Pildot mājas darbus skolēnu vietā, vecāki nodod bērniem sarkano kartīti un ziņu - tu esi diskvalificēts!

Kas ir vecāku iesaiste mācību procesā un no kā vecākiem vajadzētu izvairīties attālināto mācību laikā, skaidro Baiba Martinsone, Latvijas Universitātes profesore, psiholoģe. Viņa uzsver, ka pētījumi rāda – vecāku iesaiste bērnu mācību procesā gan paaugstina bērnu mācību motivāciju, gan veido pozitīvu attieksmi pret skolu. Tas ir ļoti svarīgi, jo samazina bērnu uzvedības problēmas un pozitīvi ietekmē mācību sasniegumus.

Motivēt, nevis realizēt mācību programmu

Pētījumā “COVIdzīve”, kurā vērtēja pandēmijas psiholoģiskās sekas un tās ietekmi uz ģimenēm, 45 % vecāku atzina, ka attālinātās mācības viņiem ir nopietns stresa avots. “Attālinātās mācības ļoti spilgti aktualizēja jautājumu – kas ir un ko nozīmē vecāku iesaiste bērnu mācību procesā? Tā nav tikai mācīšanās kopā ar bērnu. Līdz šim vecāku iesaiste bērna izglītībā vairāk tika izprasta ar divām aktivitātēm: ar palīdzēšanu mājas darbu pildīšanā un vecāku sapulču apmeklēšanu. Taču viens no galvenajiem vecāku uzdevumiem ir nevis realizēt mācību programmu mājās, bet noturēt mācību motivāciju bērnam,” stāsta B. Martinsone un uzsver – ja bērnam būs motivācija mācīties, mācības noritēs vieglāk.

Tieši motivācijas veicināšanas pamatā būs ģimenes emocionālais atbalsts, droša un intelektuāli interesanta vide, nevis tikai uzdotās mācību vielas apgūšana. Tas nozīmē – arī kopīgi brokastojot, ejot pastaigā, spēlējot galda spēli vai sarunājoties, var notikt vecāku iesaiste mācību procesā. 
Kopumā vecāku iesaisti var iedalīt trīs veidos: mājās balstītā iesaiste (vides un atbalsta radīšana), skolā balstītā iesaiste (vecāku sapulču apmeklēšana, piedalīšanās pasākumos), vecāku un skolas sadarbībā balstītā iesaiste (komunikācija ar skolu).

Izaudzēt tomātus vai iemācīties slāpekļa formulu?  

Tieši mājās balstītā vecāku iesaiste šobrīd ir izvirzījusies priekšplānā, un varētu šķist, ka viss mācību grūtums tiek iznests uz vecāku pleciem. Taču, lai neliktos, ka vecākiem ir tikai jāmāca formulas un fakti, ir vērts paskatīties plašāk, ko viņi var darīt, lai atbalstītu savu bērnu. Mājās balstīts atbalsts nozīmē, ka vecāks dod bērnam emocionālu atbalstu, veido drošu, prognozējamu un sakārtotu vidi, kur skolēns var mācīties. Tā ir struktūras uzturēšana mājās, laika plānošana – lai nav tā, ka skolēns vienlaikus ēd, spēlē spēles un pa vidu vēl mācās.

“Intelektuāli interesanta vide mājās veicina gan emocionālu mijiedarbību, gan atvērtību jaunai pieredzei. Tā būs gan kopīga grāmatu lasīšana, gan izglītojošu – un ne tikai – raidījumu skatīšanās. Došanās pārgājienā un dabas izpētīšana. Arī tomātu vai citu augu audzēšana. Darot šādas lietas kopā ar bērnu, mēs parādām, ka mēs kā vecāki arī esam ieinteresēti mācīties un uzzināt ko jaunu, ka mācīties ir forši!” rosina speciāliste. 

Tāpat pozitīvas sarunas par skolu ir neatsverams atbalsts skolēnam – ir vērts pajautāt bērnam, ko viņš jaunu ir iemācījies, kas viņam patika, kas nepatika, kas sagādāja grūtības. Tas viss motivēs bērnu un radīs pozitīvu pieredzi. Arī ārpusskolas pulciņu atbalstīšana ir veids, kā motivēt bērnu un parādīt – tas, ko viņš dara, ir svarīgs! Jā, arī palīdzēšana mācībās ir vecāka iesaiste mācību procesā, bet tā ir tikai viena daļa no visa atbalsta kopuma. Jo mazāks bērns, jo lielāka nozīme ir mācību apguvei kopā, bet emocionālais atbalsts un droša vide ir vajadzīgs visiem bērniem – gan maziem, gan lieliem un pat studentiem. Tāpat ir jāapdomā, kāda ir vecāku reakcija uz bērnu sekmēm un panākumiem. Ja no vecāku puses ir spiediens un prasības par sekmēm, tas rada trauksmainu, nevis motivējošu atmosfēru.

Kāds tu esi kā vecāks? Vecāka un skolas sadarbība

Iespējams, ne visiem vecākiem gribas atzīt, ka sadarbība ar skolu nav tā veiksmīgākā. Sadarbība – tā ir mijiedarbība un komunikācija ar skolotāju, kopīga procesu plānošana, vecāku piedalīšanās lēmumu pieņemšanā. Pozitīvi, ja skola un ģimene sadarbojoties veido tādu mācību vidi un atbalsta tīklu, kas samazina iespējamību skolēnam izkrist no aprites, piedzīvot neveiksmes vai nepabeigt skolu. Lai sadarbība ir nevis karadarbība un bērns ir kā uz frontes līnijas, kur vienā pusē ir skola, bet otrā – ģimene, bet lai tā ir kā komanda vai laba sadarbības grupa. Lai arī šī sadarbība ir atkarīga arī no skolas kultūras, katram ir vērts aizdomāties, kāda ir mana kā vecāka komunikācija un sadarbība ar skolu?

Vecāku sadarbībai ar skolu var būt vairāki veidi:

• pozitīva un aktīva, kas ir ļoti vēlams variants un kalpo bērna interesēm. Tā ir pozitīvi noskaņota iesaistīšanās, kad vecāks uztur skolas prestižu bērna acīs, ir lojāls pret skolu, nekritizē skolotājus un mācību vielu, kas jāmācās. Tas nenozīmē, ka vecākiem ir jāslavē skola, lai arī kas notiktu! Nē, tas nozīmē kritiski vērtēt skolas un skolotāju darbības, bet tajā pašā laikā, ja ir kādas nesaskaņas, tās risināt konstruktīvi un tieši ar skolu, neiesaistot bērnu.
   
• negatīva un aktīva, ar tendenci konfliktos iesaistīt bērnu, kas nenāk bērnam par labu. Šajā gadījumā vecāku izturēšanās ir pieprasoša, un viņi kritizē skolu. Ja vecāki jūt, ka komunikācija ar skolu ir pārgājusi negatīvā plāksnē, jāmēģina konfliktus risināt konstruktīvā, neuzbrūkošā veidā.  
   
• pozitīva un pasīva. Parasti šo vecāku bērniem skolā labi veicas, līdz ar to nav nepieciešams īpaši iesaistīties. Tomēr ir ieteikums atcerēties, ka ļoti svarīgs ir emocionālais atbalsts bērnam mācībās un vecāka izrādīta interese. Tas nenozīmē, ka ir speciāli jākontaktējas ar skolu, lai runātu par bērna mācībām, bet atcerēties sniegt tieši individuālu emocionālu atbalstu un kopīgi pārrunāt apgūto un to, ko vēlētos iemācīties.
   
• negatīva un pasīva. Kritiska vecāku attieksme pret skolu, bet arī neiesaistīšanās nekādos procesos un jautājumu risināšanā. Reizēm vecāki pārlieku daudz projicē savu negatīvo skolas pieredzi uz bērnu – ja vecākam ir bijusi pieredze, ka viņu skolā atstūma vai neveicās kādā priekšmetā. Vecākiem būtiski apzināties savu pieredzi un nepārnest to uz bērnu, lai jau sākotnēji neiesētu bērnā bažas vai neticību sev.

Ko vecākiem nedarīt attālinātajā mācību procesā

Sākotnēji neviens īsti neticēja, ka attālinātā mācīšanās varētu tik ļoti ieilgt. Iespējams, gribējās šo laiku kaut kā pārlaist, pārciest. Taču tagad ir skaidrs, ka šī situācija ir jāpieņem. Nevar dzīvi – un arī bērnu izglītību – atlikt uz vēlāku laiku. B. Martinsone stāsta par problēmām vecāku iesaistē, kas izgaismojās attālināto mācību procesā, un skaidro, kāpēc no tām būtu jāizvairās.

1. Mājas darbu pildīšana skolēna vietā. Lai arī nereti vecākiem varētu šķist, ka šādi viņi palīdz bērnam, ilgtermiņā skolēns šādā situācijā nav ieguvējs. Ja vecāki un skolotāji redz, ka bērns netiek galā ar mācību vielu, ir īstais brīdis pārrunāt, kā organizēt mācību procesu. “Gadījumā, ja vecāki pilda skolēna mājas darbus, bērns tiek norakstīts un saņem netiešu ziņu, ka nav spējīgs tikt galā un no viņa neko negaida. Tas arī māca nelojalitāti, parāda, ka ir pilnīgi normāli mānīties,” situāciju ieskicē psiholoģe. Te arī stingri jādomā par skolotāja reakciju, kad ir skaidri redzams, ka vecāki pilda mājas darbus skolēnu vietā. Pedagogam ir jāuzdod jautājums sev – kādus uzdevumus es varu dot bērnam, lai vecākiem nebūtu nepieciešams pildīt tos skolēna vietā? Savukārt vecākiem šis ir iemesls aktīvi sazināties ar skolu un iesaistīties problēmas risināšanā.

2. Mācību vielas un uzdevumu kritizēšana. Tā ir skolas un izglītības sistēmas diskreditēšana – īstermiņā var šķist, ka vecāks atbalsta savu bērnu, piemēram, kritizējot vielu vai uzdevumus, sakot: “Nepārdzīvo, tev tās muļķības nekad dzīvē nevajadzēs!” Taču ilgtermiņā tiek grauta bērna lojalitāte pret skolu un vecāks parāda, ka tas, ko dara bērns, ir nevērtīgs. Tas būtu tāpat kā, ja pieaugušajam viņa tuvie cilvēki teiktu, ka tās ir muļķības, ko viņš dara darbā, un viņa priekšnieks neko nesaprot. Bērnam tas nenāk par labu un tas nav motivējoši!” norāda B. Martinsone.

3. Negatīva un pieprasoša, uzbrūkoša komunikācija ar skolu. Jau minētais vecāku sadarbības veids ar skolu, kas īpaši nenāk par labu bērna mācību motivācijai. Īstermiņā šāda attieksme vecākam var radīt izjūtu, ka esmu sava bērna pusē un nostājos pret netaisnībām, tomēr ilgtermiņā tas var graut ne tikai skolas, bet arī paša vecāka autoritāti bērna acīs.

4. Savas mācību pieredzes projicēšana uz bērniem. Bērna skolas gaitu sākšana aktualizē arī vecāku pašu pieredzi izglītībā. Ja tā nav bijusi pozitīva, tad ir risks, ka vecāks jau sākotnēji un neapzināti sagaida līdzīgas grūtības bērnam. Piemēram, ka skola nav droša vieta un bērni ir nežēlīgi, ka skolotāji var “ieēsties” uz bērnu un darīt pāri, ka vecākus aicina uz skolu tikai, lai izteiktu pārmetumus u.c. Vecāki var dot bērnam negatīvu ievirzi, proti, es arī neko nesapratu matemātikā. Svarīgi apzināties savu pieredzi un neprojicēt to uz bērnu.

5. Pretrunīgs vecāku piemērs. Mācību motivēšanas uzturēšanai ļoti būtisks ir vecāku piemērs, ka mācīties ir vērtība, ka tas ir forši. Ja vecāki paudīs nostāju, ka bērnam skolas zināšanas dzīvē nebūs noderīgas, bet tajā pašā laikā prasīs labas sekmes, šāda situācija nemotivēs bērnu.

Iemāci bērnam efektīvāk mācīties

Nereti vecāki piedzīvo situācijas, kad īpaši vecāko klašu skolēni sūdzas, ka mācību viela nav interesanta un tā viņiem dzīvē nebūs vajadzīga. B. Martinsone piekrīt, ka visa mācību viela tik tiešām nevar būt interesanta, taču tā vietā, lai vecāki apstiprinātu bērna domas, ka tās ir nekam nevajadzīgas zināšanas, ir lietderīgi izmantot šo situāciju un no tās sev iegūt dažus labumus. Pirmais: var ierādīt bērnam, kā mācīties efektīvāk.

Skolēnam var skaidrot, ka zināšanas, kuras tiek apgūtas, veido viņa inteliģenci. “Ir skaidrs, ka ne visiem dzīvē būs vajadzīgs zināt zivs skeleta uzbūvi, taču plašas zināšanas ļauj cilvēkam labāk saredzēt lietu kopsakarību, viņš var uzdot precīzākus jautājumus, spriest, kā arī izmantot apgūtās zināšanas kā atskaites punktu, pret ko attiecināt jauno informāciju, ar ko dzīvē nāksies saskarties,” uz dažādu zināšanu nozīmi norāda speciāliste. “Gatavojiet kopā špikerus un iemāciet bērniem strukturēt garlaicīgākas tēmas. 

Piemēram, ja bērnam ir jāapgūst sarežģīta viela ekonomiskajā ģeogrāfijā, veidojiet konspekta veida asociācijas. Rakstiet saīsinājumus uz krāsainām līmlapiņām un ielīmējiet tās grāmatā. Piemēram, vietās, kur stāstīts par biškopību Bavārijā, rakstiet saīsinājumus, kas to palīdzēs atcerēties, – “BBK”. Pēc tam, atšķirot vietu grāmatā, skolēns, skatoties uz šiem pierakstiem, daudz labāk varēs atcerēties, kas tur ir bijis minēts. Tas iemācīs bērnam efektīvāk mācīties. 

Otrs, ko no šīs situācijas var iegūt, ir iemācīt bērnam fokusēties uz veicamo uzdevumu, cenšoties atstumt domu, ka tas nekam nav vajadzīgs. Tas nozīmē fokusēt uzmanību uz to, kas jādara, neielaižot savā prātā “troksni”, ka ir grūti un tam nav jēgas.

Un treškārt: kad uzvedums ir pabeigts, tas ir jānosvin, atzīstot savu veikumu – izejot pastaigā, padzerot tēju vai vienkārši neko nedarot. Sevis apbalvošana ir ļoti svarīga arī no nākotnes perspektīvas. Bieži jau bērnībā pieaugušie iemācās šo sajūtu, ka “darbs dzen darbu” un visu laiku ir kaut kas nepadarīts un ka centība un smags darbs ir pašsaprotami. Panākumu atzīšana un apzināšanās nav lielīšanās, bet gan ļauj izjust pašefektivitāti un veicina motivāciju.

“Akadēmiskā pamešana” 

Jāatceras, ka vecāku iesaiste nebūs atkarīga tikai no vecāku pašu motivācijas un izglītības. Liela nozīme ir arī tam, cik pieaugušajiem ir resursu. Situācijas ģimenēs ir dažādas – ir viena vecāka ģimenes, daudzbērnu ģimenes, vecāki ar ļoti pieprasošiem darba grafikiem –, un ne visiem ir tik daudz resursu, lai šobrīd pilnvērtīgi atbalstītu savus skolēnus. Tāpat vecāku iesaisti ietekmē arī tas, kāds ir bērns – vai viņam ir kādas grūtības vai ne. Nereti tas prasa intensīvu mācīšanos kopā ar bērnu.

Taču vecāku iesaisti un arī pedagogu attieksmi var ietekmēt arī bērna dzimums – zināms, ka zēni biežāk tiek akadēmiski pamesti; ir pat tāds termins “akadēmiskā pamešana”. Tas nozīmē, ka zēni saņem mazāku atbalstu mācībās, ja viņiem tas ir nepieciešams, jo pastāv priekšstats, ka puikām ir jāvar tikt galā pašiem, ka neviens visu dzīvi zēniem pakaļ nestaigās un neatgādinās lietas, kas jāpaveic. Rezultātā tajā laikā, kad bērnam ir nepieciešama palīdzība, lai iemācītos mācīties un organizēt sevi, šie bērni atbalstu nesaņem un pieaugušie var uzskatīt, ka šādi veicina bērna patstāvību.

Ko darīt, kad nav spēka iesaistīties?

Tomēr nav brīnums, ja šobrīd, vairs neredzot galu attālinātajām mācībām, gribas atmest visam ar roku. Ko darīt situācijā, kad, pārnākot vēlu no darba, priekšā ne tikai ēst gatavošana, bet rindas kārtībā skolēni ar savām vajadzībām? “Variantu jau nav – ja ir jāpalīdz, tad ir jāpalīdz, bet pēc tam vecākam ir jāatrod iespēja atpūsties un darīt kaut ko sev. Atpūta un individuāla laika veltīšana sev ir vecāku pienākums. Tā nav laika nozagšana. Vecāks šobrīd ir tik daudzās lomās, tāpēc tas ir ļoti būtiski – skaidri plānot un paredzēt atpūtas laiku sev.

Paskatieties plānotājā, kas ir ierakstīts jūsu laika plānotājā vai paredzēts jūsu prātā sestdienā un svētdienā! Tur ir jābūt kaut kam tieši jums. Ja pienākumu kauss ir pilns, ir apzināti jāliek kaut kas baudas un prieka kausā,” uzsver B. Martinsone. Pēc tam ar jaunu sparu var pievērsties bērnu vajadzībām. 

Tāpat atpūtas mirkļus var plānot kopā ar bērnu, piemēram, spēlēt spēli, kur piecas vai iesākumā tikai divas minūtes netiek darīts nekas. Telefoni tiek nolikti malā, un pieaugušais un bērns vienkārši sēž un vēro apkārtni. Iespējams, sākotnēji tas varētu šķist nevērtīgi pavadīts laiks, varbūt pat tiek izjusta trauksme vai vainas apziņa par nekā nedarīšanu. Taču pēc tam vecāks un bērns pārrunā savas izjūtas un domas par novēroto. Tas veicinās apzinātību, koncentrēšanās spējas un sekmēs emocionālu mijiedarbību.

Jau tika minēts, ka vecāku iesaiste ne tikai paaugstina bērnu mācību sasniegumus, bet dod plašāku pienesumu ģimenei kopā. “Iesaistoties mācību procesā, vecāki iepazīst savu bērnu! Viņi uzzina, kā viņu bērns mācās, kā viņš domā, kas viņam liekas vērtīgs un interesants. Var uzzināt, kā bērns spēj plānot savu darbību, novērtēt sava darba rezultātu, uzturēt pats savu motivāciju,” pozitīvos aspektus ieskicē B. Martinsone.