Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Rojs Maizītis
 

Dzīve ar zvēriem un cilvēkiem. Saruna ar Ingmaru Līdaku viņa lauku mājās

Intervijas
7. februārī 05:02 2021. gada 7. februārī 05:02
 
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Mājas Ingmaram Līdakam nav vieta, kur zvilnēt pie kamīna. Mežu ieskauta, "Skari" ir liela, kopta saimniecība. Ingmars labi jūtas gan kameru priekšā, bet vislabāk tur – pie dzeņiem, pūcēm, bukiem un citiem, kas iznāk no meža. Starp citu, šajās mājās mituši arī eksotiski zvēri no Rīgas Zooloģiskā dārza.

Ingmars mūs sagaida uz aizsniguša meža ceļa, tad ieripināmies pagalmā. Senos laikos viņa vecvecvectēvs uz jautājumu, kad renti maksāsi, esot atbildējis “skoro”, tāpēc mājvārds ir Skari. Aiz ozolu godasardzes ir milzīgas ābeles, ar tām augumā sacenšas tūja. Sēžam pirtiņas viesu telpā ar lielu logu uz dīķi. Sadzirdējis, ka runājam par viņu, pie durvīm pienāk Pičus – kaķis ar ļoti lielu pašcieņu… Kā ierasts, Ingmars sarunu sāk pirmais.

Kā vilks suni neaiznesa

– Ar zvēriem te nepārtraukti ir karš. Bet vienmēr saku – tomēr daudz interesantāk, ka viņi ir. Eglītes aiz dīķa nezin cik reižu ir stādītas – bukam lielākais hobijs.

– Sēdi un skaties, kā viņš ēd?

– Viņš droši vien skatās uz mani. Nevis ēd, bet berzē ragus. Eglītes ir nostāk no pārējā, var smuki dancot riņķī, un tik skaties – palikusi galotnīte. Atnāk staltais, arī to pašu. Aļņi te ir epizodiski, reizēm ieklīst. Pirms gadiem pieciem vilks suni paņēma – trīs ilkņi kaklā, ceturtais uz platās kaklasiksnas. Droši vien jaunie vilki – trenējās. Ja vecais būtu gājis, tad būtu nost.

– Sunim bija mācība?

– Kādu nedēļu zem būdas gulēja.

– Šīs ir tavas dzimtas mājas?

– Jā. Ne mirkli neesmu bijis deklarēts pie Ušakova vai kur citur.

– Bērnībā kājām cauri mežam pa tumsu gāji uz skolu?

– To kā murgu atceros – baigi sasnidzis, tēvs iet pa priekšu lieliem soļiem, es kuburojos pakaļ. Māte strādāja Vecumniekos, pirmajās klasītēs pēc skolas gāju pie viņas uz sadzīves pakalpojumiem, vakarā kopā nācām mājās. Labums tāds, ka ziema nav mūžīga, ir pavasaris, vasara, kamēr atnāc, daudz ko esi redzējis, mežs pilns dzīvības.

Foto: Rojs Maizītis

– Vecāki tevi uzaudzināja par dabas cilvēku?

– Cilvēks jau aug pats, nav jāaudzina. Mežs arī pats aug (smejas).

– Un mežs audzina?

– Jā. Ja tev nav brāļu, māsu, kaimiņu, ar kaut ko taču jānodarbojas. Agrāk iemācījos potēt ābelītes nekā lasīt. Vecaistēvs mani pieskatīja, viņš bija dārzu un koku mīlis.

– Varēji izaugt arī sevī noslēdzies vientuļnieks.

– Nedomāju gan, droši vien gēni dara savu.

– Kādi ir tavi gēni?

– Pļāpīgi. Mamma vienmēr bijusi sabiedrisks cilvēks, tēvs kompānijās bija centrālais runātājs – kur nu man tādam noslēgtam rasties? To arī skolā varēja manīt, bija visādas komjaunatnes aktivitātes.

– Tevī bija jauda, motors?

– Jā, nestāvēšana malā. Var jau būt tie ir gēni, bet, kā Pauls ir teicis, viens ir talants, otrs – ko ar to dari. Pieredze jākrāj, gan runājoties ar cilvēkiem, gan uzstājoties publiski. Vecumnieku dramatiskais kolektīvs bija konfekte. Ir bildīte, kur pirmoreiz uz skatuves runāju, gadi seši. To situāciju mazliet atceros, bija veco ļaužu deju kolektīva jubileja. No lielas, salmiem dekorētas grāmatas lasīju apsveikumu. Lasīt iemācījos diezgan agri, un nevis no ābeces, bet laikraksta Cīņa. Vecaistēvs pēc pusdienām vienmēr gāja atkrist gultā, un es atkritu viņam blakus. Viņš lasīja Cīņu, man, skatoties uz virsrakstiem, tie burti pielipa. Sava veida ābece.

Viss ar putna smaku

– Kad saprati, ka bioloģija ir tavs aicinājums?

– Man bija gadi piecpadsmit. Nākot mājās, slīkšņā atradu ligzdiņu ar trim olām. Vienu savācu un nesu mājās – tēvs bija lielījies, ka viņam bijusi olu kolekcija, tātad vajadzētu pazīt. Viņš skatās uz olu – nav ne jausmas, dīvainas formas, bumbierveidīga. Skolotāja arī rausta plecus. Viņas paziņa Rūte Juris strādāja Bioloģijas fakultātes muzejā, ar visu olu braucām pie viņa. Viņš – o, mērkaziņas ligzdu atrast nav tik vienkārši! Sāka stāstīt, ka gatavojot tādus kā murdus, mēģināšot ķert griezes, lai es braucot uz Ieriķiem palīgā.

– Āķis lūpā?

– Tā es turpināju braukt (smejas). Sekoja Papes un Engures putnu gredzenošanas stacijas, darbs pie pirmā ligzdojošo putnu atlanta. Ornitoloģijas biedrībā esmu kopš tās dibināšanas.

– Arī zoodārzā ir stipri ornitologi – Graubics…

– Viņš mani iemācīja pīpēt. Piespieda. Viņš Papes gredzenošanas stacijā ķēra pūces. Tas bija tā – pie lielā putnu murda sēdi zem priedītes ar pīkstošo bērnu rotaļlietiņu. Visu dienu esi ķēris zīlītes, skrējis pa kāpām šurpu turpu ar plaukšķenēm un zīlīšu kastēm. Kad pienāk vakars, viens, vēderu kasīdams, labi izgulējies, nāk no savas būdas – puikas, tagad jāsāk pūces ķert… Sēdi zem murda, pīkstini, pīkstini un apklusti. Man teica – paņem smēķi…

– …tad neaizmigsi.

– Jā. Kad sāksi migt ciet, smēķis kritīs ārā no mutes, un tu pamodīsies. Tā es sāku pīpēt.

– Ārprāts, pat smēķēšana ir ar ornitoloģiju saistīta.

– Jā, ar putna smaku (smejas).

– Atceros, tikāmies pirmajā kursā, nedēļas nogalē pārpildītā autobusā braucot uz Vecumniekiem, un stāstījām, ko katrs studentu vienībā darījis. Tu teici, ka likāt sliekas traukā ar biezpienu un ēdāt.

– Bija teorija, ka sliekas, saēdoties biezpienu, iztīrās. Visa zeme iziet ārā.

– Tiešām ēdi?

– Manuprāt, jā. Tas bija sen. Studijas interesantas sanāca. 1984. gadā ļāva iestāties augstskolā un ņēma armijā. Mani rudenī ņēma reizes četras – divas dienas patur obezjaņņikā Maskavas ielā, tad laiž vaļā, līdz 5. decembrī pateica, ka jāgaida līdz pavasarim. Īsti nestudē, karājies gaisā. Tāpat kūlos pa Bioloģijas fakultāti un kopmītnēm, kaut ko pamācījos.

– Aizgāji uz diviem gadiem?

– Jā, Habarovska, Blagoveščenska, pie Ķīnas robežas. Padomju armija bija kā cietums – ļoti laba psiholoģiskā skola. Vai nu iemācies sarunāt un sadzīvot, vai kaujies. Pirmais variants mani daudz labāk apmierina.

– Tevi studiju laikā aizvilka uz zoodārzu?

– Apprecējos, piedzima Daija, vajag naudu, ar stipendiju par īsu. Sāku strādāt un sapratu, ka visas lietas produktīvi apvienot nevaru. Esmu tāds vienmīlis – ja ķeros kaut kam klāt, tad ar visu sirdi. Sievai bija ļoti maz palicis līdz studiju beigām, man krietni vairāk. Es ņēmos ar bērnu un strādāju zoodārzā.

– Uzreiz tiki par runasvīru?

– Sākumā biju lektors, jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks. Vadīju ekskursijas, nodarbības. 1989. gadā sāku strādāt zoodārzā, 1992. jau biju nodaļas vadītājs.

Foto: Rojs Maizītis

– Tevī pamanīja talantu runāt?

– Ne tikai, ir jāzina, ko runāt. 1991. gada aprīlī piedzima zilonīte Zuze, no viņas uztaisījām tādu kā zooloģiskā dārza simbolu. Tad varēju pamēģināt savu teātra prasmi jau televīzijā, ar žurnālistiem, kuri nāca par Zuzi taujāt. Izrādījās, ka Lidija Drevinska, dramatiskā pulciņa vadītāja, ielikusi labu pamatu. Darbojos arī universitātes teātrī pie Ārija Geikina, dažas viesizrādes pārcietām Polijā un citur. Tās prasmes zoodārzā labi noderēja.

Darbaļaudis un lauva

– Vienmēr esi teicis, ka tie nav tikai zvēri būrīšos, paralēli tiek veikts zinātniskais darbs sugu atjaunošanā, iedzīvināšanā. Vai tev kā jaunam maksimālistam nācās izskatīt zoodārza filozofiju?

– Jautājumi ir vienmēr. Liela daļa mana vecuma cilvēku zoodārza filozofiju smēlās no Džeralda Darela, nešaubīgi – arī es. Viņa grāmatas ir par ekspedīcijām dzīvnieku ķeršanā. Darels viņus iesprostoja būros. Tagad neviens zooloģiskais dārzs nevienu dzīvnieku neķer. Nebrīves populācijas ir lielā mērā pašpietiekamas. Ja vajag tīģeri, nav jābrauc uz Mandžūriju vai Indiju to ķert. Tikai izņēmuma gadījumos mērķtiecīgi tiek pieņemts lēmums, ka nebrīves populācija jāatjauno ar svaigu asini. Un tad pēc ļoti lielām pārdomām varbūt kāds dzīvnieks tiek ievākts dabā. Tāpēc tas, kas ir Darela grāmatās, ir pat…

– …skarbāk?

– Un nehumānāk. Līdz ar to nekādu iekšēju pretrunu nav. 1992. gadā mūsu zoodārzs iestājās Eiropas Zoodārzu asociācijā, un tur tā filozofija ir vēl kritiskāk definēta. Padomju Savienībā liels uzsvars bija uz vides izglītību, naturālistu pulciņiem, skola bija ļoti spēcīga, arī sevi pie tās pieskaitu, taču attieksme pret dzīvnieku labturību bija ļoti liberāla. Rīgas zoodārzs pēckara laikā bija lauvu ražotājs. Dažu gadu pat 23 lauvēni piedzima, un viņus bija, kur likt! Liela daļa PSRS zooloģisko dārzu bija kā zvērnīcas, kur nelielos būros skarbos apstākļos dzīvnieki dzīvoja īsu mūžu. Bija uzskats, ka darbaļaudīm ir jābūt iespējai…

– …redzēt lauvu?

– Jā. Tā lauvu mītne, kas bija būvēta Latvijas laikā, padomju gados tika sadalīta piecās mazākās.

– Kā komunālais dzīvoklis lauvām.

– Tagad civilizētā Eiropas zoodārzā dzīvniekus tā vairs netur. Izskan pārmetumi, ka dzīvnieku kļuvis mazāk, bet gluži tā nav. Ir sakarīgāk izvēlētas sugas – tās, kurām var nodrošināt apstākļus. Bieži vien cilvēki nepareizi mēģina saskatīt, kam klājas labi, kam ne. Ļoti daudz kritikas tiek saņemts par ķenguriem – ziemas mājiņai finiera sienas, betona grīda, neviena zaļuma, nav mēbeļu, galda, krēslu, un radio neskan. Bet ķengurs ir psihopāts, ja pēkšņi satrūkstas, skrien pa galvu pa kaklu. Ar mēbelēm – gandrīz ar garantiju lauztas kājas. Tas ir iemesls, kāpēc sienas ir finiera, – jo tas ir amortizējošs. Grīda ir lējums uz koka, lai var veiksmīgi dezinficēt. Ķenguri ir uzņēmīgi pret dažādiem parazītiem, slimībām, pakaišu grēda būtu katru dienu jāizvāc. Nesalīdzināmi labāka ir siltā grīda.

Kā ar bebru grāmatu rakstījām

– Esi kādu zvēru no zoodārza atstiepis mājās?

– Pie mums ar Lauru ir izauguši diezgan daudzi dzīvnieki – šeit, Rīgā, somā, pa ceļam, dzīvoklī, zoodārzā. Bebru mazulis bija jābaro ik pa divarpus stundām. Uz maiņām ar Lauru naktī cēlāmies pudelītes sildīt. Kad biju pārrāvis Ahilleja cīpslu, biju uz gultas, tad abi ar Čāpiņu rakstījām grāmatu.

– Viņš staigāja pa istabu?

– Arī pa gultu staigāja.

– Viņš bija palicis bez mammas, tāpēc vajadzēja adoptēt?

– Jā. Lībagos pie Talsiem pēdējā medību dienā 30. aprīlī viņu māja bija izjaukta, tēvs un māte nošauti, man pirmajam zvanīja, ka kumurojas mazuļi. Viens mani nesagaidīja, šis sagaidīja. Arī degunlācīti izbarojām, deviņdesmitajos gados – pērtiķīti Bimi. Ir bildes, ka viņš te sēž uz krāsns.

– Viņš kā vāvere – visu gāž. Degunlācis tavā kabinetā bija noskrējis pa lielajām pultīm, un viss atslēdzās.

– Ar pērtiķi, protams, ir liela bēda. Kamēr mazulis, vēl paciešams, ar pieaugušu īstas disciplīnas nav. Galvenais, viņš kakā visur, neiemācīsi iet uz kastīti. Parasti tas notiek skrienot, kad sasprindzinās lēcienā.

– Bija jāuzmana logi un durvis, varēja aiziet tālēs zilajās.

– Protams. Bet viņš jau zina, kur banāns gaida… Bērnībā man bija vārnas, pūčulēni. Pie Dumpjiem bija atrasts zemē, zināja, ka esmu traks uz putniem, atstiepa uz skolu. Izaudzināju. Kāda paziņa man atdāvināja vāveri ar būri, laidu pa visām istabām skriet, un negals bija klāt. Plauktam palicis stūrītis vaļā, visām grāmatām muguriņas nost.

Foto: Rojs Maizītis

– Kādas veidojas attiecības ar zvēriem? Pieļauju, ar bebru visai draudzīgas, bet ar pūci?

– Galvenais, ar kādu mērķi audzini. Vārna ir fantastiski apķērīgs putns, bet man nekad nav bijis mērķis viņu turēt kā manu vārnu. Viņai jādzīvo ar citām vārnām, nevis ar mani. Tās pāris vārnas, kas te izauga, rudenī aizgāja kopā ar savvaļas putniem  droši vien dzīvoja ilgu un labu dzīvi. Lai gan tāda vārna, kas piejaucēta mājās, protams, mazāk baidās no cilvēka, viņai ir lielākas iespējas iekulties nepatikšanās. Viņa pa Vecumniekiem darīja visādas nelietības. Zariņmamma stādīja ķiplokus – paliela tante noliekusies iet pa vagu, baksta, vagas galā iztaisnojas, paskatās atpakaļ novērtēt savu darbu. Vārna iet aiz muguras, izņem ķiploku, noliek blakus vadziņai…

– Viņai gribējās socializēties, darboties kopā.

– Tā ir. Gājām – es uz skolu, mamma uz darbu, vārna lido līdzi, pie pirmās mājas šķīrāmies, vārna aizlidoja savos darbos, mēs – katrs savos. Vakarā nāc atpakaļ, skaties – vārna jau sēž uz malējās ēkas jumta. Kopā ejam mājās.

– Tu viņu pazini pēc ģīmja?

– Nu, visas vāras vienādas, bet pēc uzvedības gan.

– Arī zoodārzā tev ar dažiem zvēriem ir īpašas attiecības. Esi stāstījis, ka savā dīķī ķer zivtiņas degunlācim un jenotam.

– Degunlācis, paldies dievam, tagad ir iejuties ar citiem degunlāčiem, viņam manas zivtiņas nevajag. Un tagad grūti noķert, karūsas, dūņās salīdušas, guļ. Vasarā katru nedēļu pa desmit jenotam vedu – lai nenomirst viņa dabiskā uzvedība. Nevis ēst no bļodiņas, bet sēdēt dīķa malā, ar priekšķepām smalstīt dūņas, kaut kas jau trāpās – tāda ir viņa daba. Ar dzīvu zivi ir visi instinkti. Patiesībā zoodārzam ļoti daudzus dzīvniekus vajadzētu barot ar dzīvu barību, bet publika to ne visai akceptē.

– Kādu laiku zoodārzā palikāt pa nakti.

– Ja ar autobusu katru dienu jābraukā turpu šurpu… Zoodārzā nekad nav bijušas tādas algas, lai varētu nopirkt dzīvokli Rīgā. Tagad izvēlējāmies ieguldīt mašīnā, tas sanāk gan patīkamāk, gan lētāk.

– Bērni uzauga zoodārzā?

– Daija saka – citi gāja bērnudārzā, es zvērudārzā.

– Viņa kādreiz gāja tavu ceļu, stāstīja par zvēriem.

– Ilgu laiku bija raidījumā Kas te? Es te. Vēl tagad bērni viņu pazīst kā tanti no zoodārza.

– Ko viņa izvēlējās darīt?

– Būtībā – taisīt ziepes. Silmaču remedijs (Silmachy remedies). Divas meitenes aktīvistes, viņas gatavo arī, piemēram, ūsu vaskus…

– Un puika?

– Staigā zābakos – Ādažos.

– Neviens nepalika zoodārzā.

– Pieņemu – kas par daudz, tas par skādi. Es par putniem sāku interesēties pietiekami vēlu. Ja visa bērnība bijusi pārpilna ar dzīvniekiem, sākoties saprātīgam vecumam, gribas arī ko citu.

Ne tikai “Aizver muti!”

– Tu nožēlo, ka iegāji politikā?

– Nemaz. Tās ir zināšanas. Varbūt zoodārza bija par daudz. Es jau neaizgāju pavisam, tāpat brīvo laiku tur pavadīju, tur bija sieva, par visu biju lietas kursā, tas bija labs hobijs. Beidzās politika, zoodārzs atkal kļuva par darbu, entuziasms uz to nebija zudis. Izejot politikas skolu, paliek daudzas pieredzes, diezgan unikālas.

– Ko iemācījies?

– Vispār katram būtu jāiegūst zināšanas par valsts pārvaldes principiem, tad varbūt ne tik kritiski skatītos uz visu, kas notiek. Tagad man nenāk ne prātā kritizēt Kariņu vai Viņķeli, jo esmu tur bijis. Saku, ka nezinu, ko es darītu citādi. Ārkārtas situācijā labi, ka ir rīcība. Lai arī haotiska, saraustīta, bet nav bezgala garas spriedelēšanas. Neviens nezinām, kā ir pareizi, šis ir mēģinājums meklēt pareizo risinājumu.

Kas Latvijā domāšanā ir ačgārni – cilvēki nesaprot, ka arī politiķi ir ļoti ieinteresēti darīt sabiedrībai labu. No tā ir atkarīga viņu nākotne. Nav viņu mērķis riebt tautai. Esmu iemācījies ieklausīties to cilvēku viedokļos, kurus cienu, tāpēc reizēm to viedoklis, kurus nepazīstu, man ir maznozīmīgs. Jo nevar būt tā, ka rausties – kāds ko kritisku pasaka, plēs matus no galvas un mēģini iztapt. Nav iespējams būt labam visiem. Jaunajiem politiķiem ar to ir grūti. Ja kāds pasaka kaut ko sliktu, tā nav nekāda traģēdija. Tā ir dzīve.

– Aktīvajā politikā vairs neesi?

– Kad gāju uz zoodārzu, teicu, ka no tās iešu prom. Viens ir pateikt, otrs – izdarīt, kad partija nevar kongresu sasaukt. Es nevaru pilnībā nolikt savas pilnvaras, lai gan mans termiņš ir sen beidzies.

Foto: Rojs Maizītis

– Kā ir – tas bija tavs pirksts, ka prezidents tika izvēlēts zoodārzā?

– Nē! Pilnīgi nekāda sakara. Ne es viņus aicināju, ne sagaidīju.

– Tu kā citi to uzzināji no medijiem?

– Jā, no Induļa Bērziņa. Un medijiem.

– Jūties mazliet no samazgu spaiņa paēdis?

– Nē. Ir objektīvi rādījumi, es no politikas aizgāju ar ļoti pozitīvu reitingu. Pašam par to brīnums – vienpadsmit gadus noturēties. Es biju arī vadošos amatos, un, ja izdevās saglabāt pozitīvo vērtējumu, tad acīmredzot kaut ko esmu paveicis… Ne tikai brēcienu: “Aizver muti!” Par šiem vārdiem man sajūsmas nav. Nevar būt tā, ka pēc politiķa vēsturē paliek tikai divi vārdi.

– Tie folklorizējās.

– Jā, bet es tos pēc tam neesmu mēģinājis ekspluatēt.

– Nenopirki krekliņu?

– Nē, man uzdāvināja. Jaku. Diezgan drīz tā tika konfiscēta, dēls Rūdolfs ar to staigāja.

– Bērni lepojas ar tevi – esi jutis?

– Viņiem ir bijis tieši pretējais. Jo ne vienmēr skolotāji ir korekti. Tēvs politiķis – tas bērniem nekad nav viegli.

– Katrs var iebakstīt?

– Jā, un droši vien arī mātei tas nav viegli. Ir bijis, ka sanāk uz jubileju draudzenes, protams, runa aiziet par politiku – tie zagļi tur sēž, visu izlaupa! Māte saka – bet, meitenes, ko tad manējais jums ir nozadzis? Klusums. Droši vien bērniem kādreiz ir arī pamats lepoties ar tēvu, bet viegli tas nav. Puika armijā sākumā visai veiksmīgi slēpa, ka viņam ir tāds tēvs. Teicu – labāk, ka neviens nezina, kas ir tavs fāters. Turklāt pirmajā apmācības kursā, kas mūsu armijā ir grūts. Kad tev ir jau pietiekami daudz draugu, viens otru labi pazīstat, tad okei, vari atzīties. Tāpat kā, iepazīstoties ar meiteni, vispirms jāpazīst viņa, tad var sākt skatīties, kādi ir vecāki. Ja mīlestība ir, tas nav svarīgi.

Par pasaules galu

– Teologs Ralfs Kokins apraksta mistisko pieredzi, klīstot pa mežiem. Esi ļoti eksakts cilvēks – vai jūti arī kādu iracionālu pieskārienu?

– Neesmu par to domājis. Es katrā ziņā esmu stipri emocionāls. Tas droši vien ir mazliet līdzīgi. Man ir būtiski te redzēt ne tikai kokus, bet biosistēmu. Ar taksatoru ir sarunāts, ka šis mežiņš ir necērtams, jo nevaru iedomāties, ka sēžu un skatos uz izcirtumu.

– Bet vai jūti, ka ir kaut kas neizskaidrojams arī dabā? Vai tomēr visu var palikt zem mikroskopa, sadalīt atomos?

– Redzi, kad cilvēkam nav ko darīt, viņš sāk domāt par tādiem jautājumiem, piemēram, kā pasaule radusies, vai cilvēku radījis Dievs, vai viņš tomēr ir evolūcijas produkts. Bet ir viena daļa, kuri principā saka – labi, Zeme ir apaļa. Nu un?

– Pie kuriem tu piederi?

– Man tas nav svarīgi, tāpēc sevi neapgrūtinu. Man gan tas mērkaķis patīk, gan tas Dievs. Mamma un tētis ir mani radījuši. Viss. Tālāk nevajag. Vai tas mūsu dzīvē ko maina? Par pasaules galu domāt… Zinu, kas man rīt jādara, kas parīt, aizparīt. Kad būs tas gals, tad arī būs. Tāpat kā, braucot ar mašīnu, nevari zināt, vai nokļūsi galā. 30. septembrī starp Baldoni un Ķekavu, 7.03 – kā tagad atceros. Stirna nogūlās priekšā. Paklupa uz ceļa malas un pasitās zem mašīnas. Ceļu policisti teica – mēs laimes krekliņā esot dzimuši, jo stirna trāpīja mašīnai tieši pa vidu. Ja būtu pakritusi zem riteņa, mēs te tagad neintervētos. Stirnai galva druskās, mašīnai priekša nojaukta… Ja būtu 50 centimetru uz vienu vai otru pusi, būtu uztaisījuši kūleni un lielajā grāvī iekšā. Vai man par to domāt?

– Ap tevi vienmēr ir cilvēki – tu ne tikai kamerā runā, bet labprāt pasēdi pie galda.

– Tas tikai šķiet. Būtībā esmu ļoti nesabiedrisks. Mani apmierina šeit čubināties vienam. Tas reizēm ir saistīts ar lielām problēmām. Otrajā stāvā ierīkojām bibliotēku, nopērkam čuguna krāsniņu, un saprotu, ka pat divatā nevaram to augšā dabūt. Izštukoju – ar kravu spriegotājiem pa centimetram vien to augšā dabūju. Aizsūtīju dēlam fotogrāfiju.

– Esi arī spītīgs.

– Nu… bišķi ir. Bet citādi nevar. Labāk daru viens, jo tad varu tikai sevi vainot, ja kaut kas nav sanācis. Ja ir palīgi, tad jārauj, viss jāzina, jāprot, un ir daudz lielākas iespējas kļūdīties. Es labāk lēnā mierā.

– Ar Lauru ilgi esat kopā – tev ir kāda sadzīvošanas recepte?

– Ja man kaut kas patīk, sievai nepatīk, tad man viņa pie tā kaut kā droši vien jāpieradina. Nu, teiksim, viņai zeme nepatika, rakņāties. Viņa ir cilvēks no daudzdzīvokļu mājas. Tagad – paskaties, tas viss ir sievas darbiņš! (Rāda augus podos.) Arī māja pilna eņģeļtaurēm, skaitīju – divdesmit sešas. Tā ir – iesēšana ir diezgan netīra lieta, bet puķu ostīšana pavisam kas cits. Ļoti esmu rozēs ieķēries – tās vairāk uz mani. Neesmu skaitījis, vairāk par simt šķirņu.

– Jums ir rimtas dienas, kad neko nedarāt?

– Kad ienāk prātā, tad ir. Ja riebīgs laiks… Nu labi, var iet uz malkas šķūni skaliņus plēst, bet var arī paložņāt pa internetu, kādu filmiņu paskatīties.

– Te dzīvojat trijatā ar tavu mammu? Dieva svētība, ka cilvēkam tik garš mūžs.

– Ne vienmēr mūža garums nosaka svētību. Mamma līdz šim brīdim kustas, viņai ir jau deviņdesmit, savas puķu dobes uztur kārtībā, reizēm nav apturama pusdienu taisīšanā, kad varētu arī to nedarīt. Tas ir būtiskais – vai cilvēks ir pie skaidra prāta un spēka. Pilsēta ir ļoti kaitīga, četrās sienās pie televizora izčākst ļoti ātri. Tāpēc es te stādu un rosos, lai nebūtu tādas vecumdienas, bez darba.

Foto: Rojs Maizītis

Uz bērnību velk

– Esi atsaucies uz teicienu, ka dzīve ir kā zebra – ar baltām un melnām līnijām. Kāda tev patlaban ir sajūta – kurā esi?

– Es jau gan pateiktu, bet… nē. Zini, kur tās resnākās līnijas zebrai beidzas… (Smejas.) Par šodienu ļoti negribu runāt, jo nezinu, kas būs, kad mūsu saruna iznāks.

– Laura saka – jāraksta nākamā grāmata.

– Vēl neesmu pārlauzis kāju, bet idejas ir, un gan jau tās realizēsies. Domāju par bērnu grāmatu. Jo cilvēks kļūst vecāks, jo vairāk uz bērnību velk.

– Esi daudz šeit izdarījis – ir saimnieka sajūta? Stabilitāte, ka tas ir tavs?

– Bez tā laikam es nevaru. Tā savā ziņā ir banka. Ja paskatītos no satelīta, tad šos 44 hektārus diezgan labi kartē varētu redzēt. Apkārt izcirtumi, jaunaudzītes, bet pa vidu aug mežs.

– Ko tu kop.

– Kopju. Ja kur pacirsts, tad atjaunoju labāk, nekā bija pirms tam. Tā ir stabilitāte, ka tev pieder kas tāds, kas vērtību nezaudē, tā tikai pieaug. Arī rozes ar katru gadu būs tikai kuplākas. Tā ir. Kādreiz ar sievu spriedām – vai var novērtēt, cik egļu jaunaudzīte varētu maksāt. Nē. Jo tur bija drausmīgs čūkslājs, eglītes ir izvilktas, ar krūmgriezi ejot cauri. Darbs ieguldīts pamatīgs, grūti novērtēt naudā. Ja pats savām rokām esi darinājis, tā manta šķiet ļoti vērtīga.

– Mērkaziņa nav nākusi uz tevi lamāties, ka olu paņēmi?

– Dabā var redzēt – reti kura meža strazdu ligzda ir neizpostīta. Tā ir atbilde tiem, kas ļoti necieš medniekus. Tajā brīdī, kad caunu un lapsu ādas zaudē vērtību, jo ir vēršanās pret dabiskajām kažokādām, mednieki zaudē interesi šos dzīvniekus medīt. Tad nav jābrīnās, ka šogad gada putns ir laukirbe. To palicis ļoti maz, jo ir pilns ar lapsām, kuras neviens nemedī, un to skaits ir nenormāls. Arī par caunām… Kur tad tās vāveres ir?

– Caunas nokož vāveru mazuļus?

– Protams. Biju pastaigā pa Raiņa kapiem – vāveru pēdas tur neredz, bet caunu ir. Tas dabas likums nestrādā pilnībā. Tas strādā, bet daudzu gadu laikā to esam jau pārveidojuši. Tāpat kā dārznieks – nevar tikai iestādīt. No kāposta nekas labs neizaugs, ja to nezāli neizplēs. Tāpat ar medniekiem – saprātīga saimniecība dabai ir tikai derīga. Tas nav neko slavējami, ja Latvijas Valsts meži nevar atjaunot mežu. Visu, ko iestāda, stirnas noēd.

– Tev ir bise?

– Nē. Man adrenalīna pietiek ar videokameru. Pavasarī tā stāv pagalma vidū uz statīva, ja ko pamanu, tā ir jau šaušanas gatavībā, pielādēta.

– Kas ir tavs vērtīgākais guvums?

– Neatkārtojami kadri ir tapuši Litenē pie Lakstīgalu Jāņa. Fenomenāls vīrs, kurš vienīgais Latvijā bija spējīgs atrast vālodzes ligzdu. Biju pie viņa filmēt. Parasti ligzdas ir absolūti nepieejamā vietā, bērzu vai alkšņu pašā galotnītē, kur slēpni uztaisīt ir pagrūši. Bet man ir tuvplāni, kā vālodze baro mazuļus.

– Kā tiki klāt?

– Blakus bija egle. Par šiem kadriem es visvairāk lepojos. Pēc tam ārzemju filmēšanas grupa brauca pa Balvu apkaimi meklēt vālodzes ligzdas, bet, protams, neko nedabūja. Jānis tagad ir viņsaulē, bet metodi, kā apmēram atrast, es zinu. Tas prasa daudz laika – kad aiziešu pensijā, varbūt meklēšu vālodzes ligzdu. Mans mežs nav tām piemērots – veci koki, ligzdas pārāk augstu. Grieze gan ir dumja, nāk uz piesaukšanu, balss atdarināšanu. Vienu gadu bija tāda, kas nāca virsū pa taku.

– Meklēt draugu?

– Kauties! Vasarā piecu sugu dzeņus te var redzēt. Ozolu daudz, tātad vidējais ir, arī dižraibais uz barotavu nāk, kur nu bez mazā, arī baltmuguras esmu redzējis, melnā dzilna netālu dzīvo, arī zaļā… Pilnvērtīgs mežs.

Saistītās ziņas

Var cilvēku padzīt no zoodārza, bet ne zoodārzu no viņa pagalma. Ingmārs Līdaka un āpši 6
Gada atgriešanās! Ingmārs Līdaka atkal strādā zoodārzā 14
Kāds ir iemesls Ingmāra Līdakas padzīšanai no zoodārza vadītāja amata? Vērtīgs Mežaparka zemes gabals vai „savējo” bīdīšana amatā... 26

Citi šobrīd lasa

Kādam vīrietim neizprotamā veidā izdevies stundām klaiņot pa vienu no apsargātākajām pasaules vietām 2
Valsts policija brīdina: atkal jauns krāpniecības veids
Austrāliešu laikraksts nejauši publicē prinča Filipa nekrologu

"Две-три стирки в день и мытье посуды": Клуни рассказал о жизни на карантине с женой и детьми

Букингемский дворец прокомментировал состояние 99-летнего принца Филиппа