Viņu dzīvi mainīja liktenīgs acu skatiens. Mūziķu Ivetas un Roberta Pētersonu stāsts

Čalis, kas spēlē ģitāru kā dievs

Atceroties 12 gadus senos notikumus, abi mūziķi iegrimst vieglā melanholijā. Neilgi pēc pirmās satikšanās Roberts laida klajā savu albumu. Iveta esot to iegādājusies un klausījusies, klausījusies, klausījusies…

Pēc kāda laika grupa ElektroFolk, kurā tolaik muzicēja Iveta, palika bez ģitārista un vokālista. Izmisīgi domājot, kā šo vietu aizpildīt, viņa atcerējās par Robertu – čali, kurš ne vien labi dzied, bet arī ģitāru spēlē kā dievs. Tā sākās abu kopīgās gaitas mūzikā. Tiesa gan, pagāja laiks, līdz viņi no kopīgas kafijas tašu tukšošanas vēlos vakaros nonāca līdz statusam esam pāris. Pēc septiņiem gadiem Iveta un Roberts apprecējās un pagājušajā vasarā sagaidīja savu pirmdzimto – dēliņu Teo Gustavu.

Bildinājums kā komēdijā

Runājot par bildinājumu, Iveta, ilgi nedomājot, paziņo, ka tas esot bijis mazliet… smieklīgs. Roberts par šādu apzīmējumu, šķiet, mazliet samulst, bet jau pēc brīža atzīst, ka nedaudz komiski jau laikam sanācis gan. Vispirms nemaz tik viegli neesot bijis iegādāties saderināšanās gredzenu un pēc tam to droši noglabāt. Galu galā pāris ir kopā gan darbā, gan mājās, tāpēc došanās kaut kur vienam pašam varētu izskatīties nedaudz aizdomīgi. Kad Robertam tomēr veiksmīgi izdevies veikt visus sagatavošanās darbus, viņš, lieki nekavējoties, ķēries pie lietas un uzaicinājis Ivetu pastaigāties gar Daugavu. Tiesa, izredzētā neesot bijusi īpaši labā omā, un arī laiks bijis netīkami auksts. Turklāt topošā līgava nebija apģērbusies piemēroti laikapstākļiem, tāpēc jutusies vēl sliktāk. Roberts labprāt būtu aizdevis savu jaku, taču tās kabatā glabājusies kārbiņa ar saderināšanās gredzenu. Tomēr, par spīti aukstumam un neomai, Iveta sākusi runāt par nākotni un atklājusi savu sapni – ka būtu forši, ja viņi apprecētos… Un tieši tajā brīdī Roberts kā uz burvja mājienu izvilcis no kabatas gredzenu. Iveta ļoti apmulsusi, bet, protams, devusi tikpat apmulsušajam Robertam savu jāvārdu.

Trakais kāzu rīts

Pēc ilgām diskusijām par to, kā un kur būtu rīkojamas kāzas, pāris nolēmis par labu laulību ceremonijai turpat ģimenes īpašumā Daugavas krastos. Viss jau būtu bijis jauki, ja ne daba un tās untumi. Iveta atminas, ka kāzu rītā zeme ar debesīm jaukusies kopā. Topošajai sievai plāna kleitiņa, bet ārā 3. jūnijā tikai +13 grādu! Pieaicinātā grima meistare šokēta teikusi Ivetai: “Tu tikai neskaties pa logu!” Tomēr vēlāk kāzinieki pieredzēja, šķiet, gluži mistisku dabas brīnumu – pirms ceremonijas debesis pašķīrušās, un pāris pie altāra devies, siltas saulītes apmirdzēts.

Tālāk viss ritējis, kā jau kārtīgās latviešu kāzās pienākas – savējo lokā ar jautru ballīti viesu namā. Robertam ir atmiņā, kādas kāzas tikušas rīkotas, kad viņš vēl bijis bērns, – bezgala sirsnīgas, humora pilnas, starp savējiem, bez kāda lieka pompa un patosa. Tieši tādas viņš gribējis arī savējās, un vēlmēm bija lemts piepildīties.

Ar dzemdību somu uz koncertu

Neilgi pēc kāzām pārim pieteicies mazulis. Ivetai grūtniecības laiks esot bijis ļoti mierpilns, tikai pašā sākumā, kā jau visiem topošajiem vecākiem, arī nedaudz satraucošs. Roberts atzīst – dēliņš bijis plānots un gaidīts, tomēr  arī viņš bijis satraucies. Vajadzīgs taču nedaudz laika, lai aprastu ar to, ka turpmāk dzīve ritēs pavisam citādi. Ivetu nav mocījuši nedz nelabumi, nedz arī kādi citi grūtumi. Roberts par topošo māmiņu ļoti rūpējies, un sievai atlicis vien no sirds izbaudīt šo īpašo dzīves posmu.

 Viņi gan neaprobežojās tikai ar laiskošanos, bet izmantoja laiku lietderīgi – skaistajā gaidību periodā sarakstīja diezgan daudz dziesmu un koncertēja. Tiesa, uz dažiem Eridana koncertiem līdzi ņemta arī dzemdību soma mašīnas bagāžniekā. “6. jūnijā sniedzām koncertu, bet jau 27. jūnijā Jūrmalas slimnīcā dēliņš nāca pasaulē,” Iveta pastāsta.

Dziedošā ģimene ir un paliek dziedošā ģimene…

Zināms, ka pēc mazuļa piedzimšanas ģimenes dzīve mainās par visiem simt procentiem. Arī Iveta un Roberts pirmos mēnešus koncentrējušies tikai uz dēliņa vajadzībām, tomēr radošais gars šajā ģimenē neapsīkst nekādos apstākļos. Teo Gustavs ir bijis klāt visos vecāku koncertos. Šajā ziņā liels atbalsts ir gan Roberta, gan Ivetas mamma. Vecmāmiņas rūpējoties par mazuļa labsajūtu, kamēr vecāki ir uz skatuves. Tāpat kā tagad viņas dēliņš, Iveta ar mūziku bijusi saistīta jau no mazām dienām. Dziedošā Baumaņu ģimene muzicējusi, kopš vien dziedātāja sevi atceras. “Septiņu gadu vecumā kopā ar tēti un māsu muzicēju, spēlējot vijoli. Kad man bija desmit gadu, visi kopā spēlējām ballītēs,” viņa smejoties saka un uzreiz piebilst, ka tagad gan šāda spēlēšana diez vai vispār būtu iespējamama. Uz jautājumu, vai vecāki vēlētos, lai mazais Teo Gustavs ietu viņu pēdās, abi atbild, ka iebildumu nebūtu. Tomēr Iveta uzreiz atminas Raimondu Paulu, kurš reiz izteicies, ka saviem bērniem neliekot nodarboties ar mūziku, jo mūzika – tas tomēr esot grūti.

Mūzika stāv pāri sīkiem kašķiem un ikdienas rutīnai

Mākslinieku pāris nenoliedz, ka viņiem gadās gan radoši, gan ne tik radoši strīdiņi. Galu galā novilkt robežu starp darba un mājas dzīvi nemaz nav tik viegli, īpaši, ja itin viss tiek darīts kopā. Šīs mazās vētras gan ātri vien norimstot – pārsteidzoši, bet neviens pāra kašķis neesot vilcies ilgāk par minūtēm divdesmit. Tas iespējams, pateicoties spējai sarunāties un, protams, abu izcilajai humora izjūtai. Tomēr, kā Roberts smejoties saka, arī šie pavisam nenozīmīgie strīdiņi palīdz nonākt līdz dziļākai situācijas izpratnei un arī līdz lieliskiem skaņdarbiem.

Pašlaik abiem mūziķiem ar grupu Eridana ir visai aktīvs koncertu grafiks, top arī jaunas dziesmas. Iveta pačukst, ka viņi ar Robertu pieņēmuši izaicinājumu un iesaistīšoties kādā bērnu auditorijai veltītā muzikālā projektā. “Galu galā kad tad vēl radīt dziesmas bērniem, ja ne tad, kad pašiem mājās ir savs mazs klausītājs,” nosaka Iveta, raugoties uz Robertu mīlestības pilnām acīm.