Vai jūs pats varat sevi ārstēt?

– Jā. Parastais dziednieks nevar. Un arī tuviniekiem varu palīdzēt.

– Esat sapratis, kas jūsos ir citāds?

– Nekas, esmu tāds kā visi. Dievs ir tas pats, kas visiem. Ir divi elektrodi (rāda plaukstas), starp kuriem ievieto slimnieku, un varu arī sevi ievietot. Tas ir viss.

– Dziedniekiem nav tādu elektrodu?

– Nē, viņiem ir cita metode, cita pieeja, cita veida spējas. Eriks Perls saka – trenējoties pusgada laikā var panākt, ka spēj ārstēt cilvēkus. Tas ir mežonīgs darbs ar sevi, punkti jāaktivizē līdz stāvoklim, ka sāk kaut ko uztvert. Pāris cilvēku Latvijā par maksu ir apguvuši rekonekciju. Man tas ir uzdāvināts.

– Tas dod drošības izjūtu, ka vienmēr varat tuviniekiem palīdzēt? Vai pieļaujat, ka ir lietas, ar kurām nevarētu tikt galā?

– Nezinu, kā ir ar traumām, neesmu mēģinājis ne ar vienu spēlēties. Ar asinsspiedienu, reiboņiem, fizioloģiskām lietām – jā, draugam bija roze – bez problēmām. Nekādus papīriņus nevajag. Man pašam arī roze bija, no Abrenes pils Francijā braucu. Kāja kā bluķis, sarkana, temperatūra 39, kaut kā līdz mājām tiku. Uzreiz pie pazīstamas dziednieces, viņa noņēma. Kādreiz bieži pie viņas braukājām. Dīvainā kārtā man čakras nekad neaiziet ciet, vai arī tas augšā parūpējas, lai tā nebūtu?

– Varbūt esat sev tādu programmu uzlicis, pieskatāt sevi?

– Nē. Lai gan programma man ir uzlikta sen, pat nezinu, kā vaļā dabūt. Dzīve ir gara un raiba. Mums ir savs masieris, ājurvēdas, sieva iet uz Tibetas bļodām – masāžu ar skaņu, baigi labi.

– Nepieskaras ar rokām?

– Nē, uzliek vairākas bļodas – uz muguras, kājām, pleciem – un tik uzsit.

– Ieskandina, un vibrācija aiziet pa ķermeni?

– Jā. Ar vibrāciju dziedina. Masiere Līga arī ir gudra, reiz viņa prasa, vai mani neinteresējot, kā man tās spējas radās. Saku – tā ir karma no iepriekšējās dzīves. Tik daudz ziepju biju savārījis, ka mani vajadzēja aizsūtīt kaut kur tālu. Līga ieteica kursus pie ekstrasenses, viena nodarbība, otra, viņa saka – kaut kas nav, netieku tevī iekšā, ir bloki. Saku – ja godīgi, es arī esmu dziednieks, ekstrasenss. Bet tam nevajadzētu būt traucēklim.  

– Skeptiķiem varētu tādi bloki būt.

– Apmēram saprotu, kāpēc tā. Kad strādāju mežā vai sēnēs eju, man visu laiku liekas, ka kāds vazājas līdzi. Aizbraucu uz Ložmetējkalna pusi, redzu – cilvēks nāk. Nelasa ogas, neko tādu. Sākumā bija bailīgi, ar acs kaktiņu redzu, ka nāk, paskatos – nav, noslēpjas. Tad sapratu – tur ar kritušajiem, kas nav apglabāti, ir pilns mežs. Un es viņus redzu. Nu labi, Dievs ar tevi, noskaitu Tēvreizi, pazūd. Sāku pierast.

Ko ņemies pa grāvmalu?

– Var teikt, ka redzat mirušo garus?

– Dvēseles. Un arī melnās dvēseles redzu.

– Tos, kas ir ko sliktu darījuši vai nelabā nāvē miruši?

– Nē, kas ar melno maģiju ir nodarbojušies. Bija kaimiņiene, tur, aiz malkas grēdiņas, viņa visu laiku būrās. Nu jau sen mirusi, māja pārdota, bet viņa tur dzīvo joprojām, nevar iziet no savas teritorijas. Staigā no mājas uz šķūnīti. Uzliku grēdu, lai neredzu.

– Jūsu sētā nenāk?

– Nē. Arī toreiz tā bija – tā ir viņas teritorija, viņas īpašums!

– Nelabvēlīga pret kaimiņiem?

– Mums bija karastāvoklis (smejas). Viņa uz domi rakstīja sūdzības, ka žogs uz viņas pusi izgāzies. Pinums, sen uzlikts, kļūst vaļīgs. Iebetonēju stabiņus, uzliku cieto žogu, saku – jaucam veco nost. Nē, tas esot senos laikos būvēts, tur esot īstā robeža. Tad viņas ābeles zari bija pāri žogam – tie esot viņas āboli! Skrēja lasīt. Saku – āboliem jābūt tavā sētas pusē, ar motorzāģi gar žogu nogāju, zarus pārmetu viņai – tavi āboli, savāc!

– Nemēģināja jums ļaunu aci uzlikt?

– Nezinu, tas mani neinteresē.

– Mirušo gari kaut ko saka, mēģina komunicēt?

– Tur jau tas joks, ka es nemēģinu ar viņiem sazināties.

– Ignorējat?

– Jā, tā viegli ignorēju. Reiz eju pa stigu, skatos – ceļa malā tāds kā dzīvs, kustas, liela suņa augumā. Garāmejot saku – ko tu, tāds spoks, te ņemies pa grāvmalu? Kas tev te meklējams? Iedarbinu zāģi, pēc pusstundas galva sāp tā, ka plīst. Sapakoju mantas, braucu mājās. Nākamajā dienā galva nesāp, bet pēc pusstundas noslāpst zāģis. Es biju servisa meistars, pats tos remontēju, nesapratu – nevar iedarbināt, un viss.

Pazīstamiem čaļiem otrā servisā saku – paskatieties, kas ir. Šie nesaprot – tev viss strādā. Braucu mājās, štukoju – nu, kāpēc… Jautājums uz augšu, ir atbilde – kara laikā ne visi mirst no lodes. Pēc nāves mirušais var pieņemt, kādu formu grib – vai nu, kāds bija pirms nāves, vai kāds nomira. Izrādās, es redzēju cilvēku, kuram trāpījis lielgabala lādiņš, tāpēc bezformīga masa, par kuru es pasmējos. Man tur vairs nebija ko meklēt.

– Gari ir caurspīdīgi?

– Jā, redzu veidolu. Viņi nāk līdzi, skatās. Citreiz noskaitu Tēvreizi, tad viņi lēnām aiziet. Saprotu, ka meklē ko tādu, kas viņiem palīdzētu no šejienes aiziet. Vajag atrast kaulus, normāli aprakt ar mācītāju. Viņi grib, lai palaiž. Kamēr nav nosvētīts, pa mežu mētājas. Trešajā dienā vairākas reizes noskaitīju Tēvreizi, atvainojos, aizgāju uz mežu – nekādu problēmu, noslēdzām miera līgumu. Kādu laiku man visādas domas nāca galvā, tad mežā dzirdēju balsi – lūdzu, atvainojies manam tēvam! Atbraucu mājās, kāds saka – kaimiņam dēls ar moci nosities. Tēvs, labu gribēdams, uzdāvinājis. Kādā krustojumā iededzies sarkanais, viņš rauj pāri, un mašīna taisa kreiso pagriezienu, viņš sānos, un uz vietas... Bet nesaprotu, par ko jāatvainojas.

Ja ko nezinu, prasu augšā, Viņš saka – senos laikos Francijā bērnu audzināšana bija uzticēta mātēm, tēvi uztaisīja bērnu un bieži vien pazuda. Kāda sieviete uzaudzināja dēlu, kādu dienu viņš grib iet ar draugiem, māte gribējusi atrunāt, nav paklausījis. Zobenu spēlītēs viņu netīšām nodūra. Kad abi jau bija augšā kā dvēseles, dēls saprot, ka grib atmaksāt mātei. Viņš piedzimst kā sieviete, bet tā, kas bija māte, kā dēls. Mainītās lomās. Tas čalis dzīvoja pie mātes, viņš gribēja parādīt, ko nozīmē zaudēt dēlu muļķības pēc.

– Kad saņemat atbildes, jūs tās dzirdat? Vai domu formā?

– Jā, kā domas.

– Konkrētu scenāriju – par Franciju, zobenu cīņām?

– Nevaru izskaidrot. Tas vienkārši manā galvā ir. Bet sapratu, ka man tas nav vajadzīgs, uzliku ierobežojumus, ka pie manis drīkst nākt tikai tās domas, kas attiecas uz mani, ģimeni, draugiem, paziņām. Pārējais lai iet garām. Citādi vienu brīdi zināju tik daudz… Es uzliku filtrus. Tāpēc ekstrasense netika manī.

Man kā pīlei ūdens

– Varbūt tādi bloki arī pret ļaunu aci palīdz?

– Nezinu. Iespējams.

– Jums ir nācies saskarties ar skepsi, noliegumu?

– Grūti teikt. Ir cilvēki, un esmu es. Krievu laikā bija multene par divām pīlēm – kovbojiem, izvelk katrā rokā pistoles, viena šauj uz priekšu, otra pār pleciem atpakaļ. Man ir tāpat, kā pīlei ūdens par to, ko citi domā, es daru, ko gribu, neņemu galvā. Nekad neesmu strādājis Jelgavā, tikai maizes ceptuvē, varbūt tāpēc apkārt nerunā.

– Jūtaties autsaiders?

– Nē, vienkārši esmu citāds. Kad to sapratu, mani sāka interesēt cilvēki, kuriem bijusi klīniskā nāve.

– Esat sazinājies?

– Ar daudziem. Tas nav ilgi – dažas sekundes…

– …kad esi miris?

– Jā. Un tad tevi atmet atpakaļ. No malas sevi redzēju komas laikā. Tu guli, nekas nesāp, nejūti – tas ir kaifs! Kad modos, sāka sāpēt visas malas. Nevarēju saprast, kāpēc tā. Visu laiku bija labi, pēkšņi rokas un kājas sāp. Kā par brīnumu, man bija lauzts tikai sprands.

– Tie, kas klīnisko nāvi piedzīvojuši, arī sevī atraduši spējas vai gaišredzību?

– Parasti Dievs visiem par to kaut ko uzdāvina. Aizceļojis pie Viņa, bez dāvanām neatgriežas neviens.

– Tomēr briesmīgs pārbaudījums gan pašam, gan tuviniekiem...

– Sievai tā bija mazā ellīte. 1989. gadā mobilo tālruņu nebija. Aizbraucu uz tirgu Rīgā, otrā dienā meitai bija dzimšanas diena, kad nebiju atpakaļ, meklēja, kamēr atrada slimnīcā. Man jau nekas, sievai tika viss.

– Ar cilvēkiem pamainījās attiecības?

– Nē. Ar kuriem bija sliktas, tādas ir joprojām. Bizness gan mainīja attiecības ar draugiem. Tad esi viens.

200. reizi uz Zemes

– Zināt, ka jau vairākas reizes esat bijis uz Zemes?

– Jā. Mani sāka interesēt, kā tas ir – tu it kā nomirsti, bet tevi atmet atpakaļ. Nav tikai tā, ka piedzimsti, nomirsti… Rīgā satiku dāmu, kas nodarbojas ar reinkarnāciju, cenšas ielīst iepriekšējās dzīvēs. Saprotu, ka jāatstrādā karma, ja daudz ziepju savārīts. Vēl to, ka dzimumam nav nozīmes, vienā dzīvē vari būt vīrietis, otrā – sieviete, tā vari mētāties.

– Jūs bijāt arī sieviete?

– Jā. Iepriekšējā dzīvē biju prostitūta Francijā, dzīve nebija gara, bet jautra. Pirms tam biju Vācijā...

– Tas ir interesantākais, ko no savām dzīvēm atceraties?

– Atšifrēju, ka uz Zemes esmu apmēram divsimto reizi. Kristīne Muciniece teica, ka runājoties ar eņģeļiem, viņi visu izstāstot. Es gan runāju ar Dievu. Viņa saka – nu, tu vari ar vienu, man, lai saprastu, vajag amfiteātri. Kristīne raksta grāmatas, vairāk tās domātas meitām, lai viņas saprastu. Esmu mācījies dziļo meditāciju – skaiti burvju vārdiņu, ieej transa stāvoklī. Jā, varu iziet no sevis, palidināties, paskatīties uz sevi no augšas… Daudzi saka – varot arī neatgriezties vai kāds cits varot atgriezties manā vietā, kamēr esmu prom. To noliku maliņā – esmu dabūjis, pietiek.

Man viens draugs nomira, par daudz izdzēra. Kapos stāvam, kapliča maza, visi nevar saiet, tuvinieki iekšā, mēs ārā. Mārtiņu glabā. Stāvēt garlaicīgi, palaikam gribas acis aizvērt, atpūtināt, skatos – Mārtiņš blakus stāv. Mēs neesam uz zemes, bet zem kupola virs zvana, abi skatāmies uz leju. Zārks vaļā, mācītājs runā, apkārt tuvinieki, Mārtiņš saka – kāpēc viņi raud, man ir labi, viegli, vairs nekas nesāp. Minūtes četras parunājām, viņš saka – laikam jāiet lejā. Neko… (Smejas.) Man ir piedāvāts iepriekšējās dzīvēs ko pamainīt, uzlabot. Saku – negribu, tas bieži vien nāk ar atsitienu. Īpaši daudz to reižu nav palicis.

– Kas būs pēc tam?

– Vienkārši aiziešu augstākos līmeņos, uz Zemes vairs neatgriezīšos. Zinu, ka starp dzīvēm, ko dzīvojam, ir starpposmi, kad dvēsele ir kādam sargeņģelis.

– Jūs arī esat bijis sargeņģelis?

– Daudzas reizes.

– Ir izdevies savu cilvēku nosargāt?

– Nav jāsargā, jābūt blakus. Pašlaik man ir daudzi sargeņģeļi. Pēc tā ceļojuma tiek iedoti papildus, jo kaut kas nav nostrādājis. Brīžiem pat nesaprotu, kurš to saka… es visu adresēju Dievam. Reiz mežā strādāju, dzirdu, man saka – brauc mājās, gāzīsies koki. Divpadsmit dienā, kaut kas padarīts, labi – nav divreiz jāsaka. Kad pēc tam aizbraucu, kur stāvēju, trīs egles krustām guļ. Tā mani pabrīdināja.

– Jāuzticas intuīcijai?

– Daži to sauc par intuīciju, es attiecinu uz to, kas augšā.

– Kāda saikne ir.

– Kontakts nepārtraukts. Esmu pieradis, tas ir automātiski. Saprotu, ka cilvēku nevar izārstēt, ja viņš pats to negrib. Kristīne teica, ka vīram vēzis ceturtajā stadijā, bet viņš ir samierinājies. Viņa atviegloja caur domām, ka viņam nekas nesāp. Gulēja, līdz izdzisa. Ja pats negrib cīnīties... Es arī pēc Stradiņiem varēju samierināties un arī pēc tam visādas ziepes esmu taisījis. Sieva teic, ka es kā Strēlnieks – vispirms izšauju, tad skatos, kur bulta trāpa. Vispirms daru un tikai pēc tam domāju. Ir vainas, kas nāk līdzi no 1989. gada, nav puse galvas, līdz ar to līdzsvara, ar gaitu ir tā, kā ir. Ja būtu klausījis ārstiem, kuri teica, ka trīs gadus jābraukā ratiņkrēslā, tad nepieceltos nekad. Tāpēc – klibs, līks, bet kustos pats. Pagājušajā jūlijā sapratu, ka mežs jāpamet – ceļi netur. Jāņos aizej no meža, augustā – pensijā, un tad ir murgs! Ko mājās darīsi? Varētu braukt makšķerēt, bet ar to par īsu. Bišķi pasmadzeņoju, nopirku piecus bišu stropus. Universitātē iestājos bitenieku kursos, nu man ir jau desmit saimju.