Dzīve mūs katru noliek tur, kur ir lemts būt. Saruna ar Juri Rubeni

Ir jautājumi, uz kuriem Juris Rubenis intervijās nav vēlējies atbildēt, bet nu viņš bez jautāšanas tos ir izklāstījis grāmatā. Iespējams, par to ir arī Starp divām bezgalībām stāsts – apstādināt labi ierīkoto fabriku, kas galvā ražo pareizos risinājumus, un ļauties dvašai, kas ir tik viegla kā zīds.

Mācījos pieņemt sevi

– Grāmatā iesakāt vingrinājumu – nostājoties spoguļa priekšā, formulēt, kas sevī patīk. Jūsu piemērs “…jo esmu traks meklētājs” – vai to varat teikt par sevi?

– Jā, domāju, es daudzu izpratnē esmu mazliet traks un nepareizs meklētājs (smejas) vai garīgs autors. Nu, tā ir mana dzīve, liktenis, ceļš. Ir pagājis ilgs laiks, iekams esmu iemācījies tiešām no sirds pieņemt pats sevi un savu dzīvi. Domāju, ka ar to ir visgrūtāk – pieņemt nevis citus, bet sevi. Mūsu dzīve ir tāda, kāda ir, ar saviem īpašajiem uzdevumiem. Mani Dievs ir vedis pa šādu ceļu, tajā bijuši visādi piedzīvojumi, bet tā ir bijusi ļoti skaista. Viens no svarīgākajiem brīžiem bija tas, kurā mācījos to pieņemt – dzīvi, kāda ir man dota.

– Varat pateikt, kad pieredzējāt to, ko grāmatā saucat par otro briedumu?

– Tas ir ceļš, tapšana. Droši vien jābūt ļoti uzmanīgam ar gatavības noteikšanu sev pašam. Ceļš uz otro briedumu man sākās viegli pēc 40, grāmatā aprakstu brīdi, kurā piedzīvoju izdegšanu, lūzumu – iepretī iepriekšējai dzīves daļai, kurā mēģināju visu risināt ar efektivitāti, izvairoties no iekšējām problēmām. Mazliet pēc 40 notika pagrieziens, kas atklāja, ka virkne svarīgāko tēmu vēl nav skartas, ir laiks pievērst uzmanību un ar tām sākt strādāt. Tā ka pēdējie 20 gadi manā dzīvē ir bijuši visizaicinošākie, bet arī interesantākie un mainošākie. Pirmā dzīves daļa ir sagatavošanās, lai varam pamosties. Negribu teikt, ka esmu to pilnībā pabeidzis, bet esmu ceļā.

– Varbūt jūsos dzīvo tāds pret straumi gājējs?

– Dziļākajā nozīmē – nē. Man nesagādā prieku nostāšanās pret kaut ko. Ir tādi cilvēki, atvainojos par žargonu, lecīgi pēc būtības, kuriem milzīgu baudu sagādā būt mūžīgā opozīcijā, ar kaut ko cīnīties. Man tādas vēlmes nav. Esmu mācījies sadarboties, saprotot, ka dzīvot ar citiem cilvēkiem nozīmē viņus saprast, pieņemt vidi, kāda tā ir. Bet kā lai pasaka… Ir tādi brīži, kad atskārsti – tu esi akceptējis un pieņēmis, paklusējis tur, kur vajadzētu runāt, un paklusējis vēlreiz.

Bet esi nonācis iekšējā konfliktā, saprotot – par mīļo mieru samaksāta pārāk augsta cena, noliedzot savu autentisko dzīves izjūtu. Ilgstoši esmu mēģinājis meklēt sadarbības veidus vidēs, kur ar savu redzējumu esmu mazākumā, iekams atskārtis, ka tas kļūst nepieņemami un apgrūtinoši man pašam. Katram jāuzdrīkstas sekot savas dvēseles aicinājumam. Ja to nedarīsi, noliegsi kaut ko ļoti svarīgu un jutīsies slikti. Neviens nejūtas labi, noliedzot savu būtību, iekšējo patiesību. Ir starpība, vai visu laiku uzprasies un kasies – tāda īpašība nav pozitīva –, vai arī tevī mājo kāda iekšējā pieredze, patiesība. Cilvēkam ir slikti būt pretrunā ar to.

Dzīves vidū piedzimstam otrreiz

– Vai garīgo krīzi pusmūža cilvēkā izraisa spēja ieskatīties savā dvēselē? Aprakstāt pieredzi – no rīta, spogulī ieskatoties sev acīs, saprotat, ka jūtaties nelaimīgs, varbūt sapņi, ko neatceraties, jums devuši vēsti, ka kaut kas nav kārtībā, nav kontakta ar dvēseli...

– Agrāk vai vēlāk cilvēks šo pretrunu pamana – ka dvēsele prasa kaut ko vienu, bet dzīve norit citā orbītā. To droši vien var saukt par dvēseles piedzimšanu. Jaunajā Derībā tā aprakstīta kā otrā piedzimšana. Tas ir stāsts par to, ka cilvēks dziļākajā nozīmē piedzimst dzīves vidū. Tu pamosties savam īstajam aicinājumam, savai jēgai. Turklāt tas ne vienmēr saistās ar to, ka tev ir kāds mega uzdevums. Tu vienkārši pieņem un izdzīvo dzīvi, kas ir tavējā, esi saskaņā ar to. Tā ir smalka lieta. Vārdi būt saskaņā ar sevi varētu būt medusmaize ar sevi pārņemtiem, egocentriskiem cilvēkiem. Taču te runa nav par saskaņu ar visām mūsu jocīgajām ambīcijām, vēlmēm, agresiju. Tāpēc ir tik grūti par šīm tēmām runāt, jo katrs dzirdam atbilstoši tai attīstības pakāpei, kādā esam.

Būt saskaņā ar sevi nenozīmē būt saskaņā ar savas dzīves seklāko, bet gan dziļāko daļu. Tā pamatā gandrīz vienmēr ļoti atšķiras no dzīves virspuses. Pirmajā dzīves daļā izveidojas pirmā patība, un tai ir milzīga nozīme. Tā savā ziņā ir kā ola, no kuras gribētu izšķilties otrā personība, dziļākā. Bet tas var notikt, ja čaumala saplīst. Pirmajai personībai no tā ir šausmīgi bail – tu kaut ko ļoti vērtīgu esi veidojis dzīves pirmajā daļā, un tagad tas plīst.

Ne velti lielās tradīcijas lieto metaforu mirt un augšāmcelties. Tam, kas ir veidots pirmajā dzīves daļā, ir jātiek pārveidotam, lai varētu izpausties dziļākā, otrā dzīve. Lielajos garīgajos tekstos vienmēr vairāk ir stāsts par šo – otro – dzīvi. Tur mazāk ir par to, kā iemācīties menedžēt pasauli, tikt galā ar lietām, izairēt visās situācijās. Pamatā vienmēr ir stāsts, ko darīt lielajā pagrieziena punktā. Tas ir stāsts par otro briedumu, otro dzīves daļu. Domāju, tas ir iemesls, kāpēc cilvēki, kas ir pārņemti ar pirmo dzīves daļu, ne īsti saprot tekstus, kas vēsta par otro dzīves daļu. Par šo tēmu dziļi un izvērsti raksta Ričards Rors grāmatā Kritiens augšup. Viņš lieto uzskatāmu tēlu – mājas celšanu. Sākumā es būvēju māju, domādams, ka tajā dzīvošu.

Taču, kad esmu uzbūvējis, ir īstais brīdis, lai to atstātu. Kad esi iemācījies būvēt māju, tev vairs nav vajadzības tajā palikt (smejas). Tu kaut ko ļoti būtisku esi apguvis. Šos dīvainos paradoksus dzīves pirmajā daļā ir grūti aptvert, bet otrajā saprotam – mēs kaut ko svarīgu iemācāmies, lai atspertos un ietu tālāk. Ja pārlieku ilgi iestrēgstam pirmajā dzīves daļā, mūs sāk vajāt nelaimīguma sajūta, mēs jūtam – kaut kas nenotiek tā, kā vajadzētu. Tā ir pusmūža krīze. Sākumā domājam, ka kaut kas jāmaina ārējā vidē, bet stāsts ir par iekšpusi. Mūsu dvēsele, dzīles sāk mūs aicināt. Uzdrīkstēties tam atsaukties nozīmē sākt ceļu pretī īstam briedumam.

– Sakāt – viena no brieduma pazīmēm ir prasme pašam sev sniegt to, ko neesam saņēmuši bērnībā.

– Mēs mācāmies uzņemties atbildību paši par sevi.

– Un pārstājam vainot vecākus.

– Jā. Skaidrs, ka mūsu vecāki ir tikai cilvēki. Viņi spēja mums iedot to, kas bija viņu rīcībā. Tāpēc uzņemties atbildību par savu dzīvi nozīmē mācīties beigt meklēt vainīgos ārpusē, bet atrast radošus risinājumus, kā pats varu sniegt sev trūkstošo.

Izkāpt no prāta

– Aprakstāt vairāk nekā simts prakšu apziņas paplašināšanai. Kas potenciālajam lasītājam būtu jāsaprot?

– Apziņa ir noslēpumaina un centrāla dzīves daļa. Tas ir lauks, kurā visu laiku atrodamies, kurā spējam apzināties paši sevi un caur kuru vienlaikus uztveram pasauli. Šis lauks ir spējīgs augt, veidoties, attīstīties. Cilvēks uztver pasauli atbilstoši savas apziņas dziļumam vai seklumam. Stāsts ir par to, kā paplašināt šo mums dāvāto noslēpumaino instrumentu vai vismaz nebremzēt tā izaugsmi. Jo plašāka ir apziņa, jo piepildītāk cilvēks spēj dzīvot pasaulē, būt dziļākā saiknē ar sevi un pārējiem. Tāpēc visas nopietnās garīgās tradīcijas vienā vai otrā veidā stimulē apziņas izaugsmi, māca metodes, kā to paplašināt. Dažādos laikos un kultūrās tas ir saukts dažādos vārdos.  

– Pieminat elpošanas prakses, meditācijas prakses, radošā procesa, ķermeniskās, arī psihedēlisko vielu prakses. Tās var saukt par rituāliem?

– Tās var saukt par rituāliem tādā nozīmē, ka tās veido dziļākas saites ar Realitāti. Konkrētie vingrinājumi ir kā instrumenti, kas var palīdzēt plašāk un dziļāk piedzīvot dzīvi. Tā kā šajā pasaulē esam ļoti dažādi, nav tā, ka viena metode varētu uzrunāt visus. Parasti atrodam vienu pamata praksi, kas palīdz visvairāk. Bet nevajadzētu iedomāties, ka tā, kas ir vislabākā man, varētu būt vislabākā arī tev. Grāmatā mēģinu parādīt, ka ir dažādi ceļi. Cilvēks, kurš tiešām vēlas augt, attīstīties, var palūkoties uz septiņām prakšu grupām, iepazīties ar atšķirīgām metodēm, atklāt to, kas ar viņu rezonē, un pamēģināt. Droši vien tā būtu pareizā pieeja. Atbilstoši tam, ko pieredzu, varu izdarīt tālākos slēdzienus.

Ir ļoti svarīgi uzsvērt, kāpēc praktizēšana ir tik būtiska. Mūsdienās pamatā dzīvojam dažādos prāta konstruktos. Liela daļa uzskata, ka ir iespējams visu nokārtot mentālā ceļā. Piemēram, esmu neapmierināts ar kādu savas dzīves jomu, izlasu grāmatu un uzzinu, kā īstenībā vajadzētu. Un uzskatu, ka ar to esmu atrisinājis savu problēmu. Bet tā nav. Esmu kaut ko uzzinājis – lieliski! Taču, lai savu jautājumu atrisinātu, man šīs zināšanas jāīsteno darbībā.

Mūsdienu pasaulē ir pieejams tik daudz informācijas kā nekad agrāk, tajā skaitā arī ļoti kvalitatīvas, viena taustiņa spiediena attālumā. Lielākā problēma – kā zināšanas pārvērst darbībā. Daudziem ir pazīstama pieredze: izlasu foršu grāmatu, noklausos labu lekciju, sajūtu – jā, tajā kaut kas ir! No pirmdienas sākšu citu dzīvi. Bet pirmdiena pienāk, un es kaut kā nesaprotu, ko darīt. Otrdien, trešdien jau esmu par to aizmirsis.

Kāpēc nenotiek pārmaiņas, kuras tik ļoti vēlamies? Atbilde ir samērā prozaiska – tāpēc, ka cilvēks ir līdzšinējo ieradumu izveidota sistēma. Ja es kaut ko daru 100 reižu, tad 101. reizē to sāku darīt automātiski. Ieradumi ir mani iemītie celiņi. Ja pa tiem esmu gājis 30 vai 50 gadu, tie ir ļoti cieti iemīti. Tas nozīmē, ka, izlasot grāmatu, man galvā ir labi nodomi, bet mana sistēma turpina staigāt pa vecajiem ceļiem. Citiem vārdiem, manam ieradumu tankam ir pilnīgi vienalga, ko savā galvā domāju. Lai mainītu savu dzīvi, man ir jāmaina ieradumu sistēma. To varu mainīt tikai tad, ja iedibinu citus ieradumus. Un to es varu, tikai sistēmiski sākot darīt kaut ko jaunu.

Piemēram, katru dienu atrodu 10–15 minūtes laika jaunai praksei. Es nevaru mainīt ieradumus ar mentālām pavēlēm – tā tas nedarbojas, un to mēs labi zinām. Prakšu milzīgā nozīme ir tajā, ka tās var pa īstam palīdzēt mainīt dzīvi. Eksistē izkoptas prakses, konkrētas metodes, kuras, darot katru dienu, lēnām pagriež tavu ieradumu kuģi citā virzienā. Tad tavā dzīvē ienāk īstas pārmaiņas. Tāpēc praktizēšana mūsdienu pasaulē ir tik aktuāla, jo dzīve prāta pieņēmumos ļoti maz ko maina.  

– Gandrīz visi vingrinājumi un prakses ir par apziņas stāvokļa mainīšanu. Mums jāizkāpj no konstruktīvisma, pragmatisma kurpēm, lai sašūpotu vidi ap sevi un sevī? Kā tas īsti notiek?

– Domāju, daudzas prakses lieliski izšūpo veco uzskatu sistēmu, atklājot, cik vienpusīga var būt dzīve. Sākot praktizēt, sākam darīt kaut ko ļoti nopietnu, tā rezultātā var tikt satricināta iepriekšējā pasaules uztvere. Cilvēkam jāpārdomā – vai esmu gatavs spert soli nezināmajā, pretī jaunam redzējumam? Ar īstām pārmaiņām ir tā, ka parasti cilvēks tās grib un negrib vienlaikus.

Es gribu pārmaiņas, bet negribu biedējošo procesu, kas pie tām ved. Viena manis daļa pēc tā ļoti ilgojas, bet otrai ir bail. Prakses aizved pie biedējoša sliekšņa, aiz kura var sagāzties vecais redzējums. Ir jāmācās, sadarbojoties ar savu dzīvi, ar dievišķo, veidot jaunu pasaules skatījumu. Tas ir ļoti izaicinoši, bet īstas pārmaiņas ved tikai caur šādām pieredzēm. Grāmatas ievadā rakstu – cilvēkam, kurš īstas pārmaiņas nevēlas, varbūt nevajag šo grāmatu lasīt (smejas). Vajadzētu pajautāt sev, vai gribu tikai pakoķetēt ar šo tēmu, vai tiešām vēlos patiesu pārveidi.

Prakses nereti palīdz palūkoties uz to pašu veco dzīvi, kuru dzīvojam, no pilnīgi jaunas perspektīvas. Tas ir satricinošākais un mainošākais, kas ar mums var notikt. Mēģināšu to ilustrēt ar vienu piemēru. Amerikāņu astronauts Edgars Mičels apraksta interesantu piedzīvojumu, kad viņš pirms 50 gadiem, 1971. gadā, nolaidās uz Mēness ar Apollo 14. Brīdī, kad kapsula cēlās augšā no Mēness virsmas, lai atkal savienotos ar kosmosa kuģi, viņš uz īsu brīdi ieraudzījis, kā melnā Visumā mirdz zilā planēta Zeme.

Tajā mirklī viņš piedzīvoja milzīgu satricinājumu, mainošāko pieredzi mūžā. Viņā piepeši pamodās apjēga – šī planēta ir tik maza, trausla. Un visi, kas uz tās dzīvojam, esam viens veselums, sadarbībai taču jābūt pašsaprotamai. Kāpēc mēs plēšamies un karojam? Tā bija atskārsme – viss ir vienots. Bet pievērsiet uzmanību – viņš taču visu mūžu bija dzīvojis uz Zemes, vai tā viņam bija kas svešs?

Taču tad viņš to ieraudzīja no citas perspektīvas. Tas viņam bija kā satori piedzīvojums, apgaismība, kas pilnībā mainīja viņa dzīvi. Divus gadus vēlāk viņš nodibināja institūciju, kas pēta cilvēka apziņu un iespējamās pārmaiņas tajā. Līdzīgi ir ar praksēm – tās var palīdzēt no citas perspektīvas ieraudzīt līdzšinējo dzīvi un ikdienu. Tas vien var izraisīt ļoti daudz labu sakustinājumu, kurus vairs nav iespējams aizmirst. Ja dzīvi esmu ieraudzījis no dziļāka skatpunkta, tad nepieciešamās pārmaiņas ir jau sākušās.

Viesis lietusmežā

– Jūs pa karotītei esat pagaršojis no visām praksēm, vingrinājumiem, ko aprakstāt?

– Šī tēma mani nopietni ir interesējusi daudzu gadu garumā, līdz ar to, protams, esmu praktizējis daudz ko. Arī tā iemesla dēļ, ka būtu pilnīgi neiedomājami rakstīt grāmatu, ja šīs prakses nav pazīstamas pašam. Es, protams, rakstu par tām, kuras pats esmu piedzīvojis.

– Daudziem kā āķis būs prakses ar apšaubāmu imidžu, kā sakāt, svēto augu ceremonijas – ajavaska un peijota, šamaniskie ceļojumi… Esat piedalījies arī tādās psihedēlisko vielu praksēs?

– Viss, ko esmu vēlējies par šo tēmu sacīt, ir izlasāms grāmatā. Un man pie tā šobrīd nekas vairāk nav piebilstams.

– Kas jums pašam bija jaunatklājums vai interesantākais šajā prakšu ceļā?

– Pie garīgajām praksēm nenonācu ziņkārības pēc. Ja cilvēks ir ziņkārīgs, mēģinot iebāzt degunu, kur vajag un nevajag, tā ne vienmēr ir laba motivācija. Es ļoti organiski tiku vadīts no vienas prakses pie nākamās. Tāpat kā daudziem, man pirmā prakse, ļoti spēcīga un jaudīga, bija lūgšana. Tā dzimst no Noslēpumainas Klātbūtnes sajūtas un nepieciešamības ar to parunāties. Man pat grūti iedomāties cilvēku, kurš nekad mūžā nebūtu piedzīvojis kaut ko līdzīgu lūgšanai vai sarunai ar Dievu vai Lielo Noslēpumu.

Lūgšana pēc kāda laika mani aizveda pie meditācijas, vērības prakses. Savukārt, to ilgstoši praktizējot, sāku sevī pamanīt vairāk – dažādas apspiestas lietas, savas ēnas un, protams, arī iespējas, pie kurām es varētu nonākt, ja šos problemātiskos aspektus sāktu risināt. Tam atkal bija vajadzīgas citas prakses.

 Tas ir interesants ceļš – no vienas pieredzes dzimst nākamā vajadzība, tā tas ir noticis manā dzīvē. Ceļš pats parāda, kur spert nākamo soli. Kad šajā jomā biju pietiekami iedziļinājies, aptvēru, cik brīnišķīgs resurss ir prakses, cik fantastiski instrumenti ir mūsu rīcībā. Man likās – nevar būt, ka nav uzrakstīta laba grāmata, kur vienos vākos būtu apskatītas visas iespējamās prakses dzīves paplašināšanai.

Es tādu neatradu, lai cik ļoti meklētu, vismaz ne tādā formā, kas mani apmierinātu. Biju pārsteigts un sajutu motivāciju šādu grāmatu uzrakstīt. Tas ir interesanti arī informatīvi – redzēt, kas šobrīd ir mūsu rīcībā, kā prakses veidojušās vēsturiski. Taču prakšu veidošanās nav apstājusies, tas ir dzīvs process. Grāmatā sniedzu metaforu, kas apraksta prakses – kā koku ar daudziem zariem. Septiņi lielie zari ir prakšu grupas, bet mazie – konkrēti vingrinājumi. Kā katram kokam kādi zariņi nokalst, nokrīt, bet kādi izaug vietā, tā notiek arī prakšu tapšanas procesā.

Es nemudinu nevienu uz labu laimi, pavirši un bezatbildīgi kaut ko darīt, bet pamanīt savas īstās vajadzības, uzņemties atbildību, saprast, ka praktizēšana vispirms prasa noteiktu attieksmi. Mēģinu aprakstīt, kā izvēlēties prakses, kāda ir praktizētāja atbildība, ko varam sagaidīt no skolotājiem un kādas krīzes šajā izaugsmes ceļā varam sastapt. Grāmata nav aicinājums – nedomā, meties iekšā, dari, tad skaties, kas notiek. Nereti kaut ko tamlīdzīgu esmu dzirdējis. Prakses ir milzīgs resurss, bet tās vienlaikus prasa ļoti atbildīgu pieeju.

– Vienā no grāmatas ievadlapām ir brīdinājums, ka autori un izdevēji neuzņemas atbildību par to, ko lasītājs iesāks ar informāciju. Dažas prakses var nodarīt ļaunu, ja to dara pie šarlatāniem, nekompetentiem cilvēkiem vai savā nodabā. Kāds jaunietis, atsaucoties uz grāmatu, izdomā pirkt LSD…

– Ar lielu daļu šo prakšu bezatbildīgs cilvēks var sev nodarīt pāri. Daži ir tik prasmīgi, ka prot nodarīt sev pāri ar jebko, vienkārši to lietojot bez izpratnes. Esmu uzsvēris, kuras prakses var sākt mēģināt, izlasot par tām grāmatās, un kuras prakses noteikti nevajadzētu sākt bez nopietna konteksta, bez laba skolotāja un noteiktas sagatavotības. Sarežģīti ir orientēties dažādajos skolotājos, kas tagad pārpludina pasauli, dažkārt sevi saucot eksotiski skanošos vārdos un saģērbjoties neparastos tērpos. Šai raibajā plejādē ir arī nopietni vērā ņemami cilvēki, bet parasti uz vienu autentisku skolotāju ir 19 plānā galdiņa urbēju. Ar to jārēķinās.

Tāpēc jāmācās uzņemties atbildību izvēles procesā. Grāmatā uzskaitu dažus kritērijus, kas var palīdzēt skolotāju izvērtēt. Ja izvēlamies kādu dīvaini, tā ļoti bieži ir mūsu pašu atbildība. Tad sev jāpajautā – kāpēc, draudziņ, tu tādu izvēli izdarīji? Nevar teikt, ka visa pasaule ir pie tā vainīga. No otras puses, šīs tēmas saistās ar atbildīgu dzīvi. Pat tad, ja mēs nerunātu par praksēm, bet vienkārši par dzīvi, jāmācās dzīvot ar atvērtām acīm un pamodinātu apziņu, ar pilnu klātbūtni dzīves notikumos, lai tos varētu izvērtēt un pieņemt labus lēmumus.  

Dvēsele brieža veidolā

– Varat teikt, ka briedis ir jūsu totēma dzīvnieks?

– Es nelietotu šādu apzīmējumu, bet tieši briedis kļuva par instrumentu, caur kuru man šī brīnišķīgā Realitāte, noslēpumainā pasaule kaut ko svarīgu ir mācījusi. Tas, manuprāt, ir ļoti interesanti, ka par mūsu skolotāju var kļūt gandrīz jebkas. Ja vien esam ar atvērtām acīm, mēs atrodam skolotājus dažādās formās un izpausmēs, par tādu var kļūt katrs notikums. Tas ir stāsts par uzmanību. Kā redzējāt, esmu mēģinājis ļoti atklāti stāstīt arī par savu pieredzi.

– Paldies, tie ir krāšņi un intīmi piedzīvojumi. Kā aprakstāt laulības ar savu dvēseli Lūžņā…

– Ļoti interesanti – sākumā man bija viens redzējums, kā es vēlētos šo grāmatu rakstīt. Tur vairāk dominēja prāts. Bija doma pašam palikt ēnā, tikai aprakstīt dažādas prakses. Bet grāmatas rakstīšana vienmēr ir noslēpumaina norise, tu ieej ļoti smalkā, dziļā procesā, un kādā brīdī tas pats sāk tevi vadīt. Inspirācijas pieredze ir tik skaista, kad vienā brīdī sajutu, ka process sāk koriģēt manus sākotnējos priekšstatus. Tā spieda mani rakstīt par personīgo pieredzi, kā pirms tam nebiju domājis. Varbūt tas skan dīvaini, bet grāmata vienkārši man to lika darīt. Sapratu, ka ir gudri ļauties procesam, jo tas zina, ko grib. Sākumā paspirinājos pretī, bet tad ļāvos un sāku rakstīt manas dzīves notikumus aprakstošās sadaļas. Kad tās pabeidzu, sajutu neiedomājamu atvieglojumu un laimi, pilnīgi nesaprotot, no kā.

Bija februāris, ārā ļoti auksts un sniegs, bet man bija sajūta, ka varētu lidot. Tā dvēsele tevi atalgo, sakot – paldies, ka paklausīji. Protams, kad raksti par tādām smalkām tēmām, tu jau saproti, ka noliec sevi situācijā, kur būs jārēķinās ar neizpratni, uzbrukumiem, izsmieklu un visu pārējo... Bet es pakļāvos inspirācijas procesam un darīju to, ko jutu. Tāpēc tā ir iznākusi mana vispersoniskākā grāmata.

– Vai pārmetumus par šo atklātību vēl neesat saņēmis?

– Droši vien visi vēl grāmatu nav izlasījuši (smejas).

– Tad jums tas vēl priekšā.

– Mana pieredze ir tāda, ka paiet trīs četri mēneši pēc grāmatas publicēšanas, tad nāk otrais vilnis – dažādas reakcijas. Bet ko lai saka – esmu bijis patiess. Un zini – kad ar tādu pieeju ej, sajūti, ka esi ļāvies dzīvei. Tu esi tas, kas esi, un tāds, kāds esi. Tā sajūta ir sargājoša.

Nezini, kur tevi ved

– Aprakstāt Dieva klātbūtnes sajūtas bērnībā un tad pusaudžu gados kādā ballītē – abas reizes dārzā…

– Jā, bet nav vienas vietas fiziskā nozīmē, kur var sastapt ko lielu. Rakstot man likās svarīgi arī pašam savu dzīvi labāk saprast. Redzēju līniju, kur esmu drīkstējis dažas šādas neparastas pieredzes piedzīvot, es to vienkārši atstāstu. Tās ir bijušas ļoti nozīmīgas, mani veidojošas, man uzdāvinātas. Ceru, ka šī padalīšanās varētu mudināt cilvēkus palūkoties svaigu skatu arī uz savu dzīvi un varbūt atklāt, ka arī tajā ir pietiekami daudz skaistu, noslēpumainu notikumu, kuriem nav iznācis laika pievērst uzmanību. Mūsu dzīve ir daudz dziļāka un skaistāka par to plakano norišu kopumu, kā dažreiz skrējienā to uztveram.

– Iespējams, tā ir viena no grāmatas vērtībām – likt pamanīt to, kas sakustina, kad lielāka telpa ienāk mūsos caur signāliem, ko piedzīvojam ikdienā.

– Jā, uzdrošināties ieraudzīt neparastos brīžus savā dzīvē, nosaukt vārdā un pastāstīt kaut vai pašam sev. Reizēm baidāmies no šāda patiesa skatījuma pat savā priekšā. Varbūt grāmata varētu būt kā iedrošinājums lasītājiem kļūt patiesākiem pret savu dzīvi.

– Tas aizved pie sajūtas, ka tad, ja mēs būtu atklātāki un godīgāki pret sevi un savu dzīvi, būtu mīlošāki un līdzcietīgāki pret citiem, mēs veidotos par citu sabiedrību.

– Sabiedrība veidojas no atsevišķiem cilvēkiem. No tā, cik daudz izprotošāku, mīlošāku, dziļāku, iecietīgāku cilvēku tajā ir, ir atkarīgs, kāda ir visas sabiedrības noskaņa. Pārveide vienmēr ir ļoti individuāls process. Tā parasti nenotiek barā. Stāsts ir par maniem lēmumiem, manu gatavību atvērties. Kad rodas individuāli transformētu indivīdu kritiskā masa, sabiedrība sāk mainīties, kaut tā vēl nav gatava to darīt. Tā vienmēr notiek – ar mazu izrāvienu.

Cilvēki, kuri sper soli jaunās teritorijās vai tiek iekšēji mudināti to spert, ne vienmēr tiek pieņemti. Ne vienmēr viņi paši pieņem lēmumu tādiem būt. Lielais, noslēpumainais pasaules izaugsmes process pats viņus izvēlas un liek par tādiem kļūt. Ne vienmēr šie cilvēki ir ļoti laimīgi ar to, bet tā vienkārši notiek. Pārmaiņas grib notikt caur tevi. Kādreiz šķiet, ka mierīgāk ir paslēpties aiz citu mugurām, bet dzīve mūs katru noliek tur, kur ir lemts būt. Īstenībā skaistākais ir pieņemt savu vietu, lomu, dzīves krāsu, lai koptēlā veidotos tā bagātība, kas piedzīvojama.

– Ceru, ka jūs tomēr esat laimīgs.

– Es sevi varu saukt par ļoti laimīgu cilvēku. Īstenībā varbūt tikai beidzamajos gados esmu iemācījies novērtēt to, cik šausmīgi skaista ir mana dzīve. Laime jau nav statiska. Tā nav nonākšana kādā laimīgā kastītē. Tā ir dinamiska norise – atrašanās skaistā, noslēpumainā izaugsmes procesā saskaņā ar savu iekšējo plūsmu, kā tevi ved Dievs. Un tu nezini, kur tevi vedīs nākamajā brīdī, tā līdz galam nezini. Plūsma tevi ved, tas vienmēr ir ļoti izaicinoši un interesanti. Skaistā un laimīgā sajūta rodas, kad saproti, ka tu dzīvo to dzīvi, kuras dēļ esi piedzimis. Tā ir bijusi mana lūgšana vienmēr. Esmu lūdzis Dievam, lai varu dzīvot tieši to dzīvi un tieši tādā veidā, kādēļ vispār esmu šeit piedzimis. Dzīve tāda ir veidojusies, reizēm mani pašu ļoti pārsteidzot. Esmu iemācījies to pieņemt… Nu jā, tas ir skaisti.