Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Mūsdienām raksturīgā izjūta, ka laiks skrien par ātru, ir palikusi neatrisināta mīkla. (Foto: Shutterstock)

Laiks skrien arvien ātrāk, pandēmija stāv uz vietas: realitāte vai ilūzija

Cita pasaule
23. maijā 05:28 2021. gada 23. maijā 05:28
  Inguna Mukāne | "Patiesā Dzīve"
Kļūstot vecākiem, mums bieži vien šķiet, ka laiks skrien aizvien ātrāk un ātrāk. Psihologi ir konstatējuši šo subjektīvo laika paātrināšanos, bet attiecībā uz tās cēloņiem īstas vienprātības joprojām nav. Tagad arī Covid-19 pandēmija ir pa savam sagrozījusi mūsu laika uztveri, dzīve rit pavisam citā ritmā. Kā samierināties, ka laiks tik traki skrien?

Cilvēku laika uztvere un galvenie faktori, kas to veido, ir labi izpētīta parādība. Tomēr mūsdienām raksturīgā izjūta, ka laiks skrien par ātru, kas ar gadiem pieaug, ir palikusi neatrisināta mīkla. Vairums no mums domā, ka laiks paiet ātri vienkārši tāpēc, ka mums ir daudz darāmā un nepagūstam visu izdarīt. Pētnieki to nosaukuši par laika spiedienu, un tas iet roku rokā ar stresu. Tādējādi mūsu laika uztvere steidzas.

Nesen zinātnieki nāca klajā ar jaunu izskaidrojumu, kāpēc pieaugušajiem atšķirībā no bērniem šķiet, ka laiks skrien ātrāk, taču tā nav ne pirmā, ne pēdējā teorija šajā jautājumā. Lai šo laika putru vēl sabiezinātu, janvārī fiziķi paziņoja, ka Zeme ir pārspējusi pati savu rekordu, 2020. gadā griežoties ap savu asi ātrāk nekā jebkad iepriekš. Savukārt kāds pētījums atklāja, ka pandēmijas ierobežojumi vairumam cilvēku ir izmainījuši viņu laika uztveri.

Pandēmijas laika zīmogs

Jau pagājušajā gadā zinātnieki Lielbritānijā aptaujāja vairāk nekā 600 cilvēku, lai noskaidrotu viņu laika uztveri cietstāves periodā. Viņi atklāja, ka pandēmijas ierobežojumi, sociālā un fiziskā distancēšanās 80 % iedzīvotāju bija mainījusi laika uztveri uz vienu vai otru pusi, proti, 40 % aptaujas dalībnieku šķita, ka laiks lokdauna situācijā paskrien ātrāk, bet vēl 40 % likās, ka tas velkas daudz gausāk.

Rezultāti liecināja, ka jauniem cilvēkiem bija tendence izjust laika paātrināšanos lokdauna apstākļos, it sevišķi, ja viņi bija aizņemti, ja viņu stresa līmenis bija zems un ja viņi bija apmierināti ar savu sociālo mijiedarbību. Arī lielākajai daļai introvertu (cilvēki, kam ir mazāka nepieciešamība pēc sabiedriskajiem kontaktiem) šķita, ka laiks skrien.

Savukārt vecāka gadagājuma cilvēkiem un tiem, kuru apmierinātība ar sociālo vajadzību realizēšanu bija samazinājusies, lokdauna laiks ritēja daudz gausāk nekā parasti. Arī ekstraverti (cilvēki, kuriem ir liela vajadzība pēc sabiedrības) jutās, it kā laiks vilktos gliemeža gaitā.

Protams, mūsu laika uztvere nobīdās regulāri – vienalga, ir vai nav lokdauns. Tas notiek atkarībā no aktivitātēm, emocijām vai vides, kurā atrodamies. Iepriekš pētījumos bija atklāts, ka pozitīvs emocionālais stāvoklis un lielāks satraukums ir ciešā kontekstā ar sajūtu, ka laiks tajā brīdī paskrien daudz ātrāk, savukārt negatīvas emocijas (īpaši skumjas) un zems uzbudinājuma līmenis izraisa sajūtu, ka laiks knapi velkas.

Piemēram, depresijas pacienti ziņo, ka depresijas lēkmju laikā viņiem laiks rit daudz lēnāk nekā parasti. Garlaicība arī ir viens no faktoriem, kam atklāta ietekme uz laiku, liekot tam palēnināties. Tādējādi mūsu laika uztveres izmaiņas pandēmijas laikā var lielā mērā izskaidrot, un tas patiesībā nav tik dramatiski, kā varbūt sākumā šķita.

Foto: Shutterstock

Pulksteņa laiks nav tavs laiks

Pulksteņa rādītais laiks un mūsu laika izjūta ir divas atšķirīgas lietas, jo mūsu laika uztvere ir realitātes notikumu ātruma, tempa, ritma un secības subjektīvais atspoguļojums. Kādā pētījumā izteikta hipotēze, ka mūsu subjektīvo laika uztveri varētu ietekmēt četri faktori: cilvēka dzīves pieredze, cilvēka attieksme pret laiku, situācija noteiktajā laika periodā un tas, ko cilvēks dara konkrētajā laikā.

Pētnieki to uzskata par pavisam unikālu maņu, jo nav atklāti nekādi speciāli receptori vai īpašas sajūtas, kas atbildētu par laika uztveri. Valda uzskats, ka tai drīzāk ir kognitīvs nekā fizisks vai neiroloģisks pamats.

Pētījumi par laika uztveri aizsākās 19. gadsimtā, un par vienu no pionieriem šajā jomā atzīts izcilais vācbaltiešu biologs Kārlis Ernests fon Bērs no Igaunijas (1812.–1813. gadā pēc Napoleona iebrukuma viņš strādāja par ārstu kādā lazaretē Rīgā). Bērs viens no pirmajiem lietoja jēdzienu bioloģiskais laiks.

Gadu gaitā zinātnieki atklājuši dažādus laika uztveres efektus un izvirzījuši daudzas teorijas. Piemēram, atklāts, ka, paaugstinoties ķermeņa temperatūrai, cilvēkam subjektīvā laika plūsma paātrinās, un otrādi – pazeminoties temperatūrai, laiks rit lēnāk, piemēram, paiet 70 sekundes, bet cilvēkam šķiet, ka pagājusi tikai minūte.

Pierādīts arī, ka laika uztveri ietekmē lietotie medikamenti vai narkotiskās vielas. To iedarbību var raksturot šādi – ja ķīmiskā viela paātrina vielmaiņas procesus (piemēram, tiroksīns, amfetamīni), tā arī paātrina subjektīvo laika uztveri. Savukārt preparāti, kas palēnina apmaiņas procesus ķermenī (depresanti, anestētiķi, barbiturāti), izraisa pretēju efektu attiecībā uz laika uztveri. Iekšējā pulksteņa paātrināšanās novērota arī, lietojot kofeīnu. Zinātnieki pieņem, ka tas izskaidrojams ar smadzeņu neiromediatoru, piemēram, dopamīna un norepinefrīna, aktivitātes līmeni.

Ja cilvēks cieš no uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma, autiskā spektra traucējumiem, šizofrēnijas, depresijas un citām klīniskām saslimšanām, arī tas var atstāt lielu iespaidu uz viņa laika uztveri.

Foto: Shutterstock

Laika uztvere proporcionāli vecumam

Viens no interesantākajiem laika uztveres aspektiem, kas skar mūs visus, ir tās saistība ar vecumu. Zinātnieki sliecas domāt, ka pastāv noteikta proporcija, kas nosaka, kādā tempā paātrinās mūsu laika uztvere, kļūstot vecākiem.

Saskaņā ar vienu modeli subjektīvā laika ritējums attiecībā pret faktisko laiku ir apgriezti proporcionāls reālajam laikam. Tas nozīmē, ka viena diena varētu būt aptuveni 1/4000 daļa no 11 gadus veca bērna dzīves, bet aptuveni 1/20 000 daļa no 55 gadus veca cilvēka mūža. Tas palīdz izskaidrot, kāpēc viena parasta diena bērnam rit daudz ilgāk nekā pieaugušajam. Attiecīgi 55 gadus vecam cilvēkam gads paskries apmēram piecas reizes ātrāk nekā gads, ko izdzīvos 11 gadus vecs bērns.

Ja ilgtermiņa laika uztvere tiek balstīta tikai uz proporcionalitāti ar indivīda vecumu, tad šie četri dzīves posmi, šķiet, ir kvantitatīvi vienādi: vecums 5–10 gadi (laiks paātrinās vienu reizi), 10–20 gadi (2 x), 20–40 gadi (4 x), 40–80 gadi (8 x). Tomēr šis nosacījums nedarbojas vecumā no 0 līdz 10 gadiem.

Tāpēc radusies cita teorija, saskaņā ar kuru subjektīvā laika ritējums attiecībā pret faktisko laiku ir apgriezti proporcionāls kopējam subjektīvajam laikam, nevis kopējam reālajam laikam. Pēc šī modeļa sanāk, ka 55 gadus vecs cilvēks varētu subjektīvi izjust, ka laiks rit 2,25 (nevis piecas) reizes ātrāk nekā 11 gadus vecajam. Tas nozīmē, ka kvantitatīvi vienādi varētu šķist šādi periodi dzīvē: 0–1, 1–4, 4–9, 9–16, 16–25, 25–36, 36–49, 49–64, 64–81, 81–100, 100–121 gadi. Kādā pētījumā dalībnieki konsekventi sniedza atbildes, kas iederējās šajā modelī, vedinot domāt, ka šis modelis ir daudz precīzāks par iepriekšējo.

Viena diena manā mūžā

Jau senie romieši ieviesa frāzi tempus fugit – laiks skrien. Tātad šī parādība bija pazīstama arī antīkajā pasaulē, ne tikai mūsdienās, un īstie cēloņi meklējami cilvēkā pašā.

Katrs būs pieredzējis, piemēram, ka, skatoties vecās fotogrāfijas, rodas sajūta – laiks ir tik ātri paskrējis un dzīve pagājusi kā viens mirklis. Spēcīga un svinīgi nopietna atklāsme. Taču bērnībā, kad katrs skolas gads, sadalīts mācību ceturkšņos, šķita velkamies mūžību, gaidot vasaras brīvlaiku, tā  nebija.

Neirozinātnieki atzīst, ka šāda atšķirīga laika uztvere bērnībā un pieaugušā vecumā ir pavisam normāla pieredze. Viens no iemesliem – bērni pastāvīgi iepazīst jaunas lietas un gūst jaunus priekšstatus, kas iegulst atmiņā. Tā kā mēs laiku novērtējam pēc neaizmirstamiem notikumiem, bet, kad novecojam, jaunu iespaidu ir daudz mazāk, šķiet, ka bērnība ilgusi ilgāk.

Turklāt bērnam darba atmiņa, uzmanība, izpildes funkcijas un kognitīvā kontrole neironu tīkla līmenī tikai attīstās. Respektīvi, bērniem salīdzinājumā ar pieaugušajiem smadzeņu neironu darbība notiek fiziski lēnāk, un tas savukārt ietekmē viņu laika ritējuma uztveri. Ļoti mazi bērni burtiski dzīvo laikā, pirms viņi apzinās, ka laiks iet uz priekšu. Bērns vispirms piedzīvo laika ritumu, līdz subjektīvi spēj to uztvert, fiksējot notikumu norisi uz laika līnijas. Veidojoties uzmanības un īstermiņa atmiņas spējām, bērna laika apzināšanās attīstās. Uzskata, ka šis attīstības process ir atkarīgs no smadzeņu prefrontālās garozas un hipokampa lēnās nobriešanas.

Kad esam jau pieauguši, laika shēmas ir sakārtotas, mēs esam apguvuši, kā pareizi kodēt laika ritējumu. Taču, kļūstot arvien vecākiem, laiks kļūst mazāk būtisks. Zinātne šā fakta pamatā saskata dažādas ar vecumu saistītas izmaiņas smadzenēs, piemēram, dopamīna līmeņa pazemināšanos, tomēr šis aspekts vēl nav līdz galam noskaidrots.

Saistītās ziņas

Viss ir relatīvs. Kāda bija visu laiku izcilākā zinātnieka Alberta Einšteina dzīve 6
Pandēmija ir krietni ieilgusi. Kā saglabāt sievišķīgumu un nepazaudēt sevi?
Gadu ilgās pandēmijas sekas - ko ķermenim nodara ilgstoša sēdēšana

Laiks ir kā gumija

Pašlaik populārākais neirozinātnieku izskaidrojums tam, kāpēc laika uztvere bērnībā un vecumā tik ļoti atšķiras, pamatojas uz laika īpašībām, ko var pielīdzināt gumijai, proti, laiks saraujas, sastopoties ar jau pazīstamām lietām, un izstiepjas, apgūstot jaunas zināšanas. Bērnībā, kā zināms, viss ir jauns un neizpētīts. Bērniem jābūt ārkārtīgi iesaistītiem konkrētajā momentā, jo viņiem nepārtraukti ir nepieciešamība pārkonfigurēt iekšējās pasaules izveidotos modeļus, lai adaptētos dzīvei. Tādējādi bērnu smadzeņu resursi strādā ar pilnu jaudu, un šādā gadījumā laiks izstiepjas.

Taču, kad pieaugušais kārtējo reizi sastopas ar jau pazīstamu pieredzi, viņš nodomā: “Ā, es zinu, viss notiek!” Un šajā situācijā laiks saraujas. Pieaugušie jau dzīvo tādā kā automātiskā režīmā, smadzenes par visu jau ir izveidojušas konkrētu atbildes reakciju karti. Šī parādība pazīstama kā neirālā adaptācija.

Jo vecāks cilvēks kļūst, jo pasaule kļūst aizvien pazīstamāka, pārredzamāka, jo mēs mazāk mācāmies, pat sastopoties ar kaut ko jaunu; visbiežāk piemeklējam personīgajā informācijas krātuvē to, kas varētu noderēt jaunajā situācijā. Mums ir mazāk piedzīvojumu, izpētes, radošuma un brīnumu, kas aicina iesaistīties jaunumu apgūšanā.

Ilgāku laiku zinātniekiem gan nebija atbildes uz šādu jautājumu – ja laiks saraujas, kad darām kaut ko ikdienišķu (zināmu, pierastu), kāpēc tas velkas, kad mums nav interesanti? Atbilde – ir liela atšķirība starp laiku, ko izjūtam, kad esam šajā laikā, un atmiņām par laiku – kad atceramies, kas tajā laikā ir noticis. Rutīnas automātiskā daba ļauj uzmanības resursiem monitorēt laiku. Šo parādību mēdz dēvēt par tējkannas efektu, un to pazīst visi, proti, gaidot un vērojot, kad tējkannā uzvārīsies ūdens (vai veicot tamlīdzīgu garlaicīgu darbu), laiks it kā apstājas, tiek izrauts no pamatlaika ātruma. Taču, mainot šo rutīnu, laiks paskrien ātrāk. Nepacietīgi uzmanīta tējkanna, kad, šķiet, tā nekad neuzvārīsies, bet atliek tikai aiziet pie datora un pārbaudīt savus e-pastus – un tējkanna jau burbuļo, pirms paspējat to piefiksēt.

Turpretī atcerēšanās – cik ilgi kaut kas notika – ir konstruktīvs process, kas saistīts ar darbības pēctecības atsaukšanu atmiņā. Šie notikumu atmiņas enkuri veido to, kā cilvēks uztver laika ritējumu. Tas izskaidro, kāpēc laiks, šķiet, paātrinās, kad mēs darām kaut ko jaunu vai interesantu, piemēram, kad esam ceļojumā. Šo fenomenu dēvē arī par brīvdienu paradoksu – kad atceramies brīvdienas, mūsu laika novērtējums balstās nevis uz to, cik stundu mēs faktiski pavadījām atvaļinājumā, bet gan uz svaigajām individuālajām atmiņām. Laiks skrien, kad izklaidējamies, vēsta populārs izteiciens.

Ko tas nozīmē? Mēs varam ietekmēt laiku. Mūsu laika izjūta ir dīvaina un elastīga – tā izstiepjas, saspiežas un šķietami pat apstājas. Mēs paši varam veidot savu laika uztveri, mēs tiešām varam palēnināt laiku, jo viss – arī laiks – ir mūsos.

Citi šobrīd lasa

Ikauniece: šodien ir skumja diena 2
Ieskaita bankas kontā 2000, lai pēc tam izkrāptu 3000 eiro 1
"Tas otrs vīrietis netika pamanīts!" Jaunas detaļas par traģisko motocikla avāriju Kandavas novadā 2
Pievienot komentāru

Полицейские нашли тело девочки, которую вместе с сестрой более месяца назад похитил отец

Первый сын умер, второй родился с аутизмом: тяжелая ноша сестры Наташи Королевой