No triumfa līdz bada nāvei: Latvijas preses karalienes Emīlijas Benjamiņas stāsts kinoteātros un TV ekrānos

Guna Zariņa atveido Emīliju Benjamiņu,  Juris Bartkevičs – viņas vīru Antonu Benjamiņu, citās lomās – Baiba Broka, Inga Tropa-Fišere, Ligita Dēvica, Artūrs Skrastiņš, Uldis Anže, Ģirts Krūmiņš, Jēkabs Reinis, Lauris Dzelzītis un daudzi citi iemīļoti aktieri.

Radniecīga dvēsele ar Benjamiņu

Dailes teātra aktieris Juris Bartkevičs ar “Kas Jauns Avīzi” dalās izjūtās par Latvijas preses karaļa tēlu. “Es pēc vienas no profesijām esmu skolotājs, un arī Antons apmēram 17 gadus bijis pedagogs ar samērā nelielu atalgojumu – man šķita ļoti tuvs cilvēks.”

Bartkevičs zina teikt, ka Benjamiņš bijis ļoti vispusīgs, arī diriģents, režisors, lektors, spēlējis klavieres, pat veikalnieks, diemžēl viņa tirgotava gan bankrotēja. Esot bijis ļoti labsirdīgs, laipns, atsaucīgs, vienmēr stalts un ar tīru kreklu.

“Vēl cienījamos gados bija asprātīgs, iznesīgs, ar enerģisku gaitu, ar lielu, spēcīgu gribu apveltīta personība. Tādu vienmēr spēlēt ir ļoti cienījami,” Bartkevičs raksturo savu varoni, kurš “Jaunāko Ziņu” redakcijā dēvēts par veco kungu.

Bauda saspēlēties ar Gunu Zariņu

“Varu uzsvērt Antona latviskumu, tas bija kā viņa dzīves vadmotīvs. Lieli cilvēki kādreiz teikuši – ej savā tautā un strādā! Tieši tas attiecas uz Antonu. Tas arī bija laiks, kad Emīlija dibināja ļoti populāro žurnālu “Atpūta”. Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa – Emīlija – ir izdomas, fantāzijas un velna pilna. Būt partneros ar viņu ir liela bauda, jo vienmēr ir kas negaidīts,” Bartkevičs teic, ka tas vienmēr padara saspēles brīžus dzīvīgus.

“Viņa bija neparasta, ekstravaganta sieviete,” par Emīliju Benjamiņu saka Bartkevičs. “Esmu kaut kur lasījis, ka Emīlija nodēvēta arī par Dieva dotu grāmatvedi, un tas nav mazsvarīgi tādam pasākumam kā avīze.”

Arī pārējie aktieri ir Latvijas teātru un kino zieds. Filma uzņemta mākslinieciski augstā līmenī, strādājuši izcili sava darba meistari, līdztekus aktierspēlei liela nozīme ir arī režijai, operatora darbam, montāžai.

Bartkevičs cer, ka skatītāji būs labvēlīgi. “Protams, scenārijā tie vārdi, kurus varoņi ņem mutē, pārsvarā nav oriģināli, tie ir autoru fantāzijas rosināti. Es domāju, ka laikmeta un cilvēku gars filmā  ir precīzi uztverts,” piebilst Bartkevičs, filmēšanās laiku atceroties ar ļoti lielu prieku.

Hameleona Lāča lomā

1933. gadā Benjamiņi “Jaunākajās Ziņās” publicēja Viļa Lāča romānu “Zvejnieka dēls”, turklāt preses karaļi rakstniekam maksāja tik lielu honorāru, lai viņš neraksta citiem. Emīlija Benjamiņa viņam pavēra slavas ceļu, bet pretim saņēma nodevību…

Filmā Lāci atveido bijušais Nacionālā teātra aktieris, tagad brīvmākslinieks Jēkabs Reinis, kurš atzīst, ka viņa varonis ir viens no vispretrunīgāk vērtētajiem latviešiem: “Cilvēks – hameleons. Ar tādām pielāgošanās spējām un manipulāciju spektru – stipri šaubos, vai tā laika Latvijā bija vēl kāds viņam līdzīgs.” Pat tuvo cilvēku aprakstos katram esot savs redzējums, kāds viņš bijis – vienam emocionāls, jūtīgs un vientuļš, citam ekstraverts, smaidošs, sabiedrības dvēsele, vēl kādam, nerunīgs, īgns.

“Viļa Lāča biogrāfijā ir vairāki melnas otas triepieni, kuri nav attaisnojami nekādos apstākļos, un tomēr viņa darbus ir lasījuši un apbrīnojuši vairāki miljoni lasītāju visā pasaulē un lasa vēl aizvien. Nenoliegšu, bija grūti tēlot pretrunu tik ļoti plosītu personību,” pauž aktieris.

Reinis pats lasa teju tikai vēsturisku, klasisku literatūru, tagad aizrāvies ar leģionāru, soda nometņu, Otrā pasaules kara un pēckara gadu tematiku. “Interesējos arī par padomju laika latviešu literatūru, sirdij tuvi ir rakstnieces Ilzes Indrānes romāni. Mani saista viss vēsturiskais – ēkas, senās muižas, žurnāli, mēbeles, uzskati, vērtību sistēmas un, protams, paši cilvēki. Pagātne ir mūsu saknes, tagadne – stumbrs, un nākotne ir galotnē,” spriež aktieris.

Kur un kad rādīs

Pirmās divas sērijas piedzīvos pirmizrādi 20. septembrī Rīgas kinoteātrī "Splendid Palace", no 23. septembra filma būs pieejama izklaides platformā "Tet+", no 1. oktobra kinoteātros visā Latvijā. 2022. gadā to rādīs arī Latvijas Televīzija. Kopumā ir sešas spēlfilmas sērijas un viena dokumentālā – no žurnāla "Atpūta" pirmsākumiem 1924. gadā līdz Emīlijas Benjamiņas bojāejai Sibīrijā 1941. gadā.

Izaicinājums radīt Benjamiņu laikmetu

Par to, lai “Jaunākās Ziņas” un “Atpūta” ekrānā būtu kā īstenībā, lai laikmetam atbilstu kunga cepure un dāmas kleita, cigarete un šķiltavas, vīna pudele un glāzes, veikala izkārtne un dzejnieka Ziemeļnieka kokaīna doze, atbildīgi ir filmas mākslinieki.

"Emīlijas" galvenā māksliniece ir Kristīne Jurjāne, kura, piedaloties arī kolēģim Aivaram Žukovskim un asistentiem, meklēja un iekārtoja filmēšanas vietas, atlasīja mēbeles, veidoja interjeru, radīja rekvizītus.  

Nepieredzēti daudz rekvizītu

“Filmas mākslinieka amats nozīmē, ka mēs radām to pasauli, kurā varoņi dzīvo un strādā. Visā manā līdzšinējā pieredzē nekad nav bijis tik daudz rekvizītu – kā agrākos gados tipogrāfijā veidoja maketus, kā zīmēja ielūgumus un zāles noformējuma skices preses ballēm,” “Kas Jauns Avīzei “atklāj Jurjāne.

Nācies rekonstruēt posmu, kad Emīlija Benjamiņa domāja par “Atpūtas” izdošanu un kopā ar draudzeni Bertu izveidoja albumu – kladi, kurā līmēja reklāmas, zīmēja zīmējumus, apkopoja kartītes. Šāda klade bijusi pirmsākums populārajam žurnālam, un Kristīnei tādu vajadzēja izgatavot filmas vajadzībām.

Galdus klāja pēc senas pavārgrāmatas

Interesants izaicinājums bijis atainot cilvēku visvienkāršāko vajadzību – paēst. Ļoti daudz varēs redzēt brīnišķīgus galda noformējumus, pret ko Jurjāne izturējusies ar lielu rūpību.

“Lai izgatavotu Preses balles ēdienu garnējumus, es studēju Minjonas pavārgrāmatu, kura izdota 20. gadsimta sākumā ar vara gravīrām – tur attēlotas ēdienu piramīdas, kas tolaik bija modē. To visu mēģināju atainot filmā – vizuāli iespaidīgi. Kopš strādāju kino, nekad vēl man nav nācies veidot  tik krāšņus galdu klājumus – barokālu greznību,” priecājas māksliniece. Turklāt visi ēdieni filmā ir īsti, un Kristīne ar smaidu cer, ka skatītāji varēs sajust smaržu, kuru juta filmas radītāji.

Īstās mēbeles

Valdeķu muižā koncentrējušies uz brīnišķīgo apkārtni un terasi. Šeit vēl atrodas Benjamiņu ģimenes mēbeles, kuras aizdotas filmas vajadzībām –

pilnīgi autentiskas. Tāds ir galds, kas filmēts “Jaunāko Ziņu” redakcijā, daži dīvāni, galdi izmantoti arī Fābu jeb Benjamiņu namā Barona ielā. Tipogrāfija gan bija jārada no nulles, no tās nekas nav saglabājies.

Māksliniece saka lielu paldies Valdeķu muižas saimniekam Pēterim Benjamiņam, ar kuru lieliski sapratušies. “Darbs bija ārkārtīgi intensīvs. Ja visa atmosfēra nebūtu tik harmoniska, vispār nevarētu pastrādāt. Es ļoti labi zinu, ko nozīmē savās mājās ielaist kino, tas ir pārbaudījums pat visstiprākajam cilvēkam.”

Sajust garu

Ne mazāk svarīgi par rekvizītiem ir rekonstruēt atmosfēru – laikmeta garu. “Tā nav dokumentālā filma, bet gan mākslas, un no tāda skatu punkta arī jābauda,” atgādina Jurjāne. “Arī kostīmu ziņā svarīgākais ir, ka tērps piestāv aktrisei Gunai Zariņai, nevis ka tas ir rekonstruēts Emīlijas kostīms vai kleita.”

Māksliniece atceras, ka bērnībā šķirstījusi “Atpūtas” un izkrāsojusi sunīša Bonzo karikatūras. “Toreiz nevarēju iedomāties, ka kādreiz tik tuvu iznāks saskarties ar Benjamiņu likteni,” pārdomās dalās Jurjāne.

Viņasprāt, Emīlijas stāsts ir tik ārkārtīgi traģisks, ka tas atkal atgādinās kopējo latviešu tautas likteni. Svarīgi ir to izklāstīt – arī viņas naivumu, cik brīnišķīgi notiek lietas un cik traģiski beidzas.

Benjamiņu laiks kā mistiska pasaule

Filmēšana sākās lielākajā kovidsērgas laikā, kad teju viss bija slēgts. Ievērojot ārkārtīgus drošības pasākumus, viss ritēja veiksmīgi un  saskaņoti. Savā ziņā ierobežojumi palīdzēja – teātri bija slēgti, un aktieri varēja visu enerģiju veltīt “Emīlijai”.

Triju sēriju režisors ir Andis Mizišs, kuram skolas laiks sakrita ar padomju gadiem, kad Benjamiņus publiski, protams, nepieminēja un filmā atainotais laiks bija aizliegtā pasaule.  

Vecāku nostāstos ideālā Latvija

“Saviesīgos vakaros, mājās rīkotās dzimšanas dienās vecāka gadagājuma cilvēki vienmēr sprieda par Ulmaņa laikiem, Benjamiņu vārds tika pieminēts. Tas bija etalons tā laika bagātībai un tam, ko cilvēki biznesā var sasniegt,” atceras Mizišs. “Man vecāki arī parādīja žurnālu “Atpūta”, vēl vecajā drukā – man tā šķita mistiski tāla, nesasniedzama pasaule. Pēc vecāku nostāstiem, tā bijusi ideālā Latvija.”

Lai to uzburtu uz ekrāna, ļoti svarīga bija gan unikālā aktieru atdeve, gan izvēlētās filmēšanas vietas – visas saistās ar Benjamiņu vārdu. “Vislielākais gandarījums, ka varējām filmēt Benjamiņu namā, kur savulaik atradusies arī Rakstnieku savienība,” priecājas Mizišs. Apstākļi bijuši ļoti labvēlīgi, jo tobrīd bijušajā Benjamiņu namā iekārtotā viesnīca izlikta pārdošanā, tāpēc varējuši filmēt.

Atmiņā iespiedusies filmēšana Kandavas novadā, Valdeķu muižā, kas tagad atkal pieder Benjamiņu pēcnācējiem. Tas ļoti palīdzējis aktieriem, jo saglabājies tā laika interjers, kas, pēc režisora domām, raisa mistisku mijiedarbību.

“Valdeķu muižai gan savulaik gājusi pāri padomju kolhozu iekārta, bet vienalga vēl ļoti dzīvi var iztēloties, cik moderna saimniecība tur bijusi, ar kādu vērienu darbojusies. Šobrīd tā, pēcnācēju vadīta un atjaunota, pieejama dažādiem saviesīgiem pasākumiem,” stāsta Mizišs. Vienā no sērijām būs redzama āra terase un piknika vieta ar krāšņām lauku ainavām.

Padomju skolā atreferē Amerikas balsi

Miziša tēvs bija leģionārs, Andis padomju gados slepus mājās klausījies radio “Amerikas balss” un “Brīvo Eiropu”. Tomēr skolā ārēji bijis apzinīgs komjaunietis. “Man uzticēja vadīt politinformācijas stundu. Paņēmu kladi, apsēdos pie radioaparāta un pierakstīju “Amerikas balss” ziņu izlaidumu. Nākamajā dienā skolā atreferēju. Varat iedomāties, kāda sejas izteiksme bija vēstures skolotājai – jāsaka paldies, ka tas toreiz neizgāja ārpus vēstures kabineta durvīm, seku nebija,” pasmaida režisors.

Pusaudža gados reiz ar vecu volgu kaut kur laukos pa putekļainu ceļu aizbraukuši pie tantes, kura pazinusi Benjamiņas kundzi, bijusi kalpone. Pie viņas varējuši nopirkt pieclatniekus un vecus priekšmetus, iedevusi arī čupu ar vecajām “Atpūtām”.

Pārdomas rosinoši

Veidojot filmu, Mizišs izpētījis daudzus materiālus, kas rosina dažnedažādas pārdomas arī par mūsdienām: “Ļoti aktuāla tēma ir preses brīvība. Man bija ļoti interesanti lasīt Aspazijas “Veltījumu Ulmanim” – kur ir tā robeža katram, kurā brīdī viņš padodas kādas varas priekšā vai ir spiests padoties. Es lasu ļoti daudz šodienas presi – man svarīgi tīri no profesijas viedokļa būt informētam un saprast, kādos viedokļos sabiedrība dalās.”

Režisors uzsver, ka mērķis nebija leģendāros Benjamiņus parādīt tikai no vienas puses: “Mēs viņus neidealizējām, skatītājam interesants ir varonis, kurš ir daudzšķautņains, kam jāpieņem izšķirīgi lēmumi gan privātajā dzīvē, gan biznesā.” Filmā neviens no tēliem nav pasludināts par absolūto varoni un netiek arī nosodīts.

Benjamiņu pēctecis vada laimīgas vecumdienas

Emīlijai Benjamiņai pašai savu bērnu nebija, un viņa adoptēja māsas, aktrises Annijas Simsones dēlu Georgu Aiheru. Kļuvis par Juri Georgu Benjamiņu, viņš bija arī preses impērijas mantinieks, taču šīs ieceres izjauca PSRS iebrukums.

Juris kļuva par vienu no krāsu fotogrāfijas celmlaužiem Latvijā. Savā ziņā tas sasaucas ar audžumātes veikumu – viņa sāka drukāt krāsainu žurnālu, slaveno "Atpūtu".

Jurim laimējās emigrēt uz Kanādu, kur viņš nodibināja Benjamiņa fotolaboratoriju", vienu no krāsu foto līderiem valstī, ar kuru sadarbojās pat slavenais franču zemūdens pētnieks Žaks Īvs Kusto. Kādai alai pie Bahamu salām viņš devis Benjamiņa vārdu. Kad 1993. gadā Juris aizgāja aizsaulē, dēls Pēteris pārņēma viņa firmu.

2002. gadā Pēteris Benjamiņš (77) no Kanādas pārcēlās uz Latviju. “Emīlijas māsa Annija Simsone, mana īstā vecmāmiņa, dzīvoja pie mūsu ģimenes Kanādā no 1954. līdz 1962. gadam. Viņa bija aktrise un daudz ceļoja pa pasauli. Mana mamma Johanna arī ir pavadījusi laiku ar Emīliju – kad 1940. gadā Rīgā ģimenei atņēma Benjamiņu namu, viņa ar preses karalieni dzīvoja Barona ielā 19 līdz izsūtīšanai 1941. gadā,” ar "Kas Jauns Avīzi" atmiņās dalās Pēteris Benjamiņš.

Viņš no tēva nostāstiem atceras, ka Emīlija katru vasaru veltījusi ceļojumiem, visbiežāk pa Eiropu. Par filmu Benjamiņš saka: “Esmu dažus fragmentus jau redzējis, un jāsaka, ka viss parādīts autentiski – būs iespaidīgi. Tur nav atainoti sapņi, tā tiešām bija.”

Pēteris Valdeķu muižu mantojis no sava tēva, kurš savukārt – no Emīlijas. Benjamiņš īpašumu atguva 1995. gadā, toreiz tajā vēl mita iemītnieki, un pagāja divi gadi, līdz pašvaldība viņus izvietoja citur.

“1997. gadā mana mamma pārvācās no Kanādas uz Latviju, uz ģimenes mantoto muižu. Diemžēl pēc diviem gadiem aizgāja mūžībā. Svarīgākā lieta, kuru viņa izdarīja – iekārtoja vīra Jura Benjamiņa fotodarbu izstādi Valdeķu muižā. Es te dzīvoju, tā ir mana privātmāja. Ir pietiekami laba pensija, un varu brīvi dzīvot. Uzturu dārzu, parku, kurinu krāsnis, salaboju, ja kas salūst. Vadu laimīgas vecumdienas,” priecājas Benjamiņš. 

No Benjamiņu muižas vēstures

Valdeķu muižu Kandavas pusē, atdalot no Aizdzires muižas, 1845. gadā izveidoja Nikolauss fon Koskuls un uzdāvināja savai sievai Luīzei. Kungu māja uzcelta 1882. gadā, 20. gadsimta sākumā tā piederēja Rīgas tirgotājam Eiženam Švarcam. 1931. gadā krietni nolaisto muižu iegādājās Antons Benjamiņš, 1940. gadā okupācijas vara to nacionalizēja. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Benjamiņu dzimta (Ilze Stokvuda, Pēteris Benjamiņš, Juris Džordžs Benjamiņš) īpašumu atguva un atjaunoja.