Raimonds Pauls pirms 85. dzimšanas dienas: "Vai tad jūs nepazīstat latviešu tautu?"

Kādas ir jūsu pārdomas šajā laikā?

Runāšana par slimībām man ir līdz brošai, katru dienu tik skaita, cik līķu. Ir lietas, kurās pat negribas iedziļināties. Mūsu iekšējās problēmas, ekonomika, kas mums ir, un kā mums nav, ko darām pareizi vai nepareizi, attiecības ar citām valstīm...

Tas, kā būs ar koncertiem, nav atkarīgs no mums – nu, ceram. Un par to datumu janvārī es vispār negribu runāt. Netaisos, kā daudzi domā, uz nez kādām svinībām, lielu pasākumu nebūs. Janvārī Nacionālajā teātrī paredzēts kopīgs koncerts ar Elīnu Garanču, par to domājām jau sen (Covid-19 radīto ierobežojumu dēļ koncerts pārcelts uz jūliju). Tas būs kamerkoncerts, šoreiz viņa no saviem opermūzikas dziedājumiem mazliet paies nost – pie manām sarakstītām dziesmiņām, kuras pati izvēlējās. Atlasījām tās, kas ir piemērotas Elīnas balsij.

Katru gadu notikuši arī tradicionālie Ziemassvētku noskaņu koncerti ar Daumantu Kalniņu mūzikas namā Daile, cilvēkiem šis sentiments patīk. Viss atkarīgs no noskaņojuma; ja tā nebūs, nekas nesanāks. Dievs dod, lai izdotos. Tikko Rēzeknē spēlēju kopā ar vienu Latvijas mūzikas zvaigzni, kura ieguvusi atzinību aiz robežām, – Ivetu Apkalnu. Bija koncerts Gorā, jāsaka, ļoti veiksmīgs, ar simfonisko orķestri. Tagad jāgatavojas uzvedumam ar Keišu (Andris Keišs, Ojārs Vācietis, Raimonds Pauls. Koncertprogramma Suni ārā nedzenama nakts mūzikas namā Daile; arī šie koncerti Covid-19 ierobežojumu dēļ tagad ir pārcelti. – Red.).

Vai mēdzat piedomāt par skaitli pasē?

Absolūti nē! Ja domātu, droši vien nevarētu neko. Nekāds tīkamais skaitlis nav, bet jādzīvo ir. Spēlēs, kamēr var. Vienmēr paskatos grāmatiņā, kad esmu aizņemts. Jau nopriecājos, ka veselu nedēļu nekā nav, te pēkšņi pamanu – kaut kas ar zīmuli ierakstīts, tomēr atkal kaut kur jābūt... (Smejas.) Labprāt kaut kur aizbraucu, īpaši uz Latvijas laukiem, lai gan braukt pa nakti kļūst arvien grūtāk.

Jums ir ieteikums, kā cilvēkiem garīgi turēties, nesašļukt?

Man nav ko ieteikt. Piesardzība, protams, jāievēro, slimība diemžēl ir pārāk attīstījusies. Domājām, ka viegli tiksim cauri, bet nesanāk. Cilvēki lauku rajonos reaģē pavisam citādāk. Tur ir normāls noskaņojums, pats redzēju, kas darījās Rēzeknē. Nu, latgaļi paliek latgaļi, viņi prot uzlabot garastāvokli un pareizi dara, nav ko! Viņiem ir gan savi uzskati par visu, gan savs dzēriens.

Esat domājis, kas jums devis jaudu tik ilgi strādāt?

Visi prašņā un brīnās, ka es te vēl kustos. Nezinu, cits ir vecs jau pie piecdesmit. Es to nejūtu. Pamatā jau tas atkarīgs no veselības, labsajūtas. Jānospļaujas, bet pagaidām esmu noturējies, enerģija ir. Varbūt paldies jāsaka arī tam tur, augšā, kas te visu regulē. Tā ir laimes spēle. Ja kaut kas sāp, tu esi paralizēts. Skatos, ar kādām nelaimēm cilvēki šodien saduras; nedod dievs! Viens otru šauj, griež nost galvas, vells viņu zina, kas darās.

Jums pašam lauku māju vai radu, pie kuriem aizbraukt, šķiet, nekad nav bijis?

Nē. Tāli radi kaut kur ir, bet mums nav sevišķu attiecību. Es... turos tālāk. Varbūt pie vainas mans raksturs – tas laikam no mammas, tādas bučošanās vienam gar otru mums nav bijis. Nē, nē, mums bija ziemeļniecisks miers. Ne tā kā citām tautām, itāļiem vai spāņiem – trīsreiz bučojas, mīļvārdiņi...

Bet mīlestību taču jutāt – gan no tēta, gan mammas?

Vairāk nekā skaidrs! Par to nav ko... Tikai – kā nu kurš to izrāda. Mana bērnība bija ļoti pieticīga, nekā daudz mums nebija. Tēvs man ir ļoti daudz palīdzējis, bet mamma, kad tuvojos, vienmēr smaidīja: “Nu, cik tev vajag?” Kad biju students, gāju pie viņas, lai iedod kādu kapeiku.

Un viņa deva...

Cik nu varēja. Man dzīve bija jāsāk no nulles.

Kad sagājāt ar Lanu...

... nekā mums nebija! Viņa bija plika, un es tāds pats. Taču iztikām bez kredītiem.

Viņa noprecēja pliku muzikantu.

Nu, tur tā lieta! Taču tos laikus ne sevišķi gribas atcerēties. Katram dzīvē ir veiksmīgi un arī galīgi neveiksmīgi periodi, bet mēs kaut kā izkūlāmies. Valsts mani ir vairākkārt apzagusi, bet es visu esmu nopelnījis pats ar savām rokām. Esmu apmierināts, ka ne no viena neesmu atkarīgs. Diedelēt no sponsoriem – nedod dievs! Lai gan esmu gājis un prasījis atbalstu citiem māksliniekiem, jo honorāri jāmaksā. Ar nodokļiem arī iet visādi.

Varat saukt tās par haltūrām, bet agrāk dzīvojām tikai tā – lai nopelnītu kādu rubli, spēlējām kāzās, bērēs, klubiņos... Jā, samaksāja skaidrā, un es to neuzskatu par noziegumu. Ko lai dara, tāds ir mūsu darbs. Toreiz arī neviens nedomāja, ka tādā veidā tiek apzagta valsts. Nevajag tagad runāt muļķības, ka varēs izskaust dzeramnaudas oficiantiem un frizieriem, tā ir tukša muldēšana, dzeramnaudas būs vienmēr.

Vai arī ģimeniskās tikšanās un kopīga makšķerēšana notika radošu cilvēku lokā?

Diemžēl visi mani draugi ir miruši, bet lielākā daļa no tiem, ar kuriem kopā braukājām pa Latviju un ņēmāmies ar foreļu makšķerēšanu, bija no pilnīgi citas vides. Pasēdējām arī ar radošajiem. Bija, piemēram, Gunārs Kirke – ļoti labs plakātists, arī tēlnieki, teātru režisori. Salasījās kompānija, un, neraugoties uz padomju laikiem, vienmēr gāja ļoti jautri. Par to, kāds tas režīms bija, tagad nerunāsim, bet visi darījām savu darbu.

Ļoti labi zinājām, ko varam runāt, ko ne. Ne jau aiz labas dzīves mākslinieki veidoja ļeņinus, staļinus un tamlīdzīgus darbus, tāpēc nevajag pārmest – neko viņi nav nodevuši. Daudzus no tiem darbiem vēlāk izmeta, varbūt tā arī vajadzēja, bet viņi tajā laikā darīja arī ļoti daudz laba. Lai uztaisa tagad tādas filmas! Kaut kā nesanāk...

Daudzas jūsu dziesmas atbalsojās sirdīs arī patriotiskuma dēļ – Kurzeme, Latviešu jūrniekiem, Manai dzimtenei. Tādas melodijas nebūtu radušās, ja jūs nejustu saikni ar tautu.

Par to sevišķi nedomāju. Satiku Alfredu Krūkli, viņš rakstīja ļoti patriotisku dzeju – Teic, kur zeme tā, Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu, bet tagad ar to spekulēt... nē, nē. Negribu neko analizēt, tagad ir modē atskatīties uz to, ko tu darīji padomju laikā. Esmu jau tam gājis cauri un, kad tagad baigi gudri runā, paeju malā. Kaut ko izdarījām labi, kaut kas neiznāca, bet uz urrāpatriotiskām jūtām nekad neesmu spekulējis. Te es dzīvoju, te ir mana dzimtene, taču esmu atļāvies pateikt, ka mana dzimtā valoda nav dziedāšanai piemērota. Diemžēl. Bet jārada ir, kaut arī valoda ir šņāceņu pilna, bez itāliskā melodiskuma.

Patriotismu esat pratis pasniegt arī ar vieglumu – piemēram, ar dziesmām izrādē Džons Neilands.

Ar teātra uzvedumiem, tā sauktajiem kases gabaliem, man ir veicies. Daudzi tika ilgi spēlēti, pa 200, 300 izrādēm, tagad tādus rekordus nesasniegt. Pret to žanru izturējās dažādi, daudzi kritiķi uzskatīja, ka tā ir lēta izpatikšana publikai. Labi, tā vienmēr ir bijis un būs. Kur slēpjas Skroderdienu Silmačos fenomens? Taču sākumā kritiķi to nepieņēma – vai dieniņ, ko teica, kā izturējās! Tā ir tautas dziesmu izrāde, nesaku, ka tajā ir milzīgas muzikālas vērtības, galīgi ne – vieglas ziņģītes ar uztveramiem tekstiem, kas aizķeras atmiņā. Kam mēs galu galā strādājam? Sauksim to par tautu. Cilvēks grib redzēt ne tikai Šekspīru un Ibsenu, bet arī lustīgu komēdiju.

Kādas vērtības saskatāt Ojārā Vācietī?

Viens no izcilākajiem latviešu dzejniekiem, tas ir skaidrs. Nenoliedzami – augstas klases profesionālis, nekad nav banāls, primitīvs. Taču laikā, kad sāku rakstīt dziesmas, Vācietis nebija mans favorīts, man arī nebija ar viņu nekāda liela kontakta. Palasīju un nospriedu – laikam nav... Varbūt viņa dzeja šķita pārāk nopietna manam žanram. No tiem laikiem, manuprāt, ir tikai viena dziesma – Upei pāri. Daudz nopietnāk Vācietim pievērsos, kad man uzdāvināja viņa dzejas krājumu. Uzreiz atlasīju dzejoļus Elīnai Garančai, pēc tam arī Andrim Keišam.

Nesen izveidojām programmu ar pilnīgi pretēja satura dzeju, kas arī ir forša. Valda Artava politiskās kuplejas, ļoti asprātīgas. Dzeja standarta ritmā, bet pateikts – vai dieviņ! Cilvēki smejas, var arī apvainoties, apspēlējis prīmā! Kopā ar Edgaru Liepiņu, izmantojot Artava dzeju, taisījām Trīs runčus.

Arī jūs parasti sakāt, ko domājat. Jums ir nācies ciest par savu mēli?

Par to labāk nerunāsim.

Varbūt jums tomēr klāt neķērās?

Kā nu neķērās, darīts ir viss! Vietējie... Vai tad jūs nepazīstat latviešu tautu? Sāpīgākais moments – skaudība.

Esat to jutis?

Tā parādās visur. Momentāni! Taču tāda ir dzīve. Ja reiz ej uz skatuves, tad zini – būs gan piekritēji, gan...

Dabūsi visas emocijas pēc pilnas programmas?

Dabūsi! Šodienas tehnika ļauj sarakstīt visādas cūcības. Agrāk līdz avīzei tādi netika, bet tagad to var brīvi. Visi ir speciālisti, arī dziedāšanā – palasiet, ko raksta!

Jūs to visu lasāt?

Nē! Man nekādas tehnikas nav.

Kāds no draugiem pastāsta?

Kaut ko, smiedamies... Šis tas ir tīri asprātīgi, arī par manu uzstāšanos. Parasti man māsa ziņo – paldies dievam, pēdējā laikā bijušas tikai vislabākās atsauksmes. Par uzstāšanos ar Apkalnu Rēzeknē, par manu solo koncertu nekā kritiska nav bijis. Man nevajag, lai mani mīl, bet lai analizē.

Kad auga meita un mazmeita, skatījāties, vai talants būs arī viņām?

Tieši otrādi, es nekādā veidā viņas nevirzīju uz mūziku, jo ļoti labi zinu, ko nozīmē būt māksliniekam, skatuves cilvēkam. Kā mazi bērni viņas drusciņ parādījās Dzeguzītē, bet tas ātri pārgāja.

Skatuves cilvēkam vajag īpašu raksturu, mugurkaulu? Vai labvēlīgu likteni?

Ir ne tikai patīkami brīži, bet arī traģiski. Tie parasti pienāk, kad pēc popularitātes sākas noziedēšana. Īpaši tiem, kas saistīti ar publiku. Dažs saka: “Man nospļauties!” Bet, ja tev visu laiku ir bļāvuši urrā, bet pēkšņi tā vairs nav, ir ļoti sāpīgi. Tāpēc nespiedu ne meitu, ne mazmeitu. Viņas aizgāja pa citu līniju, un labi, ka tā – lai darbojas.

Visi cenšas panākt, lai bērni mācās ārzemju skolās. Manējās ir beigušas nezin kādas amerikāņu universitātes, redzu, cik viņām grūti izsisties dzīvē. Paldies dievam, dzīvas un veselas, kaut ko dara, bet viegli nav. Dabīgi, cik varu, tik palīdzu, abi ar sievu mēģinām viņas atbalstīt. Priecājos, ka viņas kaut cik nostabilizējas, skatīsimies, kā ies tālāk. Ar tām ārzemju skolām ir vēl kas – skaidrs, ka viņi tur sapazīstas, bieži vien apprecas un paliek tur pavisam. Loģiski, bet... (Nopūšas.)

Ļoti labi saprotu, ko nozīmē tas, ka robežas ir vaļā. Tomēr prom brauc pārāk daudzi, nu jau ir drusciņ par traku. Mūsu jau tā ir maz; ja paliekam kāds miljons – kas tas ir... Nekas.

Sazvanāties ar meitu, mazmeitām?

Pamatā jau sieva. Tā viņai svēta lieta, viņas tur ņemas un darās – kā jau sievietes. Jau minēju, ka nepavisam neesmu uz jūtām, maigumu. Arī savā ģimenē turamies pa gabalu. Drīzāk varu atļauties pateikt kaut ko tādu, kas viņām varbūt ne sevišķi patīk, taču viņas labi zina, ka nekad to nedomāju ļauni. Man ir tāds stils – vienmēr drusciņ ar ironiju, un cilvēki nekad nesaprot, cik nopietni tas ir domāts.

Pajokot man patīk vienmēr, šad tad atļaujos arī uz skatuves, reizēm varbūt iznāk kāds lētāks joks, taču esmu dzīvs cilvēks, gribas, lai koncertā būtu tāda viegla gaisotne. Nevajag ierauties sevī arī tad, ja skan nopietnā mūzika.

Mazmeita vēl nav iepazīstinājusi ar savu otru pusi?

Iepazīstināja, arī uz to skatos ar tādu vieglu smaidiņu. Diezgan interesanti, gribu redzēt, kā tas turpināsies. Laiks diktēs savu. Mūsdienās dibināt ģimeni nav vienkārši, jābūt ļoti uzmanīgam, ir visādi zemūdens akmeņi un aisbergi, augšdaļu redzi, bet lielo apakšu ne.

Un ko tādam lielam bērnam ieteiksi...

Dabīgi, ka neko! Kā ir, tā ir. Vai tādās lietās vispār kāds sevišķi ir klausījis? Vai es savu māti klausīju?

Jums ir darbs un mājas. Kā ar saviesīgo dzīvi?

No tās esmu diezgan tālu, un būtībā jau nekas nenotiek. Agrāk satikāmies vairāk, bija dažādi pasākumi teātros, pirmizrādes, vienmēr kompānijas. Atceros slavenās pirmizrādes Nacionālajā un Dailē. Var teikt, ka pēc izrādes uz skatuves faktiski sākās otra izrāde – bufetē. Tāda brīvāka – protams, ar iedzeršanu, dziedāšanu, vai dieniņ, kas tur darījās! Bet bija interesanti un jautri. Tas viss kaut kā ir pazudis.

Jums kā cilvēkam, kurš pats nedzer, nekrita uz nerviem tas, ka tādās ballītēs cilvēki apkārt ir citā dimensijā?

Ir, jā, bet es pie tā pieradu un pierādīju, ka var iztikt arī bez alkohola. Tiešām esmu pateicīgs Dievam, ka no tās dzeršanas kaut kādā veidā tiku vaļā. Tā mani ātri būtu nobeigusi.

Jūs ar Gunāru Jēkabsonu Radio 95. dzimšanas dienā uzdāvinājāt asprātīgu muzikālu joku stāstu. Abi esat par Radio 10 gadus jaunāki.

Apmēram tā... Esam palikuši vēl divi, kas te ienāca piecdesmitajos gados un nostrādājuši visu mūžu, Gunārs arī ir no vecajiem dinozauriem, īsts radio cilvēks. Vispirms bija sporta komentētājs, vēlāk vadīja arī citus raidījumus. Kad mēs aiziesim, tā paaudze būs beigusies. Jaunie veido kādus jaunus radio, un komercradio tagad ir uz katra stūra – nekā jauna, tieši otrādi. Tas ir pavisam kaut kas cits nekā Latvijas Radio. Par Latvijas Radio nozīmi latviešu kultūrā varētu daudz rakstīt un spriest – kas te kādreiz darījās, kādi muzikālie kolektīvi strādāja, kā tikām ar to visu galā... Bet tas ir aizgājis, un cauri.

Jūs kopš piecdesmitajiem gadiem katru dienu nākat uz Radio?

Gandrīz. Pamatā jau visa muzikālā dzīve bija saistīta ar Latvijas Radio. Pateicoties tam, es daudz ko sasniedzu – ar ierakstiem, raidījumiem. Tas bija ļoti populāri, jo bija tikai viens radio un viena televīzija. Katrā lauku mājā klausījās translāciju, kulminācija bija Mikrofona koncerti.

Jums bija jauna sadarbība ar Jāni Peteru – Buks dzied par dzejniekiem.

Jā, un Peters bija kategoriski pret, ka tiek minēts arī viņa vārds!

Jūs tomēr to pasakāt.

Es darīju to tīšām – eksperimentēju ar jaunu izpildītāju. Viņš ir Līvu stila turpinātājs, balss spiediens citādāks. Tas daudz palīdz, ka visu laiku cenšos meklēt kaut ko atšķirīgu. Esmu mētājies no viena pie otra, man arī to pārmet... Bija bērnu ansamblis, zēnu koris, dažādi solisti, sākot ar Grīnbergu un Vilcāni un beidzot ar jaunajiem, kuri visu laiku mainījās. Tas bija mans darbs – viņus sameklēt un izveidot viņu repertuāru. Gandrīz lielākā daļa tā arī turpina – kā Viktors Lapčenoks, kurš manu repertuāru dzied jau gadus piecdesmit.

Ļoti skaists koncertieraksts ir Vientulības ar Agnesi Rakovsku.

Bet kāpēc neviens cits ar to Agnesi nesadarbojas? Kāpēc es viens?...

Mūsu sadarbība bija negaidīta, neviens nezināja, ka būs šāda kombinācija. Atceros, kā maniem mūziķiem, kad viņi ieraudzīja Agnesi, izmainījās sejas vaibsti. Agnesei bija dullais periods, tās bija šausmas, ko viņa bija sakabinājusi sev virsū, kā sakrāsojusies! Bet tas bija... he, interesanti!

Varbūt jums papildu enerģiju dod sadarbošanās un saskaņa ar jaunajiem, dažubrīd arī trakajiem cilvēkiem?

Loģiski, viņš ienes kaut ko jaunu! Kādu laiku es ar viņiem aizraujos, bet tas neiet ilgi. Man patīk tas periods, kad esam uz skatuves, tas ir interesanti. Izveidoju programmu un pēc tam jau gudroju, varbūt pasākt kaut ko ar kādu citu. Es pēc rakstīšanas stila arī vairs neatbilstu... Tagad dziesmu komponēšana ir pavisam citādāka. Negribu teikt, ka labāka vai sliktāka, bet kaut kas citādāks tur ir. Vai tas būs uz ilgu laiku, nezinu.

Toreiz skatījos uz Agneses izdarībām... Tā kā pats esmu mūziķis, man ir viegli orientēties, arī kā pianistam kontakts bija ļoti labs. Viņa gan drusciņ diktēja savus noteikumus.

Ja redzat tam pamatu, jūs to pieļaujat?

Agnese gribēja dziedāt tikai pašas rakstīto mūziku, jo tā esot pareizā. Neko daudz viņu nevajadzēja pārliecināt, pēc koncerta tikai pajautāju: “Nejūti, kuru dziesmu cilvēki uzņem vislabāk? Vai tik tā nav no Edgara Liepiņa repertuāra Lācītis?” Tā nu iznāca, ka viņai visos koncertos nācās dziedāt to, nevis roka balādes. Teicu, lai nomierinās – ka ar to ir jārēķinās.

Keišam būs pašpuikas stils?

Keišs grib parādīt Vācieti no otras puses, no tās, kuru uzskatām par slikto. Labi zinām, kāds bija viņa dzīvesveids. Diemžēl, diemžēl. Peters ir stāstījis, viņš Ojāram daudz palīdzēja.

Viņš bija arī vedējtēvs Ojāra dēla Žaņa kāzās.

Jā, tā bija. Visu cienību, bet, kā jau lielam māksliniekam, Vācietim diemžēl bija arī otra puse, kas daudz traucēja.

Tāpēc viņš arī aizgāja uzreiz pēc savas 50. dzimšanas dienas...

Tāpat kā izcilais gleznotājs Pauļuks, arī vairāki aktieri tā ir aizgājuši, izcili zēni. Keišs ir lielisks aktieris, talantīgs, protams, darbam pieiet ļoti nopietni. Jūtu, ka būs citādāk, nekā ierasts. Mans uzdevums bija uzrakstīt dziesmiņas, piemērotas vieglai aktieru runājošai manierei, nepiedāvājot milzīgas balss iespējas. Ar aktieriem esmu strādājis ļoti daudz, lai gan kā komponists ar to bieži zaudēju, jo pusi viņi nenodzied.

Bet kaut ko arī iegūstat?

Iegūstu. Aktieru priekšrocība ir tā, ka viņi spēj aiznest dziesmas tekstu, to mūsu dziedātāji nemāk. Sevišķi Vācieša vārdus... Keišs tos iebāž klausītājam ausī. Tā tam arī ir jābūt. Melodija no aktieriem bieži vien netiek prasīta. Muzikāls cilvēks, bet ir starpība starp Garanču un Keišu. (Sirsnīgi smejas.) Viņam arī mājās sieva ir operdziedātāja.

Keišs gan saka, ka Kristīne viņu nemācot dziedāt.

Jāsaka – par laimi! Labāk nevajag ar tiem operniekiem. Tā ir cita pasaule.

Lai rakstītu tik izcilu dzeju, Vācietim bija sevi jāuzšķērž.

Vācietim bija talants, vieglums. Tas ir dots no augstākas varas. Arī Mocartam nebija daudz jāpiestrādā, viss nāca viegli. Operu varēja dabūt gatavu nedēļā vai divās – lai dies pasarg!

Jūs nevarētu?

Nē. Es vispār operas nerakstu, mani neinteresē. Negribu iedziļināties, vai esmu izdarījis tik daudz kā Verdi, Pučīni un Čaikovskis. Tās ir unikālas personības, melodijas lejas, katra ārija ir skaists pārdzīvojums. Nu, citi tā nemāk. Kaut ko mēģina, dara, bet nesanāk. (Smejas.) Par Mocartu – starp citu, tur lielu lomu ir spēlējis arī vīns. Viņš droši vien to visu darīja smaidīdams, sevišķi tad, kad vajadzēja nopelnīt un bija jāsacer kāds pasūtījums hercogam.

Jums nekad, pat jaunībā, nav bijis tādu ambīciju...?

Nesalīdziniet mani ar viņiem, es stāvu pavisam citā pozīcijā. Daru tā, kā jūtu un māku. Nekad neesmu no sevis spēlējis kaut kādu lielo mākslinieku. Kā man iznāk, tā iznāk – vienam patīk, citiem ne. Mani apmierina, ka līdz šai dienai eju uz skatuves un varu sajust, kā cilvēki pret mani izturas. Tagad celties kājās ir modes lieta – kad vajag un nevajag –, bet redzu, ka cilvēki to dara aiz cieņas pret mani. Ir gan arī tāda attieksme – ai, viņam tūlīt būs 100 gadi, ko vēl lien uz skatuves...

Visi jūs sauc par Maestro.

Nu, tā ir cieņas izrādīšana mūziķim. Man bija gods būt kopā ar izcilu pasaules klases Maestro Marisu Jansonu. Man varbūt tas maestro sākās, pateicoties dziesmai, ar kuru Pugačova savā laikā lēkāja pa skatuvi.

Šodien mūziķi, dodoties izbraukuma koncertos, pieprasa radīt attiecīgus apstākļus un sagādāt ēdienu un dzērienus. Ko īpašu esat prasījis jūs?

Braukādams apkārt, reiz biju izteicies, ka man garšo frikadeļu zupa, jo atmiņā bija mammas vārītā. Pēc tam gan nožēloju, jo man to deva visur: lauku kultūras namos frikadeļu zupa vienmēr jau bija priekšā! Lūk, tā bija mana baigā prasība. Toties jaunā paaudze gan māk diktēt noteikumus, bieži vien jābrīnās – dažs knapi vienu dziesmiņu izmocījis, bet pats sevi uzskata par kaut ko diženu – tev mani jāapkalpo! Nabaga kultūras nama vadītājs trīc un dreb. Laikam samācījušies no ārzemju superzvaigznēm – vajag tādā krāsā ģērbtuvi, uz galda konjaku, tādu dvieli, to un šo… Kas tik tur tiek sarakstīts.

Ja būtu iespēja izvēlēties – kā jūs pavadītu savu dzimšanas dienu?

Mājās. Nezinu... (Domā.) Noteikti uz skatuves, ja vēl varētu uziet. Nospēlētu, justu, ka cilvēkiem patīk, būtu apmierināts, un viss. Nevarētu ciest, ja kāds nāktu un mēģinātu man teikt kaut kādus komplimentus. Padomju laikā arī stiepa un dāvināja visu ko...

... arī sivēnus.

Ne tikai. Konservu fabrika to, fabrika Laima to, pilna skatuve! Par laimi, tie laiki ir beigušies. No cilvēkiem... Ir ļoti patīkami, kad no laukiem atsūta kādu kartīti, apsveic, atceras. Agrāk uz to viss balstījās, Mikrofona aptaujā bija tūkstošiem vēstuļu, tagad – ne-e... Kad kopā ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu nospēlējām koncertu, pat negaidīju, ka mūs tā uzņems. Viņa pati ir latgaliete, vistīrākā – no Rēzeknes. Lieliska mūziķe. Beigās divatā nospēlējām Aiz ezera augsti kalni. Lūk, tas ir skaisti! Bet pārējais... Nekādas dāvanas man nevajag. Neko nevajag. Pats. Pats tikšu galā.

Bija paredzēts, ka 2021. gada 11. un 12. janvārī Nacionālajā teātrī notiks Raimonda Paula jubilejas koncerts. Īpašais viesis – mecosoprāns Elīna Garanča. Tagad Covid-19 ierobežojumu dēļ šie koncerti pārcelti uz 23. un 24. jūliju.