Koma - miega maratons, ko tik bieži redzam filmās. Ko no tās sagaidīt?

Koma ir pēdējais stāvoklis pirms nāves – pēdējais smadzeņu funkciju stāvoklis, no kura ir iespējams pamosties. Dziļa bezsamaņa, reakcijas trūkums uz ārējiem kairinājumiem, elpošanas un asinsrites traucējumi, refleksu izzušana. Dziļš miegs (grieķu valodā – koma) – rezumēja Hipokrats, kurs radīja šo terminu, aprakstot stāvokli, kad smadzenēm ir zemākais funkciju līmenis.

Taču kopš seno grieķu laikiem daudz kas ir mainījies, un salīdzinoši nesen atklāta arī pseidokoma, kas ir jo sevišķi traģiska, jo paralizētā ķermenī var būt ieslēgts vesels saprāts, kas nekādi nespēj izlauzties uz āru.

Aizmigušās skaistules seriālos

Katra sevi cienoša ziepju opera ievēro nerakstītu tradīciju – kāds no varoņiem noteikti krīt komā, un ne tikai seriālos – arī daudzās mākslas filmās koma ir svarīga sižeta epizode. Taču vai kāds ir iedomājies, ka tieši no filmām mums ir veidojies pamata priekšstats par komu, jo dzīvē, par laimi, nav tik bieži gadījumi, kad ar to nākas saskarties.

Tiešām, tāda doma nesen bija ienākusi prātā amerikāņu neirologam Īlko Vaijdiksam, kurš nolēma izpētīt komas attēlojumu 30 filmās, kas uzņemtas laikposmā no 1970. līdz 2004. gadam un kur aktieri iejutās ilgstošas komas pacienta lomā. Vaijdikss pieaicināja kolēģus – intensīvās nodaļas neirologus un medicīnas māsas, lai viņi izvērtētu filmās attēlotos komas stāvokļus pēc vairākiem kritērijiem: komatozā pacienta izskatu, aprūpes profesionalitāti, komas cēloņa patiesumu, pamošanās iespējamību, atbilstošu komunikāciju starp ārstu un tuviniekiem.

Pētnieks atklāja, ka filmās komu visbiežāk (63% gadījumu) izraisa autokatastrofas vai vardarbība. Komatozais stāvoklis ilgst no dažām dienām līdz 10 gadiem, bet pamošanās no tā tika parādīta 18 no 30 filmām (60%), turklāt tā ir pēkšņa un brīnumaina: pacients pamostas ar neskartām spējām, bez kādām komas sekām, muskuļots, nosauļojies – tīri frišs! Gandrīz visi aktieri iemiesojuši komas pacientu kā aizmigušo skaistuli – aizvērtām acīm, skaisti nogrimētu. Toties mediķi parasti izskatās un uzvedas kā karikatūras, sarunas ir smieklīgas, bet ārstēšana un iekārtas nav īstenībai atbilstošas.

Speciālisti atzina, ka no 30 filmām tikai divās ir patiesi attēlots komas stāvoklis: franču drāmā Eņģeļu sapņu dzīve un Holivudas filmā Neveiksme, kas balstīta uz reāliem notikumiem.

Komas epizodes no filmām tika parādītas arī 72 parastajiem skatītājiem, kam nav nekāda sakara ar medicīnu. Lielākā daļa no viņiem saskatīja kļūdas komas attēlojumā vairākumā epizožu, lai gan 36% gadījumu neprecizitātes viņiem paslīdēja garām.

Īlko Vaijdikss secināja: komas un pamošanās nepareizs attēlojums ir ļoti bieži sastopams filmās un atstāj ietekmi uz sabiedrības priekšstatu par komu, tāpēc Vaijdiksa silts ieteikums filmu veidotājiem – konsultēties ar neirologiem.

Šūmahers, Hjūstones meita un citi

Otrs izplatītākais avots, kā veidojas sabiedrības uzskats par komatozo stāvokli, ir ziņas, sevišķi, ja šī nelaime skar kādu pasaulē slavenu cilvēku. Sekošana līdzi viņa veselības stāvoklim padara ziņas par savdabīgu seriālu, tikai diemžēl te parādās komas īstā daba un reti kad notiek tik neticama atveseļošanās kā ziepju operās.

Viens no spilgtākajiem pēdējā laika gadījumiem attiecas uz septiņkārtējo F1 čempionu Mihaelu Šūmaheru. Izcīnījis visu laiku labāko sasniegumu F 1 čempionātā, 45 gadus vecais leģendārais autosportists 2013.gada nogalē piedzīvoja liktenīgu negadījumu, atpūšoties kopā ar ģimeni Francijas Alpos. Slēpojot viņš krita un atsita galvu pret akmeni, gūstot nopietnu galvas traumu. Sākumā vācu autopilots Francijā atradās komā, bet jūnija vidū tika atmodināts no komas un pārvests uz klīniku Šveices pilsētā Lozannā. Kopš pagājušā gada septembra Šūmahers turpina rehabilitācijas procesu mājās Ženēvas ezera krastā.

Sportista ģimene tikpat kā nesniedz medijiem informāciju par Šūmahera veselības stāvokli, tāpēc traģiskais negadījums radījis gūzmu dažādu spekulāciju. Tomēr skaidrs, ka viņa atlabšana norit ļoti lēnām, visticamāk, viņš joprojām ir paralizēts, nespēj runāt, kā arī ļoti cietusi viņa atmiņa. Vairāki eksperti pauduši, ka Šūmahers diez vai jebkad atgūs visas maņas un spējas, jo pēc traumas ir pamatīgi bojātas viņa smadzenes.

Tikmēr Amerikā daudz kritiskākā stāvoklī atrodas izcilās dziedātājas Vitnijas Hjūstones 22 gadus vecā meita Bobija Kristīna Brauna. Pirms trim gadiem Vitnija Hjūstone noslīka Beverlihilzas viesnīcas vannā, un arī Bobija šā gada janvārī tika atrasta bezsamaņā guļam uz vannas istabas grīdas savā mājā. Ārsti viņu turēja mākslīgi radītā komā un pie elpošanas aparāta pēc tam, kad konstatēja, ka viņas smadzeņu funkcijas ir būtiski zudušas, un ģimenei paziņoja, ka atlabšana būtu brīnums. Bobijas piederīgie tomēr cer uz šo brīnumu, turpinot uzturēt Bobijas dzīvību. Pēc pēdējām ziņām, viņa vairs nav medicīniskā komā, taču joprojām bez samaņas, un ārsti atzinuši, ka viņas smadzeņu bojājumi ir “vispārēji un neatgriezeniski” jeb, vienkārši sakot, smadzenes ir mirušas. Gan mātes, gan meitas stāvoklī lielu lomu spēlējusi pamatīgā narkotiku lietošana, lai gan oficiāli tas netiek atzīts par tiešo iemeslu.

Krievijā vispārēju līdzjūtību izraisījusi režisora Andreja Končalovska (aktiera, režisora Ņikitas Mihalkova vecākais brālis) un aktrises, kulinārā šova vadītājas Jūlijas Visockas meitas Mašas nelaime. 2013. gada oktobrī Končalovskis nokļuva avārijā Francijas dienvidos, nenovaldot īrētā mersedesa stūri. Četrpadsmit gadu vecā Maša nebija piesprādzējusies ar drošības siksnu un guva smagas traumas – viņa tika nogādāta Marseļas klīnikā dziļā bezsamaņā. Nu jau ilgāk nekā pusotru gadu Maša ir komā ar diagnozi – galvas smadzeņu trauma. Viņas stāvoklis tiek vērtēts kā stabili smags. Vecāki visu laiku ir ar meiteni, un, lai gan informācija par viņas veselību ir skopa, zināms, ka viņai veikta nopietna operācija, un ārsti saglabā ticību, ka viņa atveseļosies. Daži speciālisti Mašas Končalovskas komu nosaukuši par interesantu gadījumu, jo viņa elpo pati – nav nepieciešamības pēc pieslēgšanas pie elpošanas aparātam, arī visi orgāni darbojas normāli.

Pašlaik visilgākās komas zināmais gadījums ir indietes Arunas Šanbangas 42 gadus ilgais dziļais miegs, no kura viņa ieslīdēja nāvē šā gada maijā neilgi pirms 77. dzimšanas dienas. 1973. gadā 25 gadus veco medicīnas māsu kādu vakaru darbavietas pagrabā izvaroja un ar suņu ķēdi žņaudza jauns slimnīcas apkopējs. Upuri atrada tikai otrā rītā, viņa izdzīvoja, taču visu mūžu palika komā. Pirms četriem gadiem Arunas draugi mēģināja iegūt atļauju viņas eitanāzijai, taču tiesa to noraidīja.

Pirms tam ilgākās komas gods Ginesa rekordu grāmatā piederēja amerikānietei Elēnai Esposito, kura nogulēja vairāk nekā 37 gadus, var teikt, visu savu dzīvi. 1941. gadā sešus gadus veco Elēnu nogādāja kādā Čikāgas slimnīcā uz operāciju ar apendiksa trūci. Pēc vispārējās anestēzijas viņa vairs nekad nepamodās. Uz operācijas beigām meitenei sākās krampji un temperatūra pacēlās līdz 42 grādiem – ārsti baidījās, vai viņa pārcietīs nakti. Ir versijas, kas izraisīja šīs komplikācijas, – encefalīts vai skābekļa trūkums smadzenēm operācijas laikā, taču skaidrs ir tikai tas, ka Elēna nonāca komā. Vecāki spēja samaksāt par viņas atrašanos slimnīcā tikai pirmos desmit mēnešus, pēc tam viņa gulēja mājās, kur viņu kopa māte.

Savas ilgstošās komas laikā Elēna atradās gan dziļa miega stāvoklī, gan bezsamaņā ar vaļējām acīm. Viņa nedaudz paaugās, sasniedzot 39 kilogramu svaru. Turklāt komas laikā Elēna arī izslimoja plaušu karsoni, masalas, pārcieta vēl vienu vēdera operāciju. Vecāki viņu pat aizveda uz svēto Lurdas grotu Francijā, cerot uz brīnumainu izveseļošanos. Elēna nomira 1978. gadā dažas dienas pirms savas 44. dzimšanas dienas, tā arī nenākusi pie samaņas.

Pavisam atšķirīgs – skandalozs un krimināls – ir cits ilgas komas gadījums. Pasakai līdzīga miljonāres dzīve, kas beidzās grieķu traģēdijas garā. Kad amerikāņu miljonu mantiniece Sanija fon Bīlova 1979. gadā iekrita komā, piederīgie drīz vien sāka turēt aizdomās viņas vīru Klausu. Bīlovu laulība bija nestabila – Klausa mīļākā vēlāk atzinās, ka bija izdarījusi spiedienu uz viņu, lai viņš šķirtos no sievas. Sanija tajā reizē atguvās, bet 1980. gada Ziemassvētkos veiksme nebija viņas pusē – 48 gadus vecā sieviete atkal krita komā un šoreiz palika tajā ilgstoši. Vienā no astoņdesmito gadu skandalozākajām tieslietām Klauss tika atzīts par vainīgu divkārtējā slepkavības mēģinājumā, injicējot savai ar cukura diabētu slimajai sievai miegazāles un insulīnu. Viņš pārsūdzēja tiesas spriedumu un – tika attaisnots 1985. gadā. 2008. gadā Sanija fon Bīlova nomira 76 gadu vecumā, pavadījusi komā gandrīz 28 gadus.

Tieši šis gadījums ir pamatā Holivudas filmai Neveiksme ar Džeremiju Aironsu un Glenu Klouzu galvenajās lomās, kur komas attēlojums tika uzslavēts par atbilstību realitātei.

Kā tad ar brīnumaino pamošanos?

Protams, zināmi arī gadījumi, kad pacienti veiksmīgi iziet no komas, citādi jau nebūtu radušās leģendas par brīnumiem. Taču parasti šie brīnumi gan attiecas uz pacientiem, kas komā pavadījuši dažas nedēļas, nevis gadus.

Pasaulslavenais triku meistars ar motociklu Īvels Knīvels veica vairāk nekā 70 riskantus lēcienus ar motociklu un pārcieta 433 kaulu lūzumus, kā dēļ pat iekļuvis Ginesa pasaules rekordu grāmatā kā cilvēks, kam “dzīves laikā ir bijis visvairāk lauztu kaulu”. Jau vienā no saviem pirmajiem lēcieniem – 1968. gadā pāri kazino Caesars Palace strūklakām Lasvegasā – pārdrošnieks piezemējoties salauza iegurņa, gūžas, augšstilba, plaukstas locītavas un abu potīšu kaulus un nogulēja komā 29 dienas. Ārsti viņam atklāti pateica, ka viņš nekad pat nevarēs pats staigāt, kur nu vēl braukt ar moci. Viņi smagi kļūdījās – tas bija tikai triku meistara karjeras sākums.

Vēl interesantāka pieredze bija Melam Blankam, kuru Holivudā iesauca par cilvēku ar 1000 balsīm; tik dažādi bija viņa ierunātie animācijas varoņi. Daudzi būs dzirdējuši vai pat redzējuši animācijas filmas par Blīkšķu Banniju – atjautīgu, bezbailīgu un diezgan nekaunīgu zaķi, kura slavenākā frāze ir: “Ē... Kas noticis, dok?” Tad, lūk, tieši šim zaķim par pamošanos no komas pateicās šīs lomas slavenais ierunātājs Mels Blanks.

1961. gadā Mels Blanks iekļuva nopietnā avārijā, guva abu kāju un iegurņa lūzumus, taču vissmagākā izrādījās galvas smadzeņu trauma, kuras dēļ viņš nonāca komā. Kad pēc divām nedēļām nekādi neizdevās viņu pamodināt, kāds attapīgs neirologs pamēģināja citādu pieeju, vaicājot: “Kā tu jūties šodien, Blīkšķu Bannij?” Ārstiem nebija izdevies piekļūt Blanka paša apziņai, taču līdz Bannijam viņi tika, jo saņēma vārgu atbildi zaķa balstiņā: “ Ē... labi, dok. Kā iet jums?” Pats Mels Blanks, kad bija jau atlabis, neatcerējās šo momentu, bet viņa sieva un dēls bija tam liecinieki.

Komas cēloņi var būt ne tikai traumas vai narkotiku lietošana, bet arī dažādas slimības un veselības stāvokļi, bet amerikāņu smagā metāla mūziķa Seta Patnema gadījumā mēdz runāt arī par likteņa pirkstu. Patnems, grupas Anal Cunt (pieklājīgā tulkojumā no angļu valodas – Anālā atvere) dibinātājs, bija bēdīgi slavens ar savu brutālo kliegšanu uz skatuves un šokējošiem dziesmu vārdiem. 1997. gadā izdotajā albumā Man patīk, kad mirst viena no dziesmām saucās Tu esi komā, un tās vārdi bija ļoti rupji: “Tu esi riebīgs dārzenis, mēs mēģinām izraut tavu štepseli, bet tu joprojām negribi mirt, tu esi mēms, stulbs idiots, tu kakā maisā, tu čurā caurulē, tu nevari staigāt, tu nevari pakustēties...”

Kas gan cits tas bija, ja ne likteņa pirksts, ka Patnems pats nonāca komas stāvoklī?! 2004. gadā viņu ievietoja slimnīcā pēc pamatīga kokaīna, heroīna, alkohola un miegazāļu kokteiļa. Viņš pavadīja komā vairākas dienas, pēc tam mēnesi gulēja intensīvajā nodaļā, kam sekoja ilgs atlabšanas periods. Patnems pats vēlāk intervijās arī atzina likteņa ironiju: “Patiesībā tas izrādījās tieši tā kā dziesmā, ko uzrakstīju pirms deviņiem gadiem, atrašanās komā ir tieši tik sasodīti stulba, kā es par to rakstīju.”

Reizēm, pamodušies no dziļā, ilgstošā miega, cilvēki patiešām uzvedas līdzīgi seriālu varoņiem un atstāj ārstus vaļā mutēm no brīnumiem.

2010. gadā kāda 13 gadus veca horvātiešu meitene pamodās no 24 stundas ilgas komas, un mistiskā veidā viņa vairs neprata savu dzimto horvātiešu valodu, toties brīvi runāja vāciski – svešvalodā, ko skolā bija tikai sākusi mācīties un ko bija dzirdējusi tikai televīzijas pārraidēs. Lai viņa varētu sarunāties ar savu ģimeni, slimnīcas personālam nācās pieaicināt tulku. Horvātijas ārsti atzina, ka nekad nevar zināt, kā smadzenes reaģēs pēc tādas traumas, un ka agrāk to uzskatītu par brīnumu, taču mūsdienās meklē loģisku izskaidrojumu.

Īstenībā gadījumi, kad pēc smadzeņu traumas un komas pazūd kādas valodas prasme, uzrodas cita valoda vai novērojamas dīvainas izmaiņas runā, nav nemaz tik reti. Bijis pat tā, ka pacients pēc pamošanās no komas sācis runāt izmirušā valodā, piemēram, Senās Ēģiptes vai Babilonijas valodā. Ir arī gadījumi, kad pacienta runā parādās akcents. Šo reto, bet labi dokumentēto, parādību sauc par ārzemju akcenta sindromu. Cilvēki, kas no tā cieš, parasti nav varējuši parunāt pēc triekas, smadzeņu traumas, komas, un, kad viņu balss atgriežas, tajā jūtams svešs – franču, ķīniešu, slāvu vai kādas citas valodas – akcents. Patiesībā šis jaunais skanējums nav īsts akcents, bet tikai runas traucējumi un pasliktināšanās, kas izklausās ārzemnieciski.

Horvātiešu meitenes gadījums ir diezgan mīklains, jo viņa ir apmainījusi valodas. Eksperti domā, ka šai maiņai ir sakars ar dažādām vietām smadzenēs, kur tiek glabātas valodas prasmes. Informācija, kas ļauj runāt dzimtajā valodā, atrodas smadzeņu kreisajā pusē. tad spējas runāt otrā valodā nāk galvenokārt no labās puses. Tās valodas, kas apgūtas agrā bērnībā, tiek noglabātas turpat, kur pirmā valoda, bet tās, ko iemācās vēlākā dzīvē, kaut kur citur. Iespējams, ka meitenei trauma skārusi valodas centru kreisajā smadzeņu pusē un viņa vieglāk atcerējās otro valodu. Tomēr tas neizskaidro, ka viņa vāciski var runāt tekoši. Kur radās šī prasme?

Neparastu pamošanos no komas parādīja arī amerikāņu policists Gērijs Dokerijs, kuram 1988. gadā kāds piedzēries tips iešāva galvā, kad viņš ieradās pie viņa pēc policijas izsaukuma. Pēc ievainojuma Dokerijs pavadīja komai līdzīgā stāvoklī, reizēm mirkšķinot acis un vaidot, gandrīz astoņus gadus. 1996. gadā Dokerijam tika veikta plaušu operācija, kam bija savāda blakne, proti, pēc tās viņš izgāja no komas – pēkšņi vienu dienu sāka aizrautīgi runāt, pazina ne tikai draugus, bet atcerējās arī sīkas detaļas no agrākiem laikiem, piemēram, kā sauca draugu zirgus, kādā krāsā bija viņa mašīna un kādās ekskursijās viņš bija devies. Taču prieki bija īsi – pēc 18 stundu ilga pļāpīguma nonstopā nākamajā dienā viņš atkal iekrita komā, turklāt pēcoperācijas periodā bija saķēris pneimoniju. Viņš vairs neatlaba un nomira pēc gada no asins tromba plaušās.

Ārsti pieņem, ka Dokerija stāvoklis patiesībā nebija īsta koma, bet gan tā dēvētā pseidokoma (angliski locked-in: bloķēts, aizslēgts), kad pacients saglabā zināmu apziņu, bet nespēj reaģēt nekādā veidā. Pēdējos gados par pseidokomas stāvokli tiek uzzināts aizvien vairāk, un atklājumi ir satriecoši.

Viens no pseidokomas skaļākajiem gadījumiem atklājās pirms vairākiem gadiem Beļģijā. Roms Hubēns 20 gadu vecumā smagi cieta autokatastrofā. Sākotnēji ārsti paziņoja, ka viņš atrodas komā, bet vēlāk nonācis tā sauktajā veģetatīvajā stāvoklī – pacienta acis atvērtas un spēj kustēties, ir miega un nomoda periodi, taču viņš ir bez samaņas un neatbild uz ārējiem kairinājumiem. Pēc 23 šādi pavadītiem gadiem 46 gadus vecais pacients nāca klajā ar šausminošu atklāsmi: viņš visu šo laiku bijis pie pilnas apziņas, taču paralizēts, tāpēc nav spējis ārstus informēt par savām izjūtām. “Bezspēcība. Pilnīga bezspēcība. Es kliedzu, bet neviens neko nedzirdēja. Sākumā es biju dusmīgs, pēc tam pieradu. Es zināju, ko varu izdarīt, uz ko esmu spējīgs, taču cilvēki domāja citādi. Man nācās iemācīties kļūt par pacientu, un tikai tagad mēs beidzot esam vienādā stāvoklī,” ārsti uzzināja no Hubēna.

Šo informāciju no cietušā, kura fiziskais stāvoklis joprojām ir tāds pats, apkārtējie uzzināja, pateicoties smadzeņu skenēšanas tehnoloģijai, kas nebija pieejama pirms 20 gadiem. Izmantojot to, Beļģijas Komas zinātnes grupas speciālists Stīvens Lorejs konstatēja, ka pacienta smadzenes darbojas gandrīz normālā režīmā. Tagad izstrādāts īpašs skārienjutīgs ekrāns, kas ļauj Hubēnam sazināties ar ārpasauli, un viņa māte atklāj, ka dēls spējot būt arī priecīgs, turklāt ar labu melnā humora izjūtu. Hubēns pat atcerējies, ka no mātes sarunas ar ārstu uzzinājis par tēva nāvi, taču nav spējis paust nekādas emocijas, kas viņu saniknojis. Viņš gatavojās par savu pieredzi sarakstīt grāmatu. Diemžēl pat medicīnas zinātnes attīstība nav palielinājusi viņa izredzes atveseļoties.

Tomēr 2009. gadā kādam amerikānim izdevās izkļūt no pseidokomas, un tas, ko viņš pastāstīja, apstiprināja veģetatīvā stāvokļa traģismu – ne vienmēr pilnīgi paralizētam cilvēkam ir atņemta arī domāšana spēja.

Bijušais policists, 60 gadus vecais Ričards Māršs nonāca pseidokomā pēc insulta, taču viņam paveicās – pēc četriem mēnešiem viņš atguvās un varēja pamest slimnīcu. Atceroties brīdi, kad klātbūtnē ārsti ar viņa sievu apsprieda iespēju viņu atslēgt no dzīvības uzturēšanas iekārtām, ko sieva noraidīja, Ričards Māršs stāstīja presei: “Es dzirdēju visu šo sarunu un savā prātā kliedzu: nē!” Viņš aprakstīja pseidokomu kā “šausmīgu, šausmīgu stāvokli”: ir vientulība, zinot, ka neviens nespēj ar viņu komunicēt, un milzīga neaizsargātības sajūta.

Pēdējā laikā šādi gadījumi kļūst zināmi plašākai sabiedrībai aizvien vairāk. Tas liek domāt par to, cik precīzi tiek noteiktas diagnozes cilvēkiem, kuri nespēj nedz kustēties, nedz runāt, un cik ētiski ir šādus cilvēkus, uzskatot, ka viņi ir komā, atslēgt no dzīvības uzturēšanas ierīcēm. Beļģu komas pētnieks Stīvens Lorejs norāda: “Neraugoties uz tehnoloģiju attīstību, veģetatīvā stāvokļa diagnosticēšana būtiski neatšķiras no tās, kas bija pirms 15 gadiem. Un jau tolaik tika konstatēts, ka aptuveni 43% pacientu apziņas problēmas kļūdaini tiek diagnosticētas kā veģetatīvs stāvoklis.”

Protams, labā ziņa ir tā, ka ar zinātnes un tehnikas attīstību mēs vismaz spējam atšķirt komu no nāves un vairs netiek apglabāti vēl dzīvi cilvēki, kā tas droši vien bijis senos laikos. Taču noteikt, vai cilvēks komā apzinās vai neapzinās, kas ar viņu notiek, joprojām ir problēma un izaicinājums. Un realitātē ļoti iespējams, ka gandrīz puse cilvēku, kam ārsti gatavi parakstīt atslēgšanu no dzīvības uzturēšanas iekārtām, patiesībā varētu atrasties pie pilnas apziņas.

Inguna Mukāne žurnāls “Patiesā dzīve” / Foto: Vida Press, Shutterstock