Tatjana pārsteidza daudzus. No "parasta lauku skuķa" kļuva par iedvesmas avotu
Nevajag baidīties no saviem sapņiem! Tā intervijā portālam Jauns.lv sacīja Tatjana Ābeltiņa, kura no bankas darbinieces un skolotājas kļuvusi par pazīstamu arbūzu, ķiploku un ziedu audzētāju Gulbenes novadā. Viņa bija "parasts lauku skuķis", bet tagad kļuvusi par iedvesmas avotu daudziem.
Pārsvarā Tatjana nodarbojas ar zemkopību nelielā platībā: viņas saimniecībā aug ķiploki, ziedi (gan vasaras puķes, gan ziemcietes), kā arī arbūzi. Tāpat viņa ir režisore diviem Gulbenes novada amatierteātriem, kā arī gleznotāja, kura piedalās dažādos mākslas projektos.
Kā pamatīgie lauku darbi iet kopā ar radošo darbošanos mākslas pasaulē? Tatjana atklāja, ka līdzīgus jautājumus dzirdējusi jau iepriekš, kad strādāja bankā, piemēram, kā precīzā bankas darbiniece var būt arī māksliniece? Arī šobrīd daļa ļaužu nevar sasaistīt, kā radošā māksliniece var darboties ar zemes darbiem.
"Jāmaina viss manā dzīvē"
"Vienkārši dzīvē bija laika periods, kad bija jāpieņem lēmumi un jāmaina viss manā dzīvē. Tad es nosliecos uz lauku darbiem, jo man patīk eksperimentēt, atklāt kaut ko jaunu, izaicināt sevi, pierādīt sev vai atklāt sev," Tatjana skaidroja pievēršanos lauku darbiem. Viņa gribēja vismaz pamēģināt, vai var audzēt puķes un dārzeņus.
"Ar zemi esmu bijusi saistīta jau no bērnības. Esmu parasts lauku skuķis, kurš uzaudzis laukos un kuram zemes darbi nekad nav bijuši sveši."
Pēc "Latvijas krājbankas" likvidācijas Tatjana sāka strādāt par skolotāju, bet pēdējos 7 gadus darbojas kā dārzeņu un ziedu audzētāja. "Ceļš līdz zemes darbiem bija nobriedušas sievietes lēmums. Ko tik dzīvē es nebiju pamēģinājusi, bet sevi kā dārzeņu audzētāju vai puķkopi vēl nebiju izmēģinājusi, tāpēc man tas likās kaut kas interesants."
Ar arbūziem ir vēl trakāk!
Tatjana ir ļoti apmierināta ar savu lēmumu pamēģināt zemes darbus. "Mēs esam auguši." Puķu apjomi četru sezonu laikā pieauguši par 20 reizēm, bet arbūzu apjomi, salīdzinot ar sākotnējo daudzumu pirms 7 gadiem, palielinājušies par 10 reizēm.
Kā ģimene pievērsās arbūzu audzēšanai? Vai arī tas saistīts ar vēlmi eksperimentēt?
"Patiesībā ar arbūziem ir vēl trakāk nekā ar visu pārējo, jo arbūzus es noteikti nebiju plānojusi audzēt. Ideja bija atklāt kaut ko jaunu un ieviest to Latvijas tirgū, mazliet paeksperimentēt.
Sākotnējais mans nodoms bija melotriju audzēšana. Tie ir vīteņaugi, kuru auglīši izskatās kā mazi arbūziņi. Tie ir aptuveni 2 cm lieli auglīši, kas garšo kā vienu dienu skābēti gurķīši."
Iespējams, Tatjana būtu kļuvusi par lielāko melotriju audzētāju Latvijā, taču pirms 7 gadiem, kad viņa bija nobriedusi melotriju audzēšanai, janvārī nebija pieejamas šī auga sēklas pietiekamā daudzumā. Otrs svarīgs apstāklis bija tas, ka togad nebija pavasara un ģimene nepaspēja uzcelt siltumnīcas melotriju audzēšanai.
"Līdz ar to domāju tā: "Ja jau man nesanāk audzēt mazos arbūziņus, tad audzēšu lielos!" Tā janvārī sāku savas arbūzu audzētāju gaitas."
Jāauklējas kā ar maziem bērniem
Tatjana atklāja, ka arī ar lielo arbūzu audzēšanu viss nenotika tik gludi, kā bija iecerēts: "Ir viennozīmīgi, ka pie mums šeit, Gulbenes pusē, ir grūtāk izaudzēt arbūzus nekā, piemēra, Liepājā vai Pierīgā.
Pa šiem gadiem ir bijis tik daudz aplauzienu, vilšanos un samierināšanos, bet nu jau es to uztveru tā burtiski: kā ir, tā ir. Bet sākumā es ar tiem auklējos tiešām kā ar maziem bērniem.
Nav viegli. Lai arī liekas, ka tur jāieliek tikai zemē sēkliņa un tad izaugs arbūzs, tā īsti nav. Diemžēl jebkuras lauksaimniecības preces audzētāji ir atkarīgi no laikapstākļiem un no vietas, kur darbojas."
Tā nevajag audzēt arbūzus!
Kad kāds atbrauc uz Tatjanas saimniecību skatīties, kā jāaudzē arbūzi, viņa parasti saka: "Tas ir totāls piemērs tam, kā nevajadzētu audzēt arbūzus." Vieta, kurā aug arbūzi, ir ļoti vējaina, tāpēc arbūziem jāaug nelabvēlīgos apstākļos. Arī pati zeme ir ļoti mālaina.
"Bet ir izdevies!" Tatjana pauda prieku un pastāstīja, ka šosezon ir izdevies izaudzēt vairākas tonnas arbūzu. Patlaban daļu arbūzu aizved uz Rīgu, bet sākotnēji pircēji varēja paši doties uz saimniecību, aiziet līdz laukam un izvēlēties skaistāko arbūzu.
Arī ar autobusiem atbraukušajiem ekskursantiem ģimene vispirms piedāvā iepazīšanās stāstus, tad dod praktiskus padomus un notiek arbūzu degustācija. Tikai pēc tam notiek andelēšanās ar arbūziem.
Četri prieka brīži
Kas no šī visa garā un bagātīgā procesa audzētājiem sagādā vislielāko prieku? "Katrā etapā ir kaut kas tāds, kas dod prieku. Ir četri arbūzu audzēšanas etapi, kas man sagādā vislielāko prieku. Pirmais ir tad, ka es ielieku sēkliņu, tā tiešām izdīgst, augs ir veselīgs un izdodas to pārstādīt paliekošā vietā - tas nav iznīcis.
Tas patiešām dod gandarījumu! Kad varu no rīta iziet ārā un redzēt, ka neviens kukainis nav noēdis arbūza stādu, tas nav apsalis vai lietus to nav nokapājis.
Tad vēl viens foršs moments ir tad, kad mēs jūnija beigās un jūlija sākumā organizējam apputeksnēšanas svētkus. Tad arbūziņi sāk ziedēt, cilvēki zvana un piesakās apputeksnēšanas svētkiem. Viņiem ir iespēja pašiem atbraukt un apputeksnēt savu arbūzu. Mēs pieliekam pie stādiņa kociņu, uzrakstām vārdu, un rudenī cilvēkam ir iespēja atbraukt un paskatīties, kas no tā ir sanācis - vai arbūzs ir apputeksnējies un izaudzis vai nē.
Aug pa stundām
Trešais brīdis ir tad, kad arbūziņš ir apputeksnējies un pirmās divas nedēļas var redzēt, kā viņš aug pa stundām, ja ne pa minūtēm.
Pēdējais labais brīdis ir tad, kad atdodam arbūzu ēdājam. Es varu to dot ap lepnumu nevis ar bažām, kas tur ir iekšā. Man ir lepnums, ka tur iekšā viss ir kārtībā, ka tur nav nekādu saaugumu, bojājumu, nepilnīgu nokrāsojumu. Es zinu, ka tur ir laba manta!"
Nespēj konkurēt ar lielajiem
Vienlaikus Tatjana atzina, ka viņas audzētie arbūzi nespēj konkurēt ar milzīgos apjomos ievestajiem arbūziem: "Nē, noteikti nē!" Gulbenes apkārtnē ir problēmas ar arbūziem piemērotu zemi. Ir grūti atrast vietu, kur daudzu hektāru platībā audzēt arbūzus, lai tas būtu ienesīgi. "Tajā pusē, kur es dzīvoju, tas nav tik vienkārši."
Otrkārt, mūsu klimatiskie apstākļi ir tādi, ka ir ļoti liela un strauja atšķirība starp dienas un nakts gaisa temperatūru. "Šeit, Gulbenes pusē, nespējam pieaudzēt tādu kvantumu, lai varētu konkurēt ar arbūzu ievedējiem vai lielajiem audzētājiem, kas ir Latgales un Liepājas pusē. Bet savējiem - gulbeniešiem un tuvākās apkārtnes iedzīvotājiem - varam piedāvāt šo pakalpojumu."
Mīļa darbošanās, bet ar to nevar iztikt
"Ar to noteikti nevar iztikt, kaut gan sākumā viss tika pakārtots arbūziem. Lai arbūzu stādiņus izaudzētu, mēs uzcēlām siltumnīcas. Pēc tam, kad arbūzus pārstādījām uz lauka, tās palika pilnīgi tukšas, līdz ar to parādījās jautājums, ko darīt ar siltumnīcām? Nav vajadzības atlikušos 9 mēnešus tās turēt tukšas. Tad parādījās puķes.
Ar arbūzu audzēšanu iztikt nevar, jo diemžēl no 7 gadiem ideāli gadi laikapstākļu ziņā bijuši tikai 3. Vienā gadā mums uzklupa kaitēkļi, jo mēs saimniecībā nelietojam nekādus kaitēkļu apkarošanas līdzekļus. Esam par to, ka skatāmies, ko ēdam, un neindējam sevi.
Nokapātās ražas dēļ asaras birst
Aizpagājušajā gadā mums pusaugu arbūzus nokapāja krusa. Principā esam ļoti atkarīgi no laikapstākļiem," Tatjana teica un atzina, ka, ieraugot krusas nokapātos pusaugu arbūzus, ir tik bēdīgi, ka asaras birst un sirds var izlēkt pa muti ārā.
"Esmu jau iemācījusies samierināties ar to, kas ir. Nav variantu! Mēs nevaram arbūzus paglābt no krusas, ja negribam audzēt tos siltumnīcās, bet gan sajust dabisko zemes augļu garšu un ļaut viņiem sildīties saulītē. Tad mums ir vienkārši jāsamierinās ar to."
Arī pret gurķu mušām un viņu kāpuriem, kuri trīs dienās izpostīja ļoti lielu lauka platību, nav tūlītēja ieroča. "Vienkārši jācer uz nākamo gadu. Jāmeklē risinājumi nākamajam gadam."
Sadalīta saimniecība trīs daļās
Kur Tatjana gūst spēkus turpināt zemes darbus, redzot pēkšņi izpostītos laukus? Viņa pastāstīja, ka pirmajā gadā, kad arbūzu audzēšanā bija ieguldīti ļoti lieli līdzekļi, īpaši aukstās vasaras dēļ raža neizauga, kā bija iepriekš cerēts.
"Vasaras principā vispār nebija. Kad tu saproti, ka esi pazaudējis ne tikai ieguldīto darbu un līdzekļus, bet arī viss sabrūk, tad tu sāc domāt savādāk. Mēs esam nonākuši pie optimāla arbūza lauka lieluma. Ja arī tur nekas nesanāk, tad tas nenes ļoti lielus zaudējumus. Mēs esam sadalījuši saimniecību trijās jomās: arbūzi, ķiploki un puķes. Tās viena otru pavelk. Arbūzi man šobrīd ir tikai kā izklaides augs, ko es audzēju."
Iedvesmo citus apkārtnes iedzīvotājus
Līdz ar Tatjanas darbošanos ar arbūziem apkārtnē parādījušies ļoti daudz mazo audzētāju, kuri mēģina strādāt ar arbūziem. "Viens labums Gulbenes pusē ir - es esmu ienesusi iedvesmu. Tas ir daudz!"
Tatjanai prieks, ka, aizbraucot ar ķiplokiem uz tirgu, var redzēt, ka vietējie cilvēki turpat blakus tirgo savus izaudzētos arbūzus. "Man ir prieks, ka neesmu viena! Es esmu palīdzējusi ar saviem padomiem, jo pēc padomiem, kā un ko darīt, griežas ļoti daudz cilvēku."
Lielāko nastu iznes divatā
Tatjanas ikdienas komandā lauku darbos pamatā iesaistīta viņas ģimene. "Lielāko daļu mēs padarām divatā. Dzīvesbiedrs nodarbojas ar visām tehniskām lietām, piemēram, lauka sagatavošana, plēves uzklāšana, ūdens sagādāšana, remontdarbi utt. Protams, no viņa puses ir arī morālais atbalsts. Citreiz ir pamācošas replikas vai skatiens, kas liek padomāt par to, vai ir pareizi.
Arī bērni atbalsta, ja ir vajadzīga palīdzība. Tad pasaucam bērnus uz kādu darbu, piemēram, pie malkas, stādīšanas, piķēšanas, ja netiekam galā. Dažreiz esam spiesti paņemt kādu cilvēku no malas." Tatjanas bērni ir pieauguši, un jau pēc mēneša viņa kļūs par vecmāmiņu.
Nebaidies no sapņiem!
Sarunas noslēgumā Tatjana aicināja: "Galvenais ir pateikt cilvēkiem, lai viņi nebaidās no saviem sapņiem! Arī es kādreiz neticēju, ka varētu būt tāda, kas audzē arbūzus. Neticēju, ka varēšu izturēt visus pārbaudījumus, kas nākuši pār mani. Bet katra lieta, ko mēs darām, dara būs stiprākus!"
