Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Rojs Maizītis

 

Ieva Bondare: "Nav svarīgi, cik vecs esi. Galvenais, lai acis mirdz"

Intervijas
23. maijā 05:00 2021. gada 23. maijā 05:00
 
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Lai arī Ieva Bondare uz pasauli vēlas runāt vien gaišās toņkārtās, tomēr nenoliedz, ka līdzās esot arī bēdas un satraukums. Viņas skaistumkaralienes kronis, ietīts avīzēs,  glabājas zem gultas, un nereti Ieva pārsteidz cilvēkus, lūdzot pavandīties viņu sarūsējušo dzelžu kaudzē. Tas, ka viņas gleznās ir daudz saules, nenozīmē, ka nav arī citu krāsu – sirds drebēšanas, kliedzienu un nerātnības.

Saulainā, bet vēsā pavasara rītā tiekamies Uzvaras parkā. Domu par gleznaino Arkādiju esam atmetušas, jo Ievai līdzi ir divi nevaldāmi pavadoņi – pusotru gadu vecā labradoru meitene Rosē un astoņus mēnešus vecais dalmāciešu jaunulis Merlo. Viņi ņemas kā ūdenszāles un par simt procentiem izpilda Ievas vēlēšanos “lai taču beidzot dabū socializēties”. Lai arī ar Ievu esam tikušās jau agrāk, nav viegli kāpt pāri klišejām. Un arī viņai – sabiedrības aizspriedumiem. Ievā ir milzīga jauda – kā spilgtā saules staru kūlī. No tā siltums tiek ne tikai tuvākajiem. Ieva ir gatava dalīties.

Pie molberta pidžamā

– Pēc tā, ko raksti sociālajos tīklos, varētu šķist, ka tu dzīvo uz skaistas, vientuļas salas…

– Nē... Varbūt apzināti to veidoju, jo uzskatu, ka sociālie tīkli ir vieta, kur dalies ar skaisto, iedvesmo citus ar labām idejām. Manos ierakstos nav nevienas sūdzības vai neapmierinātības. Uzskatu, ka tas neko nemaina; nav jāpiesārņo vide. Cilvēki ir piekusuši un negrib tikties ar tādiem, kuri visu laiku sūdzas, ir neapmierināti ar dzīvi. Ne jau uz vientuļas salas… es dzīvoju savās mājās, ar ģimeni, dzīvniekiem, kopju dārzu, gleznoju. Kovida laikā izremontēju visu pirmo stāvu, tas palīdzēja šo gadu vieglāk izturēt. Atrodu kādu uzdevumu un tad domāju, kā atrisināt.

– Esi teikusi, ka neej pie molberta, lai gan tu laikam uz zemes glezno…

– Arī uz molberta. Bet tā ir taisnība – es nelaižu savos darbos ļauno, bēdīgo, jo gribu radīt laimīgu mākslu, ar labu enerģiju. Esmu priecīga, ka man izdodas sevi tā noturēt, jo daudzi mākslinieki savu sāpi, neapmierinātību, protestu izliek darbos, tādā veidā atbrīvojoties. Lielākais sods man un ģimenei ir, ja ilgstoši negleznoju. Tas nozīmē, ka nejūtos labi. Tad bērni saka – mammu, ej pagleznot! Vairs nevar izturēt... Jo, kad tu glezno, acis mirdz, esi apmierināts, ir enerģija, prieks, spēks.

– Tikpat gudra esi arī attiecībās?

– Sievietei ir laba intuīcija – sajust otru. Jo vecāks kļūsti, jo vairāk ieklausies sevī. Kad nepaklausi iekšējai sajūtai, pēc tam domā – bet es taču zināju, ka tā varētu būt...

– Intuīcija ar gadiem izkopjas vai ir dabas dāvana?

– Gan jau abi. Vai arī ir tā – kam ir, tam ir, kam nav, tam nav. Kā ar gaumi – ne par kādu naudu nenopirkt.

– Kā domā – tevī ir teicamnieces sindroms?

– Ir. Agrāk bija lielāks, tagad mācos vairs nebūt tik perfekta. Kādreiz man vispirms bija māja jāiztīra, jāieliek veļa mazgāties, jāuztaisa ēst, tad varēju gleznot. Tā diena paiet, gaisma zūd… Tagad mana prioritāte ir gleznošana, un pārējo, izrādās, var paspēt pēc tam. Gleznoju, kamēr ir spēks un enerģija, bet arī ikdienišķie darbiņi tiek izdarīti, nekas nav atstāts novārtā. Bet līdz tam man bija jāizaug.

Kad man bija mazi bērni, prioritāte bija viņi, un es pati ar savu profesionālo izaugsmi – pašā galā. Mammas un sievas misija bija, ir un, cerams, būs vienmēr. Šķiet, Ieva Iltnere intervijā teica, ka viņa, nenovelkot pidžamu, var gleznot dienu un nakti – ja ir, ko teikt. Domāju: ak dievs, vai kādreiz pienāks mirklis, kad es tā varēšu – no rīta pamosties un iet darbnīcā strādāt. Nu tas ir pienācis – es varu, nenovelkot pidžamu, gleznot.

– Tā esi darījusi?

– Jā. Instagramā ir bildes – tik laimīga! Domāju, cik ātri tas pienāca. Tikko Jasmīna bija piedzimusi, trešā mazā pelīte, mašīnas krēsliņā ar mani brauca pie skolotāja Valda Buša, un Bušiņš teica, ka glezniecība vecumdienās mani paglābs no vientulības. Klausījos – kāda vientulība?! Man ir vāveres ritenis ar trim bērniem, visus pulciņus samenedžēt... Tagad mazākajai ir septiņpadsmit, un saprotu, ko viņš gribēja teikt.

– Jūti, ka bērni iet prom?

– Jā, ka viņiem daudz mazāk esmu vajadzīga, ir patstāvīgi. Ēst var uztaisīt arī man, ja esmu aizņemta, strādāju. Baigi forši – visu dienu gleznot, vakarā apsēsties: o, neesmu pidžamu novilkusi! Tā, protams, nav katru dienu, bet tādi mirkļi ir burvīgi. Lai gan man mājās patīk, negribu teikt, sapucēties, bet saģērbties, uzkrāsoties. Tas visvairāk vajadzīgs man pašai.

– Tu ikdienā krāsojies?

– Jā, bet tas ir tā – ja no rīta uzkrāsoju lūpas, man visu dienu tādas būs. Man to vajag… Māksliniekiem ir ļoti svarīgi, kā viņi paši izskatās. Mana pidžama nav neglīta, bet ir svarīgi apģērbties, uzkrāsoties un iet strādāt – lai, ieskatoties spogulī, vienmēr varu pasmaidīt. Man tuvie pamanītu, ja kaut kas nebūtu kārtībā – ar mani vai māju.

– Standarts?

– Jā. Skaists galdauts – arī standarts. Domāju, tas kalpos par piemēru bērniem viņu dzīvē. Ticu, ka arī viņiem būs svarīgi skaisti uzklāt galdu, māju sakārtot, pašiem labi izskatīties. Tradīcijās ir spēks – tam es piekrītu.

Dārzs, kam jāizaug

– Ko esi mantojusi no savas bērnības ģimenes?

– Ļoti daudz no omītes, pie viņas mēs dzīvojām. Omīte ļoti labi gatavoja, viņai patika uzņemt ciemiņus. Tās īpašības redzu arī sevī. Ne velti saka: caur paaudzi viss atgriežas – mazbērnos.

– Esi Rīgas meitene?

– Gandrīz Mārupes. Kopš bērnības. Uzaugu tajā pusē un turpat vien esmu – divsimt metru no dzimtas mājām. Mana brāļa ģimene un mamma ir ļoti tuvu. Tur arī mani bērni uzauga. Divdesmit gadu laikā esmu sastādījusi, izkopusi dārzu, tagad gaidām, kad koki būs lieli. Mārtiņa mammai, ko mīļi dēvējam par Puķu omīti, ir teiciens, ka dzīves laikā mājas var uzcelt vairākas, bet dārzu izaudzēt  tikai vienu. Mums lielākā vērtība bija simtgadīgi ozoli un liepas pie pašas iebrauktuves, tos ļoti saudzējām, lai ir vismaz daži lieli koki. Ļoti sāp sirds, ja tādus izcērt un vietā stāda mazas pīckiņas. Ārprāts!

– Arboristi piedāvā stādīt lielus kokus, bet tas ir ļoti dārgi.

– Tā ir. Mums ir pieredze dzīvot Amerikā. Kad braucām prom, gribēju atvest vienu koku – dogvudu. Tāds pie mūsu mājām ziedēja balts. Aizbraucu uz dārzniecību – parādiet man mazāko dogvudu, ko varu nopirkt! Mani pieveda pie divdesmit metru augsta koka, skatos – tas tiešām ir mazākais? Amerikāņiem nav laika izaudzēt dārzu, viņi stāda jau lielus. Mums kaimiņos cēla māju. Vienu dienu klajš lauks, nākamajā ar milzīgiem ceļamkrāniem milzīgās bedrēs liek lielus kokus. Tāpēc viņiem nav tik lielas piesaistes vietai.

Foto: Rojs Maizītis

– Nav redzējuši izaugam.

– Jā. Mēs katru gadu stādām klāt, ir vairāk nekā simts koku. Laikam dārzs ir vērtīgākais, jo tajā ir ielikts viss – sirds un dvēsele. Stādījām mazākus kokus, tādi vieglāk apsakņojas, bet tikai pēc septiņiem gadiem tie sāka augt – o, beidzot kaut kas! Pēc gadiem vēl skaistāku to piedzīvosim. Ja vari izaudzēt pats uz klaja lauka no mazām pīckiņām, dārzs vienmēr būs svēts, vilks atpakaļ, nevarēsi vieglprātīgi atdot. Tāpēc amerikāņi var mainīt vietas, darbavietas no vienas uz nākamo. Varbūt manto kādu rančo no omītes, bet tam nepieķeras. Mēs katru gadu stādot, audzējot, redzot, kā viss veidojas, neesam ar mieru tā vienkārši to pamest, izmainīt.

– Jūsu ģimenes draugi ir Freibergu pāris. Pagājušajā vasarā Imantam prasīju, kā bija aizbraukt no Kanādas, viņš teica – mēs esam nomadi. Tā ir cita filozofija – viņi spēj iesakņoties…

– Jā, tik daudz pārcēlušies… Imantam – ordenis, ka vienmēr sekojis savai sirdsmīļotajai, bijis blakus, atbalstījis. Nezinu otru tādu vīrieti. Tā ir laime, ka mums ir šī draudzība, iespēja redzēt, mācīties. Man pirms pāris dienām bija dzimšanas diena, Imants ar Vairu piezvana un apsveic, novēl veselību, spēku, izturību. Vienmēr atcerēšos, kā Imantiņš ar Vairu zelta kāzu jubilejā publiski teica – mēs līgumu, ka būsim kopā, noslēdzam tikai uz gadu. Toreiz domāju – kā tā… Tagad, kad jau 29 gadus esmu laulībā, sāku viņus saprast – tas ir ar humoru un milzīgu mīlestību. Katru gadu nosolīties vēl vienu būt kopā – tik skaisti.

– Droši vien cilvēki aplaužas, būvējot milzīgus sapņus, un, ja kas nepiepildās, sašļūk.

– Tas, manuprāt, atkarīgs no paša – esi vai neesi komandā. Nav visu laiku rožu laiks, jāmāk otru atbalstīt, būt stiprajam plecam. Tagad varu teikt, ka jau bez vārdiem pazīstu savu vīru, tikai pēc acu skatiena un kustībām zinu, kas notiek, ko viņš grib vai negrib teikt. Otra cilvēka sajušana veidojas ar gadiem – caur uzticēšanos, kopā būšanu, mīlestību.

– Šajā ziņā esi diplomātes skolu izgājusi?

– Noteikti. Ļoti daudz esmu iemācījusies, esot blakus Mārtiņam viņa pienākumos. Tās ir ļoti skaistas atmiņas un neatsverama pieredze, tik milzīga, ko nekur nevar iemācīties, izlasīt.

– Man tavi vārdi palikuši atmiņā – tikai esot tik tuvu, var sajust, cik traki reizēm ir.

– Esot blakus, tu jūti, kā tas otrs cilvēks guļ. Redzi, Mārtiņš vienmēr ģimeni ir centies pasargāt. Par to mēs viņu ļoti mīlam un cienām, jo nevajag visiem pārdzīvot un negulēt. Savukārt man ir jārūpējas, lai mājās ir laba atmosfēra, iespēja atpūsties un savākties.

– Reizēm viņš ir prasījis tev padomu?

– Vienmēr pati esmu devusi (smejas). Ir jomas, kurās viņš man totāli uzticas, un ir tādas, kurās nejaucos. Uzskatu, ka visiem nevajag darīt visu. Katram ir jāpaveic tas, ko viņš māk, kas viņam padodas, patīk. Citādi tikai ciešam, ne iegūstam. Ir jāmāk pareizajā mirklī dot piespēles. Tas nekas, ka otrs iemet grozā, viņš novērtē arī tavu devumu. Katram jādara tas, uz ko ir aicinājums. Pēc tāda principa arī mēģinu dzīvot.

Bez avārijas ugunīm

– Vai jūti, ka saviem meitēniem, kas ir pusaudžu vecumā, esi uzticības persona?

– Es ceru. Līdz galam jau nezinu. Katrs no mūsu bērniem ir citāds, nav līdzīgi nemaz. Mūžīgais jautājums – kā tiem pašiem vecākiem ar vienādu audzināšanu tik dažādi bērni izaug? Labi, viens jaunībā dzimis, otrs vēlāk… Mazu daļu var sabiedrība dot, skola un skolotāji, bet lielākā tomēr nāk no vērtībām, ko ieaudzini bērnībā.

– Psihoterapeiti teic, ka pusaudži izvēlas pretējo, jo meklē ceļu prom. Domā, vēlāk viņi atgriežas pie ģimenes vērtībām, kad ir izdauzījušies, izklejojušies?

– Kā nu kurš. Domāju, agrāk vai vēlāk pie saknēm atgriežas. Katram ir vajadzīgs savs ceļš. Jo vairāk mēģināsi no tā nosargāt, jo lielāka iespējamība, ka notiks tieši pretējais. Tāpēc labāk nekrist galējībās, vērtējumus nepaust skaļi, neteikt bērniem, jo kādā mirklī pretī var saņemt protestu.

– Tu viņiem dod diezgan daudz brīvības?

– Jā. Nav variantu. Ja nedosi, pēc tam var pārmest vai darīt tieši pretējo.

– Redzu, ka uz tavas mašīnas ir M burts. Meitas mācās braukt?

– Jaunākais bērns ir piesēdies pie stūres, ļoti laimīgs. Mēs ļaujam un uzticamies. Uzskatu, tas jāiemācās jaunībā. Otra meita tiesības nolika ziemā un uzreiz pateica – nebraukšu vismaz gadu, stress šausmīgs.

Aizbraucām uz autoskolu pateikt paldies par labu mācīšanu, ka ar pirmo reizi nokārtoja eksāmenus, tur instruktore saka – tagad apsolies, ka brauksi… Pēc pāris dienām meita prasa – aizvedīsi mani uz Baltezeru? Saku – nē, tu pati brauksi. Ir ziema, ledus, tumšs, liela mašīna, viņa viena nav braukusi, esot bail. Saku – tam ir domāts Waze, malējā josla, sliktākajā gadījumā avārijas ugunis. Ja kas, vari apstāties, brauksim pakaļ, bet tev tas jādara. Protams, viņa aizbrauca ļoti labi, atbrauca, bet man tā drebēja sirds. Taču zināju – ja aizvedīšu, kas, protams, būs vienkāršāk, viņai vienmēr būs bailes.

– Jāpagrūž no ligzdas, komforta zonas ārā?

– Jā. Kad viņa to ceļu izbrauca, domāju – cik labi, ka neiepauzēju sniega vai pieredzes trūkuma dēļ. Ir mirkļi, kuros jāļauj.

Mans dzīvesprieks

– Tavs lielais dēls bija tālu prom – Dienvidāfrikā…

– Nu ir atpakaļ, abi ar sievu pabeiguši augstskolu, atgriezušies. Esam laimīgi, ka visi bērni pašlaik ir mums blakus.

– Tu viņus tur apciemoji?

– Biju pēdējā mēnesī, un ļoti priecīga esmu arī par to pieredzi. Pēc tam bija izstāde – emocijas un krāsas. Āfrikā gaisma spīd citādi. Olivjero Toskāni, skandalozi slavenais Benetton fotogrāfs, man uzdāvināja savu grāmatu ar ierakstu: “Labu gaismu!” Domāju – jā, tā man ir ļoti svarīga. Kā jebkuram no mums, un katrā dzīves jomā. Ar labu gaismu – tāpat kā ar labu stāju – dzīvē var izdarīt daudz. Ziemā reizēm tās nav visu dienu – mākoņi, tumsa. Ja ir kaut dažas stundas, varu pārbīdīt plānus, tikšanās, lai tikai spētu pagleznot.

– Kā domā – kad Mārtiņš atbalstīja tavu vēlmi studēt Mākslas akadēmijā, viņš nojauta, ka liek pamatu tavam dzīvespriekam?

– Domāju, jā. Universitāti biju pabeigusi, bakalauru ieguvusi, bija divi bērni, un kādā mirklī viņš jautāja – ko vēl tu gribi iemācīties? Teicu, ka vienmēr esmu gribējusi zīmēt, gleznot. Negāju mācīties, lai iegūtu vēl vienu augstāko izglītību, bet savai sirdij. Divi vīrieši man ticēja – Mārtiņš un mīļais Arnolds Plaudis, mans pirmais skolotājs. Viņš motivēja – krāsu un kompozīcijas izjūta tev ir.

Bet daudzi teica – tu esi traka, bez rozīšiem, lietišķajiem, vecāki nav mākslinieki, tev nav nekā, lai stātos gleznotājos... Ej, kur mazāks konkurss. Teicu – nē. Ja neiestāšos, turpināšu braukt pie Plaudīša zīmēt, mācīties. Kad iestājos, baudīju, kā sūklītis ņēmu no visiem, man vienmēr bija jautājumi, var teikt – meklēju sevi. Kamēr nebiju ieguvusi maģistra grādu, nevienā izstādē nepiedalījos. Bija svarīgi noticēt, ka es to varu, ka man sanāk.

Pēdējos sešos gados esmu atradusi savu rokrakstu. Ar katru darbu redzu, ka vēl attīstos, progresēju. Kā pianistam katru dienu jātrenē pirksti, tā man jāglezno. Trenēju savu špakteļlāpstiņu, aci. Tagad saprotu Bušiņa teikto, ka glezniecība glābs no vientulības, un visiem cenšos dot padomu: atrodi to, kas piepilda, tad daudzreiz vieglāk būs izdarīt visus pārējos darbiņus, vieglāk dzīvot, jo tev būs šie prieka mirkļi – kaut stunda dienā vai divas nedēļā. Tā var būt izšūšana ar pērlēm vai veidošana…

Atrodi brīdi, kad esi tikai ar sevi, kad jūties laimīgs, tad arī pārējie būs ieguvēji, būs laimīgāka pasaule, ģimene. Vecumdienās daudzi ir vientuļi, jo nav atraduši, ar ko sevi piepildīt. Nebūs draugs vai ģimene visu laiku blakus, ir jāmeklē, kas sagādā gandarījumu, prieku, laimes mirkļus.

Kopdarbs ar nejaušību

– Mācoties akadēmijā, gan teorijā, gan praksē redzēji, ka mākslā ir viss emociju spektrs. Munka Kliedzienu pazīst visa pasaule, tas maksā miljonus…

– Jā… Bet kāds profesors teica – glezno tā, lai pašam patiktu, tad sanāks. Neglezno klientam, pasūtījumam, neskrien līdzi tendencēm, tad arī citi ieraudzīs, ko gribi teikt. Mākslinieki ir laimīgi cilvēki, viņi nekalpo, nevergo, ja rada to, ko grib. Arī akadēmijā visi bija laimīgi. Pat tantiņa, kas deva atslēgas, vienmēr smaidīja. Man akadēmija ir mīļākā, labākā augstskola, tā vienmēr būs manā sirdī.

– Tev tomēr ir bijis skaudrs darbs – Arnolda krūšutēls Kliedziens pēc viņa aiziešanas.

– Jā, tapa gandrīz nākamajā dienā, biju otrajā kursā. Tajā mirklī izkliedzu sāpi. Tautā Plaudi dēvēja par nepareizo cilvēku, tāpēc skulptūrā viņa galva bija otrādi, mute vaļā. Tas bija mans SOS, palīgā sauciens. Tā stāv manā darba istabā goda vietā, zinu, ka Arnoldiņš visu laiku ir ar mani, viņa svētību jūtu joprojām, tur – no augšas.

– Arnoldam bija zīmējumi – kā ar flomāsteru vilkti līniju vijumi. Tos redzu arī tavās drāšu skulptūrās. Tā varētu būt?

– Laikam arī tam no viņa esmu dabūjusi svētību. To pusi ļoti daudzi nezina – gadus desmit ceļu sarūsējušas drātis jūrmalā, mežā, lienu vecos šķūnīšos, pat no Toskānas esmu vedusi čemodānā. Parasti uzreiz neredzu, kas tur ir, paiet gads vai trīs, un ieraugu seju, tad jāliek uz podesta.

Foto: Rojs Maizītis

– Īstenībā autors ir nejaušība. Tu kā māksliniece to ieraudzīji.

– Es to saucu par recycling art – vecajam priekšmetam dodu iespēju dzīvot mākslas objektā. Šie darbi ir manā mājā, bet ticu, ka reiz to būs pietiekami daudz, lai uztaisītu izstādi, parādītu publiski. To zina vien tie, kuri nāk pie manis ciemos. Daudzi nesaliek kopā, ka tie ir mani darbi. Biju atradusi malkas pagali, kurā drātis savērpušās, tur ieraudzīju dejotājus – sievieti ar vīrieti. Vedot mājās, pēkšņi sajutu – kaut kur to esmu jau redzējusi… Arnolda dāvinātā zīmējumā, kas tapis 1968. gadā, ieraudzīju, un es tieši to pašu esmu atradusi pagalē. Stāv blakus viens otram, pat tagad stāstot zosāda...

Saprotu, ka viņš ir devis apstiprinājumu – arī šo tu vari, rocies pa miskastēm, velc ārā, cel no zemes, dod iespēju dzīvot mākslā. Viss sākās ar to, ka Sīkragā atradu drāšu murskuli un uzreiz tajā redzēju ugunskuru; tur tādus lielus pie jūras dedzina. Uzliku uz podesta – re, kur mani saulgrieži! Tagad, ja redzu sarūsējušas drātis, lūdzu, vai drīkstu apskatīties. Nesen divās drātīs, kas nez cik ilgi bija nostāvējušas dārza stūrī, pēkšņi ieraudzīju – te ir bullis, te maratonskrējējs… Tas nav uz sitiena, ka uzreiz zini, bet jūti, ka būs.

– Jāpienāk īpašam mirklim, kad saslēdzies ar objektu?

– Jā. Bija fantastisks projekts galerijā Putti – katrs mākslinieks radīja savu brošiņu. Zināju, ka gribu to veidot no tā, ar ko ikdienā strādāju. No paletes tīrot veco krāsu, nez kāpēc to vienmēr liku spainītī. Pienāca mirklis, kad to ar epoksīda sveķiem saliku un izgriezu brošiņu – Ievu un Ādamu, kā pirmsākumu. Tas pats recycling art. Arī krāsu tūbiņas krājas. Ticu, arī no tām izveidošu mākslas objektu, nemetīšu miskastē, bet radīšu vēl kaut ko. Sapņoju par vides objektiem savā lielajā dārzā. Kamēr nav tādas iespējas, esmu laimīga, ka Rūmenes muižā ir mana skulptūra Dejotāji – gandrīz divmetrīga, atlieta bronzā. Vēlos, lai arī mājās man būtu vairākas dārza skulptūras – izklaidus starp kokiem un krūmiem. Abstraktas un konkrētas.

– Man patika tava izstāde par Āfrikas krāsām un faktūrām.

– Ubuntu – tā ir līdzcietība pret otru cilvēku. Tas viņiem tāds teiciens, kad otram grib teikt ko labu. Dizaina salonā Trantini palikusi vien puse izstādes. Oficiāli tā bija vaļā sešas dienas, virtuālajā vidē izdevās pusi darbu pārdot. Tagad salons ir atvērts, bet izstādi atjaunot nevaram, tad pircējiem būtu jālūdz aizdot darbus atpakaļ, bet es to nedarīšu. Taisīšu jaunus, arī par Āfriku. Tur saule ir tik īpaša, ļoti iedvesmo. Šeit pietrūkst siltuma, daudzi grib savā telpā ienest papildus krāsu, gaismu, labo enerģiju. Ir forši, ka varu radīt darbus, ko arī otrs sajūt un grib. Nav nekā labāka par īsziņu no rīta: “Katru reizi, kad paskatos uz tavu darbu, es priecājos.”

Saistītās ziņas

Ieva Bondare 47 gadu vecumā piepilda bērnības sapni par Āfriku
Ieva Bondare ar gleznošanu tagad uztur ģimeni: "Beidzot mani var saukt par mākslinieci"
Grezni tērpi, apakšveļa un Bondaru meita modeles lomā. FOTO

Kur tas kronis palika

– Vai tev ir nācies sevi pārbūvēt kā cilvēku?

– Man ir nācies sev noticēt.

– Bet iekšēji – varbūt estētiskas vērtības?

– Nē, domāju, es sevi attīstu par vēl labāku. Man nekas tāds nav bijis sev jānodara, jāpārkāpj, kas nodarītu ko sliktu. Esmu daudz spēcīgāka, jaudīgāka kļuvusi, arī caur grūtībām.

– Droši vien nebija viegli studēt, kad kursabiedri ir daudz jaunāki.

– Nācās sevi pierādīt. Mani vērtēja stipri stingrāk. Mana pirmā izstāde bija Vašingtonā, ne Latvijā, jo tā vienmēr ir sevis atkailināšana. Vēl man bija jāmācās savus darbus atdot prom, pārdot. Katrs ir kā iznēsāts bērns, tā māksliniekam ir – esi bijis ar viņu radīšanas brīdī, tāpēc tie ir ļoti dārgi. Emocionāli. Pirmajos gados bija vieglāk uzdāvināt draugiem, jo zināju – aiziešu pie viņiem, paglaudīšu maliņu (smejas). Bet dot prom un radīt jaunus… Nav vienkārši, no katra grūti šķirties. Kad prasa par cenu, saku – tas atkarīgs no izmēra, krāsu daudzuma un emocionālās piesaistes.

– Tev bija uzlikts štamps arī ar to, ka biji skaistumkaraliene. To jomu mēdz uzskatīt par kičam, popkultūrai piederīgu.

– Vismaz padsmit gadu cīnījos, lai šo titulu neliek priekšā kā pirmo. Lūdzos, vai nevar citādi, teiksim, par profesionālu mūziķi, filologu, kaut trīs bērnu mammu, Bondara sievu saukt – vienalga, tikai nelieciet titulus. Un ik pa laikam kāds ieliek! Ar jaunāko meitu reiz braucām mājās, viņa saka – mamm, klasē meitenes saka, ka tev mājās ir kronis, bet es saku: tas nevar būt, jo nekad dzīvē kroni neesmu redzējusi. Teicu – nu, ir kronis… Viņa – kā?!

Foto: Rojs Maizītis

– Ļāvi princešu vecumam izaugt cauri!

– Viņai nebija princešu laika. Manam krustdēlam ir meitiņa, kurai visu laiku ir kronīši galvā. Gan viņai, gan man tas bija ļoti emocionāls mirklis, kad savu kroni uzliku viņai galvā. Tas skatiens, sajūtas… Pēc ilgiem laikiem atkal sajutu pozitīvu vibrāciju. Līdz šim es tiešām to apzināti biju… slēpusi? Avīzēs sasaiņots, tas bija kartona kastē zem gultas. Meitas nezina, ka mammai ir kronis, viņa ir titula īpašniece. Viņām nav intereses par to.

Bet varu teikt, ka esmu pateicīga tam laikam, jo ļoti daudz iemācījos, arī izdarīju labdarībā. Albānijā bēgļu nometnēs dalīju dāvanas, redzēju, kā tur dzīve notiek. Arī Latvijā ļoti daudz esmu darījusi pabērnu labā. Tā bija daļa no pienākumiem, bet arī aicinājums. Joprojām atbalstu, varbūt tieši tāpēc... Ja man nebūtu tādas pieredzes, es dzīvotu ilūzijās par bērnunamiem. Esmu redzējusi otru pusi, tā ir pieredze, kas nav vienkārši iegūstama.

– Vai tev šīs zināšanas, attiecības ar skaisto ir devušas mieru attiecībā pret laiku, savu novecošanu?

– Oi, es nekad neesmu slēpusi vecumu!

– Piedod, tev jau ir piecdesmit?

– Šogad palika četrdesmit deviņi. Sirdī jūtos kā 26, bet domāju, ka izskatos un jūtos labāk. Toreiz biju nepārliecināta, bailīga, bez spēka un jaudas. Arī stājas nekādas. Man liekas, dabīgi novecot ir skaisti. Gribētos, lai uz žurnālu vākiem vairāk ir sirmu kundzīšu ar grumbām un sirds gudrību skatienā, ne jaunie, nopulētie varianti. Bet pasaules kults ir tāds... Gan kādā mirklī aiziesim līdz dabīgajam. Nav svarīgi, cik vecs esi, bet lai acis mirdz, ir interese par dzīvi, enerģija priecāties, baudīt katru gadu, kāds nu tas ir. Baudīt to, kas ir tagad, nevis domāt par pagātni vai šausmināties par nākotni. Vienkārši – būt pie spēka, enerģijas, acu mirdzuma. Manā gadījumā – lai ir mani mīļie, ģimene blakus, lai ar viņiem viss labi.

– Kas tagad ir tavā skiču burtnīcā?

– Skices jaunai izstādei. Jau zinu desmit darbus, ko gribu gleznot.

– Vari atklāt, kas tajos būs?

– Āfrikas saule un krāsas.

Citi šobrīd lasa

Šokējošs nozieguma atrisinājums: atraitnis raudāja pie sievas kapa, bet viņa alibi izgāza viedpulkstenis
Kājiņas kā modelei: 88 gadus vecā seriāla "Dinastija" zvaigzne pārsteidz ar brīvdienu fotogrāfijām 5
Kādai sievietei Vecāķu pludmalē pazūd piecgadīgā meita

13 лет спустя: как сейчас выглядят звезды сериала "Универ"

"Если бы мы потеряли еще день, я бы умерла": экс-жена Аршавина показала свое изменившееся лицо без прикрас