Kā Covid-19 slimība noritējusi Latvijas ģimenēs? Pieredzes stāsti

Viļumu ģimene: vīrusu no bērnudārza pārnesa meita

Anna (40) strādā Rīgas domē, viņas vīrs Mārtiņš (38) ir mārketinga speciālists un abi kopā audzina divus bērnus – Lindu (4) un Ernestu (6). Ziņu par pozitīvu Covid-19 testa rezultātu viņi saņēma īsi pirms Ziemassvētkiem. Pirmā saslimusi mazā Linda, kura šo vīrusu pārnesusi no bērnudārza. Kā saka Anna, meita izslimojusi viegli – divas dienas no rīta bijusi vemšana, un arī tikai vienu reizi. 

“Daktere teica, ka bērniem ir raksturīga slikta dūša un vemšana. Arī dēlam tā kā bija slikta dūša, taču viņš nevēma,” stāsta Anna. Trešajā slimošanas dienā meitai Lindai bijusi augsta temperatūra, un ar to viss arī beidzies. Brālim citu simptomu vispār nav bijis, taču viņam nav arī veikts tests, tāpēc Anna nezina, vai dēls izslimojis bez simptomiem, vai tomēr nemaz nav inficējies. 

Pēc pāris dienām saslimis arī vīrs Mārtiņš. “Vīram bija augsta temperatūra apmēram divas diennaktis, un pēc tam tā turējās ap 37. Mums abiem līdzīgi noritēja slimības gaita. Bija nogurums, vājums, nedēļu bija temperatūra 37 – 37,5, sāpēja galva. Ziemassvētku nedēļā es vēl spēju rosīties pa virtuvi, taču pēc tam, apmēram slimības septītajā dienā, man sāka sāpēt jostas vieta un kājas. Šķita, ka sāp muskuļi, un tad arī pirmo un vienīgo reizi iedzēru paracetamolu, jo sāpes bija nepatīkamas, neļāva gulēt.

Paralēli sāpēja arī mugura starp lāpstiņām. Tās nebija muskuļu sāpes, jo ārstes ieteiktā pretiekaisuma ziede nelīdzēja, lai gan jostas vietai tā noņēma sāpes,” atklāj Anna un piebilst, ka tagad jau vairākas dienas sāpes ir mitējušās, taču nekādi izmeklējumi viņai nav veikti un nav arī piedāvāts veikt: “Es gan gribētu, lai man izklausa plaušas, jo kādā astotajā dienā, kad likās, ka paliek sliktāk un sāka sāpēt mugura, man parādījās tāds kā klepus. Precīzāk, bija sajūta, ka elpceļu augšdaļā iesprūdis kāds burbulis, kuru gribas izklepot, taču nesanāk. Man nav elpas trūkuma – zinu, ko tas nozīmē alerģiskās astmas dēļ. Šī burbuļa sajūta ir arī vīram.” 

Vēl visu slimošanas laiku Anna jutusi nelabumu – līdzīgi, kā mēdz būt grūtniecības laikā. Un vēl viņai visu laiku vajadzējis te uzvilkt, te novilkt jaku, jo bijuši tādi kā aukstuma/karstuma viļņi. “Tagad jau vairākas dienas jūtos labi, lai gan noguruma pazīmes ir jūtamas. Pašlaik man ir brīvs, bet, ja būtu jāatgriežas darba dzīvē, būtu grūti. Arī vīram ir tāpat, tikai viņš biežāk ieklepojas. Mums gan nevienam nebija ne klepus, ne izteiktas kakla sāpes.

Taču garša un oža pazuda. Vīram ātrāk – otrajā vai trešajā dienā, man mazliet vēlāk – ceturtajā dienā. Eksperimentējot paņēmu dušas želeju un ievilku dziļu elpu, tad man izdevās sajust pudelē esošās smaržas atblāzmu. Garša pazuda izteiktāk. Un vēl mums abiem ar vīru bija aizlikts deguns, taču tagad viss ir kārtībā. Arī garšu un smaržu jūtam,” atklāj Anna. Viņa atzīst, ka visvairāk biedējusi neziņa par to, kā slimība var attīstīties. Jo “vienu dienu jūties jau labi, bet nākamajā dienā pamosties un atkal kaut kas sāp”. Savukārt tikt galā ar pienākumiem mājās nav bijis sarežģīti, jo bērni jau gana patstāvīgi un sliktākās dienās pievērtas acis uz lietām, kuras parasti tiek ierobežotas – multfilmu skatīšanās, kāds ne tik veselīgs ēdiens...

“Ir labi, ka dzīvojam privātmājā un mums ir dārzs, kur bērni var iziet ārā, lai nav tikai četrās sienās visa dzīve. Blakus ir omes, kuras pienesa pie durvīm visu vajadzīgo, un šobrīd ir ērtas piegādes uz mājām – var pasūtīt gan pārtiku, gan jau gatavus ēdienus,” teic Anna un piebilst, ka vēl viens sava veida pārbaudījums būs atgriešanās darbā: “Iepriekš novēroju, ka tad, kad pēc izslimošanas ar covid, kāds atgriezās darbā, citi kolēģi pirmajās dienās centās turēties attālināti no viņa. It kā loģiski, bet reizē sajūta, ka esi mazliet spitālīgs.”

Rēdlihu ģimene: visiem, arī bērniem, slimība sākās ar pamatīgām galvassāpēm

Iveta Rēdliha (43) ir rakstniece, bet Krišjānis Rēdlihs (40) daudziem labi zināmais latviešu hokejists, un viņi abi ir vecāki trīs bērniem, no kuriem jaunākajai meitiņai Ziemassvētkos nosvinēta 7 gadu jubileja, dēlam drīz pēc tam atzīmēta 12. dzimšanas diena, bet vecākajai meitai ir 14. Ko nozīmē slimot ar Covid-19, zina viņi visi, un visiem slimība noritējusi ļoti līdzīgi. 

Iveta stāsta, ka pirmais saslimis vīrs: “15. decembra rītā viņš uzzināja, ka bijis kontaktpersona inficētam komandas biedram, un mēs visa ģimene uzreiz arī devāmies pašizolācijā. Vecākie bērni jau mācījās attālināti, bet jaunāko meitu izņēmām no skolas un vairs negājām sabiedrībā. 17. decembrī Krišjānim no rīta bija Covid-19 tests. Vakarā saņēmām pozitīvu rezultātu, taču tās pašas dienas pēcpusdienā viņam parādījās pirmie simptomi. Nākamajā dienā tie uzradās arī dēlam, vēl pēc dienas abām meitām un visbeidzot arī man pašai. Slimojām visi bariņā.” 

Visiem, arī bērniem, slimība sākās ar pamatīgām galvassāpēm. Iveta gan teic, ka tagad, pēc laika atskatoties, saprot, ka patiesībā simptomi bijuši jau iepriekš –  sajūta, ka ķermenim ir diskomforts, ka kaut kas nav labi. “Likās, ka varētu būt slims, bet vēl nesaproti, ka esi saslimis,” raksturo Iveta. 

Krišjānim pēc galvassāpju parādīšanās dažu stundu laikā paaugstinājusies ķermeņa temperatūra virs 38 grādiem, ļoti sāpējuši muskuļi un bijusi sajūta, ka lauž visu ķermeni. Pirmajā dienā viņš pat ticis izolēts no pārējiem ģimenes locekļiem, taču, kad nākamajā dienā saslimis arī dēls, bijis skaidrs – inficēti ir visi un nav vērts kādam izolēties. 

“Dēlam bija augstākā temperatūra – 39,6, turklāt sākumā nelīdzēja pat zāļu dubultdeva, ko ieteica ģimenes ārsts. Jo Covid-19 gadījumā ir ļoti svarīgi neļaut pārlieku uzkāpt temperatūrai. Tikai tad, kad sākām taisīt inhalācijas, dēlam samazinājās arī ķermeņa temperatūra,” stāsta Iveta. Ar inhalācijām Rēdlihu ģimene ir uz “tu”, jo parasti dēlam jebkurš klepus pāriet laringītā: “Tāpēc cenšamies to novērst jau pašā sākumā ar inhalācijām.”

Tāds īsts klepus vai iesnas nevienam neuzradās, jo arī pārējie pie pirmajām krekšķa pazīmēm ņēma talkā inhalatoru, vienīgi pašai Ivetai kādā brīdī šķitis, ka klepojot bronhus rauj ārā no krūtīm. Un viņai klepus parādījies tikai aptuveni piektajā dienā, kad jau šķitis – viss ir garām un briesmīgais vīruss uzveikts.

“Manējie visi slimoja četras vai piecas dienas. Protams, nogurums ir joprojām un īpaši rītos, kad neviens nevaram pamosties. Vienalga, cikos vakarā aizejam gulēt, no rīta nāk pārdabisks miegs, lai gan mums nevienam nav raksturīga ilga gulēšana. Patiesībā visu slimošanas laiku paralēli ir ļoti liels vājums. Kaut ko padari un atkal jāiet stundām gulēt,” atklāj Iveta. 

Savukārt kovidam raksturīgo pazīmi – garšas un ožas zudumu piedzīvojusi viņa vienīgā, un abas šīs maņas joprojām nav atgriezušās pilnībā: “Joprojām jūtu tikai saldu, skābu, sāļu un rūgtu bez jebkādām niansēm. Piemēram, ēdot ābolu pīrāgu, sajūtu tikai saldu garšu. Nav ne ābolu, ne kanēļa, ne vaniļas – vienkārši parasts salds ēdiens.” 

Paralēli Iveta piedzīvojusi vēl kādu blakni, kāda nekad nav bijusi citu saslimšanu laikā – uztveres un atmiņas grūtības. Viņa teic, bijusi tāda kā dulla galva un arī miglaina atmiņa. Gluži kā vate galvā, kāda mēdz būt bērniņa gaidību laikā, kad ir ļoti jāpiepūlas, lai, piemēram, atcerētos, kur tikko nolikta ķemme.

“Gribu arī pateikt tiem, kuri saka, ka kovids ir iesnu slimība vai līdzīga gripai, kas tāpat jau ir ļoti smaga slimība – Covid-19 ir ļoti neparedzamas izpausmes un šis vīruss ir ārkārtīgi lipīgs, jo nav bijis tā, ka visi saslimstam vienlaikus. Turklāt šī slimība skar vājās vietas organismā. Man arī bija muskuļu sāpes, tādas pamatīgas spazmas sprandā un mugurā, kas ir mana vājā vieta. Vienu brīdi bija tā, ka likās – sāpe nāk kā kontrakcijas. Ārkārtīgi spēcīgas sāpes, taču tās ilga vienu dienu. Un tad seko nākamais “pārsteigums”, jo slimības gaita ir strauji mainīga,” viņa uzsver. 

Rēdlihi veseļojušies ģimenes ārsta un pediatra uzraudzībā, lietojuši viņu ieteiktos medikamentus, taču bijuši arī uztraukuma pilni brīži. Piemēram, sākumā, kad saslima Krišjānis un mazā meitiņa jautājusi, vai tētis tagad nomirs. Bet vislielākās bailes radījušas pirmās klepus pazīmes, jo Iveta bažījās, lai tikai tas neaiziet uz plaušām un nesākas pneimonija.

“Sekojām līdzi, vai kādam nav grūtības elpot. Vēl mani uztrauca tas laiks, kad dēlam pat pēc zāļu lietošanas nemazinājās ķermeņa temperatūra,” atklāj Iveta un piebilst, ka šajā visā pārdzīvojumu un fiziski grūtajā laikā viņi izjutuši arī vārdos neaprakstāmu līdzcilvēku atbalstu: “No vienas puses bijām lielisks atbalsts cits citam, jo visi čupiņā slimojām, sačubinājāmies uz dīvāna, skatījāmies kopā filmas, taču bija daudz ārkārtīgi sirsnīgu pārsteigumu no radiem un draugiem. Parasti man mamma ir liels atbalsts, viņa dzīvo netālu, bet, tā kā bijām bijušas kopā, arī viņa aizgāja pašizolācijā un nevarēja palīdzēt. Taču visi, kas uzzināja, ka esam slimi, pieteicās palīdzēt. Neatkarīgi no tā, vai dzīvo blakus, vai citā pilsētas malā. Mums saveda visādus gardumus, kurus atstāja pie vārtiņiem. Jutāmies ļoti aprūpēti, mīlēti.”

Un arī ar mājas soli izdevies tikt galā, jo tad, kad slikti bija Krišjānim, visus apčubināja Iveta, savukārt, kad saslima viņa, vīrs jau bija ticis uz kājām un varēja uzņemties rūpes par ēst gatavošanu un pārējām lietām. Bet pārtika un pat medikamenti iegādāti internetveikalā un e-aptiekā. “Mūsdienās visu var sagādāt attālināti,” sarunas beigās saka Iveta. 

Trīs bērnu mamma: mūsu ģimenē ir vairāki astmas slimnieki

Viņa ar vīru audzina 1, 3 un 8 gadus vecus bērnus, un dažu iemeslu dēļ šis būs anonīms stāsts. Un šoreiz nav arī skaidri zināms, kur tieši notikusi inficēšanās ar Covid-19, jo, kā saka mamma, trijiem no pieciem ģimenes locekļiem ir astma, tāpēc visi centušies un cenšas joprojām ievērot valstī noteiktos ierobežojumus, lieki nekur nestaigājot. Un tomēr vīruss dabūts. Pirmais saslimis vīrs, kurš pēdējās nedēļas laikā ārpus mājas bijis vien darbā un būvmateriālu veikalā. 

“Pieļaujam, ka tur tad arī inficējies, jo šo veikalu pēc nedēļas aizslēdza uz pāris dienām. Vairākiem darbiniekiem bija konstatēts Covid-19,” stāsta mamma. 

Ar lielu laika intervālu vīrusu izslimojusi visa ģimene. Vīram saslimšanas sākumā bijusi augsta temperatūra, stipras muguras un acu sāpes, arī bezspēks, bet vēlāk pievienojies nepatīkams, sauss klepus. Pazudusi garša un oža, kas mēnesi pēc slimošanas joprojām nav atgriezusies. “Divas dienas vēlāk saslimu arī es.

Pirmās pāris dienas temperatūra lēkāja – no rīta nebija, uz pēcpusdienu pakāpās virs 38 grādu atzīmei. Nākamās divas dienas tā nepārsniedza 37,5 grādus, bet pēc tam atkal atgriezās lielā temperatūra, kas noturējās vēl četras dienas. Ļoti sāpēja visa āda, kakls, bija aizlikts deguns, sauss klepus un sajūta, ka uz plaušām “kāds sēž”. Bija arī slavenais bezspēks,” viņa stāsta un piebilst, ka 5. dienā pēc vīra saslimusi 1 gadu vecā meitiņa: “Gadu vecajai meitai bija traki, jo plaušas ir viņas vārīgā vieta. Meitiņa bieži slimo ar bronhītu un plaušu karsoni, ir arī astmas uzskaitē. Meitiņai temperatūra turējās četras dienas, no kurām pirmajās trijās – 38,5, bet to viegli varēja mazināt ar zālēm. Vistrakākā bija ceturtā diena. Kā ierasts, no rīta temperatūras nebija, bet pēcpusdienā tā sāka celties. Pie 38,5 iedevu zāles, taču šoreiz tā nepadevās. Sešas stundas nocīnījāmies, ik pēc divām stundām dodot temperatūru samazinošus medikamentus, taču tā vienalga svārstījās robežās no 38 līdz 39. Tad gan sabijāmies.” 

Ģimenes ārsta darba laiks jau bija beidzies, tāpēc tika zvanīts neatliekamās palīdzības mediķiem, kuri bijuši ļoti atsaucīgi. “Tā kā meitiņa ir maza, mediķi teica, ka viņa obligāti ir jāapskata un nosūtīja pie mums ātrās palīdzības brigādi. Viņu izklausīja, pārliecinājās, ka plaušas šobrīd ir tīras, izmērīja bērnam skābekļa daudzumu un iedeva papildus zāles pret temperatūru. Tās beidzot palīdzēja,” atviegloti nopūšas sieviete un piebilst, ka pēc tam ģimenes ārste teikusi – tas bijis krīzes brīdis, kam vajadzēja tikt pāri, jo turpmākajās dienās temperatūra augstāk par 37,5 nekāpa, līdz lēnām pazuda pavisam. 

Desmitajā dienā saslimusi trīsgadniece. Meitenītei divas dienas bijusi temperatūra ap 38, ļoti sāpējis kakls un bijusi arī slikta dūša ar vemšanu. “Pēdējā ar kovidu saslima mūsu vislielākā stipriniece, 8 gadus vecā meita, kurai vīruss noritēja visvieglāk – divas dienas bija temperatūra ap 37,2 un kakla sāpes,” stāsta mamma un neslēpj, ka slimošanas laikā piezagušās arī bailes.

Tas noticis tad, kad viņai pašai atgriezusies temperatūra: “Bija sajūta, ka slimība iet uz nelāgo pusi, turklāt tas sakrita ar mirkli, kad mazajai meitai sāka celties temperatūra. Tad bija ļoti bail, jo pašai galīgi nebija spēka, bet mazajai vajadzēja pastiprinātas rūpes. Uztraucāmies arī par to, ka gadījumā, ja vajadzēs meitiņai braukt uz slimnīcu, kā tas notiks? Vai man ļaus būt blakus bērnam? Uz kuru slimnīcu vedīs? Šie jautājumi nepārtraukti malās galvā. Savukārt dienā, kad man pašai bija visgrūtāk elpot, radās tāda kā apātiska sajūta. Tad gan prasīju ģimenes ārstam, lai izraksta antibiotikas. Tās palīdzēja, jo sākās straujš uzlabojums.”

Sieviete atzīst – tad, kad ir bērni, nav tāda vārda “nevaru”. Lai cik grūti būtu, vajadzējis celties no gultas, gatavot ēst, saģērbt mazākos bērnus un darīt citas ikdienā nepieciešamās lietas. Turklāt bonusā vēl bijusi mājmācība otrklasniecei, kura bez vecāku asistēšanas nav tikusi galā ar skolas uzdevumiem. “Tā mums pagāja trakākās slimošanas dienas – lielā meita virtuvē pie galda mācās, kamēr es mēģinu pagatavot ēst, piekopt virtuvi, bet vīrs tikmēr pieskata mazākās meitenes. Labi, ka slimošanas pirmajā nedēļā bija tā, ka vienu dienu es jutos labāk, otru vīrs, un tad varējām uz maiņām paveikt galvenos pienākumus. Ja abiem sakristu sliktās dienas, būtu traki.”

Sarunas beigās sieviete vēl atzīst – bijis tiešām traki, taču tikt galā var: “Nedēļu ēdām tikai cīsiņus un makaronus, jo neko citu pagatavot nebija spēka, bet īslaicīgi to var pieciest. Diendusu kopā ar bērniem gulējām katru dienu, jo bez tās līdz vakaram nevarējām izvilkt, taču vislielākais atbalsts šajā laikā ir cilvēki tur, ārā. Tā kā nedzīvojam Rīgā, bez tuvinieku atbalsta pat pie pārtikas būtu grūti tikt.

Radinieki pieveda ēdienu, zāles, nāca suni izvest pastaigās, draudzenes pat pieteicās bērniem Ziemassvētku dāvanas sagādāt, tas īpaši aizkustināja. Un morālais atbalsts no visiem arī ir ļoti svarīgs. Mēs gan ievērojām, ka kaimiņi sākuši lietot sejas maskas kāpņu telpā, bet kolēģi, pirmajās dienās pēc atgriešanās darbā, vairījās no kontakta. Tas ir saprotams, es arī būtu baidījusies.”