It kā normāla mamma un tētis, bet ik pa laikam "izslēdzas"
Ja vecāki un bērni kopīgi darbojas, pagriezušies viens pret otru un veidojot acu kontaktu, viņiem sinhronizējas smadzeņu viļņi, kas ir ļoti būtiski bērna attīstībā. Bet kas notiek, ja pieaugušais ik pa brīdim "izslēdzas" un pievēršas tik svarīgajam viedtālrunim, atstājot bērnu novārtā?
Piecu bērnu mamma, Montesori pedagoģe un bloga "Es pats" autore Viktorija Ozola intervijā portālam Jauns.lv norādīja uz pētījumiem, kas apstiprina vecāku un bērnu smadzeņu viļņu sinhronizāciju kopīgu aktivitāšu laikā, piemēram, spēlējoties, runājoties un pievēršot uzmanību.
Svarīga emocionālā klātbūtne
Šāda smadzeņu viļņu sinhronizēšanās bērnam ir ļoti svarīga, īpaši viņa sociālo prasmju apgūšanai un valodas attīstībai. Taču šāda sinhronizēšanās notiek tikai tad, ja pieaugušais un bērns ir kontaktā viens ar otru, pagriezušies viens pret otru un veido acu kontaktu. Bet, ja pieaugušais aizgriežas prom, kontaktējas ar citiem vai ieskatās telefonā, grāmatā vai dara citu darbu, šī smadzeņu sinhronizēšanās nenotiek.
Tajā brīdī bērns ir lielā neizpratnē: vēl pirms brīža mamma vai tētis uz viņu skatījās, spēlējās un runājās, bet tad pēkšņi emocionāli "izslēdzās" un "pazuda". Lai arī vecāki, iegrimuši viedtālruņos, fiziski ir blakus, tomēr emocionāli viņi vairs nav klātesoši un nepabaro savas atvases pamata vajadzības.
Bērns cenšas "atmodināt" vecākus
Bērns ļoti satraucas par situāciju, kad pieaugušie vairs adekvāti nereaģē uz viņa aktivitātēm un neskatās uz viņu. Bērns mēģina visādos veidos atgūt vecāku uzmanību un atjaunot iepriekšējo kontaktu.
Piemēram, mazs bērniņš var sākt činkstēt, raudāt, izdvest neparastas skaņas. Bet 3-4 gadus vecs bērns šajā brīdī var mēģināt pārkāpt robežas, izmēģinot nedarbus, kas viņam parasti aizliegti, piemēram, uzkāpt uz augstas palodzes.
Vecāku skatiens un klātbūtne veido drošo piesaisti
Bērniem ir svarīgi, lai vecāki būtu kontaktā ar viņu aktivitātēm, veltītu viņiem uzmanību un acu skatienus, jo tas veido drošo piesaisti un pamata priekšstatus par pasauli un cilvēku attiecībām. Bērns, pat spēlējoties savā nodabā, ik pa laikam mēdz paskatīties uz pieaugušo un atrast viņa acu skatienu. Dažreiz bērnam pat nevajag, lai viņam kaut ko pasaka. Svarīgi, lai vecāki ir blakus ne tikai fiziski, bet arī emocionāli.
"Ja vecāku acu skatiens tajā brīdi, kad bērns meklē viņa skatienu, ir telefonā, bērns ir vīlies," Viktorija teica un skaidroja, ka arī rotaļu laukumā bērniem ir svarīgi, lai vecāki redz viņu kāpšanu, šūpošanos un rāpšanos.
Esot kontaktā ar bērnu, nevis skatoties telefonā, vecāki emocionāli pabaro bērnu un nodod ziņu, ka viņš ir vērtīgs un svarīgs.
"Bērni ir ka pa laikam emocionāli uzpildās pie vecākiem. Jo mazāks bērniņš, jo biežāk viņam vajag uzpildīties."
Bet, ja vecāki regulāri darbojas telefonā, datorā vai ir aizņemti ar citām lietām, bērns sajūtas emocionālā badā, nesvarīgs un nevērtīgs. "Bērns domā, ka dators un telefons ir daudz svarīgāks par viņu, jo vecāks tiem pievēršas un velta savu uzmanību. Bērns redz, ka pieaugušais pat pasmaida telefonam un pasmejas par kādu joku."
Nepārmest, ja gadās ieskatīties telefonā
Vienlaikus Viktorija aicina vecākus šausmīgi nepārmest, ja bērnu klātbūtnē gadās ieskatīties un padarboties telefonā, īpaši pandēmijas laikā, kad telefonā meklējam vakariņu maltītes receptes, atbildam uz e-pasta vēstulēm, pelnām naudu, kā arī sazināmies ar citiem pieaugušajiem, lai saglabātu sevi emocionāli veselus un neizdegtu ciešā saziņā ar bērniem.
"Es negribētu, ka vecāki to uztvertu ar domu: ārprāts, ārprāts, to nekad nedrīkst darīt! Vienkārši ir jāatceras, kā vecāku pēkšņā "izslēgšanās" iedarbojas uz bērnu. Nevajag jau bērnam absolūtu 100% uzmanību nepārtraukti." Vecākiem jāatceras - ja viņi regulāri "izslēdzas", bērnam ir grūtāk veidot drošo piesaisti un arī mācīties.
Ziņa telefonā iepriecina pieaugušo
"Vēl viena bīstamība ir tad, kad vecāks ir mērenā garastāvoklī, dara labu darbu, ir kopā ar bērnu un spēlējas ar viņu, bet pēkšņi telefonā atnāk un iemirgo kāda ziņa. Viņš paņem telefonu un pēkšņi sāk smaidīt, ļoti priecājas par to, ko ierauga telefonā. Vecāks noliek telefonu nost, bet, pagriežoties pret bērnu, viņa sejas izteiksme atkal ir nekāda.
Tad bērnam rodas sajūta, ka prieku var gūt tikai caur telefonu, ka pats bērns nespēj vecākiem radīt tādu prieku, kā to dara telefons. Bērns iegūst mācību, ka telefons ir vajadzīgs, lai gūtu prieku dzīvē," Viktorija skaidroja un piebilda - ja pieaugušais ir "telefonā", tad bērnam rodas sajūta, ka viņš tiek ignorēts.
Bērns atdarina pieaugušo telefonsarunas
Bērni atdarina pieaugušo uzvedību, un mūsdienās jau mazulīši liek klučus vai citas mantiņas pie auss un attēlo vecāku telefonsarunas. Bērniem iepatīkas staigāt pa māju ar "telefonu" rokās un bakstīt tajā, jo tā dara viņu vecāki.
Lai gan pieaugušajiem šķiet, ka šādi mazulīši izskatās mīlīgi, amizanti un smieklīgi, patiesībā mēs bērniem nododam uzvedības modeli, ka ir labi darboties ar telefonu daudz un bieži.
"Jādomā, lai ir balanss. Skaidrs, ka telefons šobrīd ir mūsu dzīves sastāvdaļa. Bet vajadzīgs balanss ar to, ko mēs darām bez ekrāniem."
Bez labas valodas nav iespējams saprast matemātiku
"Mazie bērni tiešām uzsūc visu apkārt notiekošo. Ja vecāki ar viņiem daudz runā, viņiem ir bagātīgāka valodas bāze, ar ko viņi pēc tam var kalnus gāzt. Patiesībā skolā galvenais priekšmets ir valoda. Nevienu matemātiku nevarēs saprast, ja valoda nebūs labā līmenī," Viktorija atgādināja.
Dzirdēts, ka no multenēm un dažādām spēlītēm viedierīcēs bērni viegli un ātri iemācās angļu valodu. "Bet valodas bāze ekrānā ir daudz, daudz nabadzīgāka nekā tad, ja mēs dzīvi kontaktējamies un runājam ar bērniem."
Turklāt jājautā, vai mazais bērns, kurš ātri iemācījies angļu valodu no multenēm, vispār labi zina latviešu valodu? "Mēdz būt, ka bērns perfekti skaita līdz desmit angliski, bet latviski labi nemāk runāt."
Sadalīt laiku starp bērniem un telefonu
Viktorija arī dalījās ar savu pieredzi, kā viņa mēģina palikt kontaktā ar bērniem, bet vienlaikus arī izdarīt visas nepieciešamās lietas telefonā.
Komunicējot un darbojoties ar bērniem, viņa telefonu noliek plauktā. Tas palīdz apkarot "niķi" ik pa laikam ieskatīties telefonā un iegrimt tā piedāvātajā pasaulē uz ilgāku laiku. "Es labāk nolieku telefonu nost, jo zinu, kā tas ievelk. Es paskatos vienu ziņu, pamanu citur vēl kaut ko interesantu, bet pēc tam vairs pat neatceros, kāpēc paņēmu telefonu rokās. Tāpēc, darbojoties ar bērniem, cenšos nolikt telefonu plauktā un vispār neaiztikt."
Telefonu pamatā lieto, kamēr bērni guļ
"Es telefonu lielākoties lietoju brīžos, kad bērni guļ vai es pati aizeju uz darbu. Tad es atbildu uz visām vēstulēm. Man dienā ir noteikti laiki, kad atbildu uz e-pastiem," viņa sacīja un skaidroja, ka ik dienu ir vismaz divi šādi laiki. Piemēram, viņa ieskatās telefonā, midzinot dvīņus ratiņos.
Nodalīt laiku bērniem un saziņai telefonā palīdz viedpulkstenis. "Tajā es redzu, vai ziņa ir tik svarīga, ka uzreiz ir jāatbild. Tad es atvainojos bērniem, sakot, ka man ir ātri jāatbild uz to. Es dodu bērniem ziņu, ka tūlīt nedaudz "pazudīšu" un pēc tam atkal pievērsīšos viņiem." Darīšanu sarunas parasti nav ilgas un arī bērni var saprast, ka mamma 1-2 minūtes parunā pa telefonu.
Arī ne visu vakaru nosēž telefonā
Bet, ja viedpulkstenī redzams, ka ziņa nav ļoti svarīga, tad mamma uz to atbild vēlāk. Lai ikdiena ar bērniem būtu mierīgāka, Viktorija ir gandrīz visu laiku izslēgusi telefona skaņu. Viņa atzīst, ka nemāk apvienot pļāpu sarunas ar ēst gatavošanu un bērnu aprūpi.
"Zinu draudzenes, kas tā māk. Es tā nemāku un negribu mācēt."
Viens no telefona laikiem Viktorijai ir vakarā, kad bērni jau devušies pie miera. Bet arī vakarā viņa ir ierobežojusi telefonā pavadāmo laiku, jo pirms gulētiešanas vēlas pabūt kopā ar vīru.
Eksperiments, kas liek aizdomāties
Viņa iesaka vecākiem noskatīties eksperimentu "Still face experiment" (Youtube). Tajā mamma ar bērnu komunicē, bet tad pēkšņi maina sejas izteiksmi un pilnībā nereaģē uz mazuli. "To no malas pat ir sāpīgi skatīties, taču tas notiek visu laiku praktiski katrās mājās."
