Režisors Pēteris Krilovs: "Tas patiesības kartupelis ir karsts"

Visu mūžu Krilovs esot dzīvojis Āgenskalnā. Turpat ir pagalms, pār kuru kādā maija dienā ar paziņu aizgāja viņa tēvs. Toreiz Pēterim bija divi gadi, un tēvs neatgriezās. Kara gados Osvalds Bileskalns bija aktīvi darbojies Latvijas Centrālajā padomē, kurā latvieši cīnījās pret abiem okupantiem – vāciešiem un krieviem. Vēlāk viņa liktenis, protams, izkropļotā veidā, ierakstīts filmā par spiegiem „Kad lietus un vēji sitas logā”. Tā bija dīvaina sakritība, ka tās uzņemšanā kā režisora asistents 18 gadu vecumā piedalījās arī Pēteris Krilovs.

Varu izvēlēties, ko darīt

– Kas esat vairāk – režisors vai pedagogs?

– Pedagogs. Vienmēr to uzsveru bez šaubīšanās –  man patīk būt par skolotāju. Vienmēr bijis tā, ka savus režijas darbus esmu veicis ar studentiem. Man pat piedāvāja Dailē taisīt izrādi un jau iepriekš atvainojās, ka visus savējos nevarēšu dabūt, it kā tas man būtu tāds noteikums. Lai gan, protams, ir patīkami strādāt ar savējiem.

– Un kāds zīmogs ir uzlikts jūsējiem?

– Grūti teikt. Man ir bail pārvērtēt sevi vai savus audzēkņus, bet domāju, ka viņi spēlē ļoti patiesīgi, ticamīgi. Viņiem ir augsta latiņa. Vienmēr ar kolēģiem – Eižvertiņu, Freibergu – esam prasījuši, lai ir ļoti kinematogrāfisks spēles veids, bez pārspīlējuma. Bet, protams, arī ekscentrisku spēles veidu esmu mācījis – tos pašus Daugavpils Velnus, arī Nacionālajā teātrī, bet tad jābūt kādam attaisnojumam.

– Lielā skatuve to prasa.

– Šķiet, latviešu teātrī no veciem laikiem ir dīvains uzstādījums, ka teatralitāte ir tāda ākstīšanās, pozēšana, atrādīšana. Bet pārspīlēšana jau var būt arī ļoti patiesa. Kad cilvēks ir rāžā, viņš arī ļoti pārspīlē. Ekstāzē viņš nav teatrāls, vienkārši ļoti spilgts.

– To režisoru sevī, radošo garu jūs kaut kā norokat?

– Nē, kāpēc. Tagad esmu diezgan brīvs, nekur neesmu angažēts, neesmu piesiets pie viena teātra, studijas vai organizācijas, kur vajag ražot. Kad varu un gribu, tad arī daru. Protams, vienmēr ir kāda pierīvēšanās – ne jau visu, ko ieceru, dabūju gatavu. Bet man ir tā patīkamā brīvības sajūta, kas nākusi ar gadiem, – ka tiešām varu izvēlēties, ko darīt.

Ar tēva likteni zīmogots

– Kā nonācāt pie domas par filmu Uz spēles Latvija?

– Ir divi ceļi. Viens – loģisks turpinājums filmai par Kluci (mākslinieku Gustavu Kluci – Aut.). Arī tur bija vēsture, čeka un latviešu būšana. Sāku rakt tajā virzienā, un personīgais liktenis arī bija blakus. Vienkārši bija problēma, cik daudz tur plūdināt iekšā sevi. Beigās izrādījās, ka vajag vairāk, un tā arī darījām.

– Esat teicis, ka tad, kad gadus deviņus pēc notikuma ar jūsu tēvu māte jums izstāstīja īso kursu, tas esot ļoti satricinoši uz jums iedarbojies.

– Nu jā. Man toreiz bija kādi divpadsmit gadi – tas bija lūzuma periods, kad daudz ko sapratu pēkšņi. Pirms tam bija nojausmas, bet to, ka tēvs ir nošauts, nezināju. Kad mamma izstāstīja, viss salikās pa vietām. Mans patēvs bija ļoti foršs cilvēks, mamma bija laimīga, viss labi, bet zināju, ka tas robs nav aizpildāms. Tā arī dzīvoju. Mums ģimene bija ļoti raiba: vectēvs brīnišķīgs, interesants cilvēks, tēva māsa, ļoti skaista sieviete Anna Kārkliņa, Ventspils bagātniece, divreiz izsūtīta, viņa par tēvu zināja daudz. Pat teica, ka zinot, kas viņu nodevis. Diemžēl nomira agri, Sibīrijā diezgan samocīta. Tā man krājās ziņas, bet, līdz tiku pie arhīviem deviņdesmitajos gados, tās bija visai fragmentāras.

– Jūs to sevī auklējāt, vai bijāt kā noracis zem krūma?

– Ne biju noracis, ne auklēju. Man vienmēr bija pastarpināta interese par visu, kas deva kādu blakus informāciju, es to uzsūcu, papildināju. Protams, sapratu robežas – padomju laikā nekad netikšu pie čekas arhīviem. Atmodas laika nojausmā, ap 1986. gadu, aizgāju pie advokāta Grūtupa – man kāds bija teicis, ka viņš it kā tiekot klāt arhīviem. Tā arī teicu – dzirdēju, ka esat retais jurists, kas var palīdzēt. Viņš piekrita, pēc pāris mēnešiem piezvanīja un teica dīvainu faktu – esot redzējis mana tēva lietu, bet kāds to šobrīd lasot. 1990. gadā, es, protams, pirmais tecēju uz Augstāko tiesu. Tā kā varēju pierādīt, ka esmu cietušā radinieks, man iedeva tēva lietu.

– Un jums radās pilnīga skaidrība par notikušo?

– Pilnīga skaidrība nekad nevar rasties. Tur ir pietiekami daudz visādu KGB mudžekļu ar informāciju – teiksim, kāpēc manu tēvu izlaida no filtrācijas nometnes 1946. gada beigās. Viņam aizbrauca pakaļ Annas tante, mana tēva māsa. Tikko no pirmās Sibīrijas atbrīvojusies, atgriezusies Latvijā, aizbraukusi uz lēģeri pie Medvežegorskas. Viņa pati teica, ka ir izpestījusi brāli. Filtrācijas nometnes bija pagaidu. Tur mēģināja tikt skaidrībā, ko cilvēks kara laikā darījis. Mans tēvs ar vāciešiem nebija sadarbojies, pat bija viņu vajāts. Acīmredzot viņi šo lietu noskaidroja un pēc kāda laika izlaida. Bet ļoti iespējams, ka tādēļ, lai viņam sekotu. Un to arī darīja ļoti rūpīgi.

Tas patiesības kartupelis ir karsts

– Kā domājat, vai padomju laikā uz jums skatījās kā caur lupu?

– Gan jā, gan nē. Es to uzzināju ļoti dīvainā veidā. Mani nesauca uz čeku pratināt. Par mani prasīja citiem cilvēkiem, piemēram, kolēģiem no Kinostudijas. Iestājos Maskavas Kino institūtā. Bija diezgan liels konkurss, bet dabūju Latvijas norīkojumu, kaut manu biogrāfiju visās kadru daļās zināja. Otrajā kursā mēs ļoti saliedējāmies – pēc traģiska notikuma, kad viens kursa biedrs nomira. Visi čupojās, bija iedzeršanas kopmītnē, daudz runājām, un pēkšņi konstatēju, ka visi no kursa ir vismaz reizi izsaukti uz VGIK specdaļu – aicināti, lai stučī par kursa biedriem. Bet es ne. Pamazām izskaitļoju, ka viņi tajā specdaļā kaut ko zina par mani. Reiz bija diezgan vētraina sanāksme – studentiem pārmeta politisko nesagatavotību. Mūs lamāja, un es ironiski iezviedzos par kādu teicienu. Pasniedzēja parādīja uz mani ar pirkstu – jūs vispār klusējiet, mēs zinām, ko jūs domājat par mums! Tas bija tādā ekspresijā izteikts. Pēc tam domāju – kā viņa zina... Acīmredzot sekoja. Bet nevaru teikt, ka es būtu bijis zem presinga. Uz ārzemēm mani nesūtīja, bet es arī pats nerāvos. Tikai vienreiz tiku braucienā uz Alžīriju, kur mūsu kultūras dekādes laikā notika fundamentālistu revolūcija – mūs visus gandrīz nomušīja, ļoti bīstamā jezgā nonācām. Tas jau bija perestroikas laikā.

Kā saprotat pēc mana uzvārda, patēvs bija krievs, un viņš dabūja visvairāk trūkties. Strādāja saldējamo iekārtu rūpnīcā Rīgā – inženieris no Maskavas ar labu izglītību. Viņam palūdza, lai viņš stājas partijā, lai var likt vadošos amatos. Un tad viņam desmitām reižu pieminēja manu tēvu – vai zināt, kādā ģimenē esat? Ja nebūtu zinājis, no tiem partijas cilvēkiem būtu uzzinājis pilnā mērā. Viņš man par to ir atstājis memuārus – rakstīts ļoti krāsaini. Manas mammas brālis ar viņu mācījās institūtā Maskavā, viņi atbrauca kā draugi, iepazīšanās notika mūsu mājāas, bet, kad viņš brauca atpakaļ, vilcienā kāds piegājis un jautājis, vai viņš zinot, ar ko ir saticies, kas tie par cilvēkiem. Tas nozīmē, ka viss bija ļoti operatīvi.

– Jums tomēr atļāva piedalīties filmas Kad lietus un vēji sitas logā uzņemšanā.

– Tas bija pilnīgi cits līmenis. Grigulis bija Rīgas Kinostudijas scenārija daļas galvenais redaktors un iekārtoja, lai viņa romānu inscenē. To uzticēja Brenčam. Bet tos, kas filmēšanas grupā strādāja, domāju, ne pārāk pārbaudīja. Romānā vēsturiskās patiesības bija ļoti maz. Man bija astoņpadsmit gadu – tāds bērns. Bet jāsaka, kinostudija padomju gados bija diezgan unikāla iestāde. Ļoti iespējams, tur bija čekas cilvēki, bet ārkārtīgi sakarīgi, nedarīja dumības.

– Pat bija izdevīgi, ka viņi tur ir?

– To prasīja darba specifika. Kinostudijā vienmēr bija zināmā mērā kapitālisms – ražošana, konkurence, vajadzēja cienīt talantīgus, gudrus cilvēkus, jo viņi dod mantu, no kuras nāk peļņa. Zinu, bija vairāki, kas kara laikā ar vāciešiem sadarbojušies, varēja nez ko inkriminēt, bet viņus laida filmēt. Varbūt neielaida raķešu bāzēs… Reiz ar Rutu Urbasti filmējām Liepājā, kas bija robežpilsēta, slēgta, vajadzēja atļaujas, lai iebrauktu. Uzrāpāmies baznīcas tornī un filmējām skatu no augšas. Mums, protams, skrēja pakaļ. Dzirdam – viens kāpj augšā. Ruta izņem kaseti, iebāž mana mēteļa kabatā, bet kamerā ieliek citu. Atnāk, saka – nedrīkst! Ruta vaimanā – šausmas, mums tā vajag filmai par Liepāju – tik skaisti! Nē – viņš izņem viltus kaseti, izgaismo. Tagad tie šķiet mīļi joki, bet bieži vien cilvēku likteņi tika lauzti arī pa nopietnam. Rolands Kalniņš dabūja stipri ciest par savām filmām, patiesības meklēšanu. Vienīgā Latvijas filma, kuru lika nomazgāt, bija Brenča par Renāti Lāci, sportisti, jaunu meiteni, kas ieguvusi olimpisko medaļu Tokijā, godalgas pasaules un Eiropas čempionātos. Viņa pēc tā laika krievu un austrumvācu sporta metodes bija ļoti zāļota ar stimulatoriem, un viņai radās vēzis. Brenčs viņas sporta uzvaras montēja kopā ar kadriem slimnīcas palātā, kur viņa par to stāstīja. Neviens jau neteica, ka sazāļota un mirst, bet bija skaidrs. Un filmu lika iznīcināt. Bet Ruta Urbaste kopiju saglabāja.

– Par filmu, kur bijāt režisora asistents, domājāt kā par patiesību?

– Mēs smējāmies, ka tās ir Ziemassvētku pasakas. Bet Brenčam filmā ir brīnišķīgas epizodes, ļoti talantīgas, kur mežabrāļi iet pa rudzu lauku, un bēres – parādīta tāda patiesības virsmiņa, ka principā tas bija nenormāli smags laiks. Sevišķi Kurzemē, kara beigas. Filmējām pie Talsiem, vienu brīdi biju par rekvizītiem atbildīgs – braukāju zirga pajūgā pa lauku mājām, vācu grozus, lupatas, deķus, ko nu mums vajadzēja. Gandrīz katrā mājā, kur bija vīrieši, teica – ja jums vajag kādu šmeiseri vai granātas, tad mums tur pažobelē viss ir! Ārprāts, divdesmit gadu pēc kara beigām viss vēl bija dzīvs.

– Jūs tolaik vai vēlāk tēvam domās teicāt – tādi ir spēles noteikumi, piedod, ka es tajā iesaistos, nevis sēžu par naktssargu kā dažs labs disidents?

– Nu, ne tā, kā jūs to sakāt, bet... Manā apziņā bija radies tēva portrets, un zināju, ka viņš bija publisks cilvēks, ļoti draudzīgs, ar daudziem sakariem. Domāju, ka arī to, ko viņš darīja, viņš nedarīja kā protestējošs askēts, kurš ieiet mežā, ir pret visu un neko nedara. Viņš centās cilvēkiem palīdzēt. Un man bija apmēram skaidrs savs plāns – tas, ko varu darīt patiesības noskaidrošanas labad, ir daudz vērtīgāk nekā sēdēt drūmā nospiestībā un nīst visu, ko redzu apkārt. To arī tagad interpretē ļoti dažādi, bet padomju laikā daudz bija atkarīgs no cilvēka stājas un iespējām. Protams, vajadzēja mācēt tās ieraudzīt un izmantot. Es Maskavā iepazinos ar tā sauktajiem disidentiem. Latvijā bija ļoti maz cilvēku, kuriem uzticējos, Krievijā vairāk. Vienu brīdi uz rakstāmmašīnas sešos eksemplāros uz zīdpapīra pārrakstīju Hronika tekuščih sobitij, kas bija Maskavas nelegālais izdevums, kur atspoguļotas visas disidentu aktivitātes – ko kurš darījis, protestējis, nosodīts, represēts, tiesāts.

– Esat iegājis stūra mājā?

– Tagad jā. Mēs tur filmējām. Aizvedām Ēriku Tomsonu, lai izstāsta, kas ar viņu noticis. Kādā filmēšanas dienā operators Andris Priedītis izgāja, un es tur pāris stundas pavadīju viens. Un kaut kā pēkšņi sajutu smagumu. Tā māja tomēr ko satur, bet neesmu no tiem, kas... Man nepatīk runāt par enerģijām, ļaunām vai labām, tas viss man šķiet štrunts. Bet domas tur rodas.

 

Bez savtības par mīlestību

– Vai pamanījāt, ka jūsu filma iznāca reizē ar Ievas Ozoliņas Mans tēvs baņķieris? Pieauguši cilvēki meklē tēvus – protams, likteņi dažādi…

– Tā jau ir klasika. Tēva meklēšana ir klasiska dramaturģija.

– Viesturam Rudzītim būtu ko teikt.

– Noteikti. Viņš jau ir teicis – ne par šīm filmām, bet par tēmu daudz rakstījis. Es viņu ļoti cienu.

– Jums bija svarīgi uzzināt par savu tēvu ne tikai kā par cīnītāju, bet arī to, kāds viņš bija jūsu īsajās divu gadu attiecībās?

– Es biju maziņš, laiki ļoti briesmīgi, bads. Mamma atgriezās no Sibīrijas pavisam jauna meitene, izsūtīta kā bērns, saņēmusi pasi kā pilngadīga, varēja izbraukt ātrāk par ģimeni. Kad dzimu, atgriezās visi pārējie – vecāmamma, vecaistēvs, mammas brāļi. Tēvs bija ļoti strādīgs, to gan no viņa esmu mantojis. Viņam vienmēr bija trīs darbi reizē, naudu gādāja, lai ģimene iztiktu. Viņš tiešām bija no cilvēkiem, kurus darbs pats atrod. Un arī mana lielākā problēma ir mācēt no kaut kā atteikties. Čekisti inscenēja, ka tēvs nošauts aresta brīdī, rādīja mammai sašauto portfeli. Viņš bija darbu vadītājs būvniecībā, un brigādes strādniekiem vēlāk izmaksājuši naudu no tā sašautā portfelīša, lai visi redz, ka Bileskalns ir pagalam. Pēc tam viņa vietā esot pieņemti trīs cilvēki, jo viens neesot ticis galā.

– Jums kā vīrietim ir svarīgi zināt, vai viņš jūs mīlēja un ko esat zaudējis?

– Tās varbūt vairāk bija bērnības problēmas, kad par to domāju gandrīz katru dienu. Tagad, savā vecumā, kad esmu jau vismaz 25 gadus vecāks par tēvu brīdī, kad viņu nošāva, viņš man ir jauns vīrietis, un es esmu vecs. Tagad vairs nedomāju tādā emocionālā, savtīgā rakursā. Saprotu, ka viņš darīja to, kas viņam jādara. Viņš droši vien ļoti rēķinājās, ka ar viņu viss kas var notikt, jo ar mammu bija tā sauktajā civillaulībā. Es piedzimu Bileskalns, pēc tam mamma mani pārrakstīja savā meitas uzvārdā, es biju Pēteris Kalniņš, līdz parādījās patēvs, un skolā jau aizgāju kā Krilovs.

– Nekad neesmu sapratusi, ka jums ir krievisks uzvārds, tikai tagad, kad sākāt par šīm lietām runāt.

– Jau neatkarīgā Latvijā diezgan pazīstama žurnāliste mani reiz uzrunāja par to, kā krievs var tik labi iemācīties latviešu valodu. Domāju, ka viņa runā par kaut ko vispār. Kad pēkšņi sapratu, ka viņa to man adresē, bija tā jāsmejas...

Es – no kājgriežiem

– Ko domājat par savām lībiešu saknēm – ir kāda saikne?

– O, jā, pat ļoti! Patiesību sakot, man kā visiem uz vecumu tās saknes vairāk gribas. Kordiriģents Jānis Ērenštreits manā filmā kādā fotogrāfijā ieraudzīja savu tēvu. Izrādās, viņi ar manu tēvu bijuši uz viena Ventspils kuģa. Un Ērenštreiti arī ir lībieši. Visu mūžu nožēloju, ka man nav laika iemācīties lībiešu valodu. Es jūtu tās lībiešu asinis! Uzskatu, ka man ir citāda daba nekā latgaliešiem vai vidzemniekiem.

– Mazliet somugriska?

– Jā, bišķi ekspansīvāka, uz tādu risku. Nu, lībieši, kājgrieži. Tas, protams, vairāk ar humoru. Mēs par tām asinīm varam muldēt, bet ir dilentantiski izvilkt kādas konsekvences. Bet interesanti, protams! Man ļoti patīk Kurzeme. Bērnībā diezgan daudz Ventspilī dzīvoju pie tēva māsas. Skolā visi domāja, ka esmu ventiš. Pirmajā klasē runāju dialektā, un neviens nezināja, kā mani pārmācīt normālā latviešu valodā. Nu, padzīvojot Ventspilī, bišķi tas dialekts pielīp – aprauts un strups.

Jauni cilvēki un pārējie

– Kā jums šķiet – vai tas, ka augāt bez tēva, iespaidoja jūsu attiecības ar meitu?

– Droši vien ir kāda īpatnība, ko man pašam grūti novērtēt. Vispār esmu ļoti liberāls, nekad neesmu meitai neko aizliedzis, pārāk regulējis. Neesmu despotisks, mums ir labas attiecības, ļoti tolerantas. Nav kā kādreiz – paaudžu nesaprašanās, opozīcija. Ar patēvu man bija sarežģīti. Vispār viņš bija labs un sirsnīgs cilvēks, bet es viņu tā īsti par tēvu nekad nepieņēmu. Es pārāk daudz domāju to, ko zināju par savu tēvu. Man ir arī pusbrālis, patēva īstais dēls Andrejs, Valmierā dzīvo. Mums ir labas attiecības.

– Vai jūs par savu meitu, par saviem studentiem domājāt, iestudējot „Lūgšana resnajai tantei”?

– Es domāju par jauniem cilvēkiem. Man ļoti patīk Selindžera proza. Viņš vienmēr rakstīja par tādiem – ne pusaudžiem, bet starpposmā starp pusaudzību un jauniešiem. Tas Holdens Uz kraujas rudzu laukā man ļoti patīk, un teātrī to parādīt nemaz nav viegli. Jo tur aktieriem jāspēlē tādā mazliet bīstamā atvērtībā.

– Aktieri Madara Saldovere un Kaspars Zvīgulis jau bija pārauguši to vecumu, bet tik un tā kaut kā atvēra sevī…

– Frenijai ir divdesmit, Madarai bišķi vairāk, kad spēlēja to lomu. Bet viņa bija ļoti jauna. Akadēmiju pabeidza 2007. gadā, izrādi taisījām 2011. gadā.

– Selindžera stāsti atrauj vaļā lasītāju, lai cik viņam gadu. Viņš atceras sevi tajā vecumā, domā par bērniem…

– Amerikāņu literatūra un Selindžers sevišķi tajā laikā bija unikāli. Domāju, cik svētīgi tas bija, ka viņi to rakstīja. Tagad tās pusaudžu literatūras vietā ir visādas Krēslas stundas, kas ir pilnīgi... Man nekas nav pret tādu dramaturģiju, literatūru, bet tajā nav iedziļināšanās patiesajā dzīvē un pārdzīvojumos.

– Droši vien viegla, virspusēja literatūra bija arī Selindžera laikā.

– Protams, bet šī, tā īstā, spēcīgā, arī bija ļoti populāra. Tā uztaisīja lielu vilni, cunami, bija ļoti svarīga. Amerikā pats par sevi, bet arī Krievijā visi to lasīja. Tā bija revolūcija. Uztverē. Protams, arī citi amerikāņi – Apdaiks, Kapote, Folkners – tieši manā jaunības laikā bija tas bums. Tā ka varu teikt, ka piedzimu laimīgā periodā, kad bija, uz ko atsaukties, uz ko atsperties dzīves uztverē. Baidos, ka tagad ir grūti orientēties. Man studenti brīžiem inscenēšanai nes diezgan sēnalainu literatūru, es saku – vienkārši aizmirstiet! Man nav laika lasīt lekciju par literatūras vēsturi un vērtībām, bet vienkārši ticiet uz vārda, ka šito metiet pagultē! To lasiet vasaras brīvdienās, kad galīgi nav ko darīt. Bet, kad mācāties, lasiet ko labu un spēcīgu.

 

Kad režisoram no laimes jānomirst

– Jūs filmas Uz spēles Latvija sakarā esat pieminējis jēdzienu Māksla un vara. Bet jebkura māksla agresīvākā vai maigākā veidā manipulē gan ar iesaistīto cilvēku, gan skatītāju. Madara ar Kasparu pēc šīs izrādes aizgāja no teātra. Vai jūtat savu vai Selindžera pirkstu pie šiem likteņiem?

– Nē, savu pirkstu varbūt ne. Tas nav tik vienkārši izskaidrojams. Jo Madara bija taisījusies pirms šīs izrādes iet prom no teātra.

– Kas zina, varbūt nebūtu aizgājusi.

– Un es viņu zināmā mērā atrunāju, teicu, tev būs laba loma, nemuļķojies! Kad viņa izlasīja, teica – bet tas taču ir par mani! Bet Kaspars jau tāds vētrasputns vienmēr ir bijis, turklāt nenormāli talantīgs. Droši vien, ka vairāk vajadzēja izmantot to viņa talantu. Tā ir mana versija, ļoti subjektīva, bet domāju, ka, nokļūstot Nacionālajā teātrī, viņš dabūja pārāk daudz spēlēt visu ko bez atlases. Es pat zinu pāris lomas, kur viņš fiziski cieta, tās spēlējot. Viņš man neprasīja padomus tā tieši, bet kādreiz, kad viņš zvanīja naktīs, mēs muldējām, jutu, ka viņš varbūt pat ir iedzēris un runā par to tāpēc, ka viņam plūst emocijas. Bet tas ir ļoti smagi, ka viņam nav, kur tās pārbaudīt. Tad arī tikāmies un visu ko runājām. Vienu brīdi jutu, ka viņš ir tā kā pārstiepies fiziski, dabūjis traumu. Tad nāca šī izrāde, un viņš ar lielu atdevi spēlēja. Kad Kaspars bija spiests tā kā aiziet no teātra, es, protams, ļoti pārdzīvoju. Jo domāju, ka visi aktieri tajā izrādē spēlēja ārkārtīgi atdevīgi. Ārkārtīgi. Režisoram ir no laimes jānomirst, ka tā var strādāt. Tik pilnvērtīgi.

– Ko viņi dara tagad?

– Īsti nezinu. Kaspars pirms kāda gada strādājis Spānijā, vienkārši darīja savu migranta darbu. Madara ir apprecējusies, dzīvo Čikāgā, laimīgi. Neko nedara.

– Ojārs Rubenis, teātra direktors, teica – ja viņi atgrieztos, izrāde tiktu atjaunota repertuārā.

– Jā, protams. Viņi ir iezīmēti ar kvalitātes marķējumu. Bet aktierim ir bīstami ilgi nespēlēt. Ja stieps gumiju, drīz nebūs vajadzīgi vispār. Domāju, viņi to apzinās. Bet lai paši domā.

– Selindžera atklātais superjūtīgums un supergodīguma meklēšana ir tik ļoti bīstama...

– Kādreiz dzirdu kolēģus runājam par mākslas bīstamību – no tādas iedzīvināšanās viedokļa. Es domāju, ka tā gandrīz nav, ka visi, arī žurnālisti, to bišķi pārspīlē, pārjūtinās. Māksla tomēr ir māksla – ļoti svarīga, bet nav tā, ka var, teiksim, nomirt no lomas, no domāšanas. Bet sabalansēt ir ļoti grūti. Saprotiet, ja es pateikšu, ka tas nav TIK svarīgi, tad arī es melošu, jo kāpēc tad es visu mūžu ar to nodarbojos un mācu to darīt? Piemēram, ir kāds ļoti foršs, talantīgs jauns aktieris, es no viņa varētu uztaisīt tādu kā Kasparu, bet viņš pats negrib! Viņam ir jau iestāstītas tās viduvējās emocionalitātes izpausmes, aprises, kuras viņš izpilda. Viņš ir jauns, uz viņu patīkami skatīties, un viņš tā slinki atlaiž... Un es nezinu, ko es varētu. Es varētu viņu ar koku sist, lai izdauzītu. Bet domāju – priekš kam? Tāds viņš ir. Nepārmācīsi.

– Tā varbūt ir pašaizsardzība?

– Varbūt. Bet, patiesību sakot, ziniet – tā mīļi eksistēt, nepārpūlēties, nemocīties, nepārdzīvot, vienmēr būt labā garastāvoklī, patīkamam... Un visi tev arī saka – vai, cik tu esi jauks! Man šķiet, tas ir tik stulbi – tā iztērēt dzīvi!

– Bet jūs taču arī nededzināt sevi no abiem galiem.

– Nu, kā jūs zināt?

– Nezinu! Bet esat smaidīgs, veselīgs...

– O, jā! Jūs domājāt, ka man vajadzēja būt bālam, tādam, kas nodzēries un lien gar sienām? Tad es būtu dedzinājis sevi? Nē, nē. Tas arī ir... stereotips, jā! Un mediji ļoti mīl to kultivēt.

– Nē, drīzāk domāju tādā sajūtu līmenī – kā uztveram otru cilvēku.

– Ziniet, tur jau tā lieta! Piemēram, es no bērnības atceros – mums māja vienmēr bija pilna sibīriešiem, cilvēkiem, kas no Sibīrijas atgriezās, dzīvoja pie mums pat mēnešiem, kad nebija, kur palikt, un atkal brauca uz kādām citām mājām. Es jau bērnībā zināju, ka ir divas cilvēku sugas. Vieni, kas par Sibīriju stāsta – ai, šausmas, kā mūs tur, nebija ko ēst – un raud... Visu laiku tāds – vai dieniņ, vai dieniņ! Un ir otra suga, kas visu laiku smejas. Viņi stāsta: aizeju, un man saka tā – jūs apsēdieties, citādi jums ēst sagribēsies! Un bada sajūtu izpausmes stāsta kā anekdotes. Es zināju, ka ir divi veidi.

– Un paņēmāt otro?

– Es ceru. Jo man jau patīk, ka ar traģisko kopā ir smiekli. Kādreiz studentiem saku – ja jūs spēlējat ko šausmīgi traģisku, nopietnu un zālē pēkšņi kāds iesmejas, tā ir ļoti laba zīme. Tas nozīmē, ka esat paņēmuši uz pārsteigumu. Jo smiekli ir ne tik daudz ņirgāšanās, bet pārsteiguma emocija. Ja aizsēžaties garām krēslam un jums nav galīgi atdauzīts dibens, jūs iesmejaties. Jo tas ir paradokss – oi, johaidī, cik stulbi! Cilvēkiem jau bieži ir tā spontānā afekta reakcija – kad notiek kas šausmīgs, viņi smejas.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Georgs Viljams Hibneris