Dzejas bruņinieks Leons Briedis nevarēja dzīvot bez dabas, sapņiem un mīlestības

Disidents un izraidītais

Leons Briedis, latviešu dzejnieks, rakstnieks, literatūrzinātnieks, literatūrkritiķis, tulkotājs un atdzejotājs, piedzima 1949. gada 16. decembrī kādreizējā Madonas rajona Pamatu ciema Grantiņos. “Augu Madonas pusē, bet nekādi pamesti, dziļi lauki tie nebija; apkārt mājas, birzes, upes, pļavas, meži, purvi... Laukos dzīvojot, tu pazīsti katru putniņu, es visus spīdekļus, zvaigznes pie debesīm zināju. Tagad ir aizmirsies, maz skatos debesīs. Un arī zem kājām. [..] Augu kluss, vientuļš bērns, kaut dzīvoju ļoti spraigi... Nez kas ar mani bija noticis. Jau no piecu sešu gadu vecuma man ļoti patika vienatnības brīži, klusums, lauki. Agri aizrāvos ar lasīšanu, rakstīšanu, un tam vajadzīga pavaļa, brīvs laiks.” Jāpiebilst, ka vajadzība pēc dabas un klusuma brīžiem nezuda arī vēlāk. Jau mūža nogalē dzejnieks par sevi teiks: “Esmu ļoti aizrautīgs, ekspansīvs un ekstravagants. Bet tāpat man vajag kādu brītiņu, kā saka, paelpot svaigu gaisu, paklausīties putnu dziedāšanā.”

Pamats kaislei uz valodām un kultūrām bija ielikts dzejnieka ģimenē. Dažādu valodu un kultūru klātiene pavadījusi Leonu Briedi jau kopš agras bērnības. Viņa māte – literatūras un valodas pasniedzēja – bija cēlusies no Lietuvas poļiem un mācējusi daudz valodu. Arī Leons Briedis izaudzis triju kultūru gaisotnē: latviešu, poļu un krievu. Tāpēc nākamā dzejnieka izvēle studēt valodas bija likumsakarīga. “Mana interese par Spāniju sākās bērnībā. Pusaudža gados es aizrāvos ar spāņu valodu, spāņu dzeju. Viens no pirmajiem spāņu dzejniekiem, kas mani saviļņoja tāpat kā Poruks, tāpat kā Bārda – izcilie latvju dzejas romantiķi, kas bērnībā atstāja uz mani lielu iespaidu –, bija Lorka.”

Siguldā pabeidzis vidusskolu, Leons Briedis 1968. gadā iestājies Latvijas Valsts universitātē, no kuras 1970. gadā izslēgts par “pretpadomju darbību” – faktiski par latviskas tematikas dzejoļu rakstīšanu – bez tiesībām iegūt augstāko izglītību tā laika PSRS teritorijā. Leons Briedis: “Deviņdesmitajos gados, kad nācās to visu atcerēties, kad uzzināju ļoti daudz jaunu faktu par maniem draugiem, kā viņi rīkojušies šajā situācijā, uznāca šausmas. Vienu brīdi biju devis vārdu par to vairs nerunāt, kaut gan aizmirst to nav iespējams, bet... Kā lai to pasaka? Ir jāmāk piedot. Jāprot stāvēt pāri... [..] Ja runā godīgi, nekāds disidents jau es nebiju. Parasts cilvēks, kurš grib runāt latviski, dziedāt latviski, kurš neatzina Latvijas okupāciju, kurš uzskatīja, ka 1944. gadā emigrācijā ir vienotas latviešu tautas daļa, kurš mīlēja latviešu folkloru, latviešu dzejas klasiku, kas pa lielākai daļai izrādījās aizliegta.”

1972. gadā, pēc Knuta Skujenieka un Ulda Bērziņa ieteikuma, Leons Briedis tomēr iestājās Kišiņevas universitātes spāņu valodas un literatūras nodaļā, taču bija spiests izstāties arī no šīs augstskolas, jo uzturēja sakarus ar demokrātiski noskaņoto moldāvu un rumāņu inteliģenci.

Kišiņeva–Maskava–Āfrika

Kišiņevā dzejnieks satika savu mūža mīlestību Mariju Makoveju. Viņi apprecējās, un sieva devās Leonam līdzi uz Rīgu. Arī Marija bija literāte, viņa rakstīja dzeju gan rumāņu, gan latviešu valodā, kā arī tulkoja un publicēja rumāņu valodā Blaumaņa, Skalbes, Brigaderes, Belševicas, Ziedoņa un daudzu citu ievērojamu latviešu autoru darbus. Marija pati par savu nozīmīgāko darbu uzskatīja latviešu dainu atdzejojumu, kas tika izdots Kišiņevā 1991. gadā.

 “No 1972. gada ar vienu kāju esmu dzīvojis Moldovā, Rumānijā. [..] Dažu brīdi šķiet, ka labāk runāju rumāniski, ne latviski. Dzīvojām Rīgā, bet katru vasaru un gandrīz katru brīvu brīdi braucām uz Rumāniju,” teicis dzejnieks. “Abas esam ļoti sirsnīgas, atklātas tautas, poētiskā un muzikālā ziņā apdāvinātas, ar ārkārtīgi skaistu folkloru, dziesmām, dejām, tuvību dabai.[..] Kišiņevā apguvu spāņu valodu, itāļu, portugāļu valodu – visas romāņu valodas aiziet viegli. Ja zini vienu, tad zini visas. Un tā man ir liela bagāža. Vienīgais, ar ko es lepojos, – ar valodu zināšanām.”

1977. gadā Leonam Briedim radās iespēja Maskavā studēt afrikānistiku. Kā pats Briedis stāsta intervijā satori.lv: “Mani fascinēja visi cilvēki, tik dažādo tautu pārstāvji, ko Maskavā satiku (vieglāk nosaukt to tautu pārstāvjus, kuru tur nebija!), bet afrikāņu valodas, un ne tikai valodas, fascinēja visvairāk – tā bija aizraušanās ar kultūru, vēsturi, etnogrāfiju... Visus šķirkļus, kas lielajā Padomju enciklopēdijā ir kādā sakarā par Āfriku, esmu sarakstījis es. Tā, joku pa jokam, sāku studēt suahili jeb pareizāk: isuahili valodu, zulu, kosa, pigmeju valodas, tad “augstāk” – jorubus, ībo tautu valodas (Voli Šojinku, Nobela laureātu literatūrā, esmu pats saticis un spējis pat aprunāties ar viņu). Pazinu toreizējā PSRS ārlietu ministra dēlu Aleksandru Gromiko, vienu no izcilākajiem afrikāņu etnogrāfijas speciālistiem. Tas viss, protams, beidzās ļoti slikti, jo es arī pabiju Āfrikā, lejpus ekvatora, un pēc tam sev teicu – kaut ko tādu var izdarīt tikai jauns un dumjš, jo es jau viens pats tur vazājos apkārt un drusku arī buldurēju tajās valodās.”

Kā daudzu valodu pratējam un ražīgam atdzejotājam Leonam Briedim bija personiski kontakti ar daudziem ievērojamiem literātiem visā pasaulē. Rakstniecības un mūzikas muzejā spilgtākās liecības glabā divi priekšmeti. 1989. gada jūnijā, vēl pirms Čaušesku režīma krišanas, Leons Briedis viesojies Bukarestē, un dzejnieka Marina Soresku mājā tapis viņa portrets – šaržs (tas atrodas muzejā – Red.). Ar šo braucienu saistīts kāds piedzīvojums. Leonam Briedim Bukarestē bija piekomandēta Rumānijas drošības dienesta darbiniece Alla Petresku, kas kontrolēja, ar ko dzejnieks tiekas. Teātra apmeklējuma laikā Briedis esot izmantojis viltību un izbēdzis no drošībnieces pa tualetes logu. Tikai šādi bijis iespējams neviena nepieskatītam apciemot dzejnieku Marinu Soresku.

2009. gadā dzejnieks viesojies Azoru salās, jo bija izdevis Azoru salu dzejas antoloģiju. Tur viņš iepazinies ar brazīliešu dzejnieku, tēlnieku, mākslinieku Semi Bragu. Braga Leonam uzdāvinājis gleznu, kurā attēlots, kā Leons Briedis no Brazīlijas laiviņā pa Golfa straumi iras pie savas sievas Marijas. Šim materiālam pievienots dzejolis rokrakstā. Leona Brieža improvizētajā atdzejojumā no portugāļu valodas tas skan šādi: “Grāmatiņai ir tāds svars, kas nospiež manu galvu. Pat būdama bez svara, tā nospiež manu galvu. Tāpēc es to atstāšu lidmašīnā.” Dzejoļa iemesls bijis šāds: visiem, kas lidojuši no Brazīlijas uz Azoru salām, pazudušas bagāžas – gan Brazīlijas kultūras ministrei, gan Semi Bragam, tāpēc viņi Azoru salās izveidojuši pazudušo čemodānu brālību.

Mērogs – līdz horizontam un atpakaļ

“Dzejas rakstīšana nav darbs. Tas ir prieks. To pašu es gribu attiecināt uz atdzeju. Esmu ļoti priecīgs, ka neviena no šīm abām nozarēm man nav darbs! Ai, cik jauns un dumjš es biju, kad domāju, ka tā ir misija, darbs, sūtība. Jā, perifēriskā nozīmē, bet tas ir ārkārtīgs prieks atklāt savas dzimtās valodas potences,” teicis Leons Briedis. Un vēl: “Vārds dzejnieks kaut kā drusku kaitina. Ar ko esmu labāks par citiem? Par atslēdznieku, santehniķi, žurnālistu, viesmīli? Esmu tāds pats cilvēks, kurš godprātīgi dara savu darbu. Nozīme ir kvalitātei.”

1974. gadā iznāk viņa pirmā dzejoļu grāmata Liepas koks, zalkša asins. Tai seko Laiks mest ēnu (1977), Aizejošais loks (1981), Pēcjāņi (1983).

“Ar šiem krājumiem Leons Briedis iekļaujas Latvijas dzejas zelta laikmeta rindās, un viņa mūžs dzejā ir apbrīnojami produktīvs. Leons Briedis strādā daudz, aizgūtnēm un sevi nežēlodams. [..] Fenomenāls ir Leona Brieža veikums atdzejā (apmēram 50 dzejoļu izlases, krājumi, antoloģijas). Tulkojumi no aromīnu, sardu, retroromānu, galīsiešu, krioļju, nīderlandiešu, latīņu, rumāņu, itāļu, katalāņu, spāņu, franču, portugāļu, japāņu, ukraiņu, serbu, albāņu un horvātu valodām bagātinājuši latviešu lasītāju garīgos apvāršņus, pateicoties viena cilvēka izcilajām prāta spējām uztvert neticamu daudzumu valodu un pārvērst tos skanīgā atdzejā un prozas tulkojumos,” rakstījis Arno Jundze.

Leons Briedis ražīgi strādāja arī citās literatūras nozarēs, rakstot esejas, apceres, scenārijus, literatūrkritiskus rakstus. Rakstījis arī bērniem. “Pēc dabas esmu ļoti ģimenisks cilvēks. Man patīk bērni, tāpēc viņiem rakstu,” izteicies dzejnieks.

Neatņemama Brieža oriģināldzejas sastāvdaļa ir iekšējā muzikalitāte. Atziedi, dvēsele, Muļķe sirds, Cielaviņa, Dāvāja Māriņa, Rozīt manu, nātru dārzā, Kad mēs iemīlēsim, Nevajag mierināt... ir tikai neliela daļa no dzejnieka radītajiem dziesmu tekstiem.

Ja vēlamies gūt priekšstatu par Leona Brieža mērogu, jāatver vietne literatura.lv, kur atrodams plašākais dzejnieka bibliogrāfijas rādītājs, kurā uzskaitīti gandrīz 30 oriģināldzejoļu krājumi, 12 grāmatas bērniem, 4 eseju un apceru krājumi, 2 prozas darbi un apmēram 50 atdzejojumu grāmatas – izlases, antoloģijas, atsevišķu autoru krājumi. 

Pēdējos gados dzejnieks īpaši gandarīts bija par skaisto Neputna izdoto spāņu 20. gadsimta dzejas antoloģiju ar Ilmāra Blumberga ilustrācijām, kuru pats atdzejoja un sastādīja.

Kentaurs un Minerva

1992. gadā Leons Briedis nodibināja žurnālu Kentaurs XXI (iznāca līdz 2010. gadam). Kopš 1994. gada – izdevniecības Minerva dibinātājs un vadītājs. Pieminot dzejnieku, Latvijas Rakstnieku savienība uzsver, cik nozīmīga latviešu kultūrai bijusi Leona Brieža izdevējdarbība. “Pateicoties viņam, latviešu lasītāji guva pieeju diviem intelektuāliem kulturoloģiskas dabas žurnāliem Grāmata un Kentaurs XXI. Ar to publikācijām izaugušas vairākas humanitāro zinību studentu paaudzes. Savukārt Brieža dibinātais apgāds Minerva lasītājiem devis virkni intelektuāli nozīmīgu tekstu, kas, visticamāk, latviešu valodā dienasgaismu nekad neieraudzītu acīmredzamās nekomerciālitātes dēļ. Savā ziņā Leons Briedis un Minerva veica to, ko citās valstīs dara akadēmiskie augstskolu apgādi, tomēr aiz dzejnieka muguras nestāvēja nekādas akadēmiskas struktūrvienības. Tā bija viņa iniciatīva un viņa darbs. Diemžēl ekonomiskā krīze piespieda šo darbu apturēt.”

Tomēr pēc dzejnieka paša stāstītā, pie vainas nav bijusi krīze vien. “1992. gadā mēs ar sievu nodibinājām SIA, izdevām žurnālu Kentaurs un grāmatas, tādas nerentablas lietas. Astoņpadsmit gadu darbojos privātbiznesā, tā ka šo lietu pārzinu perfekti. Sākumā jau viss liekas ļoti vienkārši, lēta nauda ātri sagroza prātu, gribas palīdzēt. Tikai tad, kad tā kārtīgi dabū pa kaklu, sāc saprast. Gribēju iegādāties agrāko Poligrāfiķu klubu, izveidot savu izdevniecību, ko nodot tālāk bērniem. Tur man būtu pašam sava tipogrāfija, kafejnīca, kur lasīt un iepirkties, zāles, kur uzstāties. Plāni bija milzīgi, es nemitīgi riskēju.” Dzejnieks atklāj, ka romānā aprakstītā drauga nodevība dzīvē tiešām ir notikusi, un piebilst, ka nedusmojoties un piedodot, jo tas nekur neved.

Vilcene un atraitnis

Kad 2017. gada vasarā mūžībā aizgāja Marija, dzejnieks to pārdzīvoja ārkārtīgi smagi. Romāns Vilcene un atraitnis tapa pēc sievas nāves un ir veltīts Marijai. Tā atvēršanas svētkos Leons Briedis teica: “Šis brīdis manā mūžā ir ārkārtīgi skaists. Viens no skaistākajiem, kāds pēdējos 20 gados piedzīvots. Pats skaistākais, protams, bija, kad iznāca mana pirmā dzejas grāmata Liepas koks, zalkša asinis.” Dzejnieks atzina, ka romāns ir daļēji autobiogrāfisks, un domāja, ka Marija debesīs ir ļoti pārsteigta un dusmīga. “Literatūra tomēr ir ārkārtīgi intīma. Jo vairāk cenšamies būt objektīvi, jo neinteresantāki kļūstam. Tieši mūsu subjektīvā pasaule – iekšējie pārdzīvojumi un intīmās izjūtas – piešķir krāsu un smaržu mūsu darbiem un izraisa lasītāju interesi.” Darbība notiek Rumānijā, un, tāpat kā romāna galvenais varonis, dzejnieks ir gan kāpis Rumānijas kalnos, gan nakšņojis mednieku būdiņās.

“Nebija nekas jāizdomā pašam, tas nāk no manas dzīves. Kad franču rakstniekam Gistavam Flobēram prasīja, no kā viņš ir norakstījis Bovarī kundzi, viņš atbildēja: “Protams, no sevis paša!” Skaidrs, ka arī es savu varoni norakstīju no sevis... [..] Zaudējuma rūgtums, sāpes liek cilvēkam salūzt vai arī ko apjēgt. Droši vien Marija pati man netīšām pateica priekšā – sapnī, miegā vai manās iedomās. [..] Tā ir brīnumpasaka, kurā jaunais varonis dodas pāri trejdeviņām jūrām, zemēm, debesīm. Tas ir iniciācijas akts, kurā viņam jākļūst citam. Vilks ir sens totēmisks dzīvnieks visu tautu mītos, galvenā varoņa pavadonis ceļā uz mirušo valstību. Viņš to atbalsta, palīdz un atgriež atpakaļ. [..] Drusku padarīju gan sevi, gan citus sliktākus nekā īstenībā. Tieši to draugi visvairāk uzteica – tā ir liela uzdrīkstēšanās, ka mācēji par sevi pateikt arī ko ļoti sliktu.”

Romāns kā jauna pasaule

Pēdējos dzīves gadus dzejnieks pavadīja Jūrmalā, ik dienu peldējās un devās garās pastaigās, kas arvien bijušas auglīgas: “Vienmēr kaut kas rodas – dzejolis vai prozas gabals. Atliek tikai to pierakstīt.” Šajā laikā tapa arī Vilcene un atraitnis. Leons Briedis arī atzīmē, ka rakstīšana ir veids, kā uzzināt daudz jauna par pasauli. “Arī es šā pusgada laikā (romāns tapis pusgada laikā – Red.) daudz uzzināju un izpētīju. Atsvaidzināju atmiņā sīkumiņus, kurus biju piemirsis. Kaut vai to, kā apieties ar petrolejas lampiņu. Nevajag kautrēties no tā, ka tu kaut ko nezini. Sliktāk ir, ja tu negribi uzzināt,” sacījis Briedis. “Pārsteidzošā kārtā es kā romantiski traktēts dzejnieks – Poruka bālais zēns, tā par mani dažs labs ir izteicies – prozā esmu paskarbs un parupjš. Man nepatīk dzejnieku liriskā proza. Tai jābūt tiešai un naturālistiskai.” Tāpat dzejnieks neslēpj, ka romāna rakstīšana viņam sagādājusi grūtības: “Man patīk zināt trīs reizes vairāk, nekā vajadzīgs, lai uzrakstītu attiecīgo teikumu. Šausmīgi nomocījos ar daudzām grāmatas epizodēm, atklāju, cik tas ir grūti – rakstīt prozu. Dzejā ir citi spēles noteikumi.”

Romānā pielietotās zināšanas par puķēm un putniem tiešām nākušas no tēva māsas Karlīnas tantes, kura nodzīvojusi 93 gadus. Viņa arī audzinājusi visus trīs brāļus (Leons bija vecākais – Red.), jo vecāki, lauku skolotāji, bijuši ļoti aizņemti. “Tante Karlīna mūs lika pie visiem lauku darbiem – linus mērkt, kaņepju sviestu grūst, rīkoties ar separatoru, nerunājot par govju slaukšanu, zirgu jūgšanu, ēdiena gatavošanu, kazu cirpšanu, vilnas sagatavošanu. Braucu pat ar traktoru. [..] Dažs mans draugs uzskata, ka viņa ir galvenā varone, ne vilcene vai es. Jo viņa spēj apburt, suģestēt, valdzināt – šī divas klases beigusī sieviete... Viņa lāgā neprata rakstīt, dzīvoja dabas pasaulē.”

Dzīvodams Jūrmalā, dzejnieks uzturēja regulārus kontaktus ar abiem dēliem, ar kuriem, pēc paša teiktā, viņam bija siltas un sirsnīgas attiecības. Viņš stāstījis, ka dēli bijuši spiesti augt vidē, kur sarunas no rīta līdz vakaram grozījušās galvenokārt ap literatūru. Neiztika arī bez politikas, ekonomikas, ekoloģijas. “Reiz vecākais dēls, vēl bērns, ienāca istabā, kad sēdējām diža kompānija, visādi rakstnieki, dzejnieki, un sāka vilkt grāmatas ārā no plauktiem: “Tēti, tev mājās nav nevienas grāmatas!” Bet man bija ap desmit tūkstošiem! Apvainojos – kā nav? Esot tikai dzeja, dzeja, dzeja, neviena normāla krimiķa... [..] Dēliem neko neesmu mācījis. Reiz pārrados mājās, bija astoņdesmitie, un biju ļoti izbrīnījies – nez kāpēc viens no dēliem bļodā mazgā kreklus. Prasu sievai, kas notiek. Viņa saka – bet ko tu pats dari? Arī mazgā savus kreklus, gludini, šuj pogas. Tā ka esmu mācījis, bet ne tīšām. Kā nu man iznācis.” Leona Brieža vecākais dēls Kornēlijs ir programmētājs (“Augām dienām sēž pie datora. Nu, kas tā par dzīvi?” prāto dzejnieks.), jaunākais, Adrians Briedis-Makovejs, ir dzejnieks, dramaturgs un tulkotājs.

Tīrs gars

Pirms 2013. gadā tapušas intervijas dzejnieka, atļaušos teikt, mūžīgo tēlu – citādāku viņu neviens neatceras – lieliski raksturojusi Undīne Adamaite: “Leons Briedis ir kā tīrs gars, pārvilkts ar ādu. Ar brillēm uz deguna un gadu desmitiem nemainīgu frizūru. Dzejnieks nemaz neslēpj, ka intervija viņam sagādā lielu fizisku un garīgu piepūli. Laiku pa laikam viņš iet uz balkona “nomierināties” un “atsapūsties”, izsmēķējot kādu cigareti. Runādams neparastā dziedošā, deklamējošā melodikā, viņš laiku pa laikam izvelk kādu savu senu rakstu vai laikabiedra vēstuli un lasa priekšā. Viņa pirms divdesmit gadiem tapušās esejas par kultūrpolitikas jautājumiem izklausās kā rakstītas iepriekšējā vakarā.”

Nevar nenocitēt šīs intervijas beigas. Leons Briedis: “Pirms kādiem diviem trijiem gadiem gāju cauri parkam, biju noguris, apsēdos Vērmanes dārzā uz soliņa. Blakus apsēdās divas smukas meitenes. [..] Sprieda, par ko rakstīt. Viena bija izvēlējusies kursa darbam Ziedoni, Vācieti vai Belševicu, un otra teica – es izvēlējos tādu dzejnieku – Leonu Briedi. Tā otra paskatījās un teica: ak, Dievs! Viņš taču sen jau miris! Ko tad tu par viņu daudz rakstīsi? Ziniet, laimīgāka cilvēka nebija, jo es turpat blakus sēdēju un klausījos, kā viņas aprunāja manu nāvi. Tā bija viena no manām brīnišķīgākajām epizodēm, kad patiešām jutos pa īstam laimīgs – vēl esmu dzīvs.”

Nobeigumā vēl kāda paša autora atziņa par romānu "Vilcene un atraitnis". Lieki piebilst, ka ar šo atziņu Leons Briedis ir izteicis arī pats sevi: “Ja tā ļoti vispārīgi – grāmata ir par mīlestību. Jo citu tēmu taču nav. Vai tad ir? Viss saistās ar to. [..] Portugāļu dzejnieks Fernando Preso ir teicis – “cik savādi dzejnieka ceļi/viņš liekuļo mūžam un krāpj/un tēlo, cik sāpīgi viņam/kad viņam patiešām sāp”. Man arī varbūt ir izdevies notēlot – kā man sāp! Kad man patiešām sāp.”

Leona Brieža atziņas

* “Jāprot dot, lai saņemtu pretī. Lai gan... kas zina, varbūt nekad neko nesaņemsi. Bet tas neko nenozīmē. Es gribu sevi cienīt, tāpēc došu.”
* “Es piedodu. Tev tomēr jāstāv pāri. Pāri tai situācijai, kurā atrodies. Nedrīkst sevi pazemot, nomesties ceļos zemāk par zemi...”
* “Lai kā arī būtu, darbs – vienalga kāds, roku vai cits – ārstē, un rakstniecība ir vislieliskākais pašterapijas līdzeklis. Tāpēc arī tautasdziesmas tika dziedātas. Mūsu senči ne tikai apbrīnoja visas ētiskās un estētiskās vērtības, bet tā bija palīdzība, kas viņus atspirdzināja, neļāva tā nogurt, kuļot rijas. Dziesmai piemīt spēks, kas cilvēka sirdi nes uz priekšu. Nevis nomāc, sabradā vai nomoka, bet paceļ.”
* “Bieži vien svarīgāk ir nevis lai tevi mīl, bet lai saprot.”
* “Mīlestība ir tik daudzšķautņaina, neizsmeļama, bezgalīga, neizmērojama, ka vienmēr kādam atrodas, ko teikt. Un būs ko teikt. Ja tikai pratīs pateikt.”

Interesanti fakti

* Leons Briedis pats ar mūziku bija uz jūs. Viņš nepazina notis un nespēlēja nevienu mūzikas instrumentu, bet ir sarakstījis vārdus daudzām skaistākajām latviešu dziesmām.

* Leona Brieža dzeja atdzejota praktiski visās Eiropas un bijušās PSRS tautu valodās.

* Dzejnieks Leons Briedis nevarēja dzīvot bez dabas, sapņiem un mīlestības.

* Koncertprogrammā, ar kuru 1997. gada septembrī māsas Skrides un Raimonds Pauls viesojās Japānā, ir ievietots Raimonda Paula un Leona Brieža kopdarba – dziesmas – “Dāvāja Māriņa” vārdu atdzejojums līdzās latviešu tekstam ar notīm. Saskaņā ar Leona Brieža sniegto informāciju Japāna esot vienīgā valsts pasaulē, kur šo dziesmu dzied oriģinālā.

* Ar viņa tekstiem mūziku komponējuši Raimonds Pauls, Jānis Lūsēns, Pēteris Vasks, Uldis Stabulnieks, Adrians Kukuvass, Imants Kalniņš, Juris Kulakovs, Ēriks Ešenvalds un citi.

-----------------------------------------------------------------
Avoti
Diena, Undīne Adamaite; Delfi; NRA Arno Jundze; Patiesā dzīve, Sandra Landorfa; Marians Rižijs; Leons Briedis pasaules kultūras kontekstā. Liecības RMM krājumā; satori.lv; kultūras vēstis.lv