Mūziķe Ginta Krievkalna pandēmijas laikā atvadās gan no skatuves, gan vīra
Dziedātāja Ginta Krievkalna (33), kurai pērn rudenī izira ģimenes dzīve ar komponistu un pianistu Kristapu Krievkalnu (46), stāsta par to, kāda izvērtusies viņas jaunā dzīve.
"Godīgi sakot, pat neesmu pārliecināta, ka tik briesmīgi ilgojos pēc skatuves. Iespējams, man bija vajadzīgs šis iemesls, lai es veiksmīgi pārslēgtos uz ko citu,” par to, ka pandēmijas dēļ nu jau gadu mūziķiem ir liegts uzstāties skatītāju priekšā, negaidīti saka dziedātāja. Beidzamais gads viņas dzīvē ir atnesis patiešām krasas pārmaiņas.
Pastāsti, kā rit tava dzīve kopš Latvijas kultūrdzīves lokdauna, kas ilgst faktiski nu jau gadu.
Patiesībā man tagad ir pilnīgi cits darbs. Radošajā jomā beidzamo gadu neko neesmu darījusi, jo pandēmijas dēļ to nav iespējas darīt. Pieļauju, ka būtu varējusi līdzīgi kā kolēģi cīnīties, alternatīvus veidus mēģināt rast, bet tā kā nekad neesmu bijusi izteikti uz karjeru noskaņota šajā jomā, tad man arī nav ne mazākā vilinājuma to darīt. Šo situāciju patiesībā uztvēru kā tādu zīmi, ka varbūt ir vērts pārslēgties uz ko citu, un to arī esmu izdarījusi simtprocentīgi. Domāju, ka varbūt uz skatuves es atgriezīšos tikai tad, kad iespējas pašas nāks. Tad – jā. Kaut kad, kad beigsies pandēmija.
Negaidīti šo dzirdēt. Bija iespaids, ka tu esi tā pavisam līdz ausīm iekšā mūzikā...
Īstenībā skatuves darbībai savās sajūtās esmu bijusi tikai daļēji piederīga. Vairāk vai mazāk tomēr esmu tur jutusies kā svešķermenis un bieži esmu sev jautājusi – vai tiešām man tur ir jābūt? Tas, protams, nenozīmē, ka man nav paticis tas, ko daru, vai ka es nenovērtētu man dotās iespējas, bet jā – vienmēr ir bijis tāds urdošs jautājums, vai patiesi tas ir tas, pie kā man ir jāpaliek visu mūžu.
Bija vēlme augt citā virzienā?
Man ir bijušas izteiktas alkas redzēt, kas vēl ir pasaulē. Man ļoti patīk mūzika, man ļoti patīk dziedāt, bet man nepatīk daudz kas cits, kas nāk šai publiskajai profesijai līdzi. Es nejūtu sevi kā publisku personu. Man nepatīk izteikti, ļoti mērķtiecīgi sevi eksponēt – nedz sociālajos tīklos, nedz citos medijos. Esmu to darījusi tikai tāpēc un tikai tad, kad tas ir jādara.
Nāk prātā tā burvīgā bilde, kur rokoperas "Lāčplēsis" laikā aizskatuvē tu kā tāda Madonna ar bērnu sēdi ar savu zīdaini…
Vai, jūs pat iedomāties nevarat, cik ļoti grūts man bija tas laiks. Zelma vēl bija pavisam maziņa.
Par visu vairāk man gribējās ar viņu būt mājās, būt mierā ar viņu. No otras puses – piedāvājums dziedāt atjaunotajā rokoperā "Lāčplēsis", un no tā es nespēju atteikties. Tajā periodā man dvēselē bija grūti. Nespēju līdz galam izdzīvot pateicības jūtas par iespēju uzstāties "Lāčplēsī" un izbaudīt to līdz saknei, jo tajā pašā laikā mani mocīja vainas apziņa kā mammai, ka to savu nabaga bērniņu tur vazāju riņķī. Viņai tas nebija viegli, un man tas tāpat nebija viegli. Es biju ļoti, ļoti nogurusi, un Zelma bija stresā. Bērnu sakarā man ir bijušas ļoti daudzas tādas laušanās uz divām pusēm, jā...
Tiešām varētu tā smuki dzīvot pa mājām, audzinot bērnus?
Nebūt neesmu tā sieviete, kura grib visu dzīvi, visu sevi tikai bērniem ziedot, jo man ir svarīga arī pašrealizēšanās. Taču labi es jūtos tikai tad, ja dzīvē ir tāds veselīgs līdzsvars. Tas, pēc kā pavisam noteikti neilgojos – pa naktīm dauzīties riņķī visādos bezgalīgi garos pasākumos, ieskaitot sestdienas, svētdienas un svētku dienas. Gribu turpmāk būt mājās ar bērniem. Gribu, lai man kā cilvēkam ir arī laiks sev mākslas un mūzikas baudīšanai. Jā, nu esmu sapratusi, ka mākslu un mūziku patiesībā vairāk mīlu kā baudītāja, nevis izpildītāja.
Man patīk arī izpildīt, bet nav kā vairumam kolēģu, kuri teic, ka tajā brīdī, kad saņem publikas aplausus, tā ir viņu maize. Man tā nekad nav bijis.
Un kā pelni savu maizīti šodien?
Nu jau astoņus mēnešus darbojos Šveices personāla atlases uzņēmumā. Strādāju attālināti, dzīvojot Rīgā. Bet visi mani klienti un viss mans darba materiāls ir Vācija, Šveice un Austrija. Strādāju ar dažādu jomu augsta līmeņa speciālistiem, ko savedu kopā ar uzņēmumiem.
Šis jaunais darbs bija pamudinājums mācīties vācu valodu, par ko jau iepriekš biju domājusi. Tāpēc, ka mani interesēja Vīne un Vīnes mākslas vide. Aizpagājušā gada rudenī biju Vīnē, kur izstaigāju visus muzejus un mākslas centrus, ko jau sen biju kārojusi apmeklēt. Tad sajutu, ka gribu iemācīties vācu valodu, lai gan nekādu tālākejošu plānu nebija. Vienkārši to sacīja mana iekšējā balss. Nu jau mācos astoņus mēnešus. Pašlaik ar klientiem komunicēju angļu valodā, bet tiešām ar nepacietību gaidu to brīdi, kad varēšu kvalitatīvi pāriet uz darbu vācu valodā.
Kā jūties, tik krasi nomainot nodarbošanās profilu?
Man ļoti patīk šis darbs. Es gan nedomāju, ka tas ir mans lielais sirds aicinājums, mana misija un tamlīdzīgi, bet drīzāk kaut kādu iemaņu, piemēram, komunikācijas prasmju, dresēšana. Domāju, ka šī pieredze mani kaut kur vēl tālāk aizvedīs. Pagaidām tikai vēl nenojaušu, kur. Un arī nemēģinu to izkalkulēt. Man patīk ļauties impulsiem, ļauties iespējām, piedzīvot negaidīto, ko man sūta Dievs, jo viņš zina labāk. Man tiešām patīk tas, ka nezinu, ka nevaru paredzēt nākotni, jo man patīk pārsteigumi, ko nes dzīve. Man nav bail no tiem.
Vai komunicē ar kādreizējiem kolēģiem no mūziķu aprindām? Vai šīs saites esi pārrāvusi?
Pavisam nost no šī jau neesmu, jo mana labākā draudzene (Dziedātāja un vokālā pedagoģe Ieva Kerēvica) pārstāv skatuves pasauli, mans nu jau bijušais vīrs arī. Ar Kristapu aizvien esmu ciešā kontaktā, un viņš mūzikā arī tagad turpina darboties; pat ļoti intensīvi.
Ar Kristapu kopš pagājušā gada rudens kopā nedzīvojat. Vai oficiāli esat šķīruši laulību?
Papīra formātā vēl ne. Grūti uzreiz visu to... Katrs solis jau ir tāds emocionālais slogs. Pirmais grūtais posms – fiziskā šķiršanās un kopdzīves pārtraukšana, kamēr tā norims, tad varbūt būsim gatavi arī tam nākamajam. Pagaidām tam nav nepieciešamības. Kamēr pa jaunam neprecas, tikmēr var pastiept gumiju mazliet. (Smejas.)
Vēsts par jūsu laulības iziršanu daudziem bija pārsteigums. No malas savulaik izskatījāties tā... ka uz mūžu.
Mēs nekad neesam bijuši tādi, kas kašķējas vai plēšas. Bet šobrīd, ar pašreizējo pieredzi, liekas, ka labāk ir izkašķēties un izplēsties...
Kad cilvēks ir ļoti aizņemts ar darbiem, kad ir ģimene, bērni, tad atsvešināšanās un attālināšanās notiek nemanāmi. Mums notika tā, ka pilnībā aizpeldējām viens no otra.
Bez konfliktiem, tikai dzīvot zem viena jumta kā svešiem cilvēkiem. Un vienā brīdī ir jau par vēlu, un to atpakaļceļu vairs nevar atrast. Tas ir brīdis, kad esat jau tik tālu aizmaldījušies, ka pat vairs nesaprotat valodu, kādā otrs runā.
Par laimi, mums bija tikai pavisam īss brīdis, kad gandrīz nemaz nespējām kontaktēties. Protams, nevaru teikt, ka viss sāpīgums būtu pāri; tik ātri tas nepāriet. Bet mēs ļoti labi ar to tiekam galā, kontaktējamies pilnīgi normāli, bez mazākā naida. Mēs to arī nevarētu atļauties bērnu dēļ, jo abi vēlamies viņiem nodrošināt kaut cik veselīgu emocionālo vidi. Bērni ar tēti tiekas, padzīvo pie viņa, kad ir iespējas. Kristaps jau ļoti daudz strādā, bet tā tas vienmēr ir bijis, un nav nekāds jaunums. Tētis nekur no dzīves nav pazudis. Arī par materiālo atbalstu runājot, viss ir cilvēcīgi, sakārtoti.
Atpakaļceļu galīgi nesaskati?
Man ir raksturīgi tas, ka ilgi briestu tādiem lieliem lēmumiem. Lai gan man ir grūti par kaut ko izšķirties, bet, kad izšķiros, tad pie savas izvēles arī turos.
Kā no šodienas skatupunkta raugies – viņš tev nodarīja pāri vai tu viņam?
Man šķiet, ka mēs viens otram nodarījām pāri. Bet tas nebija kaut kādā banālā veidā, kā mēdz būt – vardarbība, neuzticība vai tamlīdzīgi. Mēs viens otram nodarījām pāri negribot. Tas ilga vairāku gadu garumā, nesaprotot, ka otram dari pāri. Un mēs to abi divi darījām. To atklājām tikai tad, kad jau šķīrāmies – tikai tad viss tā izgaismojās.
Tagad ir forši. Mēs vispār ne par ko nestīvējamies. Sadzīvojam ļoti labi. Domāju, ka tagad viens otru saprotam varbūt pat labāk nekā pirms tam.
Apprecas dziedātāja Ēķe un komponists Krievkalns
Starp citu, ja nav noslēpums, vai un kā izlietoji valsts piešķirto atbalstu – 500 eiro par katru bērnu?
Es vienkārši nomaksāju nodokļus! Biju ļoti priecīga, jo esmu pašnodarbināta persona, un kopš septembra nodokļu nomaksu man bija grūti izdarīt. Jo tas, ko nopelnīju, bija tieši tik, lai varētu nomaksāt visus maksājumus, un tā nodokļu tiesa pat nepalika. Domāju – kā nu būs, ko darīšu. Man jau krājās parāds, un re – tad valsts man samaksāja par bērniem, un es lieliski to atdevu atpakaļ valstij nodokļos. Visu nesanāca, bet daļa ir nomaksāta, par ko ir prieks un mierīgāks prāts.
Ārpus Rīgas sanāk izbraukt?
Nesen, uz Zelmas dzimšanas dienu, bijām četratā – es, Kristaps un meitenes – brīvdienu mājiņā Cesvainē. Bērniem taču vajag to sajūtu, ka ir mamma un tētis. Tas ir normāli – kopā ar bērniem aizbraukt un nosvinēt dzimšanas dienu. Cesvainē ir ļoti skaista apkārtne, kārtīgi izstaigājāmies, un bērni bija pārlaimīgi. Un tāds arī bija mērķis.
Un kas tevi pašu priecē, kad tiec brīvdienās no mammas pienākumiem?
Man jau vajag diezgan maz. Man ļoti patīk staigāt. Esmu Rīgas meitene, mīlu Rīgas centru. Vispār ļoti pietrūkst iespēju satikties ar cilvēkiem, apmeklēt muzejus, kino.
Kā ir laikā, kad spēkā ir pulcēšanās ierobežojumi? Ar savu draudzeni Ievu Kerēvicu tiecies?
Protams. Pašas smejam, ka esam viena mājsaimniecība. Protams, kopā nedzīvojam. Vēl mums ir tāds joks, ka saku: “Ieva – mana sieva!” Ar Ievu esam draudzenes jau kādus desmit gadus. Ļoti cieša draudzība izveidojās pirms septiņiem gadiem, kad mums bērni piedzima.
Mūsu meitas ir vienā vecumā, viņas ir labākās draudzenes. Kā gan viņām pateiksim, ka gadu nevarēs satikties?! Tikai tāpēc, ka valdība tā izlēmusi? Es, pārsvarā ikdienā dzīvojot viena ar bērniem, jau sen būtu “nošāvusies”. Nevaru taču meitas dzīvoklī atstāt, pat, lai aizietu uz veikalu pēc piena! Ieva tāpat ir viena ar savu bērnu – ko, viņai arī sajukt prātā? Mēs esam kā māsas, un mūsu meitenes aug kopā kā māsiņas – viņas visas trīs tiešām tā jūtas. Un mēs šo saikni netaisāmies pārcirst.
