Ilgi nezināja, ka dēls nedzird... kā liepājnieks Dāgs iekļaujas dzirdīgo pasaulē

Tomēr sākums, meklējot risinājumu, nebija vienkāršs – raizes un ziedojumu vākšana dārgajai medicīniskajai iekārtai, jo ģimene ar saviem līdzekļiem to atļauties nevarēja. Līdztekus rūpēm visvairāk māmiņa vēlas saviem bērniem ieaudzināt cieņu un mīlestību pret citiem cilvēkiem, un tas viņai izdevies. 

Pirmais izskan “Nē!”

“Manā dzīvē viss gājis ne tā kā citiem. Nedzirdība Haraldam Dāgam ir no dzemdību traumas, bet tobrīd par to nezinājām. Bija ļoti liela sāpe, bet nu es tam visam jau sen esmu tikusi pāri. Diemžēl situācija, ja nepieciešams kohleārais implants nedzirdīgajiem bērniem, Latvijā ir ārkārtīgi sarežģīta. Šī iekārta ir dārga, un mēs tik daudz nenopelnām, lai nopirktu jaunu, piemēram, ja kaut kas saplīst. Ja Dāgam implants sabojātos, es pat nezinu, kur vērsties. Puisim veikta operācija, un implants, dāņu ražojums, ir kā keramiska kartīte ar mākslīgu nervu, kas ieoperēts galvā. Manam dēlam vienam no pirmajiem mūsu valstī tāds ir,” stāsta Pārsla Bite.

Implantam ir arī ārējā daļa, procesors, kas pārveido skaņas elektroniskos impulsos, ko Dāgs dzird. Implantu viņam ievietoja četru gadu vecumā, un tas jau ir diezgan par vēlu – operāciju vislabāk veikt divu trīs gadu vecumā.

“Atceros, mums bija ļoti liels prieks, kad Dāgs pirmoreiz noreaģēja uz skaņu. Cepām pankūkas, un pirmais vārds, kuru viņš izteica, bija: “Nē!” Mēs visi smējāmies, ka pirmais, ko pasaule no viņa dzird, ir noliegums,” pasmaida mamma.

Dēls apmeklēja nedzirdīgo bērnu bērnudārzu, tas bijis lielisks atbalsts, tur mācīja runāt, sasaistīt tekstu. Vecākiem tam bieži nepietiek laika. Diemžēl skolā Dāgu sākumā negribēja uzņemt, jo zēns nespēja pilnvērtīgi runāt un uztvert sacīto. Par pirmo skolu kļuva logopēdiskā sākumskola "Valodiņa" Rīgā, kur puisis mācījās no 1. līdz 4. klasei.

Mamma arī tajā laikā strādāja galvaspilsētā. Bijis ļoti grūti, jo nācies daudz laika pavadīt transportā – četras stundas ikdienā tikai ceļam. Vēlāk atgriezušies dzimtajā Liepājā, kur Dāgs mācījies 15. vidusskolā. Diemžēl pietrūcis gan pilnveidošanās procesa, gan uzmanības, tomēr galā ticis.

Ilgi nezināja, ka dēls nedzird

""Mēs ļoti ilgi neatklājām, ka Dāgs ir nedzirdīgs – viņam bija skanīgi smiekli, un tas nav raksturīgs cilvēkiem, kuri kopš dzimšanas ir nedzirdīgi. Vizuālajā pārbaudē arī nenoteica, ka bērns ir nedzirdīgs, jo viņš uz kaut ko reaģēja. Tikai datorpārbaude uzrādīja, ka viņam ir 5. pakāpes nedzirdība. Dēlam tad jau bija pusotra vai divi gadi,” atceras Pārsla.

Ģimenē tobrīd to izjuta kā lielu traģēdiju, gandrīz kā zaudēt bērnu, un Pārslai sākās depresija: “Bija milzīgs izmisums, jo apzinājos, ka nespēšu iemācīties nedzirdīgo valodu, ka izpaliks visas tās emocijas, kuras varu kā mamma dot savam bērnam. Tad sākām vākt ziedojumus kohleārajam implantam, un milzīgs paldies tiem labajiem cilvēkiem, kuri ziedoja.”

Arī no valsts saņemta palīdzība, lai varētu iegādāties uzlabotu implanta variantu, kas palīdzētu labāk dzirdēt. Tagad Dāgam ir 19 gadu, un viņš mācās Liepājas Valsts tehnikumā par automehāniķi. Dažkārt nākas saskarties ar grūtībām mācībās, sarežģīti klājoties ar latviešu valodu, jo iepriekšējā skolā šis priekšmets iekavēts. Turpretī visvieglāk veicas matemātikā, kuru puisim brālis jau no mazotnes mācījis.

Ar kursabiedriem attiecības esot dažādas. Ir tādi, kuri atbalsta, aprunājas, bet citi pat nekomunicē. Pārsla neslēpj, ka dēls kādreiz pārnāk mājās, sakot, ka vēlas citu skolu. Pusaudži dažkārt mēdz būt nežēlīgi, bet Dāgs ir ļoti emocionāls. 

Ja vēlas mieru, izslēdz skaņu

Gan mamma, gan dēls iesaistījušies Jehovas liecinieku draudzē, kopā ar tās jauniešiem puisis spēlē arī volejbolu un futbolu. Pārsla uzskata, ka sports dēlam daudz palīdzējis komunikācijas un pašcieņas veidošanā, arī veidot un aizstāvēt savus uzskatus.

Dēla vārdā arī savā ziņā tas iekodēts. Kad puika piedzima, Pārslai kolēģe iedevusi grāmatu, kur stāstīts par norvēģu Dāgiem – dzimtu, kurā vīrieši bijuši ļoti spēcīgi, atbildīgi un ar savu viedokli. Mamma teic, ka daudz ko no tā viņa tagad redz savā dēlā.

Ja dēlu kaut kas mājās kaitinot, viņš noņemot aparātu, un viss – izvēlas nedzirdēt. Kad guļ, arī noliek ierīci malā, lai būtu pilnīgs miers. Ar aparātu katra skaņa un troksnis viņu atgriež dzirdīgo pasaulē. Dāgs stāsta, ka viņam ļoti patīk sports, bet daudz laika pavadot pie datora – tiešsaistes spēlēs ar draugiem visā pasaulē, sarakstoties angļu valodā, ko liepājnieks labi pārvalda.

Vīram nedzirdīgu dēlu nevajag

“Tētis mūs pameta, bet viņš man uzdāvināja dēlu. Dāgs ir mans brīnums. Vīrs bija brīnišķīgs cilvēks, bet vairāk tomēr mīlēja sevi. It kā labsirdīgs, bet rezultātā es tomēr visu laiku ar bērniem viena esmu kūlusies uz izdzīvošanas robežas un ar savu godīgumu neesmu bijusi vajadzīga. Vīrs izturēja trīs gadus. Dāga nedzirdība bija punkts visam – vīrs nespēja to pieņemt un bija izmisumā. Kad meklējām implantu, vīrs aizgāja meklēt laimi pie citas sievietes. Nedzirdīgs dēls viņu nesaistīja,” savas dzīves sāpīgo noti atklāj Pārsla

Ar dēlu viņai ir brīnišķīgas attiecības. Abiem ir arī kāds kopīgs niķis – labprāt paslinkojot pie televizora, patīkot skatīties filmas. Ja, kā visās ģimenēs, gadās konflikti, atrisinājums allaž ir pozitīvā noskaņā – var pasmieties, ieklausīties viens otrā. Dāgs respektē mammu, uzklausa.  Ģimenes moto – pašam uzņemties atbildību un veidot labas attiecības ar citiem, cienīt citus, būt pateicīgam par visu. Dāgam un Pārslai ir ļoti daudz draugu, arī mammai patīk pabūt labu draugu sabiedrībā. 

Nekad nebūs pamesta

“Mums ir plašs dārzs, kurā daudz kas aug pašu vajadzībām, un es dēlam lieku rakt zemi. Tagad arī ar skrūvgriezi lieku viņam pašam visu mājās darīt saimnieciskās lietās – viņš taču mācās par mehāniķi! Dārza nojumi, labierīcības – visu Dāgs ir skrūvējis, montējis pats savām rokām,” lepojas Pārsla.

Dārzs arī vieno, un viņa dēlam vēlas parādīt, ka īstā dzīve ir, kad dari un vari priecāties par rezultātu. Pārslai no pašu audzētajiem dārzeņiem patīk gatavot konservus, ar tiem var dalīties, dāvinot citiem vai izrādot viesmīlību.

“Šīs lietas ir ļoti svarīgi iemācīt ģimenē. Man ir četri bērni, tikpat mazbērnu, un tā ir mana bagātība, ko neviens nevar atņemt. Jūtos laimīga, pateicīga un par visu priecājos. Ir atbalsts no bērniem, par mani rūpējas, un es zinu, ka nekad nebūšu pamesta viena,” sirsnīgi saka Pārsla. Šīs emocijas ir vērtīgākas par visu pasaulē.

“Bībele māca – ko sēsi, to pļausi. Ja dosi labo, saņemsi labo atpakaļ. Mūsu ticība uz visu ļauj raudzīties pozitīvi. Dāgam draudzē būšana palīdzējusi labāk komunicēt ar cilvēkiem un veidot attiecības. Tur nekad neaizvaino, nekad netiec pazemots, nekad tev nedurs dunci mugurā – par to esmu pārliecināta. Mums ir vienota ticība un pārliecība, ka Dievs var visu! Un tieši šis kovida laiks ir paredzēts pārdomām, lai cilvēki iemācītos saskatīt patiesās vērtības,” piebilst Pārsla.