Kāpēc latvietim ir vajadzīga īsta ziema: ko labu dara zema temperatūra

Zema gaisa temperatūra var ietekmēt domas un lēmumus, mums pašiem to pat nemanot; to jau pirms laba laiciņa noskaidrojuši zinātnieki. Viņu atklājumi par mūsu reakciju uz aukstumu birst kā no pārpilnības raga, turklāt tie vairāk attiecas nevis uz satuntulēšanos un kāri pēc karsta dzēriena krūzes, bet gan uz mūsu domāšanu un izturēšanos. Kādas krāsas tērpu sievietes biežāk izvēlas, cik smagi mēs nosodām noziedzniekus, kā mainās mūsu radošās spējas un kā mēs izturamies pret draugiem – šīs ir tikai dažas no tām dīvainajām pārmaiņām, kas norisinās mūsu psihē ziemas aukstuma ietekmē.

Salšana un aizsargmehānismi

Otrā pasaules kara laikā koncentrācijas nometnēs fašisti eksperimentēja ar gūstekņiem, viņus nežēlīgi saldējot un cenšoties noskaidrot cilvēka spēju robežu aukstuma izturēšanā. Mūsdienās daudzi drosminieki labprātīgi sēžas ar ledu pildītā vannā, lai sasniegtu pasaules rekordu. Piemēram, 2020. gada 6. septembrī austrietis Jozefs Kēberls, ģērbies tikai peldbiksēs, tika līdz kaklam ievietots stikla tvertnē ar ledus gabaliņiem. Viņš izturēja divarpus stundu, gandrīz par pusstundu uzlabojot pats savu iepriekšējo pasaules rekordu. Un droši vien tas nebūs pēdējais sasniegums šajā rekordu sērijā.

Lai izturētu šādu ekstrēmu salšanu, cilvēkam jābūt labi informētam par procesu, kā aukstums ietekmē ķermeni. Lai arī ne pilnībā, tomēr lielos vilcienos zinātnieki ir noskaidrojuši, kādas sekas zema temperatūra atstāj uz atsevišķām ķermeņa daļām un kāds apbrīnojams mehānisms mūsos tam pretdarbojas.

Zināms, ka hipotalāms smadzenēs darbojas kā sava veida termostats, kas cenšas uzturēt normālo ķermeņa temperatūru – ap 37 grādiem. Aukstuma gadījumā hipotalāms reaģē uz nervu galu signāliem un izdala hormonus, lai regulētu ķermeņa temperatūru un uzturētu siltus dzīvībai svarīgos orgānus. Šajā procesā tiek sašaurināti asinsvadi rokās un kājās. Samazinot asins plūsmu uz ādu, attiecīgi tiek samazināts siltuma zaudējums caur ādu. Kad ķermenis ir pakļauts lielam aukstumam ilgāku laiku un notiek ķermeņa temperatūras pazemināšanās (hipotermija), šī hipotalāma funkcija var ietekmēt domāšanu, piemēram, var mazināties spējas skaidri domāt. Savukārt sirdsdarbība paātrinās, jo ķermenim nepieciešams patērēt vairāk skābekļa un labāk apasiņot vitālos orgānus, lai tajos uzturētu siltumu.

Asinsrites un asinsapgādes traucējumu dēļ var ciest roku un kāju pirksti, kas kļūst balti vai zili, nejutīgi, tajos var just dedzinošas, durstošas sāpes, pirksti pat var tikt apsaldēti. Smagos gadījumos aukstuma trauma noved pie audu bojāejas apsaldētajā apvidū, kas beidzas ar amputāciju.

Hipotalāma izdalītie hormoni liek ādai darboties kā izolētājam ķermeņa siltuma saglabāšanai, tāpēc saraujas matu cēlējmuskuļi un saceļas ādas matiņi – parādās zosāda. Aukstums var izraisīt arī alerģisku ādas reakciju – nātreni, kas izpaužas kā sarkani izsitumi.

Zema temperatūra ietekmē elpošanas orgānus – deguna gļotāda kļūst sausa un sasprēgājusi, tāpat arī lūpas; deguns, mute un rīkle nespēj sasildīt un mitrināt gaisu, pirms tas nokļūst plaušās. Ja gaiss ir pārāk auksts ķermenim, elpošanas trakta muskuļu audos var rasties spazmas, izraisot grūtības elpot un klepot. Sevišķi bīstama šāda sausa, auksta gaisa ieelpošana ir astmas pacientiem.

Asinīm vairāk aizplūstot no locekļiem uz vitālajiem orgāniem, muskuļos parasti rodas drebuļi. Viens no šo drebuļu blakusproduktiem ir siltums un enerģija, kas tiek novirzīta asinsrites veicināšanai. Arī tipiskā savilkšanās kamoliņā, cenšanās padarīt sevi mazāku saistīta ar siltuma saglabāšanu, jo tādējādi tiek samazināts cilvēka virsmas laukums, no kura izdalās siltums. Pēc ilgas pakļautības aukstumam muskuļu koordinācija samazinās, nespējot nodrošināt pamata kustību izpildi.

Vēl viena salšanas pazīme ir biežāka vajadzība urinēt, ko var izskaidrot ar asinsvadu sašaurināšanos, asinsspiediena paaugstināšanos un pastiprinātu šķidruma izfiltrēšanu no asinīm, kas notiek nierēs.

Šmigot un tuntulēties nav prātīgi

Šis ķermeņa aizsargmehānisms pret aukstumu izskaidro divas izplatītas kļūdas, ko cilvēki pieļauj, cenšoties saglabāt siltumu aukstā laikā. Pirmkārt, nav vērts nēsāt līdzi blašķi ar stipru alkoholu cerībā, ka malks dedzinošās dziras sasildīs. Ķermeņa reakcija ir asinsvadu sašaurināšana, bet alkohols iedarbojas pretēji – paplašina perifēros asinsvadus. Tas nozīmē, ka siltums no ķermeņa vidus aizplūdīs uz locekļiem un ātri izdalīsies vidē. Āda sajutīs siltumu, taču tā būs viltus drošības izjūta, jo iekšējā temperatūra pazemināsies, kas var novest pie smagas hipotermijas.

Otra izplatīta kļūda ir pārāk silta saģērbšanās, dodoties veikt kādas ziemas aktivitātes, piemēram, šķūrēt sniegu vai slēpot. Kas notiek? Enerģiska muskuļu darbošanās rada daudz siltuma, un temperatūra ķermeņa iekšienē palielinās. Šajā situācijā asinsvadi paplašinās, nevis saraujas, un cilvēks sāk svīst. Ja šis mitrums paliek apģērbā, tas var izvilkt ārā ķermeņa siltumu (ūdens aizvada siltumu no ķermeņa 25 reizes ātrāk nekā gaiss). Tā ir vēl viena izplatīta hipotermijas recepte.

Kā atdzīvojās sasalusī norvēģiete

Ja nu reiz ķermenis nonāk vieglākas vai smagākas hipotermijas stāvoklī (kad ķermeņa temperatūra ir pārāk zema), smadzenēm un nervu sistēmai ir daudz grūtāk normāli darboties un saglabāt skaidru prātu. Šajā sakarā klīst daudz nostāstu par medniekiem, slēpotājiem vai citiem cilvēkiem, kuri ziemā iekrituši ūdenī vai apmaldījušies. Bieži vien viņi tikuši atrasti dīvainos apstākļos, piemēram, pilnībā izģērbušies, kaut arī valdīja liels sals. Zinātnieki uzskata – kad hipotalāms izmēģinājis visus mehānismus, kas parasti iedarbojas salstot, un kad tie visi nav palīdzējuši, tad šis smadzeņu termostats pārtrauc normāli darboties. Apjukušais hipotalāms varētu spriest aptuveni tā: “Nu labi, pamēģināsim izgāzt to siltumu uz āru, liekot cilvēkiem sajusties karsti, un paskatīsimies, vai tas iedarbosies.” Skaidrs ir tikai tas, ka pietiekami smagas hipotermijas gadījumā hipotalāms patiešām var iziet no ierindas.

Par ķermeņa aizsargmehānismiem pret aukstumu un smadzeņu slēpto potenciālu vēl ne tuvu viss nav noskaidrots. Par to ļoti spilgti liecina gadījums ar kādu norvēģieti, kura izdzīvoja pēc viszemākās temperatūras, kāda jebkad cilvēkam dokumentēta – 13,7 grādiem pēc Celsija.

1999. gada maijā 29 gadus vecā radioloģe Anna Bagenholma kopā ar diviem citiem jauniem ārstiem devās slēpot Kjolena kalnos Norvēģijā. Viņi visi bija pieredzējuši slēpotāji un nogriezās no trases, lai izbaudītu svaigo sniegu, taču Bagenholma krita un noslīdēja lejup pa nogāzi, ar galvu pa priekšu iekrītot caur ledu aizsalušā upē. Draugi nekavējoties centās viņu izvilkt aiz slēpēm, taču sieviete bija iestrēgusi starp akmeņiem un biezo ledu. Kamēr ieradās palīdzība, sieviete atradās pozīcijā, par kuru sliktāku grūti iedomāties – ar galvu uz leju, smagā apģērbā, ledaina ūdens apskalota. Viņai gan izdevās atrast gaisa kabatu, un viņa centās saglabāt apziņu, tomēr pēc 40 minūtēm pārstāja kustēties. Kad ieradās glābēji, Bagenholma zem ledus atradās 80 minūtes un bija sasalusi kramā. Sirds nedarbojās, viņa neelpoja – faktiski tā bija klīniskā nāve. Neviens nekad nebija atdzīvināts no tik zemas ķermeņa temperatūras, tomēr viņas draugi veica mākslīgo atdzīvināšanu visu ceļu līdz slimnīcai.

Slimnīcā viņa tika ievesta, kad bija pagājušas divarpus stundas pēc traģēdijas – joprojām bez dzīvības pazīmēm, ar bezprecedenta zemu temperatūru, 13,7 grādiem. Viņas ārsts Mads Gilberts atcerējās: “Viņai bija pilnīgi paplašinātas zīlītes, viņa bija pelnu pelēka, slapja, ledusauksta un izskatījās absolūti mirusi. Elektrokardiogramma uzrādīja pavisam taisnu līniju, kā novilktu ar lineālu.” Tikai šī niecīgā ķermeņa temperatūra atturēja no pacientes pasludināšanas par mirušu.

Gilberta vienīgā cerība – Bagenholma bija tik auksta, ka viņas smadzenes varēja sākt palēnināt darbību jau pirms nāves, tā pasargājot sevi no bojājumiem. Pie normālas temperatūras smadzenes bez skābekļa var iztikt apmēram 20 minūtes, lai nerastos nenovēršams kaitējums. Atdziestot vielmaiņa palēninās, un tas nozīmē, ka smadzenes varētu izdzīvot ilgāk arī ar daudz mazāku skābekļa pieplūdi. Paciente tika pieslēgta dzīvību uzturošajiem aparātiem, viņas asinis izsūknētas, sasildītas un pēc tam pakāpeniski, vairāku stundu laikā, ielaistas atpakaļ. Vispirms sāka lēnām paaugstināties ķermeņa temperatūra, un apmēram dienu pēc notikušā viņas sirds pati sāka sūknēt asinis. Pēc 12 dienām Bagenholma atvēra acis, taču pagāja gads, līdz viņa spēja kustēties un staigāt. Galu galā ārste pilnībā atlaba un sāka strādāt slimnīcā, kur tika izglābta viņas  dzīvība.

Pēc šā gadījuma ārsti sāka citādi vērtēt nāvi hipotermijas rezultātā. Līdz 1999. gadam Norvēģijā nebija izdzīvojis neviens līdz nāvei nosalis cilvēks, bet 1999.–2013. gadā no 24 šādiem pacientiem deviņi tika atdzīvināti.

Nāve patiesībā ir process, nevis mirklis. Kad cilvēks ir silts, šis process notiek minūšu laikā, bet, kad viņš ir auksts, tas palēninās – un reizēm tas var nākt par labu.

Auksts un karsts radošums

Aukstums var spēcīgi ietekmēt ne tikai fiziski, bet arī garīgi – mūsu garastāvokli, kognitīvās spējas, produktivitāti, radošumu u. c. Lai arī daudzi aukstajā gadalaikā pakļaujas zināmam ziemas sastingumam vai miegam, zinātnieki tomēr nav vienisprātis par to, vai tiešām ziemā smadzenes funkcionē sliktāk. Gluži pretēji, daudzi pētījumi liecina, ka uz smadzeņu neiroķīmiju vissmagāko iespaidu atstāj liels karstums un mitrums.

Kāds viduslaiku dzejnieks nodēvēja ziemu par “ģēniju pavasari”. Mūsdienās vairāki pētījumi vedina domāt, ka ziema palīdz atmodināt mūsu prātu un ļauj domāt skaidrāk. Šī teorija tiek pamatota ar glikozes patēriņu. Smadzenes patērē glikozi kā galveno enerģijas avotu, taču enerģija – glikoze – tiek izmantota arī ķermeņa temperatūras regulēšanai, sevišķi ļoti karstos vai aukstos apstākļos. Kā liecina pētījumi, vairāk enerģijas (glikozes) jāpatērē ķermeņa atdzesēšanai nekā sasildīšanai. Tātad siltums varētu vairāk patērēt glikozes krājumus un atstāt nelabvēlīgu iespaidu uz smadzeņu funkcijām un domu skaidrību.

2014. gadā Nīderlandes zinātnieki atklāja, ka atkarībā no tā, vai cilvēkam ir karsti vai auksti, viņam rodas nosliece uz atšķirīgu radošuma veidu. Veicot virkni eksperimentu, viņi noskaidroja – kad cilvēkiem tika iedots apsildāms terapeitiskais paliktnis, karsta tējas tase vai viņi atradās siltā istabā, viņiem bija labākas spējas radošā zīmēšanā, priekšmetu dalīšanā kategorijās un dāvanu izgudrošanā citiem.

Savukārt, kad dalībniekiem bija auksti, radošums izpaudās citādi – viņi labāk atpazina metaforas, izdomāja jaunus nosaukumus pastas veidiem un plānoja abstraktu dāvanu idejas. Pētnieki domā, ka siltums varētu veicināt cilvēkos radošumu, kas saistīts ar attiecībām, liekot viņiem justies psiholoģiski tuvākiem citiem un daudz dāsnākiem, turpretī aukstums varēja stimulēt attālināto un auksto radošuma veidu, jo dalībnieki sajuta daudz lielāku atšķirtību no pārējiem.

Ziemas depresija un romantiskās filmas

Ziemas depresija jeb sezonāli garastāvokļa traucējumi ir labi izpētīta parādība. Šos traucējumus patiešām uzskata par depresijas apakštipu, jo simptomi mēdz būt ļoti līdzīgi: aizkaitināmība vai trauksme, gandrīz katru dienu nomākts garastāvoklis, miega traucējumi, ieskaitot pārgulēšanos, grūtības koncentrēties, izmaiņas apetītē vai svarā, bezcerības vai nevērtīguma izjūta, nogurums, tūļīgums un enerģijas trūkums, atteikšanās no sabiedriskās dzīves un tamlīdzīgi.

Ziemas depresijai par labu nāk saules gaismas samazināšanās, kā rezultātā izmainās ķermeņa iekšējais pulkstenis un notiek vairākas ķīmiskās reakcijas, piemēram, pazeminās serotonīna – laimes sajūtas un labsajūtas neiromediatora – līmenis, kā arī rodas melatonīna traucējumi; šis hormons arī ietekmē miegu un garastāvokli. Lai gan dziļākais ziemas depresijas cēlonis vēl nav atklāts, tomēr noskaidrots, ka vismaz stundu gara pastaiga un citas aktivitātes ārā var ļoti palīdzēt pret slikto garastāvokli.

Interesants un pagaidām neizskaidrots fakts – par spīti tam, ka zema temperatūra un slikts laiks veicina depresiju, daudzi pētījumi tomēr apliecina, ka pašnāvību līmenī ziemā vērojams kritums. Turklāt tas attiecas uz visiem cilvēkiem – pat uz pacientiem, kas iepriekš nonākuši slimnīcā depresijas dēļ.

Nemaz nav jānonāk līdz ziemas depresijai, lai izjustu omas un uzvedības pārmaiņas, kad aiz loga virpuļo sniegputenis vai niknais lausks sper mājas pakšķos. Šādā lielā aukstumā ļaudīm ir tieksme meklēt ne vien fizisku, bet arī psiholoģisku siltumu. Tipiski aksesuāri, kas liecina par mierinājuma meklēšanu aukstā laikā: siltas zeķes un pleds, kūpoša tējas vai kafijas krūze un... romantiska filma. Vismaz tā liecina pirms dažiem gadiem veiktais zinātnieku eksperiments, kad viņi manipulēja ar istabas temperatūru un dzērieniem, ko pasniedza dalībniekiem, pēc tam lūdzot tos izvēlēties filmu, ko skatīties. Kad cilvēkiem bija auksti, viņi parasti izvēlējās romantiska satura kino. Šo atklājumu apstiprināja arī fakts, ka skatītāji internetā romantiskās filmas vairāk iznomā tieši tad, kad laiks ārā ir auksts, nevis silts.

Negaidītu atklājumu nesa kāda vēsturiska meta-analīze, kurā bija salīdzināts vardarbības līmenis ar klimata izmaiņām. Izrādījās, ka ļoti augsta gaisa temperatūra un ļoti spēcīgi nokrišņi ir tie laika apstākļi, kas visbiežāk izraisa ļaudīs agresiju un vardarbīgas tieksmes. Piemēram, Čikāgā, kas vēsturiski slavena ar biežām gangsteru apšaudēm, visretāk tās novērotas ziemā. Protams, šaušana notika arī aukstajā gadalaikā, bet, iespējams, aukstums tomēr nedaudz atvēsināja bandītus, kas arī ir tikai cilvēki.

Gadās arī jocīgākas lietas

Noziedzība ir tikai viens no daudzajiem dīvainajiem aspektiem, kas atklāti, pētot aukstuma ietekmi uz mūsu domāšanu un emocijām. 2014. gadā vācu zinātnieki šajā sakarā veica eksperimentu, ievedot 133 dalībniekus gan aukstā, gan karstā istabā un lūdzot tiem raksturot astoņus arestētos noziedzniekus pēc to fotogrāfijām. Izrādījās, ka istabas temperatūra var ietekmēt spriedumu, ko cilvēki izsaka par noziedzniekiem. Aukstā istabā dalībnieki vairāk sliecās aprakstīt noziedzniekus kā aukstasinīgus likumpārkāpējus, kuru noziegumi bija veikti ar iepriekšēju nodomu. Turpretī karstā istabā viņiem vairāk likās, ka noziedznieki ir karstgalvīgi un rīkojušies impulsīvi. Kaut kādā veidā eksperimenta dalībnieku smadzenes sajauca fiziskās sajūtas ar jūtām pret citu personu.

Tomēr zinātnieki par to nebija pārsteigti, jo jau agrāk pētījumi apliecinājuši saikni starp temperatūru un psiholoģisko domāšanu, it sevišķi to, kā tiek vērtēti citi. Piemēram, jau 2008. gadā kādā pētījumā tika atklāts, ka salīdzinājumā ar cilvēku, kurš tur rokā karstas kafijas tasi, indivīdam, kuram rokās ir auksta kafija, ir tendence vērtēt citus kā daudz vēsākus starppersonu attiecībās.

Pamatojoties uz šo atklājumu, britu zinātnieki veica citu eksperimentu, tā dēvēto cietumnieka dilemmas spēli, kurā dalībnieki tika sadalīti pāros, ievietoti iedomātā cietumā un lūgti sadarboties. Izrādījās, ka cietumnieki daudz labprātīgāk un biežāk sadarbojās, kad viņiem iedeva paturēt rokās kādu siltu priekšmetu salīdzinājumā ar aukstu, piemēram, ledus paku. Tātad temperatūra var arī nozīmīgi ietekmēt to, kādā mērā mēs uzticamies citiem, un ziema, šķiet, nav tas gadalaiks, kad mēs dāsni dāļātu savu uzticēšanos.

Vēl jocīgāku aukstuma ietekmi – tā dēvēto sarkanās kleitas efektu – pirms dažiem gadiem atklāja kanādiešu zinātnieki. Viņi konstatēja, ka ziemā dienās, kad sievietei ir ovulācija un viņa ir visauglīgākā, viņai rodas tieksme uzvilkt sarkana vai rozā toņa apģērbu. Protams, tā nav pirmā reize, kad zinātniekiem neizdodas atšifrēt sievietes prātu, tomēr viņi pieļauj, ka lieta varētu grozīties ap seksapīlu, jo pieņemts uzskatīt – sarkanā un rozā krāsa kalpo kā sava veida seksuālais signāls. Kad zinātnieki atkārtoja savu eksperimentu vasarā, sarkanās kleitas efekts pazuda. Tas parādījās no jauna, kad nākamajā ziemā tika veikts jauns pētījums. Bet kurš gan var izprast sievietes!

Iespējams, lasītāju vidū atradīsies arī cilvēki, kuri ziemā jūtas ļoti enerģiski, bet vasarā gandrīz letarģiski; tādu īstenībā nav maz. Nesen kāds pētījums apliecināja, ka dažādiem cilvēkiem piemīt dažādi emocionālie profili attiecībā uz laika apstākļiem. Tā vasaras mīlētājiem ir daudz labāks garastāvoklis siltā un saulainā laikā, kamēr vasaras nīdēji jūtas pilnīgi pretēji – karstums tos nomoka. Citam profilam pieder lietus nīdēji, kuri sajūtas ievērojami sliktāk lietus laikā, un neietekmētie – viņiem vienkārši nepiemīt nekāda izteikta garastāvokļa saikne ar laika apstākļiem.

“Pašā dziļākajā ziemā es beidzot uzzināju, ka manī ir neuzvarama vasara,” teica izcilais franču rakstnieks eksistenciālists Albērs Kamī. Ja nu tomēr nesanāk sajust vasaru ziemas vidū, vienkārši jāpatur prātā, ka katrai ziemai reiz pienāk gals.

Normāla ķermeņa temperatūra – slidens jēdziens

Iespējams, šajā ziemā bailēs no saslimšanas ar Covid-19 mērīsim ķermeņa temperatūru biežāk nekā parasti. Ķermeņa temperatūra ir būtiska dzīvības un veselības pazīme, tomēr novecojis ir uzskats, ka 36,6 grādi ir ideālais rādītājs. Tagad atklātas vairākas jaunas lietas par cilvēka ķermeņa temperatūru.

* 37 grādi nav zelta standarts. Šo vesela cilvēka ķermeņa temperatūras rādījumu ieviesa 19. gs. vācu ārsts Karls Vunderlihs pēc tam, kad bija izanalizējis tūkstošiem pacientu temperatūru. Pēc jaunākajiem pētījumiem šī temperatūra ir koriģēta uz 36,8 grādiem, tomēr tas nenozīmē, ka tāda tā ir visu dienu. No rīta sešos var būt 36,4 grādi, bet vakarā sešos – 36,9, un tas ir pavisam normāli. Īstenībā tagad pat 37,5 grādus uzskata par veselīga ķermeņa temperatūru.

* Ar vecumu temperatūra pazeminās. Tāpat kā dienas laikā, arī dažādos vecuma posmos temperatūra indivīdam var atšķirties. Zinātnieki pieļauj, ka tā viegli slīd uz leju ik pa desmit gadiem. Īpaši svarīgi to ielāgot vecākiem ļaudīm, jo vidējās temperatūras pazemināšanās par pāris grādiem var reizēm traucēt noteikt vieglu drudzi.

* Temperatūra var ietekmēt ķermeņa svaru. Nesen itāļu un amerikāņu zinātnieku komanda nāca klajā ar negaidītu atklājumu, kas var daļēji izskaidrot faktu, kāpēc daudzi cilvēki tendēti uz lieko svaru. Viņi noskaidroja, ka ar to ir saistīta ķermeņa temperatūra dienas laikā, proti, cilvēkiem ar aptaukošanos piemīt pazemināta spēja iztērēt enerģiju karstuma veidā salīdzinājumā ar slaidiem indivīdiem. Ilgtermiņā tas var dot savu artavu svara pieaugumā – aptuveni par diviem kilogramiem gadā. Tādējādi zemāka ķermeņa temperatūra ir kā bioloģiskā priekšrocība, kas var pasargāt no aptaukošanās.

* Sievietes parasti ir salīgākas. Tam ir atrasts divējāds izskaidrojums. Sievietēm tauki veido lielāku daļu ķermeņa, tas palīdz vairāk saglabāt siltumu ķermeņa vidū, tādā veidā uzturot siltus dzīvības orgānus, bet ne ekstremitātes. Un, kad salst rokas un kājas, tad rodas sajūta, ka salst viss ķermenis. Taču zinātnieki atklājuši arī to, ka sievietēm ir zemāks aukstuma slieksnis nekā vīriešiem. Pakļaujot abu dzimumu pārstāvjus vienādi zemai temperatūrai, sievietēm asinsvadi pirkstos sašaurinājās vairāk nekā vīriešiem un pirksti ātrāk kļuva balti no aukstuma.

* Ķermeņa temperatūra ietekmē iemigšanu. Hārvarda Universitātes miega pētnieki atklājuši, ka tieši pirms iemigšanas ķermenis sāk atdot siltumu videi – temperatūra krītas par pāris grādiem –, un tas īstenībā palīdz mums aizmigt. Tāpēc pret bezmiegu noder silta vanna vai duša pirms gulētiešanas, kas arī pazemina temperatūru, liekot smadzenēm signalizēt – laiks gulēt.