Kādreiz netika prom no kroga, tagad netiek prom no feisbuka. Saruna ar rakstnieku Andri Akmentiņu

Mēs runājam caur ekrānu, jo Andris ir Ventspilī, es Rīgā. Viņam galvā ir balta cepurīte ar puļķi, aiz muguras – siena kā muzejā. Tur – pasīvie dekadenti, Subačs, romāna ainu plāns un veca ģitāra. Savas skumjas un nopietnību Andris vienmēr noliek nost. Kā viņš rakstīja par pīnijām – gribētos tām pielikt prieku. Un viņam tas izdodas. Ja pieštepselējies domai un sajūtai, var kārtīgi izsmieties.

Ļoti vīrišķīgi

– Ezeriņš un Akmentiņš… Vai tev tapa skaidrāks, kas rakstnieks vispār ir par zvēru?

– Galvenais, nekoncentrēties uz vienu atbildi, jo katrs, kurš nonācis līdz rakstniecībai, kuļas citā veidā, ar saviem dotumiem. Laura Vinogradova teica – lai rakstītu, viņai nepieciešama liela drošības izjūta. Rakstot viņa izģērbjas, sevi saārda un tad atkal atgriežas drošībā. Man tas likās ļoti interesants ieskats, sāku domāt, vai man nav gluži pretēji – vispirms vajag kaut ko baigi sačakarēt, lai varētu sākt rakstīt. Jaunībā visas veģetatīvās krīzes bija ļoti produktīvas, tā varēja šo nedrošo pasauli vismaz kaut kā savākt – iedomājoties, ka tev ir kāda aizkapa dzīve pēc tam (smejas).

– Laura teica, ka viņas drošības izjūta attiecas uz visām materiālajām, finansiālajām lietām.

– Nu… ir daudz veidu, kā šo drošību panākt. Manējais, protams, ir ļoti vīrišķīgs – nelikties ne zinis. Kaut kad atklāju, ka nebūšu bagāts, un tad vienkārši par to vairs nedomāju. Esmu ievērojis – jo tuvāk sirdsbalsij dzīvoju, jo švakāk ceļu IKP valstij. Tā ir baisa pretruna, jo iekļauj sevī arī nevaimanāšanu, cik mazas ir pensijas. Ja nepērc katru gadu džipu, nestrādā trīs darbos, neskrien pēc rubļa, tad arī nebrīnies… Esi atradis puslīdz komfortablu nišu, kurā vari kaut cik pastāvēt.

Ezeriņā rakstīju par sajūtu, ka peldi metru zem ūdens, tad pacel galvu, lai ieelpotu, bet izrādās, ka tur vēl ir ūdens. Tā es visu laiku esmu dzīvojis. Labi, interesanti pasūtījumi, protams, ir svarīgi, ar tiem kuļos diezgan komfortabli. Bet tas ir manā izpratnē, daudzi cilvēki, iespējams, būtu panikā.

– Strādāšana par skolotāju, pasūtījumu rakstīšana – sanāk kompromiss. Pats tu nebūtu iedomājies rakstīt par Ezeriņu, iejusties viņa ādā.

– Pasūtījuma jēga ir padarīt to par savu. Ja tas izdodas, īpašu kompromisu nav. Man nepatīk apgalvojums, ka īsts rakstnieks dara tikai tā. Rakstnieki sanāk ļoti dažādos veidos. Tā, liekas, ir marksisma palieka – rakstnieks visu laiku tikai raksta. Man pa vidu vajag arī ko citu piedzīvot. Tāpēc esmu ļoti priecīgs piedalīties Valodas centra animācijas filmiņu izveidē, kas domātas, lai sešgadnieki labāk apgūtu latviešu valodu. Es ar to buros un atpūšos no savas rakstniecības.

Kad man vienīgajam saule spīd

– Kas notiek ar tavām paša idejām, sajūtām? Reizēm raksti arī dzeju?

– Dzeju nerakstu pastāvīgi. Iespējams, jaunībā mani traucēja gaiļa dziesma. Kā Knuts Skujenieks teica, “es taču esmu tēviņš, es nevaru nedziedāt”. Aktīvāk rakstīt traucē apziņa, kas beidzot mani sasniegusi – ka neesmu gluži labākais pasaulē. Rakstot dzeju, manuprāt, enerģētika ir pietiekami svarīga. Tajā brīdī, kad rakstu, esmu vienīgais pasaulē, kas pēkšņi ieraudzījis, ka ir saule (smejas).

– Tev negribētos būt brīvākam? Varbūt piepildītos ambīcijas, ka esi labākais pasaulē?

– Es to nemāku regulēt. Rakstu apmēram četrus piecus dzejoļus gadā, daudz vairāk ir nepabeigto rindu, bet es sevi nespiežu. Es nespiežu to gāzes pedāli, jo vajadzīgs honorārs, žurnāls lūdz jaunākos dzejoļus – nedod dievs. Man grāmatas koncepts ir skaidrs, ja būs, tad būs, ja nepaspēs, tad nepaspēs – vēl kādus piecus dzejoļus tur gribas. Pamazām – tas ir prozaiķa funktieris.

Pēc Ezeriņa man ir divējādas sajūtas. Viena – esmu fantastiski realizējies cilvēks. Es neteiktu, ka jebkad iepriekš man būtu bijusi tāda sajūta (smejas). Ar Skolotājiem, protams, tiku līdz pirmajam romānam – bija īsa eiforija, sajūsma par grāmatu. Ar šo vairs nevaru būt tik priecīgs, jo esmu pārāk vecs un gudrs, man daudz kas nepatīk, neticu, kad mani slavē. Vienlaikus zinu, ko tur esmu ieguldījis, atdūries pret savām fiziskajām iespējām un laikam arī garīgajām.

Zinu, ka es labāk nevarētu. Otra – neko grūtāku es dzīvē negribētu darīt. Tas projekts stipri vien mani pārbaudīja, pēc pirmā gada godīgi sev atzinu, ka netieku galā, sāku meklēt palīgus, pamazām līdu laukā. Februārī sapratu, ka man ir pēcromāna amnēzija, tad tikai slēpoju un izplatīju grāmatu. Man bija ļoti jauka dzīve. Ģīmju grāmatā bija sludinājums, kādas 50 izplatīju – caur Omnivu vai piebraucu pie durvīm ar masku, pastieptā rokā iedevu grāmatu ar autogrāfu, paņēmu savus desmit eiro un braucu tālāk. Ieraudzīju pilnīgi citu Latviju nekā sociālajos tīklos vai medijos.

– Un kādas bija sajūtas?

– Sajūta, pēc šāda darba izlienot, ir mānīga – ka tev par to kaut kas pienākas, saudzīgāka attieksme, meiteņu uzmanība vai kas tāds. Man grāmatā bija motīvs, ka cilvēks ir resursu rijējs, sevišķi vīrieši 20. gadsimta sākumā, viņi ir tie dzīves kungi, viss uz viņiem plūst – izglītība, darbs, nauda, sieviešu uzmanība, slava, viņi iet un cīnās. Jau ar Pirmo pasaules karu tas mazliet mainījās.

Sākums Ezeriņam arī ir tāds – jautri patērējot visu, kas nāk pretī, romantiski meklējot ideālo sievišķību. Pamazām skrūves pievelkas un tā zaļā pļava vairs nav tik zaļa. Tā visai cilvēcei ir – ar svaigā gaisa problēmu, kovidu resursu patērētājs vienā brīdī iestieg. Ir diezgan traki iedomāties, ka tev dzīvē kaut kas pienākas tā dēļ, ka esi mākslinieks. Tā var ļoti daudz slikta nodarīt sev un apkārtējiem.

Lieko enerģiju cenšos virzīt mazāk destruktīvā gultnē, esmu izvēlējies mērķi – atkal zaudēt ar grāmatu sasēdēto svaru. Nodarbojos ar riteņbraukšanu, 100 kilometru nedēļā. Redz, Latvija ir diezgan maza vieta, arī cilvēku resursu ziņā. Nevaram sadalīties patērētāju grupās vai sašķelties tik lielās nometnēs kā demokrāti un republikāņi Amerikā. Un pat viņi to nevar atļauties. Pie mums visi ir sakasījušies un savā starpā vairs nekomunicē.

Arī cilvēku uzmanība jātaupa kā resurss. Izdevējs un grāmatu tirgotājs pārsvarā dzīvo nevis no vērtības, bet nosaukumu plūsmas. Man svarīga ir distance, lai skatu punkts mainās. Lai nav tā, ka visu laiku ir sarkanais paklājs; redz, tagad rakstnieks domā. Nē, var būt pat trīs četri klusuma gadi – lai pazīmējas kāds, kurš grib. Reiz ar Bereli pie Rakstnieku mājas vienojāmies, ka rakstnieki var riebties, bet literatūra jāmīl. Man riebjas rakstnieki principā.

Ulža Bērziņa temperaments

– Tu Rakstnieku mājā sievu atradi…

– Jā, tas ir cits stāsts. Viņa no daudziem simtiem rakstnieku, kas pasaulē ir, izvēlējās mani. Tas, protams, dara prieku. Un viņa turpina izvēlēties tieši mani, lai gan pie viņas brauc septiņi rakstnieki mēnesī. Nē, nē, es vairāk par tādu piespiedu vajadzību. Ir skaisti momenti, kad jūti kolēģa plecu. Jaunības periodā tas ir svarīgi – tagad visi kopā izdarām! To paaudzei vajag izdarīt, pēc tam katrs aiziet meklēt ko savu. Ko, Uldi Bērziņu pieminot, gribēju pastāstīt par rakstnieka plecu – gadījumu, kas viņu raksturo visspilgtāk ārpus rakstītā vārda.

Pēdējie gadi viņam bija diezgan pasmagi, Uldis kļuva vecāks un slimāks, bet joprojām meklēja izrāviena brīžus un reizēm aizmuka uz Ventspili. Protams, visai Ventspilij tā bija diezgan smaga loģistika, parasti tas beidzās ar to, ka pašvaldības policija aizveda Uldi uz autobusu, iesēdināja, lai brauc atpakaļ uz Rīgu.

– Viņš tur brauca pajandelēt?

– Domāju, viņš brauca pēc enerģijas, mazliet jaunības, atspulga, ka viss ir kā senāk. Mums bija viena ļoti interesanta drope. Tā jau vienmēr liekas, ka rakstnieks ir bohēmiska būtne, bet ļoti bieži Rakstnieku mājā savācas septiņi rakstnieki, kurus mēnesi neredz. Ir ļoti mierīga gaisotne, var savā režīmā rakstīt. Bet reizēm ir jaukas balles un pavārmākslas piemēri. Jāsaka, es ar visu savu sportisko rūdījumu Uldim nekad neesmu turējis līdzi, reiz Somijā no viņa pat bēgu.

Ezeriņa grāmatā ir epizode – viņš pamostas paģirains, iet uz klasi, un tur Austriņš jau sarkans runā bērniem. Stāsts ir paņemts no manis un Bērziņa Somijā. Ap četriem no rīta, aizmucis no Bērziņa, ielienu gulēt, viņš, domā, kur pazuda sarunbiedrs, un trauku nokopj viens pats. Es ap desmitiem pamostos, ir visas sajūtas, kā Vonnegūts teica – galva sastāv no divām bumbām, no kurām lielākā atrodas iekšpusē. Uldis Bērziņš krekliņā piesarcis stāsta par divu hieroglifu tulkošanas niansēm – tik nevajadzīgu tematu, bet tik interesanti, ka visi somi un zviedri ir mutēm vaļā.

Bet pienāca arī pakāpi smagāks brīdis – neviena cita nav, visi aizmukuši, bet es vēl drusku turu līdzi. Jau liela nakts, un Uldis saka, dzīvošot apmēram piecus gadus, viņš šajā laikā varētu man spēcīgi palīdzēt – finansiāli un visādi. Mums esot kāda radniecība. Uldim uz papīra bija temperaments, dzīvē arī, bet uz papīra viņš atvērās kosmiski. Ar to viņš ir ģeniāls un vientuļš.

Es viņam teicu – mēs esam dzejnieki, rakstām, nav iespējama palīdzība… Kādā brīdī jutu, ka viņu vairs nesaprotu. Domāju, kas mainījies, tikko tik sirsnīgi runājām. Tad aptvēru – ā, es vēl sēžu, bet Uldis jau ir uz grīdas. Es ar glāzi un ko tur lietojām pārcēlos blakus viņam, arī apgūlos un sapratu – ir pārāk auksts, nevar Uldi tur atstāt. Bet istaba viņam bija atvēlēta otrajā stāvā, dabūt Bērziņu tur – nekādu iespēju, 130 kilogramu. Ap trijiem naktī parādījās kādi naktsputni pēc tējas, ar vienu skandināvu rakstnieku tikām līdz gaitenim, kur linolejs, apgūlos, pārbaudīju, ka tur ir silts, tur runājām tālāk (smejas).

Tas varbūt atbilst žurnāla nosaukumam – patiesā dzīve. Sapratu, ka Uldis ir siltumā, apsedzu un ap četriem steberēju mājās. Protams, tālākā notikumu attīstība ne vienmēr bija laba, bet domāju, to vajag atcerēties par tik lieliem cilvēkiem kā Uldis. Tajā brīdī viņš pasākumā ieliek visu, bet, ja viņš tā dzīvotu ikdienā, nekas nebūtu iztulkots. Ar tādu pašu temperamentu viņš pēc tam metās iekšā grāmatā un arī tur bija līdz grīdai. Vienā laikā tas nenotiek. Par mani – atskatoties var likties, ka es gadus piecus par ilgu reklāmā pasēdēju, bet man nebija tik lielu ideju. Tagad gribu brīvā režīmā bez pasūtījuma iemauktiem diezgan huligānisku gabalu uzmargot.

– Padauzīties?

– Jā, drusku. Teicu sievai un bērniem – ja tētis kādreiz saka, ka grib uzrakstīt vēl kādu vēsturisku romānu, tad paņemiet lāpstu un viņu nositiet (smejas). Drusku arī vēsture būs klāt, bet ceru, ka izdzīvošu, ģimene neķersies pie manis tādā veidā.

Modernā sūdu bumba

– Saki, ka par krogiem literatūras vēsture nerunā, bet tā ir bijusi neatņemama rakstnieku dzīves sastāvdaļa. Tev arī ir tādas kompānijas, sarunas bijušas – krogu laiks?

– No krogiem mani glāba naudas trūkums. Gāju garām no darba un skatījos, cik gudri cilvēki gan tajā Ozīrisā sēž. Ar Jansoni (Andra pirmā sieva Inguna Jansone – S. L.) tur bijām reizi, varbūt divas. Vēl bija M6 un Dieva auss – pēc lekcijām aizvilkties, aizņemties no kādas meitenes desmit kapeikas, lai tiktu iekšā, bija svēta lieta. Jansone teica – Akmentiņš tik viltīgi citē Klāvu Elsbergu pamīšus ar sevi, ka nevar saprast, abi sāk likties ģeniāli.

– Ar Elsberga citēšanu varbūt tavs reklāmnieka talants parādījās – kā sevi pārdot.

– Nav man tāda talanta – to ar Stendžu (Stendzenieku) savulaik secinājām. Viņš ir reklāmists, bet es tikpat labi varētu būt puslīdz talantīgs sētnieks. Kur mani ieliktu, es mēģinātu ko radīt. Kā es, jebko citu darot, mēģinu uzrakstīt par to grāmatu. Tagad ar krogiem ir tā – ja, ejot pa ielu, ieraugi uzrakstu Grilbar, tev nav ne mazākās vēlēšanās tur ieiet, lai satiktu kādu. Paskaties, vai tas, ko gribi, maksā 2,50 vai 4,50, ja logo nebiedē, tad ej ko ierīt. Ja pēkšņi kāds kaut ko pasaka – o, forši! Bet komunikācija ir pilnībā pazudusi, sociālie tīkli to neaizstāj tik kvalitatīvi, kaut līdzības, protams, ir.

Kādreiz bija cilvēki, kas no kroga netika prom, tagad netiek prom no feisbuka. Darba diena ir astoņas stundas, bet viņi tur ir divpadsmit, pastāvīgi rada sev emocijas, uzkurbulē par kaut ko. Problēma tāda, ka nekad nevari teikt pēdējo vārdu, vienmēr kāds muļķis piebilst vēl kaut ko. Soctīklu diskusijas par jebkurām nopietnām tēmām ir kā substances bumbas, kuras vaboles uzveļ tik lielas, ka visām vabolēm bail. Man liekas, pretstāve starp liberālajiem un konservatīvajiem spēkiem ir modernā sūdu bumba, kas traucē saskatīt Latvijā reāli darāmas lietas. Tu sāc risināt nevis izglītības problēmu, bet kaunināt konservatīvos vai apkarot liberastus – nebeidzama ciešanu un sāpju jūra.

Jauks Ezeriņa piemērs – nonākot Valmieras skolotāju seminārā, viņš, loģiski, kļūst par dekadentu un pēc tam par viņu līderi. Ezeriņš ir atraktīvs, viņā ir lecīgums, bet vienlaikus viņš ir arī ļoti paškritisks. Šķiet, Ezeriņš tā īsti nenotic nevienam virzienam. Tad atliek koncentrēties uz cilvēku kā mīklu pašam sev, arī lielāko slogu. Uzstādījums ļoti vienkāršs – pētām cilvēku, kā viņa sirds nodreb, novibrē.

Gulripšas dārzā ir skaistākais brīdis – kā viņš to saprot. Tu lido virs kaijas un redzi, kā tās spārni drebinās vējā, tālāk – bezdibenis. Saproti, ka tās ir cilvēka domas, mazajā dzīves situācijā viņš ir tā nostaigājis. No šīs skaistās atskārsmes un brīvības Ezeriņa ceļš aizveda profesionālisma virzienā. Viņam grāmatnieks Pēteris Liepa iemācīja, ka gara mantas jālaiž apgrozībā, un viņš domāja arī projektos un produktos. Drusku publika piespieda. Avīzēs īsās formas bija populāras.

Kādu brīdi Ezeriņš pētīja, kā maksimāli ātri uzrakstīt profesionāli labu noveli. Jā, arī tajā putrā viņš paguva iekāpt – kā profesionāli uzvesties, lai nodrošinātu publikāciju straumi. Vienlaikus viņš no tā bēga, apjaušot, ka tas nav nekas baigi labs. Tā viņš kaijas spārnā novibrē. Kādā brīdī rodas atklāsme, ka profesionālisms nav panaceja. Skaista kļūda ir skaistāka par izrēķināto.

Iemīlējos – ha-ha-hā!

– Man prātā palika tosts par skaistajām kļūdām. Vari atzīties, kas tavā dzīvē ir bijusi skaista kļūda?

– Nu, drusciņ tajā fragmentā no tās ir. Kādu brīdi tev liekas, ka esi iemīlējies, un saproti, ka tas jāpavēsta draudzenei, jo esi jauns un vēl neesi redzējis elli (smejas).

– Paziņo, ka esi iemīlējies kādā citā?

– Jā. Nu, tā arī bija… Biju tik spārnots, ka ar mani tā var notikt, atnācu mājās un Jansonei stāstu – redz kā, es iemīlējos, bet tu neuztraucies, tā vienkārši tāda sajūta (vicina rokas pa gaisu). Ha-ha-hā! Pēc tam dzīve nekad nav tāda pati. Tagad šķiet, ka man bija dubultuzdevums – it kā vajadzēja atsāpināt Ingunas iepriekšējo laulību, bet es pat ar to netiku galā, pieliku vēl savas īpatnības klāt. Protams, varu slēpties un sevi dažādi aizstāvēt, jo apkārtējie arī nodarīja ļoti daudz slikta, bet to patieso dzīvi vai tās beigas tas īpaši nemaina. Tu vienkārši ar to dzīvo tālāk. Tas tā – par skaistām kļūdām runājot. Bet te slēpjas arī velns, jo literārā ziņā es taču nenožēloju neko. Kas tik tur netika uzrakstīts! Un tas mani baro joprojām. Atsakos parakstīties uz to, kas ir kļūdu rinda vai plūsma.

Grāmatā ir refrēns – man ir divas draudzenes, bet kāpēc ne trīs, kāpēc ne četras vai piecas? Kāpēc minerālmēsli ražu palielinās divreiz, bet ne četras vai piecas? Cilvēks jau neapstājas. Kamēr neaptur kaut kas. Man ar kādu skaistu notikumu ir tā, ka nevajag to pastāvīgi atkārtot, lai apliecinātos – esi vecis, esi vecis. Nav noteikti jāsavāra kādi sūdi katru nedēļu. Ir skaists brīdis, un viss, pēc tam vari meditēt, darboties. Kamēr, protams, viss nav nopēdots. Šķiet, manam mūžam pietiek.

– Tu nenes divas Ziemassvētku eglītes mājās?

– Nē. To arī man Jansone iemācīja, ka iemīlēties var katru dienu, bet nevajag uzreiz stiept visu mājās. Nu, protams, ka tu iemīlies. Es tak arī iemīlos. Visi. Tikai ārsta zīmi, lūdzu, pēc tam. Un, protams, līdzvērtīgi – jautājums, vai spēj pārdzīvot, ka otrs cilvēks atbild ar to pašu. Nesāc lietas, kuras tu pats nepārdzīvotu. Šī atziņa ir ļoti vērtīga, bet ne vienmēr jāpārbauda. Mēs taču nepārbaudām pilnīgi visas atziņas. Nelienam uz plāksnes, kur rakstīts: “Nekāp, nositīs!”

Nu, mēģinājumi ir. Par bohēmu un alkoholu – ironizēju, ka Ezeriņa pēdējos dzīves gados vairāk cilvēku domāja, ka ir ar viņu dzēruši, nekā viņš krogā gāja. Divās dienās pabeigta novele – es velku uz Pūļa cilvēku, kas ir Edgaram Alanam Po – paklīst atsvešināti starp cilvēkiem, līdz kaleidoskops izmet nākamo dzirksti, kad saproti – tas tiešām ir tavs gabals, tas ir svarīgi.

Jaunībā liekas – ā, nāk signāli, rakstīšu! Visu pēc kārtas. Kad sāc vērtēt, ko pats gribētu… Mana atšķirība no Ezeriņa – ja risinājuma nav, varu nolikt malā uz mēnesi vai gadu. Un tad, kādu rīta mostoties, ar vienu kāju vēl zemapziņā esot, saprast – jā, atkal esmu projektā, it kā tas nekad nebūtu aizmirsts, rullē, veči, maucam! Lai lielu projektu paveiktu, ir vajadzīgs ilgāks laiks ne vien tāpēc, lai par to domātu, bet arī – lai par to nedomātu. Šī atziņa mani pārsteidza. Protams, pasūtījums bija svētīgs, jo es sevi tik ļoti mocīt nemācētu. Nu, tagad pamēģināšu (smejas).

Tā meitene ir dubļaina un plika!

– Esi sapratis – reizēm pa naktīm tev vajag tos tārpus galvā kultivēt, lai naktstaureņi izšķiltos?

– Nē. Man ir aizmigšanas, arī jautājumu uzdošanas rituāli. Ja ir kādi satraucoši temati, teikuma rinda iet uz riņķi, kad tā būs gatava, es ar smaidu aizmigšu, nākamajā rītā mehāniski pierakstīšu, aizsūtīšu. Kad biju iesaistījies makšķerēšanas politikā, bija lieli strīdi, tad tā bija. Stendzenieks ieteica rīta pusmiegu – kas nāk, un pēkšņi saproti, ka esi jaunā līmenī. Rīts gudrāks par vakaru. Nu, tā – tārpi… Visādu fobiju man ir diezgan daudz, bet mācos likt tām virsū blokus.

– Piemēram, kāda fobija?

– Neko publicējamu nespēju iedomāties. Nebiju gatavojies… Visas miršanas fobijas man beidzās ar Skolotājiem. Apziņa, ka dzimta ir lielāks organisms par tevi, tā turpinās, ļauj mierīgāk uz to visu skatīties. Protams, kādi veselības kreņķi, tādi neskaidrie. Tu uzbūvē prātā – ahā, tas ir tāpēc, tas tāpēc, izveido sarakstu, pie kuriem speciālistiem iesi, nomierinies un… aizmirsti. Saproti, ka kaut kas sāpēs vienmēr. Tas, kas sāp šobrīd, ir vienkārši stiprākais. Ja tas ir tikai pirksts, esi dziļi laimīgs (smejas). Tādi joki. Ja galvā mācas virsū kas slikts, tajā pašā sapnī vajag ielikt risinājumu. Ja krīti akacī, padomā – nē, man taču ir zirgs! No kurienes? Ēēē, nav mana darīšana. Galvas labirinti, protams, ir interesanti, vienkārši – jāsvilpj palīgi, nevar visu laiku krist vienā un tajā pašā akacī.

– Tas ir par Tumsas cilvēku Ezeriņā?

– Es to aprakstīju tik viltīgi, ka nevar saprast, viņš ir labs vai slikts. Ziedoniskā labā tumsa mazliet nāk, bet arī melnais stārķu šāvējs tur slēpjas. Tas ir autentiski no bērnības atmiņām – stārķa aizšaušana un žņaugšana, vēlākais pacifisms. “Nāvīga slimība mani izglāba no nāves,” raksta Ezeriņš. Viņš stārķi šāva, labu gribēdams, jo viņam pateica, ka viņš bites knābjot. Jānis devās cīņā kā padomju terora simbols, blakus Paegles dzejolis “bet es gribētu kļūt par vīru, kurš pret netaisnību karo” (smejas). Tā mēs karojam – esam spiesti aizšaut un pēc tam žņaugt. Ezeriņa kaleidoskopu ir prieks pētīt – kur viņa pārdzīvojums ir novelēs kā atspulgs. Ar ko es baigi no viņa atšķiros – man pašam savu tarakānu, ideju, trakuma, iekšējā monologa ir tik daudz, ka nav pieticis laika tik spilgti līst tulkošanā. Dēļ naudas, izmisuma vai ja kas interesants… Angļu valodu sāku mācīties, Ričarda Baha One tulkojot. Ņēmu vārdnīcu un vālēju uz priekšu, rokrakstā, kojās tā kladīte pazuda. Ezeriņš, meklējot sevi, tā izkopās par smalku stilistu.

Man milzīgs notikums bija, filmējoties pie Uģa Oltes jaunajā filmā Upurga. Režisors teica – nu, re kur dubļaina un pilnīgi kaila Tropa tev priekšā. Un viņa pasakaini labi izskatās. Runāju savu iemācīto tekstu, bet Uģis pārtrauc – nē, nē, re kur jau ir tā meitene, tā ir realitāte. Teorētisko artistiskumu pievienot – ir nomelots, viņa ir šeit un tagad. Tas bija liels pārbaudījums – pēc vienpadsmit gadu pārtraukuma redzēt kādu pliku meiteni, kas nav mana sieva. Esmu lauku dīvainis, bet zināma romantika mums tur izveidojas.

Man filma patīk ar to, ka ir universāla. Tur ir arī pliki, dubļaini zēni, nav tā, ka ekspluatē tikai nabaga meiteni, dzen aukstumā un moka. Uģis arī džekus nav saudzējis. Viss ļoti skaisti. Ap filmēšanas laiku man atvērās kopskats, kāda būs Ezeriņa grāmata. Pēc divu gadu mocībām es beidzot zināju. Varbūt filmēšana un Tropa mani mazliet sakratīja (smejas). Ar lielajiem darbiem ir kā ar dzīvokļa remontu – beigās zini, kā vajadzēja. Kad metīsies darīt nākamo, atkal kaut kur kļūdīsies. Un pēc tam zināsi. Tas ir nebeidzams process.

Par atdzimšanu

– Kāds censonis pēc 100 gadiem rakstīs grāmatu par Akmentiņu – kāda tā būs?

– Citējot Jāni, “es ceru, ka jūsu artiķeļos neiemaldīsies manas dzīves stāsts” (sirsnīgi smejas). Redz, es to autoru neapskaužu. Jānis ir diezgan noslēgts, bet emocionāli atvērās, vēstulēs ir atstājis ļoti skaidras pēdas. Pat ja pa vidu ir baltie plankumi, viņa gaitu var saprast. Domāju, ar mani nav tik vienkārši. Es savā dzīvē neredzu romāna sižetu.

– Gribi teikt, ka visās intervijās esam centušies velti? Nu, paldies…

– Intervijas – tas labi, es katrā arī sev ko atklāju. Bet vienotā līnija nav tik tīra – absolūti burvīga bērnība, sportiskā Valmiera, krievu armija Vācijā, haotiskās žurnālistikas studijas, desmit gadu bohēmas laiks, dzīve ar Jansoni – deviņus oficiāli. Tas viss ir lēns… To Jansonei teicu jau pirmajos gados, ka vairāk esmu tas, kurš sēž upmalā, šūpo kājas un skatās, kā romantiķi krīt no aizas – ak tā, ja? Redz, kā tas notiek… Interesants ķinis varētu sanākt no maniem pirmajiem gadiem Ventspilī, kad daudz vazājos pa foreļupēm, mēģināju kaut ko sargāt. To esmu pārstājis darīt.

Nu, es vazājos gan, bet vairāk skatos, kur pikniku bērniem sarīkot. Vairs neglābju pasauli tik daudz. Gājiens pa mežu ir labs – sajūta, ka automāts nav jānes līdzi, lai cīnītos par dzimto zemi, var ar makšķeri brist un lēnām dziedēt kādu smagu notikumu. Mājās atgriežoties, ir jau nākamā dzīve ar mazajiem dvīņiem, tas skaistais plāksteris. Tikko ar Balodīti atcerējāmies pirmo foreļu vasaru. Vēl bija Ingunas suns, franču buldodziņš Rebeka. Reiz mežā pie liela stumbra slēpāmies no alkšņiem – sausais koks vējā sadalās, un nāk lejā trīsmetrīgi šķēpi. Tur mēs jutāmies ļoti atdzimuši. Pēc tās vasaras uzreiz bija dvīņi.

Jā, ķinis varētu sanākt no tā posma. Klausies, es pilnīgi redzu to filmu! Saucas "Pirmā vasara" – būtu jāfilmē, kā Ieva Balode nes Rebeku piecus kilometrus uz rokām, jo sunītis nevar paiet, jo tam aizdusa, astma, pārkarsusi. Arī es vairs nevaru panest. Domāju – redz, kur indiāņa sieva, nes uzticamo suni! Pa mežu, cauri bebreniekiem... Kaut kas tur ir. Tāds indiāņu funktieris. Es arī par sevi domāju kā par indiāni.