Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

"Man patīk, ka cilvēki smejas." Kāds patiesībā bija labsirdīgais jokotājs Leons Krivāns

Dzīvesstils
10. oktobrī 05:09 2021. gada 10. oktobrī 05:09
  Andris Bernāts | "Patiesā Dzīve"
“Man patīk, ka cilvēki smejas. Kad cilvēki smejas, viņi nav ļauni,” mēdza teikt aktieris Leons Krivāns, kurš galvenokārt zināms kā komisku lomu atveidotājs. Ja pieņemam, ka smiekli ārstē, Krivānu var saukt par dziednieku, jo ar savām lomām viņš skatītājiem sagādājis ne vienu vien atveseļošanās brīdi.       

Kādā intervijā Leons Krivāns sprieda, ka prasme jokot – tas ir kapitāls. Ja saspringtā brīdī izdodas pateikt kādu labu joku, visi smejas, atbrīvojas un kļūst labvēlīgi. Ja dzīve būtu bez jokiem, tad, viņaprāt, visiem vajadzētu atrasties psihiatriskajā slimnīcā. “Ja man izdodas izdabūt no sevis kādu humora dzirksti un publika to pieņem, viss ir kārtībā. Kad cilvēks smejas, viņš nav ļauns. Man šķiet, ka tagad daudzi kļuvuši pārāk nopietni un līdz ar to arī skarbāki un nežēlīgāki viens pret otru,” norādīja Krivāns.

Agrā jaunībā Leonam ne prātā nav nākusi doma kļūt par aktieri. Tiesa gan, kaut kādas aktieriskas spējas viņam piemitušas, to pamanījuši kolēģi un paziņas. Kad kompānijās viņš stāstījis anekdotes un jokus, viņam ieteikts kļūt par aktieri. Leons brīnījies: “Par kādu vēl aktieri?” Tolaik viņš strādājis Kultūras ministrijas remonta kantorī – viņam patikusi celtniecība.

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Interesanti, ka par aktieri Krivāns kļuvis kompānijas pēc. Tolaik brīvo laiku viņš bieži pavadījis ar draugiem Būvstrādnieku kultūras namā, kas atradies Sarkanarmijas (tagad Bruņinieku) ielā. Kad klubā kļuvis zināms, ka Eduards Smiļģis veidos Dailes teātra trešo studiju, tur nolēmuši pieteikties vairāki Krivāna draugi – Juris Strenga, Ilze un Uldis Vazdiki. Un Leons, kā pats izteicās, būdams bara cilvēks, aizgājis līdzi un iestājies Dailes teātra studijā. Tā, lūk, viņš kļuva ar aktieri.  

Remontu kantora darbinieks

Leons Krivāns piedzima 1938. gada 17. aprīlī Rīgā un bija vienīgais bērns ģimenē. Tolaik vecāki īrēja vienistabas dzīvokli Tallinas ielā, Leona bērnība pagāja Grīziņkalna un Ziedoņdārza apkaimē. Kara gados tēvs tika aizvests uz Vācijas darba nometni, bet pēc kara aizsūtīts uz Sibīriju. Mājās viņš atgriezās tikai 1956. gadā, kad Leons jau bija jauneklis. Tā kā visiem mazajā vienistabas dzīvoklī bija pašauri, 1958. gadā tēvs dabūja zemes gabalu, un ģiemene pašu spēkiem sāka celt māju. Jāteic, mājas būvniecībai Leona dzīvā bija būtiska nozīme, jo, palīdzot tēvam, viņš apguva daudzus praktiskus darbus. Un šajā pašu celtajā namā viņš nodzīvoja visu savu turpmāko dzīvi.  

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Ja Krivāns nebūtu kļuvis par aktieri, viņš, visticamāk, būtu būvinženieris vai arhitekts, jo jaunībā interesējies par celtniecību un arhitektūru. Kad ar tēvu cēluši privātmāju, tā atradusies ārpus Rīgas, bet vēlāk, galvaspilsētai paplašinoties, tā ātri vien iekļāvusies pilsētas teritorijā. Tagad var teikt, ka tā atrodas pavisam netālu no Rīgas centra – Purvciemā. 

Pēc vidusskolas beigšanas Leons sāka darba gaitas Kultūras ministrijas remontu kantorī, kur viņu iekārtojis tēvs. Vakaros pēc darba un brīvdienās abi rosījušies paši savas mājas būvlaukumā. “Toreiz mēs daudz būvmateriālu dabūjām no remonta kantora,” vēlāk atcerējās Leons. “Tad daudz ko grāva nost un veda uz izgāztuvi, bieži vien pat labus materiālus. Daudzi no nojaukto ēku ķieģeļiem uzcēla sev jaunas mājas. Mūsu mājas pamati tika uzcelti no būvgružiem. Vajadzēja vien šoferim iedot trīs rubļus, lai viņš savu kravu neaizvestu uz izgāztuvi, bet gan uz mūsu būvlaukumu. Pati māja celta no skaidu betona, kas tolaik bija vislētākais materiāls.”

Aktiera dzīve meitumājā

No Dailes teātra trešās studijas pirmais apprecējās tieši Leons. Studijas daiļā dzimuma pārstāve pat jutās vīlušās – kā tad tā? Leonu vairs nevar ne kacināt, ne kārdināt – viņš jau aizņemts… Zinātāji stāsta, ka jaunībā Leonam bijusi liela piekrišana, turklāt viņam piemitusi izcila humora izjūta. Kad jaunais cilvēks to licis lietā, kļuvis gluži neatvairāms.

Ar nākamo sievu Gunu Leons iepazinies kādā Jaungada ballē, kas notikusi viņa darbavietā. Tobrīd Leonam bijis 19, bet Gunai – 18 gadu. Pēc trim gadiem viņi apprecējās, ģimenē piedzima divas meitas. Kad vēlāk Leons kļuva populārs un tika intervēts, viņš jokoja, ka viņam ir meitumāja, jo mājās divas meitas un vēl sieva.

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Izrādās, Gunai sākumā nemaz nav paticis, ka Leons kļuvis par studistu Dailes teātrī,  – viņam taču bija stabils darbs Kultūras ministrijas restaurācijas kantorī, kur strādājis par santehniķi un metinātāju. Leona aizraušanās ar teātri Gunai likusies pārāk nenopietna un nepastāvīga, tomēr vēlāk viņa teātra lietas pieņēmusi, jo redzējusi, ka tās Leonam ir svarīgas un nepieciešamas.   

Dzīves nogalē Krivāns atzina, ka savā privātajā dzīvē ir pavisam neinteresants – visu dzīvi nodzīvojis tikai ar vienu sievu. Viņš pat sprieda, ka par to viņam vajadzētu piešķirt brīvbiļeti sabiedriskajā transportā. Reiz, jautāts par ilgās un noturīgās laulības iemesliem, Leons atbildēja: “Man jau agrāk ir jautājuši, vai tiešām nekad neesmu domājis šķirties. Ko lai atbildu? Varu vien atjokot, ka šķirties nav gribējies, bet nosist sievu – gan. Ja tā labi padomā, pa šiem gadiem esmu investējis sievā ļoti daudz līdzekļu, un viņa kļuvusi par lielu vērtību. Tā būtu milzīga muļķība – to visu pamest.”

Agrāk Guna strādājusi tirdzniecībā un, kā izteicās Leons, pelnījusi vairāk nekā viņš teātrī. Kad Krivāns pirmoreiz viesojies Anglijā un stāstījis, ka arī sieva strādā, viņam izbrīnīti jautājuši, vai tiešām ģimenei nepietiek ar aktiera honorāriem. Viņi bija iedomājušies, ka Latvijā aktieri saņem lielu naudu.

Populārais pirtnieks Frīdis

 Plaši pazīstams Leons kļuva sešdesmitajos gados, kad Latvijas Televīzija sāka raidīt humoristiski satīrisko raidījumu TV pirts, kurā galvenais personāžs bija viņa attēlotais pirtnieks Frīdis. Raidījums ātri vien kļuva populārs, un Krivānu pazina pat uz ielas. Sievietes viņu sveicināja, vīrieši piedāvāja iedzert – gan uz ielas, gan kafejnīcās. Lai tiktu vaļā no uzbāzīgiem piedāvājumiem, Leons pavisam nopietni apgalvoja, ka nevarot dzert, jo ārstējoties no alkoholisma.

Popularitātei bija arī kāda negatīva blakne, kas nepatīkami atsaucās uz viņa turpmāko karjeru, proti, Frīda tēls Leonam pielipa kā pirtsslotas lapa, visi viņu pazina kā Frīdi un to vien gaidīja, kad viņš sāks dzīt jokus. Tagad tiek izteikts viedoklis, ka šis tēls viņu pazudinājis kā aktieri nopietnajās lomās, jo turpmāk viņam piedāvātas tikai līdzīga rakstura lomas. Lielai daļai vecākās paaudzes viņš tā arī palika pirtnieks Frīdis līdz pat mūža galam, savukārt citiem viņš bija Žanis no seriāla Sirdsmīļā Monika. 

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Padomju laikos viņš kā labi zināms un iecienīts joku plēsējs bieži tika aicināts uzstāties kolhozos un sovhozos, kad tur atzīmēti dažnedažādi pasākumi. Notikušas labāko kombainieru balles, izcilāko slaucēju apbalvošanas, kolhozu dibināšanas gadskārtas, ražas novākšanas svētki un citi saviesīgi sarīkojumi. Leons ar kolēģiem braukājis pa kolhoziem un stāstījis jokus – kā vienā kolhozā beiguši, tā braukuši uz nākamo.   

Jāatzīst, Leons Krivāns bija labs stāstnieks. Daudziem paziņām labā atmiņā ir viņa stāsts par gatavošanos 8. marta svinībām. Lai padomju laikā tiktu pie deficīta precēm, viņš ar kolēģiem parasti devies īpašā ekspedīcijā pa Rīgas veikaliem. “Mēs jau sākām gatavoties dienu iepriekš, un – lai būtu jautrāk – jau no paša rīta ar kolēģi Uldi Vazdiku nedaudz iedzērām. Tolaik daudzas preces varēja dabūt tikai caur pazīšanos. Vispirms devāmies uz Laimas bodi, kur darbiniekiem pasniedzām konjaku un dabūjām deficītās Prozit konfekšu kastes. Pēc tam gājām uz puķu veikalu, kur iemainījām konfektes pret ziediem, kurus pēc tam konvertējām desās, kuras caur pazīšanos dabūjām gaļas veikalā. Pēc tam ar ziediem ieradāmies dzērienu veikalā, kur dabūjām izsmalcināto dzērienu Vanna Tallin, kas tolaik bija liels deficīts. Protams, katrā vietā tikām sagaidīti ar sajūsmas saucieniem: “O, kādi ļaudis!” un katrā vietā nedaudz pasēdējām un iedzērām. Un tā ap vienpadsmitiem vakarā es ierados mājās manāmi iereibis, turot rokās desas, pīrāgus, apelsīnus, pudeles, konfektes un ziedus. Tā bija tikai iesildīšanās svinībām, jo īstie svētki bija nākamajā dienā.”

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Neveikls, lempīgs un muļķīgs

Pirmā kinofilma, par kuru Leons izpelnījās skatītāju atzinību, bija Kapteiņa Enriko pulkstenis, kas tapa 1967. gadā. Tolaik viņam vēl nebija lielas kino pieredzes, pirms tam bija vien epizodiska lomiņa filmā Kārkli pelēkie zied. Krivāns bija beidzis Dailes teātra aktieru kursu un sācis strādāt teātrī. Filmā Leons pirmoreiz saspēlējās ar Egonu Maisaku, ar kuru vēlāk darbojās arī citā kinodarbā – Dāvana vientuļai sievietei.

Filmu veidoja divi jauni režisori Jānis Streičs un Ēriks Lācis, kuri ļāva aktieriem improvizēt. Piemēram, ostā pie bluķiem, kad Maisaks iesprūst caurumā, Krivānam pašam vajadzēja izlemt, kā rīkoties. Aktieris sāka raudāt, un tas, kā izrādījās, bija ļoti veiksmīgs risinājums. Pēc tam epizodei piefilmēts arī tuvplāns, kas iekļauts filmā.  

Leons vēlāk stāstīja, ka jaunībā viņam īstas mocības sagādājuši brīži, kad nācies skatīties uz sevi ekrānā. Piemēram, kad vēl pirms filmas Kapteiņa Enriko pulkstenis montāžas rādīts nofilmētais materiāls, viņš sēdējis pēdējā rindā, ierāvies stūrī. Redzēt sevi uz ekrāna – tas viņam sagādājis ne tikai morālas, bet arī fiziskas ciešanas. Viņš skatījies uz sevi ar šausmām, pats sev šķitis neveikls, lempīgs un muļķīgs. Tiesa gan, vēlāk aktieris pie tā pieradis, tad arī šīs mocības beigušās.   

“Vispār daudzi aktieri neprot normāli skatīties filmas, viņi tās skatās caur savu profesionālo prizmu,” sprieda Leons. “Reizēm piefiksēju, ka, lūk, šajā epizodē es būtu darījis citādi. Ir kāda dīvaina lieta – ja skatos vāju filmu, kurā ir neveikli dialogi, tad pats it kā jūtos vainīgs. Jūtos neērti un nezinu, kā iziet no šīs situācijas. Man tā kā gribas palīdzēt aktieriem, bet nespēju. Kad skatos kādu teātra izrādi, tad izvēlos vienu aktieri, kura spēlei sekoju līdzi.”

Otra filma, kas vēl vairāk nostiprināja Leona Krivāna komiķa imidžu, bija Dāvana vientuļai sievietei. Te ar aktiermeistarību vien nepietika, vajadzēja arī prast braukt ar automašīnu. Vadīt auto viņu trenēja PSRS sporta meistars Rolands Balodis, kas tolaik mācīja braukt arī jaunos miličus. Viņš diezgan nopietni pievērsās Krivāna skološanai, intensīvi treniņi notika divas nedēļas. No lielās braukāšanas Leonam naktīs raustījās kājas – viņš sapņoja, ka spiež pedāļus.

Tolaik vēl dzīvs bija Leona tēvs. Uzzinājis, ka dēls iemācījies braukt ar automašīnu, viņš sacījis: “Klausies, dēliņ! Derētu nopirkt mašīnu.” Leons piekritis un uzlika savam honorāram arestu – parakstījies, ka nopelnītā nauda viņam tiek izsniegta tikai filmēšanās beigās, nevis pa daļai katru dienu, kā tas bija paredzēts. Pēc filmēšanās viņš oficiāli nokārtoja autovadītāja eksāmenus, ieguvu tiesības un ar Kultūras ministrijas palīdzību nopirka žiguli. Ar nopelnīto naudu gan nepietika, lai nopirktu automašīnu, tāpēc trūkstošo summu piemeta tēvs.

Zagts zirgs ar pleķiem

Filmēšanā ne viss gāja kā par sviestu, jo lielajiem priekšniekiem bija vairāki iebildumi. Piemēram, pretenzijas izraisīja filmas epizode, kad zagļi nozog miličiem automašīnu. Toreiz atskanēja pamācības, ka modrajai un drošajai padomju milicijai neesot iespējams nozagt mašīnu. Bija arī citi iebildumi, tomēr laika gaitā kritiku kaut kā izdevās pieklusināt. Palīdzēja arī Vija Artmane – viņai kā PSRS Tautas skatuves māksliniecei bija liela ietekme, un viņa aizstāvēja filmas režisoru Ēriku Lāci. Turklāt kā filmas māksliniecisko vadītāju piesaistīja krievu slaveno režisoru Leonīdu Gaidaju, kurš bija uzņēmis filmas Kaukāza gūstekne, Briljanta roku un citas. Šāds gājiens vairāk bija domāts priekšnieku acu aizmālēšanai, nevis radošām konsultācijām.

Daudzi asprātīgi risinājumi radās tieši filmēšanas gaitā. Piemēram, zirga krāsošana scenārijā nebija paredzēta – to aktieri izdomāja uz vietas. Ja reiz pārkrāso zagtas automašīnas, kāpēc nevar pārkrāsot zagtu zirgu? Protams, īstā krāsa netika izmantota, aerosola pudelēs iepildīja krīta krāsu.

Gadījās arī kuriozi. Kādā filmēšanas dienā aktieri devušies paēst uz Ādažu ēdnīcu, bet krāsoto zirgu atstājuši ārpusē. Kamēr viņi pusdienojuši, nolijis lietus un melnā krāsa noskalojusies – nu zirgu klājuši violeti pleķi. Kad aktieri braukuši atpakaļ pa Pleskavas šoseju, daudzi braucēji, redzot divus jocīgus tipus ar violetu zirgu, izbrīnā grozījuši pirkstus pie deniņiem.

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Somu pirts ainu filmētas Rīgas Kinostudijas paviljonā. Tur bijis tik šausmīgi auksti, ka pa muti nākusi ārā silta dvaša. Aktieriem metusies zosāda, turklāt viņi vēl bijuši spiesti ik pa laikam dzert ledainu ūdeni, lai atdzesētu iekšas un nebūtu redzami garaiņi. Filmā rādīts, kā Krivāns ar Maisaku somu pirtī vārtās pa grīdu, jo ir šausmīgi karsti un trūkst elpas, bet patiesībā viņi tajā epizodē bija nosaluši kā suņi. Pēc tam Maisaks trīs dienas gulējis slims, bet Leonam uz lūpas izmetusies aukstumpumpa.

Lai vai kā, abi aktieri bija veiksmīgi saspēlējušies un labi zināja, ko viens no otra var sagaidīt. Bija ieceres viņus izmantot arī citos projektos, taču tās diemžēl nerealizējās.  

Uz tirgu… pēc raksturiem

Tā nu bija sanācis, ka Krivāns bija tā saucamo raksturlomu atveidotājs, jo pēc izskata nav līdzinājis lugu galvenajiem varoņiem. Viņš pats par to sprieda tā: “Reizēm saka, ka galvenajam varonim ir daudz vieglāk, jo viņam materiāls ir daudz plašāks, kurā var izpausties. Toties raksturlomu atveidotājiem pašiem kaut kas jāizdomā, lai īsās epizodēs izteiktu visu sava varoņa būtību. Tāpēc man patīk, kad teātrī iedod mazu lomu, un tad desmit, piecpadsmit minūtēs jāpasaka tas, ko cits pateicis pusotras stundas laikā.” 

Krivāns uzskatīja: lai aktieris varētu būt labs raksturotājs, viņam daudz jāstrādā ar sevi – jālasa, jāvēro, jāmācās. Vārdu sakot, vienmēr jātur acis vaļā. Turklāt viss ir atrodams dzīvē, tikai jāprot paņemt. Izcila iespaidu uzkrāšanas vieta viņam bija tirgus – tur interesantu tipāžu nekad netrūka. Pietika tikai vērīgāk ieskatīties pircēju un pārdevēju izdarībās, lai papildinātu savu aktierisko bagāžu ar jauniem iespaidiem. Tirgū viņš centās izprast cilvēkus pēc gaitas un kustībām. Īpašu uzmanību viņš pievērsa acīm, jo tās, viņaprāt, visvairāk spēja pastāstīt par konkrēto cilvēku.

Padomju laikā teātros bija tradīcija – aktierim jubilejā piešķīra kādu īpašu lomu. Un tā 50 gadu jubilejā režisors Kārlis Auškāps Krivānam iedeva lomu monoizrādē Kontrabass. Kā vēlāk izrādījās, tas bija tieši tas, kas viņam bija vajadzīgs. Beidzot viņš varēja izpausties ar smeldzi. Izrādē aktieris meistarīgi atklāja, ka mākslinieka aicinājums saistīts ne tikai ar atzinību, aplausiem un spožiem panākumiem, bet arī ar mokpilnu elli.

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Tas var būt arī lāsts, neticība saviem spēkiem, radošo spēku izsīkums un mokas. Jau vēlāk Leons sprieda: “Man ir bijušas daudzas un skaistas lomas, es biju komiskā plāna aktieris. Kontrabass visam uzlika kroni – es izgaršoju, kā ir, ka tu kāp uz skatuves, un visi kā vienmēr gatavi zviegt, un tad tu viens pats divas stundas turi skatītāju savā varā, un zālē valda absolūts klusums.”

Monoizrāde bija smags darbs, kas prasīja no aktiera pilnīgu atdevi. Leonam bija jāapsver savu spēku sadalījums, smalki jāaprēķina, kur jādod vaļā uz visiem simts procentiem un kur jāatvelk elpa.  Kā nekā uz skatuves viņš bija viens pats.

“Toreiz sapratu, ko nozīmē izrādē spēlēt vienam pašam un piesaistīt skatītāju uzmanību. Pēc šīs izrādes katrreiz 20 minūtes sēdēju ģērbtuvē un iekšēji trīcēju. Bija vajadzīgs labs laiks, lai atbrīvotos no personāža sajūtām.”

1992. gadā Leons ar Kontrabasu iepazīstināja arī tautiešu Anglijā, kur tika uzņemts ar sajūsmu. Laikraksts Brīvā Latvija rakstīja: “Jāpateicas šim talantīgajam aktierim, kas saistīja nedalītu interesi divu stundu ilgā monologā kontrabasista tēlojumā, tas vēl ilgi paliks atmiņā.”

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Leons atzina, ka ar šo izrādi viņš tā pa īstam noskaidroja, kas ir aktiera darbs un kas ir aktiera iekšējā un ārējā tehnika. Pēc Kontrabasa viņš kļuva izvēlīgāks un neņēma pretī kuru katru piedāvājumu, lai cik arī tas vilinošs liktos. “To pašu varu teikt par komiskajiem tēliem. Ja luga nedod tādu iespēju ar komisko tēlu attīstīt arī kādu dziļi nopietnu patiesības līniju, tad man negribas kalpot vienīgi cilvēku smīdināšanai. Tas man ir par maz,” teica Krivāns.

Ar saimnieka tvērienu  

Reiz kāds režisors, apspriežot lomas topošajā izrādē, teicis: tā jau nav nekāda loma un tur nav ko spēlēt, tāpēc tā jādod Krivānam – viņš no tās kaut ko izķibinās. Tas bija Leona raksturā – kaut ko izķibināt.    

Aktrise Olga Dreģe, kura ar Leonu bija ciešā partnerībā asprātīgajā seriālā Sirdsmīļā Monika, sacīja: “Mūsu blakus būšana ir bijusi ļoti interesanta, romantiska, vētraina, kaislīga, aizturēta un reizē prātīga un radoša. Man žēl, ka mūsu Monika vairs neturpināsies. Arī tur Leons varēja likt lietā savas idejas, savu humoru. Domāju, ka mēs bijām interesants pāris. Manuprāt, Leons daudzas labas izdevības ir palaidis garām, jo viņš necīnās par lomu. Viņš ir pietiekami liels savā personiskajā brīvībā. Viņš ir radis pamatīgi iet pa dzīvi un pa skatuvi. Un, ja viņš ko dara, tad pamatīgi.”

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Kad aktierim reiz jautāja, ko viņš gribētu nospēlēt, viņš atbildēja, ka Kangaru Raiņa lugā Uguns un nakts. Leons bija pārliecināts, ka šis tēls jāatklāj pavisam citādi, nekā tas noticis līdz šim. Viņaprāt, Kangars ir dziļi traģisks tēls, kura ceļš uz elli un tautas nodevību sākotnēji bijis bruģēts ar labiem nodomiem. Kangars gribējis ar gudrību un viltību pieveikt svešzemniekus, taču kādā brīdī paklupis. To visu lomā izpētīt un parādīt – tas aktierim licies ārkārtīgi intriģējoši.

Pamatīgums un atbildība par paveikto Krivānam izpaudās arī ārpus teātra. Viņam piemita praktiska cilvēka tvēriens, viņš labprāt saimniekoja savā privātmājā. Jau agrāk ģimenes draugi atzina, ka Leona sievai Gunai ir paveicies ar vīru, jo atšķirībā no lielas daļas mākslinieku viņš bija ļoti saimniecisks un pats veica visus remontdarbus. Turklāt, ja vajadzēja, varēja arī ēst pagatavot un māju uzkopt. Ne velti ģimenē tika atzīts, ka visgaršīgākā soļanka sanāk tieši Leonam.

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Dzīves nogalē savu brīvo laiku Leons veltīja ģimenei. Viņam bija divas meitas un četri mazbērni – visi puikas. “Pateicoties nodzīvotajam laikam, esmu pārliecinājies, ka dzīvē nav nejaušību,” sprieda Krivāns. “Jaunībā cilvēki daudzus atgadījumus uztver kā nejaušus, bet tikai no laika distances iespējams ieraudzīt, ka viss notikušais ir likumsakarība.”

Pēdējā laikā aktierim saasinājās veselības problēmas, arvien biežāk lika manīt cukura diabēts. Jautāts, kā jūtas, viņš atbildēja: “Drusku paņemos pa māju, drusku pastrādāju dārzā, bet neko daudz. Vairāk jau bērni un mazbērni visu dara.” Aktieris devās mūžībā 2020. gada 7. novembrī, šai saulē viņš bija nodzīvojis 82 gadus.

Saistītās ziņas

FOTO: Leona Krivāna ģimene urnu ar viņa pelniem apbedī Meža kapos
82 gadu vecumā mūžībā devies aktieris Leons Krivāns
Martinsone un Krivāns aizvien skumst pēc „Sirdsmīļās Monikas”

 

Citi šobrīd lasa

Publicēti kadri, kā "reālās dzīves Tarzāns" piedzīvoja civilizāciju
Dakteris Jānis Zaļkalns: vai tiešām dzīvojam Sūnu ciemā, neredzot, kas notiek? 7
VIDEO: kāds iedzīvotājs nepakļaujas mājsēdei
Pievienot komentāru

"Единственное, чего я хотела, - это упасть на диван": женщина прошла через все круги ада, пока целых 16 лет лечилась от болезни Лайма

Тамара Глоба составила гороскоп на ноябрь 2021 года: к чему стоит подготовиться знакам зодиака