Ance Krauze atklāti par slavu un ģimeni: “Esmu apmierināta ar savu izvēli”

Tajā piektdienas rītā, kad sarunājamies, Ance ir savās mājās Pāvilostā. Viņas izskatā nav glamūrīgā spīduma un grima kārtas, bet ir kaut kas no sudrabainās vizēšanas, kāda ir stumbriem, kuri ilgi ir jūras sāļā ūdens, vēju un saules balināti.

Ance tā māk – būt lepna ar ģimeni, bet ielaist tajā vienīgi tik, cik pati vēlas. Cilvēka balss ir kaut kas tik netverams, svārstības gaisā, bet tajā pašā laikā – personīgs, neatkārtojams kā pirkstu nospiedumi un acs varavīksnene, personības atpazīstamības zīme, tev tikai jāizdomā, vai pieņemt.

Krāsaini, puķaini

– Jaunā albuma dziesmas ir kā stāsti, citas kā koda uzlikšana – kā pati tās sajūti?

– Man tās liekas ļoti pašsaprotamas, tuvas, izjūtu ļoti personiski. Tautasdziesmas man ir nākušas līdzi kopš mazotnes, daudzas no tām, kas iekļautas albumā, esmu dziedājusi jau bērnībā. Dažām visus pantus no galvas esmu zinājusi, gandrīz kā reizrēķinu – jebkurā diennakts laikā.

– Ko dod tas, ka sevī jūti suitu garu? Tas ir īpašs dvēseles stāvoklis vai pozīcija pret pasauli?

– Jā, es sevi pieskaitu pie  suitiem, visa mana bērnība ir pagājusi Alsungā. Tur joprojām ir mani vecāki, pie kuriem ciemojos. Suitu tautasdziesmas ir neatņemama piederības sastāvdaļa.

– Vienmēr ir licies, ka dziesmas Tumša, tumša tā eglīte garais piedziedājums ir trakākais, kas latviešu folklorā var būt. Jaunajā albumā ir supersarežģīti refrēni.

– Kā bērns bieži vien nezināju, par ko tajos dzied... Apdarēs tie iet krustu šķērsu, reizēm piedziedājums ir no kādas citas dziesmas. Interesanti, ka nav jāmeklē, ko tas nozīmē. To ir mēģinājuši visi lielie valodnieki, bet ne pie kā loģiska nav nonākuši – kā dzirdu, tā dziedu.

– Vienā no dziesmām piedziedājumā sadzirdēju kaut ko slāvisku. Kā mana vīramāte kādreiz dziedāja častuškas, kuras Sibīrijā bija iemācījusies, tāds jestrums un arī valodiski kaut kas tāds...

– Tas noteikti ir tāpēc, ka dažādas tautas cauri staigājušas. Suiti ko padzirdējuši, licies – eu, šis labi skan, īsti nezinām, ko nozīmē, bet vienalga varam padziedāt.

– Īpatnējā Alsungas suitu kopienā arī reliģijā un tautastērpos ir ienākuši interesanti elementi.

– Alsungas valdītājs apprecēja polieti, kura ienesa gan katoļticību, gan krāšņos tautastērpus, latviešiem neraksturīgas krāsas. Notika tautu sajaukšanās.

– Operdziedātāja Anta Jankovska stāstīja, ka viņas dzimtā pat esot itāļu saknes – kuģotājs palicis pie kādas Alsungas meičas.

– O, tā varētu būt. Suitu zīdeņi – krāsaini, puķaini lakati – iespējams, ievesti no Bulgārijas vai citām krāšņām zemēm. Varbūt tas ar Poliju vien neaprobežojas.

– Vai tu kādu laiku biji aizgājusi no Kurzemes puses un tagad esi atgriezusies?

– Tā nav. Mani ik pa laikam asociē ar Alsungas novadu, dažādos projektos piedāvā dziedāt tā tautasdziesmas. Komponisti visbiežāk izvēlas tradicionālās, ko zina visa Latvija. Man bija doma – būtu interesanti redzēt suitu tautasdziesmas kāda komponista apdarē. Ka tās būs Paula, man sapņos nerādījās. Visam savs laiks. Varbūt, ja es tās jau agrāk būtu dziedājusi, tas nebūtu tā, jo ar gadiem tomēr nobriesti, saproti, par ko dziedi un kāpēc.

Ir bijuši ļoti veiksmīgi gadījumi – kā Lūdzu Dievu, lūdzu Laimu Kārļa Auzāna apdarē, Melo M iespēlēja pavadījumu, un tapa deja. Pa kādai tautasdziesmai izskanēja jau pirms šā lielā projekta. Domāju, suiti var būt ļoti lepni, iespējams, vēl īsti neapzinās, kas tieši noticis – ka Maestro ir apdarinājis šīs tautasdziesmas. Ja to būtu darījis īsts suits, tas būtu diezgan tuvu tekstam, bet, kad apdarina cilvēks, kurš ir tālu no šā novada tradīcijām, rezultāts ir interesants, brīnišķīgs.

– Liekas, Maestro sirds vienmēr ir piesējusies tai pusei.

– Spriežot pēc viņa daiļrades, tā varētu būt. Sasala jūrīna jau arī ir Kurzemes dziesma, gan ne suitu, vairāk no Nīcas, Bārtas puses.

– Tā izvēlēta par albuma tituldziesmu un, šķiet, vislabāk zināma, kaut no Dziesmu svētkiem. Acu priekšā ir noslēguma koncerts, kopkoris, dejotāji, tava balss pāri Mežaparka priedēm... Vai tevī kaut kā rezonēja tas, ka skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētki tiek digitalizēti?

– Dziesmu svētki tiek atcelti mūsu drošības dēļ, bet digitalizācijai nepiekrītu. Liekas, vajadzēja vienkārši izlaist, ja reiz situācija ir tāda. Dziesmu svētku burvība ir kopības sajūtā, klātbūtnē, nedomāju, ka to var panākt ar digitalizāciju. Tā liekas tāda muļķošanās.

– Tu ne domās, ne praktiski nebiji gatavojusies šiem Dziesmu svētkiem? Saprati, ka nebūs, un tas ne tev, ne tavām muzikālajām meitām nekādus plānus nemainīja?

– Man bija jādzied noslēguma koncertā, tā ka plānus pamainīja gan. Bet ne tikai Dziesmu svētki, arī rinda koncertu tika atcelti. Nu... ja nav šis, ir kas cits, varu būt kopā ar savu ģimeni vēl vairāk.

Kādam arī jāstrādā

– Vai tev ir bijis jāpārskata attiecības ar publiku, domājot – nu kā var visu laiku prasīt vienu un to pašu?

– Dažreiz mani izbrīna, ka cilvēki teic – man ļoooti patika tā dziesma... Vēl aizvien kāds pasaka – tāda nedzirdēta (smejas). Nē, man nav apnicis. Brīnišķīgi, ja dziedātājam ir zelta repertuārs, arī jebkurai lielai pasaules zvaigznei ir hiti, ko dzied ikvienā koncertā. Salīdzinot ar mani, viņiem to ir milzīgi daudz. Es labprāt dziedu arī Rasu un Šūpoles. Redzu prieku cilvēkos. Solokoncertā pirms pandēmijas bija sajūta, ka viņi nākuši tikai šo divu dziesmu dēļ. Interesanti vērot reakciju zālē, kad izdzird pirmos akordus; to nevar aprakstīt. Man ir priekšrocība būt uz skatuves un redzēt visus.

– Esi iemācījusies skatīties pāri rampu gaismām?

– Man tas ir ļoti svarīgi – redzēt cilvēku pārdzīvojumus. Es, protams, nevaru viņu domās ielīst, bet redzu – citam tas saistās ar kaut ko ļoti priecīgu, kādam – ar kaut ko smeldzīgu. Ļoti svarīgi, lai neliels apgaismojums būtu uz sejām.

– Tu sevi uzskati par tautas dziedātāju vai kādreiz tomēr esi gribējusi kaut ko vairāk?

– Jā, varbūt vienā brīdī gribēju kaut ko vairāk. Bet ir tā – ja vēlies peldēt ļoti plašos ūdeņos, piedalīties mūziklos, ir jādodas prom no Latvijas. Taču ne šajā vecumā, tas jādara daudz agrāk, kamēr nav ģimenes. Lai nav dilemmas – atrasties otrā pasaules malā vai būt kopā ar savējiem. Esmu laimīga par savu izvēli, absolūti nenožēloju, ka man nav pasaules slavas un karjeras. Arvien vairāk dzirdam, ka tie, kam ir gan slava, gan ģimene, visbiežāk izvēlas par labu ģimenei. Tā kā es sevi uzskatu par īstu ģimenes cilvēku, tad esmu priecīga par savu likteni. Man ir brīnišķīga ģimene – vīrs un trīs meitas. Protams, arī radu pulks, bez kura neiztikt, mana vislabākā kompānija.

– Esi kļuvusi arī par dārznieci?

– Tā es sevi nesauktu, bet patīk. Man dārzā ir minimums, lai var sakopt ātri, rēķinoties, ka var būt periodi, kad neesmu ilgāku laiku. Lai nav tā, ka nevar aprūpēt. Ja es kaut ko nezinu, pajautāju, paskatos internetā, painteresējos. Bet vispār šie darbi man nav sveša, jo bietes kaplēju jau kopš septiņu gadu vecuma – milzīgi garas vagas, kaut tikai četras, bet tādas, ka galu neredzi. Tas bija visbriesmīgāk, bet, redz, izdzīvojusi esmu.

– Tu savas meitenes pie darba audzini? Tādu biešu vagu vairs nav...

– Godīgi sakot, ar to ir ļoti grūti, īpaši vecumā, kādā ir manas meitenes. Viņas darbā īsti nekur neņem, vēl par jaunu, tad darbi jāizdomā man. Atgādināt desmit, piecpadsmit reizes ir sarežģītāk nekā pašai ātri izdarīt. Visbiežāk tā arī ir, tas varbūt nav pareizākais ceļš.

– Varbūt tev bija vieglāk pārlaist izolāciju, jo jau biji pieradusi pie mājas dzīves?

– Protams. Meitām arī savas lietas, nekas neapstājās. Bille filmējās Circenīša Ziemassvētkos pie Aigara Graubas. Visu laiku vadāju uz filmēšanas laukumiem. Elzai ir vijoļspēle, bija daudz ko darīt, pandēmiju nejutu.

– Varbūt to, ko citas sievietes jūt kā apgrūtinājumu, tu uztver ar mieru, pašvērtību?

– Esam ļoti dažādi. Tā kā man patīk sēdēt mājās ar bērniem, šis laiks nospēlēja man par labu. Tiem, kuriem tā nav, bija mazliet grūtāk, es to saprotu. Bet visiem tā nav jādara, noteikti. Tas patiesībā būtu traki. Jo kādam arī jāstrādā, kā mēs ar vīru smejamies. Bet viennozīmīgi – man šo laiku pārlaist bija ļoti viegli. Un es taču paguvu ierakstīt albumu, gluži tāda mājās sēdēšana tā vis nebija.

– Reizēm aizdevies ar distanču slēpēm apmest kādu līkumu?

– Ui, tas urdītājs, kas teica – tev jābūt Rīgā, un, jo ātrāk, jo labāk –, bija Raimonds Pauls. Tieši tajā brīdī biju uz distanču slēpēm Pāvilostas kāpās.

– Ir kāds gudrinieks, kurš trasi uztaisa?

– Ir brīnišķīgas meža stigas, un slēpotgribētāji šajā laikā bija vairāki, kāds pa priekšu jau bija iedzinis štorīti. Ja ne, ar savu kompāniju iedzinām paši, nebija sarežģīti. Distanču slēpošana man ir tuva, mamma tajā trenējās, arī mums ar māsu bija slēpes. Var teikt, ka tā gluži kā tautasdziesmas man nāk līdzi no bērnības.

– Varbūt esi cilvēks, kurš vienmēr no citrona prot pagatavot limonādi?

– Ne vienmēr. Es māku no mušas izpūst ziloni – to gan! To vislabāk zina mans vīrs un mamma. Jau studiju laikos par visu uztraucos, pēc tam domāju – ha, nu kamdēļ!?

– Kādā raidījumā emocionāli stāstīji, kā tev, gaidot pirmo bērnu, bija jāatsakās no lomas mūziklā Hotel Kristina.

– Oi, tas bija pārdzīvojums. Bet jau diezgan drīz sapratu, ka tas nav liekams vienos svaru kausos – ģimene un skatuve. Sākumā likās, ka vajag skriet. Elza maijā piedzima, bet uz Jāņiem es jau nesos, lai dziedātu Raimonda Paula Līgo svētkos. Kad viņai bija četri mēneši, nepatika mašīnā, bļāva, ceļojām abas pa Latviju, es – dziedādama, jo likās – citādi es taču pazudīšu! Ar otro bērnu nemiers un neticība pamazām izgaisa, un ar trešo to nebija vispār.

Tad arī viss notiek pats no sevis, kad nomierinies un varbūt saproti, kas dzīvē svarīgākais, spēj atzīt to gan sev, gan pateikt skaļi. Sapratu, ka varbūt Amerikā, citās lielās zemēs es šādā situācijā tiešām pazustu, bet ne mūsu mazajā Latvijā. Un varbūt tas pat ir labi – mazliet nolien, manā gadījumā – pilnīgi dabīgā procesā, līdz ar ģimenes pieaugumu, un, kad pēc laika parādies, tu cilvēkiem šķieti interesantāka. Kā bērniem – visas mantas apnikušas, tad tās kaut kur pazūd un, kad atrod, – o, jā!

– Kā jaunas.

– Tieši tā. Vai kā mums ar apģērbu – krekliņš skapī dziļumā iestumts, izvelc pēc pieciem gadiem – ei, cik forši!

Kleitas un pašapziņa

– Vai tev, gatavojoties koncertiem, gribas domāt par kādiem īpašiem tērpiem?

– Tas vienmēr ir svarīgi, es uzticu profesionāļiem. Uz pēdējo koncertu mani ietērpa Dāvids.

– Kā tas ir – tu viņam pastāsti – koncerts būs tāds, dziedāšu to, mana iekšējā sajūta ir tāda, un – ko tu man piedāvā?

– Piemēram, Dāvids izdomāja, ka tautasdziesmu ciklam man varētu būt blūze un svārki – lai atgādina tautastērpa siluetu. Un tieši tā cilvēki to nolasīja. Tā ir, kā saki, – es Dāvidam stāstu, ko dziedāšu, no cik daļām sastāvēs koncerts, tad lemjam, darinām vienu tērpu vai četrus, varbūt kādu detaļu paņemam no iepriekšējiem koncertiem, varbūt pieliekam tautiskus elementus – suitu metāla jostu jeb sleņģeni vai saktas. Tiekamies reizes četras, līdz nonākam pie rezultāta, tas ir, nerunājot par provēm...

– Tikai par ideju?

– Jā. Ja kaut ko no viņa piedāvātā negribu, atklāti saku – varbūt varam vēl ko padomāt? Tad viņam atkal ir idejas. Reizēm trakas, bet nevajag uzreiz domāt, ka tas ir kaut kas atkailināts. Dāvids darināja arī manu kāzu kleitu ar ļoti interesantu mežģīni. Sākumā biju skeptiska, bet viņš pierunāja, un rezultāts bija burvīgs. Līdzīgi mēdz būt ar koncerttērpiem. Tāpēc jau viņš ir modes mākslinieks, darām katrs savu. Vienmēr esmu par to – ja kādā jomā nejūti sevi līdz kaulam, tad labāk uzticies profesionālim.

Pirms vedu bērnu mācīties spēlēt vijoli, pa visiem kanāliem izzondēju, kurš ir labākais skolotājs, kādi ir viņa skolēni. Tāpat ar Dāvidu – liekas, esam ļoti labs tandēms. Arī viņam pēc tam ir komplimenti. Pirms Marlēnas Dītrihas programmas man bija mazliet bailes, uztraukums, vai varēšu, kā būs... Kad uzvilku Dāvida melno samta kleitu un augstpapēžu kurpes, jau, uzliekot kāju uz pirmā pakāpiena, zināju, ka būs labi – tāda patīkama intuīcija.

– Tu savās meitās audzini gaumi?

– Noteikti, tāpat kā mamma manī audzināja. Vēl šodien atceros – kā man gribējās tās plastmasas puķes! Kad gājām uz kapiem vai braucām uz kapusvētkiem, nesapratu, kāpēc citi var tādas likt, bet mēs ne. Mamma mums nekad nesēja lielos baņķikus, kādi padomju laikā bija modē. Viņai tā likās bezgaumība, bet man ļoti gribējās.

Tajā pašā laikā viņa mūs ģērba ļoti stilīgi, neko jau nevarēja dabūt, un viņa mums puišu nodaļā bija nopirkusi stilīgas uzvalka bikses. Mums ar māsu tas sāpēja, bet kopumā jau izskatījāmies ļoti labi. Par meitenēm... Elza jau koncertē, tāpēc pievēršam īpašu uzmanību tērpiem. Starp citu, pēdējiem koncertiem tos darināja Dāvids. Viņa skatījums vienmēr nostrādā, jāteic – viņš man ir mīļākais no latviešu dizaineriem.

– Par viņu ir priekšstats kā par skaļu, atraktīvu...

– Jā, tāds priekšstats aizvien ir, domāju, tas vēl no Cabaret laika. Tur viss bija tā, kā tam vajadzēja būt. Bet par maniem tērpiem – viņš drīzāk aiztaisīs ciet to, ko nevajag rādīt, un attaisīs to, ko vajag. Kleita var būt no kakla līdz papēžiem, bet izskatās eleganti. Viņš to ļoti jūt, ir klāt katrā uzprovē, zina, ko kur ieņemt, lai izskatītos vēl labāk.

– Meiteņu šopingos ejat?

– Nē. Apģērbam manā dzīvē nav pati lielākā vērtība. Ja meitenēm ir kāda doma, ko gribētos, var nopirkt, bet ne šopingā.

Vārīt avenes, ne ambīcijas

– Pāvilostā esat gandrīz vietējie – tādi, kuri iet vai neiet uz jūru?

– Var teikt, mēs drīzāk esam vasarnieki. Tā kā šogad bija jūnijam netipiski silts ūdens, tad bērnu peldēšanās dēļ mēs gājām. Bet es eju uz jūru, kad neviens neiet; kad ir vējš, pareizā virziena. Tur es ar citiem vēja ķērājiem kaitoju.

– Meitenes sēž krastā uz skatās, kā tu pūķo?

– Elzai ļoti patīk, cenšas apgūt pirmos soļus. Un man patīk, ka viņai patīk. Tie, kuri arī gribētu pūķot, labprāt sēž krastā. Tie, kuriem nepatīk, nesaprot, kāds kaifs vējā, aukstumā skatīties, kā kāds pa viļņiem dauzās. Elza nāk līdzi, tas šādos ūdens sportos ir ļoti svarīgi – lai jūrā neatrastos viens pats, lai būtu vismaz kāds, kurš krastā sēž. Vajag, lai palīdz pacelt, nolaist pūķi.

Smejos, ka man ir savs kedijs; tā golfa laukumā sauc to, kurš palīdz nest somas. Parasti ir vēl kāds, bet, ja visi jau iebraukuši ūdenī, Elza var palīdzēt. Viņa arī sērfo, gandrīz visu gadu, tikai decembrī, janvārī varbūt gluži ne. Tas ir tas, ko šeit, Pāvilostā, var darīt. Tas ir viens no retajiem sporta veidiem, kas viņai kā vijolniecei ir veselīgs, nemoka rokas, palīdz uzlabot muguras muskulatūru, es ar visām četrām esmu par. Teniss un bumbu spēles neder, bet peldēšana ir ļoti laba.

– Kādreiz stāstīji, ka kul sviestu un brauc meža avenēs. Vēl spēj noķert kaifu par to?

– Ļoti interesanti ar tām meža avenēm – tā ir iešana izcirtumā, visbiežāk karstumā, tur ir dunduri, džungļi, esi gumijas zābakos, apģērbā garām piedurknēm, bet kaut kas tajā ir. Varbūt arī tāds bērnības nospiedums, mēs to vienmēr darījām, dažreiz ļoti negribējās. Vecāki nevēlējās atstāt mazus bērnus vienus mājās, nebija telefonu, ar ko no izcirtuma piezvanīt, ņēma līdzi, un tad jau mums arī bija jālasa, nevarējām sēdēt mežmalā. Manī tas ir palicis, tagad – kā sava veida relaksācija. Un ar labu galarezultātu – meža aveņu ievārījums.

– Tu vāri?

– Jā, arī plūškoka ziedu sīrupu. Te apkārtne ir bagātīga plūškokiem. Vakar vārīju zemenes. Nu, redzēs, kas šogad būs ar avenēm... (Saruna ar dziedātāju notika vasaras vidū. - Red.)

– Jūs tiešām tos ievārījumus apēdat? Citiem tie krājas, jo svaigas ogas pieejamas visu ziemu.

– Jā, bet tās jau negaršo kā Latvijā šo ogu veģetācijas laikā. Ja salīdzinu veikalā pirktu ievārījumu ar savējo – nu, ir ļooooti liela atšķirība. Ne katrs gads ir aveņu. Tad var paņemt burciņu no iepriekšējā, pa latvisko – vispirms apēdīsim veco, pēc tam jauno, tā arī mums ir. Protams, skatāmies – ja zemeņu ievārījums ir vēl no pagājušā gada, tad šogad vairs tik daudz nevārām. Skatāmies, lai viss tiktu realizēts.

– Vai jūti, ka tuvojas piektdienas vakars, būs brīvdienas, vai arī tev visas dienas vienādas?

– Vienādas gan. To, ka tuvojas nedēļas nogale, jūtu pēc cilvēku pieplūduma Pāvilostas ielās. Bet – jā, man principā vienalga. Elzai vijole jāspēlē katru dienu, Billei – čells, viņai pagaidām vēl jāsēž klāt, kā to savulaik darīju ar Elzu. Tāpēc man visas dienas vienādas – ar čellu un vijoli (smejas).

– Un trešā meitene arī kaut ko spēlē?

– Viņa spēlēja vijoli, pagaidām ir akadēmiskais gads. Pandēmija parādīja savu, ka varbūt tiešām ne visiem bērniem to vajag. Varbūt visiem bērniem nav jāmācās mūzikas skolā, nav jāiet pāri līķiem, lai paveiktu uzsākto. Varbūt ir lietas, ko vari pamainīt, un citas tev sanāktu vēl labāk. Kā lai saka – tavi bērni... tā neesi tu pati.

– Iejūtīgi saprast to, kas dots?

– Redzēsim. Šobrīd ir diezgan grūti ar to visu. Bet tās ir vairāk manas ambīcijas, ne bērna.

Lai skauģi nenoskauž

– Vai tev pēc jaunā albuma ir izkristalizējušās kādas atziņas? Ko pati esi ieguvusi?

– Man, šo albumu ierakstot, bija patīkama gandarījuma sajūta. Esmu priecīga, ka varēju tajā piedalīties, ka esmu tā nesēja... Ir atstāts ļoti labs mantojums, ceru – nākamajām paaudzēm. Dziesma jau ir tam radīta, lai to dzied. Varbūt, pateicoties šīm apdarēm, tautasdziesmas tiks tālāk nestas, vairāk dziedātas.

– Varbūt vajag vārdus, jo refrēnus ir grūti saklausīt.

– Tā ir... šoreiz vārdu nav, bet domāju – kurš ļoti gribēs, saklausīs. Ir pieejams internets, galu galā – arī es esmu diezgan vienkārši sasniedzama; ja kādam ir liela vēlme – varu aizsūtīt notis ar visiem vārdiem. Nav problēmu, tā ir normāla prakse. Es to savā krātuvītē digitalizēju, ar nošu materiālu jau nu gan es parasti padalos.

– Ja gribēšu ar draugiem ballītē kādu no jestrajām tautasdziesmām uzdziedāt, palūgšu, lai atsūti.

– Droši. Interesanti, ka tautasdziesmu apdares pirmām kārtām tika radītas kā dejas. Domāju, būs kaut kas līdzvērtīgs Sasala jūrīna.

– Ar īpašu temperamentu, ko parasti gaidām no Latgales puses; suitiem vairāk – pavilkt uz zoba…

– Man arī vairāk gribējās tādas lēnās, bēdīgās, bet neko nevar atrast. Tas droši vien liecina par suitu mentalitāti, kāda tā ir patiesībā. Man tas ļoti patika, jo bieži vien, īpaši Deju svētkos, ir ļoti daudz gaudenu latviešu tautasdziesmu. Šis varbūt ir pierādījums tam, ka neesam tikai gaudotāji, žēlotāji, ir arī pilnīgi cita puse.

– Buramvārdus, mantru var ielikt arī jestrā dziesmā – kā par skaušanu.

– Patiesībā bija teksts, ka māsiņai noslīka brālītis; tieši ar šo jestro melodiju. Māsiņa lūdz zvejniekam, lai izvelk maliņā, un ko nu viņa par to dos. Iedevu Maestro dziesmu ar tekstu, kāds nu tas ir, viņš, īpaši tam nesekojot, uzrakstīja apdari. Es to savā nodabā dziedu, un vīrs garāmejot nosaka – ak dievs, kas tas par tekstu... Pretruna – dziesmas melodija ārkārtīgi jautra, bet teksts diezgan drūms. Likās – jau pirmā garāmejošā cilvēka viedoklis...

Zvanu skolotājai Dacei Nastevičai, kurai esmu ļoti pateicīga, bez viņas šis albums nebūtu tāds, kāds ir, un Dace saka – jā, tā var būt. Acīmredzot teicēja zinājusi melodiju no vienas dziesmas un pielikusi citas tekstam klāt, tā aizgājis tautās. Dace ieteica tekstus samainīt, jo kurš gan ir teicis, ka folklora attiecināma tikai uz senatni?

Tas jau foršākais, ka tautasdziesma un arī tās melodija ir dzīva. Ne velti ir daudz variantu – reizēm atšķiras tikai ar vienu noti. Kāds šo melodiju atcerējies, bet vienu noti izdziedājis citādāk. Kā domājat – vai Maestro dziesmām nav variantu? Man pašai ir gadījies, ka viņš iedod notis, es aiz pārskatīšanās kādu iedziedu ne tā, un krājumā dziesma tiek iespiesta ar tādām notīm, ar kādām esmu dziedājusi. Tā folklorizējas pat oriģināldziesmas.

– Tās dzīvo savu dzīvi.

– Tā ir. Un, pieliekot citu tekstu, iespējams, dziesma Skauģim auga apses bierzē tieši tagad sāks savu dzīvi.

– Ievēroju, ka tev, uzstājoties Rīta Panorāmā, bija mauči.

– Interesanti, ka tos tieši tajā dienā man uzdāvināja – mīļš sveiciens no mākslinieces, kuru diemžēl vēl neesmu satikusi. Viņa izdomāja un izveidoja šā albuma vāciņu. Mauči ir pirkti Alsungā, un es nezināju, kas ir to autore. Izrādās, ka šo sievieti ļoti labi pazīstu, pēc tam ar viņu tikāmies, jo braucu pie viņas zemenes pirkt. Redz, kā viss saiet tādā gredzenā.

Māksliniece bija speciāli braukusi uz Alsungu izvēlēties maučus, kuru raksts varētu būt uz albuma vāciņa. Man negribējās fotogrāfiju, bet kaut ko neparastāku. Manuprāt, ļoti trāpīgi. Pirmā, kura Alsungā sāka darināt maučus, šķiet, bija Dace Nasteviča, mana mūzikas skolotāja, viņa ir arī lieliska rokdarbniece.

– Maučiem kā pulsa sildītājiem ir arī aizsardzības funkcijas, un varbūt arī dziesmām tāda ir.

– Jā. Man patika, ka par pirmo albuma dziesmu tika izvēlēta Skauģim auga apses bierzē. Dace teica – tā tev būs kā spēka, aizsardzības dziesma. Ļoti spēcīgs teksts. Un ļoti ceru, ka koncerti atsāksies. Bija izveidota brīnišķīga koncertprogramma mūzikas namā Daile, un albuma ideja Maestro radās, pateicoties šai koncertprogrammai, tajā iekļautas septiņas tautasdziesmas. Viņš palūdza, lai iedodu vēl sešas.

– Sanāk, ka šie darbi ir saplūduši.

– Koncertprogramma sastāv no četrām daļām: Marlēnas Dītrihas dziesmas, Kabīrijas naktis – ārkārtīgi skaists oriģināldziesmu cikls ar Jāņa Petera vārdiem, tautasdziesmu bloks un populārās. Ne tikai Rasa un Šūpoles, bet arī tādas, kas man patīk – Rudens ogle, Upei pāri. Šajā koncertprogrammā Elza spēlē ar Maestro, kamēr es pārģērbjos, visiem liels pārsteigums – mazais skuķis zibina vijoli.

– Tev viņa palīdz, ne tikai pūķojot, bet arī uz skatuves...

– Jā, kolosāli. Bija paredzēts viens koncerts, bet izvērtās 14 koncertu garumā. Pandēmija pārrāva šo eiforiju, bet nekas, domāju, tā turpināsies. Varbūt, pateicoties albumam, interese būs vēl lielāka, un mēs atkal satiksimies mūzikā.