Aktieris Juris Hiršs: "Es neesmu nekāds eņģelītis, arī man ir bijušas paģiras"

Pašpuikās vienmēr ir skumjas un prieks, tikai katram savās proporcijās. Juris ir izvēlējies uz pasauli skatīties ar veiksminieka acīm. Viņa sentimentālajai pusei ir rozīga garoziņa – tā ieskanas, kad Juris ņem rokās ģitāru, kad, sievu apkampis, sēž pie ugunskura vai caur logu lūkojas ziemas zvaigznēs. Bet viņš ir vecis – uzceļ māju, neņemot kredītus, iztīra upi un mežu, ja vajag, var sakauties. Labi apzinās, ka pats nav balts un pūkains, tāpēc nemāca dzīvot citus. Bet pašiem tuvākajiem grib vienmēr būt noderīgs.

Cik traki jūtamies

– Pastāsti, ko teātrī darāt…

– Gatavojam arvien jaunas pirmizrādes, gaidām, ka sprāgs durvis vaļā, nāks skatītāji, un tad mēs viņiem citu pēc citas tās rādīsim. Ļoti gribas, lai redz, ko esam sagatavojuši. Jo teātris bez skatītāja nav nekas. Režisors jau pasaka, labi vai slikti, kolēģi vērtē, bet izrāde piedzimst un sāk dzīvot tikai tad, kad ir skatītājs. Kamēr nav, tā ir kūniņā, izšķilsies brīdī, kad zāle būs pilna, aiz priekškara murdēs, tas vērsies un būs skaistais brīdis, kad… sākas izrāde.

– Vai nav tā, ka skatuves darbu vajag ne tikai līdz pirmizrādei aizvest, bet arī iespēlēt, lai tas sāk dzīvot?

– Protams! Tāpēc visām izrādēm ir paredzēts diezgan liels mēģinājumu un arī atmēģinājumu skaits. Šajā sezonā man ir jau trīs pirmizrādes, pēdējā – Sapnis vasaras naktī pie Seņkova, bet tās, kas decembrī un martā tika izlaistas, sāk jau aizmirsties. Tādēļ izrādi Dzimusi vakardien ik pa brīdim atmēģinām, spēlēsim sev, pāris kolēģiem, lai paliek atmiņā. Protams, ka ir ļoti grūti. Cilvēki nevar iedomāties, cik traki mēs jūtamies. Bet ir tā, kā ir, mēs cīnāmies, kā varam. Un ticam, ka viss būs labi.

– Teātra zinātniece Edīte Tišheizere ir norūpējusies, vai tikai tas ko nemaina aktieru psiholoģijā, ka nevar izpausties. Viņasprāt, ir “šausmīgi sāpīgi, ka visu laiku mute jātur ciet”.

– Tā ir. Bet ko var darīt? Protams, gribas runāt ar skatītāju, dabūt enerģijas apmaiņu, kas notiek dzīvo izrāžu laikā. Tagad mēs tikai dodam – mēģinājumos, bet atpakaļvilnis tā arī nenāk. Protams, ir smagi. Bet, vai dieniņās, dzīvē jāpārdzīvo viss kaut kas, jātiek galā un jāturpina. Tāpēc jau neiesim kolektīvi Daugavā lēkt. Viss būs kārtībā.

– Vai jūti, ka tev jāatrod kādas citas spēka rezerves?

– Domāju, man ir drusku vieglāk nekā citiem, jo nedzīvoju Rīgā, ļoti daudz laika pavadu mežā – medībās, sēņojot, kopjot. Mūsu medību kolektīvs nodarbojas arī ar meža sakārtošanu – stigu izciršanu, bebru dambju jaukšanu. Tas ļauj uz brīdi aizmirsties. Šo brīžu, paldies dievam, ir gana daudz. Es visiem ieteiktu iet mežā, tas ir uzlādējošs, palīdz un uzmundrina jebkuros laika apstākļos – lietū, saulē… Kad sniegs, lielāka pasaka nav iedomājama! Man ir divi suņi un trīs kaķi – arī viņi ļoti labi noņem stresu.

Ar dzīvniekiem ir interesanti

– Jūs ar Lauru esat sabiedriski cilvēki, bet pirms gadiem nenobijāties būvēt māju tiešām meža vidū. Toreiz nedomājāt, ka pandēmijas laikā tā jūs glābs…

– Jā, bet mēs sabiedrību nevienu mirkli neesam pazaudējuši. Abi strādājam Rīgā, mums ir profesijas, kurās ir nepārtraukta saskarsme ar cilvēkiem, turklāt ļoti foršiem, gudriem, atraktīviem. Laurai – televīzija, man – teātris. Tā Rīga būtībā nekur nav pazudusi.

– Tikai labs kontrasts.

– Jā. Kad no rīta mazliet agrāk jāceļas, tad ir tā – vēl varētu pagulēt. Bet nu jau pierasts. Savukārt vakarā, kad atbrauc no Rīgas, izkāp no mašīnas un ieelpo gaisu, tad… Nezinu, kam jānotiek, lai es atgrieztos uz dzīvi pilsētā. Reizēm svētkos, piemēram, 18. novembrī, kad teātrī bija liels pasākums, mēs pa nakti palikām Rīgā. Ļoti interesanti – nobukojām dzīvoklīti, kā viesnīcā, romantiski, forši.

– Kad runājām pirms dažiem gadiem, teici, ka tev ir visādi plāni, ko vēl ap savu māju sabūvēt…

– Tagad man ir kūtiņa, kurā dzīvo vistas. Trīs truši bija jāpaglābj no nāves, viņiem nebija, kur palikt. Mums teica: šīs divas ir meitenes, tas – puika, vajag nošķirt. Ātri sataisīju būrīšus, bet pēc kāda laika mums bija jau vienpadsmit trušu. Izrādās, viens tikai izlikās par meiteni. Nospriedām – ja Dievs tā lēmis… Uztaisījām vēl būrus, dažus dabūjām no draugiem, un tagad mums ir gan vistu, gan trušu kolonija. Taču patiesībā viss sākās ar to, ka bija jāglābj āža dzīvība. Vienu brīnišķīgu Angolas nūbiju kaza atstūma – bērnu bija par daudz, juta, ka neizbaros. Sievas draudzene zvana – vai nevarot izglābt, mums zemes esot pietiekami... Tad sāku būvēt kūti – āzim.

Sievas draudzene iedeva līdzi pāris vistu kā dāvanu. Forši – vistas sāk dēt, bet āzis aug arvien lielāks, sapratām, ka jādod pie meitenēm. Ļoti skaists, laiks pēcnācējus radīt. Paveicās, ka atradām brīnišķīgus cilvēkus, tagad āzītis dzīvo ar divām meitenēm un harēmā jūtas laimīgs. Bet kūts palika, to piepildījām ar vistām, ārā – truši. Rezultātā pilnīgi neplānoti ar Lauru kļuvām par cilvēkiem, kuriem ir ne vien māja laukos, bet arī kūts un trušu būri.

– Vai nav tā, ka puikas aug, iet prom no mājām, un jums vajag, ar ko aizvietot to sabiedrību?

– Nē, mums sabiedrības galīgi netrūkst! Netālu dzīvo Ainārs Ančevskis, ar draugiem ik pa laikam tiekamies pie mums mājās, uzkuram ugunskuru, uzcepam kādu desu. Arī dēli pie mums ciemojas, raksti – “ievērojot visus noteikumus”. Jaunākais dzīvo ar mums, tā ka sabiedrības badā neesam.

– Ja trušus izglābi no nāves, tad viņus aiztikt nedrīkst…

– Nujā, to grūti saprast, bet principā trusis ir domāts realizācijai, ne kā skaistuma priekšmets, jo vairāk – ja viņu ir padsmit.

– Es tikai provocēju.

– Un es tikai godīgi atbildu (smejas).

Ko pārmest vai nožēlot

– Kā tev šķiet, dzīvē esi labs psihologs vai tev ir kāda ezoteriska gudrība, varbūt no senčiem nākusi? Par sevi vienmēr esi runājis kā par veiksminieku.

– Redz, es piedzimu kā dvīnis. Mana dvīņumāsa nomira ļoti maziņa. Domāju, man ir divi sargeņģeļi. Bail jau teikt, bet tik laimīga dzīve kā man… Nezinu, kam vēl tāda ir. Ļoti bieži, vismaz piecreiz dienā, nodomāju – ak, kā man ir paveicies!

– Tev to mamma teica, ka māsiņa sargā, vai pats sajuti?

– Nē, vienkārši domāju, ka tā ir. Tā saka – ja no dvīņiem viens nomirst, tad otram jāizdzīvo arī par viņu. Mana dzīve ir ļoti piepildīta, brīnišķīga, un tas, ka mani sargā un pastiprināti, ir fakts. Jo kādus tik brīnumus esmu darījis un visur sveikā izgājis cauri. Es daru darbu, ko mīlu, man ir draugi, kurus es mīlu, brīnišķīga ģimene, ko mīlu, viss tik labi salicies. Nav ko nožēlot, nav nekā, par ko pārmest sev vai citiem. Viss ārkārtīgi veiksmīgi.

– Tomēr bija cilvēki, kuri varēja tevi uzvest uz diezgan slidena ceļa – brālis, kurš tevi ņēma uz Skapi, arī Māris Melgalvs, zinām arī tava drauga Harija Ozola likteni… Bet tevī ir kā miets iedurts, stāvi abām kājām uz zemes, gaišā oreolā...

– Es vienmēr ļoti uzmanīgi vēroju pasauli. Ir tā, ka ieraugu brīdi, kad vajag apstāties, tālāk nedrīkst iet. Otra lieta – es ļoti mīlu komfortu, man patīk labi justies, arī fiziski, tāpēc eju uz sporta zāli, daru visādus meža darbus. To fiziski labo sajūtu alkohols un citi joki var ļoti pamatīgi iedragāt.

Protams, neesmu nekāds eņģelītis, arī man ir bijušas paģiras, slikti, bet kaut kā redzu to brīdi – tagad stop, stop, jāiet uz otru pusi, atpakaļ, te jāapstājas. Lai gan tas mani galīgi nepasargā no brīžam ļoti pārgalvīgas rīcības, arī es daudz ko pārsālu, tomēr ir brīdis, kad prātiņš saka – eu, vecīt, nu paskaties uz situāciju no malas! Tas varbūt ir arī profesionāli, ka cenšos vērot cilvēkus, raksturus. Apmēram vienmēr var just, uz ko tā ballīte iet.

– Pašaizsardzība tevī darbojas?

– Veselais saprāts, kas neļauj bāzt galvu cilpā, lēkt pa logu vai ugunī. Vēl – ir cilvēki, kuri man patīk, un tādi, kuri nepatīk. Un es negribu būt tāds, kurš nepatīk. Gribu, lai ar mani ir forši, lai nerunā sliktu, tāpēc man jābūt labā fiziskajā un garīgajā formā, tad viss būs kārtībā.

– Tevī tāda programma ieslēdzās ar dēlu piedzimšanu, ka arī viņu dēļ gribēji būt tas foršais cilvēks?

– Nezinu, kā sievietēm vai citiem, bet man dzīve un domāšana mainījās stipri vien. Par vissvarīgāko kļūst tavs bērns, tad nāk otrs, trešais, līdz ar to arī vairāk atbildības. Tad jādomā – jebkurā brīdī jābūt gatavam palīdzēt dēliem, un tu to nevarēsi, ja būsi Straupē, gulēsi narkotiskā miegā vai kādu grēku dēļ būsi nonācis cietumā. Man ir svarīgi, ka esmu vajadzīgs, un es nevaru viņiem noderēt, ja ar mani kaut kas nav kārtībā.

– Skan kā imperatīvs, tomēr tu proti dzīvot ar prieku un vieglumu. Arī to esi bērniem ierādījis.

– To var izvēlēties pats – kā uztvert pasauli. Var jau nošauties tā dēļ, ka kaimiņš tavai ābelei ir zaru nozāģējis, bet var to ar smaidu un humoru uztvert. Dzīve patiesībā ir ļoti jautra – bieži vien. Vai esi ievērojusi, ka bieži vien arī bērēs cilvēkiem nāk smiekli? Tā ir dabiska reakcija – viņi grib tikt ārā no skumjām, drūmajām domām. Ja tām ļaujies, ja tev sāk patikt drūmums un skumjas… Ir pilna pasaule tādiem cilvēkiem – okei, vecīt, dzīvo tādu dzīvi.

Taču tam parasti līdzi nāk vēlme, lai citi pažēlo. Bet kas tu tāds esi, lai es tevi žēlotu? Un kas es tāds esmu, lai mani kāds žēlotu? Labāk atstāt stipra cilvēka, ne vārguļa iespaidu. Un atkal – mēs citos radām viedokli, tas var būt vienaldzīgs, bet man tas ir nozīmīgs. Citādi es nevarētu strādāt šajā profesijā.

– Tev ir bijis svarīgi, ar kādām acīm uz tevi skatās kolēģi?

– Teātris ir kolektīva māksla, un tam ir jābūt svarīgi. Man nevar būt vienalga, ko par mani domā kolēģi, kas es viņu acīs esmu. Turklāt teātrī jau nevari kaut ko noslēpt ar izlikšanos, jebkurš redz cauri. Visi profesionāli cilvēki, viņu priekšā vari nespēlēt. Tev vienkārši tādam jābūt. Ja neesi, skaties uz tiem, kuri ir, un mācies. Izmainīt savā dzīvē vari ārkārtīgi daudz. Mēdz teikt, ka cilvēki nemainās… Nu, kādas muļķības! Sevi atceros kā pusaudzi, kurš bija pilnīgs kretīns (smejas). Ceru, ka tagad tā nav.

– Tagad par jauniešiem saka – ir tādi, kas mobingo, un tādi, kas no tā cieš. Tu biji tas, kurš dara pāri?

– Atbildēšu tā – es nekad neesmu cietis no mobinga. Vai man ir tīra sirdsapziņa attiecībā par to otro, ko teici? Nu nav. Tā ir patiesība. Tad nu jāsaka – redz, tomēr nav tā, ka es neko nenožēlotu. Dažas lietas ir diezgan sāpīgas – par to, kā esmu uzvedies. Arī padomju armijā bija pamatīgi par sevi jāpastāv; kuri dienējuši, zina. Tāpēc nevaru teikt, ka esmu balts, pūkains eņģelītis, nekad tāds neesmu bijis. Arī tagad neesmu. Bet esmu stipri citāds. Cilvēki mainās.

Mani skolotāji

– Kas tevi mainīja – dzīve, teātris, literatūra?

– Lielā mērā literatūra. Man bija pamatīgs paradums lasīt grāmatas, jau no bērnības. Labi, ka mūsu mājās nebija televizora. Dzirnavu un Brīvības ielas stūrī bija grāmatu antikvariāts, viena no manām mīļākajām vietām. Tur lēti varēja nopirkt daudz interesanta. Atceros, kā mēs ar Vīgneru Paulu, solabiedru Dārziņa mūzikas skolā, pēc stundām skrējām uz trolejbusu – kurš pirmais tiks veikalā izvēlēties kādu retu grāmatu.

Parasti tās bija vienā eksemplārā un maksāja smieklīgas kapeikas – 20, 17, plānākās pat septiņas. Tas bija burvīgs zināšanu avots, ārkārtīgi aizraujošs. Ar lasīšanu ir tāpat, kā ar visām lietām – jo dziļāk ej, jo vairāk gribas, interesē. Tajā laikā saskāros ar Ekziperī, tas man jau agros gados stipri vien lika pārcilāt savu domāšanu. Arī zinātniskā fantastika, piedzīvojumu stāsti… Ekziperī lika nopietni domāt, kā ir veidota pasaule, kā to redzēt un saprast.

Vēl mani mainīja cilvēki, kurus sastapu, ārkārtīgi daudz brīnišķīgu, fantastisku. Citādi paskatīties uz dzīvi lika Austra Pumpure. Sestajā klasē sāku ar viņu uzstāties, braukāt līdzi, arī Imanta Kalniņa dziesmas un komponists pats veidoja citādu priekšstatu par pasauli. Tāpat kā mūsu brīnišķīgais zēnu kora diriģents Jānis Ērenštreits. Nu, man vienkārši ir palaimējies ar cilvēkiem, tāpēc saku – esmu dzimis krekliņā.

– Tas, ka mājās nebija televizora, bija rocības jautājums vai vecāku, mākslinieku, gudrs nolēmums?

– Tas bija mammas un tēta principiāls lēmums. Ja ļoti gribējās kādu filmu noskatīties, gājām pie mammas māsas ģimenes, viņiem bija televizors. Turpat vien dzīvojām – Pārdaugavā nekas nav tālu. Jaungadu bieži tur svinējām, skatījāmies nakts koncertus, Zilo uguntiņu, viss brīnišķīgi, bet padomju laika ziņas un propagandas filmas – priekš kam?! Televizoru mēs mierīgi būtu varējuši atļauties, vecāki ar savu mākslu, darbu nopelnīja gana.

– Augi starp mūzām – arī tas tevi veidoja.

– Ļoti. Un atkal – vai man nav paveicies? Mājās bija mammas darbi, kailu cilvēku skulptūras, bildītes, un tas likās absolūti normāli. Kad klasesbiedri atnāca, tad stāvēja un sarka. Prasīju, kas vainas, viņi rādīja – re, kur plika sieviete... Nu un kas? Pamazām arī mani draugi pie tā pierada.

Gan piedos

– Varbūt tavu dzīves uztveri veidoja arī tas, ka ģimenē ienāca patēvs. Redzēji, ka attiecības var būt arī tādas.

– Redz, savu īsto tēvu iepazinu, kad jau biju pieaudzis. No agras bērnības es neatceros citu tēvu kā vien patēvu. Mamma negribēja, ka tiekamies ar tēvu. Varbūt labi, varbūt slikti, ne man par to spriest. Notika tā, kā notika. Es tēvu ieraudzīju mammas bērēs, tad pirmoreiz ar viņu runāju, bet neilgi pēc tam viņš aizgāja bojā. Pēc avārijas bija komplikācijas, un viņš slimnīcā diemžēl nomira. Kad mammas bērēs iepazināmies, viņš man likās ļoti simpātisks, gudrs, interesants, es būtu gribējis ar viņu veidot tuvāku pazīšanos, bet sanāca tā, ka ceturtā reize, kad viņu sastapu, bija viņa paša bēres. Tā nu tas palika.

– Un tomēr – tev būtu sev jāpārkāpj vai dabiski ar viņu sāktu kontaktēties?

– Nekādu grūtību! Tas likās loģiski. Man būtu bijis interesanti iepazīt šo cilvēku, nekādu aizspriedumu par to, ka viņš nav par mani rūpējies. Viņam jau to neļāva. Zinu, ka viņš izrādīja interesi. Kad 15 gadu vecumā nofilmējos Pētera Krilova filmā Mana ģimene, viņš zvanīja mammai – vai tas ir mans dēls? Gribēja kaut ko… Bet mamma neļāva. Nosodīt cilvēkus – tas neliekas pareizi. Ne mēs esam tiesātāji, ne sodītāji. Tiec ar sevi, vecīt, galā, un jau būs baigi labi. Nesāc izdomāt, ka citiem baigi vari palīdzēt, viņus nosodīt vai kaunināt. Neviens neesam eņģeļi, dzīvē var gadīties visādi.

– Esi teicis, ka tā kā jūties… Vai esi katolis?

– Esmu tik tīrs katolis, ka tīrāks nevar būt. Esmu kristīts, iesvētīts kā katolis un ar pirmo sievu laulājies baznīcā. Tagad dzīvoju lielā grēkā.

– Jo nedrīksti šķirties…

– Nedrīkst, es zinu. Tad jābrauc uz Romu vai jāraksta pāvestam – varbūt atļauj. Ui... Ar daudziem mācītājiem esmu par to runājis, gan sieva, gan es tikāmies ar luterāņu mācītāju, katoļi, kā zini, ir ļoti strikti, bet viņš mazliet demokrātiskāk uz to skatījās, teica, ka būtībā laulība tiek slēgta debesīs un nevajag baigi satraukties – gan piedos. Tas Kungs patiesībā ir stipri demokrātiskāks, nekā reizēm domājam un baidāmies.

– Tās vērtības tevī dzīvo, esi lasījis Bībeli, bet liels baznīcā gājējs neesi?

– Man ļoti patīk Bībelē rakstītais – ne jau akmens namos To Kungu var meklēt. Ir brīnišķīgi teikts – pacel akmeni, un es tur būšu, pārcērt pagali, un es tur būšu. Ir tā, ka dievkalpojumi man īsti neņemas pretī. Netālu no teātra pie Prezidenta pils ir Sāpju Dievmātes baznīca, tajā esmu kristīts, iesvētīts un laulāts, tur mēdzu aiziet, kad nav dievkalpojuma. Es pasēžu, padomāju par dzīvi. Man pat šķiet, ka tētuka brālis Mikāns Jānis ir veidojis tā altāra krucifiksu. Brīnišķīgs cilvēks, uzdāvināja man savu sporta divriteni. Ne jaunu, bet tas bija mans laimīgākais divritenis mūžā…

Domāju, mums visiem ir attiecības ar kaut ko, ko nepazīstam, nepārzinām, par ko nevaram būt droši. Bet kaut kas tāds – sauc par likteni, Dievu, nolemtību – pasaulē ir. Dabā jābūt līdzsvaram, citādi viss iet bojā. Ja izmirs vardes, stārķiem būs beigas un galu galā mums visiem būs beigas. Ja izmirs bites, ātri vien uz zemes nebūs nekā. Tas ir diezgan vienkārši, tomēr – galīgi tā nav.

Solžeņicins rakstīja, ka Sibīrijā skolotāja saka – Dievu ir izdomājuši kapitālisti, lai muļķotu darba tautu, parādīsim visi tam Dievam pigu! Nu visi rāda, mazais Vovočka ne. Skolotāja prasa – kāpēc nerādi, vai tu tici Dievam? Vovočka saka – nu, tā īpaši ne, bet, ja Dieva tur nav, tad nav arī, kam to pigu rādīt. Ja ir, tas var būt ļoti bīstami. Tā ir ļoti laba tēze. Man vienkārši nepatīk, ka par manām attiecībām ar kaut ko, kas stāv pāri visam un regulē kaut ko, kāds māca, stāsta, kā man jādomā. Kad domāju pats, man iznāk interesantāk, nekā mācītājs stāsta. Nevaru teikt, ka esmu ateists, drīzāk – diezgan ticīgs cilvēks, bet es vienatnē ar To Kungu aprunājos. Man nevajag lielu, kolektīvu pasākumu.

Šis tas par kaušanos

– Uzskati, ka domājam arī ar sirdi?

– Ļoti vienkārša atbilde – kā teica mans draugs Ekziperī, tā īsti mēs redzam tikai ar sirdi, būtiskais nav acīm redzams. Kurš saka, ka tā nav, lai nāk pie manis, es viņu pārliecināšu. Ja ar vārdiem nepietiks, tad fiziski – nu, ko darīt…

– Tu tiešām būtu gatavs cīnīties?

– No fiziskas attiecību skaidrošanas nekad neesmu tā briesmīgi baidījies. Esmu dienējis armijā – kā domā, vai tur no tā var izmukt?

– Nezinu… Ja esi gatavs berzt podus un zābakus, tad varbūt.

– Varu tev pateikt brīnumainu lietu – daudzi neticēs, bet zvēru pie Tā Kunga un visa pārējā, ka es armijā ne reizi neesmu berzis tualeti. Tā vienkārši iznāca, ka man vienmēr izdevās no tā izvairīties.

– Daudz kāvies pretī?

– Tualetes beršana nenozīmē, ka ir jākaujas. Katru nakti dežurē viens seržants un trīs ierindnieki. Tie trīs parasti visi kopā izmazgā grīdas, tualeti, tad uz maiņām viens stāv sardzē, divi iet gulēt. Kad pienāca mana kārta, teicu – čaļi, es uz tumbočkas stāvēšu. Divi pārējie izmēž visu un iet gulēt. Es stāvu sardzē visu nakti, toties nemazgāju tualeti.

– Tu sev izvēlējies pieņemamāko, patīkamāko.

– Nu, patīkami tas nebija, bet iemācījos gulēt stāvus. Cilvēks tiešām to var. Bet kurš puika gan ir izaudzis bez kaušanās? Esmu no Pārdaugavas, saproti. Tā ir krutākā vieta pasaulē, gleznainākais rajons uz zemeslodes, Parīze nav ne uz pusi tik romantiska. Pamēģini visu jaunību tur nodzīvot un ne reizi neizkauties.

– Tu arī regbijā trenējies.

– Šausmīgi daudzos sporta veidos, man ir milzīga pieredze: regbijs, bokss, Austrumu cīņas, teniss, volejbols… No visa pa druskai, bez nopietnu rezultātu sasniegšanas. Kad eju uz zāli, var teikt, ka nodarbojos ar smagatlētiku.

– Teātra aizkulisēs esi sakāvies?

– Es tev neatbildēšu (smejas). Teātri šādā jomā neaiztiksim.

– O, tas ir intriģējoši! Tev teātrī ir trīs krustdēli, jaunākais – Igors Šelegovskis, foršais džeks no filmas Homo Novus.

– Jā, vēl to neesam noformējuši oficiāli. Bija paredzēta liela balle, diemžēl sākās kovids. Tik un tā mēs tā izturamies, esam draugos kā krusttēvs ar krustdēlu. Ir bijis arī tā, ka savā dzimšanas dienā vēlu vakarā ar taksi braucu palīdzēt krustdēlam tikt laukā no ķibeles.

Savs kuteris – tas būs vareni

– Esmu dzirdējusi, ka gribi tikt pie sava kutera…

– Tiesības vadīt man ir, bet, lai pats būvētu, vajag šausmīgi daudz laika. Nolēmu, ka nopirkšu, bet arī tas nav vienkārši. Piedāvājums neliels. Esmu atradis cilvēku, kurš var palīdzēt gan ar konsultācijām, gan sagādāt, jo pats ved kuterus no Zviedrijas. Kā jau vienmēr – lai arī dārga valsts, tur tie maksā uz pusi lētāk. Latvija ir miljonāru valsts, mums viss ir nenormāli dārgs. Vārdu sakot, esmu procesā.

– Tev ir plāns, kur gribētu aizkuģot?

– Es gribētu ik pa laikam sagādāt draugiem patīkamu braucienu līdz jūrai paskatīties, kā saule riet. Lai var iedzert šampanieti vai labu vīnu uz klāja. Tad jutīšos ļoti labi – ja viņi jutīsies labi. Agrā jaunībā diezgan daudz ar drauga jahtu braucu, biju iemācījies ar to tikt galā tīri labi, viens pats varēju ievest jūrā un atpakaļ. Man ļoti patīk jūra… Ja tikšu pie kuterīša, viens no pirmajiem draugiem, ko izvizināšu, būs tas, kuram tā jahta bija. Tad mēs atkal kopā iesim jūrā. Tas būs vareni.

– Kāda būs tava vasara?

– Ceru, ka atļaus pasākumus un varēšu kaut ko nopelnīt. Vēl es ceru, ka būs ļoti labs laiks un varēšu visādus darbus padarīt. Kā jau laukos, tie cits citam min uz papēžiem. Tas ir cerību līmenī, jo, kā saproti, šajos laikos ko prognozēt… Pagājušogad mums bija akcija – kanālmalā lasījām simtgades alejas ozolu zīles. Tās ir ieraktas vadziņās aiz manas mājas. Tuvākajā laikā grupiņa jauno aktieru brauks, raksim ārā, liksim podiņo. Varēs iestādīt citur, zinot, ka ozols ir no simtgades alejas.

– Tas ir jūsu jaunais biznesa plāns?

– Nu, redzēsim, vai bizness. Domāju, drīzāk kaut kas simbolisks...

– Esmu tādu vagu ar ozoliņiem redzējusi – vai nojaut, kur?

– Nē.

– Pie jūsu direktora Jāņa Vimbas laukos.

– Ā, nu, tur es neesmu bijis...

– Viņam ir divas smukas vadziņas – gan jau no tām pašām zīlēm.

– Domāju, jā. Man ir septiņas vagas. Jau drusku parakņājos – dažs labs asniņš izlīdis. Liksim podiņos, būs skaisti. Tāda jauka ziņa šajā padrūmajā laikā.

– Daži teātri cer augustā sākt spēlēt.

– Arī mūsu teātris tirgo biļetes uz izrādēm, jau sākot ar 10. augustu. Tādās cerībās dzīvojam.

– Vari atklāt, kāds ir perfektākais teikums pasaulē?

– Tu jautā, lai zinātu, par kādu teikumu ir runa izrādē? (Nacionālajā teātrī ir iestudēta luga Perfektā teikuma nāve – S. L.)

– Jā.

– Atnāksi uz izrādi, redzēsi.

– Es zināju, ka tā teiksi.

– Bet kā citādi… Kad Olivjē teātrī Londonā rādīja Agatas Kristi lugu, taksisti prasīja papildu samaksu tiem, kas brauca uz teātri – lai nepateiktu, kurš ir slepkava. Es jau tā minimāli…

– Jā, tik ļauns tu neesi.

– Varu pateikt priekšā vienu - tas ir teikums, ko, šķiet, visi cilvēki zināmā vecumā vismaz vienu reizi ir pateikuši. Tu to ļoti labi zini, bet atnāc uz izrādi…