Kā iznākt ārā no nomāktības burbuļa? Saruna ar centra "Miervidi" vadītāju Sandi Kristeru Dūšeli

Apkārt notiekošā ietekme

“Ja dzīvē mainās ierastā lietu kārtība, ja piedzīvojam notikumus, par kuriem nezinām, kā tie beigsies, rodas trauksme, bailes un nemiers. Tas ir kopīgs lielākajai daļai sabiedrības. Satiekoties ar citiem cilvēkiem, kuriem ir trauksme, lasot par to arī ziņās, sociālajos tīklos, sākam just paniku. Jo mēs cits citu šādā veidā iespaidojam, redzot, ka lielākais vairums cilvēku nervozē.

Tajā pašā laikā ir cilvēki, kam tas notiek vieglāk, piemēram, tiem, kas visu laiku bija pieraduši skriet daudzos darbos, kam nebija iespējas atrast laiku saviem bērniem, viņi savukārt ir priecīgi, jo var atvilkt elpu, strādāt dārzā, kārtot māju,” situāciju iezīmē psihologs.

Ir psihologi, kas uzskata, ka cilvēkiem vispār vajadzētu dzīvot daudz lēnāk, pat ļauties slinkumam, piemēram, kaut vai pusstundu dienā neko nedarīt un nedomāt. Ļaušanās slinkumam tiek vērtēta kā laba arī tāpēc, ka atslābinātā stāvoklī cilvēkam normalizējas vielmaiņa un aktivizējas imūnsistēma. Un vispār mērens un nesteidzīgs dzīvesveids esot ceļš uz ilgāku mūžu.

Dzīvē tomēr viss nav tik vienkārši, saka Sandis K. Dūšelis, jo viena lieta ir teorija un otra ir praktiskā puse jeb ārējie apstākļi. “Mūsu vajadzības iedalās vairākos praktiskos līmeņos, pirmām kārtām, vai mums ir jumts virs galvas, vai esam paēduši un mums būs, ko ēst arī rītdien un parīt, vai esam finansiāli nodrošināti; tas viss ietekmē kopējo situāciju. Ja cilvēks nezina, vai paliks bez darba un vai būs darbs pēc kāda laika, tad ideja par ļaušanos slinkošanai viņu absolūti neuzrunās, jo viņa prāts ātri domās, kā iziet no situācijas.”

Stop trakajai skriešanai!  

“Protams, ir cilvēki, kuri nevar apstāties mūžīgajā skriešanā. Sevi nemitīgi nodarbinot, viņi izjūt tādu kā pacēlumu (jo izdalās hormons dopamīns), viņiem patīk būt piepaceltā aktīvā stāvoklī, un zināmā mērā viņiem veidojas atkarība no intensīvās darbošanās. Viņi bez tā nevar. Un tam ir dažādi psiholoģiski iemesli, piemēram, cilvēks grib justies noderīgs, novērtēts (bieži vien cilvēki sāk sevi vērtēt pēc padarītā darba, pēc nopelnītā – tik, cik nopelnīju, tik esmu arī vērts, un tik, cik mani apbrīno, tik esmu vērts).

Ar šādiem iekšējiem psiholoģiskiem mehānismiem, kas cilvēku būtībā spiež uz ļoti aktīvu dzīvesveidu, nemaz tik vienkārši galā nevar tikt, un, iespējams, ir vajadzīga psihologa palīdzība. Jo uzvedības modeļi mums veidojas dzīves laikā un ir diezgan noturīgi. Šāda skrējiena apstādināšanai nāk līdzi emocionālas paģiras, milzīga noguruma sajūta. Jo tikmēr, kamēr bija nemitīgi kaut kur jāpaspēj, organismā izdalījās dažādi stresa un labsajūtas hormoni, kas to visu laiku uzturēja aktīvā stāvoklī.

Tomēr – ja aktīvais dzīves ritms cilvēkam nerada nekādas psiholoģiskas vai fiziskas problēmas, nav jādomā par tā izbeigšanu. Vienkārši šajā kovida laikā ir jāpārslēdz sava uzmanība uz kādām praktiskām lietām. Jo cilvēkam ir vajadzīga vismaz daļēja stabilitātes sajūta, un to var iegūt, saprotot, kas šajā krīzes situācijā ir tāds, ko viņš var ietekmēt, izdarīt. Piemēram, var sakārtot māju, izdarīt lietas, kas sen jau gaida, lai tām pievērstu uzmanību. Tas var palīdzēt gūt psiholoģisku līdzsvaru un arī nenokārt degunu, neiekrist depresīvā stāvoklī.

Savukārt tiem, kas jūtas pilnībā izsīkuši, kas jau mokās ar stresa izraisītiem gremošanas traucējumiem un sirds asinsvadu problēmām un kas paši saprot – tas ir trakās skriešanas dēļ, ir jāsāk sevi nodarbināt mierīgā ritmā. Un tad ir jāiziet cauri, kā jau minēju, emocionālajām paģirām un nopietni ar sevi jāstrādā. Protams, līdz ar mierīgu dzīves ritmu nāk arī atslodze nervu sistēmai, iespēja atpūsties un atjaunot enerģiju.”

Sliktām ziņām – nē!

“Svarīga ir arī tā saucamā informatīvā higiēna,” stāsta psihologs. “Tāpat kā mēs mazgājamies, tīrām zobus, tas ir, ievērojam fizisko higiēnu, mums ir jādara ar negatīvu informāciju, ko uzzinām no avīzēm, portāliem, sociālajiem tīkliem. Ja ļoti daudz šādu informāciju lasām, tas mums rada iekšējo trauksmi, stresu un negatīvi ietekmē gan pašsajūtu ikdienā, gan miegu. Tas nenozīmē, ka būtu pavisam jāpārtrauc interesēties par ziņām, bet limitēt, piemēram, tikai trīs reizes dienā palasīt ziņas, nevis darīt to cauru dienu. Citādi veidojas tāda kā atkarība, jo informācija mums arī ir stimulants. Tā kā krīzes laikā šī informācija ir trauksmaina, arī mēs paši tā vietā, lai uzzinātu kaut ko noderīgu, interesantu, patiesībā saķeram par daudz stresa.

Pamatā mans ieteikums būtu neaizrauties ar jaunāko ziņu lasīšanu vai klausīšanos, tikko esam atvēruši acis no rīta (ja tā darām, tas zināmā mērā arī signalizē par mūsu atkarību no informācijas), turklāt no rīta kopējais adrenalīna līmenis ķermenī ir augstāks, līdz ar to mums nemaz nav nepieciešamas trauksmainas ziņas. No rīta vajag nomazgāties, pavingrot, paēst brokastis, aiziet uz darbu (vai sākt strādāt mājās pie datora) un tikai tad ieskatīties ziņās. Un arī pirms paša miega vismaz stundu nevajadzētu aizrauties ar draudu ziņām, jo tas ietekmēs miegu, cilvēks sliktāk gulēs, arī nākamajā dienā tas viss atkal ietekmēs, un rezultātā iestāsies tāds kā apburtais loks. Veselīgs miegs mūsu ķermenim ir ļoti nepieciešams, jo pēc tam jūtamies labāk.” 

Režīms mājās – kāpēc ir vajadzīgs?

“Protams, mainoties sadzīves apstākļiem, esam spiesti ieviest jaunus paradumus savā dzīvē. Ko mēs darām? Bija jāiet uz darbu, tagad daudzi strādājam no mājām, un tā ir lielākā izmaiņa. Līdz ar to esam spiesti jaunos paradumus ieviest. Dzīve mūs piespiež to darīt. Tāpēc, lūk, ir vērts izmantot šo situāciju savā labā un ieviest tādus paradumus, kas patīk mūsu ķermenim, prātam un garam. Un palīdz justies labāk. Ja iepriekš varbūt nesanāca tik daudz iziet svaigā gaisā vai pavingrot, tad tagad ir brīdis, kad to var mēģināt darīt,” aicina Sandis Dūšelis. “Noteikts dienas ritms cilvēkā rada tādu kā sakārtotības sajūtu, struktūru, kas šajā grūtajā periodā palīdz uzturēt psiholoģiski līdzsvarotāku stāvokli. Protams, arī mūsu organismam patīk, ja ir kāda regularitāte un paradumi tajā, kā ceļamies un kad ejam gulēt. Īpaši tiem, kas nevar iemigt, svarīgi saglabāt zināmu gulētiešanas un celšanās ritmu, jo tad ķermenis pamazām pierod un kļūst vieglāk.”

Kā sevi sakārtot, nomierināties?

“Būtībā ir vienalga, vai apdraudējums notiek īstenībā vai varbūt to ļoti dzīvi iztēlojamies, mūsu nervu sistēma un ķermenis uz to noreaģē. Tāpēc ir pareizi ikdienā izmantot kādas vienkāršas nomierinošas metodes, jo lielākoties cilvēkiem nav šādu iemaņu un viņi mēdz satraukties par visu kaut ko. Un tas rezultējas ar dažādām stresa izraisītām saslimšanām (pat 70 procentos gadījumu),” stāsta psihologs. “Ar ko sākt? Pats vienkāršākais vispār iemācīties atslābināties un relaksēties. Bieži vien cilvēki nemaz to nevar izdarīt, tik liels ir stresa sasprindzinājums. Tad var pagulēt siltā vannā ar pievienotām relaksējošām ēteriskajām eļļām, var iet pirtī, pastaigāties dabā vai pa dienu atgulties uz kādu brīdi. Šādu paradumu ieviešana ir tiešām svarīga. Lai nomierinātu prātu, domas, iespējams meditēt, ko var iemācīties darīt. Piemēram, mūsu izveidotajā lietotnē Miervidi ir daudz bezmaksas meditāciju un jau gatavas instrukcijas, kuras atliek tikai klausīties un darīt līdzi. Un tas ir pilnīgi pietiekami ikdienai un lai atgūtu psihoemocionālo līdzsvaru.”

Ļoti labs un vienkāršs vingrinājums, lai nomierinātos, ir elpošana, piemēram, īsāka ieelpa (uz skaitu 1–4) un garāka izelpa (uz skaitu 1–6). Ikdienā šo prasmi trenējot, cilvēki sāk pamanīt, ka viņiem tas strādā. Tikai nevajag pārspīlēt ar elpošanas biežumu, pietiek šo vingrinājumu veikt pāris reizes dienā.

No psiholoģiskā komforta viedokļa ir svarīgi arī sazvanīties ar draugiem, tuviniekiem, tikai nebūtu labi uzreiz stāstīt par savu satraukumu, lai neveicinātu sociālo paniku. Tāpēc ieteicams zvanīt tādā brīdī, kad jūtamies mierīgāki, un tad sarunas gaitā arī painteresēties, kā jūtas otrs.”

Bet – ko darīt, ja tomēr netiekam galā ar savu situāciju? Psihologs teic, ka tad nevajag nokārt galvu, bet skatīties, ko jaunu var iemācīties vai kādu jaunu prasmi apgūt. Vai arī skatīties, kur var gūt kādu atbalstu, lai tiktu galā ar šo situāciju. Svarīgi neiekrist izmisumā un zināt, ka pasaulē ir daudzi cilvēki, kas ir gatavi atbalstīt. Un vajag arī palīdzēt citiem, tas ļauj arī pašam iznākt ārā no nomāktības burbuļa.