Viņiem ir 2% atšķirība. Saruna ar populārās grupas "Carnival Youth" mūziķiem Emīlu un Edgaru Kauperiem

Man jūs asociējaties ar Carnival Youth dziesmām, bet ne mazāk – ar vecajām kinodziesmām, ko tiešām brīnišķīgi esat iedziedājuši. Viņi dejoja vienu vasaru, Ances romance, apburošā Heksenberga mīlas dziesma. Kā jūs tās izvēlaties, kā nonākat līdz kopsaucējam – šī būs īstā?

Edgars: – Viss sākās ar vienu dziesmu. Ar Dzeguzes balsi. Mēs pat tiešām nejauši to izvēlējāmies, jo likās, ka mūsu repertuārā ir par maz dziesmu latviski. Un gribējām tieši Imanta Kalniņa dziesmu. Pagāja vēl divi gadi, līdz filmu Četri balti krekli iekļāva Kannu kinofestivāla klasikas programmā. Mums no turienes zvanīja un prasīja, vai mēs vēl protam šo dziesmu nospēlēt. Mēs, iespējams, vairs nepratām, bet teicām: “Protams!” Jo kurš gan negrib aizbraukt uz Kannu kinofestivālu. Turklāt mēs jau bijām tūres busiņā kaut kur Eiropā. Aizbraucām līdz Kannām. Un piedzīvojām šo vēsturisko momentu tur uz vietas.

Tur tad arī radās doma, ka jāieraksta albums ar latviešu kinomūziku. Gāja laiks, daudz skatījāmies latviešu filmas – mums bija motivācija. Gājām arī uz Kinocentru, kur Kristīne Matīsa mums palīdzēja izvēlēties dziesmas. Mums izveidojās savs sarakstiņš, patiesībā latviešiem nav nemaz tik daudz filmām rakstītas oriģinālmūzikas.

Emīls: – Tagad tieši albums ir tapšanas procesā, esam ierakstījuši jau vairāk nekā desmit dziesmas.

Kas jums pašiem bija skaistākie atklājumi?

Edgars: – Man ļoti patīk Cik mēs viens par otru zinām – tā ir gan filmā Elpojiet dziļi, gan citā versijā filmā Ābols upē. Dziesma, ko man ļoti patīk dziedāt koncertos, labs grūvs. Albumā ir gan Kalniņš, gan Pauls. Abi lielie dūži ir sarakstījuši daudz, viens – 47, otrs – 43 filmām. Un tad vēl ir Marģeris Zariņš ar To meitiņ šodien glabā.

Tās pat nav jūsu vecāku, bet vecvecāku laika dziesmas.

Emīls: – Bet tik labas, ka stāv pāri laikam.

Edgars: – Bija dziesmas, ko mēs ļoti izmainījām, lai pavilktu tās uz savu pusi. Piemēram, Dziesma nenosalst.

Emīls: – Izaicinājums ir atrast zelta vidusceļu, cik tālu mēs drīkstam iet prom no oriģināla. Daudziem šīs dziesmas stāv svētā plauktiņā, negribas izraisīt pretreakciju, aizejot pārāk tālu, un gribas cienīt materiālu, tā autorus, turoties pie bāzes. Kāpēc vispār kinodziesmas? Rāmis, uzstādījums bieži vien atvieglo radošos procesus, kā arī tas bija labs dzinulis pašiem izurbties cauri latviešu kino arhīviem.

Edgars: – Šīm dziesmām ir interesanta, jauna dimensija. Piemēram, aizbraucam uz Gulbeni, uz tur uz koncertu atnāk saposušās dāmas ieveidotiem matiem un kungi uzvalkos. Viņi nāk klausīties savas jaunības dziesmas. Tā mūsu koncertos ir pilna vecuma amplitūda.

Bet, ja jums tagad būtu kāda Prāta vētras dziesma jādzied, kuru izvēlētos?

Edgars: – Noteikti kaut kas no viņu jaunības gala. Kad viņiem bija ap 25, kā mums tagad. Pirmās dziesmas, kas man tagad nāk prātā: Aiz vēja ģeneratora, Prom uz siltajām zemēm, Starp divām saulēm. Daudz tādu gabalu būtu, baigie malači vispār tie džeki, nopietni.

Jūs bērnībā nebijāt Prāta vētru jau pārklausījušies?

Edgars: – Tā vienkārši vienmēr bijusi blakus. Ar tādu pieaugušā apziņu, tikai salīdzinoši nesen ir sanācis noklausīties agrākos Vētras albumus. Tagad esmu tos albumus noklausījies kā no jauna. Forši ir redzēt tēti tajā laikā. Kad viņš ir tāds kā mēs tagad. Saprast, par ko viņš domāja. Kā viņš rakstīja vārdus.

Prāta vētra iedziedāja ļoti skaistu dziesmu kopā ar Lindu Leen – Reality Show. Ar ko kopā jūs labprāt dziesmu ierakstītu?

Edgars: – Mums jau bija kopdarbs ar Shipsea – Vasara bez internetiem –, kas vispār ir grupas Mummy Troll dziesma, bet ar Jāņa tekstu. Viņš gan tur nedziedāja.
Jautri būtu ar mūsu producentu Gati Zaķi iedziedāt kopā. Citādi viņš mūs tikai producē, kaut kādreiz pats bija solists grupā The Mundane.

Emīls: – Pāris bekvokālus jau Gatis ir labi iespiedzis arī kādā mūsu dziesmā. Bet vispār mēs esam atvērti avantūrām. Latvijā ir tik daudz talantīgu cilvēku. Un – ja vēl skatāmies pasaulē – bezgalīgi daudz sadarbību! Būtu jāsāk ar vecajiem, kamēr vēl var pagūt. Ar Polu Makartniju vai Deividu Bērnu no Talking Heads. Tie gan tādi diezgan smieklīgi sapņi! Tajā pašā laikā mēs četri jau reizēm šķietam tik daudz ar visām mūsu pašu idejām...

Bet jūs savu albumu reiz pamanījāties iedot...

Edgars: – ...Bilam Murejam, jā! Mēs daudziem esam pamanījušies iedot. Saka, ka jebkurš cilvēks pasaulē ir sešu zvanu attālumā. Kad mēs ierakstījām iepriekšējo albumu, sapņojām, kuru gribētu izvēlēties par miksētāju. Uzrakstījām tādu topiņu, kas tajā laikā likās tāds diezgan nereāls. Bet kaut kā mēs dabūjām visu šo cilvēku e-pastus, aizrakstījām, visi arī atbildēja, un viens ļoti īpašs džeks Nikolass Verness (Nicolas Verhnes), kas miksējis Animal Collective, The War on Drugs, Deerhunter, Dirty Projectors, Wild Nothing un daudzas citas lielas grupas, arī piekrita.

Jūsu paaudzei ir kādas raksturojošas īpašības, kas to atšķir? Vērtībās, piemēram.

Edgars: – Mēs esam piedzīvojumu meklētāji. Ar draugiem dodamies riteņbraucienos, ejam pārgājienos, braucam ceļojumos. Mūs vairāk interesē pieredze, mazāk materiālās vērtības. Tas gan arī ir stereotips par mūsu paaudzi, ka mums nekas nepieder.

Emīls: – Varbūt mēs esam nepacietīgāki. Jo dzīvojam tādā laikmetā, kad viss notiek tagad, ātri un visu vajag tūlīt. Agrāk cilvēki gaidīja atbildes uz vēstulēm nedēļām, ne? Mēs nevaram dienu paciesties. Pēc tādas loģikas spriežot, droši vien mums vajadzētu būt arī produktīvākiem, bet par to es neesmu pārliecināts.

Edgars: – “Es esmu bagāts, man pieder viss, kas ar mani ir noticis.” Kā dziesmā, tā arī ir. Vismaz pagaidām mēs neskatāmies hipotekāro kredītu virzienā. Tas nav mūsu lielākais sapnis – lai pieder māja un dārga mašīna. Mums gan ir mašīnas. Jo dzīve bez mašīnas vienkārši būtu daudz grūtāka. Vismaz manējā būtu liela staipīšanās ar instrumentiem. Turklāt mēs abi esam sākuši studēt. Un nu man jāstaipa vēl vairāk lietu, jo studēju kinorežiju. Visa filmēšanas tehnika. Visiem, kas grasās kaut ko tādu studēt Kultūras akadēmijā, es jau pirms tam iesaku tikt pie autovadītāja apliecības un mašīnas.

Skaistākais notikums jūsu dzīvē?

Emīls: – Izvēlēties visskaistāko notikumu dzīvē, šķiet, nereāli, bet pirmais, kas iešaujas prātā, – tas, ka mēs ar Edgaru tīri labi turamies kopā. Un darām to, kas mums patīk. Ejam uz priekšu tādā komandas garā.

Edgars: – Mums ir ļoti labas attiecības. Palīdzam viens otram. Es pat teiktu, ka visu laiku. Ar radošajiem procesiem, ar ikdienas lietām. Tas ir tā... skaisti.

Atceros, kā mēs bērnībā kopā multfilmas skatījāmies. Bet reiz Emīls viens pats aizbrauca uz nometni. Es skatījos multenes un jau pēc refleksa teicu: “Skaties, skaties, cik labs!” Bet blakus neviena nav. Es biju tā pieradis, ka viņš vienmēr ir blakus.

Emīls: – Interesanti, uz kādu nometni es braucu tik maziņš?

Par sievietēm runājot...

Edgars: – Es izlaidīšu…

Jā, es jau zinu, kā jūs mēdzat jokot un teikt, ka viss jums tur labi un abi esat laimīgi precējušies.

Edgars: – To varētu arī tagad iekopēt.

Kāda ir skaista sieviete?

Edgars: – Viņa ir pacietīga. Un atbildīga.

Emīls: – Viņa mīl sevi. Pārējais jau ir gaumes jautājums. Arī skaistums ir ļoti subjektīvs.

Kurš no jums abiem ir tuvāk ģimenes dibināšanai?

Edgars: – Mums ir diezgan līdzīgi, kā jau dvīņiem. Mums jau sen ir stabilas attiecības, daudzus gadus, esam vienādi tuvu ģimenei. Es pat teiktu, ka tas, kas mums ir, jau arī ir ģimenes. Mēs sen dzīvojam prom no vecākiem. To arī varētu pielikt kā mūsu paaudzes raksturojumu – nesteigties tik ļoti ar bērniem. Vismaz mūsu draugi apkārt nesteidzas. Iespējams, tāpēc, ka mūsu vecāki steidzās un audzinot teica: jūs gan nesteidzieties.

Ko vēl tikpat paklausīgi esat uzsūkuši?

Edgars: – Diezgan daudz raksturā ir nospiedies. No tēta – ka lietas jādara rūpīgi. Kārtīgi un pareizi.

Emīls: – Ir viens tēta padoms, ko bieži atceros – ja esi tajā laivā, tad airē. Rīkoties ar to, kas tev ir pieejams. Katrā situācijā izdarīt labāko iespējamo, nevis nedarīt neko un gaidīt, kad izskalosies krastā.

Edgars: – Un droši vien vēl ieteikums skatīties uz situācijām nosvērti. Kad nenotiek, kā plānots, censties racionāli atrast izeju un saskatīt to labāko. Es gan vispār esmu racionāls. Vairāk racionāls nekā mākslinieks.

Emīls: – Ko tu izdomā?!

Edgars: – Bet es esmu racionāls. Es visā meklēju loģiku.

Emīls: – Mēs abi bērnībā bijām traki un izārdījāmies tā, ka tagad mūs var saukt par diezgan nosvērtiem.

Edgars: – Mamma stāsta, ka bijām tik enerģiski, ka uz mūsu jautājumu: “Ko mums tagad darīt?”, viņa dažkārt esot vienkārši atbildējusi: “Skrieniet apkārt mājai!” Un mēs abi tiešām arī metāmies skriet ap māju.

Ko jums kopā patīk darīt?

Emīls: – Es pieļauju, ka mēs esam pavadījuši vairāk laika kopā nekā atsevišķi. Tā kā varam darīt pilnīgi jebko kopā un izdomāsim, kā to padarīt interesantu. Pazust mūzikas radīšanā. Vai arī citos piedzīvojumos. Varam kopā aizbraukt uz kalnu vai ieiet pirtī.

Edgars: – Bet jaunākā kopīgā aizraušanās ir sērfošana. Esam nokomplektējuši tādus starta komplektiņus sērfošanai Latvijā. Pārsvarā tie viļņi gan te ir aukstajā gadalaikā, tad kā ronis satuntulējies, ar cimdiem, kapucē, un brien ūdenī. Pilnīgi jauna pasaule, ļoti patīk.

Jums ir stāsti no sērijas “slavenību bērnu stāsti”?

Edgars: – Man uzreiz ir viens stāsts. Kad mums ar Emīlu bija gadi deviņi, mēs Jauno gadu sagaidījām kopā ar vecākiem Maskavā. Kamēr tētim bija koncerts, mēs ar Emīlu palikām gulēt viesnīcas numuriņā. Mūs ieslēdza un pieteica, lai neceļam telefonu, ja tas zvana, un nevienu nelaižam iekšā. Bet mēs vēl arī durvīm priekšā ķēdīti drošībai nolēmām pielikt. Kad vecāki atgriezās, iekšā vairs netika. Viņi zvana – mēs telefonu neceļam, metam nost klausuli. Un viņiem nācās vienkāršu uzlauzt viesnīcas numuriņa durvis.

Jūs esat pieauguši cilvēki?

Emīls: – Es nezinu, kādai būtu jābūt apziņai, kad esi pieaudzis. Visu zini, un viss ir skaidrs? Šaubos, ka es tā kādreiz vispār jutīšos. Jo šķiet, ka būt pieaugušam ir izdomāts galapunkts, bet mēs atrodamies nebeidzamā kustībā, un es ceru, ka izaugsme un ziņkāre manī nekad neizsīks. Varbūt tas kļūst saprotamāks, kad piedzimst bērni? Droši vien tu kaut kādā mērā pieaudz, kad noliec kādu citu, nevis sevi, pirmajā vietā un ziedojies tam.

Tā arī līdz bērniem nonācām. Salīdzinoši mazs bērns ir jūsu brālītis Ārons.

Edgars: – Teorētiski jau viņš varētu būt mūsu bērns. Bet nu tad ļoti teorētiski, tad viņam bija jāpiedzimst mūsu 16 gados. Kā viņš arī izdarīja.

Emīls: – Ārons ir ļoti foršs. Un, šķiet, ļoti atšķirīgs no tā, kādi bijām mēs ar Edgaru. Bet tas drīzāk vecākiem jāprasa. Mēs bijām tādi nepaklausīgie velniņi. Bet Ārons ir kluss un diezgan kautrīgs. Ja viņam skolā neko neprasa, viņš arī ar prieku neko nesaka.

Kāda ir jūsu lielākā atšķirība? Jūs tomēr esat divi dažādi cilvēki.

Emīls: – Mēs pirms pāris gadiem pildījām personības tipa testu. 100 jautājumi, pēc kuriem nosaka, kāds esi. Mēs ar Edgaru izrādījāmies gandrīz vienādi. Izņemot – jautājumā par introvertu vai ekstravertu. Slieksnis, bija 50%. Zem 50% esi introverts, virs – ekstraverts. Man bija 49%, Edgaram – 51%. Tāpēc es skaitītos introverts, bet viņš ekstraverts. Ar 2% atšķirību. Bet tas bija sen, un varbūt tagad ir pilnīgi citādāk.

Ja man jāraksturo mūsu atšķirīgums vienā vārdā – Edgars ir asāks. Viņš ir asāks zīmulis penālī. Mēdz izšaut ātrus, asus komentārus. Labā ziņā, protams.

Vai cilvēks 25 gadu vecumā domā par dzīves jēgu? Par savas dzīves mērķiem?

Emīls: – Domā, domā. Noteikti. Un meklē atbildes. Tas dzīves mērķis tad arī ir – meklēt atbildes.

Un kādas atbildes līdz šim bijušas?

Emīls: – Tās visiem zināmās patiesības, kuras iemācās tikai praksē. Piemēram, ka teikt taisnību ir labāk nekā melot.

Edgars: – Dzīves jēga? Izbaudīt brīdi šobrīd. Jo varbūt eksistē tikai tagadne.

Emīls: – Mēs mēģinām dzīvot pēc labākajiem nodomiem, uzņemoties atbildību par savu rīcību, lai vakaros varam aiziet gulēt mierā ar sevi. Un katru rītu pamostoties atcerēties, ka vēl neko neesam izdarījuši un tieši šodien ir visas iespējas kaut ko izdarīt.

Dzīve jūs ir saudzējusi?

Emīls: – Katram jau ir bijuši arī grūtāki un skumjāki brīži, bet kaut kā ar tiem ir jāiemācās tikt galā. Viens ar otra vai ar vecāku, draugu palīdzību. Un tomēr esam bijuši pasargāti no lieliem dzīves sitieniem. Gribas domāt, ka mēs esam diezgan labvēlīgas radības un nevienu uz kašķi nevelkam. Esam atvērti viedokļiem un diskusijām. Mums patīk tāda stoiciska filozofija ar lielu ekspektāciju neuzkāršanu uz citu un arī saviem pleciem, novērtējot to, kas ir.

Carnival Youth svarīgākās uzstāšanās?

Emīls: – Tās svarīgākās uzstāšanās vienmēr ir nākotnē. Bet, atskatoties līdz šim, pirmā – Instrumentu iesildīšana Palladium koncerzālē 2014. gadā. Pirmais Palladium koncerts pašiem. Pirmās Eiropas tūres, Prāta vētras iesildīšana. Pirmie koncerti ASV. Un tā tālāk.

Edgars: – Eiropas tūrēs ir tādi brīži, kad pēc piecpadsmitā koncerta vairs neatceries, kur tad īsti uzstājies aizvakar. Bet ir tādi īpaši notikumi, kas iespiežas atmiņā. Piemēram, Bernē, Šveicē, vienā sociālajā klubā spēlējām. Viņiem tur bija strīds ar kaimiņiem, kāpēc koncertu nevarēja rīkot iekštelpās, un viņi visu tehniku pārveda uz Šveices kalniem un uztaisīja tur koncertu Alpu govīm kalna galā. Tas bija tik forši!

Tajā sociālajā klubā pavadījām pāris dienas. Un mums parādīja vietējo izklaidi – ej pa upi pret straumi kādu konkrētu gabalu un tad lec straumē, un tā nes tevi atpakaļ uz pilsētu. Mazie, skaistie piedzīvojumi.

Un citi skaistumi?

Edgars: – Gadalaiku maiņa. Atceros, Pēterim Vaskam jautāja, kas viņu visvairāk iedvesmo. Viņš atbildēja, ka gadalaiku maiņa. Es mēģinu to piefiksēt. Cik iedvesmojošs un kaifīgs ir pavasaris pēc tumšās ziemas.

Mēs esam ļoti svētīti. Ar to, ka vismaz pagaidām vēl varam darīt to, ko gribam. Pēc skolas sākām spēlēt mūziku un turpinām to darīt. Spēlējam, taisām klipus, braucam uz nometnēm. Tik forši. Gribējām studēt – sākām studēt. Lieliski! Iestājāmies, kur gribējām, un taisām jaunu mākslu.

Emīls: – Es piekritīšu. Skaista ir tā situācija, kurā esam. Un cik labvēlīga tā ir mums.

Edgars: – Vienmēr paturējām prātā, cik labi būtu studēt. Es jau no vidusskolas zināju, ka man tā būs audiovizuālā māksla. Bet Emīls jau sen zināja, ka grib mācīties Mākslas akadēmijā. Bet visu laiku bija tik aktīva grupas darbība, netikām ne uz iestājeksāmeniem, ne arī būtu atradies laiks mācīties. Bet tagad līdz ar kovidu šis laiks atradās. Dzīve vienkārši mūs iebīdīja augstskolās. Pagājušajā vasarā vēl dejojām vienā laikmetīgās dejas izrādē, kurai arī rakstījām mūziku, sanāca saskarsme ar Kultūras akadēmiju. Zīmes, ka jāmācās, bija no visām pusēm.

Emīls: – Es studēju vizuālo komunikāciju, kas arī ir audiovizuālās mākslas nodaļa. Ļoti iedvesmojoša vide un noteikti lielisks papildinājums grupas darbībai. Varbūt sākumā šķita, ka laikmetīgās mākslas pasaule ir kaut kas svešs un nesaprotams, bet ar laiku saproti, ka visi cilvēki, kas radījuši kaut ko paliekošu un arī kaut ko tev nesaprotamu, ir tādi paši cilvēki, un galvenais ir nebaidīties un darīt to, kas pašam svarīgs. Mums arī labi sanāca ar studijām noņemt spiedienu no grupas lietām, radošajiem procesiem.

Reizēm veidojās lieka spriedze un strīdi, jo grupa bija viss, kas mums bija. Augstskolas to lieko spiedienu no grupas darba noņēma, un tagad varam brīvāk pieiet radošajam procesam. Veselīgāk un priecīgāk. Kā ar kartupelīšiem – kādu gadu tā zeme ir jāatpūtina, un tad var stādīt atkal. Tā ar mums tagad ir. Arī mums vajadzēja sevī iesēt kaut ko jaunu. Un arī skola pandēmijas laikā ļoti labi notur pie veselā saprāta. Ir uzdevumi, par ko jādomā, ir sevis nodarbināšana ar jēgu.

Talantīgie cilvēki, kuru darbībai sekojat?

Edgars: – Es zinu klasiķus un labus režisorus, bet pirmo man gribas nosaukt Taika Vaititi – viņam bija filma Jojo Rabbit un vēl rinda foršu darbiņu. Tāds talantīgs jaunais režisors, kurš arī ir ļoti atvērts sociālajos tīklos. Un ir tāds foršs džeks no Venecuēlas, pa pusei venecuēlietis, pa pusei teksasietis Devendra Banhards, viņa koncerts Berlīnē bija pēdējais, ko apmeklējām pirms pandēmijas. Viens no labākajiem koncertiem, ko esam redzējuši.

Un kāda ir šausmīga mūzika?

Edgars: – Šausmīga ir mūzika, kas biedē šausmu filmās. Bet, ja nopietni, tie ir žanri, kuros neredzu patiesumu un nevaru tiem noticēt, emo roks, piemēram. Man nav problēmu, ka kāds cits to klausās, bet manī nav kripatiņas, kas mani pievilktu tam. Es vispār nevaru sajust to sevī, personificēt.

Varbūt es neko nesaprotu. Arī konteksts ir ļoti svarīgs. Piemēram, regejs. Es ikdienā neklausos regeju. Un Latvijā arī ir ļoti grūti notvert to sajūtu. Bet es biju pie Karību jūras, un tur visur skan regejs – un tur tas skan izcili. Es tiešām nezinu, kur man būtu jābūt, lai izcili skanētu emo roks.

Emīls: – Man? Jā, viss atkarīgs no konteksta. Es ikdienā, piemēram, neklausos metālu, bet, ja tas ir kādā dziesmā izmantots kā izteiksmes līdzeklis, es to saprotu. Mūziķi, kas mums patīk, bieži vien nojauc žanru robežas. Un labs songwritings stāv pāri žanra mētelītim. Nu jā, laikam nepatīk mūzika, kurā nav ne formas, ne satura, švaks izpildījums.

Sajūta, ko jūs gribat nodot ar savu mūziku?

Edgars: – Viss emociju spektrs ir ļoti skaists. Bet gribētos, protams, dot arī sentimentālas sajūtas, ne tikai naivu izklaidi pludmalei.

Emīls: – Sajūtas jau var būt jebkādas, galvenais – lai tās ir patiesas. Lai mēs paši noticam tam, ko dziedam, spēlējam. Dziesmas parasti pašas atrod savu ceļu. Bet – ja mēs varam vēlēties – tad lai tas ir kaut kas, kas vairo labo un priecīgo. Jo kāpēc vairot dusmas un spriedzi? Tās pasaulē pietiek.

Edgars: – Sākumā mums bija kaut kādas ambīcijas parādīt sevi, katram kaut kā izcelties, vairāk eksperimentēt un atrast to, kas tad mums pašiem patīk, taču tagad mēs varētu būt brīdī, kad noliekam savu jaunības maksimālismu malā. Tagad gribas nevis sevi parādīt, bet iznest dziesmas potenciālu.

Jautājums kā brīvais temats. Kas uz mēles – to izstāstiet.

Edgars: – Ļoti labs jautājums! Man ir divi jauni mājdzīvnieki. Kokvardes no Brazīlijas. Es tās netīšām dabūju. Man bija jāfilmē īsfilma kursadarbam, tam vajadzēja vardi. Un vardes Latvijā ir brīvi pieejamas, es esmu redzējis. Tā nu pirms filmēšanas dodos meklēt vardi. Braukāju pa dīķiem, neatrodu. Vienos naktī izbraucu no mājām atkal meklēt vardi, varbūt tumsā veiksies. Pilnīgs klusums. Nav varžu. Filmēšanas rītā dodos uz Dino Zoo, jo biju dzirdējis, ka tur ir vardes. Ir. Taču tādas, kas dzīvo apmēram desmit gadus. Un tām jādzīvo kopā pa divām. Tā es tiku pie divām vardēm.

Emīls: – Kā teicis Demjens Hērsts: “Māksla ir par dzīvi, un tā nevar būt par neko citu, jo nekā cita nemaz nav.”