Nevajadzētu nomirt, pirms neesi atdevis parādus. Saruna ar Viesturu Rudzīti - par pāreju starp dzīvību un nāvi

Sarunā ārpus grāmatas galvenā motīva pievērsāmies arī tam, kā darbs pie "Pārejas" ietekmējis paša autora nāves uztveri.

Ne velti grāmatas nosaukums ir "Pāreja" – tajā nozīmīga vieta atvēlēta pārejai no dzīvības uz nāvi. Visticamāk, par šo nedefinējamo fenomenu būs domājis katrs. Dažs varbūt pāris reižu mūžā, cits – visu mūžu ik dienas.

Paralēli "Pārejai" Viesturs Rudzītis daudz runā arī par starptelpu, kurā dvēsele uzkavējas laikā starp nāvi un nākamo dzimšanu, kā arī soli pa solim iepazīstina lasītāju ar to, cik, tēlaini sakot, plašus apļus dzīves ūdenī rada tajā iemests Nāves akmens – un cik ilgi ūdens nenorimst vēl ilgi pēc tam. “Bieži jūtos kā Kasandra, kuras pareģojumi vienmēr bija precīzi, bet kuriem neviens neticēja,” atzinis autors.

Ir divas pārejas – dzimšanas pāreja un nāves pāreja

– Pētīdams nāves pēctecību, tu izlaid caur sevi neaptveramu informācijas apjomu. Vai kā mediķis ar eksakto izglītību tici, ka pastāv gan starptelpa, kurā mēs uzturamies pēc nāves un pirms nākamās dzimšanas, gan reinkarnācija?

– Protams! Es uz cilvēku skatos, es ar viņu strādāju, un manī itin nekas šai domai nerunā pretī. Grāmatā atsaucos arī uz Pēteri Kļavu. Ceturtā lekcija viņa lekciju ciklā ir tieši par reinkarnāciju, un viņš divarpus stundas stāsta tikai par pierādījumiem – ar atsaucēm uz publikācijām, uz cienījamiem autoriem. Par telpu klasifikāciju gan neko daudz nevarēšu pateikt, tikai tik daudz, ka ir divas pārejas – dzimšanas pāreja un nāves pāreja.

– Vai, tavuprāt, dvēseles pēc nāves un pirms nākamās iemiesošanās nosacītajā starptelpā uzkavējas? Piemēram, cita dienu, cita gadu, cita – piecsimt gadu?

– Grāmatā to dēvēju par pēcnāves un pirmspiedzimšanas telpu. Es uz to skatos no praktizējoša psihoterapeita viedokļa, bet kā cilvēku tā mani sevišķi neinteresē – man pilnīgi pietiek ar ideju par reinkarnāciju un pareizu nomiršanu. Cik ilgi jāklīst apkārt... To, ka laiks ir relatīvs, ka laika nav, uzsver arī Pēteris Kļava. Mūžība un mirklis ir viens un tas pats; mēs paši esam izveidojuši priekšstatu, ka pastāv kaut kāda pagātne un nākotne. Tā ir projekcija, tas nav reāli. Mēs vienlaikus dzīvojam visos vecuma posmos, kuros esam dzīvojuši. Tāpat arī mums ir attiecības ar mirušajiem tuviniekiem. Ja paši neesam viņus sastapuši, sastopam stāstos. Dzīvi vispār strukturē stāsti. Tieši stāstu stāstīšanas dēļ mēs arī esam cilvēki, un mums ir visi tie ar pagātni un nākotni saistītie pašapmāni. Tie tad arī rada sava veida morāli – kuri no manas ģimenes stāstiem liecina par labu, kuri par ļaunu; kurus stāstus es nodošu tālāk.

Taču jautājums par to, kurā brīdī embrijs dabū dvēseli, varbūt ir svarīgs – kaut vai no tā paša aborta viedokļa.

– Kā tu pats domā?

– Mīļā miera labad atliek pieņemt, ka tas ir kopš apaugļošanās brīža. Tas šķistu visdabiskāk. Nekādu pierādījumu par to, ka tas notiktu pēc divpadsmitās nedēļas, līdz kurai ir atļauts aborts, nav. Šajā jautājumā es pievienojos katoļu baznīcas pozīcijai.

– Tu aktualizē abortu jautājumu.

– Ja dvēsele reinkarnējas arvien jaunā ķermenī, nevis mirst līdz ar to, tad aborts nevar būt individuālas izvēles jautājums. Bērni nāk caur mums, nevis pie mums, kā rakstīja Halils Džibrans Pravietī.

– Pirms gadiem trīsdesmit daudzām sievietēm aborts bija gandrīz kā zobārsta apmeklējums. Izdarīja un vairs par to nedomāja.

– Nāves pārdzīvojums nedarbojas caur apziņu un domām, bet caur to, ka iznirst dēmoni un veļi, kā to sajuta senie cilvēki. Te būtu grūti attīstīt kaut kādu morāli. Es domāju, ka abortēto bērnu dvēseles varbūt ir tikušas tālāk, bet veļi par abortiem soda – ar citām nāvēm un psihosomatiskajām saslimšanām.

Bija laiki, kad dieviem upurēja cilvēkus. Slepkavības, pašnāvības un aborti rada tukšumu dzimtaskokā, un tas tukšums grib kompensēties ar citu tukšumu. Arī Ņūtona fizikā ķermeņi pievelk vien ar spēku, kas tieši proporcionāls to masai. Tie krīt tukšumā, aiz kura ir pievelkošais ķermenis.

– Grāmatā bieži runāts par nāves gravitāciju. Paskaidrosi?

– Mēs visi dzīvojam gravitāciju laukā. Pastāv gan nāves, gan arī dzemdes gravitācija. Tās abas ir vienlīdz stipras. Tā ir sistēma, kurā vīrieši dabiski principā nav iesaistīti, Pāreju starp Šejieni un Turieni kontrolē dzemdes un nāves gravitācijas – sievišķais, bet vīrieši tikai cenšas kaut kā piedalīties, dabūt teikšanu.  

Grēki, kas rada nāvi

– Par pašnāvībām. Vai arī šajā nāves filiālē darbojas gravitācija?

– Protams, tās vairāk izdara vīrieši, un arī tas ir veids, kā viņi cenšas stūrēt. Par pašnāvībām ārkārtīgi interesanti runā profesors Gundarovs. Viņš ir pētījis nāves dinamiku Krievijā kopš deviņdesmitajiem gadiem, un viņam radies neatbildams jautājums, proti, kāpēc kopš deviņdesmitajiem mirstība Krievijā ir ievērojami palielinājusies. Gundarovs sarēķinājis – ja mirstība saglabātos tāda pati kā astoņdesmitajos gados, Krievijā tagad būtu par 14 miljoniem cilvēku vairāk. Viņš nespēja atrast zinātnisku atbildi uz jautājumu – kāpēc? Profesors izvirzīja dažādas hipotēzes – stress, pārkārtošanās, dzīves līmeņa pazemināšanās, slimību pieaugums, alkohols, ekonomika. Tomēr visi šie iemesli izrādījās nepilnīgi, un viņš, būdams ateists, nonāca pie reliģiska skaidrojuma – pie nāves grēkiem. Un apstājās pie dusmām. Tad Gundarevs izvirzīja hipotēzi, ka dusmu lielumu sabiedrībā var mērīt ar slepkavību procentu, bet bēdu – ar pašnāvību procentu. Tie ir grēki, kas rada nāvi. Man šī hipotēze ļoti patīk; ir taču jēdziens dēmoniskas dusmas. Taču dusmas var būt arī terapeitiskas, dzīvību un nāvi norobežojošas.

Zinātniski nevar pamatot, kā rodas dusmas, spēku un enerģiju atņemošas bēdas vai bēdas un dusmas pašam uz sevi, kas ietver depresīvus elementus un pašnāvības domas. Taču skaidrs, ka bēdas vairo risku izdarīt pašnāvību, bet dusmas vairo risku izdarīt slepkavību. Tas realizējas varbūt katrā tūkstošajā gadījumā, taču statistiku veido. Bet dvēseles kustības nekādā statistikā neatspoguļojas. Un zinātnieki ar to neko nevar iesākt. Kā saka Gundarovs – zinātniski esmu bezpalīdzīgs, tāpēc ķēros pie reliģijas, un tagad visi kolēģi par mani smīkņā. Manuprāt, tas, ka profesors to pasaka skaļi, ir ārkārtīgi svarīgi.

– No teiktā izriet, ka veļi nav nekādi labie gariņi. Folklora gan veļus traktē dažādi.

– Nē, veļi principā ir nelabvēlīgi. Dēmoni. Tibetas dzīvo un mirušo grāmatā ir uzskatāmi izklāstīta dēmonu klasifikācija un kas kurā brīdī jādara, lai konkrētie dēmoni miršanas procesā tevi neskartu. Starp citu, arī Pēteris Kļava savā lekcijā soli pa solim izstāsta visu, kas tādos gadījumos darāms. Arī tas, protams, nav zinātniski, bet viņš to ir tik daudz pētījis un tik daudz izzinājis, ka nav pamata neticēt. Mums veļu kā dēmonu klasifikācijas nav – veļi un veļi, taču vēdu gudriniekiem šāda klasifikācija ir. Katram dēmonam vajadzīga sava profilakse.

Tieši tāpēc, lai veļus pielabinātu, viņiem kaut kas jāziedo – jānoliek ēdiens un tamlīdzīgi. Tas tādā pavisam elementārā līmenī. Tādi dēmoni un neatrisināti smalkumi ar tiem ir visām tautām.

Cilvēki tādā kontekstā vispār nedomā, tāpēc neaptver, ka, iespējams, viņu sliktā pašsajūta ir nāves darbs, un tāpēc arī nespēj to izskaidrot. Jā, nāve rada aklumu pret acīm redzamām lietām. Pie manis atnāca vīrietis gados, kuram pirms astoņiem gadiem bija nomirusi sieva. Vīrs visus šos astoņus gadus nav spējis nedz normāli gulēt, nedz raudāt, nedz pievērsties dzīvei – viņš nevar nesēdēt kapsētā. Neciešams stāvoklis, tomēr kaut kā viņš dzīvo. Kam gan bija jānotiek, lai viņš vispār iedomātos atnākt pie manis? Jo nav taču nekādas veselības mācības, kas cilvēkam par šo pastāstītu... Domāju, no desmit tūkstošiem atnāk varbūt viens.

– Tu spēj palīdzēt cilvēkam, kurš ir tādā stāvoklī?

– Patiesībā jau tā terapija tehniski ir ļoti vienkārša, galvenais – jānotiek brīnumam, lai viņš atnāktu. Turklāt pie tāda terapeita, kurš kaut ko no tā saprot un spēj šo terapiju izturēt. Tur ir saslēgšanās ar tādiem spēkiem... Pirms desmit gadiem es to nevarētu – ne intelektuāli, ne emocionāli. Tam vajadzīgs briedums.

Nozīme ir robežām

– Vai to, kā šis cilvēks jūtas, tu burtiski izjūti pats?

– Protams, un tiek izdarīts tas, kas jāizdara. Senos laikos to darīja priesteri, nevis psihoterapeiti. Tad cilvēkam iestājas atvieglojums, jo no pleciem nokrīt nasta. Šādu stāstu ir diezgan daudz, bet es tos esmu sācis apzināt un kolekcionēt salīdzinoši nesen. Laikam tādēļ, ka pašam jau sešdesmit, un tas, manuprāt, ir vecums, kad jāsāk gatavoties.

– Dažs mirušajam tuviniekam iekārto memoriālo istabu un pārceļas uz dzīvi kapos, cits viņa pelnus izkaisa vējā, bet visu, kas saistās ar aizgājēju, likvidē. Vai nelaimīgas mātes, kuras augām dienām uzturas kapsētā, tavuprāt, uz to spiež no turienes?

– Jā, tā es saprotu. Manā grāmatā ir atsauce uz Marka evaņģēliju. Kristus iet garām kapsētai. Kapsētā dzīvo vīrs, kurš, nespēdams tikt no turienes prom, krīt Jēzum pie kājām, lūgdamies, lai viņu atpestī. Un Jēzus redz, ka šis vīrs ir apsēsts ar nešķīstajiem gariem. Jēzus nešķīstos garus no vīra izdzen, iemieso tos cūkās, cūkas ieskrien jūrā un noslīkst. Vīrs priecīgs dodas mājup. Tajā pašā nodaļā (tās jālasa kopā) ievietots arī stāsts par sinagogas priekšnieka Jaira meitiņu, kuru Kristus atdzīvina, teikdams, ka tas bērns nav miris – viņš guļ. Ir gadījumi – arī Kļava par to stāsta –, kad tiešām aprok dzīvus cilvēkus, jo šķiet, ka viņi ir miruši. Tā nenotiek bieži, bet notiek. Es gribu teikt, ka Pārejā notiek brīnumu lietas – gan dēmonu aktivizēšanās, gan ilgstoša karāšanās starp. Zinātniski daudz ko nevar izskaidrot.

– Ekstrasensi saka – nevajagot lieki uzturēties kapos.

– Ne velti kapiem apkārt ir žogs. Agrākos laikos žogu veidoja no laukakmeņiem, ko veda ar pajūgiem; tas taču bija grūts darbs. Taču pastaiga pa kapiem kapusvētkos, manuprāt, cilvēku neietekmē negatīvi – viņu ietekmē tuvinieku nāve. Bet, ja tie dēmoni kapsētā tiešām ir, svarīgi, lai cilvēks, ejot prom, tos mošķus turpat atstāj. Lai spokojas veseli! Nozīme ir robežām.

– Tu raksti, ka arī dusmām ir sakars ar robežām.

– Jā, ir dusmas, kas veido robežas, un ir dusmas, kas veido dēmonus. Izejas materiāls ir viens un tas pats, svarīgi, kā mēs to izmantojam. Šī ir grāmatas caurvijošā tēma.

– Tātad es no dusmām pati varu uzģenerēt dēmonu?

– Vēlreiz – visai grāmatai iet cauri doma par dusmu tiltiņu. Tātad, ja tev ir tīras dusmas, ne pret ko vērstas, tās tevi tur kopā; līdz ar to dusmas ir tava aizsardzība. Par to runā Austrumu cīņu mākslas skolotāji. Tev nav jāuzbrūk, bet gan jāuztver pretinieka enerģija un jāvērš tā atpakaļ. Taču bieži gadās tā, ka dusmas pārvēršas agresijā, un nākamais solis ir vainas izjūta. Respektīvi, tu vispirms uzbrūc citiem, bet pēc tam par to uzbrūc pats sev. Tas nozīmē krist tam dusmu tiltiņam vienā vai otrā pusē, un skaidrs, ka tiem dēmoniem kaut kādā vīzē ir jārodas.

Civilizācijas iet bojā nevis no slepkavībām, bet pašnāvībās

– Par nāvi kā žēlastību. Ir acīmredzams, ka vīra dienas ir skaitītas, un viss, kas viņam atlicis, ir neciešamas sāpes, jo atsāpināšana vairs nelīdz. Vīrs lūgtin lūdzas sievu darīt tam galu, jo pašam nav spēka. Sieva, nespēdama noskatīties, vīru arī nošpricē un varbūt visu atlikušo mūžu mokās šaubās, vai rīkojusies pareizi.

– Lai šādā situācijā noremdētos, noteikti vajadzīga priestera vai psihoterapeita palīdzība. Teorētiski es šo situāciju saprotu. Es sievietēm bieži vien uzdodu jautājumu – vai tu varētu nokaut vistu? Ja viņa saka – jā, vaicāju – un trusi? Un aitu? Gandrīz visas atbild – ja bērniem nebūtu ko ēst, varētu.

Žans Raspajs 1972. gadā sarakstījis ļoti pravietisku grāmatu Svēto nometne. Par to, ka no kaut kādiem drausmīgiem Indijas vai Bangladešas purviem uz Franciju atkuģo miljons neapbruņotu migrantu. Viņi ir braukuši ilgi, apkārt Āfrikai. Francijas izlūkdienesti un armija par viņiem ir informēti, un nu ir jautājums – ja tagad Francijā ienāks neapbruņotu mežoņu bars, kas notiks? Alternatīvas ir divas – vai nu savas kultūras glābšanas vārdā spēt pagriezt viņus atpakaļ, vai, izsakoties ļoti tieši, nogalināt. Taču tā tas nenotiek. Vēstījuma būtība – ja tu nespēj nogalināt, tev nav tiesību dzīvot. Tā uz šo situāciju skatītos es.

– Valsts ļauj siseņu baram sevi apēst?

– Jā! Vēstures filozofs Toinbijs tieši tā bija teicis – ka civilizācijas iet bojā nevis no slepkavībām, bet pašnāvībās. Individuālā līmenī ir tas pats – nāve ir neizbēgama, taču var būt mokoša. Bet mokas ir mūsu darbību rezultāts.

– Kā tu pats vērtē atbrīvošanu no ciešanām, iejaukšanos nāvē?

– Es ideoloģiski esmu pret eitanāziju, bet galvenokārt tāpēc, ka to praktiski nav iespējams atšķirt no slepkavības vai pašnāvības. Tur vienmēr būs šaubas, vai tam cilvēkam ir palīdzēts. Nezinu, kāda ētikas komisija to var izlemt. Bet! Ja kāds ir uzņēmies atbildību un veic šo asistēto pašnāvību vai slepkavību, es ļoti uzmanīgi attiektos pret viņa sodīšanu. Tāpēc, ka mēs neesam sapratuši – un pat neesam mēģinājuši saprast –, kā ar to dēmonu pasauli ir eitanāzijas un slepkavības gadījumā. Civilizācijas pašreizējā attīstības posmā nav iespējams izšķirot, kura nāve ir pareiza, dzimtaskoku stimulējoša, bet kura – nepareiza.

– Tu grāmatā runā par pašnāvību kā instrumentu, ar kuru pašnāvnieks grib ietekmēt dzīvajos palikušo rīcību – piemēram, atstāj instrukcijas, kas kuram jādara. Un arī par pašnāvību kā inscenējumu.

– Arī testaments ir instrukcija, bet, ja nāve ir dabiska, tā nav instruments. Pašnāvība nozīmē, ka tu nāvi pasteidzināji, piešķīli šim notikumam turbo. Ar savu nāvi gribēji ietekmēt dzīvi pēc sevis. Tas ir būtisks jautājums ne tikai attiecībā uz nāvi, bet arī attiecībā uz monogāmiju. Vai tu ar savu nāvi gribi iegūt varu pār mantiniekiem? Vai ar paternitātes testu? Tie ir pierādījumi, ka cilvēki būtībā netic nāvei kā visa beigām.

– Vai pašnāvnieki, tavuprāt, pēc nāves tiek citādi kataloģizēti, nekā dabiskā nāvē mirušie?

– Domāju, tas vairāk ir pedagoģisks līmenis. Baznīcai bija kaut kas jādara, lai sabaidītu neizglītotus cilvēkus un neļautu viņiem izdarīt pašnāvību. Taču Tibetas Mirušo grāmata runā par objektīvo, nevis par iedomām. Tāpēc tas nav tikai pedagoģisks līmenis, kurš jāpiemēro neizglītotiem cilvēkiem. Tas, ka pašnāvniekus glabā atsevišķi, aiz kapsētas žoga, ir pamatoti.

Iztīrām skapjus un samaksājam rēķinus

– Tu teici, ka tuvinieku labad vajag pareizi nomirt. Kā tas jādara?

– Viens ir nāves medicīniskais iemesls, diagnoze, bet kaut kas pilnīgi cits – dzimtas koka stāsts. Nevajadzētu nomirt, pirms tu neesi atdevis parādus. Tavi parādi pāriet tuviniekiem. Ja ģimenē ir hipotekārs kredīts un tu esi galvenais pelnītājs, nav pieļaujami vieglprātīgi iet bojā vai, nedod Dievs, izdarīt pašnāvību. Tas nozīmē absolūtu bezatbildību pret ģimeni. Plašākā nozīmē ar parādiem domāju metaforu – kas paliks pēc manis. No sešdesmit gadu vecuma tā ir cilvēka galvenā rūpe. Tas ir nopietns darbs.

– Ja cilvēks uzzina, ka ir neārstējami slims?

– Tad nobrieduša cilvēka pienākums, pazīstot savu ģimeni, ir sevi un citus atbilstoši sagatavot. Tā pati onkoloģija – ja ir ļaundabīgs audzējs un terapija nepalīdz, skaidrs, ka tas beigsies vienā veidā. Taču tas ir prognozējami. Vajag mēģināt spēt atvadīties un parunāt – kas būs pēc manis? Kā jūs dzīvosiet? Realitātē. Ir jautājumi, kas palīdz. Vai uzliksiet man pieminekli? Ko uz tā rakstīsiet? Vai nevainosiet sevi, ja mani reti pieminēsiet?

– Iztīrām skapjus un samaksājam rēķinus?

– Aptuveni tā... Starp citu, nebūdams speciālists onkoloģijā, domāju, ka vēzis cita starpā ir psihosomatiska saslimšana. Tā nav viena diagnoze.

– Disharmonija, disbalanss?

– Jā! Man ir daži kolēģi un paziņas, kuriem šajā aspektā ir pamatotas domas, idejas un arī pieredze. Tas pats Pēteris Kļava. Piemēram, ir diagnosticēts vēzis, tad nāk kādi, no zinātnes viedokļa skatoties, ezoteriskas dabas notikumi, un vēzis pazūd. Un to nesaka aptracis dziednieks, bet visaugstākās kvalifikācijas reanimatologs.

– Vai cilvēks var tapt apgaismots un saprast, kur tas disbalanss ir, un tad to novērst, tādējādi novēršot arī vēzi?

– Var, bet vai vajag. Ja tu tā spried, tātad domā, ka dzīvot ir labāk nekā nomirt. Bet tas jau nemaz nav tik pašsaprotami. Neaizmirsti, ka klīniskajā nāvē gandrīz visi cilvēki izjūt svētlaimi. Iespējams, visu to, kas attiecas uz reinkarnāciju, no katoļu rakstiem un tradīcijām 553. gada Konstantinopoles konsilā izņēma tāpēc, lai motivētu cilvēku dzīvot un strādāt. Ja tāda pienākuma nav, cilvēks var gribēt nomirt, tātad – vieglprātīgi izturēties pret šīs zemes pienākumiem. Bet varbūt tā konsila rezultāts ir Rietumu pasaules cenšanās visu pagūt šajā dzīvē, kam ir taustāms rezultāts.

Var būt arī tā, ka slimība tiek uzdāvināta, lai tu tiktu prom. Un vispār – tā var arī nebūt slimība. Tas var būt attaisnojums, kura dēļ drīkst aiziet.

– Laikam tomēr vairākumam piemīt dzīvotgriba.

– Ir stāsts par pašnāvniekiem, kuri lēkuši no slavenā Sanfrancisko tilta. Tur augstums no tilta līdz ūdens virsmai paisuma laikā ir ap 70 metriem. Sazin kāpēc tā daudziem šķiet vilinoša vieta, lai izdarītu pašnāvību. Tie daži, kuri tomēr bija izdzīvojuši, visi kā viens stāstīja, ka brīdī, kad tu atraujies, tevi pēkšņi pārņem ārkārtīgi stipra dzīvotgriba.

Savā laikā man bija diezgan intensīvas attiecības ar fon Rozenu dzimtas pārstāvi (viņu dzimtai piederēja Lielstraupes pils). Ārsts Jurgens fon Rozens nodibināja sanatoriju Vācijā, Gersfeldā, kuru tagad pārņēmis viņa dēls. Es deviņdesmitajos gados vienu nedēļu tajā padzīvoju un paskatījos, ko viņš dara. Tur notiek visādi brīnumi, ieskaitot ar dabas dziedniecību panāktu izārstēšanos no ceturtās stadijas vēža. Esmu ļoti skeptisks pret šarlatāniem onkoloģijā, bet ir lietas, kas mani pārliecina.

– Onkologi par tamlīdzīgiem apgalvojumiem vīpsnās.

– Uzsvēršu, ka tādus gadījumus neapraksta šarlatāni, bet diplomēti speciālisti. Varbūt onkologi to noliedz arī tāpēc, ka ir grūti lasīt to, kas neiekļaujas tavu līdzšinējo priekšstatu rāmjos.

– Dzirdēti stāsti par kuņģa vēža izārstēšanu ar badošanos.

– Racionāls pamats jau tam ir, jo, ja cilvēks badojas, protams, organisms pirmās noēd vēža šūnas.

– Kā mēs zinām par to klīniskā nāvē mirušo svētlaimi?

– No stāstiem. Holandiešu kardiologs Pims van Lommels, kurš pētījis nāvei tuvo pieredzi, apraksta divpadsmit simptomu. Visi nebūt neizjūt visus simptomus, taču milzīgā labsajūta ir viens no izplatītākajiem. Ir gan arī dati par to, ka daži cilvēki tomēr nav jutušies labi, bijis diskomforts. Turklāt – un tas ir svarīgi! –ne jau visi, kuri piedzīvojuši klīnisko nāvi, ir piedzīvojuši nāvei tuvo pieredzi. Ja pareizi atceros, to piedzīvo tikai 16 vai 19 procenti. Tātad vairāk nekā 80 procentu to nav piedzīvojuši.

– Viņi nav bijuši pietiekami nomiruši?

– Varbūt viņi nav pietiekami izglītoti – nav pietiekami sagatavojušies nāvei. Noteikti jāpiemin Dantes Dievišķā komēdija. Tur gan nāvei tuvās pieredzes aprakstos, gan arī narkonautiskajos piedzīvojumos (tie ir līdzīgi!) atainota kā tikšanās ar Dievu, tā elle un šķīstītava. Mana versija – varbūt Dante pats to ir piedzīvojis. Jo kur lai viņš šo sižetu būtu ņēmis? Un kāpēc sižets Eiropā ieguvis tādu kultūras kanona svaru? Tikai tāpēc, ka ir diezgan sens, kad vispār vēl bija maz rakstītāju?

– Tu domā, viņš ir pabijis tajā pusē?

– Jā. Vai nu caur klīnisko nāvi, vai varbūt kādām sēnēm, ajavasku, mušmirēm galu galā...

– Tu pats piekristu veikt ajavasku?

– Nē, nē, neesmu tik drosmīgs! Bet tas ir interesanti. Man kāds puisis rakstīja par savu pieredzi ar sēnēm pēc gavēņa. Viņš uzskatīja, ka tā klasika bijusi tāda – Lieldienas bijis laiks, kad cilvēki lieto sēnes, lai dabūtu to jogu ar Dievu. Un gavēnis pirms Lieldienām vajadzīgs, lai tam sagatavotos. Jo bez gavēņa tā darīšana ar sēnēm ir bīstama – tu vari dabūt tādu tripu, ka piepildies ar dēmoniem, kuri tevi krata un nelaiž vaļā... Šis puisis bija izmēģinājis arī gavēni bez sēnēm (viņš ir baigais eksperimentētājs ar zinātnisku pieeju sevis spīdzināšanai) un dabūjis līdzīgus psihiskus efektus – tādus pašus kā ar sēnēm – tikai no gavēņa vien.

– Ar prātu var saprast daudz ko, bet vai tas, ko tu esi uzzinājis un izpētījis, ir mainījis arī tavu emocionālo attieksmi pret nāvi?

– Neapšaubāmi! Lai gan tas sākās kā profesionāla interese – un šī interese nav beigusies –, tam noteikti ir arī personiska nozīme. Man šķiet, ka tā nāves etioloģija diemžēl ir iekšā ārkārtīgi daudzās psihiskajās patoloģijās. Bet – ko profesionāļi nezina, par to viņi arī nerunā...

– Īsi un skaidri – tu saki, ka no nāves nav jābaidās?

– Vienas atbildes nav...

– Tu pats baidies?

– Varētu teikt, ka ne. Tas, cik es par to zinu, ļauj pret nāvi izturēties mierīgi.