Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Jānis Deinats
 

Kārlis Lācis un sievas faktors: "Vīriešiem pēc 40 mīlestība ir... pieaugusi"

Intervijas
7. maijā 04:47 2021. gada 7. maijā 04:47
 
Sandra
Landorfa
| Žurnāls "OK!"
Dzīve nav rāma kā Lielupe. Kārlis mēdzot būt raupjš, Vineta – satraukusies. Taču iekšēji viņi ir ļoti smaidīgi. Saule, kas ir pašos, ražo humoru un mieru, to var just viņu mājā – starp upi un šoseju. Par mīlestību – kā patiesību un blefu – ir arī jaunajā albumā "Ziedonis. Lācis. Vīrieši". Viņi prot to piedzīvot – komponists Kārlis Lācis un Vineta Vilistere-Lāce.

Ko pēc albumiem Ziedonis. Lācis. Sievietes un Ziedonis. Lācis. Vīrieši vairāk esat sapratuši par sievietēm un vīriešiem?

Kārlis: – Ak, šitā gan...

Vineta: – Grūts jautājums... Pēdējos 20 gadus dzīvoju vīriešu kompānijā, par saviem puikiem domāju vislabāko. Bet par vīriešiem vispār neko daudz nedomāju.

Tu, Kārli, uzzīmēji savu gleznu...

Kārlis: – Par vīriešiem bija vieglāk iztēloties, katrs dzejolis ilustrē kādu dzīves situāciju, iespējamību. Ko esmu sapratis? Par vīriešiem neko. Un par sievietēm arī neko. Jo ilgāk dzīvoju, jo mazāk saprotu. Kad ir 20 gadu, tad gan liekas, ka visu zini.

Dziesmās ir daudz dramatisma. Tavuprāt, vīrieša dzīvē ir daudz drāmu?

Kārlis: – Nu, katram savas drāmas. Gan vīriešiem, gan sievietēm. Katru jau interesē tikai savējās.

Vineta: – Esmu visneobjektīvākais kritiķis pasaulē. Kārlis māk izstāstīt, iedvesmot. Viņš varbūt maz runā, bet pasaka tā, ka mākslinieki pavelkas. Dzīvot līdzi nav viegli, esmu emocionāla, reizēm bišķi par daudz. Kārli tas varbūt traucē, bet tāda esmu, uztraucos par visu. Par izrādēm esmu pārdzīvojusi ļoti, varbūt tāpēc, ka zinu nianses.

Šo māju cēlāt paši?

Kārlis: – Maksājām paši. (Smejas.)

Vineta: – Kad piedzima otrais dēls, sapratām, cik forši ir dzīvot ārpus Rīgas. Te ir citādāk – var iziet ārā, ja viens otram apnīkam, sadalām stāvus. Man ir savas dobītes, Kārlim zāle, ko pļaut. Nav tālu no Rīgas, varam izbraukāt. Tūlīt būs ko darīt ārā. Man tas ļoti patīk. Apej apli un sāc atkal no jauna – visu laiku atrodas, ar ko ņemties. Mums ir sadalīts pa zonām, ko kurš dara.

Ko jums nozīmē Lielupes tuvums?

Vineta: – Kārlim tas nozīmē katru rītu iet peldēties. Viņš mums ir ronis.

Kārlis: – Simts metri, nav tālu. Izmantojam kaimiņu laipu.

Jau sen sevi tā moki?

Kārlis: – Kopš pagājušā gada 1. janvāra.

Kas ar tevi notika naktī uz 1. janvāri?

Kārlis: – Briesmīgi jutos, teicu sievai: “Braucam...”

Vineta: – Aizbraucām uz Daugavu, Lucavsalu.

Kārlis: – Toreiz gan trīs minūtes ūdenī nesēdēju.

Tagad, sakodis zobus, izturi?

Kārlis: – Zobi vairs nav jāsakož, nu jau varu izbaudīt. Reizēm gan uznāk slinkums, negribas. Arī ar darbiem tagad slinkoju.

Pandēmijas dēļ?

Kārlis: – Arī. Strādā mana sieva.

Vineta: – Tev pandēmija tomēr ir ražīga.

Vineta, var teikt, ka redzēji Kārli augam kā komponistu? Sākumā droši vien skatījies mirdzošām acīm...

Vineta: – Sākumā rozā brilles bija, vismaz man. Kārlis ir izaudzis, viņš ir cienījams kā vīrs, kā komponists un viedokļa paudējs. Saņemu daudz komplimentu – gan no dāmām, gan kungiem. Pa 23 gadiem, kurus esam kopā, viņš ir kļuvis vieds, Intars Busulis Kārli sauc par senseju (to gan vairāk peldēšanās dēļ). Es laiku uz sevi neattiecinu, tāpēc arī neanalizēju, kurā gadā bijis lūzums vai straujš kāpums, vīra un bērnu panākumus izbaudu kā savus. (Smejas.) Varbūt tas ir egoistiski, bet, ja ir kāds koncerts vai pirmatskaņojums, jau kopš agra rīta jūtu, ka ir svētki, svētki, svētki! Iespējams, mājās valda Kārļa vibrācijas.

Kā var tik ilgi nodzīvot kopā?

Kārlis: – No sievas ir jābaidās. Kad esi zem tupeles...

Vineta: – Neuzbur tādu ainu, mums mājās visiem ir vienādas tiesības, pat sunim. Demokrātija nekur nav pazudusi.

Kārlis: – Jā, saskaņotā demokrātija...

Jums izdevās dēlus nesēdināt pie klavierēm?

Vineta: – Mēs sēdinājām. Hugo mūzikas skolu beigs šogad. Francis jau ir pabeidzis.

Kārlis: – Viņi nav baigie mūziķi un arī nebūs, bet skola jāpabeidz.

Vineta: – Kad piedzima pirmais puika, dzīvojām Āgenskalnā. Es kā jaunā māmiņa uzbūru bērna nākotnes ainas līdz pat kāzām, tik skaistas kā žurnālos. Tēvs mūziķis, tātad mūzikas skola obligāta, puikam arī sports obligāts, valodas noteikti jāmācās… Francim basketbols bija pāri visam, taču spēles noteikumus par mūzikas skolu pieņēma. Nečīkstēja, lai gan skaitīja dienas, kad skola beigsies. Nepatika ļoti, bet iztikām bez skandāliem. Bija norunāts – ja esi sācis, jāpabeidz. Jaunākais, manuprāt, ir talantīgāks, bet ne tik talantīgs kā tēvs.

Kamēr viņi mācījās, jums mājās visu laiku kaut kas skanēja...

Kārlis: – Nekādi čaklie jau nav, pa 20 minūtītēm paspēlēja. Pieļauju, ja mēs redzētu, ka ir dzirksts un talants, varbūt paspiestu vairāk. Tagad to uztveru tā, ka mūzikas skola dod pilnīgāku skatījumu uz dzīvi.

Foto: Jānis Deinats

Tevī dzirksts bija jau bērnībā?

Kārlis: – Tā laikam iznāk. Zināju, ka nodarbošos ar mūziku.

Vai gāji cauri arī roķīgam periodam, metālistiem, kaut kam dumpīgam?

Kārlis: – Nu nē. Tikai tik, cik kopmītnē Rīgā. Man bija 17 gadu, kad sāku spēlēt Time after Time. Nekādas hipiju dzīves nebija, skolā godīgi mācījos klavieres, interesējos par džezu.

Vineta, vai Kārlis mājās ir mierīgāks nekā mūzikā?

Vineta: – Par to, kas no Kārļa izlīst notīs, var pabrīnīties – no kurienes radies tik aizraujošs skaistums, ka gribas raudāt. Mājās Kārlis nav tik mainīgs un daudzpusīgs. Saprotamies bez vārdiem, zinām, kādus lēmumus var pieņemt vienpersoniski, jau iepriekš paredzot, ka tas būs abpusēji.

Kārlis: – Mūzikā esmu daudz trauslāks nekā dzīvē.

Vineta: – Tiem, kuri Kārli labi nepazīst, šķiet, ka viņš ir ļoti raupjš, varbūt pat rupjš.

Tu Kārļa romantismu nejūti?

Vineta: – Kārlis ir slēptais romantiķis, viņš nav no tiem, kuri aplido, dāvina ziedus. Ir divi datumi, kuros tos saņemu par visu gadu. Un tas ir daudz. Kafiju gultā gan Kārlis atnes.

Kārlis: – Kurš pirmais ceļas, tas arī atnes.

Vineta: – Kārlis agrāk ceļas brīvdienās, es – darbdienās. Citreiz gribas ilgāk pavāļāties gultā, un, kad pamostos, mana kafija jau ir atdzisusi.

Kārlis: – Un tad es atnesu otru.

Lūk, tur tas maigums!

Vineta: – Nu, protams, tas ir! Nevar taču prasīt, lai visu laiku būtu tāpat kā iepazīšanās sākumā.

Satikāties Dziesmā manai paaudzei...

Vineta: – Jā, bija divi koncerti, Blomē un Alūksnē, abi tur strādājām, Kārlis aizvietoja citu pianistu. Tur arī saskatījāmies. Pirmajā dienā laikam neko, otrajā sākām runāties, pakoķetējām. Tad Kārlis uz nedēļu aizbrauca uz Vāciju. Atceros, ejot pa ielu, likās – re, kur Kārlis! Re, kur Kārlis! Redzēju viņu visos pretimnācējos. Tiklīdz Kārlis pārbrauca, tūlīt atsūtīja ziņu, ka ir atgriezies. Un tad sākās.

Kārlis: – Aizbraucu pie Vinetas ciemos un tur arī paliku.

Uzticējāties klikšķim?

Vineta: – Mēs par to nedomājām, vienkārši dzīvojām. Nezinu, vai tas derētu katram, bet mūsu gadījumā nostrādāja.

Kārlis: – Ja tas būtu noticis nopietnākā vecumā, droši vien domātu, kas un kā. Mēs augām kopā.

Vineta: – Īrētā dzīvoklī. Kārlim bija sintezators un mašīna, bet nekad nebija naudas, lai ielietu benzīnu. Tā arī dzīvojām. Kas zina... Lai gan nē – mēs apprecētos tāpat, vienalga, kādā vecumā.

Esat iekšēji smaidīgi. Ja spējat to saglabāt, iespējams, liktenis jums ir noglaudījis galvu.

Vineta: – Droši vien. Esmu ļoti optimistiska, Kārlis jau arī. Viņš tikai izskatās drūms, mūsu ģimenes reālists.

Kārlis: – Skeptiķis.

Vineta: – Esmu gaisa piļu būvētāja. Man viss ir – oh, oh, oh! –, un tad atnāk vīrs un visu noliek pie vietas tik racionāli, ka iebilst nav iespējams.

Tu gribēji māju ar trim stāviem un tornīti, bet atnāca Kārlis un pateica...

Vineta: – Būs divi stāvi un bez tornīša. Apmēram tā.

Kārlis: – Vineta vispār neko negrib – ne dārgu kažoku, ne auskarus, ne dārgas drēbes.

Vineta: – Taisnība, esmu pieticīga, varu dzīvot būdiņā.

Kārlis: – Viņa negrib māju.

Vineta: – Nē, māja man patīk!

Kārlis: – Pēc tam jau patīk, bet viņa neuzdrošinās gribēt... Tāda viņa ir. Nezinu, vai man kaut kas būtu jāmaina.

Vineta: – Kažoki un dārgas mašīnas man patīk, bet nešķiet svarīgi. Daudz būtiskāk ir, lai visi četri varam kaut kur aizbraukt. Mežā teltīs gluži ne, gribas, lai ir līmenis, foršas viesnīcas.

Kārlis: – Tāpēc arī viņai neko nevar uzdāvināt.

Tu tiešām nepērc sievai ne dārgu kažoku, ne auskarus?

Vineta: – Pērk!

Kārlis: – Ir viņai viss! Arī briljanta auskari. Bet nav tā, ka viņa ietu pa veikalu: “Vēl es gribu to...” Varētu būt mājiens par jaunu fēnu.

Vineta: – Putekļsūcēju, veļasmašīnu. Droši vien daudzām sievietēm tas nepatiks, arī draudzenes nesaprot – man vīrs uzdāvināja tvaika gludekli, un esmu stāvā sajūsmā. Visiem stāstu, cik forši – sajūta, ka veļa pati gludinās. Kad džekiem iesaku: “Ja gribat iepriecināt sievas, pērciet gludekļus!”, redzu skepsi – tā nav dāvana. Arī par pannām es priecātos.

Vai tu, Vineta, ar Kārli dali arī skatuves un aizskatuves dzīvi?

Vineta: – Ar dziedātājām? Zini, jaunībā par to domāju mazāk, bet laulības vidusposmā pārdzīvoju. Darbā mākslinieks ir sieviešu apbrīnots, bet, pārnācis mājās, noguris un nerunīgs. Un tas ir saprotams. Vai man patīk, ja vīram izrāda simpātijas skatuves partneres un tādas...? Droši vien ne, kā jebkurai sievai. Atzīšos, kādu laiku ar to cīnījos, bet tagad esmu pieņēmusi.

Ko darīji – stāstīji, kā jūties, vai mēģināji to krupi norīt?

Vineta: – Mēģināju gan norīt, gan pastāstīt, varbūt ne vienmēr iznāca, kā gribējās, Kārlis mani saprata citādāk.

Tu, Kārli, juti, ka Vineta pārdzīvo?

Kārlis: – Jā, un kaut ko arī mainīju, lai Vinetai nebūtu tik grūti. Nepieļāvu situācijas, lai varētu rasties šaubas. Jāgādā, lai sieva justos komfortabli. Citādi arī ģimenei nav komfortabli, un tad vispār nekas vairs nav komfortabli...

Vineta: – Labi, nedramatizēsim. Mākslinieces, ar kurām Kārlis strādā, lielākoties ir zināmas, mēs draudzējamies, arī ar ģimenēm, visi forši cilvēki, un nekā tāda jau nav. Mums, sievietēm, tā fantāzija...

Kultūrdevā ar Aiju Vītoliņu izpildījāt dziesmu Spuldzes no albuma Lācis. Aija. Divatā. Bez vibrācijām starp jums nebūtu mākslas darbu.

Kārlis: – Nav tā, ka tu iemīlies savās dziedātājās. Mēs ejam uz mērķi, nevis viens uz otru. Cik man ir gadu – četrdesmit trīs? Man patīk uz sievietēm skatīties, novērtēt, kā viņas izskatās, bet vēlme uzpīt attiecības nenāk pat prātā. Laikam vecums...

Vineta: – Sieva pārāk laba.

Kārlis: – Arī. Man ir ērti tā, kā dzīvoju. Esmu pieradis, citādāk nemācētu. Bet tagad vajag parunāt par sievu, viņa mums iet darbā.

Ekonomikas ministrijā...

Vineta: – Jā, jau gadu. (Vineta ir ekonomikas ministra padomniece – Red.)

Tie vīrieši ir pilnīgi citādāki?

Vineta: – To nevar salīdzināt. Kārlis ir Mākslinieks ar lielo burtu, viņi tomēr ir ierēdņi.

Kārlis: – Domā, ko runā – priekšnieks izlasīs!

Vineta: – Par viņu cits stāsts. Tās ir divas dažādas pasaules. Man patīk gan vienā, gan otrā. Patīk iet uz darbu kostīmā, un ļoti patīk dzīvoties pa māju treniņtērpā, nekrāsoties.

Kārlis: – Vineta ilgu laiku strādāja LIAA, bet, šķiet, tas viņu neiedvesmoja, varbūt tāpēc viņa zaudēja pārliecību par sevi. Tad nāca jauns izaicinājums – darbs bankā. Tur bija jāmācās, bet, kad Vineta daudzmaz ielauzījās, banka sabruka, un viņa nonāca Ekonomikas ministrijā. Pēdējos gados ir bijusi liela profesionāla izaugsme. No vienas puses, man tas patīk, no otras – ne. Man patīk, ka ir mērķis un Vineta jūtas novērtēta. Toties mājās visu laiku skan valdības tiešraides, taču ar to var sadzīvot. (Smejas.)

Tu Vinetai nekad neesi teicis: “Liecies mierā, dzīvo mājās!”?

Vineta: – Ir teicis.

Kārlis: – KO?

Vineta: – Tu esi teicis, ka varu nestrādāt. Mierīgi.

Kārlis: – Vari, bet tad tev nav interesanti. Tā mūsu ģimenē nav naudas lieta. Lai gan – nu jau ir. (Smejas.)

Vineta: – Es droši vien nemācētu būt tikai mājsaimniece.

Vai tu, Kārli, kad piedzima pirmais bērns, uzreiz kļuvi par stingru tēvu?

Vineta: – Tā stingrā ir mamma. Tētis ļauj visu.

Kārlis: – Kad bija mazāki, varēja lutināt ar mantām.

Vineta: – Uzpirkt!

Kārlis: – Lielus arī var uzpirkt. Man īsti nav skaidrs, cik daudz dēliem palīdzēt, kad viņi veidos savu dzīvi. Visu uzbūvēt – lai tik dzīvo...? Šķiet, tomēr ne, lai cīnās paši.

Vineta: – Mēs cīnījāmies paši. Bet nezinu, vai tos laikus, deviņdesmito gadu beigas, var salīdzināt ar šodienu. Vai ar to, kā padomju laikos dzīvoja mūsu vecāki. Manējie strādāja rūpnīcā, viens par inženieri, otrs – par mediķi, un naudas bija tik, cik bija. Bērnībā ļoti pārdzīvoju, ka mums nav mašīnas, nav lauku, visu laiku jāpaliek Rīgā. Dzīvojām diezgan pieticīgi. Mums savukārt bija iespēja izsisties, veidot uzkrājumus un dzīvot labāk – tā, kā gribas, atbilstoši ienākumiem. Tāpēc arī iespējas palīdzēt bērniem ir citādākas. Sākumā tā nebija, Kārlis studēja un strādāja.

Kārlis: – Stipendija bija 7,5 lati, Vecrīgā spēlēju džezu, honorāri diez kādi nebija. Dzīvojām īrētā dzīvoklī, daudz ko nevarējām atļauties.

Krogos spēlēji?

Kārlis: – Arī. Un Vācijā uz ielām – tā bija gandrīz vienīgā iespēja nopelnīt. Braucu regulāri.

Vineta: – Tā viņš nopelnīja arī naudu mūsu kāzām. Kad piedzima Francis, naudas nebija. Bet dzīvojām, panikā nekritām. Nebija jau tā, ka mēs Franci būtu ieplānojuši.

Kārlis: – Nu, ko tu tik senas lietas...

Tajā, ka atteicies no savas karjeras par labu Kārļa karjerai, ir daļa taisnības?

Kārlis: – Vineta tagad to saņem atpakaļ savā Ekonomikas ministrijā...

Tev bija karjera televīzijā...

Vineta: – Es to periodu izdzīvoju. Bija interesanti, bija adrenalīns – tu kaut ko būvē, pat nezinādams, kas tas ir; vienīgais, no kā varēja smelties idejas, bija MTV. Tad satiku Kārli, bet nebija tā, ka nolieku savas vieglās dienas vai kaut ko upurēju. Vismaz es nekad neko neesmu nožēlojusi.

Foto: Jānis Deinats

Ja piedāvātu darbu televīzijā...

Vineta: – ... es noteikti to izskatītu. Tās sajūtas paliek, un uz radošu darbu mani velk, tagad labprāt kaut ko darītu aizkadrā.

Tu esi ieteikusi kādu ideju arī Kārļa projektiem?

Vineta: – Esam vienojušies, ka Kārlim ir sava komanda, strādāt kopā mēs nevaram.

Kārlis: – Man nepatīk, ja kaut kas nav kārtībā. Ar sievu būtu traki.

Bet ideju līmenī? Vineta saka – re, kur dzejas krājums, varbūt rodas koncepcija...

Kārlis: – Tik romantiski tas nenotiek. (Smejas.) Zinu māksliniekus, kuriem tā ir, man – daudz dramatiskāk. Es nelasu dzeju.

Kā?!

Kārlis: – Tikai tad, kad vajag.

Vineta: – Viņš prot atrast!

Tad nolien stūrī, lasi un ielīmē lapiņas, kuri dzejoļi varētu pārtapt dziesmās?

Kārlis: – Jā! Man dzejoļus ir sūtījusi Māra Zālīte, ir Kārļa Vērdiņa, Jāņa Elsberga dzejoļi. Pajautāju Mārai Zālītei: “Vai tev kaut kas ir?” Viņa saka: “Kaut kas ir...” Elsbergs ir ļoti talantīgs uz pasūtījumiem, bet viņam baigi grūti nāk. Vērdiņš ir izcils uz aktuālu problēmu ievīšanu tekstos.

Busulis stāstīja par slaveno dziesmu Brīvdiena – viņš esot izstāstījis Jānim Elsbergam situāciju, un Elsbergs uzrakstījis dziesmas vārdus.

Kārlis: – Uzskatu, ka viņš drusku piedomāja, drīzāk Elsbergs to situāciju izvilka no savas dzīves.

Tev ar Busuli ir īpašas attiecības, ka nēsā viņa vārdu uz muguras?

Kārlis: – Tā ir darba jaka.

Vineta: – Viņš uzvelk jaku un uzreiz jūtas kā darbā.

Kā jūs nonācāt līdz kopīgai sportošanai?

Vineta: – Kārlis mani pierunāja, un es joprojām nevaru atteikt. Visus šos gadus.

Kārlis: – Sākumā viņa lāgā negribēja...

Ar orientēšanos sāki nodarboties jau pusaudža gados?

Kārlis: – Divdesmit piecos. Veselība aizgāja čupā. Sapratu, ka kaut kas jāmaina, sāku braukāt uz Magnētiem, iepatikās.

Vineta: – Tagad viens otru motivējam – visu darām kopā, arī skrienam, sportojam. Ir tā – šodien brauksim? Bet negribas. Tad jāpierunā. Kad esi noskrējis, protams, ir baigi forši, bet pirms tam vienmēr ir saņemšanās periods...

Kārlis: – Es varēju paskriet diezgan ātri, bet tad kaut kas notika, sāku slīdēt uz leju. Nu jau esmu pieradis, ka kustos uz priekšu lēnām. (Smejas.) Nekādu sasniegumu sportā vairs nebūs.

Vineta: – Mums nav jātiecas uz panākumiem vai kaut kas jāpierāda, darām tik, cik gribam un varam. Cenšamies ieturēt ritmu. Ja nodarbojas daudzmaz regulāri, nav grūti. Grūtāk ir meklēt attaisnojumu, kāpēc negribas celties, ģērbties.

Gribas sēdēt pie galda un noskatīties, kā garām brauc mašīnas?

Kārlis: – Tā nav. Mums abiem visu laiku vajag nodarbināt prātu. Kaut vai telefonā... Protams, telefons ir atkarība.

Vineta: – Bet telefonā ir viss, ko vajag!

Kārlis: – Šahs...

Kāpēc ne uz galda?

Vineta: – Šahu spēlē tikai Lācis. Ģimenē viņam līdzvērtīgu pretinieku nav. Kad atbrauc nopietnāki pretinieki, tad, protams, spēle notiek uz īstā dēļa.

Lielais dēls jau ir prom. Spēlē Amerikā basketbolu?

Vineta: – Jā, trīs gadus mācās Amerikā. Pats ar savu darbu nopelnīja ceļazīmi uz augstskolu.

Lielais puika ir ļoti mērķtiecīgs, sportu izvirzīja par galveno jau agrā vecumā, apzinīgi trenējās, pēdējos vidusskolas gados gandrīz nekad nebija mājās – visu laiku nometnes, spēles, izbraukumi, izlases, treniņi. Priecājos, ka viņam tur patīk. Sajūta tāda... Laikam jau mammas tiek sagatavotas, ka bērni ligzdu agri vai vēlu pametīs. Varbūt ne vienmēr tas notiek uzreiz pēc vidusskolas...

Bijāt pie viņa aizbraukuši?

Vineta: – Protams, pirms pieņēmām lēmumu, ka viņš tur mācīsies, iepazinām skolu. Pagājušajos Ziemassvētkos man ar bērniem bija randiņš Ņujorkā. Tas bija mans un dēlu atvaļinājums, kuru Kārlis uzdāvināja dzimšanas dienā, bija ļoti forši.

Ar mazo puiku brauci pie lielā?

Vineta: – Jā! Kad beigsies pandēmija, ņemsim Lāci līdzi un brauksim atkal. Tad mēs brauksim VISUR. Ļoti gribas!

Vai tev, Kārli, ir ambīcijas, ka tavi mūzikli varētu skanēt arī Brodvejā?

Kārlis: – Pie zināmas apstākļu sakritības tā varētu būt. Bet nedomāju, ka Brodveja kaut ko pasūtīs, drīzāk transformāciju piedzīvos jau esošie darbi.

Vineta: – Nekad nesaki nekad. Citas valstis pasūta speciāli tev. Krievijā ir uzvests diezgan daudz Kārļa mūziklu, viņš ir rakstījis mūziku izrādēm.

Kārlis: – Jā, tur ir interesanti. Talantīgi cilvēki, kuri Krievijā tajā lielajā barā kaut ko sasnieguši. Ar viņiem ir forši kopā strādāt.

Gatavojaties brīdim, ka mazais puika aizies no mājām? Paliksiet divatā un Zāra.

Kārlis: – Savā ziņā... Bet, vai tam var sagatavoties, nezinu. Tās būs diezgan lielas pārmaiņas, domāju. Bet Hugo mums ir tāds rausītis, viņam patīk dzīvoties ar vecākiem, viņš katru dienu taisa ēst.

Vineta: – Tas ir ļoti mīļi, ka mums vēl ir tāds mazais.

Kārlis: – Varbūt nemaz tik ļoti nerausies prom...

Vineta: – Brālis, protams, ir liela autoritāte, un nu viņš ir redzējis, ka to var izdarīt. Domāju – varbūt mana mammas sirds lūzīs, kad bērni apprecēsies un viņiem sāks dzimt bērni. Tas mums ar Lāci vēl priekšā. Grūti pateikt, kā tas ir. Pieļauju, ka ļoti skaisti.

Mūsu bērniem ir septiņu gadu starpība. Francim grūtais tīņa vecums gāja secen, viņš tik ļoti bija sportā, ka neatlika laika iziet Jelgava ’94 posmu. Hugo tagad ir tāds vecums, ka patiktu patusēt, bet pandēmija piespiež mājās sēdēt. Varbūt labi...

Jūsu dzīves sastāvdaļa ir bijušas arī ballītes, bohēma?

Vineta: – Ne tāda bohēma! Mums ātri bija bērni. Sabiedrība mums ļoti patīk, bet – tuvu draugu.

Kārlis: – Atzīmēšana, svinības. Citiem alkohols dod papildu enerģiju ārdīties līdz rīta gaismai, uz mums tas tā neiedarbojas. Mums patīk patusēt, bet vienos nākam mājās.

Arī šajā klusuma periodā tevī dzīvo idejas, kas varētu tapt?

Kārlis: – Mmm, idejas ir. Kaut ko jau, redz, realizēju. Bet lielu plānu nav. Tam vajag mērķi un cilvēku, ar kuru kopā to realizēt. Vienkārši rakstīt notis – nu nē.

Vineta teikusi, ka reiz kļūsi tikpat izcils kā Maestro. Tas tev ir kompliments?

Kārlis: – Droši vien kompliments. Bet sievai jau tā ir jādomā.

Vai arī attiecībās saredzi kādu līdzību – kā Paulam ar Lanu...?

Kārlis: – Attiecībās līdzības ir. Ne tikai Paulam ar Lanu, arī Busulim, visiem lieliem, stipriem, radošiem cilvēkiem parasti aiz muguras stāv sieva, ir tas sievas faktors. Ir jau tādi, kuri vieni paši, bet tur varbūt ir orientācijas problēma.

Foto: Jānis Deinats

Vai ir tāds Lāču faktors?

Vineta: – Lācis ir cilvēks, uz kuru var paļauties. Pilnīgi visās dzīves situācijās. Stabilitāte. Savstarpēja uzticēšanās. Nemelošana. Mēs visu izrunājam, vismaz cenšamies. Kopumā, man šķiet, esam optimistiski. Vismaz es – vienmēr.

Ko tu, Kārli, teiktu par Lāču faktoru?

Kārlis: – Es visam piekrītu.

Tauta zina, ka Pauls ir uzrakstījis skaistu dziesmu Lanai par Baltezeru, kas aizmieg... Vai ir dziesma Vinetai?

Kārlis: – Kaut kad jaunībā bija vesels simfoniskais skaņdarbs, kādas 20 minūtes garš.

Vineta: – Manai sieviņai. Ļoti skaists koncerts bija. Bet zemapziņā uzskatu, ka...

Kārlis (pārvērstā balsī): – ... katra dziesma tev.

Vineta: – Nu, 98%!

Oho!

Vineta: – Un savā ziņā, domāju, arī Ziedonis. Lācis. Vīrieši. Visas tās dziesmas ir Lāča atzīšanās mīlestībā man. Mana top dziesma šajā albumā ir Pamelo vēl, ļoti skaista melodija, vārdi, interpretācija. Ar Kārli esam runājuši, ka savu reizi varbūt vajag stāstīt labos melus.

Kāda ir vīrieša mīlestība pēc četrdesmit?

Kārlis: – Vīriešiem pēc 40 mīlestība vairs nav tāda kā 18 gados. Tā ir... Pieaugusi. Objektīvāka.

Vineta: – Pieļauju, ka tā pieņem ēnas puses.

Saistītās ziņas

Vineta Vilistere-Lāce par savu līgavas kleitu: "Vienīgais, ko zināju - plīvura nebūs"
Kārlis Lācis laiž klajā albumu "Ziedonis. Lācis. Vīrieši"
"Viņa bija dīva, es - no kojām", komponists Kārlis Lācis pastāsta, kā iepazinies ar sievu 2

Citi šobrīd lasa

Zēns, kurš mīlēja akordeonu - laimīgais cilvēks Normunds Ķietis no "Lauku muzikantiem"
Leģendārais Eduards Rozenštrauhs - kāds viņš patiesībā bija? Koncerti, alkohols, slava 9
Cietuma kamerā Spānijā pašnāvību izdarījis "McAfee" dibinātājs Džons Makafī 4

"Ничего себе, Галкин, ты в телеке у Снуп Дога": рэпер опубликовал мем с мужем Пугачевой

"Глаза открыла и уже устала": отдыхающая на Мальдивах жена Петросяна пожаловалась на эмоциональное выгорание