Biešu Napoleons, banānu maize un indiešu zupa: 4 bērnu mamma Liene Dambiņa atklāj savas ģimenes receptes

“Manās attiecībās ar virtuvi ir bijuši dažādi posmi,” stāsta Liene. “Vienu brīdi tās bija ļoti tuvas, man tiešām patika gatavot, katru reizi izdomāju kādas jaunas lietas, daudz eksperimentēju. Tas bija tad, kad bērni bija mazi un gatavošana vēl nebija kļuvusi par pienākumu. Atceros, ka darbošanās virtuvē tajā laikā man bija kā svētki. Man ir daudz žurnālu, pavārgrāmatu – kad sāku aizrauties ar gatavošanu, internetā ļoti maz ko varēja atrast, un man joprojām ļoti patīk drukātas receptes, tāds labs arhīvs mājās ir izveidojies.

Taču tad dzīvē pienāca posms, kad gatavošana kļuva par pienākumu. Ēst visiem vajag bieži un daudz, Covid periods ir īpašs pārbaudījums, darbs virtuvē ir kļuvis par nopietnu slodzi, tāpēc tajā mazāk varu ieguldīt prieka, eksperimentēšanas gara un enerģijas. Ja tas katru dienu ir kā darbs, attieksme mainās. Arī ciemošanās diemžēl nav iespējama. Man ļoti patika gatavot viesiem, vairākas nedēļas iepriekš jau sāku domāt par receptēm, ko interesantu atkal varētu celt galdā. Cenšos receptes neatkārtot, eksperimentējot gūstu svētku sajūtu, gandarījumu. Dažreiz varbūt arī nesanāk tik labi, kā gribētos, bet bieži vien viss izdodas nevainojami.

Covid laikā izvēlos gatavot drošāko variantu, ko ar lielu varbūtību ēdīs visi. Lai nebūtu jāgatavo trīs, četri ēdieni – katram savs. Lai gan ik pa laikam kāds vakarā paziņo: “Nē, šito es neēdu, man tas negaršo.” Godīgi sakot, šķiet, šobrīd mūsu mājās ir iestājies nogurums no manām klasiskajām receptēm, kuras, vienas un tās pašas, uz riņķi tiek maltas nedēļām. Nav laika piedomāt, un viss aiziet piezemētā virtuves režīmā. Ir reizes, kad totāli nesanāk, to pati piefiksēju, droši vien tāpēc, ka steigā, paralēli cenšoties apdarīt citus darbus. Reizēm saprotu – ir ļoti uz robežas ar “neēdams”. Tad tiek pieņemts lēmums, ko ar to visu darīt. Jā, pandēmijas neveiksmes ir bijušas arī manā virtuves dzīvē.

Kāpēc man joprojām patīk gatavot – jo allaž esmu jutusi novērtējumu. Vīrs ļoti slavē – ceru, ka puslīdz objektīvi. Vecākais dēls ir īsts gardēdis, viņam patīk izmēģināt kaut ko jaunu, spēj novērtēt tiešām labu ēdienu. Puikas ir lūguši, vai es varētu strādāt viņu skolas virtuvē, jo regulāri bija neapmierināti ar ēdiena kvalitāti tur. Nu, es to, protams, uztvēru kā komplimentu.

Vidējais puika saka, ka es esot “pašmācīta”. Un tā ir – daudz apguvu caur eksperimentēšanu, grāmatu un žurnālu padomiem. Taču vilkme un priekšstats, ko nozīmē gatavošana un ciemiņu uzņemšana, man noteikti nāk no vecmāmiņas Emīlijas. Viņai ir 93 gadi, un viņa joprojām, gaidot ciemiņus, ir atradusi kādu jaunu recepti, izcepusi super garšīgas maizītes, ir kāds jauns ēdiens – tas ir apbrīnojami! Jā, viņa man ir liels, iedvesmojošs piemērs, kā izturēties pret virtuvi, ēdienu, ciemošanos. Man no bērnības ir palicis atmiņā, kā viņa prata gatavoties svētkiem, un ēdienam tajā bija ļoti svarīga loma. Arī mana mamma brīnišķīgi gatavo. Kad puikas aizbrauc pie viņas, mamma katram taisa savu ēdienu, tā viņus izlaižot pēc pilnas programmas!”

Uz jautājumu, vai Liene priecājas, ja kāds virtuvē nāk palīgā, viņa nosmejas: “Es nepriecājos. Esmu liela individuāliste.” Saprotu, ka ir svarīgi bērnus iesaistīt, dažreiz tam arī pietiek pacietības, bet lielākoties diemžēl ne. Man patīk visu darīt pašai, kad neviens nemaisās pa kājām, spēju kontrolēt procesu... Mājinieki zina, ka tad, kad es “tā nopietni” gatavoju, man labāk netuvoties – varu pārvērsties par pūķi, ja kāds mēģina izjaukt manu kārtību.

Neesmu klasisko zupu meistars, reti gatavoju biešu un pupiņu zupas. Nekad neesmu vārījusi skābētu kāpostu zupu, bet droši vien saņemšos arī tai, jo ik pa laikam kāds mājās to paprasa. Pirmoreiz, kad mēģināju vārīt pupiņu zupu, kaut kas novērsa manu uzmanību, pieķēros darba lietām... un zupa piedega, tā pamatīgi. Kad nākamreiz biju apņēmusies gatavot pupiņu zupu, kāds no puikām pajautāja: “Mammu, vai tu atkal cepsi pupiņzupu?” Jā, kādu laiku pret to bija aizspriedums – tādā versijā, kādā nu man bija sanācis.

Interesants piedzīvojums bija ar paipalām, ko gatavoju Tandoori garšvielā. Bija ļoti garšīgi, taču skats uz mazajiem putniņiem bija nedaudz jokains, vairs neesmu mēģinājusi atkārtot. Man tomēr ir ļoti svarīgi, kā ēdiens izskatās.

Bet par to, kas ļoti labi sanāca. Vairākas reizes esmu gatavojusi jēra kāju persiešu gaumē, sutinātu granātābolu mērcē. Man pašai jēra gaļa ne īpaši garšo, bet vīram ļoti un arī vairākiem ģimenes draugiem, tad nu viņiem par godu tas notiek.

Tā kā dzīvojam Mežaparkā, mums ir dārzs, un vasarā ļoti daudz grilējam. Gatavoju arī aukstās zupas, vislabāk man garšo tomātu gaspačo – siltumnīcā mums pašiem aug tomāti, arī dažādi salāti. Gaidu, kad atkal varēšu braukt uz Matīsa tirgu, tur iepērkos zināmas zemnieku saimniecības stendā. Sekoju sezonai – viss sākas ar skābenēm, tad dažādi dārzeņi, gailenes,  baravikas, mums ļoti garšo sēņu mērces. Pavasarī un vasarā cenšos gatavot sezonālus produktus, vislabāk – Latvijas. Gaļa man nekad nav īpaši garšojusi, vairāk patīk graudaugi, dārzeņi, dīgsti, kurus pievienoju visur, kur vien varu.

Receptes, par kurām stāstīšu, ir pārbaudītas, mūsu mājās bieži gatavotas, jo šie ēdieni visiem ļoti garšo.”

Biešu Napoleons – biešu un kazas siera kārtojums ar granātābolu mērci

Skaidrs, tas ir specifisks ēdiens, ne visiem bērniem patīk bietes, bet vecākais puika ļoti slavē, esot pa īstam garšīgi. Tās sanāk kā tādas sāļās biešu kūciņas. Kad nāk ciemiņi, var servēt katram pa vienai, baudīt kopā ar salātiem. 18. novembra svētkos liku uz viena liela šķīvja – lai katrs var ņemt pēc vēlēšanās. Izskatījās ļoti skaisti.

VAJADZĪGS:
* 4 vārītas bietes
* 200–300 g mīksta kazas siera
* 1–2 tējkarotes lobītu saulespuķu sēklu
* 0,5–1 selerijas kāts
* 0,5–1 ķiploka daiva
* 1 granātābola sēklas
* granātābolu sula (var izspiest svaigu, nopirkt gatavu vai aizstāt ar citrona sulu)
* 2 ēdamkarotes olīveļļas
* sāls, pipari
* svaigs pētersīlis

PAGATAVOŠANA:

1. Ērtāk ir izmantot lielākas bietes, taču ēdiens glītāks sanāk no mazajām. Bietes sagriež šķēlēs – apmēram 0,5–1 cm biezās.

2. Kazas sieru sajauc ar ļoti smalki sagrieztu selerijas kātu, saulespuķu sēkliņām, saspiestu ķiploka daiviņu (es lieku nelielu, jo man nepatīk pārāk ķiplokaina garša).

3. Šķēlītei bietes lieku virsū siera masu, ne ļoti daudz, lai uz tās turētos nākamā bietes šķēlīte. Tātad Napoleona princips – biete, siers, biete, siers.

4. Mērci gatavoju, sajaucot olīveļļu, granātābola sēkliņas, granātābolu sulu, sāli un piparus.

5. Kārtojumam pa virsu lieku vēl vienu bietes šķēlīti – kā cepurīti, to apleju ar mērci tā, lai uz katra gabaliņa tiktu arī granātābolu sēkliņas, un pārkaisu ar sakapātiem pētersīļiem.

Valriekstu – banānu maize

Tā ir saldā maizīte, kā kēksiņš. To arī cepu kēksa formā. Nezinu, kā citās mājās, bet mums ir tā – vienu nedēļu visi ēd banānus, bet tad tie stāv, kļūst brūni, nesmuki, un neviens tādus vairs negrib ēst. Šī recepte ir kolosāla – banānus var izmantot lietderīgi.

Puikām to garšo ēst ar saldējumu, man tāpat – kā saldenu deserta maizīti. Labprāt apēdu brokastīs, jo banāni man ļoti garšo.

VAJADZĪGS:
* 100 g mīksta sviesta
* 140 g pūdercukura
* 1 ola
* 230 g miltu
* 2 tējkarotes cepamā pulvera
* 50 ml piena
* 4–5 ļoti gatavi banāni
* Valrieksti

PAGATAVOŠANA: 

1. Samaisu sviestu ar pūdercukuru.

2. Sakuļu olu un arī to iejaucu masā.

3. Lēnām masā iecilāju miltus, kas sajaukti ar cepampulveri, pievienoju pienu.

4. Banānus ar dakšiņu samīcu viendabīgā masā, to pievienoju mīklai.

5. Iecilāju valriekstus.

6. Mīklu lieku kēksa formiņā, kas izklāta ar cepampapīru.

7. Krāsnī cepu stundu, pusotru 180–190 grādu temperatūrā. Pārbaudu ar kociņu – kad neķeras klāt, ir gatavs.

Indiešu zupa

Godīgi sakot, vairs neatceros šā veselīgā un uzturvielām bagātīgā ēdiena precīzu nosaukumu, mājās to dēvējam vienkārši par indiešu zupu. Receptē sen neesmu skatījusies. Tik bieži to gatavoju, ka zinu no galvas.

Mums visiem ļoti garšo indiešu ēdieni, tie ir sildoši, tāpēc ļoti baudāmi vēsākā laikā.

Indiešu zupu gatavoju kā ikdienas ēdienu apmēram reizi divās nedēļās. Pēdējā laikā gan jūtu, ka tā visiem apnikusi, vairs nekādas sajūsmas. Man pašai garšo joprojām, un arī vīram tāpat. Visgaršīgākā tā ir nākamajā dienā, kā jau tas ar zupām mēdz būt. Tāpēc cenšos to pagatavot pavairāk, lai pietiek arī nākamajai dienai.

Zupa ir diezgan sātīga. Krējumu zupās nelieku, bet puikas gan, šajā – varbūt arī asuma un karstuma dēļ.

VAJADZĪGS:
* 1 sarkanais sīpols
* 3–4 ķiploka daivas
* ingvera sakne, vismaz īkšķa garumā
* 3–6 ēdamkarotes Garam Masala garšviela (es ieteiktu sākt ar mazāku daudzumu, lai saprastu, vai garšo)
* Pāris ēdamkarotes vīnogu kauliņu vai olīveļļas,
* 3–4 vidēji burkāni
* 1–2 kubiņi dārzeņu buljona
* 0,5 kg vai viens iepakojums (ja saldētas) zaļo pākšu pupiņu
* 1–2 bundžas konservētu turku zirņu

PAGATAVOŠANA:

1. Smalki sagriežu sarkano sīpolu (domāju, ka var izmantot arī parasto).

2. Nomizoju un smalki sarīvēju ingvera sakni (oriģinālā receptē bija norādīts mazāks daudzums, bet man ļoti patīk tā garša).

3. Smalki sagriežu vai izspiežu ķiploka daiviņas.

4. Burkānus sagriežu mazos kubiņos.
5. Pievienoju garšvielu Garam Masala.
6. To visu ātri apcepu eļļā. Cepšanai un vārīšanai izmantoju vienu trauku – katliņu ar pabiezu dibenu. Ja tāda nav, tad iepriekšminētās sastāvdaļas apcep pannā un pēc tam pārliek katliņā.

7. Pārleju ar karstu ūdeni, apmēram litru.

8. Pievienoju buljona kubiņus.

9. Visu pavāru, līdz burkāns kļuvis mīkstāks.

10. Zaļās pākšu pupiņas sagriežu apmēram 2 centimetru garumā, pievienoju zupai.

11. Pievienoju turku zirņus.

12. Pavāru, lai zaļās pupiņas ir mīkstākas, bet ne izšķīdušas.

13. Ņemu nost no uguns. Ar rokas blenderi veicu piecus apgriezienus, lai zupa veidojas biezāka, bet tajā vēl būtu jūtamas sastāvdaļas. Galvenais nepārcensties ar blenderēšanu, citādi tā pārvērtīsies biezzupā.