Mērija Elizabete Kalniņa raksta par romantiku, bet aizraujas ar kriminoloģiju

Autores pārliecinošais pieteikums latviešu romantiskajā literatūrā – viegluma un aizrautības caurvītais debijas romāns Sapnis par viņu un mūziklu – ir apgāda Zvaigzne ABC romānu konkursa laureāts. Mērija Elizabete ir tiesību zinātnes studente, kuras dzīves kaislība ir ne vien rakstīšana, bet arī kriminoloģija. Jauniete aicina viņas veikumu pārlieku nekritizēt – paturēt prātā, ka tas ir debijas darbs. Viņas rakstu valodu ietekmējis Andrejs Upīts, taču no pēdējām lasītajām latviešu autoru grāmatām Mērija Elizabete priecājas par Lauras Vinogradovas garstāstu Upe.

Pirmais stāsts piecu gadu vecumā

Mērija Elizabete Kalniņa ir rīdziniece. Uzaugusi Purvciemā, bet vasaras pavada Mellužos. Vidusskolu absolvējusi ar gandrīz neiespējamu vidējo atzīmi – 9,75, studē Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē Tiesību zinātnes programmā un atstāj ļoti erudītas un mērķtiecīgas personības iespaidu. Viņa brīvi orientējas vēsturē, zinātnē, literatūrā, kriminoloģijā... Ne velti jaunietei nepatīk iedalīt cilvēkus “eksaktajos” un “humanitārajos”.

Šķiet, ka Mērijai Elizabetei nudien padodas viss. “Esmu cilvēks, kam patīk iesākto novest līdz galam. Lai arī cik grūti reizēm, iesāktos darbus un projektus vienmēr pabeidzu. Vienīgais, ko varu uzlabot gandrīz mūžību, ir mani stāsti un romāni. Esmu paškritiska, un visu laiku ir sajūta, ka varu labāk, ir teju neiespējami likties mierā,” atzīst jaunā rakstniece.

Neraugoties uz teicamnieces un perfekcionistes tēlu, Mērija Elizabete nav pārlieku pedantiska, tieši pretēji – harmoniska, sirsnīga un dzīvesgudra. Iespējams, tas tāpēc, ka piedzīvojusi mīļu cilvēku aiziešanu un viņai nav svešas zaudējuma sāpes. Savu pieredzi viņa bieži pieraksta uz papīra, stāstos. Pirmais stāsts tapa piecu gadu vecumā, tiklīdz meitene sāka apgūt angļu valodu. “Mani vienmēr ir fascinējis dažādu valodu skanējums un plūdums, tāpēc savirknēju visus jauniemācītos angļu vārdus vienā stāstā. Pēc pāris gadiem, pārlasot, pašai likās ļoti jautri,” smejas Mērija. 

Prototipu noskata franču mūziklā

Meiteni nebija jāmudina rakstīt – stāstu un romānu rakstīšana, īpaši pusaudžu gados iemīļotajā fantastikas žanrā, kļuva par dzīves sastāvdaļu. Vienīgā galvas lauzīšana – nešķita, ka tie ir gatavi publicēšanai. Pagrieziena punkts bija apgāda Zvaigzne ABC izsludinātais romantisko romānu konkurss. Latviešu valodas un literatūras skolotājas iedrošināta, Mērija sāka rakstīt pavisam jaunu darbu un pēc astoņiem ražīga darba mēnešiem to iesniedza, lai pusgadu vēlāk saņemtu iepriecinošo ziņu, ka apgāds romānu izdos.

“Stāsta sižets manā prātā savērpās nekavējoties, tas bija kā zibens no skaidrām debesīm. Debijas romāna Sapnis par viņu un mūziklu ideja balstās manā izsapņotajā un idealizētajā mīlestībā pret cilvēku, ko ieraudzīju pirms četriem gadiem, skatoties franču mūziklu Youtube. Šis aktieris tad arī ir Džuliana Barē prototips manā romānā. Varu atklāt, ka 2017. gadā šo mūziklu noskatījos klātienē. Tā bija skaistākā diena manā mūžā,” stāsta jaunā rakstniece. Mērija gan uzsver, ka romāns nav autobiogrāfisks, jo lielākā daļa sižeta pavērsienu ir viņas fantāzijas auglis. Romāna pamatā ir patiess iemīlēšanās stāsts, taču tas ir papildināts un mainīts, atstājot tikai dažas detaļas no piedzīvotā.

“Sāku rakstīt ar domu, ka galvenā varone būs manas personības atspulgs, bet ar katru nākamo nodaļu arvien vairāk ļāvu Laurai dzīvot viņas dzīvi. Mēnešiem ritot, pieaugu un visbeidzot izaugu no sava rozā briļļu perioda, kas arī, manuprāt, redzams stāsta attīstībā un galvenās varones izvēlēs. Mani neizsakāmi interesē, kur iedvesma aizvedīs nākamajos daiļdarbos. Par otro romānu varu atklāt vienīgi to, ka no meitenes, kas dzīvo ilūzijās un sapņo par daiļo princi baltā zirgā, maz kas būs palicis pāri.”

Aizrauj kriminoloģija

Uz jautājumu, kāpēc izvēlējusies ar filoloģiju nesaistītu studiju virzienu, Mērija Elizabete pārliecinoši atbild, ka studiju plāns un nākotnes ieceres bijušas skaidras jau 10. klasē: “Studēju jurisprudenci, jo mans paraugs gan dzīvē, gan profesionālajā karjerā ir mans opis. Viņš bija sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Iekšlietu ministrijā, vēlāk arī NBS Militārās policijas Izmeklēšanas nodaļas priekšnieks, pulkvežleitnants. Opis bija ārkārtīga gribasspēka un dzīvesspara iemiesojums, to pierāda kaut vai fakts, ka viņš astoņus gadus varonīgi cīnījās ar vēzi. Opis ir mans iedvesmas avots. Bija pat brīdis, kad pati vēlējos kļūt par virsnieci. Tagad esmu sapratusi, ka mani aizrauj kriminoloģija, īpaši noziedznieku personības pētīšana. Vēlos Latvijā attīstīt tiesu uzvedības analīzi, sekmējot noziedzības apkarošanu. Tas notiek, strādājot aci pret aci ar noziedznieku, analizējot viņa rīcības motīvus. Latvijā trūkst šādu speciālistu, jo nepieciešamas divas izglītības – jurisprudencē un psiholoģijā. To arī plānoju īstenot, neatstājot novārtā rakstniecību. Iespējams, rakstīšu arī kriminālajā žanrā, bet primāri tā noteikti ir un paliks romantika.” 

Lai rakstītu – jālasa

Savas valodas prasmes Mērija Elizabete asina, piedaloties literārās akadēmijas un citos konkursos, un uzskata, ka vislabāk valodu kopj kvalitatīva latviešu daiļliteratūra: “Bērnībā daudz lasīju Astridas Lindgrēnas un Ēriha Kestnera darbus, bet 10. klasē aizrāvos ar Rūdolfu Blaumani (Ārkārtīgi patīk viņa noveles!), Andreju Upīti un Jāni Ezeriņu. Viņu darbi atstājuši paliekošu iespaidu uz manu valodu. Domāju, ka Andreja Upīša valodas izteiksmes līdzekļi manos tekstos jūtami diezgan spēcīgi. Protams, jālasa, bet arī regulāri jāraksta – jātrenējas. Pateicoties literatūras skolotājas pamudinājumam, 11. klasē piedalījos Valsts prezidenta runas konkursā un iekļuvu labāko trijniekā. Biju pagodināta savas runas fragmentu dzirdēt Valsts prezidenta uzrunā 2018. gada 18. novembrī,” priecājas Mērija.

Mērija uzsver, ka Latvijā ir salīdzinoši daudz vieglās un izklaidējošās literatūras rakstnieku. Profesionālajā vidē gan tiekot diskutēts, vai izklaides autorus vispār drīkst saukt par rakstniekiem – varbūt drīzāk par grafomāniem, diletantiem? “Mans mērķis ir kļūt par rakstnieci, parādot, ka arī izklaides literatūras autori var būt pilntiesīgi rakstnieki. Nenoliedzami, smagie, nopietnie vēsturiskie literatūras darbi latviešu daiļradē ir ļoti nozīmīgi – tos ļoti novērtēju kā vēstures entuziaste un Latvijas patriote –, taču gribētos, lai par pilnvērtīgiem rakstniekiem varētu dēvēt arī tos, kuri savos darbos izvēlējušies runāt par mūsdienu problēmām. Gribētos lauzt šos stereotipus un panākt, ka arī kvalitatīva izklaidējoša literatūra, ir nepieciešama un vērtīga. Ka arī tas ir profesionāli atzīstams rakstnieka darbs,” saka Mērija Elizabete un piebilst, ka, iespējams, šo atkāpi rakstā iekļaut nevajadzētu, jo varot nonākt kritikas krustugunīs.