Jaunie tēti - brāļi Leperi: "Mums bija slepena vienošanās, par kuru sievas nezināja"

“Mums bija slepena vienošanās, par kuru sievas nezināja,” situāciju, ka brāļiem bērni piedzimuši ar mēneša starpību, smejoties komentē Oskars un Rihards Leperi. Riharda meita Odrija piedzima aprīlī un Oskara dēls Alberts – maijā. Sarunu pavadām, skanot smiekliem un brāļiem vienam par otru jokojot, un vienlaikus ir tik ļoti sajūtams, cik viņi ir lepni būt tēti un cik liela vērtība viņu dzīvē ir ģimenei. 

Oskars: Rihard, atceros tavu telefona zvanu, atceros, kur mēs bijām, kad to saņēmu. Mūsu abu sievas jau bija “ieskrējušās” grūtniecībā, kad Rihards zvanīja un teica: “Klausies, man tev kaut kas ir sakāms.” Es atbildu: “Man arī tev kaut kas ir sakāms. Sakām reizē – uz 3, 2, 1!” Un abi reizē pateicām: “Man būs bērns!”

Rihards: Jā, tā bija.

Vai šajā sazvanīšanās reizē nojautāt, ko teiks otrs?

Rihards: Nē, es zvanīju, bet nevarēju to nojaust. Gribēju viņam paziņot jaunumus.

Oskars: Un es atņēmu tev spozmi! (Smejas.) Jo arī man bija jaunums! Tāds pats jaunums. 

Vai ģimenes pieaugums jums bija plānots?

Rihards: Jā, viennozīmīgi – tas bija plānots aptuveni divus gadus.

Oskars: Mēs ar Elīnu esam kopā desmit gadus, un tas šķita dabīgi, gaidīti – milzīgs prieks, ka Alberts beidzot pieteicās un mums ir. 

Vai varat padalīties, kā jūs jutāties bērniņa gaidīšanas laikā? 

Oskars: Atzīšos, ka pēc dzemdībām tie deviņi gaidīšanas mēneši ir it kā pazuduši. Ir datums, mirklis, kad piedzima Alberts, un ir jauns sākums, un vairs netiek tik daudz domāts par to, kā tas bija, kādas bija sajūtas. 

Stress grūtniecības laikā bija. Es tiešām biju satraucies, kā tas notiks, kāds būs bērniņš, kādas būs dzemdības. Un varbūt pat mazāk satraucos, kā es ar to tikšu galā, cik par pašu dzemdību procesu, kas ir tāds pilnīgi svešs un, šķiet, kaut kas pārdabisks, lai gan tā ir dabiskākā lieta, kas ir, – bērna piedzimšana. Bet tas, ka no it kā nekā rodas kāds, kurš tev vienā dienā uzsmaida, – tas ir ļoti burvīgi. 

Rihards: Man satraukums bija no tā, cik neaizsargāta ir grūtniece, un ir tik labi, ka mums nav jāpārvietojas ar tramvaju vai trolejbusu. Bet vienalga – kāds sadzēries onkulis var uzgrūsties virsū, mamma var paklupt –, visu laiku gribējās Kristu kaut kādā veidā pasaudzēt, lai gan saprotu, ka tas nav manos spēkos; es nevaru izskriet visur līdzi vai ielikt mammu kupolā. Un tas ir trakākais – ka tu neko īsti nevari ietekmēt! 

Vai grūtniecības laikā izglītojāties tēvu lietās? Jums tas sakrita ar laiku, kad nodarbības klātienē nenotika.

Oskars: Nodarbībām pieslēdzāmies attālināti, centāmies kādas zināšanas iegūt. Bet, piemēram, no hendlinga kursiem šādā veidā īsti jēgas nav – mums teica, lai paņemam lelli, bet vienīgais, kas mums mājās ir tuvākais zīdainim, ir suns, un tas uzdevumam iemācīties paņemt rokās bērnu nepalīdz (smejamies). Grūti pateikt, iespējams, Elīnai būtu bijis vieglāk, ja būtu klātienes nodarbības un iespēja satikt citas grūtnieces. 

Rihards: Arī mana sieva jau grūtniecības sākumā skatījās dažādus blogus, māmiņu padomus, un es izglītojos līdz ar viņu. Uzticējos, ka no lielā informācijas apjoma, ko viņa ir sakrājusi, vajadzīgāko nodos man.

Oskars: Konspektu.

Rihards: Jā, tā arī bija! Odrija piedzima Jūrmalā, Bulduru slimnīcā, tur bija ļoti privāta, jauka atmosfēra. Tur arī iemācījos, kā paņemt bērniņu, pareizi turēt, un nelaidu projām māsiņas, kamēr līdz galam nesapratu, kā pareizi jādara. 

Un kā jums pagāja dzemdību diena?

Rihards: Pēdējās grūtniecības nedēļas filmēšanas laukumā turēju ieslēgtu telefonu, esot gatavībā skriet, ja vajag; piekritu filmēties tikai ar šādu nosacījumu – ka drīkstēšu skriet prom, ja sāksies dzemdības. Bet viss sakārtojās, Odrija atļāva pabeigt darbu līdz galam. 

Mums bija ne kā daudziem. Domāju, ka Kristai paveicās, bet es pats vispār nesapratu, kas notika. Kad ap divpadsmitiem naktī nogāja augļūdeņi, mēs braucām uz slimnīcu. Mums tur pateica, ka varam iet gulēt – kaut kas varētu sākties ap plkst. 5 no rīta. Gājām gulēt. Vienā brīdī pamodos no tā, ka sieva tualetē sāka bļaut. Es atvēru durvis un pajautāju: “Vai tev viss kārtībā?” Labāku jautājumu laikam nevar uzdot (smejamies). Viņa atbildēja, ka tagad gan ātri jāsauc māsiņa. Tas bija ap plkst. 1.00. Devāmies uz apskati. Nodomāju, ka netraucēšu dakterim paskatīties, kas tur ir, paiešu mazliet maliņā. Neviens neteica, ko man darīt, domāju, tepat pastāvēšu. Pagāja piecas, varbūt desmit minūtes. Dzirdēju, ka kaut kur bļauj bērni. Stāvēju, gaidīju, kas notiks. Tad nāca māsiņa un teica: “Apsveicu, tēti, ar meitu!” Teicu paldies, bet kad būs dzemdības? Viņa: “Kā – jūsu bērns tikko piedzima!” Saku: “Jūs nopietni?” Pagriezos un tiešām – Odrija mammai jau ir uz vēdera! Gribēju kaut ko pateikt, bet nevarēju izdvest ne skaņas. Bija pilnīgs klusums. Tikai asaras acīs. Tik ātri tas bija. 

Piedāvāja pārgriezt arī nabassaiti, tomēr to atstāju dakteru ziņā. Man piedāvāja uznest bērniņu augšā uz numuriņu, un to es izdarīju. 

Oskars: Mēs dzīvojam pavisam netālu no Rīgas Dzemdību nama. Vienu vakaru spēlējām Playstation.

Rihards: Divatā?

Oskars: Jā, tāpēc Albertam otrais vārds ir Pleisteišens (smejas). Atradu tādu fantastisku spēli, ko mums divatā patika spēlēt, un tas bija labs veids, kā novirzīt domas no tā, kad beidzot sāksies dzemdības. Spēlējām, un vienā brīdī Elīna saka, ka kaut kas notiek. Piezvanījām vecmātei, viņa ieteica aiziet uz apskati dzemdību namā – bijām izmērījuši, ka tas mums ir 5–7 minūšu gājiens, ar mašīnu nav jābrauc. Ar kājām tā arī aizgājām, un mums teica, ka varam gatavoties dzemdībām, tik jāiet pēc somām. Tajā dienā mūsu vecmātei Vijai ir dzimšanas diena, aizgājām arī nopirkt viņai šampanieti un kūku un nācām atpakaļ uz dzemdību namu. Vecmāte tika izsaukta no savām dzimšanas dienas svinībām – nespēja noticēt, ka tiešām sākas.

Rihards: Ko viņa? Nespēja notusēt?

Oskars: Nespēja ne notusēt, ne noticēt (smejamies). Gaidījām, gaidījām – mūs jau brīdināja, ka bērniņš ir liels un varētu būt arī “ķeizars”. Tā arī bija. Pēc piecu stundu gaidīšanas Elīna tika aizvesta uz operāciju zāli. Tā bija kāda pusstunda. Ļoti jocīga sajūta, ka palātā esi palicis viens, īsti nesaproti, ko darīt. Un tad dzirdi, ka tālumā kāds bļauj, un tas ir tavējais. Operācijas brīdī gribēju būt klāt, bet mani nelaida. Nezinu gan, ko es tur varētu palīdzēt. 

Vienkārši būt kopā.

Oskars: Jā, gribējās vienkārši būt kopā. Taču nabassaiti man ļāva pārgriezt, un es to darīju. Viņiem ir ļoti asas šķēres! Ļoti!

Rihards: Ja Odrijas dzemdības būtu bijušas ilgākas, smējos, ka es būtu tas čalis kadrā, par kuru nav skaidrs, ko viņš tur dara. Ja ir kadrs ar dzemdību ainu, tad sieviete ir galvenā varone, ārsti ir otrā plāna aktieri, un tad režisors skatās kadrā, ka tur ir vēl kaut kāds čalis, kurš skatās pa labi, pa kreisi, kaut ko bakstās. Un tad režisors teiktu: es visu saprotu, bet kas ir tas? Viņš maisa procesu, pasakiet, lai paiet kaut kur malā. (Smejamies.)

Par Bulduru slimnīcu varu teikt tikai visu to labāko. Tā kā dzemdības notika kovida laikā, ārā visas trīs dienas nekur nedrīkstēja iet – tas bija nogurdinoši. Arī kafejnīca bija slēgta, visu pienesa klāt. Jums dzemdību namā laikam kafejnīca bija vaļā?

Oskars: Varēja iet līdz ārdurvīm – pasūti ēdienu Wolt un noej pakaļ.

Rihards: Mums bonuss bija lielie numuriņi – kā luksusa viesnīcā. 

Man ir trīs bērni, un katra vārda izvēle ir licies kā īpaši svarīgs, atbildīgs notikums – dot jaunam cilvēkam vārdu. Kā jūs nonācāt līdz Albertam un Odrijai?

Oskars: Tas ir atbildīgi! Es pat zinu jūsu stāstu (saka Rihardam).

Rihards: Kā jūs izvēlējāties? Sarakstījāt vairākus uz lapiņas un lozējāt? Esmu dzirdējis, ka tā dara. 

Oskars: Mums bija pavisam vienkārši, tas nebija ilgs process. Vēl nezinot bērna dzimumu, mēs runājām par vārdu. Sākām saukt savas versijas un drīz vien abi nosaucām vārdu Alberts. 

Rihards: Ar ko jums šis vārds asociējās?

Oskars: Ļoti foršs, spēcīgs vārds, internacionāls, kas mums arī bija svarīgi. Šo vārdu nesuši arī daudzi vēsturiski personāži. Bijām savā dzīvē padomājuši par kādiem vārdiem, kas mums ir aizķērušies, par cilvēkiem, kuru vārdi ir uzrunājuši.

Rihards: Vai esi saticis kādu Albertu, kurš tev licies interesants?

Oskars: Mēs ar Albertu Einšteinu kopā strādājām 1937. gadā. (Smejamies.)

Rihards: Vai tu zini vēl kādus Albertus? 

Oskars: Jā, princis Alberts Lielbritānijā [1819–1861 – aut.] ir palīdzējis augt Lielbritānijas uzņēmumiem, bijusi nozīmīga personība; nesenākā vēsturē ir Els Gors, kas patiesībā ir Alberts Gors [Alberts Ārnolds Gors, 1948. ASV viceprezidents, Nobela miera prēmijas laureāts – aut.], Albers Kamī, kas pēc būtības arī ir Alberts [Albert Camus, 1913–1960, franču rakstnieks, filozofs, Nobela literatūras prēmijas laureāts – aut.]. Albertu netrūkst! Arī Alberts Kviesis [trešais Latvijas Valsts prezidents, 1881–1944 – aut.]. Neesmu pētījis vārda nozīmi, tādām gan neticu. Taču vārds ir labskanīgs un saskan ar uzvārdu – Alberts Lepers. 

Rihards: Man kaut kā jau sen bija skaidrs: ja man būs meita, es gribētu, lai viņu sauc Odrija. Ir vairāki personāži ar šo vārdu, piemēram, abas aktrises – Odrija Hepberna [britu aktrise, 1923–1993 – aut.] un Odrija Tatū [1976, īpašu atpazīstamību iemantojusi pēc galvenās lomas režisora Žana Pjēra Ženē filmā “Amēlija” – aut.]. Bet lielākais bonuss bija tas, ka es dzīvē līdz tam nevienu Odriju nebiju saticis, man būtu bijis grūti atdalīt konkrēto cilvēku no vārda – ja ieliec Zani, Ilzi vai Martu, uzreiz prātā nāk konkrēti cilvēki, klasesbiedri, kolēģi, skolotāji. Es tā negribēju. Grūti savilkt kopā, ja tavs bērns ir tavas skolotājas vārdā (smejas). Nepazinu nevienu Odriju, un man likās ļoti skaisti, ka pirmā Odrija, ko es tiešām iepazīšu, būs mana meita. Vienu mazu Odriju gan satiku, kad mācījos sērfot, – man pieairējās klāt maza meitene un teica, ka vilnis esot jāķer ātrāk. Meitene ar gariem, blondiem matiem. Es viņai pajautāju, kā viņu sauc, un viņa atbildēja: Odrija. Atpeldēja tāda maza nāra. Toreiz arī tas man likās zīmīgi.

Vēl man patika vārda un uzvārda salikums. Paskatījos, ka arī uzvārds Lepers – tāpat kā vārds Odrija – ir diezgan plaši izplatīts franču izcelsmes māksliniekiem. Un kā tas franciski skan – Audrey Lépère... (izrunā franču valodā). 

Arī manai sievai šis vārds ļoti patika – mums pat nebija par to jādiskutē. Viņa teica: Odrija – tas skan ļoti skaisti. Bijām padomājuši arī, kā sauktu dēlu, bet to es neatklāšu – kad būs dēls, tad. 

Oskars: Ir forši, ja vārds ir jau grūtniecības laikā. Man šķiet, ka tad grūtniecības periodā ir vieglāk bērnu uzrunāt – tu uzrunā vārdā, lai gan vēl nezini, kāds viņš būs, kāds izskatīsies. Mēs visu laiku gaidījām Albertu, nevis kādu nezināmu bērniņu, un šādi viņu arī uzrunājām.

ūs bijāt tie tēti, kas ar gaidāmo bēbīti runāja jau grūtniecības laikā? Savā ziņā tas ir grūti – runāt ar to, ko vēl neredzi un kurš tev neatbild. 

Oskars: Es strādāju radio [Star FM – aut.], tāpēc man tas bija diezgan vienkārši (smejamies). Es centos, runājos, jā. Pētījumos teikts, ka balss atpazīšanai jau grūtniecības laikā ir liela nozīme.

Rihards: Es arī dziedāju. Radās viena dziesma Odrijai. Tai nebija izdomāti vārdi, tikai skaisti skanēja ģitāra un skaņas. Kad pēdējās dienās gaidījām, kad Odrija nāks ārā, es viņai dziedāju to dziesmu. Tagad, kad meitu jāliek gulēt un pirms aizmigšanas ir niķošanās, tad mammai ir sava metode un man – sava. Es meitu nolieku un spēlēju to pašu dziesmu, ko spēlēju, viņai vēderā esot, – vispirms Odrija cītīgi klausās, ir pilnīgs klusums, koncentrējas uz to, ko es daru. It kā būtu klasiskās mūzikas koncertā, kur tēlo, ka šis pasākums ļoti, ļoti interesē, bet gribas “atplīst”, tomēr jācenšas saglabāt nopietnu sejas izteiksmi. (Smejamies.) Un tad lēnām, lēnām viņa aizmieg. Odrija atpazīst balss tembru, ģitāras skaņas, vibrācijas – to viņa noteikti ļoti labi sajuta arī vēderā. 

Vai jūs jau varat saredzēt savu bērnu temperamentus?

Rihards: Grūti, bet es vairāk gribētu, lai viņai nav mans temperaments. (Smejamies.) Bet, jā, to var redzēt – pēc tā, kā un ko bērns pieprasa, kā cīnās, jo grib sēdēt, kāds viņai ir gribasspēks un kā viņa uz savu mērķi iet līdz galam. Es droši vien padotos ātrāk. 

Oskars: Man vēl ir tā “pagaidām” sajūta. Vēl jau tikai trīs mēneši pagājuši. Katra diena nes kādu jaunu pārsteigumu, un nav zināms, kas būs tālāk. Pagaidām Alberts ir ļoti smaidīgs, daudz guļ; ja tā saglabāsies, tad super. 

Rihards: Tās gan ir divas prasmes, kas dzīvē labi noder, – smaidīt un gulēt. (Smejamies.)

Oskars: Jā, ar tām var tālu tikt.

Jūs izskatāties tādi ļoti forši, iedvesmoti tēvi! Vai jums ir arī tāds labs paraugs no bērnības? 

Rihards: Varbūt tā ir audzināšana un mīlestība, ko esam saņēmuši no mūsu vecākiem visā sava mūža garumā, bet varbūt tas ir briedums. Es sevi jūtu tādā vecumā, ka šī – tēva – loma ir tas, kam tagad ir jānotiek. Tāds nākamais solis – kā pēc vidusskolas iet uz augstskolu. Lai varu dot tālāk to, ko līdz šim esmu iemācījies – rūpes, mīlestību –, un enerģiju saņemu arī pretī. Manuprāt, tas notiek kaut kā dabiski. Es nezinu, kā es tēva lomā uzvestos 20 gados. Man šķiet, ka šis posms pēc 30 ir tāds foršs posms, kurā sagaidīt bērnu – mēs viņu ļoti, ļoti gaidījām. Kad sagaidījām, tā bija svētku diena. 

Oskars: Tad, kad tu jūties daudz labāk ar sevi, un 20 gados tu nejūties, jo saproti, ka daudz vēl gribas izdarīt, pieredzēt, daudz gribas sev, visu laiku ir tas “es”...

Rihards: Tāds ego.

Oskars: Jā, ir ego. Ir jāpaiet zināmam laikam, kurā saproti, ka nav tikai šis “es”. Tad ir otrs cilvēks tev blakus un ir “mēs”. Un tad pievienojas mazais cilvēks. Nepareizi un slikti, ja šajā visā sāc pazaudēt sevi, sāc pazaudēt attiecības un paliek tikai un vienīgi bērns, un šo ar Elīnu esam runājuši – ka nevar tikai visu par un ap Albertu, bet šobrīd tā ir, jo tik ļoti to gribas.

Rihards: Sākumā tā ir jābūt – kamēr viņš pats neko nevar, jābūt tikai par un ap bērnu.

Oskars: Mēs ar Elīnu bijām divatā uz kino, atstājām Albertu ar Elīnas vecākiem. Bet pēc kino gribas ātrāk skriet mājās, gribas redzēt, kas pa tām divām stundām ir noticis ar Albertu.

Jo tā ir pilnīgi jauna pasaule.

Oskars: Tā IR pilnīgi jauna pasaule. Kā Rihards teica – tu ej uz to, audz uz to, tas šķiet pašsaprotami, bet, kad ienāc šajā pasaulē iekšā, tā ir pilnīgi jauna datorspēle. Vecie kodi neder, pilnīgi cits džoistiks (Smejamies.). Taču var ātri piešauties, lai gan ir daudz nezināmā un tik daudz pārsteigumu. Interesantākais vēl tikai sāksies – kad runa būs par vērtībām un ko tādu; pagaidām tās ir tikai rūpes.

Rihards: Es nevaru sagaidīt, kad varēs leļļu namiņu taisīt, ar lellēm spēlēties un klāt kafijas galdiņu. Ņemot vērā, ka manā aktiera profesijā mēs vēl aizvien to vien darām kā spēlējamies, tad es arī mājās labprāt parotaļātos. 

Oskars: Sūtīšu Albertu pie tevis, varēsiet dzert iedomu tēju. (Smejamies.)

Rihards: Es gaidu to posmu. Bet šobrīd redzu, ka Odrija ilgi bez mammas iztikt nevar. Viņai ir četri mēneši, un ir bijis, kad viņa man tiek uzticēta uz pusi dienas – ar atslauktu pienu, es viņu pabaroju –, tomēr jūtu, ka mamma Odrijai ir ļoti vajadzīga. Citreiz ir otrādi – sāk niķoties mammas klēpī, paņemu es, un viņa nomierinās. 

Vai varētu teikt, ka aktiera pieredze un lomas ir devušas daudz arī tēva lomai?

Rihards: Es domāju, ka devušas psiholoģiski – ka tu spēj pārslēgties. Tas ir aptuveni tā – tev atnes scenāriju un saka, ka esam dabūjuši budžetu jaunai filmai un rītdien sākam filmēt. Es saku: labi, tikai paskatīšos tekstu un kas tur ir. Skatos un saprotu, ka šo lomu ilgi gaidīju. Tas varbūt palīdz psiholoģiski apjaust, ka, jā, es esmu tētis un man patīk šis statuss, man patīk būt Odrijas tētim. Bet nevar jau iemācīties to, ka tavs partneris ik pa brīdim var sagādāt dažādus pārsteigumus un ne vienmēr viņš paklausa, kā tu gribi un esi iedomājies.

Oskars: Viņš nav saņēmis scenāriju!

Rihards: Bērns kā Mikijs Rurks – nelasa scenāriju, bet improvizē. (Smejamies.) Un tu saproti, ka šajā filmā tas aktieris ir svarīgāks un jādarbojas viņam līdzi. 

Jaunās mammas par bērniem daudz sarunājas; par kādām tētu lietām sarunājaties jūs?

Oskars: Gatavošanās periodā mēs visu laiku sazinājāmies par to, kāda informācija ir iegūta. Piemēram, es biju baigi ielīdīs ratiņu pētniecībā. Mēneša laikā no cilvēka, kurš neko nezināja par ratiņiem, es kļuvu par profesionāli – katriem ratiņiem zināju vājos punktus, svaru, riteņu lielumus; tik dīvains process, ka pēkšņi dzīvē iegūsti kaut ko tādu. Devu konspektu Rihardam, bet viņš tāpat nopirka citus. (Smejamies.) 

Rihards: Mums bija vajadzīgi nedaudz citi kritēriji. Runājot par ratiem, es biju tas džeks, kurš pats staigā kļošenēs un par citiem, kas taigā stabulenēs, saka – es nemūžam nevilkšu stabulenes! Pašā sākumā man patika tie klasiskie ādas rati ar lielajiem riteņiem, domāju – es taču nekad neņemšu tādus, kuriem ritentiņi grozās (smejas). Kad paanalizēju, tad teicu – ārprāts, es nekad neņemtu ar tiem lielajiem riteņiem! Mans viedoklis absolūti mainījās, sapratu, ka svarīgs ir svars un citi funkcionalitātes kritēriji un ka izskats paliek tikai trešajā vai ceturtajā vietā. Tāpēc daudz runājām, konsultējāmies. Mums bija svarīgi staigāt gar jūru, pa meža ceļiem. Sērfošanas seminārā dzīvojot kāpās – pie Akmeņraga bākas –, mēs ar saviem ratiem, kur nav iebraukti ceļi, visur super izbraukājām. Arī visu vasaru dzīvojām pie jūras, zinājām, ka visa staigāšana būs pa smiltīm, nevis par Rīgas celiņiem – tagad gan esam atpakaļ Rīgā.

Nebija tik viegli nonākt līdz īstajam ratu modelim, it sevišķi kovida laikā, kad, ejot pēc bērnu ratiem, likās, ka eju pirkt kontrabandu. Ratiņu veikalā nedrīkstēja iet, tā bija aizliegtā prece – it kā bērni nevienam vairs nedzimtu. Tomēr, ja pērk ratus, tos vajag apskatīt “dzīvajā”, aptaustīt, pamēģināt salocīt – tos nevar nopirkt pēc interneta bildēm. Tad mūs vienā veikalā veda pa aizmugurējām durvīm, pa kluso. Izpētījām mēs, tad nāca nākamie. Kad telpās jau drīkstēja būt pa vienam, tad vispirms viens no mums apskatīja un teica otram – pamēģini ratus pakustināt tā. Iegāju es, domāju, pag, ko tieši viņa man teica? Gāju atpakaļ ārā prasīt. Tā staigājām viens pie otra. 

Oskars: Es kā ratu eksperts – tā arī rakstiet (smejamies) – varu teikt, ka nav vienu labo, pareizo, universālo ratu, nekas tāds neeksistē. Katram ir savas vajadzības, un ir jāsaprot galvenās lietas, ko tu vēlies. Mums bija svarīga funkcionalitāte, piemēram, svars, tāpēc mums ir vieni no vieglākajiem pieejamajiem ratiem. Jā, tas bija ļoti interesants pētniecisks brīdis.

Mēdz teikt, ka bērna piedzimšana cilvēku spēj ļoti mainīt; vai par sevi to jau varat teikt?

Rihards: Domāju, ka bērns manī vēl daudz ko mainīs, bet šobrīd rodu laimes brīžus, prieku, atrodoties bērnam blakus. Tas mīļums, kas nāk no bērna, ir pilnīgi citāds. Es neteiktu, ka pilnībā mani maina, jo likās, ka tas ir pakārtoti – dzīvei ir jāmainās, un tā mainās, tādā labā ziņā. Varbūt, kad bērns jau sāks skriet apkārt, tad palikšu...

Oskars: ...tāds nervozāks. (Smejamies.)

Rihards: Vārds “tētis” piešķir tādu goda sajūtu. Būt tam, kas gādā, priecājas, rūpējas. 

Redzēju, ka instagramā esi ierakstījis – ka noskrēji savu pirmo 21 kilometru par godu Odrijai.

Rihards: Jā. Man piedāvāja skriet pusmaratonu, un tad man šķita, ka medaļa ar 21 šajā – 21. – gadā būtu pieliekama pie Odrijas relikvijām – ka šajā gadā tētis noskrēja 21 kilometru. Rezultātā es startā biju tā pārbijies! To pirmo kilometru gandrīz vai raudāju, jo likās – a ja nu es nenoskrienu un salūstu? Biju tik emocionāls. Domāju – kaut vai iešu līdz tai starta līnijai. Beigās noskrēju ļoti labi; likās, ka šis solījums – skriet meitai – iedos papildu stimulu, beigās uzlika papildu atbildību. Oskars, starp citu, domā par skriešanas ratiem.

Oskars: Jā, mēs joprojām domājam par to iegādi.

Ko tu, Oskar, saki par pārmaiņām dzīvē, ko ienesis Alberts? 

Oskars: Nekad dzīvē nebiju izjutis tādu mīlestību, tādas sajūtas, kādas tagad, ar Albertu. Viens no spilgtākajiem brīžiem, kas pa laikam uzplaiksnī atmiņā, kad ir kāds nogurums vai ir grūtāk, ir pirmais smaids, ko viņš veltīja man apzināti. Alberts bija man rokās – atceros arī vidi, kurā bijām. Neko tādu dzīvē līdz šim savos 32 gados nebiju izjutis. Tā ir tāda svētība! Tās ir jaunas sajūtas, jaunas emocijas. 

Pašam jau šķiet, ka tik ļoti nemainos; citiem no malas noteikti ir vieglāk redzēt. To es arī piedzīvoju, esot vienās drauga kāzās. Agrāk kāzās vienmēr bija kāds vecāku aplītis, kur es piesēdu uz brīdi un ātri vien gāju meklēt citus sarunu biedrus, jo stāsts par pirmo melno kaku mani neinteresēja; šķita – kāpēc mēs šeit, kāzās, par to runājam? Pēc Alberta piedzimšanas es, man šķiet, drauga kāzās biju viens no galvenajiem iniciatoriem šādam aplītim – tā (sasit plaukstas), melnā kaka! Dalāmies pieredzē! Un tad ievēro, kā tie, kam nav bērnu, gar mūsu aplīti met loku – un viņiem, protams, neko nevar pārmest. Jā, ir tas brīdis, kad gribas parunāt ar citiem jaunajiem vecākiem vai vecākiem vispār, dzirdēt pieredzi, dalīties, smelties. Ir arī mirkļi, kad saku – es labāk tagad ar Albertu, nevis ar jums uzspēlētu lazerpeintbolu, man mājās ir ko darīt. Pirms tam es biju tas, kurš teica – kāpēc viņš nenāk ar mani? Kāpēc grib palikt mājās? Ar Oskaru taču vienmēr ir forši! (Smejamies.) 

Rihards: Ir jauna dzīvotgribēšana, tā to varētu dēvēt. Saproti, ka tu kādam esi tik ļoti vajadzīgs, ka ir vēl viens cilvēks, kura dēļ dzīvot. Tas, man šķiet, ir ļoti skaisti. 

Vai mēdzat fantazēt, kā būs tālāk? Sarunas sākumā, piemēram, saklausīju, ka gribētu vēl kādu mazuli.

Rihards: Šobrīd ir tas brīdis, kad vairāk priecājos par mirkļiem, kas ir šobrīd. Vienīgais, ko esmu iedomājies – ka ar meitu spēlēsim tās tējas dzeršanas. Manā profesijā ir pieņemts – sacerēties uz kādu lielu projektu, kamēr līgums nav parakstīts, nevajag. 

Oskars: Klausoties, kā vecāki saviem bērniem mēdz uzspiest savus nepiepildītos sapņus, šķiet, ka es no tā izbēgšu. Bet varbūt nē, varbūt arī es domāšu – re, te ir jaunais Ugas Dumpja aizvietotājs, būs galvenais infektologs Alberts Lepers. Bet šobrīd skatos uz viņu, un tajā brīdī nav pat domas par to, kas viņš būs, kāds viņš būs. Viņš ir šobrīd, sniedz lielu prieku, un es par viņu rūpējos. 

Rihards: Viņi vēl ir bēbīši, un tu neliec bēbītim kļūt par arhitektu, aktieri, vieglatlētu. Ļauj izdzīvot to viņa bēbīša dzīvi, ļaujot būt tā brīža karalim vai karalienei. 

Oskars: Runājot ar ģimenēm, kurās jau ir nākamie bērni, viņi stāsta – tajā brīdī, kad bērns ir jau lielāks, tev sāk pietrūkt maziņais. Ka ilgojas to mazā bērniņa, zīdainīša sajūtu. Kad dzirdu šos stāstus, saprotu, cik ļoti ir jānovērtē šis mirklis. Jau tagad redzu, cik dažu mēnešu laikā bērns ātri aug, attīstās un mainās. Un saprotu, ka šī ir tā vienīgā diena, kad šo piedzīvot. Rītdien varbūt jau sāks sēdēt, parīt – staigāt, un tad ir... ziepes. (Smejamies.)

Rihards: Jā, ir tik interesanti būt kopā ar bērnu viņa pieaugšanas procesā.

Oskars: Katru dienu, ko pavadi ar bērnu, gribas saglabāt kā fotogrāfiju – notvert un padzīvot tajā ilgāk.