Austrālijas latvietis sešus gadus cīnās par tiesībām būt tēvam

Latviešu valodu iemācījies pats

Džeks ir no Austrālijas, dzimis Lonsestonā, lielā pilsētā Tasmānijas salas ziemeļos. “Mana mamma Benita Tamāra Lou ir latviete, dzimusi Liepājā. 1944. gada 14. oktobrī no Liepājas ostas ar kuģi kopā ar omīti viņa devās trimdā uz Vāciju, pēc tam par mītnes zemi izvēlējās Austrāliju, tieši Tasmānijas salu, kur arī dzīvo joprojām,” savu stāstu "Likumam un Taisnībai" Džeks iesāk ar ģimenes vēsturi.

Viņa tēvs, arī Džeks, pēc izcelsmes ir austrālietis, savulaik abiem bija kopīgs bizness – starpniecība starp rūpnīcām, veikaliem un valdības iestādēm. Mātei ir jau 90 gadu. Kamēr veselība ļāva, viņa vairākas reizes apciemoja Latviju. Džekam ir arī divas māsas, bet mamma bērniem neiemācīja latviešu valodu – domājusi, ka okupācija dzimtenē būs ilga.

“Es uz Latviju atbraucu pirms 22 gadiem. Tagad mītu Rīgā, pirms tam 15 gadus dzīvoju Liepājā un gadu Alūksnē. Latviešu valodu iemācījos pats, varu teikt, ka tā tomēr ir sarežģīta, it sevišķi gramatika,” atklāj Džeks.

Viņa mātei Nīcas pagasta Pērkonē pieder 5,7 hektāri zemes, Džeks to iekopis, 2000. gadā iestādījis 2000 priedīšu, un tagad jau aug mežs. Kaut arī bijušas dažas attiecības, Džeks nekad nav bijis precējies, taču viņam ir meita, kurai septembrī aprit septiņi gadi.

Un tas ir vīrieša sāpju stāsts – lai finansētu 2016. gadā sākto tiesvedību, viņš pat pārdevis savus Liepājas īpašumus. Meitas māte Māra Dziedātāja ir iesniegusi Rīgas Pārdaugavas tiesā prasību par uzturlīdzekļu piedziņu, un par tiesībām tikties ar meitu Džekam jācīnās juridiskā ceļā.

Dzīvokli, bet tikai bez Džeka

Ar rīdzinieci Māru Džeks iepazinās internetā, viņam tolaik bija 53 gadi, viņai 42 gadi un dēls no pirmās laulības.

“Man viņa šķita ļoti interesanta. Es tolaik mitu Liepājā, viņa galvaspilsētā. Pēc trim mēnešiem braucu pie viņas, tikāmies. Māra pēc profesijas ir šuvēja, ļoti talantīga un čakla – man viņa patika. Vēlāk teica, ka mīlot mani un vēloties bērnu. Pēc laika tas arī notika – palika stāvoklī. Es par to paziņoju arī mātei un māsām Austrālijā – viņas priecājās līdz ar mani, jo tas ir mans vienīgais bērns,” pauž Džeks.

Tomēr ar to viņa un Māras attiecībās arī viss esot beidzies – viņa vairs neesot braukusi ciemos, kļuvusi kašķīga, nerunājusi vairs pat pa telefonu, draudējusi ar abortu.

“Es Māras grūtniecības laikā gribēju palīdzēt, braucu pie viņas uz Rīgu, bet visu laiku nakšņoju viesnīcās. Viņas mammas pirmais jautājums, kad pirmoreiz satikāmies, man bija – kā tu domā finansēt bērnu? Kur dzīvosiet? Sākām kopīgi meklēt dzīvokli Rīgā, tad Liepājā, bet viņai allaž nebija labi. Gribēja dzīvokli, bet bez manis,” apgalvo Džeks.

Par dzemdību namu vien 6000 eiro

Kad Mārai tuvojās dzemdību laiks, viņš saņēma ziņu, ka jādodas uz slimnīcu. “2014. gada 9. septembrī piedzima mana vienīgā meita. Nākamajā dienā biju jau dzemdību namā – turēju meitiņu uz rokām, devu bučas, biju gatavs visu aizmirst,” atceras Džeks. Mārai dzemdību nama apmaksai viņš esot pārskaitījis 3000 eiro, tikpat atsūtījusi arī viņa māte no Austrālijas.

Ņemot vērā Rīgas Dzemdību nama oficiālo cenrādi, prāva summa – dārgākais pakalpojums ir plānots ķeizargrieziens pēc pacientes pieprasījuma – 3000 eiro. Līgums ar pašu izvēlētu ārstu – 600 eiro, ar vecmāti – 450 eiro, par dienu labākajā palātā – 60 eiro. Ja bez ekstrām, dzemdību palīdzība Latvijas iedzīvotājiem ir valsts apmaksāta.

Džeks cenrāžus nav meklējis, naudu pārskaitījis, bet – kad sieviete no dzemdību nama izrakstījusies ar jaundzimušo, viņa iesēdusies mašīnā kopā ar svešu vīrieti un viņš vientulīgi palicis stāvam pie Dzemdību nama viens pats. Kad pienācis laiks meitu reģistrēt, Māra viņai gribējusi dot savu uzvārdu, bet Džeks pastāvējis uz to, ka vajag viņa dzimtas, nevis Māras bijušā vīra uzvārdu. Tam sieviete piekritusi.

Necēla klausuli, ciemos neaicināja

“2015. gadā pārdevu savu skaisto dzīvokli pie jūras Liepājā, pienāca arī finansiāla palīdzība no Austrālijas – nopirku labu dzīvokli ar visām labierīcībām Rīgā, Liepājas ielā Āgenskalna rajonā,” turpina Džeks. “Aicināju Māru ciemos, bet viņa negribēja nākt. Teica, ka vienīgais, par ko gatava ar mani runāt, esot meitas bērnudārzs – vai es esot gatavs par to mēnesī maksāt 300 eiro? Es piedāvāju bērnu iestādes savas dzīvesvietas tuvumā, arī dzīvot kopā ar mani, bet viņa atteicās.”

Māra vairs nav atbildējusi uz Džeka telefona zvaniem, nav aicinājusi ciemos uz dzimšanas dienām, uz Ziemassvētkiem, ignorējusi piedāvājumus nākt svinēt pie viņa. Esot teikusi, ka Džeks esot dusmīgs un bērns negribot redzēt tādus cilvēkus. Vīrietis iebilst, ka nekad tāds neesot bijis, nekad neesot pacēlis balsi pret savu meitu un viņas māti.

Pārsteidz tiesas pavēste

Tomēr iemesls sašutumam būtu. “Māra atrada manas mammas skaipa adresi, sāka sarunāties un pieprasīt meitas vecmāmiņai naudu. Bijusi arī e-pasta sarakste, un es tikai vēlāk to uzzināju, ar māsas Brigitas starpniecību, un biju ļoti dusmīgs. Nevaru izkontrolēt, cik naudas kopumā mamma atsūtījusi,” saka Džeks.

2015. gadā Džeku pārsteidza uzaicinājums ierasties uz Pārdaugavas tiesu: “Māra rakstījusi, ka es nelabprāt maksāju uzturlīdzekļus, ka mani bērns neinteresējot. Bet viņa tolaik bija saņēmusi vismaz 14 000 eiro no manis!” Tomēr viņa paskaidrojums tiesai esot noraidīts, un kopš tā laika sākusies tiesvedība.

Šobrīd vienīgais cilvēks no Džeka puses, kurš kontaktējas ar Māru, esot viņa deviņdesmitgadīgā mamma Austrālijā, kurai ir papildu ienākumi no nama izīrēšanas, un nauda tiekot sūtīta mazmeitas vajadzībām. Džeks gan bijis dusmīgs uz māti, ka viņa darbojas bez apspriešanās ar viņu. Vīrietis atradis arī skaipa izrakstus, kur bijuši pateicības vārdi – paldies vecmāmiņai par lielo naudu, kas ienākusi kontā. Piecu gadu laikā Džeks tiesvedībai vien iztērējis vairāk nekā 27 000 eiro, bet bērna mātei samaksāto pat nevarot saskaitīt.

Tikšanās psiholoģes uzraudzībā

“Es Pārdaugavas tiesas tiesnešiem vaicāju, kāpēc vispār šeit atrodos. Māra Dziedātāja naudu jau saņēmusi, maksāšanas mērķis tur ir. Šo dažu gadu laikā ar tiesas lēmumiem man visu laiku samazina tikšanās laiku ar meitu. Tās notikušas psihologu kabinetos, pat piedāvāts tikties krīzes centrā Skalbes, mātes dzīvoklī, esam bijuši arī parkos. Un, kaut gan tiesu lēmumos bijis skaidri un gaiši pateikts, ka tām jānotiek bez mātes klātbūtnes, lielākajā daļā tikšanos Māra piedalījusies, tā negatīvi ietekmējot meitu,” uzskata Džeks.

Pēc vienas šādas tikšanās Džeks saņēmis ziņojumu, ka tētis esot agresīvs un meita pēc šīs saskarsmes slēpjoties skapī un čurājot biksēs. Rakstīts arī, ka Džeks filmējot meitu, prasot parādīt dažādas prasmes, un tāpēc visu laiku tiek samazināts saskarsmes laiks. Tēvs norāda, kamēr bijusi iespēja, saskarsme ar meitu bijusi normāla, kopā gleznojuši, spēlējušies. Bet, kad tēvam veidojoties normālas attiecības, iejaucoties māte. “Tiesu lēmumos skaidri un gaiši pateikts – māte nedrīkst atrasties vienā telpā ar meitu un viņas tēvu, kad notiek tikšanās. Pusēm pastāv savstarpējās komunikācijas grūtības.”

Meitene tad esot sastingusi bailēs, klausoties mātes rīkojumos nerunāt ar tēvu, bet Džeks jūtas sastindzis. Starp viņu un meitu sēdējusi māte, kamēr psiholoģe ar A4 papīra lapu rokās to visu vērojusi. Vai tiek domāts arī par mazo meitenīti, par viņas interesēm un emocionālo labsajūtu?

“Man ar Māru Dziedātāju jau sešus gadus nav nekādu attiecību, viņai ir cits draugs, cita dzīve, es viņu neinteresēju. Bērns jūt konfliktu, un mamma viņu māca. Pēdējā tikšanās ar meitu man bija šogad 13. janvārī.”

Neizpratnē un izmisumā

“Kopš 2014. gada 11. septembra, kad mana jaundzimušā bērna māte ar svešu vīrieti iesēdās auto manā acu priekšā, es meitu tā īsti neesmu saticis. Tikai ar 2017. gada tiesas lēmumu tika panākts, ka es kaut neilgu brīdi varu būt kopā ar bērnu. Un arī šis laiks bija izcīnīts smagā cīņā! Un tagad, pēc šiem gadiem, nekas nav uzlabojies. Vai viena stunda nedēļā psiholoģes klātbūtnē, kura, godīgi sakot, vairāk atgādina policisti, ir pietiekami tēvam, kurš mīl savu meitu un katru mēnesi ir maksājis uzturlīdzekļus?” vaicā Džeks.

Šo gadu laikā nav bijušas ne kopīgas fotogrāfijas, ne vecāku tikšanās ar bērnudārza audzinātājām, ne dzimšanas dienas, ne Ziemassvētku svinības, pat ne tēvam uzaicinājums uz slepeni izplānoto meitas kristīšanu.

“Es tomēr esmu austrālietis, mamma ir pirmajā vietā, aktrise. Es arī nepārvaldu latviešu valodu tik labi, cīnīties pret meliem ir ļoti grūti. Tendence ir aizstāvēt mammu, jo ir ļoti daudz sliktu vīriešu. Tiesas sēdes šo gadu laikā bijušas ne tikai Pārdaugavas tiesā, bet arī Rīgas apgabaltiesā. Es, protams, negribu teikt, ka Māra neaudzina meitu, bet viņa dara visu, lai bērns negribētu tikties ar mani,” saka tēvs.

“Visi advokāti un psihologi ir pret mani – tam vīrietim nevajag redzēt savu meitu,” Džeks ir izmisis. “Man tagad bezjēdzīgi cīnīties, jo viss jau iepriekš sarunāts. Domāju, ka šādos apstākļos pat atteikšos no savām tēva tiesībām. Teikšu gan, ka meitai ir vajadzīgs stabils tēvs, kurš viņu mīl un nekliedz, nestāsta negodīgus stāstus, no kura viņa var mācīties. Vēlos viņai iemācīt angļu valodu un peldēt, jo pats esmu lielisks peldētājs,” uzsver sportiskais vīrietis.

Būtu ko meitai stāstīt un mācīt

“Policijai visu laiku stāstīti dažādi briesmu stāsti, kas allaž atspēkoti kā nepatiesi. Vēlāk Māra izliekas, ka nekas tāds nav sacīts. Melu tīklos iepīti arī bērnudārza darbinieki, psihologi, ārsti, draugi un paļāvīgi cilvēki, kuriem nav bijis iemesla neticēt mātei, kura visu laiku uzbur ļaunā tēva tēlu,” stāsta Džeks, kuram tagad tiekot piedēvēts slepens plāns, ka viņš gribot nozagt bērnu un izbraukt no valsts, tāpēc tēvam liegta jebkāda saskarsme ar meitu, un psihologam jāveic viņa pārbaude.

“Es ilgāk nekā divdesmit gadus esmu nodzīvojis Latvijā, savas mātes dzimtajā zemē. Šīs ir manas mājas. Kurp lai es dotos ar atvasi? Meitai ir ļoti vajadzīgs tēvs, kurš atbalstītu viņas garīgo izaugsmi. Es esmu desmit gados ar mugursomu plecos apceļojis pasauli un uzkrājis milzīgu pieredzi, ar kuru gribētu dalīties ar meitu, kuru ļoti mīlu. Esmu lielisks peldētājs, aizraujos ar kaitbordu, burāšanu. Meitai kopā ar mani būtu iespēja iepazīt dabu un tās stihijas,” pārliecināti klāsta tētis.

Maksā mēnesī 210 eiro

“Nevienu reizi sešos gados neesmu pacēlis balsi ne pret māti, ne meitu. Man nav kriminālu problēmu, ne arī problēmu ar alkoholu. Tagad maksāju uzturlīdzekļus – 210 eiro mēnesī, bet māte pretendēja uz lielāku summu, 460 eiro mēnesī. Zinu, ka mana mamma un māsas no Austrālijas arī sūta naudu, es nevaru izkontrolēt.” Džekam ir aizdomas, ka Dziedātājai viņš bijis kā plāns savu finansiālo problēmu risināšanai.

Tomēr Latviju viņš negrasās pamest un ar lepnumu sevi sauc par latvieti. “Latvijā man ir brīnišķīgi draugi, es te jūtos ļoti labi. Latvieši ir ļoti viesmīlīgi, te ir daudz labāk nekā Anglijā vai citās vietās. Ģeogrāfiski brīnišķīga vieta un vide. Mīnuss ir šejienes tiesu sistēma, tur nevalda profesionalitāte, bet gan emocijas un negodīgums,” ļoti atklāto sarunu noslēdz Austrālijā dzimušais un uzaugušais latvietis.

Tikmēr Māra Dziedātāja, lūgta izteikties, ir lakoniska – viņai neesot ko teikt par meitas tēvu.

Šīs manipulācijas ir briesmīgas

Par konkrēto lietu es neko nedrīkstu teikt, bet tā mūsu uzmanības lokā ir jau četrus gadus. Tas nav nekāds brīnums, ka jebkurā domstarpību lietā, kur strīdas vecāki, bērns ir situācijas ķīlnieks un jūtas ļoti slikti, komentē Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja vietniece Inese Ērgle

Līdzīgu gadījumu diemžēl mūsu ikdienā ir ļoti daudz, un tie neiet mazumā. Pēc pieaugušo kopdzīves pārtraukšanas vienmēr ir problēma – kas notiks ar bērniem, pie kura no vecākiem dzīvos. Ja paši vai kopā ar institūcijām var vienoties, ka bērns dzīvos pie viena no vecākiem, tad nākamais solis ir otra saskarsmes iespējas ar bērnu. Protams, ir arī veiksmes stāsti, bet tādu nav daudz.

Šīs lietas lielākoties nevar atrisināt pāris mēnešu laikā, un tās ilgst gadiem – varam tikai iedomāties, kā šajā laikā jūtas bērni. Ļoti svarīgi šķirtās attiecībās ir, ka otrs no vecākiem iet ar bērnu uz kādu pasākumu, skolu, ciemojas, kopīgi kaut ko dara. Bet gadās, ka otrs motivē bērnu, ka ar tēti, piemēram, nav labi satikties. Tad neviens papīrs, piemēram, tiesas lēmums, neko nevar atrisināt – bērns ir sabijies vai uzbūris savā iztēlē ļaunā tēlu.

Šīs manipulācijas ir briesmīgas. Mūsu institūcijām ļoti daudz jāstrādā ar šiem vecākiem, lai mēģinātu viņiem likt saprast, ka savai nepatikai tomēr jāprot pārkāpt pāri. Lēmums par saskarsmes laiku un vietu tiek pieņemts, analizējot ļoti daudzus apstākļus un faktus, un tas tiek pieņemts bērna interesēs.

Mums tagad ir īpašas institūcijas – ir mediācija, ģimenes terapija, maksas un bezmaksas psihologi. Viss ir, bet jautājums – cik ieinteresētas ir puses kaut ko atrisināt.

Sāpes uz visu mūžu

Šim bērnam nav bijusi saskarsme ar tēvu jau kopš paša piedzimšanas brīža, un tā sākusies tikai ar tiesas lēmumu. Līdz ar to ir sarežģītāk – kad tētis ar meitu, piemēram, psihologa klātbūtnē tiekas, šīs attiecības jāsāk no nulles, kas ir ļoti sarežģīti abām pusēm, pauž psihoterapeite Laura Boitmane.

Bērns vienmēr cieš, kad vecāki ir konfliktā un nevar atrast kopīgu valodu. Šeit ir sarežģīta, smalka lieta, jo nezinām otras puses viedokli. No savas pieredzes zinu, ka, uzklausot otru pusi, ir atkal savas nianses. Jebkurā gadījumā vecākiem kā pieaugušiem cilvēkiem vienmēr būtu jārod iespēja savus strīda jautājumus atrisināt, lai bērns var satikties ar abiem vecākiem, ja vien kāds nav vardarbīgs vai alkoholiķis. Attiecības ir svarīgi veidot kopš pirmajām bērna dzīves dienām. Tās ir svarīgākās attiecības, un bērnam vienlīdz svarīgi ir abi vecāki. Šajā gadījumā, es domāju, tiesa var arī kļūdīties. Es kā psihoterapijas speciāliste ar klientiem strādāju jau septiņus gadus, bet manā praksē šādu gadījumu nav bijis. Bet te ir nianse – ja tēvam liedz satikties, protams, viņš kļūst dusmīgs, nervozs, viņam gribas cīnīties, un parādās kaut kāda agresija pret bērna māti. Es nedomāju – fiziski, bet tīri emocionāli. Tad iznāk, ka viņa dusmas ir atkal šķērslis satikt bērnu. Bieži vien sākas tāds kā karš. Latvijā diemžēl šķiršanās gadījumos bieži ir tā, ka tēvs paliek malā un ir tikai uzturlīdzekļu maksātājs. Ja vēl jātiesājas, tad jāmaksā arī par to.

Tēvam vienā brīdī tas var šķist aizvainojoši un netaisnīgi, zinot arī, ka mēdz būt tēvi, kuri neliekas ne zinis un nemaksā. Ļoti laba šādās reizēs ir mediācija, kas palīdz cilvēkiem, kuri nespēj sarunāties, vienoties, kā notiks saskarsme ar bērnu. Ir bezmaksas mediatori, kurus apmaksā valsts, ir arī privātie. Šim tēvam tās ir sāpes uz visu mūžu, jo zaudēto laiku nevar atgūt. Reizēm gan ir gadījumi, kad atvases savus vecākus atrod, kad kļūst pilngadīgi, kad brīvi var tikties.

Tēvam ir gan pienākumi, gan tiesības tikties ar bērnu. Jācer, ka bērns to redz un saprot, ka tētis nekad neko ļaunu nav vēlējis. Mēdz būt arī reizes, kad nāk izvērtēšana – vai pie viena no vecākiem bērns vispār var uzturēties. Bērns tur nav bijis, mājvieta nav pielāgota viņa vajadzībām. Arī tas ir netaisnīgi – ja zinātu, ka bērns pie viņa varētu dzīvot, iekārtotu atbilstošu mājvietu. Automātiski jau ir tā, ka bērns biežāk paliek kopā ar māti un viņa mēdz izrādīt savu varu, kamēr tēvi tiek pastumti malā, ir otršķirīgi. Bet bērns sevi jūt kā daļu no abiem vecākiem. Vecāku uzdevums ir arī saglabāt kādu labo otrā tēlu, pat ja abiem ir nesaskaņas.

Ierobežot saskarsmes tiesības var tikai tiesa

“Tēvam ir tiesības tikties ar bērnu, un ierobežot šīs saskarsmes tiesības var tikai ar tiesas lēmumu. Tas ir galvenais. Ja tēvam neļauj tikties ar bērnu, tad viņš vēršas pie tiesas un lūdz noteikt saskarsmes kārtību, konkrētus laikus tikšanās reizēm," komentē zvērināta advokāte Evita Spalvēna.

Tajā brīdī iesaistās arī bāriņtiesa, un tā pārsvarā sūta gan māti, gan tēvu, gan bērnu uz psiholoģisku izpēti – pēc šā atzinuma arī tiek noteikts saskarsmes laiks. Tiesas pārsvarā ļauj tēvam tikties ar bērnu. Ja neļauj, tad jābūt ļoti objektīviem apstākļiem, piemēram, tēvs ir bīstams bērnam. Pat tādos gadījumos, kad bērns tēvu nepazīst, tiesa nozīmē trešās personas klātbūtni, lai iepazītu tēvu – saskarsme palielināsies ar laiku. Gan mātei, gan tēvam ir vienādas tiesības būt kopā ar bērnu. Ja tiesa lemj par bērna dzīvesvietu un saskarsmi, kuram no vecākiem ir lielāka emocionāla piesaiste, kā bērnam labāk dzīvot – tāda ir saskarsmes kārtība. Manā praksē ir ļoti daudz tādu gadījumu, un arī Latvijā tādu ir ne mazums.”