Sava tēva dēls. Georgs Rubenis: "Manī redzēja manu papu, nevis mani"

Paldies, ka piekriti sarunai. Es paskatījos tavu CV, tu esi bijis mārketinga vadītājs, strādājis sabiedrisko attiecību aģentūrā, bankā... Faktiski biroja darbinieks. Kas pielika punktu tavai korporatīvajai karjerai?

Viens brīdis jau bija ļoti komfortabls. Būt bankā zīmola vadītājam Baltijas valstīs, ar lomu vēl arī Zviedrijas organizācijā – ļoti labi apstākļi. Bet dzīvē tie kauliņi mēdz sakrist tā, ka notiek lietas, ko pats pat vairs nevari īsti ietekmēt un mainīt. Kad ir jāļaujas plūsmai.

Tāds milzīgs pagrieziena punkts manā dzīvē bija Vision Quest Bila Plotkina izglītības centrā Kolorādo – Animas Valley Institute – 2017. gadā. Un šī iniciācijas pieredze sakrita ar veselu virkni notikumu manā privātajā dzīvē. Īstenībā es pamanīju, ka... mana laulība jau kādu laiku ir beigusies. Atgriezos no Amerikas, un ar meitas māti pielikām punktu mūsu attiecībām. Arī darbs banku sfērā vienā brīdī sāka prasīt no manis tik daudz spēka, ka es vienkārši to vairs nevarēju. Vairāki komandējumi nedēļā, gari braucieni un bieži lidojumi – es fiziski sabruku.

Man bija 31 gads, un es fiziski tā vairs nespēju turpināt. Piedzīvoju izdegšanu. Gan fizisku, gan iekšēju resursu kontekstā. Pēdējais gads bankā jau bija ļoti smags, sapratu, ka ir jāpieliek punkts. Vadība bija ar mieru nākt pretī, man piedāvāja dažādus risinājumus, bet man likās, ka tas nebūtu godīgi ne pret pārējiem kolēģiem, ne pret sevi pašu. Es aizvēru šo nodaļu savā dzīvē.

Un ko tu darīji?

Kādu brīdi atpūtos. Reāli nedarīju neko. Izbaudīju, ko nozīmē no rīta ilgāk pagulēt. Es esmu cilvēks, kam patīk visu laiku būt kustībā. Darboties. Pat tad, kad esmu fiziski izpumpējies, man ir vēlēšanās kaut ko darīt. Mani atpūtina fizisks darbs. Tīrīt ziemā mežu, zāģēt krūmus. Un to visu es arī darīju.

Bet bija taču biroja dzīvē arī kas labs?

Atalgojums, protams. Atalgojumu nevalstiskā sektorā vai labā amatā bankā nevar salīdzināt.

Un kā tu ar to tiec galā?

Plānāks maks liek kļūt prātīgākam ar naudu. Es neteiktu, ka man tagad kaut kā pietrūkst.

Dzīves notikumi tad un tagad nav mainījušies. Ir mainījusies tikai iekšējā sajūta, ar kādu to pašu daru. Viens no maniem hobijiem ir darboties dārzā. To es darīju tad un daru tagad. Man patīk satikties un runāt ar cilvēkiem. Arī to es darīju tad un daru tagad. Vingroju tad un tagad.

Es gan esmu atmetis smēķēšanu. Ar to ilgi cīnījos, bet izdevās. Alkoholu tagad lietoju būtiski mazāk. Kaut nekad neesmu bijis alkohola fans, man nepatīk reibuma sajūta. Ēdu veselīgāk, bet tas mazliet spiestā kārtā.

Dzīve jau nemainās. Mainās tikai iekšējās sajūtas. Tagad es vairāk un vieglāk pieņemu. Un man noteikti nav svarīgi, cik collu ekrāns ir manam televizoram. Tādas lietas vispār nenosaka dzīves kvalitāti. Plus es palēnām sāku saprast, kas dzīvē ir patiešām svarīgs.

Un kas dzīvē ir svarīgs?

Svarīgi ir dzīvot, apzinoties, ka neesam pilnīgas, gatavas būtnes. Ka man, ka katram no mums ir vēl ļoti daudz jāmācās, lai ar savām darbībām, savu rīcību prastu ne tikai izdziedēt pašiem savus ievainojumus, bet arī iemācīties neievainot tos, kas ir mums līdzās.

Kad tāds cilvēks augstā amatā izdeg, viņš, iespējams, dodas meklēt palīdzību uz Lūžņu, pie tava tēva Jura Rubeņa. Tu arī devies turp?

Esmu pazīstams ar dažādām garīgām praksēm jau padsmit gadu. Meditēju vismaz gadus piecpadsmit. Šis garīgo prakšu ceļš man galīgi nebija svešs.

Tomēr tas nepalīdzēja.

Nepalīdzēja gan. Es arī zinu vienu no iemesliem, kāpēc nepalīdzēja – iekšēja pretošanās vietai, kur man tajā dzīves posmā jāatrodas. Interesanti, bet pēc pusgadu ilgas atpūtas es pievienojos fonda Plecs komandai. Tobrīd man pašam tas likās pārsteidzošs solis. Tagad ir pagājis gads, un es saprotu, ka tā vieta man ir ļoti piemērota. Loģiska. Jāni Ertu es pazīstu jau ļoti sen, mūsu ceļi dažādos labdarības projektos ir krustojušies arī laikā, kad vēl strādāju bankā. Viņš jau tad strādāja pie fonda Plecs projekta un manī savā ziņā atrada sparinga partneri savām idejām.

Tagad tu esi fonda valdes loceklis. Ko īsti Plecs dara?

Šobrīd mēs meklējam veidus, kā projektā EMU: Skola palīdzēt katram bērnam Latvijā īstenot savu potenciālu. Projektu pilotējam vairākās skolas. Ar pāris vienkāršiem jautājumiem saprotam, kā bērns jūtas, un atkarībā no tā pedagogs var pielāgot savas metodes, lai process noritētu sekmīgāk. Jau agri iespējams pamanīt šķēršļus bērna izaugsmei, un tos var novērst. Metodoloģiju neesam paši izdomājuši, esam paņēmuši to, kas jau pasaulē strādā. Mums ir sadarbība ar King’s College Londonā profesoru Robertu Gudmenu, kas ir pasaulē spēcīgākais psihometrijas jomā. Psihometrija ir zinātne, kas ar anketām palīdz saprast, kā cilvēks jūtas. Profesora specialitāte ir tieši bērni, jaunieši.

Tu pats par sevi precīzi zini, kā jūties?

Noteikti nē. Zini, kas ir svarīgākais visās praksēs kā sevis iepazīšanas instruments? Tas ir vērīgums. Spēja pamanīt. Tajā ļoti palīdz meditācija. Bet meditācija nekādi nerisina problēmas. Tā tikai palīdz ieraudzīt, jo tieši tāds ir meditācijas uzdevums.

Kad sāku nodarboties ar meditāciju, es sāku arī pamanīt kaut kādas lietas sevī. Ko sākumā nemaz negribēju redzēt. Pagāja laiks, kamēr tās pieņēmu. Kamēr sapratu, cik tālu esmu no sevis pazīšanas. Cik ļoti nezinu, kā pats jūtos. Un tad sāku meklēt citas prakses, kā to risināt.

Es vairāk eju to ceļu, kas paredz ieklausīšanos sevī. Vai man tas vienmēr izdodas? Nē. Bet tas ir ceļš, kuru esmu izvēlējies.

Tu esi ar sevi eksperimentējis? Es jaunībā, salasījusies Karlosu Kastaņedu, sēdēju jūras malā un stundām asi griezu galvu laikam jau pār kreiso plecu – tā varot ieraudzīt savu nāvi. Smieklīgi droši vien no malas izskatījās. Neko arī neieraudzīju, saprotams.

Es daudz esmu eksperimentējis. Es vispār esmu pietiekami negudrs cilvēks. Nemācos no citu kļūdām. Un kāpju un kāpju uz tā grābekļa. Jo tas ir vienīgais veids, kā iemācos.

Ja esmu izlasījis par kādu praksi un tā mani ieinteresē, nekautrējos to pamēģināt. Teiksim, gavēšanas praksi. Kā mainās sajūtas un apziņa, ja neēd dienu, trīs dienas, ja neēd nedēļu un desmit dienas. Tas ir ārkārtīgi interesanti. Vai tas ļauj par sevi ko uzzināt? Jā. Vai tas der visiem? Noteikti nē.

Kas interesants gavēšanā notiek?

Brīdī, kad fiziski novārgstam, nobrūk arī mūsu izveidotie aizsardzības mehānismi. Mēs kļūstam atvērtāki.

Vēl viens eksperiments bija fiziska sevis pārmocīšana. Ekstrēmi garas un ilgas pastaigas. Smags fizisks darbs vairākas dienas pēc kārtas – tā, lai nokļūtu jau uz noguruma galējās robežas. Ļoti daudz konfrontācijas.

Konfrontācija ar ko?

Ar visu to, kas man rada frustrāciju. Ar cilvēkiem, ar situācijām, ar dabu. Ar to, no kā man ir bail.

No kā tev dabā bija bail?

No tumsas, piemēram. Nakts lauku kapsētā palīdz ar to tikt galā. Sākumā bija neizturams karstums, vēlāk odu bari, kas gatavi noēst. Es pat visu nakti neizturēju, tikai pusi.

Un bailes pazuda?

Tagad ir citāda izpratne par tumsu. Mēs baidāmies no tā, ko nevaram kontrolēt. Tagad es to nevis tikai zinu, bet es to sajutu.

Tomēr visbriesmīgākie apstākļi cilvēkam ir nenoteiktība. Kad dzīvo un nezini, kāds būs iznākums. Un tumsa ir ārkārtīgi spēcīgs kontroles zaudēšanas un nenoteiktības simbols. Tās sajūtas, ko piedzīvo nakts tumsā mežā, vēlāk var replicēt citās dzīves situācijās. Tajās, kur liekas, ka zaudēju kontroli un nonāku nenoteiktībā. Tas palīdz. Pēc tā eksperimenta es sapratu, ka nenoteiktība jau arī nemaz nav tik slikta. Jo situācijās, kad nezinu gala iznākumu, īstenībā paveras milzīgs plašums radošumam. Un radošums manā pieredzē vienmēr bijis vērtīgāks nekā precīzi definēts mērķis. Tiklīdz vienādojumā ieliek nezināmo X, iespējas ir plašākas.

Tev ir sava ātrā palīdzība krīzes situācijām?

Vienas manas “zāles”, ko atceros, kad ir grūti vai nepatīkami – es atceros, ka “vienmēr jau var izturēt šo brīdi”. Neviena situācija nav mūžīga. Viss, kur iesaistīts cilvēks, vienmēr ir terminēts.

Kāda loma tavā dzīvē ir Dievam?

Es par to ļoti daudz esmu lasījis un domājis. Cik daudz ir Dieva, un cik manās rokās?

Tā labākā atbilde, ko līdz šim esmu atradis: Dievs cilvēku uztver kā absolūti līdzvērtīgu partneri. Tā ir mana pārliecība. Un lielas lietas, lielas pārmaiņas Dievs nekad nedara, ja nav saņēmis cilvēka piekrišanu. Bet, kur ir līdzvērtīgi partneri, tur vienmēr katram savs darbiņš jāizdara. Ja tikai gaidīs uz otru, nekas nenotiks.

Tev ir bijušas dzīvē situācijas, kad sadarbība ar Dievu ir notikusi?

Tādas sajūtas var notvert atskatoties. Tad, kad tas notiek, ir grūti to saprast. Vecajā derībā ir viens ārkārtīgi interesants fragments. Dievs Mozum Horeba kalnā saka: “Es tev parādīšos, kāds esmu.” Un notiek zemestrīces, vētras, trokšņi... Tad Dievs saka Mozum: “Zini, tu varēsi uz mani paskatīties – bet tikai no aizmugures.” Mozus paskatās un redz Dieva pakausi.

Mēs jau nemaz nevaram redzēt Dieva darbību šajā brīdī. Mēs to varam redzēt tikai jau notikušu. Un šādus pieskāriena brīžus mēs varam sajust vienīgi pēc to notikšanas.

Ko tu iemācījies no tēta, ko no mammas?

Es noteikti ļoti novērtēju, kā mēs tikām audzināti. Mēs esam trīs – vecākais brālis, es un jaunākā māsa. Mūs audzinot, nemitīgi tika uzsvērts, ka ģimene ir pats svarīgākais. Ka ģimene vienmēr turas kopā. Un tā tiešām arī ir viena no lielākajām vērtībām, kas palikusi līdz šim brīdim. Jo mani labākie draugi ir mans brālis un mana māsa. Jā, bērnībā mēs kā visi bērni kādreiz arī sakāvāmies un ienīdām viens otru līdz kaulam, plēsāmies līdz zilumiem, bet tagad esam draugi. Mēs ļoti daudz komunicējam. Visus svētkus svinam kopā. Mēs esam ļoti cieši, tuvi.

Bet tu pats izšķīries.

Jā, tas man bija ļoti smags posms. Jo nācās sev atzīt, ka esmu absolūti izgāzies tajā dzīves tēmā, kas ir pati svarīgākā.

Šķiršanās procesā patiesībā notika divas lietas. Viena bija fiziskā attiecību pārtraukšana. Bet otra, varbūt daudz sāpīgāka, bija pieņemt, ka esmu izgāzies tajā, kas man no bērnības tika mācīts kā svarīgākais. Un tieši par to daudz runā arī Bils Plotkins, kura mācībai esmu sekojis visdziļāk – ka tādas izgāšanās un sāpes ir jāpiedzīvo, tāpēc ka tas ir vienīgais veids, kā kaut ko iemācīties un mainīties. Es daudz esmu domājis par to. Ļoti daudz. Pēc paša piedzīvotā, pēc Plotkina praksēm un mācībām. Un tagad teikšu to, par ko man daudzi varētu ar akmeni mest. Manuprāt, baznīca ir ļoti šķērsām salaidusi tēmu par elli. Jo es patiešām nepazīstu nevienu cilvēku, ar kuru man būtu bijusi tuvāka komunikācija, kurš nebūtu vismaz kādu savas dzīves brīdi pavadījis personiskā ellē. Piedzīvojis sāpes, ciešanas, zaudējumus.

Bet sajūta tāda, ka vēsturiski aizgājis sānsolis uz pasauli kā tādu absolūtu laimes zemi. Kamēr tā izgāšanās sadaļa atstāta par tabu tēmu. Kad kāds šķiras, smagi slimo, zaudē darbu, ir vēl kādas citas problēmas – uzreiz gribas no šiem cilvēkiem tā kā pa gabalu turēties. Ka tikai man tas pats nepielīp. Ka tikai mani nesāk ar tādām lietām asociēt. Ir notikusi milzīga kļūme mūsu sabiedrībā, kultūrā. Jo bez ieiešanas tajā sāpju pasaulē, bez konfrontācijas ar ciešanām es jau nekur tālāk savā dzīvē nevaru tikt.

Tā arī ir Bila Plotkina visa ideju esence. Pamainot apstākļus, aizvest cilvēku situācijā, kur viņš spiests konfrontēties ar saviem pagātnes ievainojumiem. Pieņemt tos un sākt ar tiem strādāt. Domāju, ja es pats nebūtu piedzīvojis tādas sāpes, kādas piedzīvoju šķiroties, es to nemaz nesaprastu. Es nevarētu citiem par to stāstīt.

Kā tu nonāci līdz Plotkina grāmatām un pēc tam līdz viņam pašam?

Plotkins ir darbojies un joprojām darbojas kopā ar Ričardu Roru. Rors savā grāmatā Ādama atgriešanās piemin Plotkinu. Tālāk jau meklēju Plotkina grāmatu, un man bija sajūta: šie ceļi, prakses – tas ir tieši man. Biju izlasījis tikai pirmās divas nodaļas no grāmatas, kad jau pieteicos uz viņa Vision Quest mācībām. Pēc dažiem mēnešiem jau biju tur.

Aizbrauci, bet atgriezies uzreiz izšķīries.

Lielākā daļa cilvēku garīgos ceļus sāk meklēt un iet, kad izjūt neapmierinātību. Pirmais līmenis ir neapmierinātība ar visiem apkārtējiem. Valdība ir slikta, visi apkārt ir muļķi. Tad nākas konstatēt, ka nevis apkārt ir muļķi, bet esmu neapmierināts pats ar sevi. Un iekšējā neapmierinātība dzen kaut ko meklēt. Es jau gadu, pusotru biju dzīvojis ne pārāk patīkamās sajūtās. Tā neapmierinātība nebija izskaidrojama, es pats nesapratu, kāpēc tāds esmu. Domāju: labi, sākšu kādu hobiju! Forši, bet nepalīdzēja. Ceļojumi? Vēl foršāk, bet arī nepalīdzēja. Turklāt mana pārliecība toreiz bija: ja reiz praktizēju meditāciju, ar to pilnīgi pietiek. Es nebiju sapratis, ka tas ir tikai viens no instrumentiem, kas ļauj ieraudzīt. Bet risināšanai vajadzīgs kāds cits.

Esmu lasījusi abas latviski tulkotās Plotkina grāmatas un nojaušu, kas un kā notiek. Izstāstīsi piedzīvoto saviem vārdiem?

Mēs tur bijām deviņi cilvēki. Parasti grupā ir līdz 16 cilvēkiem. Un divi vadītāji. Ideja tāda: divpadsmit dienas tiek pavadītas dabā, izpildot dažādus iekšējos uzdevumus, prakses. Pirmās piecas dienas cilvēki tiek sagatavoti vienatnes brīdim. Pēc tam ir četras gavēšanas dienas, no kurām trīs tiek pavadītas vienatnē. Pēc tam visi atgriežas atpakaļ un mēģina saprast, kas piedzīvots un kas ar to darāms. Bijām Amerikā, Kolorādo, kalnos 3,5 kilometru augstumā, milzīgā dabas parkā. Nakšņošana ārā teltīs, naktīs apkārt rēja koijoti.

Neviens neaizmuka, visi izturējāt?

Nebija jau kur mukt. Līdz tuvākajai apdzīvotai vietai sešas stundas ar automašīnu jābrauc.

Bet sajūtas, kas ir tur uz vietas, raksturot grūti. Tas ir pagrieziena punkts, kura sekas var pamanīt tikai pēc tam. Uz vietas nepārņem nekādas dižās atklāsmes, nav sajūsmas, kā nu tagad mainīšu savu dzīvi. Ne visu no piedzīvotā saproti. Lielās pārmaiņas sākas, kad esi atpakaļ mājās.

Atgriezies es pārvērtēju visu savu dzīvi. Mainījās vērtības, pieturas punkti. Kas jāņem vērā: pagrieziens nenotiek viena notikuma ietvaros, tas vienmēr ir garāks periods. Līdzībās ar latviešu tautas pasakām: nekad nav tā, ka muļķītis ieiet mežā, satiek pirmo raganu un viss viņam uzreiz mainās. Vienmēr ir notikumu ķēde. Un arī man tur pie Plotkina sākās notikumu ķēde, kas izvērtās dažu gadu garumā. Ar kāpieniem, kritieniem un pietiekami daudz muļķībām.

Kas tevī mainījās?

Es kļuvu mērķtiecīgāks. Bet es domāju, ka visi resursi mūsos ir jau kopš dzimšanas brīža. Vienkārši ir kaut kas, ko neesam sevī pamanījuši vai kas ticis apspiests. Garīgo prakšu ceļš ļauj pamanīt šķēršļus, kas traucē apspiestajam potenciālam izpausties.

Tev nebija bail ielaist kādu mācību tik dziļi sevī? Ir tomēr ļoti jāuzticas cilvēka – skolotāja – tīrajiem nodomiem.

Ir gan. Bet ar ko atšķiras Plotkins un viņa Soulcraft jeb Dvēseles mācība – tur īsti pat nav teorijas. Nav pamācību. Ir uzdevumi. Ir vingrinājumi. Ja vasarā nebūs ierobežojumu, tad šis būs jau ceturtais gads, kad mēs ar brāli un brāļa sievu vedam Plotkina gidus uz Latviju. Un programmas notiek arī šeit, Latvijā.

Tas ir vingrinājumu kopums. Ir dažādi veidi, kā skatīties uz lietām. Piemēram, ūdens glāzē. Kāds teiks, ka tas ir ūdeņradis, savienots ar skābekli. Cits teiks: no peļķes pasmelts šķidrums. Vēl kādam tas būs dievišķs dzēriens no debesīm.

Un arī par vingrinājumiem var runāt dažādi. Kāds var teikt, ka tas ir kas šamanisks un mistisks. Kaut kas neizprotams. Bet pamatdoma ir tik vienkārša: pirmais atspēriena punkts, lai cilvēks varētu mainīties – nepieciešama apstākļu maiņa. Tie var būt ārēji, un tie var būt iekšēji apstākļi. Plotkina programmā ir abi varianti kopā. Cilvēks, kas pieradis gulēt ērtākajās gultās, nu guļ teltī. Vai pat bez telts. Daudzi vingrinājumi sit ārā no komforta zonas. Cilvēka prāts ir gana vienkārši uzbūvēts – mūs vada neironu tīklojums. Jo biežāk kādas darbības atkārtojas, jo spēcīgāks tur kļūst neironu tīkls.

Vajag vecās ķēdes izjaukt, iemācīties darīt kaut ko jaunu. Daudzi Plotkina uzdevumi liek paskatīties uz lietām citādi. Kad 2018. gadā bija pirmās Soulcraft programmas Latvijā, ko vadīja Braiens un Seidža no Plotkina centra, viens no pirmajiem uzdevumiem bija: izejiet ārā, apkampiet koku un aprunājieties ar to. Grupā bija cilvēki, kas dzīvē pietiekami daudz redzējuši, pavadījuši dzīvi svarīgos amatos un darbos, viņi ar tādu skepsi uz šo uzdevumu skatījās! Paga, ko – es atbraucu šeit, lai apkamptu koku?! Par ko vispār ir stāsts?!

Bet citādi nevar, ja gribam iemācīties kaut ko jaunu. Ir jāizkāpj no komforta zonas un jāielaiž vietā kaut kas jauns.

Tu pats arī vadi tādas grupas Latvijā?

Jā, pagājušogad sāku. Brauca Plotkina programmas gidi un vadīja grupas angļu valodā, es vadīju grupas latviešu valodā. Arī šogad būs, ja apstākļi ļaus.

Kur Latvijā ir tik vientuļa vieta, kur tālu iet dabā?

Tik attālinātas un vientuļas vietas nav, bet pilnīgi pietiek ar Elijas nama apkārtni. Elijas nams gan ir kļuvis mazliet par šauru. Tas var uzņem tik, cik var. Tāpēc pagājušogad brālis ar savu sievu nopirka veco Lūžņas staciju un sāka tur veidot plašāku garīgo prakšu centru. Animas pasākumi notiek tieši stacijas teritorijā. Arī darbība no Elijas nama palēnām pāriet turp, jo tur ir daudz plašāka vieta.

Ir bijusi mācība, kurā esi mēģinājis ieiet, tomēr neizdevās?

Pusaudža gados vienu brīdi interesējos par krišnaītu mācību. Bet, laikam jāsaka, par laimi, tur nebija neviena, kas ar tādu pusaudzi gribētu runāt. Iedeva pāris bukletiņus, un viss.

Un vēl es esmu pagaršojis, ko nozīmē budisms. Bet to darīju tieši tādēļ, lai saprastu atšķirību starp kristīgo meditāciju un meditāciju budisma izpratnē.

Un kāda tā ir?

Budismā nav Dieva jēdziena. Budismā ir nirvānas stāvoklis, kurā nonākam lielā tukšumā un saplūstam ar visu. Bet kristietībā ir klātesošs Augstākais spēks. Dievišķais elements. Tā ir atšķirība. Bet starpreliģiju dialogs ir ļoti nepieciešams. Jo, skatoties uz budisma tradīcijām, es daudz labāk saprotu kristīgās tradīcijas.

Ko tu augstskolā mācījies? Teologos?

Es mācījies uzņēmējdarbības vadību. Teologos nestājos, kaut gribēju. Diemžēl teoloģijas studijas Latvijas Universitātē ir ļoti teorētiskas, sausas. Tur lieliski iemāca latīņu valodu, sengrieķu valodu, aramiešu valodu. Bet vai var iemācīt autentisku sajūtu par lieliem garīgiem notikumiem? Domāju, ar to ir grūti.

Kā un kur tu pats to mācies?

Es daudz lasu. Šobrīd arī esmu Soulcraft pavadoņu programmas māceklis Animas Valley Institute. Tālmācība ir praktiska, caur pieredzi. Tas mani arī visvairāk interesē – piedzīvot.

Kas tev patīk, un no kā tu mūc?

Viskomfortablāk es jūtos brīžos, kad sajūtu absolūtu brīvību. Tie ir tādi uzplaiksnījumi. Diemžēl tādā sajūtā nav iespējams dzīvot visu laiku. Pilnīgā, absolūtā pozitīvā brīvībā. Tas ir pārejošs stāvoklis. Esmu to piedzīvojis, atrodoties gan mājās, gan dabā. Un tas var ilgt no stundām līdz dienām.

Bet visnepatīkamākā sajūta ir pretējā: kad esmu ierobežots savā iekšējā brīvībā.

Tavas laicīgās intereses? Kino, mūzika, kādi hobiji?

Mani vienmēr ļoti uzrunājusi mūzika. Konkrēti rokmūzika. No bērnības man bija sapnis iemācīties spēlēt ģitāru. Un ko tad kovida laikā darīt – nopirkt ģitāru un katru dienu stundu, pusotru spēlēt. Mūzika ir fascinējoša.

Bērnībā daudz klausījos The Smashing Pumpkins, Billijs Korgans man bija topā! The Killers man ļoti patīk. Arctic Monkeys.

Tāda muzikālā izvēle netraucē meditēt?

Nemaz. Tā ir drausmīga klišeja, ka cilvēks garīgos meklējumos nebauda dzīvi. Ka viņš nedzīvo normālo dzīvi. Zini, kā varētu noteikt, kas ir falšs garīgums? Ja garīgums neļauj būt pilnvērtīgi klātesošam ikdienas pasaulē – tad, visticamāk, tas ir falšs garīgums. Un nevis atbrīvo, bet ierobežo.

Vēl viens domāšanas errors ir, ka brīvība ir visatļautība. Jo brīvība patiesībā ir liels pienākums un atbildība. Mana brīvība ir mans uzdevums. Mana brīvība nedrīkst radīt nepatīkamus brīžus citiem. Un, ja garīgums neiedod cilvēkam šo brīvības izjūtu, tad kaut kas ar to garīgumu nav kārtībā.

Tas, ka esi Jura Rubeņa dēls, tev ir palīdzējis vai traucējis?

Vienā dzīves posmā tas traucēja. Vidusskolā, manos agrīnajos divdesmit. Apkārt bija cilvēki, arī darbavietās, kas mīlēja šo faktu akcentēt. Tāpēc man bija milzīga pienākuma izjūta. Jutos tāpēc ierobežots. Manī redzēja manu papu, nevis manu pašu. Un tas traucēja, jā. Kad paps nolika amata krustu, tas arī man bija ļoti atvieglojošs notikums. Es beidzot varēju uzelpot un būt tas, kas esmu.

Bet neapzināti jau mēs visi savu bērnību pārnesam uz saviem bērniem. Kopējam savu bērnību copy paste vai rīkojamies tieši pretēji. Taču abos gadījumos esam savu vecāku rīcības determinēti. Jautājums: vai varam to pamanīt krīzes situācijās, un kā transportējam tālāk savos bērnos. Ir tādas lietas, ko es sevī pamanu: jā, tas man ir no papa.

Piemēram?

Runāšu par, manuprāt, pozitīvākajām. Un sākšu ar to, ka es bieži ar savu desmitgadīgo meitu runāju par ģimeni. Nedēļā vismaz vienu, divas reizes to kādā kontekstā pieminu. Mana meita nedēļu dzīvo pie manis, nedēļu pie mammas. Tas nozīmē, ka to vienu nedēļu esmu vienā personā gan tētis, gan mamma. Un tad ir lietas, ko es pats sevī pamanu. No tā, ko bērnībā novērtēju. Piemēram, mammas mīļumu, rūpes. To es arī cenšos izrādīt. Savukārt no papa esmu pārņēmis sarunas un domāšanas izpratnes veidošanu. Mēs sarunājamies, un es redzu, ka Elīzai tas patīk, Viņa klausās, viņai ir pārspriedumi. Man arī bērnībā ļoti patika klausīties, ko paps stāsta. Mēs to saucām par “notikumiem”. Teicām papam: “Pastāsti kādu notikumu!” Un katru vakaru paps mums pastāstīja kādu notikumu no vēstures vai vienkārši kaut ko interesantu.

Kad izdarīts nopietns darbs ar sevi, nav grūti nodibināt attiecības ar otru cilvēku? Vai viņu vispār vajag?

Jā... Jā, ar to nav ne viegli, ne arī ļoti smagi. Pārejas posmā pēc Elīzas mammas es paspēju vēl būt citās attiecībās. Tādā īstā Holivudas stilā – vienā elpas vilcienā iepazinos, vēlreiz apprecējos un uzreiz izšķīros. Un man liekas, ka daudziem – ne visiem, bet daudziem – ir tā problēma, ka blakus vajadzīgs kāds cilvēks, jo pats sevi neredzi. Un tikai šā iemesla dēļ tev vajadzīgs otrs cilvēks blakus. Kā tāds ekrāns. Kurā kā projektorā redzi to savu attēlu. O, tas esmu es! Un tad nav svarīgi, kas ir blakus. Galvenais, lai tikai ir tas ekrāns.

Bet veselīgas attiecības ir tādas, kur abiem lielos vilcienos no tā otra cilvēka neko nevajag. Ja abiem ir tāda sajūta, tur var būt ļoti auglīgas attiecības ar lielu dinamiku un kopīgās izaugsmes potenciālu.

Bet kāpēc vispār vajadzīgs tas otrs blakus?

Jo viens nekad nav karotājs un cīnītājs. Dzīves, sajūtu dinamika pa īstam var atklāties tikai mijiedarbībā. Es domāju, neviens cilvēks nav spējīgs būt viens. Tam mēs vienkārši neesam radīti.

Kas vēl bez Plotkina mācības tevi interesē no garīgām praksēm?

Daļa cilvēku visu laiku meklē kaut ko jaunu. Grib izmēģināt visas iespējamās pasaules prakses, lai saprastu, kas tad viņiem vajadzīgs. Bet tad cilvēks aiziet tādā mūžīgā meklētāja lomā un īsti nekur nenoenkurojas. Tomēr kādā brīdī vajag saprast, kas ir tā mana prakse vai prakses, un to ceļu arī iet.

Nākamā problēma rodas brīdī, kad visu savu dzīvi identificē ar savām praksēm. Visu sevi tajā ieliek, un ārpus tā nekā nav. Fundamentālisms, ko dažādās izpausmēs var redzēt arī lielajās reliģijās.

Jā, prakse kaut kādā mērā ir mans dzīvesveids, jo es to tomēr daru katru dienu. Bet tas neveido manu identitāti. Es esmu es pats. Prakse ir tikai mans instruments. Vai ir pasaulē kaut kas interesantāks par Bilu Plotkinu? Domāju, noteikti ir. Bet vai man jāizmēģina visas pasaules prakses? Nē. Vai esmu atradis to, kas strādā man? Domāju, ka šobrīd jā. Vai tas man ļauj dzīvot patīkamāku, kvalitatīvāku, sakārtotāku dzīvi? Noteikti jā. Bet es it nemaz neesmu atrauts no realitātes.

Es ļoti gribētu nonākt tādā iekšējas samierināšanās punktā. Tā pa īstam pieņemt visu, kāda ir pasaule. Saprast, ko nav manos spēkos mainīt, un necensties to mainīt. Apzināties, ko varu mainīt, un tad savu enerģiju tur arī virzīt. Tas ir augstākais punkts, kurā cilvēks var nonākt. Vai es domāju, ka reiz tādā punktā nonākšu? Noteikti nē.

Tev vajag cilvēku, pie kura vari doties sevi sakārtot?

To var tikai pats ar sevi izdarīt. Ne Juris Rubenis, ne Indulis Paičs, ne Bils Plotkins, ne Ričards Rors neko nesakārtos. Kāpēc Plotkins skolotājus sauc par gidiem jeb pavadoņiem – tāpēc ka džungļos vai kalnos arī ir līdzīgi pavadoņi. Viņš nenes tavu mantu maisu. Viņš zina šo ceļu, bet viņš to neiet tavā vietā. Ej tu pats. Skolotājs var tikai kādu dzīves posmu paiet tev līdzās.