Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Oļegs Zernovs

Aktrise Baiba Broka: "Es negribu nodzīvot dzīvi čībās"

Intervijas
10. septembrī 05:06 2021. gada 10. septembrī 05:06
 
Ieva
Broka
| Žurnāls "OK!"
Aktrise Baiba Broka reti sniedz intervijas. Kad to dara – runā godīgi un no sirds. Viņai intervijas ir kā dienasgrāmatas rakstīšana, tā mirkļa fiksēšana. Tāda ir arī šī saruna. Mēs tiekamies āra kafejnīcā, un Baiba ir tieši tāda, kāda uz skatuves. Nevis dīva, bet dzīvs cilvēks. Savs cilvēks. Kaut kādā brīnumainā kārtā viņai izdodas to apvienot ar milzīgu skatītāju cieņu un mīlestību.

Ar Jaunā Rīgas teātra aktieriem ir tā interesantā sajūta, ka esam paziņas vai pat draugi. Tev ir izskaidrojums, kāpēc tā ir?

Varbūt tāpēc, ka mēs esam patiesi. Arī uz skatuves. Nav tā: te es esmu aktieris, bet uz skatuves loma, kas neko neizmanto no sevis. Par to arī ir stāsts. Es, pat spēlējot Lapsu Alisi, ielieku savu personību. Sākot jau ar to, ka Lapsai Alisei ir mans ķermenis un balss. Bet tai ir arī mana būtība. Tikai tad man pašai ir interesanti – kad es, mazliet transformējot, ielieku sevi katrā tēlā.

Bet kura loma bijusi visatbilstošākā tavai būtībai?

Laikam tomēr Ļika izrādē Mans nabaga Marats. Ļika, kura ir starp pienākumu un jūtām. Man ir svarīga šeit un tagad sajūta. Lomās, intervijās. Varbūt pēc pusgada es runāšu ko citu, bet tagad man svarīgi ir šis – starp pienākumu un jūtām. Tā šeit un tagad sajūta arī teātri padara dzīvu. Nevis kad atražo un strādā pazīstamās shēmās. Ja nu man ko ļoti negribas – lai man kļūst garlaicīgi. Dzīvē un uz skatuves. Es to pat uztveru kā pienākumu – visu laiku ar sevi strādāt tā, lai es būtu dzīva, emocionāla, redzoša. Lai nav rutīnas. Tā ir manas dzīves galvenā tēma.

Tev kādreiz ir bijis garlaicīgi?

Jā, ir bijis. Pat nesen vēl bija situācija, kad mani neinteresēja izrādes materiāls. Tas ir stāvoklis, ko es negribu sev atļaut piedzīvot. Būšanu tādā rimtā, pašapmierinātā, apātiskā stāvoklī. No tā ir jābēg. Bet tas jau nav ar gribasspēku panākams. Tāpēc es priecājos, ka cilvēkam tiek pasniegtas tādas Dieva dāvanas – un ka tāds stāvoklis var vienā mirklī paiet. Ka pazūd apātija un pēkšņi iekrīti ārprātīgā iemīlēšanās stāvoklī, piemēram. No kā? Kāpēc? Jā, tā ir Dieva dāvana. Tāda dievišķā atmodināšana.

Foto: Oļegs Zernovs

Bet kā pārvarēt garlaicību privātajā dzīvē?

Šis jau mums nav bijis “normāls” laiks. Mēs dzīvojām un dzīvojam pandēmijā, kas saistīta ar lielām dzīves ritma izmaiņām. Kad pēkšņi gandrīz gadu nevari būt savā profesijā un neesi pierastajā enerģijas apmaiņā, tad nav citas izejas – ir jāpaskatās uz sevi ārpus tā sabiedriskā cilvēka.

Ko tu jaunu uzzināji par sevi, piemēram, kā par mammu?

Uzzināju, ka man ir ļoti spēcīgas jūtas. Ka par saviem bērniem es atdošu visu.

Un nenoguri no viņu nepārtrauktās klātesamības?

Nē, absolūti nenoguru. Man pat liekas, cik labi, ka šajā laikā, kad viņi jau top par pusaudžiem, mēs bijām tik tuvu kopā. Un arī tagad man ar bērniem ir arvien interesantāk. Mēs labi saprotamies, sarunājamies mierīgos toņos. Es gan visu laiku esmu tādā kā ietupienā, gaidot, kad tad sāksies tie pusaudžu gājieni. Esmu sagatavojusies un izlasījusi grāmatu "Es klausītu savus vecākus, ja viņi aizvērtos".

Saprotu, kādi procesi notiek pusaudzībā un ka bērnam ir jāatdalās no vecākiem. Ka viņam ir māte “jānoliek pie vietas”. Un ka viņam ir jāatļauj pateikt to pēdējo vārdu. Un jāļauj veikalā izvēlēties tās visārprātīgākās drēbes. Kad mēs ar meitu ejam iepirkties, viņa izvelk vissaplēstākos džinsus – tad es saprotu, ka man ir jānoliek sava gaume malā, jo viņa būs laimīga, nopērkot tieši šīs bikses. Tik vienkārši. Man tiešām ir vieglāk pievērt acis uz savu gaumi nekā likt bērnam nolikt malā viņa vēlmes. Turklāt manai meitai ir spēcīgs raksturs, man arī ir spēcīgs raksturs – patiesībā mums visa ģimene tāda.

Es ceru, ka man gudrības šajā procesā nepietrūks. Bet man arī ļoti patīk sevi un notikumus analizēt. Es visu laiku domāju. Nepārtraukti.

Tu esi kādreiz mēģinājusi domas apstādināt, piemēram, meditējot?

Man nevajag savas domas apstādināt. Man patīk tās strukturēt. Meditācijai man noder ikdienas darbības. Trauku mazgāšanu un veļas šķirošanu esmu ielikusi meditācijas zonā. Daru to un turpinu domāt. Visi, kam ir bērni, zina, ka sadzīve var apēst. Nogurdināt un iznīcināt, ja vien paralēli nedara vēl ko citu. Tāpēc es paralēli sadzīves darbiem nepārtraukti domāju.

Režisors Alvis Hermanis tevi reiz nosauca par savu ideālo aktrisi. Tu nojaut, kāpēc?

Šis Alvja izteikums man pašai bija pārsteigums. Man tiešām būtu interesanti viņam pajautāt – kāpēc. Bet, tā kā es nevaru viņam to paprasīt un viņš man droši vien nemaz neteiks, es nezinu, ko viņš ar to domāja.

Bet kā tu pati domā – kāpēc tu varētu būt ideālā aktrise?

Es domāju, ka tas ir nepastarpinātības nopelns. Es esmu patiesa. Es varu arī sameloties, protams, bet es negribu. Esmu impulsīva, man ir humora izjūta. Un dažkārt es pat mēdzu domāt!

Bet es pati neesmu tik pārliecināta, ka esmu ideālā aktrise. Jo es, piemēram, neprotu būt vienkārši skaista. Skaista un vēsa kā modele. Esmu uz skatuves to mēģinājusi, bet sanāk tikai līdz brīdim, tad gribas smieties. Es nevaru būt kā tāda skaista parādība. Kā dīva. Manī pārāk daudz kas iekšā notiek, lai es varētu būt tāds ārējais tēls. Tā iekšiņa laužas ārā. Tā skaisti aizdomāties un sapņaini būt – tā neesmu es.

Foto: Oļegs Zernovs

Tu gribi patikt Hermanim?

Es gribētu būt tik brīva, ka man no viņa neko nevajag, bet diemžēl jā – es gribu viņam patikt. Es gribu, lai viņš mani ierauga, lai akceptē. Bet tāpēc jau Alvis izvēlējās tieši šos cilvēkus savam teātrim. Tieši tādus. Ļoti egoistiski tieši tos, kas viņam patīk un kurus viņš jūt. Kurus viņš grib. Tas viss kopā arī ir tā savstarpējā ķīmija, kas joprojām darbojas.

Hermanis tev ir autoritāte?

Autoritāte, pret kuru arī cīnīties, kuru apstrīdēt. Tikai tādi cilvēki jau ir svarīgi. Arī tad, kad viņš domā pilnīgi atšķirīgi no manis, viņš man ir autoritāte. Kam ar visiem spēkiem kaislīgi iebilst. Jo ļoti daudzu cilvēku viedoklis mani vienkārši vispār neinteresē.

Tu noteikti iepazinies ar Hermaņa teātra manifestu – septiņiem uzvedības noteikumiem Jaunā Rīgas teātra darbiniekiem un skatītājiem. Runas brīvība bez ierobežojumiem. Teātris un politkorektums nav savienojami. Atļauts jokot par visu bez ierobežojumiem. Atļauts flirtēt un uzsākt romānus visās kombinācijās. Atļauts strādāt cilvēkiem ar visdažādākajiem politiskajiem uzskatiem. Atļauts nebaidīties runāt par saviem politiskajiem uzskatiem. Visbeidzot – jūsu teātrī katram ir atļauts ticēt, ka viņa uzskati ir paši pareizākie. Visam piekrīti?

Bet tur jau nav kam nepiekrist. Tam visam pāri ir – lai Dievs stāv mums klāt. Šā manifesta noteikumi darbojas ar cilvēkiem, kuriem ir savs morāles kodekss, viņi nav amorāli cilvēki. Šie noteikumi ir tikai minimums, pēc kā darboties. Pēc tiem dzīvojot, es pati uzņemos atbildību. Un atbildību neviens nav atcēlis, te nav nekāda Sodoma un Gomora. Arī Pēteris Krilovs rakstīja, ka ir savādi šajā manifestā izlasīt kaut ko apdraudošu. Teātris ir teritorija, kas darbojas ar kaut ko smalkāku, jūtīgāku, nedrošāku. Ar to darbojoties, tu visu laiku esi bīstamā teritorijā. Ja tu to negribi, ja tev ir bail, ja negribi to piedzīvot – nevajag tur iet.

Šobrīd Jaunā Rīgas teātra aktualitāte ir izrāde Krizantēmas, ko diemžēl vēl neesmu redzējusi. Vari pāris vārdos aprakstīt, kāda ir šī izrāde?

Izrāde ir Jaunā Rīgas teātra labākajās tradīcijās. Jo ir diezgan dīvaina – gan žanrā, gan humorā un smeldzē. Bet tā vēl ir tādā līdz galam nenoformulētā stadijā, jo sajūtu izrāde. Daļu skatītāju tā var atstāt ar jautājumu: par ko tas vispār bija? Un otra daļa būs emocionāli izšūpota uz visām pusēm.

Nekad neesmu sapratusi, kā tas ir – izrāde vēl nav iespēlējusies, noformējusies. Teksti taču nemainās, aktieri arī ne. Kas tur vēl var nobriest un izveidoties?

Tā ir tāda kā apjēga, kas diemžēl atnāk tad, kad atnāk. Dažkārt nianses, kas satur to īpašo, atnāk ar nokavēšanos. Tieši aktieriem. Un es zinu, ka mūsu teātris ir bēdīgi slavens ar to, ka mūsu izrādes noformulējas vēlāk nekā pirmizrādē. Tādi nu mēs esam. Tāpēc jau mēs spēlējam izrādes piecpadsmit, divpadsmit gadus. Ka viss kļūst dzīvs un katru reizi tiek kā no jauna notīrīts. Revidents, Mans nabaga Marats, Divpadsmit krēsli – katru reizi nāc ar uzasinātu sajūtu, nevis atspēlē konservu. Vai, piemēram, Dukši. Jau kuro gadu spēlējam šo Gata Šmita izrādi, un joprojām satiekoties ir tik ļoti interesanti to kopā darīt. Katru reizi ļauj izrādei iziet caur sevi.

Grūti iedomāties lasītāju, kas lasa šo interviju ar tevi un nav redzējis Manu nabaga Maratu. Cik ļoti atšķīrās tava 1997. gada Ļika no tās, kas bija beigās?

Gandrīz piecpadsmit gadus mēs spēlējām šo izrādi. Tā bija kā kamertonis, kam paralēli gāja citas izrādes, dzīves peripetijas, kaislības, bērnu piedzimšana... Tas arī šajā izrādē bija interesantākais, ka visu laiku aptvērām ko jaunu līdz ar savu vecumu. Kad sākumā, būdama 24 gadus veca, spēlēju Ļiku 33 gadu vecumā, domāju: tur jau viss ir beidzies, veca tante! Es pat cēlos no krēsla ar grūtībām, kā tāda večiņa. Sasniedzu savus 33 – paga, paga, kāda tante?!

Foto: Oļegs Zernovs

Sešpadsmit gadu vecumā tu nospēlēji savu pirmo lomu filmā Valsis mūža garumā, par to saņemot arī Lielā Kristapa balvu kā labākā aktrise. Vai tad tu pati par sevi domāji kā par labu aktrisi?

Vai dieniņ, kāda tur aktrise! Anna Eižvertiņa man toreiz teica: “Nu, tu tikai tagad nekļūsti iedomīga, lai tev nesakāpj galvā!” Bet es pat nesapratu, kā tas varētu būt. Tajā laikā es biju tikai padevīgs materiāls, ar kuru Dzidra Ritenberga prasmīgi darbojās. Jā, es nebiju tikai meitene no vidusskolas, biju mācījusies teātri spēlēt, bet salikt tādu lomu pa vecumiem, saprast, ko nozīmē, ka bērns piedzimst – man taču nebija tādu izjūtu. Ritenberga tik precīzi atmodināja manas sajūtas. Viņa saspieda visas pogas tā, ka man tikai bija jāļaujas. Un es ļāvos.

Kas tev joprojām ir “tumša bilde”?

Nāve. Par to man jādomā. Īstenībā tāda pusmūža klasika. Ar ko tad dzīvi tālāk piepildīt, kad bērni paaugušies. Nesen spiriterritory.lv lasīju Unas Meisteres interviju ar amerikāņu sociālo psihologu Šeldonu Solomonu, un viņš analizē, kā pandēmija un nāves tuvums liek cilvēkiem vēl vairāk meklēt jēgu. Tas precīzi apraksta arī manas sajūtas. Saprast, kas joprojām darbojas, bet kam vairs nav nozīmes. Šobrīd man ir tāds diezgan atskurbinošs apziņas stāvoklis. Un tas ir labi, es tikai priecājos, ka tā. Var jau arī rutīnā, tāds neatmodies iet pa dzīvi, neko nesaprotot – un tad tev nav grūti, bet tev arī vispār nekā nav.

Pirms nāves gan būs vēl viens notikums – vecums – jāpiedzīvo.

Jo tā nu tas iekārtots – nevar atslābt. Un tas ir forši. Es arī negribu atslābt. Es vienmēr priecājos, kad atnāk nemiers un mani atmodina. Es negribu mierīgi nodzīvot. Figurāli runājot, es negribu nodzīvot dzīvi čībās. Kad jau daudz ko zinu, māku izdarīt, nojaušu, kur naudiņu nopelnīšu, bet kur pie dabas atpūtīšos... Jā, kādam tāda formula der. Man tā neder. Es nevaru izturēt ieilgušu mieru, es pilnīgi satrakojos no tā.

Un nevari arī ilgāku laiku savā Garciema vasarnīcā nodzīvot?

Man tur ļoti patīk. Bet mirkļiem. Man dzīvē vajag kontrastu.

Un ko tev no praktiskām lietām patīk darīt?

Man patīk grābt skujas. Tā ir mana meditācija. Man patīk attīrīt lietas. Kad mēs ienācām Garciema mājiņā, tā bija veca vasarnīca, pilna ar lietām. Kā man patika to visu attīrīt un ieraudzīt to neapkrautu! Notīrīt putekļus. Nomazgāt un atvērt logus. Jā, tas man patīk – attīrīt vecas lietas.

Tagad, piemēram, esmu spiesta mācīties spēlēt čellu. Studentu filmai par čella skolotāju. Tā sajūta, ko es, to darot, iegūstu – tā lielā nevarība! Es taču jau zinu, ko es varu, zinu savus plusus, bet te es pēkšņi atkal esmu tik nevarīga! Nevaru roku pakustināt, kā vajag, esmu pilnīgi tizla – ļoti vērtīga sajūta. Un katrs mazais izdošanās solītis, kad skolotāja paslavē, sniedz tādu gandarījumu! Bet gandarījumu ir tik svarīgi saņemt. Mazlietiņ gan sāp apziņa, ka nekad neapgūšu čellu līdz profesionālam līmenim. Tas manam perfekcionismam griež pogas ārā. Bet vismaz pārliecinājos – ja agrāk būtu mācījusies spēlēt kādu mūzikas instrumentu, man būtu pietiekami daudz spīta, lai to īstenotu. Tāpēc es priecājos, ka esmu to sagādājusi savai meitai; viņa mācās mūzikas skolā, spēlē oboju. Un es redzu, ka viņai arī ir tā spītīgā centība.

Tev patīk būt sievietei?

Ļoti! Man arī liekas, ka vīriešiem ir daudz grūtāka dzīve. Un vīriešiem aktieriem ir vēl grūtāk. Tāpēc, ka ir ļoti spēcīgs priekšstats, kādam jābūt vīrietim, un aktiera profesija to visu laiku jauc nost. Jābūt jūtīgam, arī atkarīgam no režisora – viss, kas klasiski ir nepieņemams vīrieša formulējumā. Ierobežots arī finansiāli. Kaut gan tas ir mīts, šajā profesijā var būt arī finansiāli labi nodrošināts. Sievietei būt par aktrisi nāk vieglāk un pašsaprotamāk.

Bet tagad jau klasiskā vīrieša formula vispār ir kaut kāds anahronisms, tas viss ir nojaukts. Mēs te tagad runājam kā veco laiku cilvēki.

Foto: Oļegs Zernovs

Tu iemīlies ne tikai lomās, bet arī vīriešos?

Es tikai vīriešos iemīlos! Bet nemēdzu iemīlēties pa labi, pa kreisi. Man tas ir īpašs notikums.

Pieļauju, ka mīļākais teātris tev ir Jaunais Rīgas teātris. Bet kurš tev ir otrs mīļākais teātris?

Es nedalu teātros, es dalu aktieros un režisoros. Mājai nav nozīmes. Tikpat labi brīnums var notikt Valmierā, Dailē, jebkurā teātrī.

Un pēdējie brīnumi, ko esi teātrī piedzīvojusi?

Vissatricinošāko iespaidu uz mani atstāja Vladislava Nastavševa Asins kāzas. Man arī ļoti patika pēdējā izrāde, ko redzēju, – Gata Šmita Ārsts Dailes teātrī. Jau pandēmijā skatījos mazā ekrāniņā Novosibirskas teātra Krasnij fakel izrādi Trīs māsas. Pat grūti iedomāties, cik spēcīgi tas būtu dzīvajā. Un teātra brīnumu es piedzīvoju arī pati savā izrādē – Aspazija. Personīgi.

Kā tu pati šobrīd jūties? Kā cilvēks.

Es jūtos ļoti labi. Jo jūtos ļoti dzīva. Nestabila, bet ļoti dzīva. Apstākļu maiņa liek saprast pamatlietas, kas dzīvē ir svarīgas. Un tā nu tas nedomājošais, nereflektējošais cilvēks pandēmijā tika apstādināts. Pēc pirmās pandēmijas vēl likās, ka visu iepriekšējo gribas atpakaļ, bet tie deviņi nākamie mēneši jau apturēja pilnīgi visu. Un es saprotu, kāpēc vairāki cilvēki no mūsu teātra aptvēra, ka nu viņi dzīvē grib kaut ko pilnīgi citu.

Man bija liels trieciens, ka Ģirts Krūmiņš izlēma aiziet no mūsu teātra. Jā, tie ir tikai mani pieņēmumi, kāpēc viņš tā darīja, bet es viņu saprotu. Un tas man lika domāt: bet, Baiba, kā tad ir ar tevi pašu... Kaut nu, pēc Krizantēmu pirmizrādes, es tomēr atkal saprotu, ka man teātris ļoti patīk. Ka man tur patīk pilnīgi viss! Man patīk enerģijas apmaiņa ar skatītāju. Man patīk tas ārprāta uztraukums un stress pirms pirmizrādes.

Tagad, kad tik ilgi nebijām spēlējuši, man likās, ka es vairs nezinu, kā spēlēt, rokas un kājas trīcēja. Bet man tik ļoti patika tajā atkal mesties iekšā! Un pēkšņi kaut kāds kanāls ir vaļā, un saproti, ko un kā darīt! Kad tā radošā enerģija pārņem, tad saproti, ka nekā skaistāka jau dzīvē nav kā radīšanas process. Un tajā darboties ar visu, kas tev pieder, – ar zināšanām, sajūtām, ķermeni. Man nav ideju, kas pasaulē varētu būt vēl interesantāks un piepildošāks.

Bet ko vēl tev gribētos piedzīvot?

Gribētos neapstāties. Lai šī dzīvā sajūta, kas man ir tagad, turpinātos. Lai es atkal nenonāktu stagnācijā. Stāvoklī, kad negribas neko.

Tā mēs arī šo sarunu kā apli noslēdzām, Ar ko sākām, ar to arī beidzam.

Jo tas man šobrīd ir vissvarīgākais.

Foto: Oļegs Zernovs

Un vēl?

Kad zinu, ka ir saikne ar vecākiem. Kad runājos ar mammu, papu un zinu, ka viņiem viss kārtībā. Ka manai māsai viss ir kārtībā. Maniem bērniem. Tas ir pamats. Kas ar mani pašu tālāk notiek – tā ir mana atbildība. Galvenais, lai notiek. Es neredzu, ka ārējas lietas būtu svarīgas. Mesties tagad ceļojumos? Nu, jā, būtu skaisti kaut kur aizbraukt. Uz Venēciju, piemēram, gribētos. Kādreiz ar Garo dzīvi visu pasauli izbraukājām. Un tagad man nav sapnis kaut kur par varītēm nokļūt. Tagad man iekšējie ceļojumi ir svarīgāki nekā ārējie.

Kas tev palīdz tavos iekšējos ceļojumos?

Man ir draudzene Guna Zariņa. Viņa ir cilvēks, kas piedalās manā pašanalīzē. Mēs abas viena otrai esam tāds “apmaiņas cilvēks”. Es nepārtraukti kaut ko lasu. Nelasu visādus Ošo – tam esmu par augstprātīgu un domāju, ka tik vieglas formulas dzīvē tomēr nav. Palīdz sarunas ar gudriem cilvēkiem. Ar savu pedagogu Pēteri Krilovu. Man ir ļoti paveicies, ka man apkārt ir gudri cilvēki. Redzīgi. Jūtīgi. Viedi. Es zinu, kur meklēt atbildi, kad esmu strupceļā. Man ir pie kā vērsties. Un tā tiešām atkal ir viena Dieva dāvana. Mana māsa Ieva ir man vislielākais atbalsts, palīgs, draugs un psihoterapeits.

Tu atstāj laimīga cilvēka iespaidu.

Varbūt šodien. Tici man, es arī nonāku tumšākās noskaņās. Bet varu būt pateicīga liktenim un vecākiem, ka man iedota tāda ģenētika. Manai māsai ir iedots vēl priecīgāks prāts. Bet arī man iedots tāds komplekts, kas velk sevi pašu ārā no vislielākajām šausmām. Es esmu bijusi ļoti smagos eksistenciālos brīžos, tomēr ar saviem un draugu spēkiem esmu izvilkusies ārā.

Ar gadiem kļūst vieglāk dzīvot?

Ar gadiem paliek tieši grūtāk – tādā ziņā, ka jau paredzi notikumu gaitu. Vairs nevari izbaudīt kaut kādas lietas, naivi un priecīgi tajās metoties. Pieredze atvēsinoši saka: būs tā un šitā. Kad izdodas to notīrīt un iekļūt nezināmā teritorijā – tas ir tas jaukākais. Kad pēkšņi nezini, kā darīt.

Ļoti svarīgs notikums manā dzīvē bija tas, ka pēc bērnu piedzimšanas man sāka darboties intuīcija. Tas ir ļoti vareni! Ar intuīciju arī sevi pašu nevar apmānīt. Nevar sev iestāstīt, ka kaut kādas attiecības izdosies, ja intuīcija saka, ka neizdosies. Nevar sevi pa tukšo pārliecināt. Un daudz kur intuīcija ļoti palīdz – piemēram, kaut vai saprast, vai manam bērnam mūziku vajag vai nevajag mācīties. Par sīkām sadzīviskām lietām nemaz nerunājot.

Tu neparasti ātri atbildi uz jautājumiem. Kā jau zinātu atbildi.

Es reti sniedzu intervijas. Un es tām gatavojos. Pārdomāju, ko gribu teikt. Es nerakstu dienasgrāmatu, ko varbūt pat vajadzētu darīt. Bet tāpēc es intervijās runāju tieši to, kas manā dzīvē tobrīd aktuāls. Pēc tam es to visu varu savākt kopā un saprast, kas manā dzīvē mainījies. Nezinu, vai ir labi to publiski darīt – mana draudzene Guna Zariņa šajā ziņā mani galīgi neatbalsta –, bet es tā daru. Ielieku savas tā brīža sajūtas intervijā.

Kādreiz, jaunībā, ap gadiem sešpadsmit, es rakstīju dienasgrāmatu. Būdama kreile, rakstīju ar labo roku – lai būtu grūtāk, domas sakārtotos un es sev nemelotu.

Saistītās ziņas

Divas dīvas - Sandra Kļaviņa un viņas meita Žanete: "Mēs nekad nezinām, ko dzīve izspēlēs"
"Precēties? Kāpēc ne?!” - aktieris Ģirts Krūmiņš atklāti par attiecībām ar draugu Akselu
Andris Keišs: "Sports mūsdienu vīrietim ir tas pats, kas agrāk iet uz garāžu moskviču skrūvēt"

 

Citi šobrīd lasa

Māja, kura izdzīvoja. Un simtiem, kuras Kanāriju Palmas salā tagad gulst zem lavas 1
Neredzēja izeju no situācijas: Somijā māte nogalina savus bērnus un sevi 2
Pēc apšaudes Permas universitātē pašnāvību izdara reģiona izmeklēšanas komitejas vadītājs

Впервые услышала голос отца только по телефону: какая была жизнь новой девушки Харламова до их встречи

Неидеальная мать: Муцениеце призналась, что "забила" на развитие своих детей