Par sveču spēku, rūnām un atkarību noņemšanu. Intervija ar Kristīni Brīnumu no dziednieku dzimtas

Uz galda deg liela, melna svece, akvārijā peld zelta zivis, blakus kabinetā guļ Kristīnes mazā meitiņa. Un viņa sēž pretī – smaidīga, atvērta būtne, mazliet uztraukusies, bet ļoti spēcīga. Kristīne ir slavenā dziednieka Maira Brīnuma (pazīstams arī kā Mairis Virsis) meita. Daudzi sekoja viņa dalībai šovā Ekstrasensu cīņas. Nu viņš Latvijā praktizē mazāk, savu biroju Zinātņu akadēmijā uzticējis mantiniecei – meitai Kristīnei.

Izaugt par dziednieku

Ir ārstu un gleznotāju dzimtas. Var teikt, ka tu nāc no dziednieku dzimtas?

Tētis ir mans lielākais skolotājs. Uzaugu tikai ar viņu. Esam līdzīgi, arī pēc izskata. Ne jau trīs gadu vecumā viņš man sāka stāstīt, kas ir rūnas, maģija, enerģētiskais spēks, bet var teikt, ka jebkura situācija ar viņu mani mācīja, sagatavoja dzīvei un lika paskatīties uz to no citāda skatpunkta, kā tagad moderni saka – no ezoteriskās puses. Kopā veicām rituālus – veiksmei, naudai, mīlestībai… Es palīdzēju, cik varēju. Skaidrs, ka sākumā viņš man nevarēja uzlikt pārāk lielu atbildību. Kaut gan gatavot sveces – tā jau ir milzīga slodze. Tā tikai liekas –  fiziski ieskrāpē rūnas, uzliec krāsu… Bet to nedrīkst darīt, ja pašam ir kādas problēmas, teiksim, nav garastāvokļa, neizdevusies diena. Jo svecē tu atstāj visu. Ir jāierunā, jāstāsta, kam tieši tā paredzēta. Zīmējot rūnas, tās ir jāpiesauc un jāaktivizē. Tas ir maģisks rituāls. Tētis man vienmēr teica – pienāks laiks, kad tu, meitiņ, sāksi nodarboties ar to pašu, ko daru es. Un tu to darīsi ar jaunu jaudu. Smejos, ka vienmēr esmu viņam bijusi ne vien labā, bet arī kreisā roka, arī labā un kreisā kāja. Esmu viņa darba auglis.

Rūnas mācījos apmēram pusotru gadu. Profesionāli viena rūna tiek aprakstīta vismaz uz četrām A4 lapām. Nav joka lieta – pirms izmantot, ir jāizzina, jāsaprot. Rūnas ir ļoti spēcīgi maģiski simboli. Aizvakar runāju ar klientu, viņš stāsta, ka mēģinājis pats veikt rūnu rituālu. Internetā atradis jau sagatavotu kombināciju, vēlējies dubultu enerģiju projektam. Viņš saka – nobijos, jo rezultāts bija ideāls. Nespeciālistam ir aizliegts ar to nodarboties, un arī viņam viss sagriezās otrādi. Man zvanot, viņš raustīja elpu, nevarēja parunāt... Apgūt milzīgās rūnu zināšanas pilnvērtīgi var vienīgi praksē.

Mums ir sava rūnu sveču darbnīca. Izgatavojam tās ar rokām, tāpēc sveces nekad nebūs vienādas, tās arī degs atšķirīgi, jo katrā ir ielikta īpaša enerģija. To var saukt par uguns rūnu rituālu. Sveces tiek gatavotas uz pasūtījumu, lai varam tajās ielikt pēc iespējas lielāku spēku, kas domāts konkrētam cilvēkam, teiksim, tieši kādu mīlestību vajag – ar sievieti, ģimeni, draugiem… Uz katru no tām būs cita rūnu programma. Šī, kas deg uz galda, attīra no negatīvās enerģētikas – cilvēku, telpu, arī dzīvnieku, ja tam ir kādas veselības problēmas. Tā noņem enerģētiskos blokus, skaudību, novārdojumus, piebūrumus, lāstus un visu citu slikto, kas sakrājies. Te cilvēki nāk ar savām problēmām, tāpēc telpa jāattīra. Tas jādara katru dienu pēc pieņemšanas, lai tajā justos omulīgi un nākamajā dienā varētu strādāt pilnvērtīgi. Ja pāris dienu neesi attīrījis telpu, manā gadījumā padedzinājis attīrošās sveces un veicis citus darbus, jūti kamolu kaklā. Jebkuram cilvēkam trīs četras reizes gadā ir jāattīrās. Tiem, kuriem ikdienā ir cieša saikne ar klientiem, tas jādara vēl biežāk.

Vislabākā versija mīlestībai

Kad cilvēks ir tevi uzmeklējis, tu izrunā visu, kas viņam uz sirds…

Obligāti uzklausu. Tas ir ļoti svarīgi. Mums ir dota lieliska iespēja izteikt domas, izrādīt emocijas, bet cilvēki tur visu sevī un staigā kā pazaudējušies. Strādāju ne vien ar maģiju un enerģētiku, bet ļoti bieži arī ar psiholoģiju, parapsiholoģiju. Citi atnāk tikai tādēļ, lai pastāstītu, kā jūtas, parunātu par dzīvi, savu iekšējo pasauli. Kad uzdodu jautājumu, ko viņš vēlas, cilvēks nav pat to noformulējis. It kā viss ir – darbs, alga, ģimene, mīlestība, bet viņam nepieciešams cilvēks, ar kuru parunāt. Padomdevējs. Tā viņš izlādējas vai uzlādējas un pēc tam kādu laiku var staigāt, tad atgriežas, atkal parunājas. Taču tādu ir maz, lielākoties visiem ir konkrētas problēmas, kuras uzreiz kārtojam.

Bieži vien ar tuvāko ir grūtāk runāt, vieglāk atrast savu meistaru.

Manuprāt, ar meistaru ir vienkāršāk. Vīrietis ar sievieti ģimenē pārrunā problēmas, mērķus, idejas, sadzīvi, bet katram ir kaut kas tāds, kas iekšēji nomoka, bet par to ir grūti runāt ar tuvinieku. Ne tāpēc, ka neuzticamies vai nemīlam, bet gribam dzirdēt neiesaistīta cilvēka viedokli, padomu. Cenšos cilvēku nolikt atpakaļ uz ceļa, uz kura viņš jau ir bijis, bet tad no tā nogājis. Meklējam risinājumus, dažādus veidus, ieskaitot maģiskus rituālus, lai panāktu vēlamo rezultātu.

Vari pateikt, ar kādiem jautājumiem cilvēki visbiežāk vēršas pie rūnu meistara, dziednieka, zīlnieka?

Katram savs, bet veselības ziņā ļoti izplatīta problēma ir veģetatīvā distonija. Mums it kā tiek noteikti principi, pēc kuriem jādzīvo. Internetā varam atrast slimību simptomus, pieredzes stāstus, un cilvēks salasoties pats sevi ieprogrammē. Pie manis nāk tādi, kas izstaigājuši ārstus, veikuši visus iespējamos izmeklējumus, bet problēma ir psiholoģiska. Mans darbs ir sakārtot domāšanu, lai pats saprot, ka ir vesels. Bieži vien cilvēks var saslimt tikai tāpēc, ka ar domām dod sev signālu, ka viss ir slikti. Labi, ja viņš atrod, pie kā vērsties, kādu, kas var laikus palīdzēt; tad viņš tiek enerģētiski sakārtots. Bet ne visos gadījumos palīdzēt var psiholoģiski. Ir jāņem palīgā maģija un enerģija. Varbūt daudzi teiks – ir 21. gadsimts, kāda maģija?! Bet tā pastāv, vienmēr ir pastāvējusi un pastāvēs. Tikai saskaroties ar neizskaidrojamām situācijām, mēs par to aizdomājamies…

Pie mums ik pa laikam pieņem profesors no Maskavas, viņš veic tā saucamo auru diagnostiku, izanalizē čakras, apraksta, pie kā vajag piestrādāt, kāda problēma ir ķermenī. Reti kuram tās ir pareizajā stāvoklī. Ja nav – sākam kārtot! Labi, ja ir mērķis, uz kuru tiekties, varam ņemt labu piemēru, padomu no citiem, bet nevajag skriet līdzi. Nevajag dzīvot citu dzīvi – ja nav kā viņam, tad viss ir slikti. Tā rodas veģetatīvā distonija. Klienti atzīst – biju pie daktera, viņš saka: man vajagot pie psihologa aiziet. Ja cilvēks no spriedzes netiek vaļā gadiem ilgi, tas var slikti beigties. Viena no problēmām var būt alkoholisms. Viss sākas ar to, ka nav apetītes, ir bezspēks, apātija, nevēlēšanās strādāt. Pēc tam parādās blakusefekti. Cilvēks nespēj izprast, kas ar viņu notiek, un atklāj, ka labāk jūtas…

… mainītā apziņas stāvoklī?

Precīzi. Alkoholisms ir ļoti izplatīts. Diemžēl. Arī narkotikas, un ne tikai pieaugušo vidū – arī jauniešu sabiedrībā. Tas uztrauc vecākus, viņi nāk, un strādājam ar šīm atkarībām. Bieži vien mammas vai omītes atvelk jaunieti, jo nespēj skatīties uz bērniem, mazbērniem, kas kaut ko lieto. Strādājam. Un nereti šīs problēmas ir saistītas ar enerģētiskiem kaitējumiem – noskaudumiem, lāstiem, kas bieži tiek mantoti no paaudzes paaudzē.  

Vari strādāt ar fotogrāfiju, ja pats cilvēks nav atnācis?

Ļoti bieži. Daudzi dzīvo ārzemēs, pandēmijas laikā veci cilvēki baidās braukt sabiedriskajā transportā. Ar viņiem strādāju attālināti.

Cilvēkiem pasliktinās finansiālā situācija – nāk arī ar tādām problēmām?

Protams. Veicam naudas piesaistīšanas, veiksmes rituālus. Citreiz cilvēks pazaudējis darbu, viss kā pret sienu, un tad jāsaprot, kāpēc tā. Viņā ir uzkrājies kaut kas lieks, un tas jādabū nost. Pēc tam varam strādāt uz to, kas vajadzīgs, iet uz konkrētu mērķi. Daudzi nāk ar attiecību jautājumiem. Tad sakārtoju cilvēku, lai viņa puse ir atvērta mīlestībai.

Lai viņš pats būtu vislabākā versija mīlestībai?

Tieši tā. Skatāmies individuāli, pēc situācijas, citam tas ir vieglākā formā. Gadās, ka cilvēks jau tajā pašā vakarā zvana – paldies tev! Aizgājis mājās ar pilnīgi citu enerģētiku, un – ir! Taču gadās, ka jāiegulda milzīgs darbs. Arī to var darīt. Kā man vienmēr teica tēvs – nav vārda nevaru, ir negribu. Var visu, tikai jāatrod pareizās metodes.

No brīnumiem vajag atpūsties

Tu teici, ka sarunājies ar sveci…

Jā. Manuprāt, viņa ir dzīva. Ir ļoti jākoncentrējas, jābūt klātesošai šajā procesā. Ja lejot domāšu, ko gatavošu vakariņās vai ka man kāds ne tā kaut ko pateica… tad labāk nedarīt. Ja jūti, ka šī nav tava diena, tad nevajag, jo tas ir enerģiju atdodošs process. Pēc desmit sveču izgatavošanas esi kā lupata, bez spēka. Sākumā man jau pēc piecām svecēm bija slikta dūša. Vēlāk iemācījos dabūt sevi kārtībā. Manī ir spēks.

Atjaunoties?

Kopš meitas piedzimšanas tas ir dubultojies. Dzemdības, lielās sāpes manī kaut ko atvēra. Sapratu – kāpēc nedarīt, ja varu palīdzēt? Ir gandarījums, ja redzi, ka cilvēks kļūst sakārtotāks, parādās smaids. Skatoties uz meitu, domāju, ka gribas pasauli darīt kaut mazliet labāku. Cilvēki saka, man ir mainījies acu skatiens, kaut pašai tā nešķiet. Spogulī skatos tikai uz vēderu – vai ir atpakaļ vietā (smejas).

Dziednieki ir teikuši, ka tam, ko viņi dara, ir arī ēnas puse – pasauli redzi tik saasināti, ka īsti laimīgs un savu dzīvi sakārtojošs neesi.

Kurpniekam ir cauras kurpes. Tik ļoti visiem vari palīdzēt, bet aizdomājies – vai pats esi tik perfekts? Vai viss ir ideāli? Es katru dienu varētu sev sveci dedzināt. Visu uztveru tik saasināti, redzu, nolasu…

Agrāk vīram stāstīju, kā man pa dienu gājis, tagad cenšos to enerģiju mājās nenest.

Mēģini dzīvot normālas sievietes mājas dzīvi?

Godīgi sakot, man tajā liels spēks jāiegulda, bet saprotu – nevaru to nodarīt savam bērnam. Viņa nav vāja un nebūs, to zinu kopš brīža, kad viņu pirmoreiz ieraudzīju. Patlaban viņa ir jaundzimusī, un viņai tā informācija nav jāuzņem.

Pati izej mentālo higiēnu?

Jā. Nav joka lieta, nevar ākstīties. Smagākos gadījumos sazinos ar tēti. Divatā noteikti varam izdarīt daudz vairāk.

Vecāki ļaudis mēdz aizdedzināt svecīti kādu pieminot vai ar laba vēlējumu. Tas ir efektīvi?

Ļoti daudz ir mūsu galvā. Jebkura svece, tāpat kā doma un izteikts vārds, nes enerģiju.

Uguns ir spēcīga stihija.

Manējā, tāpēc tik tuva.

Arī no iekurināta kamīna uguns cilvēks var uzņemt spēku un labo enerģiju, bet jāzina, kā to izdarīt, un ne visiem tas ir pa spēkam – cits vēl atdos savējo. Ir jāmāk no šīs bezgalīgās uguns paņemt. Tas ir sava veida rituāls.

Kādreiz neesi nobijusies no savām spējām?

Ne gluži, bet stāvējusi pretī. Bija tā – Mairis strādā ar cilvēku, esmu otrpus durvīm, un cilvēks, ejot prom, vēlas turpināt sarunu. Viņš izstāsta, ja ko aizmirsis pajautāt, paprasa man. Gadiem strādājot sešas dienas nedēļā, satiku neskaitāmi daudz cilvēku un sapratu… ka esmu palīdzējusi. Bieži dzirdēju – paldies, kā teici, arī notika. Ne vienu, piecas reizes, bet tūkstošiem – saņēmu apstiprinājumu, ka varu. Nevaru pārāk ilgi stāvēt pretī tam, kas man ir dots. No tā es neizvairīšos.

Mairis nenobijās. Varbūt nav viegli bērnam tādu likteni novēlēt.

Piekrītu. Bet viņš nešaubījās, ne reizi neienāca prātā doma, ka es varētu netikt galā.

Pārāk labi tevi pazīst.

Jā, tētis zināja... Bet jāpienāk īstajam brīdim. Pandēmijas dēļ ilgi neesam tikušies, kopš februāra. Viņš praktizē Ukrainā. Ir pagrūtāk, jo esam ļoti saistīti, viens otram vienmēr bijuši. Tētim ir arī citi bērni un sava ģimenes puse, bet mēs esam nedalāmi un tādi arī paliksim.

Turklāt esi viņa spēju mantiniece.

Tieši tā. Viņš palēnām mani gatavoja, lai es to pārņemtu.

Par vīrieti un viņa māti

Mairis dalījās ar veiksmīgākajām dziedināšanas pieredzēm, pat brīnumiem. Vai tev jau ir kas tāds?

Par brīnumiem... Esmu braukusi tētim līdzi uz bērnu slimnīcu, atceros, kā viņš skrien iekšā, jaku nomet, apsargs skrien aiz viņa, visu vāc, atver durvis, lai ātrāk ielaistu reanimācijā. Pēc brīža tētis iznāk, un viņam seko ārsts, kurš aicina vecākus pie bērna, kas atmodies no komas… Man tik ekstrēmi gadījumi nav bijuši. Grāmatu par varoņdarbiem vēl uzrakstīt nevaru, bet ir vairāki, kas ir ar neizskaidrojamu rezultātu un apliecina – maģija strādā. Piemēram, viena no manām pirmajām klientēm gadiem bija mocījusies ar neveiksmēm, turklāt visās jomās, bet pēc darba ar viņu (tika veikts rituāls lāsta noņemšanai) viņas dzīve nedēļas laikā izmainījās par 180 grādiem. Sakārtojās viss – darbs, attiecības, pat hroniska neārstējama slimība pazuda! Citreiz cilvēka aizvērtības dēļ jāpieliek lielākas pūles – sēž, sarāvies čokurā, nezina, uz kuru pusi skatīties, ko meklēt. Paiet laiks, līdz dabūju dzirdēt, ko patiesi domā. Neviens ar atkarībām nav vienkāršs, viņiem līdzās ir milzīga depresija. Par lielu ieguvumu uzskatu, ka klients vakarā pēc mūsu sarunas nav piedzēries.

Esi kādam noņēmusi atkarību?

Vairākus. Bija gadījums – vīrieti ap trīsdesmit atveda mamma. Visu mūžu dzīvojuši kopā, māte nosaka visu, kā jādara.

Būtībā uzlikusi restes.

Neapzināti. Pārlieku lielā mīlestībā jaunekli ierobežojusi tā, ka nevar pateikt ne vārda. Viņa saka, kas jāēd, kad dušā jāiet. Kad jautāju, ko tu gribētu vakariņās, viņš nevarēja pateikt. Nav sava viedokļa pat par tik primitīvu jautājumu.

Nav vēlmju?

Varbūt ir, bet tik zemu nospiestas, ka nedzird. Un tad viņš sāka dzert, piecus gadus dienu dienā.

Tas mātei derēja?

Nu, viņa dēlu atvilka pie manis, lai palīdzu. Bet nesaprata, kāpēc viņu pašu ieliku otrā kabinetā. Tā ar viņiem ņēmos pusotru mēnesi, līdz dabūju, ka cilvēks normāli acīs paskatās. Tad viņš aiziet mājās, bet pa nedēļu atpakaļ vecajās sliedēs. Viņi būtu jānošķir pavisam, lai vienam dotu dzīvi, bet tad otram dzīve sabruktu, jo vairs nebūtu, ko kārtot. Māte jau nedzīvoja savu, bet dēla dzīvi. Ļoti grūti mums gāja. Puisi savedām kārtībā, viņš sāka saprast un apzināties, ko grib, kas patīk, vakarā brauc mājās, pievēršas sev.

Apzinās, ka māte viņu kā cietumā turējusi?

Jā, bet viņam ir bail, nevar tikt no tā vaļā. No bērnības tā dzīvojot, nav sava viedokļa un mugurkaula. Viņš nevar salikt čemodānu un aizbraukt, noīrēt dzīvokli, sākt savu dzīvi. Mātes nepārgrieztā nabassaite viņu tur. Darba gaitā nonācām pie tā, ko grib viņš. Beigās mums bija ļoti sirsnīgas sarunas. Ja parasti seanss ilgst stundu, ar viņu sēdējām pat trīs. Viņš lādēja no sevis ārā visu, ko nebija pateicis gadiem. Tagad viņš nedzer, strādā, un labākais, ka atradis meiteni, pagaidām dzīvo ar vienu kāju tur, ar otru tur. Ļoti lielu soli esam spēruši divu mēnešu laikā. Viņa acis ir gaišākas, smaids platāks un rokas brīvākas. Ar mammu nonācām pie tā – ja viņa tiešām grib palīdzēt, tad jādara pareizi. Pagaidām klausa.

Jāļauj dēlam elpot.

Jā. Lai gan pirmajās tikšanās reizēs gāja augstos toņos. Tagad ir pateicīga, ka dēls ir nostabilizējies. Tas varēja notikt jau sen, bet viņa atnāca pareizajā vietā un laikā. Ja to darītu ātrāk, varbūt nebūtu sanācis. Katram savs ierakstīts, bet es likteni nemainu. Viņiem bija mani jāsatiek!

Lai no ceļa nenopūš

Tev ir skaistas kārtis…

Jā, strādāju gan ar rūnu, gan Taro kārtīm. Konsultācijas laikā, ja cilvēks to grib vai pati jūtu, ka vajag, kārtis ņemu palīgā.

Vari tām ko pajautāt?

Un gūt apstiprinājumu, pārbaudīt. Tās sniedz atbalstu un palīdz. Rūnu programmu sagatavot ir daudz grūtāk nekā izlikt kārtis. Tās lasu aizvērtām acīm (smejas). Man ir kliente, ļoti gudra sieviete, kura ir uz pareizā ceļa – nāk pie manis ne tad, kad no tā nobrauc, bet lai tur noturētos. Nav tā, ka cilvēki meklē speciālistu tikai tad, kad viss ir briesmīgi.

Nāk profilaktiski?

Jā, nesagaidot problēmu. Mēs sakārtojam, lai plūsma ilgākā periodā būtu labvēlīga.

Kā dzeram vitamīnus imunitātei, tā cilvēki nāk pie tevis, lai stiprinātu savu mentālo lauku?

Jā. Kādai sievietei bija ne tā labākā finansiālā situācija, strādā trīs darbos, cenšas sakārtot dzīvesvietu, ļoti grūti, kā saku, virs galvas melnais kronis. Sakārtojām, ka vismaz divi darbi ir stabili. Tagad viņa nāk to uzturēt, jo zina, kur bija. Jāsaprot, ka viena svece uz veiksmi vai naudu nestrādās visu dzīvi. Apkārtējie faktori noārda aizsargslāni, tāpēc tas jāatjauno. Ļoti bieži lūdz aizsardzību. Ir cilvēki, kuri nospļausies un skries tālāk, bet lielākoties jūt katru negatīvo skatienu. Latvijā, uzgrūžoties veikalā, reti kurš teiks – es atvainojos! Visbiežāk paskatās tā, it kā viņam būtu dzīvi sabojājis. Tētis daudz lido uz pieņemšanām Ukrainā, Vācijā, Ēģiptē, Spānijā, Izraēlā, saka – tiklīdz ienāku Rīgas lidostā, saprotu, ka esmu Latvijā (smejas). Diemžēl. Es personīgi mīlu Latviju, te dzīvoju, patīk, prom nebraucu, bet gaiss ir jāattīra ik dienu.

Kad cilvēks prasa aizsardzību, viņš jūt, ka kaut kas ārda viņa stiprumu?

Tā ir. Šodien ar klientu runāju, viņam balss raustās, neko nevar pateikt. Saku – stop, kas notika? Viņš – nekas. Sēžu darbā, nāk cilvēki, un nevaru savaldīties. Viņam sit korķus ārā, nezina, kur likties. Ir daudz ar sevi jāstrādā.

Ieklausīties, sajust smalkās vibrācijas, noskaņojumu, intuīciju?

Perfekti! Fiziskās aktivitātes, ūdens dzeršana – arī tas ir jāmācās.

Tas ir tik elementāri.

Bet ne visiem viegli. Ja cilvēks rūpēsies par savu garīgo un fizisko kārtību, arī mums darbs būs vieglāks. Lai gan ,ja cilvēks ir bezizejā, rokas nolaižas. Nevar teikt – ja ēdīsi sezonālos dārzeņus, katru dienu skriesi un dzersi trīs litrus ūdens, viss būs ideāli. Daudz kas nāk līdzi no pagātnes, no citām dzīvēm, paaudžu paaudzēs. Sakritību nav. Vakar iedomājies par kādu, rīt viņu redzi. Tas ir liels, mistisks spēks, pat grūti formulēt.

Varam just likumsakarības. Teiksim, sapņi…

Tā ir liela tēma – ieklausīties, saprast. Cik cilvēku piedomā pie tā, ko sapņojuši? Cik paanalizē? Sapņi ir zemapziņa, nenormāls spēks. Daudzi arvien vairāk par to interesējas, un man ir sajūta, ka paies gadi pieci, un cilvēku plūsma šeit būs divreiz lielāka. Situācijai saasinoties, cilvēki saprot… Ir tādi, kas bļaustās, noliedz, tad dabū pa muguru un nāk. Bet – kāpēc? Agrāk nesaprot.

Šķiet, esi apmierināta, laimīga par darāmo.

Es jūtos pacilāti, enerģiski, man patīk tas, ko daru. Varu teikt godīgi, ka pirmoreiz dzīvē man rudenī nav depresijas. Citi saka – cik auksts, pretīgs, pelēks! Domāju – cik labi, man ir, ko elpot, sajūta, ka gribas pacelt rokas kā spārnus, paskatīties uz augšu... Ja man šīs īpašās spējas ir dotas, tad jāpalīdz cilvēkiem gūt enerģijas virpulīti, plūsmu. Tas ir, es teiktu, svēti. Ka vispār to vari.

Mēdz runāt par emocionālo inteliģenci, bet šī varbūt ir mentālā – saprast, kas notiek, turēties uz ceļa…

Tieši tā. Ir daudz vērtīgu grāmatu par psiholoģiju, motivāciju, iekšējo spēku, pasauli, citām dzīvēm, spējām, enerģiju, stihijām. Mūsdienās daudzi neizmanto šo resursu. Arī es nebiju lasītāja, līdz sapratu – man ir grūti formulēt savas domas. Tad kāds teica – palasi grāmatas! Lasot jābūt harmoniskam, mierīgam, nevari stresains, kad viss dzīvē šķiet slikti, kratīties ar grāmatu rokās un cerēt, ka tā kaut ko pateiks priekšā. Ir liela māksla saprast, analizēt, domāt, darboties ar sevi. Bieži vien divos vienkāršos teikumos ir apslēpta liela, svarīga informācija, kas var palīdzēt. Ir vērts sevi palauzt. Tur jau tā lieta, ka ne viss, kas vienkāršs, ir mums labākais. Ir sevi jālauž un jāvirza uz labāko ES.

Ar Kristīni var sazināties pa tālruni: 27272788. Satikt - Zinātņu akadēmija, Rīga, LV-1050.