Linda un Hosams Abu Meri atklāti par attiecībām un arābu temperamentu: "Mēs abi esam labākie"

Kā jūs raksturotu savu savienību?

Linda: – Manuprāt, ļoti harmoniska un labām emocijām bagāta.

Hosams: – Ar pareizām emocijām.

Ko nozīmē “pareizas emocijas”?

Hosams: – Jo vecāks kļūst cilvēks, jo gudrāks. Domāju, “pareizi” nozīmē, ka tagad protu piebremzēt pārsteidzīgu emocionālu reakciju – ne tikai mūsu attiecībās, bet arī ar kolēģiem, pacientiem un draugiem. Smadzenes darbojas citādāk.

Linda: – Tās emociju dzirksteles, ka pēkšņi aizsvilsties un uzsprāgsti, jo šķiet, ka pienācis pasaules gals, paldies dievam, iet mazumā. Nāk saprašana, ka nav vērts par varītēm cīnīties “man bija taisnība!”, skriet ar galvu sienā, lai parādītu, ka esi svarīgāks... Divdesmit gadu vecumā tas ir veids, kā dabūt zilumus, lai pēc tam kļūtu gudrāks.

Hosams: – Ne darbā, ne mājās nav jāpierāda, ka esi gudrāks.

Linda: – Tāpat zinām, ka esam labākie (smejas)!

Hosams: – Kas kuram labāk padodas, tur arī esi galvenais. Lindai tas ir puķu dārzs. Viņa pasaka, kas jānopērk, un es par to nediskutēju. Kad runāju par medicīnu vai pandēmiju, viņa mani neapstrīd. Domāju, mēs viens otru papildinām. Negribas runāt tikai labu, cilvēki izlasīs...

Linda: – ... un teiks: “Šie gan spēlē teātri!”

Hosams: – Neteikšu, ka esam ideāls pāris. Mums ir atšķirīga dzīves pieredze, esam vidējos gados un jau saprotam, kas ir svarīgāk. Cenšamies, lai būtu miers mājās. Tas nenozīmē, ka vienmēr smaidām, tas nav iespējams. Kad pēc darba vairs nav spēka, esmu bēdīgs un noguris.

Linda: – Reizēm Hosams pārnāk mājās un pat nevar parunāt – liela slodze, daudz pacientu, ar visiem jārunā, visiem jāskaidro. Vai teikšu: “Nu parunājamies – kā tev gāja? Painteresējies taču, kā gāja man!” Saprotu, ka labāk atstāt viņu mierā. Gan tas runājamais atnāks.

Hosams ir teicis, ka viņam jābūt arī savu pacientu psihologam, jārunā par dažādām dzīves likstām un problēmām. Vai savā ziņā tas darbojas arī mājās?

Linda: – Man šķiet, ir cilvēki, kuriem psihologa spējas ir dotas, un Hosamam kā ārstam to noteikti ir vairāk. Visi ārsti tādi nav, bet liela daļa gan. Arī viņš. Protams, to jūt arī mājās, un es par to priecājos. Reizēm man negribas runāt, bet viņš tomēr prot panākt, lai izstāstu, kas mani nospiež. Kopā ar Hosamu esmu iemācījusies runāt daudz vairāk. Kādreiz visu turēju sevī – esmu taču stipra!

Hosams: – Runa nav par mūsu attiecībām, bet par problēmām darbā, laukos, ģimenē... Es varu nezināt, bet jūtu. Kad jautāju, kas vainas, Linda atbild: “Nekas, viss kārtībā!” Klusējam stundu, tad saku: “Varbūt tagad tomēr pastāstīsi?” Salīdzinot ar pirmo gadu, ir daudz labāk. Es savukārt esmu iemācījies apvaldīt emocijas.

Kaut ko pilnīgi pretēju...

Hosams: – Jā, Linda ir tik mierīgs, saprotošs cilvēks – jebkurā situācijā. Es attiecību sākumā emocijas izrādīju asāk un pats pēc tam ļoti pārdzīvoju. Piemēram, kad Linda jautāja, kas atgadījies, ja biju noguris un neapmierināts, atbildēju noraidoši, asi. Linda mācīja savaldīties. Tagad, lai cik grūta bijusi diena un cik lielas problēmas, vispirms mēģinu nomierināties, paēdu vakariņas, bet pēc brīža jau var arī parunāties. Agrāk tiešām biju ļoti emocionāls, to var salīdzināt ar šampanieša pudeli – ar blīkšķi atver, bet pēc tam ir miers un labs dzēriens.

Mēs neturam ļaunu prātu, arī uz tiem ne, kuri mums dara pāri. Piemēram, kad rakstu par Covid, internetā saņemu daudz sāpīgu atbilžu, viedokļi ir noraidoši, pat diskriminējoši.

Linda: – Aizskaroši.

Hosams: – Nesaprotu, kāpēc. Es taču nerakstu neko rupju. Ja negribat vakcinēties, nedariet to. Domāju, tā arī ir – jo vecāks kļūsti, jo gudrāks, mierīgāks, inteliģentāks.

Linda: – Gribētos domāt, ka reiz mēs bijām jauni un skaisti, tagad esam skaisti un arī gudri (smejas).

Esat sprieduši, kā būtu bijis, ja jūs būtu tikušies jaunībā?

Linda: – Domāju, nekas labs tur nebūtu iznācis.

Hosams: – Jā, diez vai mēs būtu kopā. Jaunībā tu savu raksturu vēl tikai veido. Mēs vilktu katrs uz savu pusi.

Ātri vien būtu attiecības sačakarējuši?

Linda: – Pieļauju, ka mēs līdz tām nemaz netiktu. Dzīvojām ļoti atšķirīgos burbuļos.

Hosams: – Dažādās draugu grupās. Pirms divdesmit gadiem es pēc Libānas, iespējams, biju konservatīvāks. Linda bija jauna...

Linda: – Jā, mājsaimniece nebiju, puķes nestādīju un ēst negatavoju.

Hosams: – Tagad Lindai gatavošana padodas ļoti labi.

Savā ziņā ir skaisti piedzīvot attiecības brieduma gados, kad varat viens otram veltīt uzmanību, abi vēl esat gana jauni, varat lolot viens otru, nedalot uzmanību.

Hosams: – Precīzi! Linda tajā laikā studēja un audzināja bērnu.

Linda: – Man bija ambīcijas – kā jau jaunībā, kad darba dēļ esi gatavs iet, darīt, upurēt visu.

Hosams: – Es arī strādāju no rīta līdz vakaram, veidoju karjeru, atpazīstamību. Katru vakaru biju kādā pasākumā – kur vien mani aicināja, tur gāju. Pirms pandēmijas bija tik daudz ielūgumu, ka izvēlējos vienu mēnesī. Vairs negribas nepārtraukti publiski pašapliecināties, diskutēt un pierādīt – paklau, esmu tas labais arābs... Tu mani pieņem vai nepieņem – tās ir tavas tiesības.

Mājas iekārtošana ir vesels projekts. Jums tajā saskanēja?

Hosams: – Linda var paust savu ideju, un es varu to noraidīt. Piemēram, mēs gribam pirkt dīvānu. Esmu tāds, kurš pērk uzreiz. Šodien biju veikalā, lai nopirktu bikses, un iegādājos uzreiz trīs – ātri, ātri. Nestaigāju no rīta līdz vakaram meklēdams. Kad braucām pirkt dīvānu, gribēju tādu lielu, vairāk austrumu gaumē. Linda teica: “Tāds neiederas mūsu interjerā.” Labi, skatāmies tālāk. Vakarā nonācām pie kompromisa.

Linda: – Ir pietiekami liels un košs...

Hosams: – Tādas krāsas man patīk. Pirmais dīvāns, kuru gribēju, tiešām nebūtu derējis. Es jau pirms tam vienu nopirku, izvēlējāmies kopā. Divu gadu laikā mēbeles esam mainījuši jau trīs reizes.

Kā tikāt pie mājas?

Hosams: – Kad attiecību sākumā sapratām, ka gribam dzīvot kopā, es īrēju dzīvokli centrā. Sāku meklēt mums māju. Linda arī meklēja, abi gājām skatīties. Rīgā ir lieli, smuki dzīvokļi...

Linda: – ... bet nebija tāda, kas ietu pie sirds.

Hosams: – Atradām šo māju. Kad iebraucām sētā, abiem bija skaidrs – viss, ņemam! Lindai radās iespēja izveidot puķu dārzu.

Linda, vai darbošanās dārzā piešķīra mājai citu garšu?

Linda: – Noteikti! Kādreiz dzīvoju Bauskā dzīvoklī, tad pārcēlos uz Rīgu, padzīvoju vienā dzīvoklī, otrā, taču nekā vairāk par kaktusiem uz palodzes man nebija. Tie lielu uzmanību neprasīja. Te esmu ieguldījusi daudz darba. Zāliens bija izkaltis kā tuksnesis. Izdomāju, ka jāiestāda roze, tad – vēl viena, un tā tas aizgāja. Tagad ir liela puķu dobe. Pavasarī, kad uzroc zemi, tā smaržo, ir tik forša sajūta... Domāju – vai tas ir vecums? (Smejas.)

Hosams: – Lindai katru dienu vismaz stundu jāstrādā ārā. Interesanti, ka viņa no rīta pēc darba kā mazs bērns skrien uz dārzu un izmēra, kas kopš vakardienas izaudzis. Un vēlreiz tāpat vakarā. Ja ir saulains laiks, es sēžu terasē, bet Linda iet un nomēra katru rozi, katru ziedu...

Linda: – Ja augs paaudzies, tas dod milzīgu gandarījumu. Esmu atklājusi kaut ko jaunu un par to ļoti priecājos.

Hosams: – Lindas draudzenei ir dārzs, viņas mainās ar puķēm.

Linda: – Jā, mainījāmies ar pujenēm. Galvenais, ka ir rezultāts!

Hosams: – Rezultāts ir – pērn vasaras sākumā nofotografējos dārzā un biju tik lepns! Šogad būs vēl košāk.

Kad sabrauc draugi, ir ko parādīt – ekskursija gar puķēm.

Linda: – Ceram, ka ciemiņi drīz atkal varēs braukt, tik sen neviena nav bijis. Mums ļoti patīk uzņemt draugus.

Jūsos sintezējas gan arābu, gan baltu viesmīlība?

Linda: – Šķiet, arābu viesmīlība ņem virsroku – tā ir tik kolosāli apjomīga un sirsnīga. Biju Libānā. Tas, kā arābi uzņem ciemiņus... Tevi sagaida kā prezidenti, ciemiņš ir ļoti svarīgs, viņam vajag vislabāko.

Hosams: – Ciemiņš nenozīmē cilvēku, kurš uz brīdi ienācis iedzert kafiju. Ja tev ir ciemiņš, viņu vajag pagodināt. Jo tavs galds bagātīgāks, jo tu vairāk par viņu rūpējies, jo augstāk novērtē. Arābiem parasti ir lielas mājas. Tajās ir gan dzīvojamā telpa ģimenei, gan atsevišķs salons – istaba ciemiņiem, kurā ir labākās mēbeles, dārgākie trauki un aizkari. Manu vecāku mājā salonā uzturējāmies tikai tad, kad bija ciemiņi. Kad bija atbraukusi Linda, visi sēdējām tur. Nav svarīgi, kas ir tavs viesis; nav runa par amatu, ciemiņš ir ciemiņš.

Linda: – Galu galā tu aicini ciemos cilvēkus, kuri tev ir svarīgi un mīļi. Jo kāpēc aicināt ciemos sev mazsvarīgu cilvēku tikai ķeksīša pēc?

Hosams: – Kad gaidījām ciemiņus, abi ar Lindu strādājām visu dienu.

Ceļaties no rīta, skatāties, vai mājās viss kārtībā, un tad ķeraties pie gatavošanas?

Hosams: – Iepriekšējā dienā kopā braucam gan uz veikalu, gan tirgu. Ja kaut kā trūkst, braucam arī nākamajā dienā. Parasti tā ir sestdiena, jo svētdienās cenšamies atpūsties. Ciemiņi brauc sestdienā ap četriem, pieciem. Brīdinām, lai neēd pusdienas.

Linda: – Arī brokastis, vēlams, tādas vieglākas (smejas).

Gatavojat libāniešu ēdienus?

Hosams: – Pārsvarā, jo mūsu virtuve ir bagātīga. Cilvēki negrib to, ko ēd katru dienu, karbonādi vai kotletes. Cenšamies paturēt prātā, ko konkrētajam draugam esam piedāvājuši pagājušajā reizē. Man prieks, ka Lindai patīk gatavot Libānas ēdienus – ar to viņa pārsteidza gan mani, gan manus vecākus. Linda gatavo, es fotografēju un sūtu visiem draugiem. Viņi jautā: “Kas to uztaisīja?” Lepni atbildu, ka mana sieva.

Linda: – Man tiešām patīk! Receptes meklēju internetā, viena recepšu grāmata ir lejupielādēta telefonā. Man garšo Libānas ēdiens, garšu nianses ir bagātīgas, turklāt tas pārsvarā ir ļoti veselīgs. Man patīk virtuvē pašai sev radīt mazos izaicinājumus. Kad rezultāts ir labs un vīrs smaidīgs, ir dubultprieks.

Hosams: – Labāk ir iepriekš nezināt, kas būs. Tad atbrauc mājās un ieraugi... Jautāju: “Kā tev tas izdevās?” Man šķiet, ka tos ēdienus pagatavot nav iespējams, bet Lindai iznāk tik garšīgi... Gandrīz kā manai mammai.

Ar to var iekarot vīrieša sirdi.

Linda: – Jā (smejas).

Hosams: – Iekaro dažādi...

Linda: – Mums patīk garšīgi paēst, tas jāatzīst.

Hosams: – Jābūt kvalitatīviem produktiem. Ģimene iemācīja, ka par labu ēdienu naudu nevajag žēlot, jo cilvēks strādā arī tādēļ, lai varētu labi paēst.

Linda: – Tagad restorāni nedarbojas. Tie mums ļoti patika, tāpēc mēģinu piektdienu vakaros mazo restorāniņu uzburt mājās.

Hosams: – Man svētki ir katru dienu.

Linda: – Bet piektdienās – īpaši.

Hosams: – Brīvdienās mēs gatavojam kopā. Es gatavoju Libānas ēdienus, bet, protams, nevaru zināt visus, tad Linda skatās receptēs, es zvanu mammai. Linda vienmēr prasa manu viedokli, jo es zinu īsto garšu – varu pateikt, kā pietrūkst, jo mana mamma lika klāt to un to. Es nekritizēju, tikai papildinu – lai nākamajā reizē būtu perfekti.

Lai dabūtu autentisku garšu?

Hosams: – Jā! Libānas virtuvē izmanto ļoti daudz garšvielu.

Linda: – Piemēram, ļoti garšīgas ir ceptas olas ar kanēli, nekad nebūtu iedomājusies. Kolēģiem saku: “Pamēģiniet!”, bet neviens vēl nav uzdrošinājies.

Hosams: – Tām garšvielām jāzina proporcijas. Libānā var nopirkt gatavus maisījumus konkrētam ēdienam. Latvijā ir grūtāk – jāpērk četras, piecas garšvielas un, lai dabūtu vajadzīgo garšu, jāmaisa kopā. Tur ir tas āķis.

Linda, kad nonācāt Libānā, kāds bija pirmais iespaids? Bija neliels kultūršoks?

Linda: – Vārdu “Libāna” atceros kopš bērnības, kad mēdzu lasīt vecāku žurnālus. Tur bija rakstīts par nemieriem, karošanu. No spiegu filmām Beirūta asociējās ar bīstamību, karstajiem punktiem. Tas man bija iesēdies prātā. Es, protams, sagaidīju, ka Libāna, kā jau austrumu valsts, būs vieta, kas burbuļo un vārās. Ielido pusnaktī, bet ielās ir sastrēgumi, un saproti, ka te cilvēki neguļ.

Negaidīju, ka Libānā būs tik bagātīga daba, vēsture un tik garšīgs ēdiens. Atšķirībā no Arābu Emirātiem un Saūda Arābijas Libānā cilvēki ir dažnedažādi. Sievietes gan lakatiņos, gan eiropeiskas. Ļoti skaistas un sapucējušās – frizūras, meikaps, stipri piedomāts pie apģērba. Ir arī tādas, kas izlikušas visus labumus tik uzkrītoši, ka nevar nepamanīt. Man patīk, ka Libānā neviens nepievērš uzmanību tam, vai esi izgājis ielās tāds vai šitāds. Var sajust ļoti interesantu sinerģiju.

Varbūt ir kāds noslēpums, ko Hosama mamma atklāja tev kā vedeklai?

Linda (smejas): – Nekādus noslēpumus par Hosamu nav atklājusi... Šķiet, viņa mamma ir priecīga, ka es par Hosamu rūpējos un ka esam viens otru atraduši. Paša bērns vienmēr būs vislabākais, tas taču skaidrs. Es arī necenšos viņas dēlam nodarīt pāri (smejas).

Dažkārt mammas pasaka, kādu dēla rakstura īpašību vajadzētu ņemt vērā.

Hosams: – Ziniet, mamma ikdienā ar mani kopā nedzīvo, un es tagad esmu citādāks nekā tas bērns, kāds biju pirms 28 gadiem. Mamma mani satiek reizi gadā, kad uz mēnesi atbrauc šurp (pērn pandēmijas dēļ tas nebija iespējams). Ikdienā sarunājamies internetā vai pa telefonu. Mamma zina, kā man iet, bet neredz, kā dzīvoju. Tāpēc viņa mani vairs nepazīst tik labi kā, teiksim, manu brāli, kuru redz katru nedēļu.

Daudzi pāri tagad jūt spiedienu uz attiecībām. Kā ir ar jums?

Linda: – Mums tas spiediens nav tik liels, jo abi joprojām strādājam ierastajā ritmā. Neesam pieķēdēti viens otram pretī katrs pie sava datora, un nav sajūtas, ka kāds par skaļu elpo (smejas). Protams, kaut kur fonā spriedze ir.

Hosams: – Stress ir gan man, gan Lindai. Visticamāk, tādam lielam saspringumam attiecībās pat nebūtu spēka, jo faktiski esi beigts jau no darba. Man ir ne tikai fiziska slodze. Pacienti kļūst arvien emocionālāki – stress, depresija. Lai gan finansiāli viss ir kārtībā, tomēr spriedze mājās ir. Daudzi saka, ka labāk gribētu iet uz darbu, jo mājās ir grūti – tur ir bērni, sieva. Mammām slodze kļuvusi lielāka, jo jārūpējas gan par bērniem, gan vīru. Ārsti to dzird katru dienu, un kaut kā tie cilvēki jānomierina. Agrāk emocionālā spriedze bija 30% no ikdienas, tagad ir 80, 90 procenti. Man arī ir grūti, vajadzētu atvaļinājumu – neko nedarīt, nedomāt...

Linda: – Un kā tu vari no malas dot padomus? Katra situācija ir citādāka. Piemēram, teiksi: “Jums vajadzētu biežāk parunāties”, bet tu jau nevari zināt, kā viņiem ar to runāšanu ir...

Hosams: – Arī tad, kad attiecībās valda mīlestība un sapratne, strīdi, protams, gadās. Pēdējā laikā – emocionālāki, spēcīgāki. Tas ir normāli un laulību neietekmē. Ja ģimene ir bijusi stipra pirms pandēmijas, domāju, tā spēj tikt galā ar emocijām. Taču, ja grūtības bijušas ilgstošas, tad pandēmija šīm attiecībām, visticamāk, pieliek punktu. Diemžēl.

Linda: – Iespējams, daļai cilvēku pandēmija ļaus saprast, ka ir situācijas, kad jāmeklē profesionāļu palīdzība. Tā ir liela problēma, ka Latvijā palīdzības meklēšana pie psihologa vai psihoterapeita joprojām ir stigmatizēta. Tas ir aplami – pasaule ap mani brūk, bet pie ārsta es neiešu, jo esmu taču normāls!

Hosams: – Pilnīgi piekrītu. Ir situācijas, kad pacientam saku: “Es tev nevaru palīdzēt. Tu esi fiziski vesels, neviens orgāns nav bojāts, traucējumus izraisa sekas...” Iesaku apmeklēt psihoterapeitu, varbūt psihiatru. Tas nenozīmē, ka esi slims, un tas nav nekas pazemojošs, vienkārši tava nervu sistēma tādu slodzi vairs nevar izturēt, smadzenes izdala tik daudz slikto hormonu, kam nepieciešami antidepresanti. Tie palīdzēs atgriezties normālā ritmā, un traucējumi ar laiku pāries. Lai lauztu stereotipus, vajadzīgs laiks. Amerikāņu filmās redzam – katrs iet pie sava psihoterapeita parunāties. Latvijā daudzi ārsti iet pie kolēģiem izlādēties, jo viņiem ir grūti, daudz negatīvu emociju. Tas daudz ko palīdz sakārtot arī profesijā.

Linda: – Svarīgākais ir atrast uzticamu speciālistu. Nevajag iet pie kaktu ekspertiem, kuri bārsta stereotipiskas frāzes. Arī mums piedāvā apmeklēt speciālistus. Ja jūti, ka nāk virsū izdegšana un nespēj tikt ar sevi galā, Latvijas Televīzija nodrošina psihologa konsultācijas.

Dzirdēju, ka jums ir padomā jauns kopīgs projekts.

Linda: – Varam pastāstīt... Draugi bieži prasa: “Kā šo ēdienu var uztaisīt?” Komplimenti mums patīk un patīk arī dalīties ar receptēm. Izlēmām, ka jāraksta grāmata par Latvijā pagatavojamiem libāniešu ēdieniem.

Domāju – teiksiet, ka grasāties atvērt savu restorāniņu.

Hosams: – Mēs par to esam domājuši, pēc dažiem gadiem, iespējams, būs! Pandēmija deva laiku un iemācīja daudz jauna. Pašlaik plānojam, ka grāmata varētu iznākt vasaras beigās vai rudens sākumā, kad cilvēki atkal gribēs gatavot mājās, apgūt kaut ko jaunu. Ir dažādas idejas, ar ko varētu receptes papildināt – varbūt ar informāciju no gastroenteroloģijas lauciņa. Sieva kopā ar dakteri gatavo ēst, un receptei klāt pievienots ārsta viedoklis. Manuprāt, labs projekts.

Linda: – Katrs žurnālists sapņo uzrakstīt grāmatu. Nebiju domājusi, ka tā būs recepšu grāmata, tomēr man šī ideja ļoti patīk.

Arī garas pastaigas ir viena no jūsu izklaidēm?

Hosams: – Tā var teikt. Reiz, brīvdienās starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, pamodāmies piecos no rīta un devāmies staigāt, ārā viss sasnidzis balts... Pārradāmies, kad bija jau gaišs. Šķiet, tā bija viena no mūsu garākajām pastaigām – no pieciem līdz deviņiem rītā. Lindai termosā bija kafija, man tēja. Gadās, ka ir stiprs vējš, riebīgs laiks, tad saku, ka neiešu, lai Linda iet viena. Viņa staigā stundu vai divas. Vasarā esam aktīvāki. Ziemā bieži ir slinkums.

Tas labi, ka abi esat cīruļi.

Linda: – Cīrulis esmu es, man patīk agri celties. Tam atbilst arī darba ritms. Hosamam savukārt patīk vēlās stundas, jo arābu dzīvesveids ir tāds, ka cilvēki pa naktīm neguļ.

Hosams: – Normāli eju gulēt vienos naktī; ja esmu ļoti noguris – divpadsmitos, lai iznāktu septiņas astoņas stundas miega. Man patīk nakts dzīve – varu daudz lasīt, sekot līdzi jaunumiem medicīnā, starptautiskajai politikai, vietējām ziņām. Uzlieku fonā arābu mūziku un izmantoju nakti kā savu klusuma brīdi. Linda ceļas agri, es arī ilgi neguļu, mostos septiņos, pusastoņos. Darbs ir Rīgā, bet reizi nedēļā braucu arī uz Saldu, Jelgavu vai Jēkabpili.

Jums ir viens skatījums uz to, kas ir romantiski?

Linda: – Šķiet, Hosams ir daudz romantiskāks par mani. Viņam ļoti patīk un arī padodas sagādāt patīkamus pārsteigumus. Hosams bārstās ar komplimentiem, bez iemesla dāvina puķes.

Hosams: – Manī ir daudz dažādu emociju, un tās visas vajag izrādīt! Tāpēc izsaku komplimentus arī saviem kolēģiem un draugiem. Sievietei, kura mani redz pirmo vai otro reizi, var šķist – ak dievs, kā viņš ar mani runā, laikam viņš mani grib! Tā gadās pārpratumi, un pa Rīgu aiziet runas, ka es gribu visas sievietes.

Linda: – Tā nav!

Hosams: – Loģiski, ka man patīk sievietes – ja reiz man ir tik smuka sieva! Vīrietim tas ir ļoti svarīgi, jo dod balansu – tu izsaki gudrai un skaistai sievietei komplimentu un saņem pretī pozitīvu enerģiju. Arī otrādi – ja vīrietis sievietei izrāda uzmanību, ja kolēģis pasaka, ka tu skaisti izskaties, tad visa diena ir laba. Taču, ja satiec tādu, kurš knapi pasaka labrīt un, galvu nepacēlis, aiziet garām, diena ir smaga. Tāpēc cenšos labi izturēties pret visiem kolēģiem, lai viņi pierod. Kad runāju ar darbabiedriem, ar kuriem esmu strādājis kopā gadiem – oi, ko tikai viņi sākumā par mani domājuši! Izrādās, daži joprojām... Tuvākie gan ne. Taču tāds es esmu un tāds vienmēr būšu.

Daudzi latviešu vīrieši uzskata, ka esmu babņiks. Taču, salīdzinot ar viņiem, es vismaz par vienu punktu atpalieku. Esmu oficiāli precējies, bet viņiem neoficiālas attiecības bijušas jau nez cik reižu, dažam pat desmit un vairāk. Es no tā nekautrējos. Dzīvei jābūt tādai, kādu vēlos es pats, nevis tādai, kā iedomājušies citi. Es turpinu darīt labu. Ja rodas pārpratumi, cenšos paskaidrot, kāds esmu. Runāt es varu daudz. Iespējams, jo vecāks kļūstu, jo vairāk.

Linda: – Kļūsti arvien runīgāks (smejas).

Hosams: – Jā, man ir svarīgi pretī saņemt pozitīvu reakciju. Man pirms dažiem gadiem bija paciente, kurai es pateicu: “Kā var būt, ka tik jauna un skaista dāma atnākusi pie daktera ar slimību?” Tad viņa apprecējās ar cilvēku, kuru pazīstu, un izrādījās – viņa paziņām stāsta, kas es esot gribējis ar viņu tikties, centies ar runām sajaukt galvu...

Linda: – No viena komplimenta uzbūra.

Hosams: – Dakteri laikam parasti tā nerunā, bet es runāju un runāšu. Katram sava misija, manējā – lai cilvēki, kuri ar mani kontaktējas, būtu apmierināti, lai justos viegli, mierīgi, laimīgi.

Tā jūs, Linda, ar savu šampanieti dalāties...

Linda: – Man nesagādā problēmas, ka Hosams saka sievietēm, ka viņas forši izskatās. Jo biežāk mēs tā darītu, jo labākā pasaulē dzīvotu. Kompliments pats par sevi nenozīmē apslēptu nodomu, lai īstenotu savas vēlmes. Kompliments ir vienkārši kompliments.

Hosams: – Varbūt no manas puses to ir par daudz, bet dažreiz ir tāda ķīmiska saikne, jūti, ka cilvēks tevi ciena. Ir divas trīs sievietes no politikas laikiem, ļoti svarīgas dāmas, kuras es burtiski apberu ar komplimentiem, jo viņas ir to pelnījušas. Viņas ir precētas, mums gadiem ilgi ir cieņpilnas attiecības. Viņām arī atļaujos atklāt visu, kas uz sirds, jo mēs viens otru uzklausām.

Hosam, jūs neiebilstu, ja kāds ciemiņš vai kolēģis apbērtu Lindu ar komplimentiem?

Hosams: – Domāju, tā arī notiek.

Jums nepiemīt izslavētais arābu privātīpašnieciskums?

Hosams: – Jautājums – kā to pasaka. Ja kolēģis izsaka Lindai komplimentu, ka viņa skaisti izskatās – tas ir forši. Bet ja viņš gribēs panākt kaut ko citu... Lindai ir dzīves pieredze, lai atšķirtu komplimentu, kas nācis no tīras sirds, no citām domām. Viņai pašai jānovelk robežas. Arī man ir gadījies, ka sieviete, kuru tik labi nepazīstu, pasaka, ka komplimentu ir par daudz. Tas ir pareizi, jo mēs esam dažādi.

Kā sevi redzat tālākā nākotnē, pēc gadiem desmit?

Hosams: – Varētu teikt tā: mums dzīvē ir plāni, bet mēs nedzīvojam pēc plāna.

Linda: – Kā saka – ja pateiksi skaļi...

Hosams: – Jā, nestāstīsim. Plāni kā jebkurai ģimenei – audzināt bērnus, lai viņi pabeidz augstskolu, manējie – vispirms pamatskolu un vidusskolu. Ir dažādas ambīcijas, arī profesionālajā attīstībā. Kopīgs mērķis – kad abiem ir brīvs laiks, izmantot to pilnvērtīgai atpūtai. Arī par veselību jādomā. Mēs neesam veci, bet vidējos gados, kad sāk parādīties dažādas ģenētiskās problēmas, slimības. Man aug kilogrami – tie jādabū nost.

Linda: – Vārdu sakot, jādara viss, lai iespējami patīkamāk, jaukāk un saskanīgāk būtu kopā.

Hosams: – Un skaisti novecotu.

Linda: – Ja nesanāks skaisti, iesim špricēt botoksu! (Smejas.)

Visbeidzot – vai mājās spriežat arī par kaislībām ap Covid un vakcināciju, kas šobrīd ir tik aktuāla?

Linda: – Visi grib atgriezties normālā dzīvē, un kovids diemžēl nekur nepazudīs. Skaidrs, ka tas paliks tepat kā 21. gadsimta tuberkuloze. No tās tikām vaļā, jo visus potēja, un ne aste, ne ragi nevienam nav izauguši. Mani biedē neloģiski argumenti, izrauti no vājprāta murgu dziļumiem. Nesaprotu, kā tas iespējams – tehnoloģijas tā attīstās, bet cilvēki baidās no vienas potes.

Hosams: – Varam runāt Zoom, ar telefoniem varam filmēt, runāt, rakstīt, zvanīt. Bet nespējam noticēt, ka zinātnieki spēj izgudrot vakcīnu?

Linda: – Lai cilvēki, kuri ir nobažījušies par vakcīnu, palasa par pretsāpju zāļu izraisītajām blakusparādībām. Hosams darbā regulāri saskaras ar to sekām.

Hosams: – Dzīvojam demokrātiskā valstī un gribam, lai lielākā daļa vakcinējas. Citādi nevaram sākt dzīvot – tas jāsaprot. Lai visiem laba un jauka vasara!

Linda: – Un miers sirdī!