Ieslodzīts četrās sienās. Kāpēc daudziem Covid-19 ierobežojumi sagādā tādas grūtības

“Lūdzu, palieciet mājās!” Šo frāzi no savas valdības dzirdējuši teju visu valstu iedzīvotāji. Bet kāpēc daudziem sekošana šiem labi domātajiem norādījumiem sagādā tik lielas grūtības?

Ik dienas var novērot dažādas protesta izpausmes. “Veselības ministrija man nav noteicēja! Es uzskatu sevi par brīvu cilvēku un zinu, kā man rīkoties,” paziņoja Saeimas deputāts Aldis Gobzems. “Neesmu masku ne reizi uzvilcis un netaisos to darīt arī turpmāk. Kas tā par kontroli? Drīz varbūt vajadzēs pa ielu staigāt skafandros? Uzskatu, ka tas ir uzbrukums cilvēka tiesībām uz brīvību,” nesen savu nostāju pauda basketbolists un treneris Kristaps Valters, ignorējot faktu, ka par šādu rīcību var saņemt līdz 50 eiro lielu naudas sodu.

Daudzi protestē mazliet maigāk, piemēram, uzliekot masku vien skata pēc. Tā tiek pabīdīta zem deguna vai pat zem zoda. Vēl daļai iedzīvotāju nākas uzstājīgi aizrādīt, ka bez maskas veikalā neapkalpos vai sabiedriskajā transportā nelaidīs. Turklāt gaisā virmo satraucošas aizdomas par vakcīnām, kā arī runas par to, ka Covid-19 nav reāls, bet gan sazvērestība, lai sagrābtu kontroli pār cilvēku dzīvi. Un maldās tie, kuri domā, ka šāda uzvedība raksturīga tikai mūsu valsts iedzīvotājiem. Tā pašlaik ir globāla parādība, tātad pilnīgi cilvēciska.

Paklausīgie un dumpinieki

Atkarībā no cilvēku uzvedības pandēmijas laikā sabiedrība sadalījusies divās nometnēs – tajos, kas rīkojas pareizi, un tajos, kas tā nedara. Šādu tendenci jau pierādījis izcilais amerikāņu matemātiķis, Nobela prēmijas ekonomikā laureāts Džons Nešs. Viena no viņa daudzajām praksē sekmīgi lietotajām teorijām vēsta, ka optimāls globāls risinājums nebūs pats vēlamākais visām sabiedrības grupām.

Otrā pasaules kara laikā angļu psihoanalītiķis Vilfrīds Bions strādāja par psihologu un viens no pirmajiem pētīja zemapziņas aizsardzības veidus, ko kāda grupa lietoja, lai pārvarētu trauksmi un konfliktus, kas to atrāva no apzinātajiem uzdevumiem. Viņš raksturoja trīs galvenos modeļus: atkarības grupa, kuru vieno bailes, bezpalīdzība un kura meklē harismātisku līderi, kas pieņems visus lēmumus un to aizsargās; cīnies vai bēdz grupa, kuru vieno uzbrukums un izvairīšanās un kurai ir tendence sašķelties draugu un ienaidnieku nometnē; pārošanās grupa, kuras locekļi par labāko stratēģiju neapzināti izvēlas pārošanos pa divi, taču tas izraisa grupas sašķelšanos un konfliktus.

Viens no mūsdienu vadošajiem grupu psihoanalītiķiem Ērls Hopers vērš uzmanību uz tā saucamajām traumētajām grupām, kuras, sastopoties ar kādu traumu, izjūt bezpalīdzību un bailes no iznīcības, tāpēc nespēj loģiski domāt un uzbrūk zināšanām un zinātkārei. Traumētās grupas var rīkoties nesaskaņoti, nekonsekventi, sadrumstaloti, kā arī to uzvedība var izpausties, apspiežot jebkādu diskusiju.

Ko tas nozīmē praktiski? Piemēram, valdībā kāda grupa var kļūt ultrabirokrātiska vai pakļauties binārai domāšanai, kas ir šķietami loģiska, bet liek atmest daudzus iespējamus variantus, palikt pie diviem un parasti identificēties ar vienu no tiem, līdz ar to savu skatījumu padarot virspusēju. Vēl viena pazīme ir apakšgrupu veidošanās, kas var būt kāda kulta vai vienas idejas grupas. Tām pieskaita arī sazvērestības teorētiķus, piemēram, tos, kuri atsakās veikt Covid-19 testus, jo ir pārliecināti, ka tā ir fašistu sazvērestība. Savukārt citi, juzdamies pārāk kontrolēti no augšas, nesadzirdēti un nobijušies, atbild ar ņirgāšanos, izsmieklu un vardarbību.

Pieaugošs stress un vientulības izjūta

Kā cilvēki individuāli tiek galā ar Covid-19 uzspiestajiem ierobežojumiem? Pētnieki spiesti atzīt, ka mūsdienu paaudzei nav tāda precedenta pieredzes, kad reāli ikvienu cilvēku būtu skārusi pandēmijas ietekme. Lielākajās valstīs notiek aptaujas un zinātniski pētījumi par šīs situācijas ietekmi uz psihi. Daļa apkopotās informācijas liecina, ka ne visiem ir negatīva pieredze. Daudzi izjutuši arī ieguvumus no tā, ka varējuši palikt mājās un strādāt attālināti, piemēram, novērtējot iespēju pavadīt vairāk laika ar bērniem vai gatavot citu veidu ēdienus. Atklāts arī, ka ļaudīm piemīt dažādas spējas piemēroties ikdienai un atrast jaunus veidus, kā strādāt.

Tomēr vairākums pētījumu liecina, ka sabiedrībā pastiprinās garīgās veselības problēmas. Piemēram, kāda aptauja Lielbritānijā atklāja, ka aprīlī ceturtā daļa aptaujāto atzina iepriekšējās divās nedēļās izjusto vientulību salīdzinājumā ar laiku pirms pandēmijas uzspiestās blokādes, kad to atzina viens no desmit cilvēkiem. ASV veiktā aptaujā 13,6 procenti dalībnieku neslēpa smaga psiholoģiskā stresa simptomus, kamēr 2018. gadā tādu bija tikai 3,9 procenti.

Monaša Universitātes zinātnieki aptaujāja 1200 austrāliešu, lai izprastu koronavīrusa krīzes atstātās sekas uz garīgo veselību, un secināja: lielākā daļa izjūt vieglu nemieru un depresiju, bet apmēram 30 procenti – vidēju līdz augstu. Normālos laikos vairākums cilvēku šajā ziņā iekļaujas normas robežās, tāpēc var teikt, ka sabiedrībā ir paaugstināts nemiera un depresijas līmenis. Turklāt zinātnieki raizējas, ka ar laiku var parādīties arī citas problēmas, piemēram, pēctraumatiskā stresa traucējumi. Pandēmija var kļūt par īpaši smagu pārbaudījumu tiem cilvēkiem, kuriem jau ir kādi garīgās veselības traucējumi, kā arī tiem, kas šādas grūtības – vientulību, izolētību, ģimenes stresu, darba zaudējumu vai finansiālas problēmas – piedzīvo pirmo reizi mūžā.

Arī ar neapbruņotu aci var pamanīt, ka vairākums iedzīvotāju ir nedroši par nākotni, nomāktāki un vairāk nomocījušies nekā parasti. Šajā sakarā novērots, ka pieaug arī alkohola patēriņš. Ne viens vien sevi pieķēris, ka vakaros mēdz iemalkot kaut ko grādīgu, lai tiktu galā ar drūmām domām. Kā atzīst pētnieki, alkohols īstermiņā var nodrošināt atelpu no stresa, tomēr visi zina, cik riskanta šāda pašārstēšanās var izvērsties. Tāpēc pētnieki iesaka citus paņēmienus, kā cīnīties ar Covid-19 smago ietekmi: ierobežot ziņu klausīšanos līdz četrām stundām dienā; uzturēt kontaktus ar ģimeni un draugiem – kaut arī attālināti; vērtēt situāciju no pozitīvā skatpunkta, lai atrastu arī ko labu; nelietot pārāk negatīvu valodu.

Speciālisti atzīst, ka visgrūtākais pārbaudījums sabiedrībai šajā laikā ir tiešu cilvēcisku kontaktu zaudēšana, kas daudziem pandēmijas situācijā liek sajusties kā ieslodzītiem un pielīdzināt sevi cietumniekiem.

Kā jūtas īstie cietumnieki?

Lielākajai daļai no mums nav pat nojausmas vai arī ir tikai kino radītais priekšstats par cietumā ieslodzīto cilvēku garīgo stāvokli. Psihiatri no sērošanas tradicionāli pieņemtajām pakāpēm atvasinājuši piecas ieslodzījuma sajūtas stadijas: noliegumu, dusmas, kaulēšanos (tā saucamā ja vien sajūta – “ja vien pret mani būtu izturējušies godīgi” u. tml.), depresiju un situācijas pieņemšanu. Šīs stadijas var nesekot cita pēc citas – cietumnieki atrodas procesā, tāpat kā jebkurš cits, reaģējot uz notikumiem savā dzīvē.

Nesen ievērību guvis kādā Mičiganas cietumā ieslodzītais 45 gadus vecais Džerijs Metkalfs, kurš internetā publicējis pārdomas par pandēmijas uzspiesto cietuma sajūtu. “Tiem lasītājiem, kuri jūtas ieslodzīti vai kļūst traki koronavīrusa radīto ierobežojumu dēļ, mans labākais padoms – no cilvēka, kurš pēdējos 25 gadus izcieš ilgtermiņa ieslodzījumu  – ir paņemt pauzi, dažas reizes dziļi ievilkt elpu, tad palūkoties apkārt uz visu to, par ko jums vajadzētu būt pateicīgiem,” Metkalfs aicināja.

“Ik rītu, kad pamostos savā 8x10 pēdas lielajā kamerā, es paskatos ārā pa mazo lodziņu un pateicos Visumam par šādu skatu. Tas nav nekas liels, pārsvarā dzeloņdrātis un ieslodzītie. Bet aiz visām šīm restēm un nožogojumiem pavīd daži akri tumša meža ar kūsājošu dzīvi. Esmu atklājis, ka šādos pārbaudījumu laikos vislielākā nozīme ir visvienkāršākajām lietām. Protams, jūs esat iesprostoti savā mājā vai dzīvoklī, bet ne viss ir zaudēts. Cerams, ar jums ir ģimene, draugi vai mīļotais cilvēks, varbūt uzticams mājas mīlulis. Jums ir arī pašiem sava tualete un virtuve. Man nav nekā no tā. Tualete jādala ar vēl 96 ieslodzītajiem. Manā kamerā ir šaurs, kunkuļains matracis un vidēji liels skolas rakstāmgalds. Paskatieties savā istabā! Ko redzat? Deru, ka visādas mājīgas lietas, kas izstaro drošību un komfortu. Es atdotu visu, lai mainītos vietām ar jums,” rakstīja vīrietis, kurš notiesāts par otrās pakāpes slepkavību, ko viņš “ik dienas un dziļi” nožēlo.

Taču interesanti – Metkalfs savā vēstījumā norāda arī uz to, ka cietumā baidās no Covid-19 ne mazāk kā ārā. “Būsim godīgi, es tagad dzīvoju nāves slazdā. Gandrīz šķiet, ka koronavīruss būtu speciāli radīts, lai nogalinātu tos, kas ir atšķirti no sabiedrības. Zinu, ka tas tā nav burtiski. Bet tas tiek pārnēsāts pa gaisu un visvairāk skar cilvēkus slēgtās, pārblīvētās telpās. Šeit mums nav vietas, kur paslēpties. Mums nav mājas, kur izolēties. Fiziski nav iespējams mūs atdalīt. Kā man tagad liekas, tas turpināsies, līdz mēs visi, kas esam ieslodzīti, nomirsim, vai vismaz, kamēr puse no mums pazudīs, atstājot otru pusi tad pa vienam cilvēkam kamerās, kur varēsim paslēpties. Es tiešām esmu pelnījis cietumu. Bet es neesmu pelnījis vientuļu nāvi tā visa dēļ. Un arī jūs ne.”

Tā, lūk. Pirms mētāties ar vieglprātīgiem izteicieniem par savu stāvokli, vienmēr der padomāt, vai kāds neatrodas vēl neapskaužamākā situācijā.

Jaunās māmiņas un pensionāri

Sajūta, kad esi kā ieslodzīts mājās, īstenībā nav Covid-19 jaunievedums, jo dažādu iemeslu dēļ cilvēki no tās cietuši ar daudz agrāk.

“Labi atceros, kā pirmajās nedēļās pēc dzemdībām daudz raudāju, jutos kā iesprostota četrās sienās, kur laiks ir apstājies un kur visas dienas paiet pilnīgi vienādi, rūpējoties par jaunpiedzimušā vajadzībām,” atceras kāda sieviete. Viņa ir jau divu bērnu māte, bet šo skumjo, vientulīgo izolētības sajūtu piedzīvoja pēc abām dzemdībām.

Speciālisti atklājuši, ka pēcdzemdību nomāktību izjūt līdz pat 85 procentiem jauno māmiņu. Un to nevajag jaukt ar īstu pēcdzemdību depresiju, kas skar 10–20 procentus dzemdējušo sieviešu. Kad piedzimst bērns un jaunā māte spiesta dzīvot daudz lēnākā tempā, vairākumam sieviešu tas ir diezgan smags trieciens. Bieži vien jaunā māmiņa dienu no dienas paliek viena pati, kamēr tētis dodas darba gaitās.

Tādā divvientulībā ar mazuli sociālie tīkli var šķist vienīgā saikne ar ārpasauli, taču šajā ziņā der uzmanīties. Kāda ir pašsajūta pēc tam, kad brīdis veltīts internetam? Vai sajūta ir pacilājoša, iepriecinoša, vai arī gluži otrādi? Lai cik tas šķistu neticami, taču īstenībā mūsu tehnoloģiju gadsimts ir pirmais, kad jaunā māte ar bērnu atrodas tik izolēti no pārējiem cilvēkiem, jo agrāk šajā periodā sievietei bija ļoti liels kaimiņu un pārējo vietējās kopienas locekļu atbalsts, kas šajā atsvešināšanās laikmetā parasti izpaliek.

Līdzīgu triecienu saņem arī liela daļa pensionāru, kas, atstājuši darbu, pēkšņi sajūtas kā izmesti no sabiedrības. Sevišķi tas jūtams, ja viņi nav iekļāvušies kādā citā sociālajā grupā, piemēram, korī vai baznīcas draudzē. Lielākā sociālās izolētības riska grupa ir seniori pēc 75 gadu vecuma.

Ieslodzījuma sajūta paša mājās var skart jebkura sociālā slāņa vai profesijas cilvēkus. Galvenais – uzmanīties, vai tā nav depresijas pazīme. Depresija ir faktoru kopums, kad cilvēku pārņem skumjas, nomāktība, drūmums, raudulība ilgāk par divām trim nedēļām. Bieži vien tā izpaužas kā nespēja saņemties jēgpilnām nodarbēm vai pat ikdienišķiem pienākumiem, piemēram, trauku nomazgāšanai. Nereti pat nav vēlmes piecelties no gultas – tā vietā gribas uzraut segu pāri galvai, paslēpties no ārpasaules, lai visi liek mierā. Iespējams arī pretējs variants, kad cilvēks jūt aizkaitinājumu, dusmas, niknuma lēkmes pret apkārtējiem.

Pazudis savā brīvībā

Pandēmija, mazulis vai citi faktori ir tikai ārējie apstākļi, taču patiesais cēlonis, kāpēc nereti jūtamies kā cietumnieki, kaut arī neesam aiz restēm, meklējams dziļāk. Īstenībā pašierobežojošs domāšanas veids, kas ietekmē izpratni, pieredzi un personīgo izaugsmi, izraisa metaforiskās cietuma restes, kas liek justies iesprostotam četrās sienās. Šīs cietuma restes var atturēt no pilna sava potenciāla sasniegšanas. Garīgās un emocionālās blokādes liek justies kā ieslēgtiem, kavē pašpilnveidi, nomāc spējas mērķēt uz ko augstāku. Mūsu brīvība patiesi nav ilūzija, tāpēc nevajag pret to tā izturēties.

Kādi ir izplatītākie iluzorā ieslodzījuma cēloņi?

Nepietiekama pašmotivācija. Šis trūkums var padarīt cilvēku tikpat labi arī par sociālo cietumnieku, piemēram, kad viņš darbā regulāri tiek komandēts un izrīkots, bet neiebilst, jo nemeklē pašnoteikšanos vai brīvību. Taču to varētu iegūt, ja vien būtu mazliet vairāk pašmotivācijas. Tāpēc ieteicams nevilkt krustu pāri nevienam no saviem sapņiem vai idejām. Pašam par pārsteigumu var pienākt brīdis, kad metaforiskā cietuma durvis atvērsies (īstenībā tās nemaz nav aizslēgtas, tikai jāpieiet un jāatver).

Neatklāts savu spēju potenciāls. Daļēji metaforiskā cietuma sajūtu izraisa arī slēptie talanti un aizraušanās, kas nav vēl apjaustas. Cilvēks nekad nesasniegs savu pilnību, ja neatklās savas spējas. Tāpēc svarīgi iedziļināties sevī un fokusēties uz saviem talantiem – tas ne tikai atbrīvos no ieslodzījuma sajūtas, bet arī mainīs dzīvi uz labo pusi. Pretējā gadījumā kādu rītu var pamosties un secināt, ka daudzi gadi pagājuši, bezmērķīgi klīstot uz riņķi – bez nojausmas par savu misiju, izšķērdējot paša spējas un sagraujot savas dzīves jēgu. Parasti, tiklīdz cilvēks atklāj savu talantu un atrod mērķi, ieslodzījuma sajūta viņu pamet. Pēkšņi rodas sajūta, ka paveras bezgalīgu iespēju lauks un ka viņa potenciāls ir realizējams.

Iedalīts kādā kategorijā, nevis brīvs no aizspriedumiem. Lai arī rutīnai nav ne vainas, tomēr uz to nevajadzētu paļauties pilnībā. Uzskats, ka visa tava dzīve ir rutīna un bez tās nekā cita nav – nekā lielāka un nekā labāka –, ir tuvredzīgs domāšanas veids. Tādā veidā uz sevi skatoties, cilvēkam ir tendence uztvert sevi kādā noteiktā aspektā. Viņš var pieķerties šai uztverei un ļaut, lai tā nosaka visu viņa personību. Piemēram, kāda uzskata sevi par organizētu, uz karjeru orientētu sievieti. Bet kāpēc viņa nevarētu paralēli būt arī radoša sieviete? Vai ģimenes sieviete? Nevajadzētu šādā gadījumā apskaust tos, kuriem ir daudz dots un kuri arī spēj vairāk paveikt. Tā vietā derētu kļūt mazliet atvērtākiem un brīvākiem no aizspriedumiem, izmetot “es nevaru” no sava vārdu krājuma.

Kas jāmaina?

* Pasīva skatītāja pozīcija. Skatītāja efekts ir labi zināma parādība, kas liek cilvēkiem pārnest atbildību uz citiem tā vietā, lai paši to uzņemtos. Ja kāds uz ielas nokritīs, skatītājs nesteigsies palīdzēt, bet gaidīs, kad to izdarīs kāds cits. Viņš ir klāt, bet nepiedalās. Šāda attieksme daudziem ir pret savu paša dzīvi, liedzot iespēju aktīvi iesaistīties pat tajā, kas varētu viņus padarīt laimīgus. Savukārt, sastopot problēmu, viņi ir pārliecināti, ka tā atrisināsies pati no sevis, tāpēc spriež, ka “jāpalaiž tā vaļā”. Taču ir tik iedvesmojoši apzināties, ka spējam radīt paši savu dzīves stāstu un mainīt vidi, ja tā padara mūs nelaimīgus, nevis pasīvi noskatīties uz savu nepiepildīto es, kas iet pa dzīvi autopilotā.

* Vilcināšanās paklausīt instinktiem. Iespējams, instinkti cilvēkam liek manīt, ka viņš paredzēts kam lielākam un labākam. Taču, kad iespēja parādās, viņš vilcinās, jo tā ir ārpus viņa komforta zonas. Visapbrīnojamākās lietas parasti notiek tieši ārpus komforta zonas, tāpēc vislabākais plāns ir izvairīties no liekas vilcināšanās un tvert iespēju. Tā vietā, lai šaubītos un vilcinātos, baidoties, ka var notikt kaut kas slikts, labāk pārslēgt savu domāšanu uz iespējamu pozitīvu iznākumu. Un šis pozitīvais iznākums nav sasniedzams, kamēr nesāk darīt.

* Bailes no pārmaiņām un lēmumu pieņemšanas. Vienīgais, kas vajadzīgs, lai pieņemtu lēmumu, ir izvēlēties pārāko. Zinot, cik daudziem no mums ir izvēles iespējas, jābrīnās, kāpēc neizdarām pareizo, lai tai sekotu. Lēmumiem par darba, dzīvesvietas vai dzīvesveida maiņu vajadzētu būt viegliem, sevišķi, ja zinām savas vēlmes. Taču, kad lēmumā iesaistās bailes, tas var likt justies kā slazdā, jo lēmuma pieņemšana, lai kaut ko mainītu, kļūst nomācoša.

Piemēram, daudziem ieslodzījuma sajūta rodas no tā, ka viņi nav paši sev priekšnieki. Strādāt no pulksten 9 līdz 17 un atpūsties tikai divas nedēļas gadā – tas ir sava veida cietums, vai ne? Taču, ja būt pašam noteicējam par savu darba laiku ir tas, ko vēlas, nevajag baidīties sekot savam sapnim. Ar pareizo domāšanas veidu tas noteikti ir sasniedzams.

* Autopilota režīms. Pārāk bieži dzīvojam autopilotā, nevis tveram katru dienu. Tā īsti nav mūsu vaina, jo ir viegli iestigt rutīnā. Brokastis un rīta kafija, darbs, mājas, veikals vai fitnesa zāle, stresa apēšana, skatoties iemīļoto seriālu, un gulētiešana. Pēkšņi ir jau pienācis decembris. Un cilvēks nevar atrast nekā svarīga, ko būtu sasniedzis šajā gadā.

Dzīve autopilotā paiet ļoti ātri, jo virzāmies uz priekšu, neļaujot nekam atstāt pēdas, un tā ir problēma. Izgaišana bez pēdām ir bīstams stāvoklis pasaulīgajā eksistencē, pat to neapzinoties. Te tu esi, dzīvojot savu komfortablo dzīvi, dodoties uz savu vienīgo darbavietu – dienu pēc dienas. Savu rutīnu pārzini tik labi, ka vari visu paveikt, iespējams, pat bez domāšanas. Risinājums? Tvert katru mīļu dienu un padarīt to vērtīgu. Var realizēt blakus projektus un izmēģināt ko jaunu, var izveidot mazo vēlmju sarakstu un piepildīt pa vienai katru dienu.

* Atlikšana uz rītdienu. Problēma, sakot, ka izdarīšu to rīt, ir tā, ka rītdiena nekad nepienāk. Psihologi atklājuši, ka mums būtu jādzīvo ar steidzamības sajūtu. Pat ja nav nekādas steigas – kāpēc atlikt? Kāpēc aizturēt savu dzīvi, ja var rīkoties tūlīt? Kāpēc paildzināt savas dzīves viduvējību, ja var paātrināt dzīves pilnību, vienkārši darbojoties ar steidzamības sajūtu? Ja cilvēks vēlas dzirkstošu dzīvi, nevis apnicīgu, viņam nepieciešams kaut ko darīt un likt tai dzirkstīt. Attiecībā uz lielām lietām, ko spējam sasniegt, nav nekādu ierobežojumu. Mānīgā iedoma par ierobežojumiem var likt justies iesprostotam. Motivācija izlauzties no metaforiskā cietuma ir pašā cilvēkā. Vajag tikai atcerēties, ka katram ir dota viena pati dzīve.