Ivars Puga: "Necenties par katru cenu būt laimīgs!"

Kā aktieris Ivars ir kluss un šarmants. Viņam piestāv ieturēts stils – labi uzvalki un balti krekli. Uz interviju viņš gan ierodas pilnīgi citāds – astoņus kilometrus no Ziepniekkalna, kur šobrīd mitinās, nobraucis 20 minūtēs. Šajā izskatā rēta viņa sejā nevis koķetē, bet šķietami iederas. To viņš dabūjis no huligāniem tramvajā – pieprasot, lai vagonā nesmēķē. Viena lāzera operācija pēc tam esot bijusi, no sešām pārējām atteicies. „Patiesā Dzīve” ar aktieri tikās vēl „Skroderdienu” izrāžu maratona laikā.

Ar akmeni uz Daugavu

– (Smejas.) Domāju, ja šis jautājums neizskanētu, es varētu šampanieti uzlikt!

– Tradīcijas cilvēku uztur pie dzīvības. Vajag rituālus, un, ja to kļūst arvien mazāk un jauni klāt nenāk, tad, protams, šo tradīciju – nākt uz Silmačiem – cilvēki mēģina saglabāt.

– Tā var prasīt par jebkuru izrādi. Tev par to maksā naudu, tas ir darbs.

– Jā, bet Skroderdienas ir tikai astoņas dienas gadā. Noriebties nekādi! Domāju, visi to gaida. Paskaties pa logu – pienenes uzziedējušas, ievas, aha, tāds laiks iestājies! Vai parādās rudens lapas – skaidrs, būs tas un tas. Tā ir laika zīme. Vasara un pārējais rada tādu pacilātu sajūtu. Visiem.

– Protams, abi iepriekšējie – Aleksis un Dūdars. Jo Pindakā ir maz ko darīt. Nevari tā izvērsties pa profesijas līniju.

– Kāpēc?

– Bet tad jau būtu jāraud par to, ka kļūsti vecāks. Paskaties fotogrāfijā, kāds izskatījies pirms desmit gadiem, – jāmeklē akmens un lēnām jāiet uz Daugavas pusi. Jo tas nekad neatgriezīsies. Bet ir baigi forši sajust, kā strādā tava pieredze. Ir vienādas situācijas, bet saproti, kā rīkojies pirms gadiem desmit un kā domā tagad. Daudz gudrāk, pareizāk. Toreiz vairāk bija darīšana, pēc tam domāšana, bet nu proporcijas mainās.

– Ja tā godīgi – jā. Bet kāds tur viedums! Skroderdienās Edmunds Freibergs tik smalki izzīmēja tēlu niansītes, ka man jātur sevi aiz ausīm, lai neteiktu – droši ņem šito, nošpiko no iepriekšējā! Tas nāks tikai par labu, jo bija tik precīzi atrasts! Vienīgi par to, kas attiecas konkrēti uz mani. Citi smejas, ka neesmu nekāds tekstu zinis, pats esmu improvizators.

Krīzi nedrīkst sasteigt

– Kāds periods ir tavā dzīvē tagad? Pārvēlies pāri piecdesmit, sakārtoji kaut ko, izdzīvoji otro jaunību?

– Man nekad nav bijis tādas. Kaut vienmēr esmu gaidījis...

– Kad atnāks?

– Nē, ar interesi skatījies uz izslavētajām krīzēm – trīsdesmitgadnieku, četrdesmitgadnieku, septiņu gadu posmi, vesela gūzma formulu, kam vajadzētu notikt ar cilvēku. Tā ir ar visiem, kāpēc lai es būtu izņēmums? Bet neko tādu neesmu sajutis. Ja man ir kāda krīze, tā nāk ne tajos noliktajos laikos. Kaut ko sapratis esmu pilnīgi neadekvātās situācijās. Uz poda sēžot.

– Bet saproti, kāpēc vēlēšanās kaut ko mainīt pie tevis atnāk?

– Es nekad neesmu bijis peldētājs pret straumi. Un arvien vairāk pārliecinos, ka tā ir straume, kas mani nes. Protams, airis man ir. Varu braukt pa vidu vai malu, sisties pa akmeņiem, bet kopumā straume iet savu gaitu. Pretī visiem, pretī plūsmai – nē. Ir jānonāk līdz kliņķim kādās situācijās, un tad... Nedrīkst sasteigt, jo tad nezināsi, kā tālāk rīkoties. Bet, ja tev iekšēji tā piltuve piepildās, izvēles iespēju kļūst aizvien mazāk un tu vairs no tā nevari paelpot, tad saproti – o! Un tev jau ir daudz vieglāk.

– Kas notiek, kamēr piltuve pildās? Esi neciešams savējiem, ierāvies, kluss?

– Nē, kluss un ierāvies neesmu bijis nekad. Tādos brīžos kļūstu neciešams lielākās kategorijās. Neiecietīgāks. Es šausmīgi negribētu pārvērsties par nīgru veci (smejas). Bet kādas pazīmes uz to jau norāda. Tad gan sev situ pa pirkstiem un mēģinu teikt – vecīt, mācies, jo šitādi cilvēki nevienam nepatīk. Ja aizlaidīsi par tālu, nevarēsi vairs pavērst uz labu. Turi acis rokā!

– Nīgrums būs pieaudzis kā tetovējums?

– Jā, jā. Nu, tā es cīnos ar sevi. Varbūt tas ir normāli... Tā droši vien jābūt. Ir periods, kad notiek tā mūžīgā iešana augšup, kad nekādi šķēršļi nav šķēršļi – ej visam pāri! Un tad iestājas laiks, kad dzīve pieņem horizontālu virzienu, tad sāc uzmanīties. Skaties, ka tur, aiz līkuma, jau sāk iet no kalna lejup, un tad sāc domāt. Man šķiet, viss ļoti lielā mērā atkarīgs no tā, kā esi ieprogrammēts, no rakstura. Agrāk gāju garām kādam atklātam stulbumam tā, it kā tas uz mani neattiecas. Tagad tas mani aizskar personīgi. Kaut tas nav manējais! Un nesaprotu, tas ir pareizi vai nav.

– Bet tu negāji garām – par to rēta tev sejā!

– Tas tā, spontāna rīcība. Es nerunāju par augstākiem ešeloniem, kuriem nekādi nevaru tikt klāt, bet, ja redzu, ka kāds rīkojas tik nepareizi, atklāti stulbi…

– Un ko dari – aizrādi?

– Nē, tad es nervozēju. Cik daudz stulbuma situāciju uz ielas – ja katram iešu klāt, pats būšu stulbs. Tad man jāvelk garais krekls, jāsasien… Tā es nevaru darīt. Bet tas mani ietekmē. Un arī no tā man jāmācās – kā uz tādu situāciju reaģēt. Ko vari ietekmēt. Ja ar savu patērēto enerģiju vari izsist ko labu, tad dari! Bet, ja ne, tad mēģini paskatīties citādi. Tu nevari uzvilkties un aiziet līdzi. Jo tad tev resursu pietiks ļoti īsam laikam, noiesi no sliedes baigi ātri.

– Dzīve atnāk kā mācība – katra diena, tikšanās ar nepazīstamu cilvēku liftā, veikalā. Jo tas nav iestudēts. Tu apzinies ka lomu spēlē. Un distancējies no tās. Kā lelli vadi. Un tā lelle esi tu, tavs otrais es. Tur neko īpaši mācīties nevar. Kādas atziņas – tīri literāras, tekstu, kas noderīgs dzīvē? Nezinu, nekad neesmu dzirdējis par tādu lomu. Varbūt jaunībā, kad pieredzes ir ļoti maz, – o, paskaties, kāds viņš varonis! Kā viņš šajā situācijā rīkojās! Būtu labi, ja es tā varētu. Tad tu mācies. Bet ne jau, sasniedzis brieduma gadus.

– Tas ir vienīgais, par ko cilvēki, un es tajā starpā, ja skatos uz citu darbiem, priecājas, maksā naudu, aplaudē. Par to, ka tas Jānis, Anna vai Pēteris mani apmāna. Aktieris ir kā iluzionists, es taču zinu, ka viņš...

– Es jau varu neļauties, bet pēkšņi viņš pa citām durvīm ienāk manī iekšā, un gribas asaru notraukt, sanāk smiekli vai vēl kas – viņš ir mani paņēmis! Par to jau maksā naudu – lai redzētu ko tādu, ko paši nevar. Tāpēc, ja ir sūdīgs teātris, cilvēki spļaudās – nu, šitā es arī varu!

– Nē, tā ir īpaša profesija, nodarbošanās. Nevari izstāstīt citam, kuram nav līdzīgas domāšanas, dziļuma, saprašanas. Tā ir bauda – izdzīvot. Mēs sēžam, dzeram kafiju, pļurkstam kaut ko nenozīmīgu – ko šodien ēdi, ko rīt ēdīsi, mēs izejam uz skatuves, un pēkšņi tu kaut ko pasaki, tu mani saraudini vai es tevi, tu kļūsti sarkana, sāc trīcēt... Tikko mēs runājām un pēkšņi ieliekamies citā formā, čaulā un viens ar otru darām tādas lietas! Skatītāji to redz un novērtē. Ja tas ir pa īstam. Un tā ir tā vērtība. Ka pats brīnies – kā kaut kas tāds... Tos procesus var sajust – tev kļūst karsti, sirds sāk sisties, tu nosvīsti, sāk kratīt drebuļi. Tev uznāk tādas dusmas, ka mute kļūst sausa, acu zīlītes ieplešas, asaras saskrien acīs aiz dusmām. Vai žēluma. Pats no malas skaties – oho! Forši. Kas ar mani notiek? Tu esi pavēris tos vārtus, tāda mijiedarbība starp tevi un partneri... Kad sajūti, baigais kaifs.

Velosipēds kā pīpēšana

– Kas to dziļumu tevī ielika?

– Droši vien tā ir programma. Kāds trīs stundas skatās, kā pa ekrānu bobi ņirb garām, un gūst no tā kaifu. Viņam notiek tas pats – sirds sitas, sviedri tek, uztraucas... Es nosēžos, skatos...

– Ir garlaicīgi?

– Nu, man tā ir bezjēdzīga laika nosišana.

– Tiešām neskaties hokeju, basketbolu? Tā tev ir pilnīgi cita pasaule?

– Nav cita, bet mani tas neinteresē. Man patīk nevis skatīties, bet pašam sportot.

– Tieši gribēju teikt – atbrauci ar riteni.

– Es vispār pārvietojos ar velosipēdu. Tas man ir kā cigarete. Ilgus gadus ļoti daudz pīpēju.

– Atmeti?

– Jau gadus desmit. Kad uz tā velosipēda brauc, tas ir kā, zini – o, pirmos dūmus ievelc. Tāda bauda, ka vari braukt...

– Pat pa pilsētu?

– Tā bīstamība ir blefs. Viss ir atkarīgs no prāta daudzuma. Meitene smuki sēž uz riteņa, groziņš priekšā, brauc plīvojošiem matiem – visi uz viņu skatās, viņai prieks, un cilvēkiem arī. Ne viņa kādu traucē, ne otrādi. Bet tie, kas gasī ar baigo ātrumu starp cilvēkiem, metas uz ielas, ietves, tie, protams, rada agresīvu gaisotni. Bet arī šeit iemācīsies. Nē, tas nav paaudžu jautājums, tik traģiski nav. Analizēju situāciju – pirms gadiem desmit, pārejot ielu pa gājēju pāreju, nezināji, kas notiks. Tagad nav situācijas, kad mašīnas neapstātos.

– Man bija – trīs neapstājās, šorīt.

– Man ir bijušas situācijas, kad pats neapstājos. Pārbraucu pāreju un nosvīstu. Reiz naktī braucu no pasākuma, kolēģi vedu uz mājām – Čaka ielā zaļā gaisma, tūlīt beigsies, es apstājos, iedegas sarkanā, es pagaidu piecas sekundes un braucu pāri. Nu! Smadzenes tā nogurušas, ka kaut kas saslēdzas... Labi, ka bija nakts. Ir situācijas, kad ne vienmēr tā ir ļaunprātība. Ja ar mani tas noticis, es pieņemu, ka arī ar citiem cilvēkiem tā gadās.

– Nu... Tas būtu ideālais. Es uz to tiecos.

– Nezinu... Kādreiz pasludināju, ka esmu čangalis, mamma malēniete, tad man tādam jābūt.

– Nē, dzimis rīdzinieks. Mans tēvs ir no Latgales, bet viņš nebija nekāds čangalis, tāds miera mika, klusāku cilvēku neatrast. Mans brālis ir kā tēvs, bet es...

– Domāju, lielā mērā darbs mani izaudzināja. Te tādam jābūt. Nevari šajā profesijā strādāt, ja esi... Nē, strādāt vari, bet nevari sasniegt to, kas vēlams, ja tev nav draiva, neesi tāds… labā nozīmē nervozs, jūtīgs, ātri reaģējošs, kas var ātri pārslēgties – ting, ting! Jābūt kā katlam – tā jāvārās. Un es pēc dabas arī esmu tāds – ātri uzvelkos. Esmu no tiem, kas vispirms dara un domā pēc tam.

– Vai arī nestrebu. Esmu spītīgs. Apzinos, ka esmu savārījis sūdus, bet ne jau nu tā būs, ka pirmais iešu un kritīšu ceļos. Bet es mācos. Saprotu, ka nemācīties ir stulbi.

– Domāju, ka jā. Būtībā tas pēc definīcijas sanāk. Nav cilvēka, kurš apzināti vēlētos kurināt naidu, ļaunumu. Ir tikai cilvēki ar vairāk vai mazāk nestabilu nervu sistēmu. Viņi ir iecirtīgi, nevar pārkāpt savam ego, tāpēc ilgāk izliekas... Bet viņi jau tāpat cieš! Tie, kas ir ļauni.

– Tur tā sērskābe ēd. Viņš arī grib, bet nevar pārkāpt. Un ar sevi mokās! Viņš to citu sen jau aizmirsis ienīst, bet ir dusmīgs uz sevi, lūk, tevis dēļ nevaru pārkāpt sev pāri!

– Turklāt tajā kategorijā tas ir viens no pirmajiem, nevis pa vidu, astes galā.

– Tad laikam jāformulē, kas ir lepnība, kas lepnums. Cik tevī ielikts aizsardzības, lai tu no pašlepnuma nekļūtu lepns. Lepns ir sinonīms – augstprātīgs, egoistisks.

– Kaut tu lepnis paliktu, jā! Kad kļūsti lepns, tev šķiet, ka nekas nemainās. Bet pārējo attieksme pret tevi mainās. Tu paliec viens. Tevi sāk nemīlēt. Tāpēc tas ir briesmīgs lāsts, jā.

Ja necenstos par visu varu būt laimīgi

– Tev ir uzticības personas, kam vari piezvanīt?

– Es varbūt nezvanu, bet man ir cilvēki, par kuriem zinu, ka es varētu... Baidos salielīties, bet šķiet, ka man tādu ir daudz. Kuri pat nav draugi. Kaut gan – ko nozīmē draugs? Vai tas, ar ko tiecies ikdienā, bezmaz dzīvo, guli, kopā ēd, ej karā? Vai draugs ir tas, kuru satiec reizi gadā, bet zini, ka vari viņam uzticēt pašu lielāko noslēpumu, un tas būs kā Šveices bankā... Bet kāpēc nestāstu – tas laikam ir enerģijas nezūdamības likums.

– Negribas melno kamolu palaist pasaulē?

– Jā, tu nezini, kur tas aizies, kas pie tā pielips. Vai tas no maziņa neaizaugs nepatīkami liels.

– Kā atrodam savus cilvēkus? Tā ir iracionāla ķīmija vai praktisku apsvērumu dēļ?

– Nu, tas ir kā laulībā, tikai mazāk bīstami. Cik reti gadās, ka saprecas un nodzīvo līdz mūža galam. Kad tā ķīmija ir tāda, ka tev nav sevi jāpārtaisa, otrs jāpārtaisa, lai varētu mūžu kopā nodzīvot.

– Tā gadās ārkārtīgi reti! Cilvēki visbiežāk izlemj nešķirties, bet…

– Pamocīties, jā. Lasīju foršu teicienu – ja mēs visu laiku necenstos būt laimīgi, mēs itin labi varētu pavadīt sev atvēlēto laiku. Kas attiecas uz laulību – tā ir, cilvēki mokās, dzīvojas. Tie, kas nešķiras, tu jau nezini, ko viņi tur iekšā...

– Varbūt lepni?

– Varbūt. Viņam iekšā gruzd, viņš smok nost, bet velk un velk to...

– Viņam ir svarīgi, ko radi un draugi domās.

– Jā. Bet varbūt nodzīvo, un viņu bērni pēc tam saka – mīļie vecāki, paldies, ka jūs visu mūžu bijāt kopā! Mēs uz jums skatījāmies kā uz paraugu un tagad zinām, kā dzīvi dzīvot! Bet viņi nezina, kas vecāku guļamistabā notika! Par to vecāki neko nesaka. Tāpēc tādas lietas laikam nav pareizi analizēt, likt par piemēru. Tas ir kā pirkstu nospiedumi – cik cilvēku, tik modeļu, un cik kombināciju, tik modeļu. Ir kādas līdzības, sakritības, bet tādas, ko vari ņemt kā matricu sev, laikam nav. Un tur jau tas foršums. Draudzībā tāpat, tikai nav tādu saistību.

– Draudzībā neesam tik privātīpašnieciski?

– Domā – greizsirdība? Nu, protams... Esmu gan mēģinājis teikt, ka man tādas jūtas ir svešas, es tās nelaižu klāt! Bet tā ir muldēšana. Skaidrs, ka gribot negribot tas process notiek – ārpus tevis. Nu, kāda jēga runāt, ja tās ir lietas, ko nevari kontrolēt? Domāju, nav cilvēku, kas nav greizsirdīgi.

– Tās mazās revolūcijas dzīvē taisām, kā saki, tiecoties pēc laimes. Bet varbūt, lai nebūtu nelaimīgs?

– Jā, drīzāk tā. Lai esi tādā nulles punktā. Ka tas ir tas, no kura tomēr vari iet – pa kreisi, pa labi, uz augšu, uz leju. Tev ir kāda drošības sajūta, ka tu pats par sevi esi noteicējs. Kaut kā tā. Bet citādi – kas tas ir – laimīgs? Laimīgs es varu būt tad, kad man drausmīgi gribas dzert un paņemu aukstu alus kausu. Pirmie trīs malki. Tā ir laimes sajūta.

– Es nepaguvu līdz tam periodam. Vispār tādi premjerības laiki beidzās kopā ar krievu laikiem. Kad mainījās teātra, aktiera statuss. Uz to skatos ar skaudību – kas notiek Krievijā vēl tagad –, ka par aktieriem, mākslas cilvēkiem tiek veidoti raidījumi, uzņemtas filmas.

– Nu jā, paldies tev par to.

– Bet es zinu, ka par mani filmu un raidījumu neviens netaisīs nekad, grāmatu nerakstīs.

– Par ko tik ir! Bet es runāju par valsts attieksmi. Tas, ka cilvēkam patīk cilvēks, ka viņš ir simpātisks, tu nāc ar mani parunāties... Bet kopējā naudas atvēlēšana, kopējā domas virzīšana uz to, ka kultūra ir tas, bez kā cilvēki muļķīgi dzīvo, tās nav.

– Jā, bet vairs nav personību laiks. Un tā ir žēl. Personības jau nerodas pašas no sevis, tās nepiedzimst. Personības veido apstākļi. Protams, arī paša devums, talants, kāda līdzi nākoša bagāža. Bet karali taisa galms. Tas lielā mērā tev palīdz veidoties par personību, stimulē. Pirms kāda laika domāju – tā ārzemju, amerikāņu sistēma par kinozvaigznēm, tie visi reideri – gribu paipalu olas no vienas puses apceptas, tādu šampanieti un vagoniņā tādu gaismu. Pārspīlēšana atkarīga no smadzeņu rievu daudzuma. Bet zvaigzne ir jārada, jāpasaka, kāds esi skaists, foršs, kā es tevi mīlu! Ko tu gribi?... Tā ir atslēga, lai, kad uznāc uz laukuma, tu izliec visu, kas tevī saglaudīts, sabāzts iekšā, tad strādā ar pilnu atdevi. Tas ir ļoti vienkāršs mehānisms. Tevi uzpušina, uzpufē, un tad tu ej, dari, plēs visu ar pilnīgi simtprocentīgu atdevi. Nevis tas, ka esi noguris, bet – ei, nāc šurp! Kāda tur strādāšana! Kāda pret tevi ir attieksme, tāda arī tev – neapzināti.

– Es nerunāju par sevi! Esmu ļoti dabas un likteņa lutināts. Man vienmēr ir bijis ļoti interesanti. Nekad teātrī nav bijis garlaicīgi. Pēdējā laikā gan – ja man būtu iespēja darbu mainīt, es apspriestu citu variantu. Bet man vienmēr ir bijis tā, ka atvaļinājums sākas, visi priecājas, bet es bēdājos. Tāda sajūta.

– Man ļoti negribējās šķirties no kolektīva, kolēģiem.

– Nē, man vienkārši patika tas viss – smarža, cilvēki, būt kopā ar kolēģiem. Sezonas beigas bija kā tāda sēru diena.

– Sāku pirms diviem gadiem. Bet pirmās dienas ir ļoti slikti – diskomforts, man visa pietrūkst. Esmu apmulsis. Arī saistībā ar darbu – jūtu, kādas lietas notiek ne tā, kā tam darba procesam būtu jānotiek. Un negūsti gandarījumu, jo īsti ietekmēt nevari.

– Nē. Pa nopietnam nē.

– Viņam pieder pirmais un pēdējais. Tāpēc jau es esmu ar viņu. Viņš ir kā gleznotājs.

– Es esmu ota, un – lūdzu! Esmu apmācīts būt tavās rokās pakļāvīgs.

– Tev nav tiesību no manis prasīt – kā jūs domājat? Ko mēs te varētu darīt? Saku, tagad domā tu. Tu mani pasauci, tev jābūt šim jautājumam skaidram.

– Baidos, kas tas ir... slinkums varbūt. Vai arī pats nezina, ko darīt.

Kā darīt neko

– Ko darīsi vasarā?

– Drausmīgi īsa tā vasara! Pusotrs mēnesis. Ir visādas darīšanas, pāris reižu esmu ciemos aicināts. Tad uz laukiem jāaizbrauc, kādas dienas desmit jāpadzīvo.

– Tev ir savi lauki?

– Bērniem. Mazmeitai septiņi gadi.

– Viņa tevi par vecīti saucot.

– Jā. Un mazdēlam ir pusgads.

– Un ļoti skaista meita tev ir.

– Viņa ir retais gadījums – piecus gadus nodzīvoja Itālijā un ar visu itāli pārcēlās atpakaļ uz Latviju. Jau gadu dzīvo te. Bet viņiem ir māja Francijā, aizbrauc pa vasaru, tur padzīvojas.

– Esi mājas cilvēks, tev to sajūtu vajag? Vai tikai četras sienas, kur nokrist pagulēt?

– Zini, baidos, ka drīzāk esmu tas otrais. Lai gan – droši vien, gadiem nākot klāt, tā mājas, bākas sajūta ir vajadzīga. Enkura vieta. Šobrīd man tur tā problemātiski, ar draudzeni īrējam Ziepniekkalnā.

– Mēģinat uzburt mājas?

– Jā, jā. Bet vasara ir tik maziņa, īsa sarāvusies, ka gribas tā... Padarīt neko.

– Tā māki?

– Man šausmīgi patīk... Lai gan ilgi nemāku. Aizbraucu uz laukiem, Mazirbi, un domāju – johaidī!

– Tur gan var darīt neko!

– Nu ja. Bet pienāk trešās, ceturtās dienas vakars, un iekšā sāk kasīties. Tāpēc esmu tāds... Tagad man ir otrs cilvēks, ar kuru esmu kopā, bet pirms laika domāju – ja man būtu darbs, kas saistīts ar komandējumiem. Visu laiku braukt, dzīvot viesnīcās... Lidot. Jauni cilvēki, jaunas situācijas. Tas man izraisa tādu kā mentālo orgasmu. Man patīk būt adrenalīna varā, ekstremālās situācijās svešās vietās. Patīk noklīst. Vienam pašam ceļot! Kur – nezini.

– Aizmaldīties ieliņās?

– Jā, kad nezini galu. Tā man ir bijis. Tas gan no skolas laikiem. Ar draugiem pēc skolas aizgājām uz autoostu un ciet acīm bakstījām sarakstā – braucam ar šo! Un noteikti jābrauc līdz galam! Ar piepilsētas autobusu aizbraucam uz kaut kādu Zaķumuižu, pastaigājam, braucam atpakaļ. Tā, uz dullo. Man šausmīgi patīk tūrisms. Pats esmu ūdenstūrisma instruktors.

– Zinu tavu titulu – 30 cilvēkiem pa trešās kategorijas upēm. Kad pēdējoreiz to izmantoji – pirms gadiem trīsdesmit?

– Nē, es nekad neesmu vadījis. Man tik tāds tituls ir. Tāpat kā man ir metinātāja apliecība, tur vismaz pusotru gadu pastrādāju. Bet man ir arī aviomehāniķa apliecība.

– Tad gan tu dzīvē nepazudīsi.

– Nē, nu jau pazudīšu. Tagad to var izmantot tikai Krievijā – pie helikopteriem Mi-8.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Georgs Viljams Hibneris