Es atceros vēl brīdi skaisto... Ģeniālais Aleksandrs Puškins un viņa mūzas

Ģeniālā krievu dzejnieka Aleksandra Puškina (1799–1836) personīgā dzīve nodarbina pētniekus jau gandrīz divus gadsimtus. Lai gan tajā ir vairāk baltu plankumu nekā neapstrīdamu faktu un pētniekiem daudz ko nākas piedomāt klāt, tomēr skaidri zināms, ka dzejnieka mīlas lirika ir autobiogrāfiska. Arī viņa draugi apliecinājuši, ka Puškina mīlas dzejoļi faktiski esot dokumentāli.

Sirdsdāmu kaleidoskops

Puškina aplidošanas prasme un erotiskā negausība nebija noslēpums nevienam, viņa mīļāko sarakstā bija kņazienes, aktrises, galma dāmas, draugu māsas un pat Odesas gubernatora sieva. Vēl pavisam jauniņā Puškina pārmērīgā interese par dāmām un vieglprātība nokaitināja pat liceja direktoru Engelgartu. Lieki piebilst, ka pēc liceja beigšanas viņš nemainījās ne par matu. Krievu vēsturnieka Karamzina sieva kādam draugam rakstījusi: “Puškins duelējas vai ik dienu; paldies Dievam, iznākums nav nāvējošs, duelanti allaž paliek neskarti.” (Dzejniekam bija nopietnas jūtas – protams, vienpusējas – arī pret pašu Karamzinu, kura par dzejnieku bija krietni vecāka.)

Pilnīgs dzejnieka kaislību uzskaitījums, ietverot ģeogrāfiju, apstākļus un mainīgo vidi, aizņemtu veselu sējumu, tāpēc fragmentāri aplūkosim mūzas, kuras dzejnieka daiļradē atstājušas visdziļāko nospiedumu.

Kā pirmā Puškina liktenīgo sieviešu sarakstā visbiežāk figurē Jekaterina Bakuņina (1795–1869). Pirmo platonisko mīlestību Puškinā pamodināja viņa liceja biedra māsa, galma dāma Jekaterina Bakuņina, kura bieži apmeklēja liceja balles. Septiņpadsmitgadīgais Aleksandrs iemīlējās. Viņa dvēseli pārpildīja sajūsma un izmisums. Katrīnu Puškins neaizmirsa līdz pat nāves stundai. Viņai veltītas vairāk nekā divdesmit “sērīgas” elēģijas, tapušas 1815. un 1816. gadā: Rudens rīts, Elēģija, Šķiršanās un citas.

Nākamā nozīmīgā aizraušanās, Jevdokija Istomina, Sanktpēterburgas Lielā teātra vadošā baleta soliste, no dzejnieka mutes izpelnījusies “krievu Terpsihores” titulu. 1819. gadā dzejnieks viņai veltījis vairākus dzejoļus, kā arī rindas no Jevgeņija Oņegina pirmās daļas “Kur manas fejas? Ko tās dara? (..) Vai vēlreiz krievu Terpsihori / būs vēlēts dejā apbrīnot?”

1820. gadā Puškins par brīvdomību, aizskarošiem dzejoļiem un epigrammām, kas tēmētas uz pašu caru, krīt nežēlastībā. Dzejnieku izsūta no galvaspilsētas, un sākas viņa dienvidu trimda. Visdažādākās baumas klīdušas arī par dzejnieka simpātijām pret imperatora Aleksandra I dzīvesbiedri Jeļizavetu Aleksejevnu (1779–1826). Pēc Puškina zīmējumu izstudēšanas viens no pētniekiem secinājis, ka runām par licejista slepenajām jūtām esot pamats.

Vispirms dzejnieks kopā ar Rajevsku ģimeni dodas uz Krimu. Marija Rajevska (1805–1863), kņaziene, vēlāk dekabrista ģenerālmajora Volkonska sieva, Puškinu valdzināja, vēl būdama pusaudze; viņš meitenē saskatīja radniecīgu dvēseli. Pēc Puškina dzejas melnrakstiem var secināt, ka jūtas pret melnīgsnējo skaistuli, kuru dēvēja par Gangas jaunavu, bijušas vienas no noturīgākajām dzejnieka dzīvē. Katrā ziņā tās neiekļaujas laika periodā no-līdz, un viņu attiecības nav raksturojamas dažos teikumos. Mariju dzejnieks iemiesojis savu dienvidu poēmu romantiskajos tēlos. Veltījumi: Taurija, Ak daiļā, beidz jel dziedāt man... un daudzi citi. Viens no pazīstamākajiem – Pār kalniem Gruzijā nakts nolaižas...

На холмах Грузии лежит ночная мгла;
Шумит Арагва предо мною.
Мне грустно и легко; печаль моя светла;
Печаль моя полна тобою,
Тобой, одной тобой... Унынья моего
Ничто не мучит, не тревожит,
И сердце вновь горит и любит — оттого,
Что не любить оно не может.

Pēc Krimas epopejas 1820. gada septembra beigās Puškins nonāk Kišiņevā. Pilsētas raibā sabiedrība viņam ļoti patīk, dzejnieks ir enerģijas pilns, dāmu un dueļu periods turpinās. 1821. gadā no Konstantinopoles uz Kišiņevu kopā ar māti atbēg grieķiete Kalipso Polihroni (1804–1827), viena no dzejnieka spilgtākajām Kišiņevas kaislībām. Baumoja, ka Kalipso esot bijusi Bairona mīļākā, kas Puškinu iekvēlināja vēl jo vairāk. Par šo romānu lietas kursā bija visi dzejnieka Kišiņevas paziņas. Kalipso veltīti dzejoļi Grieķietei un Svešzemniecei (abi 1822).

Dienvidu trimdas kaislības un gals

1823. gadā Puškinu pārsūta uz Odesu un nodod ģenerālgubernatora Voroncova uzraudzībā. Te dzejnieks iepazīstas ar ģenerālgubernatora kancelejas ierēdni Ivanu Rizniču, ļoti labi audzinātu un izglītotu cilvēku. Rizniča sieva Amālija, pa pusei vāciete, pa pusei itāliete, krieviski nezināja ne vārda. Viņa bija gluži izaicinoši skaista: katrs vaibsts un ķermeņa līnija bija pati pilnība. Amālija ļoti interesanti ģērbās – vīriešu platmalē un tērpā līdz zemei, kas apslēpa vienīgo nepilnību – lielās pēdas. Puškins iemīlējās. Viņa aizraušanās ar Amāliju datējama ar 1823. gada vasaru un rudeni.

Pēc Amālijas vīra teiktā, Puškins esot luncinājies ap Amāliju kā kaķēns. Puškina jūsmai gan nebija lemts ilgs mūžs – sieviete bija neārstējami slima. 1825. gada maijā, kad Puškins jau atradās Mihailovskā, pienāca ziņa par Amālijas nāvi. Jevgeņija Oņegina manuskripta pirmās un otrās daļas lappušu malas ir burtiski nosētas ar jaunas sievietes profiliem. Viņai ir lielas melnas acis un uz galvas mezglā savīta smaga bize. Tā ir skaistā Amālija. Viņai Puškins veltījis dzejoļus Naktī, Vai piedot vari greizsirdību man? un citus.

Tajā pašā 1823. gadā Odesā dzejniekā uzliesmoja kaislība pret ģenerālgubernatora Mihaila Voroncova – tā paša, kura uzraudzībā Puškins atradās – sievu Jeļizavetu (1792–1880), vienu no tā laika pievilcīgākajām sievietēm. Voroncovu namā pulcējās krievu un poļu aristokrātija, grāfienei patika rīkot pieņemšanas un balles, un viņa vienmēr atradās pielūdzēju ielenkumā. Lieki piebilst, ka Voroncovs, kuram Puškins jau tāpat nepatika, par dzejnieka jūtām nepriecājās. Viss beidzās ar to, ka Voroncovs Puškina dienvidu trimdu nomainīja uz ziemeļu trimdu, un Puškins aizbrauca uz Mihailovsku. Vai kaislība tika piepildīta, nav zināms. Uz Jevgeņija Oņegina rokraksta malām Puškina pētnieki saskaitījuši trīsdesmit divus Lizas profilus, un ar viņas vārdu zinātnieki saista neskaitāmus dzejoļus. Šķiroties Voroncova Puškinam uzdāvināja ārkārtīgi dārgu gredzenu, otru tieši tādu pašu atstāja sev. Dzejnieks uz karstām pēdām iemūžināja dāvanu izcilajā dzejolī Jel sargā mani, talisman... Dzejoļa fragments:

Храни меня, мой талисман,
Храни меня во дни гоненья,
Во дни раскаянья, волненья:
Ты в день печали был мне дан.

Taču visticamāk, ka Voroncova un viņas īstais mīlnieks, Aleksandrs Rajevskis, Puškinu izmantoja acu aizmālēšanai. Pieņem, ka Voroncovai no Rajevska piedzima meita Sofija. Vēlāk ģenerālgubernators atbrīvojās arī no Rajevska – viņu izsūtīja par valdību nomelnojošām runām.

1823. gada jūlijā Puškins piedzīvoja vētrainu, bet īsu (jau augustā dzejnieka dzīvē ienāk Amālija) romānu ar Karolīnu Sobaņsku (1794–1885), Odesas tirgotāja Sobaņska sievu, kura vēlāk kļuva par ģenerāļa Vita civilsievu un valdības slepeno aģenti. Dzejnieks rakstījis: “Jūs ļāvāt man piedzīvot gan visdrudžainākās un mokošākās izjūtas, ko spēj raisīt mīlas skurbums, gan vispārsteidzošāko, kas tajā rodams.” Daudzi pētnieki domā, ka tieši Sobaņska bijusi Puškina mūža slepenā mīla. Liktenīgā sieviete, valdības informatore, kura, kā uzskata, spēlēja būtisku lomu dekabristu sazvērestības atklāšanā, turpināja valdīt Puškina sirdī vēl 1830. gadā, kad viņš jau bija bildinājis Natāliju Gončarovu.

Tad Puškins uzrakstīja Sobaņskai vēstuli: “Esmu radīts, lai jūs mīlētu un jums sekotu. Jebkuras citas rūpes no manas puses – maldi un neprāts.” Viens no Puškina veltījumiem Sobaņskai – pazīstamās rindas “Ko gan tev nozīmē mans vārds?” Kvēls Karolīnas pielūdzējs bija arī izcilais poļu dzejnieks Mickēvičs, kurš šai dāmai veltījis ļoti daudz dzejoļu.

1823. gadā Vera Vjazemska, kura labi pazina gan Sobaņsku, gan Voroncovu, gan Rizniču, vīram, tuvam Puškina draugam, rakstīja: “Puškinam ir daudz garlaicīgāk nekā man: visas trīs sievietes, kurās viņš bija iemīlējies, nesen aizbrauca. Par laimi, viena no viņām pēc dažām dienām atgriezīsies.”

Ziemeļu plejāde

Viens no neapstrīdamiem Puškina mīlas sakariem ir attiecības ar dzimtļaužu meiteni Olgu Kalašņikovu, kuras ģimene piederējusi dzejnieka senčiem vēl kopš viņa leģendārā vecvectēva Ābrama Hanibala laikiem.

Tas notika Mihailovskā (Puškina mātes dzimtas īpašuma muižā), kur Puškins apmetās 1824. gadā pēc dienvidu izsūtījuma. Olgai bija deviņpadsmit gadu. Dēka turpinājās pusotru gadu. 1826. gada pavasarī Olga paziņoja, ka ir stāvoklī. Dzejnieks mēģināja no atbildības izvairīties. Bērns – dēls – piedzima vasarā, bet nodzīvoja tikai divus mēnešus. Viņš ir vienīgais zināmais dzejnieka ārlaulības bērns.

Puškins paguva nokārtot Olgas brīvlaišanu. Viņa izrādījās ļoti praktiska – katrā izdevīgā brīdī prasīja Puškinam naudu un visbeidzot pat pamanījās apprecēties ar muižnieku. Puškins Olgu ierakstījis “donžuāna saraksta” otrajā, nenozīmīgākajā daļā.

Ar Proskovju Osipovu (1781–1859), Trigorskas muižas īpašnieci, kurai piederēja septiņi simti dvēseļu, Puškina draudzība turpinājās divdesmit gadus. Neraugoties uz vecuma starpību (iepazīšanās brīdī 1817. gadā viņai bija trīsdesmit seši, viņam – astoņpadsmit gadu), Proskovja dzejnieku neatstāja vienaldzīgu. Viņai Puškins veltījis Ir maigums ziediem pēdējiem, Varbūt man nebūs ilgi ļauts... u. c. Muižniece saglabāja daudz piemiņas lietu, kuras kļuva par Puškina Trigorskas mājas-muzeja ekspozīcijas pamatu. Kamēr dzejnieks bija spiests dzīvot laukos Mihailovskā (1824. gada augusts – 1826. gada septembris) un arī vēlāk, viņš tika aplidojis piecas vai sešas šai dzimtai piederīgas dāmas.

Jāsāk, protams, ar Proskovjas Osipovas vīra māsasmeitu Annu Kernu (1800–1879), kurai veltītais dzejolis "Es atceros vēl brīdi skaisto... jeb ***K" ir viens no populārākajiem un liriski spēcīgākajiem veltījumiem. Pateicoties tam, Kerna laikam gan ir pati atpazīstamākā (lai gan ne tuvu nozīmīgākā) Puškina aizraušanās. Abi iepazinās Annas tēvamāsas Pēterburgas namā. Sākumā Puškins Annai nešķita pievilcīgs, drīzāk otrādi. Vēlāk dzejnieks pasāka regulāri viesoties netālajā Trigorskas muižā pie Proskovjas Osipovas, kur dzīvoja vesels bariņš jaunu dāmu – Proskovjas meitas Anna un Jevpraksija, pameita Aleksandra un arī Anna Kerna. “Donžuāna sarakstā” iekļuva visas četras. Pieņemot, ka arī ar muižas saimnieci Puškinu saistīja vairāk nekā draudzīgas attiecības, var tikai iedomāties, cik sprādzienbīstama gaisotne tur valdīja.

Mīlas daudzstūra detaļas nav zināmas; droši zināms tikai tas, ka izcilais veltījums Kernai tapa tieši Trigorskā. Par tikšanos pēc diviem gadiem dzejnieks gan atstājis daudz prozaiskāku liecību. Viņš vēstulē draugam rakstīja, ka “ar dievpalīgu” stājies ar savu mūzu intīmās attiecībās, turklāt lietoja necenzētu vārdu (aptuveni tulkojot – Beidzot es izdrāzu Kernu. – Red.). Kaislība ātri pagaisa, un vēlāk Puškins ne reizi vien par Kernu izteicās diezgan rupji. Ar vieglu vīpsnu viņš rakstīja draugam Vulfam: “Ko dara Bābeles palaistuve Kerna?” Pēc vienas versijas, šādu attieksmi izraisījusi greizsirdība, jo mīļāko Kernai neesot trūcis. Neraugoties uz slikto reputāciju, uzreiz pēc vīra nāves Kerna aiz mīlestības apprecējās ar divdesmit gadus jaunāku vīru, ar kuru nodzīvoja kopā visu atlikušo mūžu, turklāt vīrs nomira četrus mēnešus pirms viņas. Anna Kerna atstājusi daudz atmiņu par dzejnieku.

Maskavas un Pēterburgas dāmas

Kopš 1826. gada ziemas Puškins apgrozījās Maskavas augstmaņu Ušakovu namā. Tur viņš ieskatījās Jekaterinā Ušakovā (1809–1872), kura vēlāk kļuva par koledžas padomnieka Naumova kundzi. Ar Jekaterinu dzejnieks aizrāvās pēc neveiksmīga mēģinājuma apprecēt savu attālu radinieci Sofiju Puškinu. Jekaterinai bija jaunāka māsa Jeļizaveta, un, rau, tieši viņas albumā Puškins, apmierinādams abu dāmu lūgumu, 1829. gadā ierakstīja savu slaveno “Donžuāna sarakstu”.

Jekaterina bijusi ļoti skaista – tumšzilām acīm un tumši blondām biezām bizēm, kas sniegušās līdz ceļgaliem. Jūtas bijušas abpusējas, meitene jūsmojusi par Puškina dzeju. Pētnieki joprojām strīdas, vai dzejnieks ir grasījies Ušakovu precēt. Jekaterinas jūtas pret Puškinu neizgaisa arī pēc tam, kad viņa izgāja pie vīra. Naumovs greizsirdības lēkmē iznīcināja aproci – Puškina dāvanu – un sadedzināja divus albumus ar viņa autogrāfu. Greizsirdīgais vīrs, veltīgi izmeklējies sievas dienasgrāmatas, lai sadedzinātu arī tās, lūdzās, lai viņa iznīcina tās pati. Jekaterina apsolīja, taču pildīt solījumu nespēja.

Nākamais stāsts ir par galmadāmu Annu Oļeņinu (1808–1888), Pēterburgas Mākslas akadēmijas prezidenta Oļeņina meitu. Oļeņini savā vasarnīcā Prijutino (netālu no Pēterburgas) rīkoja sabiedrības elites saiešanas. Tā akadēmijas prezidents un viņa kundze nodrošināja iespēju dažādu jomu inteliģences un muižniecības pārstāvjiem kopīgi pavadīt laiku. Prijutino viesojās Mickēvičs, Žukovskis un Glinka; arī Puškins. Jauniņā Anna bija izglītota, gudra, muzikāla un pievilcīga. Dzejnieks apzinājās – te nekādi Kazanovas triki nelīdzēs, Annu viņš var iekarot tikai ar savu talantu.

Tāpēc katrs meitenei veltītais dzejolis viņam bija vesels notikums. Puškins Annu bildināja, taču saņēma kategorisku atraidījumu. Vecāki negribēja atdot meitu “dīkdienīgam apkārtstaigulim”, neraugoties uz to, ka tas ir atzīts dzejnieks, turklāt Puškins joprojām atradās policijas uzraudzībā. Vecāku gribai Anna nevarēja pretoties. Dzejnieku atteikums dziļi aizvainoja. Uz atvadām viņš meitenes albumā ierakstīja dzejoli, kas liriski ir ne mazāk spēcīgs un vismaz tikpat bieži citēts kā veltījums Kernai.

Я вас любил: любовь еще, быть может,
В душе моей угасла не совсем;
Но пусть она вас больше не тревожит;
Я не хочу печалить вас ничем.
Я вас любил безмолвно, безнадежно,
То робостью, то ревностью томим;
Я вас любил так искренно, так нежно,
Как дай вам бог любимой быть другим.

Annai Oļeņinai dzeju veltījuši arī dzejnieki Gnedičs, Krilovs, Ļermontovs, Kozlovs un Meiendorfs. Anna apprecējās ar leib-gvardes Huzāru pulka pulkvedi grāfu Fjodoru Andro de Lanžeronu, kurš vēlāk kļuva par Varšavas prezidentu.

Starp traģēdijām gadījās arī amizantāki attiecību mežģi. Vienā no Pēterburgas smalkākajiem un modernākajiem saloniem, kur pulcējās tā laika sabiedrības krējums, parādi komandēja Natālija Goļicina, slavenās Pīķa dāmas mazmeita un vārdamāsa. Uzskata, ka Puškins divdesmitajos gados bijis aizrāvies arī ar viņu. Vēlāk Goļicina atteicās dzejnieku pieņemt, jo uzskatīja, ka viņš īsti neatbilst priekšstatam par pieklājīgu cilvēku. Puškins savukārt nosauca Goļicinu par resnu un neaptēstu (franču valodā gan tas neskan tik rupji).

Visbeidzot – mūžīgā mīkla jeb NN, dzejnieka slepenā mīla, kuras personību viņš neatklāja (NN ir “Donžuāna sarakstā”). Vairākas Puškina pētnieku paaudzes nesekmīgi pūlējušās noskaidrot, kas aiz NN slēpjas; ja tāda persona maz bijusi. Par slepenās mūzas godu cīnās vismaz desmit dāmas – sākot ar kņazieni Goļicinu un beidzot ar pašu valdnieci Jeļizavetu Aleksejevnu, Aleksandra I laulāto draudzeni. Daļa pētnieku uzskata, ka dzejnieks slepeni mīlējis carieni, kamēr citi domā, ka NN ir tikai poētisks tēls; ideāls, kāds nepieciešams katram radītājam.

Natālija Gončarova, dzejnieka sieva

Natālija Gončarova (1812–1863) tika pasludināta par tā laika skaistāko sievieti. Mākslinieki gleznoja viņas portretus, komponisti apdziedāja pārpasaulīgo daili. Natālija neatstāja vienaldzīgu pat imperatoru Nikolaju I.

Puškins ieraudzīja Natāliju 1828. gadā deju skolotāja Jogeļa ballē. Izredzētā bija trīspadsmit gadus jaunāka par dzejnieku. Viņa runāja angliski, vāciski un franciski, aizrāvās ar vēsturi, ģeogrāfiju un literatūru. Natālijai piemita aristokrātiskas manieres, un viņa prata būt vienlaikus laipna un vēsi distancēta. Puškina bildinājumu viņa pieņēma bez kaismīgas sajūsmas. Visticamāk, galvenais iemesls bija vēlme tikt prom no despotiskās mātes. Tomēr Natālija apņēmās Puškinam būt laba sieva.

“Mana Madonna” – tā dzejnieks dēvēja savu elku. Viņš sievu dievināja un nespēja bez viņas iztikt ne dienu, turklāt bija neiedomājami greizsirdīgs. Sievai viņš ir veltījis daudz darbu, bet dzejolis Madonna tiek uzskatīts par nepārspētu mīlas lirikas šedevru.

Мадонна

Не множеством картин старинных мастеров
Украсить я всегда желал свою обитель,
Чтоб суеверно им дивился посетитель,
Внимая важному сужденью знатоков.

В простом углу моем, средь медленных трудов,
Одной картины я желал быть вечно зритель,
Одной: чтоб на меня с холста, как с облаков,
Пречистая и наш божественный спаситель —

Она с величием, он с разумом в очах —
Взирали, кроткие, во славе и в лучах,
Одни, без ангелов, под пальмою Сиона.

Исполнились мои желания. Творец
Тебя мне ниспослал, тебя, моя Мадонна,
Чистейшей прелести чистейший образец.

Sākotnēji Natālijas māte Puškina bildinājumu noraidīja, jo nebija sajūsmā par dzejnieka reputāciju un materiālo stāvokli, tomēr pēc gada laulībai piekrita.

Vēlmi precēties, domājams, Puškinā raisīja dziļāki impulsi. Pats dzejnieks ir teicis – man jau ir pāri trīsdesmit. Trīsdesmit gadu vecumā cilvēki precas. Es rīkošos tāpat un, visticamāk, nenožēlošu. Puškina draugi to uzņēma ar izbrīnu, jo pazina dzejnieka milzīgos radošos pacēlumus un dzīvošanos pa mākoņiem, kamēr laulība ir viena vienīga proza.

Tajā pašā gadā Puškins ar sievu no Maskavas pārvācās uz Carskoje Selo. Puškins bija laimīgs. Viņš negaidīja no laulības nepārtrauktu svētlaimi un nepārejošu kaisli. Viņam bija vajadzīgs patvērums – savs nams, savs pavards un sieviete, kura, kā šķita, pilnībā izprot viņa dvēseli. 1832. gadā piedzima meita Marija, 1833. gadā – dēls Aleksandrs, 1835. gadā – dēls Grigorijs, 1836. gadā – meita Natālija.

Neraugoties uz mīlestību pret sievu, klīda baumas arī par laulības pārkāpšanu. Par vienu no dzejnieka mīļākajām uzskatīja austriešu diplomāta Karla fon Finkelmana sievu Darju, izcilā karavadoņa Kutuzova mazmeitu. Viņas māte, Kutuzova meita, visu mūžu esot bijusi iemīlējusies Puškinā; mēļo arī, ka Puškinam, neraugoties uz sešpadsmit gadu vecuma starpību, pat esot izdevies uz šīm jūtām atbildēt. Tāpat uzskata, ka šī nama interjers un pati situācija iedvesmojusi Pīķa dāmas tapšanu. (Andreja Žagara opera Pīķa dāma piedzīvoja atjaunojuma pirmizrādi Nacionālajā operā – Red.) Neilgi pirms divkaujas ar Dantesu paklīda runas, ka Puškinam esot apkaunojošs sakars ar sievasmāsu Aleksandru. Viņu dzejnieks pieminēja, guļot uz nāves gultas; palūdza sekundantam, lai viņš atdod Aleksandrai viņas zelta krustiņu. Tieši tas kalpoja kā pierādījums dzejnieka neuzticībai, jo tika atrasts viņa gultā.

Nāve flirta dēļ

1835. gadā Žoržs Dantess (1812–1895), gvardes kavalērijas poručiks, ballē ieraudzīja Natāliju un momentāni viņā iemīlējās. Viņš bija pievilcīgs un interesants, Natālijai Dantesa pielūgsme glaimoja, taču nekāda lūgšanās nespēja piespiest Puškina sievu mesties viņa apkampienos; tas nenotika. Faktiski par dzejnieka nāves iemeslu kļuva viegls flirts.

1836. gada 4. novembrī Puškinam un vairākiem viņa draugiem pa pastu pienāca paskvila franču valodā, kurā Puškinam bija piešķirts “ragneša patents”. Sacerējums saturēja smalkus mājienus ne tikai uz Dantesu, bet arī uz pašu caru. Puškins nosūtīja Dantesam izaicinājumu. Pēc nedēļas Dantess bildināja Natālijas māsu Jekaterinu. Puškins bija spiests divkauju atsaukt, jo Dantess tagad bija Katjas līgavainis (laikabiedri bija pārliecināti, ka Dantesa laulība ar vecāko Gončarovu meitu bija aizsegs, lai aplidotu Natāliju). Tomēr situācija tikai saasinājās, sabiedrībā klīda kazarmu kalambūri un baumas par Puškina ģimeni.

1837. gada janvārī, vairs nespēdams to izturēt, Puškins pats eskalēja situāciju, lai divkauja būtu neizbēgama. Viņš bez apspriešanas pieņēma ļoti skarbus divkaujas nosacījumus. Dantesa lode sašķaidīja Puškina iegurni un iestrēga dziļi vēderā, bet viņam vēl pietika spēka atbildes šāvienam. Lode cauršāva Dantesa roku (ar to viņš bija aizsedzis krūtis) un atdūrās pret mundiera metāla pogu. Ja tās nebūtu, lode ieurbtos Dantesa sirdī.

Puškins nomira pēc divām dienām. Viņš neizsakāmi cieta, un ārsti spēja mokas atvieglot, vienīgi pieliekot brūcei ledu. 28. janvārī Puškina kalpi Dantesam atnesa zīmīti: “Es jums piedodu. Man ir sašķaidīts iegurnis. Pasakiet Katrīnai, ka arī viņa ir apžēlota.”

Vēsts par Puškina nāvīgo ievainojumu aplidoja visu Pēterburgu, Nikolajs I bija šokā. Dzejnieka nāves dienā pilsēta pamira. Uz atvadu ceremoniju ieradās piecdesmit tūkstoši cilvēku.

Daudzi Puškina nāvē vainoja Natāliju. Pēc vīra nāves viņa pārcēlās dzīvot uz laukiem. Divdesmit piecu gadu vecumā Natālija bija palikusi viena ar četriem maziem bērniem. Viņa dzīvoja ļoti noslēgti. Pie Puškina atraitnes precībās bieži brauca titulēti kungi, taču viņi nebija gatavi pieņemt Puškina bērnus. Natālija visiem bez minstināšanās atteica.

Natālija apprecējās pēc septiņiem gadiem ar Pjotru Lanski, kurš nebija necik bagāts, toties viņu bezgalīgi mīlēja. Viņai bija trīsdesmit divi, viņam – četrdesmit pieci. Jaunais vīrs iemīļoja arī Puškina bērnus un izturējās kā pret savējiem. Viņiem piedzima trīs meitas. Natālija nomira piecdesmit divu gadu vecumā, vīrs viņu pārdzīvoja par četrpadsmit gadiem.

P. S. Lai kāds būtu daiļavu skaits, kuru dēļ trīsējusi dzejnieka sirds, mūžīgi neatklāts paliks viņa poēzijas diženuma noslēpums. Puškina ģenialitāte slēpjas nepārejošā traģisma nojausmā, un mīlestība izgaismo nenovēršamas, nedziedināmas sāpes. Laikabiedri nebaidījās teikt, ka aiz Puškina fauna maskas brīžiem pavīdējis kaut kas dievišķs.

Interesanti fakti

* Puškinam bija plaša mīlas sarakste, tostarp ar Annu Kernu, Karolīnu Sobaņsku un Nezināmo dāmu. Vispirms – aizkustinošas atzīšanās mīlestībā un nereti arī precību piedāvājumi, bet pēc zināma laika – pārmetumi, greizsirdības scēnas, aizdomas un apvainojumi ar tikai Puškinam piemītošu emocionalitāti.
* Puškina augums bija 160, ar papēžiem – 167 centimetri. Viņš svēra 65 kilogramus. Gončarova bija 15 centimetrus garāka par dzejnieku, skaistules augums bija 175 centimetri, viņa svēra 65 kilogramus, lepojās ar lapsenes vidukli (korsetē 42 centimetri) un kuplām formām (krūšu apkārtmērs 92 centimetri). Vairākums Puškina dāmu bija par viņu garākas, taču dzejnieku tas itin nemaz neuztrauca.
* Slavenajā Puškina “Donžuāna sarakstā” figurē trīsdesmit septiņu sieviešu vārdi. Pēdējais ir viņa sievas, Natālijas Gončarovas vārds. Tomēr vispārzināmas ir Puškina rindas vēstulē Verai Vjazemskai: “Es precēšu Natalī (iekavās piebildīšu, ka viņa ir mana simt trīspadsmitā mīla), tas ir izlemts.”
* Puškins bija dzēlīgs un viegli aizkaitināms, pirmā divkauja notika jau licejā. Nenozīmīga iemesla dēļ ar dueli varēja beigties pat parasts strīds. Puškins piedāvājumu duelēties ar pistolēm ir izteicis vairāk nekā piecdesmit reižu, bet pats ticis izaicināts vismaz deviņdesmit reizes. Reāli notikušas ir trīsdesmit divkaujas.
* Sarakstē ar savu draugu Vulfu (kuru dzejnieks dēvē par Lovelasu Nikolajeviču) Puškins bija visai atklāts. Kādā 1829. gada vēstulē, aprakstot mīlas piedzīvojumus, katrā rindiņā parādās jauni sieviešu vārdi.
* Natālija Gončarova nekad nelietoja dekoratīvo kosmētiku, lai gan tolaik ļoti populāri bija franču pūderi, pomādes un rūžs. Viņas dabiskais skaistums iekaroja vīriešu sirdis no pirmā skatiena.
* Grāfs Sologubs, prātodams par Puškina bojāejas iemesliem, atmiņās rakstīja: “Galvenā Puškina nelaime bija tā, ka viņš dzīvoja Pēterburgā un dzīvoja augstmaņa dzīvi, kas viņu nogalināja. Brīves dziesminieks, iepogāts galma mundierī, lai būtu piemērots pavadonis skaistulei sievai, spēlēja nožēlojamu, ja ne smieklīgu lomu. Puškins vairs nebija Puškins, bet galminieks un vīrs. To viņš juta arī pats.”