"Juris vienmēr manī ir ieklausījies!" Inga Rubene un viņas jaunā grāmata "Elijas nama garša"

Ingā ir stirnas trauslums un vērība – kā cilvēkam, kas ilgus gadus bijis lielas personības ēnā, viņa palīgs, uzticības persona, īstais draugs. Bet varbūt viņi tādi jau satikās nelegālā kristīgā nometnē pirms 39 gadiem, kad Ingai bija 17, Jurim 19 gadu. Nu viņiem, pašiem vēl jauniem, ir pulciņš mazbērnu. Kopš baznīcas uzbrukumiem pēc grāmatas Viņa un viņš. Mīlestība, attiecības un sekss iznākšanas Juris aizgājis no mācītāja amata, starmešu gaismas no viņa novērstas, un nu labāk var ieraudzīt Ingu. Viens kļuvis klusāks un jūtīgāks, otrs – drošāks un ar savu balsi.

Neteikšu – pagaidi

– Grāmatas atklāšanā teicāt, ka jums aizvadītie desmit gadi ir bijuši īpaši, mainījuši jūsu dzīvi. Tiem pievienojies vienpadsmitais – kāds bija tas?

– Domāju, mēs visi varam teikt, ka šis, pēdējais, ir ļoti atšķirīgs no iepriekšējiem, pandēmija ienesusi pārmaiņas – aizliegumu tikties, citus ierobežojumus. Tas ir licis daudz pārdomāt – cik svarīgi man ir citi cilvēki, tiešais kontakts ar viņiem. Arī tagad sēžam katra savā ekrāna pusē, bet cilvēcīgām attiecībām ir ļoti vajadzīgs sajust īstu, dzīvu cilvēku sev blakus. Tāpēc ļoti novērtēju ikvienu tikšanos, kas tagad drīkst notikt. Tas ir ļoti skaists, svarīgs, jauns redzējums – ko man nozīmē apkārtējie cilvēki. Kamēr nav ierobežojumu, varbūt līdz galam nenovērtējam to, kas mums ir.

– Savulaik, kad Lūžņā atradāt Krūmkalnus, bijāt mazliet noguruši no steigas, Rīgas pūļa un gribējāt izolēties...

– Jā, kad 2006. gada sākumā mēs Lūžņu atradām, to izmantojām, lai atpūstos. Savs laiks ir vajadzīgs vienatnē, savs – attiecībām un kontaktiem. Ikviena lieta, ja ir par daudz, kļūst par traucēkli un apgrūtinājumu. Ja mākam rast iespēju gan atpūsties, gan satikties, tas ir ļoti skaisti un mūs bagātina. Nevar visu laiku tikai dot, vajag arī brīžus, kad esmu ar sevi un uzpildos.

– Jūsu grāmata par Elijas namu uzrunāja vairākos slāņos, un viens no tiem bija ceļš pašai pie savas personības. Sievietes, audzinot bērnus un esot blakus vīriem, kuri būvē karjeru vai piepilda kādu misiju, bieži atstāj sevi novārtā. Tad pienāk laiks, kad ejam pie sevis atpakaļ. Jūs to ne didaktiski, bet ļoti jūtīgi esat aprakstījusi.

– Domāju, katram dzīves posmam ir savs skaistums. Kad bērni ir mazi, ikdienā kopā ar viņiem laika sev nav daudz, vien kādas vakara stundas. Ar distanci uz šo laiku skatos kā uz ļoti skaistu un veidojošu. Tajā bērni man mācīja, ko nozīmē citādā pieņemšana, pilnīga sevis atdošana otram, kamēr viņš sāk kļūt patstāvīgs, spēj dzīvi veidot pats. Tas noteikti nav viegls, bet ļoti piepildīts laiks. Un tad ir nākamais periods, kad tiešām vajag laiku sev, un nonāc pie iekšējā jautājuma – kas tad es pati esmu? Bērni ir ļoti svarīgi, vīrs ir ļoti svarīgs dzīves partneris, bet kas ir mans iekšējais saturs, kā varu to atklāt, ieraudzīt, būt, lai man arī ar sevi būtu interesanti, lai visu laiku nav vajadzīgi citi.

– Jūs to pašaizliedzību sākāt mācīties ļoti agri, jau 18 gadu vecumā. Kā uzskatāt – tā jums bija nolemts, vai tomēr jaunajai Ingai tagad teiktu – apdomājies, mazliet pagaidi?

– Ai, grūti atbildēt. Es noteikti zinu, ka nekad nevienam nedotu padomu un neteiktu – pagaidi. Ja sākšu mācīt no malas, es būtībā sākšu dzīvot viņa dzīvi, neļaujot otram nobriest, pašam mācīties pieņemt savus lēmumus un uzņemties atbildību par to, ko nolēmis. Skatoties atpakaļ, es savā dzīvē negribētu mainīt neko. Kas bijis, ir tik ļoti mans, tas ir mani veidojis. Katrs solis un lēmums, arī kļūdains, man ir ko mācījis. Uz to, ka es tik jauna apprecējos, man jaunai bija bērni, tagad skatos ar milzīgu prieku. Esmu laimīga, ka viņi ir izauguši un kļuvuši kā draugi, no kuriem dažkārt varu arī mācīties, komunicēt kā ar līdzvērtīgiem cilvēkiem, ka mūsu vidū nav vecāku un bērnu pakārtotās hierarhijas.

– Ko no saviem lielajiem bērniem mācāties?

– Protams, tehniskajās lietās viņi ir daudz gudrāki, ja vajag kādu palīdzību ar datoru, es konsultējos. Bet arī skatoties, kā viņi dzīvo, veido attiecības, audzina savus bērnus, redzu ļoti daudz laba, ko varētu un gribētu pārņemt. Varu ar apbrīnu un prieku skatīties, kā viņi māk komunicēt savā starpā, ar dzīvesbiedru, bērniem, un saprast – jā, varētu arī pie sevis ko pielabot, pilnveidot, mācīties.

– Droši vien jūs ar Juri viņus tādus esat izaudzinājuši.

– Tas ir grūts jautājums – ko vispār varam uzskatīt par savu nopelnu pie bērniem. Neraugoties uz visām mūsu kļūdām un prasmēm, viņi ir cilvēki, kas veidojušies tādi, kādi viņi ir, ar savu izpratni, atbilstoši savai iekšējai struktūrai. Protams, esam centušies dot labāko, bet, kā jau visi vecāki, arī mēs esam kļūdījušies, nododot viņiem mūsu neatrisināto. Mēs mācāmies visas dzīves garumā. Tas, kas viņos kā cilvēkos ielikts...

Nedomāju, ka bērniņš ienāk pasaulē kā balta lapa. Ir jau kāds saturs, viņa raksturs, izpausmes, pat ļoti atšķirīgas vienas ģimenes bērniem, vienos apstākļos augušiem. Varbūt lielākais uzdevums nav audzināt, bet palīdzēt attīstīties, augt. Teikt, ka esmu izaudzinājusi labus bērnus, es nevaru. Viņi ir auguši, veidojušies, dzīve arī mazliet pamācījusi, katram sava pieredze. Bet rezultāts ir tāds, kas mani ļoti iepriecina un iedvesmo.

Mācītāju sapulce virtuvē

– Kad sākāt veidot dzīvi kopā ar jaunu, harismātisku mācītāju, bija īpašs laiks, astoņdesmitie gadi, jau varēja just kādu kustību sabiedrībā. Tas uz jūsu jauno ģimeni atstāja kādu iespaidu? Jo par Juri domājam arī kā par cilvēku, kurš sāka runāt uz ļaudīm varbūt pat pirms Atmodas.

– Mūsu kopdzīves sākums bija vēl Brežņeva laikā, kad no Atmodas nebija pilnīgi nekā. Apprecējāmies 1982. gadā, tas laiks šķita stipri bezcerīgs, pilnīga stagnācija, nekādas pārmaiņas nebija jūtamas. Tad nāca 1986. gads ar Helsinkiem ’86 un citām kustībām, gājienu pie Brīvības pieminekļa 14. jūnijā… Taču sapnis, ka baznīca varētu drusciņ vairāk darīt, bija jau 1982. gadā, bet nekas no tā nerādījās nekādā veidā iespējams. Vilkme, iekšējā nepieciešamība, ka varētu kaut kā vairāk izpausties, Jurim, protams, bija. Nācās piedzīvot, ka milicija ierodas mājās, kur trīs mācītāji sanākuši, paņem Juri un abus kolēģus uz iecirkni un notur līdz vēlai naktij; nelikumīgas sanāksmes mācītājiem neesot atļautas.

Lai arī bija vienkārši satikušies draugi, lai pakavētos sarunās. Tajā laikā svarīgākais bija apziņa, ka var gadīties visādi, varbūt, ka represīvā sistēmā būs jānodzīvo viss mūžs – kā iepriekšējām mācītāju paaudzēm, kas darījušas savu darbu un skatījušās, kā baznīcas kļūst arvien tukšākas un tad tās vispār slēdz. Mēs pieļāvām arī šādu iespēju. Tas nebija iepriecinoši, bet bija pārliecība – neraugoties uz situāciju, jāiet uz priekšu un jādara labākais, ko tajā brīdī var. Tas bija laiks, kad mums piedzima visi trīs bērni – 1983.,1986., 1987. gadā. Atmodas laikā biju mājās ar mazajiem, Juris bija visur citur.

– Kā pats ir teicis, vairāk Liepājā, ne Rīgā.

– Jā, un, ja arī bija Rīgā, tad dažādās aktivitātēs, piemēram, darbojoties mācītāju kustībā Atdzimšana un atjaunošanās, kas cīnījās par baznīcas un reliģijas brīvību. Nāca Tautas frontes laiks, es visam dzīvoju līdzi no mājām, no sava stūrīša. Mēģināju pasargāt bērnus, cik nu iespējams, lai viņiem netrūktu vecāku klātbūtnes, lai viņi būtu ar mani brīžos, kad Juris ir prom.

– Vai var teikt, ka mācījāties būt par mācītāja sievu?

– Būt par mācītāja sievu mācīja dzīve.

– Ko īsti tas nozīmē?

– Drūmajos padomju laikos būt mācītāja sievai bija īpaša pozīcija. Jutu lielu noraidījumu no kolēģiem, es biju nevēlama persona. Kad Latvija atguva neatkarību, es piepeši nonācu vidē, kur mācītāja sieva ir kaut kas nozīmīgs, viņai jāuzņemas konkrēti pienākumi. Tā man bija pilnīgi jauna, sveša loma, skatījos un domāju, ko es varētu darīt. Atceroties pirmās republikas laiku, vecākās draudzes locekles teica, ka mācītāju kundzes vienmēr ir vadījušas dāmu komitejas.

Domāju – man vēl nav 30 gadu, kādu komiteju?! Sāku meklēt savu vietu baznīcā, lai būtu aktīva tajā, kas tiešām ir mans, nevis turpinātu tradīcijas, kurās nejūtos piemērota, nejūtos es pati. Nāca svētdienas skolu laiks, un es ar lielu prieku metos tajā darbā, strādāju ar bērniem Lutera draudzes svētdienas skolā – aktīvākajā periodā viņu bija vairāk nekā divi simti. Tas bija ļoti aizraujošs un interesants darbs, kurā varēju ieguldīt gan zināšanas, gan sirdi.

– Pedagoģija bija viena no jūsu interesēm jaunībā, ko jūs būtu gribējusi studēt.

– Jā, es pedagoģiju studēju nedaudz vēlāk, ieguvu pedagoga izglītību, taču tagad esmu citā jomā, kas arī saistīta ar izglītību, bet pieaugušo, ne vairs bērnu.

– Varat pastāstīt par Integrālās izglītības institūtu – tas tapa kā turpinājums Elijas namam?

– Elijas nams turpina pastāvēt, bet Integrālās izglītības institūts tapa sadarbībā ar Uldi un Ilzi Pīlēniem, kuri nāca ar piedāvājumu veidot plašākam cilvēku lokam pieejamu izglītības projektu. Tas mūs uzrunāja, jo redzējām iespēju jaunā kontekstā runāt par integrālo pieeju, garīgumu, to saistot ar ikdienas dzīvi, darba pienākumiem.

Garīgums un uzņēmējdarbība nav divas nesavienojamas jomas, tās saaužas vienā dzīves modelī cilvēka personībā. Mēs ar prieku atsaucāmies Pīlēnu idejai, jo institūta dibināšana pavēra ļoti plašas iespējas aizsniegt cilvēkus, kuri nekad uz Elijas namu nebrauktu, kuriem meditācija nešķistu saprotama. Institūtā iespējams apvienot plašu tēmu loku un parādīt, kā garīga, iekļaujoša pieeja var tikt īstenota darba vidē, cik svarīga ir vērība pret sevi, citiem un dzīvi, cik vērtīgi ir ieskatīties sevī, cik tas var būt attīstoši jebkurā dzīves vai darba jomā. Institūts ir kā solis uz priekšu, nākamais aiz Elijas nama.

– Jūsu auditorija galvenokārt ir Latvijas uzņēmēji?

– Liela daļa institūta semināru dalībnieku ir Latvijas uzņēmēji, taču ne tikai.

– Viņi pierakstās lekcijām, kur var aizbraukt darbadienas beigās vai sākumā, nav jāpavada ilgāks laiks kā Elijas namā?

– Šogad, protams, iespēja noturēt seminārus bija ļoti ierobežota. Taču parasti tie notiek pilnu darba dienu, no pulksten 8.30 līdz 17.00, tie var būt vienas, divu vai trīs dienu vispusīgi izglītojoši kursi, kas noderīgi vadītājiem, lai viņi varētu attīstīt savas prasmes, bet, kas ir pirmšķirīgi svarīgi, arī savu cilvēcisko potenciālu. Un, protams, personiskā izaugsme vairs nav tikai vadītājiem, bet īstenībā ikvienam cilvēkam nozīmīga tēma. Dažu uzņēmumu vadība uz semināriem sūta savus darbiniekus vai pat darbinieku grupas. Institūtā regulāri notiek korporatīvi semināri, kuros aplūkojam virkni ļoti svarīgu tēmu – U teoriju, apzinātību, mentālās, emocionālās, garīgās un ķermeņa inteliģences attīstīšanu. Priecājamies, ka semināri ir ļoti pieprasīti.

Prom no Torņakalna

– Vai bija posms jūsu dzīvē, kad sapratāt, ka esat mazliet iepalikusi no Jura un jums jāpiemācās, tā teikt, jāpievelkas?

– Juris vienmēr ir bijis sabiedriski aktīvs, man svarīgāka bija mana iekšējā dzīve, taču nekad neesmu jutusi, ka mums būtu grūtības saprasties. Ļoti augstu vērtēju viņa prātu, to, ko viņš var dot cilvēkiem, bet nekad mūsu komunikācijā neesmu jutusies zemāka. Protams, viņš man ir ļoti daudz stāstījis, esam pārrunājuši grāmatas, ko viņš lasa. Arī es pastāstu, ko lasu. Bieži viens otram stāstām arī savas domas, idejas. Ir brīži, kad ir vairāk laika, ir, kad mazāk, bet es vienmēr esmu jutusies kā līdzvērtīga sarunu partnere.

– Varbūt jūs no savas puses varat dot kaut ko tādu, ko viņš ne īsti saprot, teiksim, cilvēku attiecībās?

– Domāju, Juris vienmēr ir manī ieklausījies. Kopdzīves sākuma gados varbūt viņš vairāk stāstīja par to, ko zina, bet es par to, ko jūtu. Varētu sacīt, ka esam apmainījušies ar atšķirīgām zināšanām. Taču mūsu attiecības, sadarbība vienmēr ir bijusi savstarpēji papildinoša. Ir bijis laiks, kad esmu ņēmusi no viņa, bet arī viņš ir daudz saņēmis no manis.

– Kad tapa grāmata Viņa un viņš, Juris biežāk ar jums aprunājās? Manuprāt, viņš tajā ir mēģinājis izjust sievietes, cilvēcisko attiecību pasauli.

– Jā, sievietes identitātes tēmas mēs gari un plaši esam pārrunājuši, un rezultātu es redzu arī grāmatā.

– Kas jūs pašu grāmatā pārsteidza visvairāk, lika aizdomāties?

– Man ir ļoti grūti to vērtēt kā lasāmvielu, jo nav tā, ka es to būtu pirmo reizi paņēmusi rokās jau gatavu. Tajā ir tēmas, kas aplūkotas semināros un lekcijās, ko Juris lasījis Elijas namā, ir tēmas, ko esam pārrunājuši. Būtībā man grāmata bija tā apkopojums, ko mēs dažādās formās jau esam izdzīvojuši. Bija ļoti patīkami un interesanti to visu redzēt kopā, bet nekā tāda, ko lasot es teiktu – o, šo gan es nezināju! Bet vienmēr ir interesanti redzēt grāmatā to, kas bijis izkaisīts daudzās un dažādās vietās. Tagad tas ir sanācis kopā kā viens veselums.

– Ar šo grāmatu Juris izsauca uguni uz sevi, jūs bijāt klāt šai smagajā brīdī. Esat caur to auguši, vai ir kādas atziņas?

– Tas bija ļoti sāpīgs brīdis, kad Juris pieņēma lēmumu atteikties no mācītāja amata. Tas nebija viegli ne viņam, ne man. Vissmagāk bija redzēt, cik ļoti grūti Jurim ir šķērsot šo iekšējo spriedzi, iekšējos jautājumus, iekšējās sāpes, bēdas par to, ka būtībā milzīga dzīves daļa tagad jānoslēdz. Tas mūs ļoti satuvināja kā papildu pieredze, kas ļāva vienam otru vairāk ieraudzīt, labāk saprast, saredzēt dvēseles norises.

Visādā ziņā tas bija laiks, kad varbūt varēju viņu atbalstīt tik ļoti, kā nekad līdz tam mūsu kopējā dzīvē. Tas bija ļoti sāpīgs laiks. Izšķiršanās bija – vai pastāvēt pie savas taisnības, sākt iekšbaznīciskas cīņas, veidot savu koalīciju un tādējādi vairot baznīcā strīdus un nesaprašanos, vai arī paiet malā. Vai manas personīgās intereses ir svarīgākas par baznīcas kopīgajām interesēm? Bija jautājums, kuru viņam nācās iekšēji atrisināt un pateikt, ka baznīcas dēļ esmu gatavs atteikties no sava amata baznīcā.

– Tas ir diezgan liels upuris.

– Un ļoti smags, bet tagad laiks pagājis, ir pārliecība, ka viss tika izdarīts iespējami labākajā veidā. Juris ir drošs, ka ne no viena burta tajā grāmatā nav gatavs atteikties.

– Tas ir skaisti. Domāju, lielākie zaudētāji ir tie, kuri gāja uz Torņkalna baznīcu klausīties dievkalpojumus, jo ne visi var aizbraukt uz Elijas namu un ne visi var nokļūt Integrālās izglītības institūtā. Jūs arī to tā izjutāt – ka sabiedrības daļa paliek bez Jura vārda?

– Jā, es arī saprotu, cik ļoti svarīgi cilvēkiem ir apmeklēt dievkalpojumu, zinot, kurš to vadīs. Taču esmu pilnīgi pārliecināta, ka mācītājs ir ceļa rādītājs, viņš nav tas svarīgākais dievkalpojumā. Būtiskais ir tas, ko cilvēki var piedzīvot un saņemt, rituāls, kurā var piedalīties, Svētais vakarēdiens. Mācītājs ir starpnieks. Nav labi, ja viena cilvēka dēļ cilvēki iet uz baznīcu, tur vajadzētu būt vēl kaut kam. Svarīgi ir šo aspektu saprast – ja ir svarīgs dievkalpojums, ticība, mana iekšējā pārliecība, tad varu daudz ko iegūt baznīcā – arī tad, ja nav tā viena konkrētā cilvēka, kura sprediķi mani ļoti uzrunā.

– Jurim Torņkalna baznīcā, Lutera draudzē palika sekotāji, jauni mācītāji, pāris šā gada laikā ir aizgājuši – kā skatāties uz to? Tas ir likumsakarīgi?

– Domāju, katrs aug, mainās, veidojas. Droši vien jāseko iekšējai balsij, kas nereti var mudināt doties jaunos ceļos. Tomēr domāju, ka mācītāji vienmēr paliek ļoti dziļi saistīti ar draudzi, cilvēkiem. Tas, ko viņi ir no sevis atdevuši, ko savā kalpošanā ieguldījuši, jau paliek. Varbūt mainās cilvēki, kas tagad apmeklē baznīcu… Epidēmijas laikā jāmeklē citas iespējas, virtuālas, kā tikties, citam citu uzrunāt. Mēs visi esam pārmaiņu procesā, un tās lielā mērā skar arī baznīcas.

– Vai jums nav gribējies uzrunāt plašāku sabiedrību? Redzu, ka mācītāji Linards Rozentāls un Kaspars Simanovičs ir aktīvi sociālajos tīklos. Jūs vairāk justu tautu – uz to es vedinu…

– Šobrīd nejūtu tādu nepieciešamību, bet nezinu, ko nākotne nesīs. Esmu atvērta tam, kas nāk. To sauc par paradigmu maiņu, ko ļoti spēcīgi jūtam pēdējā gada laikā. Mainās paradumi, daži varbūt tiek uzspiesti ar varu, mainās arī domāšana, cilvēku attiecības. Nezinu, kur tas mani vedīs, bet vēlos būt dialogā ar šo plūsmu, iešu un skatīšos, ko varu darīt.

Pašai sava meditācija

– Jūs savus skolotājus arī atradāt turpat, kur Juris – klosterī Šveicē?

– Viena mana skolotāja ir no tā paša klostera, no tās pašas kontemplācijas skolas via integralis. Otru skolotāju atradu pati, arī Šveicē. Pamanīju kursus, kas mani ļoti interesē, pieteicos, sāku braukt pie viņas un kļuvu par skolnieci.

– Droši vien šajā laikā ieguvēji ir tie, kuri pie jums Elijas namā ir izgājuši mācības, ko var praktizēt pašizolācijā. Varat pastāstīt, kā apguvāt meditāciju?

– Pirmo reizi par meditāciju izdzirdēju ap 2000. gadu. Man īsti nebija skaidrs, vien aptuvena nojausma – tā ir kādu teikumu vai vārdu atkārtošana. Ar to es kādu laiku dzīvoju. Zināju, ka Juris pašmācības ceļā sācis meditēt, bet arī viņš vēl meklē ceļu, metodi. Lai gan būtu varējusi ar Juri par to runāt, nolēmu, ka iešu savu ceļu, mēģināšu pati noskaidrot, kas tas ir. Diezgan ilgu laiku viņam nestāstīju, ka mēģinu meditēt, pati lauzos šajā jomā, kā nu mācēdama. Pamazām, parādoties plašākām iespējām, kad 2005. un 2006. gadā Juris sāka mācības meditācijas skolotāju programmā Šveicē, arī es pēc vairākiem gadiem tomēr teicu – vispār es arī meditēju, pastāsti, kā tu to dari, un es pastāstīšu, kā es… (Smejas.)

– Vienu vakaru pie tējas krūzes notika šāda saruna?

– Apmēram tā bija. Sākām kopā meditēt, vairāk par to runāt, un radās doma, ka to vajadzētu mācīt arī citiem. Tā soli pa solim gājām uz priekšu. Bet man pats sākums bija ļoti individuāls.

– Tas ir ļoti iedvesmojoši, jo nozīmē, ka cilvēks drīkst iet savu sajušanas ceļu, pēc tam atrodot skolotāju, sarunbiedru…

– Domāju, tagad ir daudz vieglāk, jo ir pieejams pietiekami daudz literatūras, arī latviešu valodā, daudz video YouTube, var skatīties lekcijas, uzzināt ko vairāk. Pirms 20–25 gadiem tas vēl bija melnais caurums, trūka skaidrības, cilvēki parasti centās apkopot dažādos avotos atrastas drumslas. Noteikti meditēšanu varat sākt paši un tad atrast skolotāju. Var pašattīstības ceļu iet kāda vadībā – tādas iespējas ir.

– Skaisti aprakstāt savus kontaktus ar dabu – peldi ledainā ūdenī, pļavas ziedu lasīšanu, attiecības ar tumsu, meža zvēriem, visu, kas ap Elijas namu.

– Man ir ļoti spilgtas atmiņas – ar vecākiem katru gadu nedēļu braucām pa Latvijas upēm, guļu piepūšamajā laivā, skatos debesīs, rokas ūdenī, koki gar upes malām, un varu sajust caur pirkstiem plūstam ūdeni. Es tā ilgi, ilgi varēju… vienkārši būt. Tur sanāk kopā viss: ūdens, mežs, debesis, saule, vasara. Tas likās tik ļoti piepildoši, ka laiks vienkārši pazūd. Tad sekoja aktīvais pilsētas posms.

Kad pirms 15 gadiem iegādājāmies mājas Lūžņā, sāku vairāk tur dzīvot, es atgriezos pie tā, ka sajūtas mežā tik ļoti atšķiras no visa, kas sastopams pilsētā. Miers, kas izdzīvojams tikai laukos, mani atveda atpakaļ pie zemes sajūtām, pie tā, ko nozīmē dabas ritmi, gadalaiku maiņas. Tas viss ir manas tautas gara mantās aprakstīts. Pilnīgi noteikti tas mani ir vedis tuvāk dziļumam, kas atrodams tautas saknēs.

Uzdrīksties ieraudzīt

– Iecerot Elijas namu, Juris jums jautāja – vai tu uzņemsies atbildību par ēdināšanu? Rūpēs par viesiem un mājiniekiem ir daudz garīguma, katras sievietes ikdienā, kura gatavo, kuras rokas un domas saskaras ar ēdienu…

– Es izjūtu ļoti lielu atšķirību starp to, vai gatavoju Elijas namā vai daru to mājās. Elijas namā esmu pilnīgi klātesoša, tas notiek kā meditatīvs process, kur rokas pašas zina darāmo. Ja ir iespēja mājās gatavot ar pilnu pievēršanos tam, ko daru, tas ir tiešām bagātinošs un skaists brīdis. Bet, ja jāskatās, vai bērni nedara palaidnības, jākārto vēl kādas lietas, tas kļūst par obligātu pienākumu, kas var arī nesagādāt prieku.

– Grāmatā esat dalījusies ar veģetāru ēdienu un ārstniecisko tēju receptēm. Ir atsauksmes no cilvēkiem, kā viņi tās izmanto, vai patīk eksperimentēt ar jūsu ieteikumiem?

– Ir ļoti patīkami dzirdēt atsauksmes. Kāda sieviete teica, ka viņa nekad nav gatavojusi ēst, viņai tas nepatīk, bet pēc šīs grāmatas receptēm viņa gatavo un viņai pat sanāk. Tur ir viegli pagatavojami ēdieni. Galvenais, ko gribēju – lai nav sarežģīts, stundām ilgs process virtuvē pie plīts, lai ir viegli.

– Un nenobīties no garšvielām.

– Jā!

– Ziemassvētki ir garšvielu laiks.

– Noteikti, Ziemassvētki ir ne tikai kopā būšanas, cik nu tas šogad iespējams, dāvināšanas, došanas, bet arī smaržu laiks.

– Vienmēr svarīgs ir ceļš.

– Vēl diezgan daudz darbiņu stāv priekšā, semināri jānovada. Tad varēsim braukt uz Lūžņu un ieiet tajā klusuma, miera vietā, kas ir mūsējā, kuras mums tik ļoti pietrūkst, kad tur ilgāku laiku neesam bijuši. Plānojam vairāk laika atrast sev. To varu arī novēlēt citiem – nebaidīties ieskatīties sevī. Īstenībā laika mums ir diezgan daudz, jautājums – kā to pavadām, ar ko piepildām. Uzdrīkstēties ieskatīties, kas tiešām manī notiek, no kā man ir bail, par ko ir prieks, par ko es bēdājos, kas mani iedvesmo. Mierīgi iet uz priekšu līdz Ziemassvētkiem.