Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Rojs Maizītis

Intervija ar Māri Gaili. "Vēl gribētos uziet kosmosā!"

Intervijas
16. maijā 05:41 2021. gada 16. maijā 05:41
 
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Avantūristi pieredz vairāk – ieveļas bedrēs un pēc tam kāpj virsotnēs. Divus gadus ceļo ar jahtu apkārt okeānam un pēc tam uzceļ muzeju ebreju glābējam. Tā Mārim Gailim ir paticis vienmēr – kaut ko uzbūvēt un pēc tam baudīt dzīvi.

Ja Māris sirdī nebūtu mākslinieks, cilvēki par viņu neinteresētos. Viņš droši vien atgaiņātos, ja mēģinātu viņu salīdzināt ar pasaulslavenajiem Ričardu Brensonu un Īlonu Masku, bet kaut kas tāds viņā ir – ne tikai pelnīt, bet arī skaisti notērēt. Ar dziļu sirsnību Māris runā gan par sievu, arhitekti Zaigu Gaili, gan kino draugu Augustu Sukutu. Kaut kas temperamentīgs un dziļi cilvēcīgs viņā ir. Negribētos ticēt, ka tā ir tikai izdevīga poza. Pie vārtiņiem Balasta dambī mani sagaida liels, gaišs suns. Vienkārši milzīgs. Izrādās – arī draudzīgs, jo garām laiž viegli, savu astes strupuli vēcinot. Esmu Gaiļu mājā, kur top lielas lietas. Ticu – arī smiekli, strīdi un idejas.

Garlaicība izpaliek

– Varat teikt, ka jums ir kāda īpaša formula, pēc kuras dzīvojat?

– Laikam jau ir – cenšos dzīvot tā, lai būtu interesanti, izvairīties no rutīnas. Tas gan ne vienmēr izdodas. Visādā ziņā cenšos darboties jēgpilni, strādāju ar interesantiem projektiem, mainu nodarbošanos, lai nebūtu garlaicīgi.

– Tā jūs vecāki audzināja?

– Bērnībā kādā žurnālā lasīju, ka amerikāņiem ir uzskats – dzīve jāmaina ik pa pieciem gadiem. Un tā man ir sanācis – sākumā nejauši, pēc tam jau apzināti. Kardināla izvēle bija 1990. gadā iet politikā, pēc tam arī iziet no tās. Politikā sabiju apaļus sešus gadus, aizgāju no deputāta un Ministru prezidenta biedra posteņa, tajā laikā bija Šķēles valdība.

Domāju – tagad nodarbošos ar naudas pelnīšanu. Tad pilnīgi mainīju dzīvi, divus gadus ar jahtu burājot apkārt pasaulei. Esmu palicis uzņēmējdarbībā, ilgākais attīstības projekts bija Ķīpsala, bet līdz ar krīzi metu tam mieru. Sabiedriskie projekti velkas ilgāk. Piecus gadus bija Lipkes muzeja būve. Tagad viss ir nostabilizējies, personāls jāpieskata, pavisam jau prom neesmu. Tur būvēsim vēl vienu māju.

– Kaut ko, kas saistās ar Lipku sadzīvi, kā filmā redzējām – kāda bija viņu sēta?

– Nē, nē. Lipkes muzejs ir skaists, bet ierobežots, tur notiek daudz aktivitāšu, pamatā saistītas ar izglītību. Projektā Skolas soma daļa vēstures stundu notiek pie mums – lai atainotu vēstures traģisko daļu. Arī par to bērniem jāzina. Ja muzejā ierodas vesela klase, citiem apmeklētājiem tā apskate ir apgrūtināta. Blakus muzejam pārdeva zemesgabalu. Nodomājām – varbūt ir jēga, ja izdodas savākt naudu, to nopirkt, ja izdodas savākt naudu, uzprojektēt, un, ja izdodas savākt naudu, arī uzbūvēt (smejas).

Lipkes muzejam ir laba reputācija, pusgada laikā savācām 400 000 – milzīgu naudu. 50 000 iedeva Pjotrs Avens. Protams, cilvēkiem, kas atbalsta, ir kāds sakars ar ebrejiem un Latviju. Īpašnieki prasīja 350 000 eiro, neatlaida ne kapeiku – zināja, ka esam ieķērušies idejā, un pie tās cenas turējās. Savācu rokasnaudu 35 tūkstošus, to iedeva Kirovs Lipmans un Juris Savickis, ar šo naudu nopirku gadu laika.

Biju paredzējis braukt uz Ameriku, ar ebreju biedrībām parunāt, bet uznāca kovids. Tad Mihails Zeligmans no United History ļoti palīdzēja. Viņam tā ideja patika – skaists namiņš tieši muzejam pretī ar konferenču un izstāžu zālēm, klasēm, kafejnīcu. Tā mums trūkst. Miķelis Putrāms vinnēja konkursu un tagad projektē, tam aiziet gandrīz visa nauda, būs gatavs nākamā gada sākumā. Tad tikai atliks savākt kādu pusotru, divus miljonus. Interesanti: atkal jauns projekts man zināmā jomā – būvniecībā. Par saturu kolēģi parūpēsies.

– Piedodiet, vai jums no tā ir paredzēta kāda alga, administratīvie izdevumi?

– Nē, nē…

– Sanāk, ka nodarbojaties ar labdarību, sociālu misiju.

– Tā varētu teikt.

Foto: Rojs Maizītis

Kā nekļūt par oligarhu

– Kādā sarunā Viesturs Kairišs teica, ka uz varoņdarbiem spējīgi cilvēki, tādi kā Žanis Lipke, ir avantūristi, kuri mēdz pārkāpt noteikumus.

– Nu, skaidrs! Lipke bija visīstākais noteikumu pārkāpējs. Viņš pārkāpa vienā laidā.

– Arī jūs sevī jūtat avantūristu?

– Protams! Iet politikā – tīrā avantūra. Man taču nebija ne pieredzes, ne izglītības, ne valodas zināšanu. Godmanim meloju, ka māku angļu valodu. Nu, ko es tur, uz trijnieku biju mācījies. Nācās pievilkt, vārdnīca blakus, vakarā skatos – pag, kas tas bija par vārdu... Sākumā ņēmu tulku, pēc tam iemācījos pats.

– Tas jā, bet visas politikas lietas…

– To gan. Ienāca no malas visādu veidu avantūristi, entuziasti. Deviņdesmito sākumā domāja par valsti, par ideju, visi vienoti – lai dabūtu neatkarību. Tad sāka šķelties, aizgāja dažādās partijās. Bet tāda ir attīstības loģika.

– Lai gan pastāv uzskats, ka deviņdesmitajos katrs kampa, ko var.

– Domāju, tur nebija nekā daudz, ko sakampt.

– Privatizācija.

– Birojs tika nodibināts tikai 1995. gadā. Labi, sākumā arī caur ministrijām kaut ko nokampa. Dažiem tas bija superlaiks, kad varēja izzagt Krieviju, caur Latviju vest ārā retos metālus. Tas bija nekontrolējami, pilnīga nekārtība. Kad 21. augustā pasludinājām neatkarību, situācija mainījās. Tajā vienā gadā daudzi tika pie milzu naudas. Daudzi, kas deviņdesmitajos kaut ko sagrābās… nu, cik no viņiem ir palikuši redzami? Praktiski neviens.

– Visi mūsu oligarhi?

– Varbūt, jā. Oligarhs Šlesers gan nāca drusku vēlāk, kad es sen jau biju prom. Arī Lembergs un Šķēle vēl nebija nekādi…

– Jums nebija tāda ķēriena, lai kļūtu par oligarhu? Vai bija citas intereses?

– Protams, arī es domāju par naudu. Kad aizgāju no valdības, domāju – kaut kas jādara. Bērni aug, jāmēģina atrast naudu, lai palīdzētu studēt. Tad izdomāju – iešu uz būvniecību. Trāpīju ļoti labā brīdī, kad nozare attīstījās, cenas cēlās. Sākumā, var teikt, bija tīrā veiksme. Tas kaut kā sapasēja ar manu raksturu. Jaunībā biju būvējis mēbeles, man tā lieta ļoti patika. Mērķis bija atrast finansējumu, lai dotos apkārt pasaulei.

– Jūs uz to strādājāt, vienlaikus rūpējoties par savu mazo ģimenes impēriju, stutējot un kopjot?

– Nuja. Visi bērni ir pie vietas, katram ir ģimene, nevar sūdzēties.

Es un citi bērni

– Droši vien dzirdat ziņās, ka tagad pusaudžiem sarežģīti. Vai atceraties savējos?

– Lielas problēmas neatceros. Kad es pats nobraucu viszemāk – kārtībā divnieks, liecība vienos trijniekos –, tā bija piektā klase.

– Tā bija jūsu krīze.

– Jā (smejas). Mājās nevarēja rādīt, ar dzēšgumiju dzēsu piezīmes un divniekus no dienasgrāmatas. Bet tas bija tikai vienu gadu. Vispār nekādu lielo delverību nebija. Man bija orientēšanās sports, katru nedēļas nogali biju mežā, toreiz modē bija tūrisma tehnika – telts celšana, skriet pa koku, pa striķi rāpties. Brīnišķīga bērnības pieredze! Orientieristus nejauši satiku Jaunciema mežā, iestājos pulciņā un līdz pat armijai biju izlasē.

– Jums Jaunciemā mazliet tāda Tarzāna dzīve.

– Pilnīgi. Ezers blakus, tajā mājā tagad dzīvo mana māsa – meža malā. Kā no skolas mājās, tā mežā iekšā – ar slēpēm un skriešus. Ļoti patika dauzīties, pētīt. Uzaugu gan Miera ielā 44, kur tagad pasts Tallinas ielas stūrī, koka mājā dzīvojām, līdz man palika desmit gadu. Tad vecāki uzcēla māju, mēs pārvācāmies, mācījos Jaunciema skolā.

– Kā jūs kā tētis atceraties savus pusaudžus? Jums bērni bija cits pēc cita.

– Jā, Agnese piedzima 1976. gadā, vecākais dēls Gatis 1978., Mārtiņš – 1982. gadā. Viņi visi, tāpat kā es, pabeidza 1. vidusskolu. Agnese aizbrauca studēt uz Franciju, jaunākais jurisprudenci izstudēja Anglijā, vecākais divreiz pabeidza LU – filozofus un biznesa vadību, tagad vada savu kompāniju.

– Viņi elpoja to gaisu, vērtības, kas mājās bija, vai piedomājāt, kur viņus aizvest, ko parādīt?

– Nē, nē… Mums bija liels dzīvoklis, un vienu brīdi tajā ielaidām dzīvot pazīstamu meiteni – ar noteikumu, ka viņai visiem bērniem jādod angļu valodas stundas. Tas bija kā barters. Visiem obligāti bija klavierstundas. Arī Zaiga ir pabeigusi mūzikas skolu, es kādreiz vijoli spēlēju, tāpēc likās, ka muzikālo izglītību vajag. Bet tā… Mums bija bohēma, nāca ciemiņi, draugi, ballītes līdz rītam – bērni to visu redzēja.

– Vēlāk, pusaudžu gados, nenorāvās no striķa?

– Nekas tāds baigi traks nebija. Dumpīgāks bija dēls – viņš nedzīvos te, kad mēs te esam, brauca uz vasarnīcu... Meita ļoti agri saprata, ko grib.

– Agnese izstudēja klasisko filoloģiju, kaut esot gribējusi kino. Iedvesmojās no foruma Arsenāls?

– Par kino mājās stundām varējām spriest, Augusts (foruma veidotājs, uzņēmējs Augusts Sukuts – S. L.) bija pastāvīgs viesis. Viņš dzīvoja pa ceļam uz bērnudārzu, bieži vien, kad nācu ar Mārtiņu, iegāju pie Augusta parunāties par mūsu Arsenāla lietām. Bērni tajā vidē uzauga. Starp citu, visi izgāja Arsenāla skolu, dažādos līmeņos piestrādājot. Agnese bija arī filmu atlases komisijā.

– Viņa dabūja balvu par scenāriju – 3000 dolāru.

– Jā, vinnēja konkursā. Man bija viens čoms, ļoti jauks beļģis, apprecējis francūzieti, viņš teica, ka uz mēnesi gribot braukt atvaļinājumā uz Bretaņu, vajagot aukli. Agnesei bija gadi 16, viņš samaksāja, viņa aizbrauca, mēnesi nodzīvoja, un scenārijs tapa, balstoties tajā piedzīvojumā. To scenāriju neviens gan nav nofilmējis, bet tie trīs tūkstoši labi noderēja. Politikā esot, man būtu grūti palīdzēt bērnam studēt ārzemēs.

Foto: Rojs Maizītis

Pret idiotiem

– Droši vien daudziem, noklausoties radiointerviju ar Agnesi, grieza ausīs, ka viņa vada portālu, kas apvieno konservatīvos domātājus. Jūs vienmēr esat ticis uzskatīts par superliberālu – vai varbūt mēs kļūdāmies?

– Esmu gan, bet neesmu stulbi liberāls. Jaunībā esi liberālāks, un, jo kļūsti vecāks, jo nosvērtāks, konservatīvāks, ja lietojam šo vārdu…

– Miervaldis Birze teica, ka viņš kļūstot pielaidīgāks.

– Iejūtīgāks, pielaidīgāks – tas ir labs vārds. Pilnīgi piekrītu Agnesei daudzos jautājumos, kas attiecas uz idiotisko feminismu… Es arī esmu feminists – tādā nozīmē, ka vienādas tiesības, neaizvainot, atvieglot viņas soli, saprast, kad viņai grūti, un tamlīdzīgi. Tās, manuprāt, ir vispārcilvēciskas lietas.

– Bet ne karojošu?

– Uzskatīt, ka jāpārraksta vēsture, jānograuj pieminekļi, no grāmatām jāsvītro vārdi, vairs nedrīkstam publicēt… Šis idiotisms ir kreisais liberālisms, kas man pilnīgi nav pieņemams. Tas nav īstais liberālisms, tieši pretēji. Tas ir kas cits, viņi vienkārši ir piesavinājušies to vārdu.

– Mēs kā sabiedrība vēl ejam cauri vērtību sijāšanai, saprašanai?

– Jā, un ārkārtīgi labi, ka telos.lv to aktualizēja, jo viss bija iebraucis vienā grāvī. Jaunie cilvēki, kas atgriežas no Rietumiem – tagad tādu ir ļoti daudz –, ir sasmēlušies kreisās idejas; manuprāt, stulbi kreisās. Tas visu laiku tiek kultivēts, līdz ar to viņi nosaka dienas kārtību un toni. Tas ir satori.lv un KKF eksperti, praktiski visi rakstītāji žurnālos.

– Jūs šķietat ļoti draudzīgs, atvērts cilvēks…

– Es tā cenšos (smejas).

– …vai esat iedzīvojies arī ienaidniekos?

– Gan jau ir. Bet esmu no tiem, kam nepatīk karot, arī strīdēties. Labi, tuvinieku starpā reizēm varbūt ir jāpastrīdas, nekur nespruksi.

– Par sadzīviskām lietām?

– Nuja. Lai gan tagad mēs ģimenē daudz strīdamies. Problēma tāda, ka dēli ir ateisti, bet Agnese nu jau nopietni ticīgā. Viņa kristījās Francijā, katoliete. Man tas ir pilnībā pieņemami, lūdzu, lai katrs dara, ko grib, tas mani netraucē. Es teiktu, tas pat ir cienījami, bet tas nav man, es to nejūtu. Esmu agnostiķis, kas ciena visus cilvēkus, kuri nav stulbeņi. Protams, manas izpratnes robežās. Nuja, un puikas tagad ir tādi… baigie racionālisti, netic nekam. Tas atkal šķiet muļķīgi, jo ir lietas, ko ar prātu vien izskaidrot nevar. To es vienkārši nojaušu. Tādā ziņā man kāds mikromisticisms piemīt.

– Pirms gadiem stāstījāt – lai arī sevi apsmaidāt par kādām numeroloģiskām lietām, bet, ja jums ir teikts, ka tajā dienā nevajag parakstīt līgumu, tad paklausāt.

– Tā es teicu, jā. Kā jau allaž – aizraujies ar kādu lietu… Nē, nē, uz to es sen vairs neskatos. Vienkārši… kā lietas nāk, tā dari.

– Sakāt, ka ar attieksmi var mainīt realitāti, tāpēc zināmā mērā kultivējat sevī optimistu, esat teicis – nežēlīgu.

– Jā, tā ir taisnība. Šis gads ir traks, arī man neiet viegli, ar vācu birokrātiju jācīnās par Vāgnera naudu, bet nekas. Tas man ir reti, ka uzvelkos.

– Ko darāt – apsēžaties saulītē, palasāt labu grāmatu, iedzerat konjaku?

– Jā, jā (norāda uz bāriņu zem galda virsmas), arī jūs varu uzcienāt. Viss ir relatīvi, vienu un to pašu lietu varam uztvert gan kā traģēdiju, gan kā joku vai komēdiju. Cenšos domāt tā. Bet tas, ka pats vari vērst lietas pozitīvā virzienā, – protams. Varbūt ledu ar domu nesalauzīsi, bet cilvēkus var ietekmēt. Un tad jau kaut kas šķiļas. Tā ir.

– Esat teicis, ka daudz varējāt panākt vecu sakaru dēļ. Droši vien esat bruģējis sev ceļu arī ar cilvēcisku attieksmi.

– Labi, ka tā sakāt, nekad nebiju domājis. Liekas, tas vienkārši pieder pie lietas. Ko nozīmē – necilvēciska attieksme?

– Skaldi un valdi.

– Es neesmu skaudīgs. Man nevajag neko svešu. Ir idejas, ko gribu realizēt, un parasti tās nekonfliktē. Jo vecāks kļūstu, jo viedāks tajā ziņā, ka drīzāk cilvēku mēģināšu dabūt savā pusē, kaut kā piesaistot. Jāmācās paslavēt – tas no jaunībā lasītā Kārnegija. Ja man patiešām kādi cilvēki nepatīk, es vienkārši izvairos. Eju ar līkumu. Eju riņķī, ja viņš ir skaudīgs, riebīgs. Ja gadās, ka esam vienā kolektīvā, tad var sarunāt, kā tikt vaļā. Manā kompānijā jau 20 gadu strādājam kopā – ar grāmatvedi, pārvaldnieku. Visi pārbaudīti.

– Droši vien katram bijušas kļūdiņas – jūs piedodat?

– Protams. Tikai negodīgumu ne. Kāds man bija parādā lielu naudu, viņš saka – es tev maksāšu pusi, tad līgstam. Ja gribi visu, tiesājamies, pēc desmit gadiem dabūsi. Es teicu – ņemu pusi, lasies, neko negribu zināt par tevi. Tiesājoties notērēšu laiku, naudu, nervus un enerģiju. Ar visādiem sīkumiem neņemšos, arī stulbā cīņā par taisnību ne. Es to izmetu no galvas. Vai cilvēcīgi nopriecāšos, ja viņam kādas ziepes? Var jau būt, katrs esam tikai cilvēks (smejas). To nenoliedzu, bet pirkstu nepielieku, aizmirstu.

Uzņēmējs Māris Gailis un arhitekte Zaiga Gaile ierodas uz sarīkojumu par godu jaunievēlētā Valsts prezidenta Egila Levita inaugurācijai Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. (Foto: LETA)

Jūra un draugs

– Par ceļojumu ar Mildu apkārt pasaulei esat bilanci savilcis – ko tas mainīja jūsos kā cilvēkā?

– Pa lielam cilvēks jau ir tur, kur ir. Tur arī paliek. Vienkārši redzi, cik muļķīgi ir uztraukties par sīkumiem.

– Tur, jūrā, ir citi likumi?

– Protams. Ieraugi, cik augstā vērtē ir cilvēciskās attiecības, kā tās var sabojāt dienu vai dzīvi vai arī uzlabot. Komanda ļoti dažāda. Lai gan bijām veci čomi, bet divi gadi kopā – izrādās, nu nav tās ķīmijas. Bet tas bija brīnišķīgākais piedzīvojums manā mūžā. Arī tā dēļ, ka atradu draugu, Jāni Vaišļu, kura, izrādās, man pietrūkst joprojām.

– Viņš bija ļoti brīvs.

– Fantastisks, ar humoru un ārkārtīgi labs cilvēks. Nebija nekāds intelektuālis, bet sapratu, ka ir tēmas, par kurām nevajag runāt, tās vienkārši apejam. Jā, man ļoti pietrūkst Jāņa. Tāpat kā Sukuta. Par Vaišļu bija tā – uz jahtas bija divas tualetes – mums ar Milleru viena, pārējiem sešiem otra. Bija dežūras, bet čaļi, protams, slinko. Jānis bieži vien iztīrīja citu vietā – eh, vai man grūti… Viņš bija tāds cilvēks. Un to jau jūt, vai grib uz otra rēķina. Viņš – nekad. Es biju turīgāks, bet arī viņam bija nauda, vienmēr. Reizēm es izmaksāju džinu ar toniku, citā reizē viņš, tas bija ārkārtīgi korekti. Bet ne ar visiem manas komandas biedriem tā bija. Jā, devīgums… Jānis bija dvēsele.

– Jūs ar daudziem esat ticies, bet daži kā dimantiņi iemirdzas dzīvē.

– Protams. Katrs ārkārtīgi spožs, arī Augusts, mana mamma – viņa citiem varēja atdot pēdējo. Es par naudu neinteresējos, esmu bijis izšķērdīgs, bet vienmēr ir pieticis, vairāk vai mazāk, tas ir liels mammas nopelns. Mēs ar Zaigu kolekcionējām draugus, skatījāmies, lai ir interesanti. Viņi mainās, kāds varbūt paliek. Tagad, uz vecumu, drīzāk paliek. Vai atgriežas. Mēs ar Zaigu vienmēr esam draudzējušies ne ar politiķiem vai uzņēmējiem, bet, mūsuprāt, ar personībām. Lielākoties – radošajiem, māksliniekiem.

– Esat teicis, ka jums nekāds talants nepiemīt, bet arī labai menedžēšanai tas nepieciešams.

– Nezinu. Vienīgais talants – varbūt komandu savākt. Kaut kāds čujs un ņuhs man ir uz cilvēkiem. Jā, muļķi man nepatīk, tad reizēm kļūstu nepatīkams, sarkastisks, lasos prom, nav interesanti. Protams, visādi pielīp, kuriem kaut ko vajag, arī to var saprast. Man nepatīk agresija, sevišķi pret mani (smejas). Ne arī pret citiem.

– Vai no ceļojuma jums acu priekšā ir kādas bildes – ostas pilsētiņa, saulriets vai vētra?

– Savā mūžā esmu bijis daudz kur, faktiski visur. Gribētos atgriezties Polinēzijā – tas bija kaut kas fantastisks! Arī Patagonijā ir ļoti interesanti. 2019. gada beigās aizlaidām uz Tobago, pēc tam pa salām līdz Martinikai. Arī forši, bet nevar salīdzināt ar Kluso okeānu. Ar Zaigu aizlaidām uz Jaunzēlandi.

– Arī ar jahtu?

– Nē, nē, vienkārši lidojums. Paņēmām mašīnu un pabraukājām.

– Tagad jūsos briest doma, ko vēl gribētos?

– Neko lielu. Bija man uzaicinājums – no Kanāriju salām uz Zaļā raga salām, tad uz Karību salām, trīs nedēļas. Teicams. Ko tādu varētu atkal, ar to pašu burātāju pāri Ingūnu un Ronaldu Griškeviciem un Māri Anču ir sapnis par Klusā okeāna salām – tur es labprāt atgrieztos.

– Jums kā Brensonam negribas ar gaisa balonu vai kā Maskam kosmosā?

– O, jā, to es gribētu! Teorētiski varētu mēģināt apkārt Zemei, ar kosmosa kuģi uziet augšā. Tas jau naudas jautājums. Ja parādīsies lieka nauda, kādu līkumu varētu izmest. Pārsimtstūkstošus izmest par dažām minūtēm. Protams, tas ir arī veselības jautājums.

Saistītās ziņas

Zaiga Gaile: "Laiks, kad cilvēks vislabāk jūtas lielveikalā, ir jāpārslimo"
Ekspremjers Māris Gailis par koronavīrusu: „Šis ir iespēju laiks” 25
Zaiga Gaile: "Šarmantāk ir apdzīvot vecu māju, nevis būvēt jaunu"

Ko es darītu Kariņa vietā

– Šodien saņemsiet otro poti. Droši vien kā bijušais premjers sevi pieķerat profesionālajā kretīnismā – ko es darītu Kariņa vietā?

– Nuja, es krīzes situācijā noteikti būtu autokrātiskāks, būtu metis ārā ministrus, ja neklausa vai kaut kas neiet. Normālā laikā – forši, esi demokrāts, visu apspried koleģiāli, pieņem kopīgus lēmumus un atrodi kompromisu vai panāc pilnīgu vienprātību. Krīzes situācijā tas neiet krastā.

– Jums šķiet, ka vajadzētu būt izlēmīgākam?

– Jā, stingrākam. Tāds ir viņa raksturs, neko nevar darīt. Bet, redz, viņš ir jau divarpus gadu. Es taču vinnēju derības ar Edgaru Vērpi, KKF vadītāju, satikāmies vienā ballītē, tikko valdība bija apstiprināta. Edgars teica – nu, tas būs uz dažiem mēnešiem, ne ilgāk par gadu. Es derēju, ka divus gadus noturēsies. Un vinnēju.

– Uz ko labu saderējāt?

– No viņa dabūju ļoti skaistu bildi – lielu zivi. Atdevu dēlam, viņš ir makšķernieks. Man bilžu pietiek. Vērpe ļāva izvēlēties, ņēmu, kādu gribēju. Lielais vinnests. Tā šanse jau nebija liela, bet, redz…

– Jūs Kariņu pazīstat? Šķiet, viņš jums kaimiņos dzīvo. Aprunājaties?

– Jā, bet čomi neesam. Ja esmu ārā, sasveicināmies. Viņš malacis – iet kājām, sargs velkas aiz muguras, līdz valdības ēkai trīsarpus kilometru. Ar riteni arī brauc… Neko nesaku, viegli nav nevienam. Galīgi nav sliktākais, vienkārši kaut kā nevar savākties (smejas), velns parāvis. Visādas kļūdas ar to vakcinēšanu. Ko es būtu darījis – aiz septiņdesmitgadīgajiem kā nākamo prioritāro grupu būtu licis kafejnīcu personālu.

Kas tā būtu par motivāciju! Uzreiz iegrieztos – gribi iet uz kino, parādi pasi! Vai tas ir grūti? Visi esam potēti pret bakām, tuberkulozi, bet ar šito – vienkārši stulbi! Arī Astrai nav nekādas vainas, ja salīdzina ar iespējamību saslimt. No dažiem miljoniem, kas Anglijā sapotēti, nomirst septiņi. Latvijā no diviem miljoniem ar kovidu ir nomiruši divi tūkstoši. Miljons reižu izdevīgāk ir riskēt ar vakcinēšanos. Ja specifiskas asinsrites problēmas – cits jautājums.

Cilvēki vienkārši nedomā. To vajadzētu veicināt ar motivāciju – krogā, kurā personāls vakcinēts, pirmajiem, kas nāk ar pošu pasēm, tiek atlaide (smejas). Un tā pakāpeniski vērt visu vaļā. Arī sporta zālēs… Vakcinējas treneris, sportists – lai iet. Kāpēc par to nerunā? Raustās? Nav taču cilvēktiesību pārkāpums, ja nelaiž restorānā. Gatavo mājās – veikali ir vaļā! Vai kino. Skaties Netflix, bet citi grib iet uz kino. Es arī gribu. Tomēr cita lieta – foršie klubkrēsli... Esmu kino fans. Skaidrs – Sukuta skola.

Foto: Rojs Maizītis

Vēstījums nākamajām paaudzēm

– Pirms dažām dienām Jaunā Rīgas teātra pamatos ielika laika kapsulu. Tas nozīmē, ka var redzēt galu…

– Cerams, ka nākamā gada beigās tas gals būs.

– Jūs arī esat tam līdzi dzīvojis – Zaiga ir projekta arhitekte.

– Grūtā brīdī cilvēks jāatbalsta visādi – emocionāli, ar padomu… Zaigai esmu palīdzējis ar juridisko, finansiālo pusi, viņa negrib ar to nodarboties, interesē tikai radošā. Tik lielam darbam viņai ir ļoti mazs birojs, ap desmit cilvēku. Daudz jauniešu, pēdējā laikā kādi trīs bērni piedzimuši – nu, forši.

– Jums ir 11 mazbērni vai nu jau vairāk?

– Vienpadsmit, un tūlīt būs jau otrais mazmazbērns.

– Esat domājis, ka ar Zaigu tomēr esat enerģētiski dažādi cilvēki?

– Esam pilnīgi dažādi. Un tur nekas nebūtu sanācis, ja mums vienmēr nebūtu kādas interesantas lietas kopīgas.

– Mākslas?

– Arī profesionālas. Viņa ir arhitekte, un blakus ir attīstītājs, būvnieks.

– Mākat sadarboties?

– Jā. Kādreiz esam arī strīdējušies, bet katrā gadījumā – viens otru veidojuši un balstījuši. Neapšaubāmi, man ar viņu ir ļoti noveicies. Man, protams, ir savs viedoklis, dažreiz strīdamies. Viņa reizēm ir par kritisku, kardinālu, noraidošu. Pat neredzot saka – skaidrs, ka nevar būt labi. Ja izdodas viņu aizvilkt, parādīt – mm, jā, izrādās, ka der… Kāds nu kuram raksturs. Mēs esam ļoti pretpolīgi, bet tas ir labi nostrādājis. Nu jau 46 gadus esam kopā.

– Ja jums būtu kaut kas jāieliek laika kapsulā, kas tas būtu?

– Kāda mirkļa fotogrāfija. Varbūt ne tieši bilde, bet kas ataino konkrēto momentu – tas pēc kāda laika būtu interesanti.

– Tieši par šodienu?

– Varbūt nedaudz plašāk. Uzrakstītu par to, kas notiek, kāda ir situācija, pieliktu kādas materiālas lietas. Avīžu jau nav, bet ar elektroniskajiem nesējiem tālu netiksi. Šaubos, vai pēc 100 gadiem tādus varēs atvērt, programmas būs novecojušas. Vienīgais, kas atliek – kaut kas uz papīra.

– Jūs varētu ielikt kompasu vai cigāru…

– Cigāru varētu (smejas). Ej nu sazini, varbūt pēc simts gadiem tas būs kategoriski aizliegts. Kad pirms 24 gadiem atklājām šo māju, vējrādītāja lodē ieliku vēstījumu nākamajām paaudzēm.

– Jūs uzrakstījāt…

– Jā, kas mēs esam. Kaķi, suni pieminēju vārdā. Tur, augšā, tas ir.

Citi šobrīd lasa

Vieta, kur atdusas varenie: 9 diženi mauzoleji
"Viņa padarīja mani traku": princese Diāna gadiem ilgi pēc kāzām nesazinājās ar mammu
Pērkona negaiss Jāņu naktī vissmagāk skāris Vidzemi; šodien lietusgāzes gaidāmas valsts austrumos

"А почему так ужасно разговаривают с детьми?": Собчак в шоке от похода в зоопарк

Дети Киркорова пришли на фестиваль "Жара" в образах от Versace за 2 400 евро