Romāna "Lasītāja" autore Džeina Šteinberga: "Manā dzīvē ir nemitīgi notikušas drāmas, tāpēc literatūrā eju pilnīgi citā žanrā"

Apsveicu! Tu esi uzrakstījusi savu pirmo grāmatu, un tā ir izdota. Par spīti kovidam. Par spīti visam.

Paldies. Pirms tam gan jau bijuši stāsti. Zvaigzne trīs reizes rīkoja konkursu fantastikas stāstu autoriem. Par pirmo nezināju, otrajā startēju ar savu mūžā pirmo uzrakstīto stāstu Zilie jūras vērši, kas toreiz paņēma otro vietu. Un trešajā gadā dabūju godpilno pirmo vietu ar stāstu Ņinas objektīvs. Abi izdoti stāstu krājumos.

Atzīšos, ka pagaidām vēl neesmu fantastikas un fantāzijas žanra cienītāja literatūrā. Bet tas varētu būt līdzīgi kā ar laikmetīgo mākslu – atklāj sev, iepazīsti un tad iemīli. Jo saproti.

Es par sevi esmu sapratusi, kāpēc man patīk tieši fantāzija un fantastika. Manā dzīvē nemitīgi notikušas drāmas un attiecību virpuļi, tāpēc literatūrā eju pilnīgi citā žanrā. Gan kā lasītāja, gan rakstītāja. Jo ar lubeni, trilleri un psiholoģisko romānu man pietiek pašas dzīvē.

Tagad gan noticis neticamais – esmu sākusi rakstīt romantisko romāniņu. Vēl nezinu, ar ko tas beigsies, bet vismaz man ir jautri.

Grāmatas ir vieta, kur tu paslēpies no realitātes?

Vienmēr. Kopš sevi atceros.

Tavas pārbaudītākās paslēptuves un to radītāji?

Ilgu laiku tas bija Salmans Rušdi, kas gan nav fantāzija, es to sauktu par maģisko reālismu. Šobrīd manā grāmatplauktā ir daudz no Nīla Geimena, kas gan sāk arī mazliet apnikt. Patriks Rotfuss, viņš sāka rakstīt triloģiju. Uzrakstīja divas grāmatas, bet trešo nav pabeidzis, cilvēki jau gadus piecus jūk prātā, gaidot un kliedzot, kur tā ir. Bet vienas tādas tiešām lielas mīlestības man literatūrā vairs nav. Turklāt es tik daudz esmu izlasīju visu “obligāto literatūru”, klasiku, ka nu jau mierīgu prātu varu atļauties lasīt arī štruntus. Man arī mīļākās filmas, starp citu, ir komiksu filmas.

Agrāk daudz lasīju angliski, bet līdz ar bērna piedzimšanu dodu sev atlaides un vairāk lasu latviski. Jo vismaz man, esot mājās ar bērnu, smadzenes pilnīgi noteikti nestrādā uz pilnu klapi.

Tiešām nestrādā?

Man vienkārši ir miega bads. Mēdz teikt, ka jaunās māmiņas kļūst stulbas. Neviens tur nekļūst stulbs, cilvēks vienkārši ir hroniski neizgulējies, un viņa kognitīvās spējas strauji krītas.

Ar gadiem arvien vairāk piekrītu, ka uz cilvēku ļoti lielu iespaidu atstāj bērnība. Kāda bija tavējā?

Abi vecāki, divas jaunākas māsas. Standarta ģimene. Bet man bija viena liela problēma. Es biju tā sauktais brīnumbērns. Un sāku iet uzreiz 2. klasē, turklāt tas notika piecu gadu vecumā. Ar visām no tā izrietošām sekām.

Es biju bērns, kurš nebija gājis bērnudārzā, dzīvojies mājās. Burtus zināju divu gadu vecumā, tekoši lasīju četros. Dzīvoju mazā ciemā, gāju mazā skolā. Man 1. klasē nebija ko darīt, un mani aizsūtīja uzreiz uz 2. klasi. Un tas ļoti atspēlējās. Mani vienkārši nepieņēma kolektīvā. Nu, ok: jums mani nevajag, bet – man ir grāmatas. 7. klasē biju izlasījusi pilnīgi visas bērnu bibliotēkā pieejamās grāmatas un metos pieaugušo literatūrā. Es biju tas bērns, kurš katru otro dienu aiziet uz bibliotēku un pārnāk mājās ar četrām grāmatām. Un vēl iet mūzikas skolā un klavieres spēlē.

Tādus mazos ģēnijus parasti attēlo arī kā mazliet trakus.

Nu, īpaši normāla jau es nekad neesmu bijusi. Bet es vienkārši... Centos būt visiem laba. Visiem patikt. Visu laiku meklēju atzinību.

Es tagad domāju: skolotājiem un vecākiem nemaz nebūtu tik ļoti jāpriecājas, ka bērns tik daudz lasa. Ja bērns tik ļoti slēpjas grāmatās, kaut kas ar viņu nenotiek pareizi. Es tik ļoti biju grāmatās iekšā, ka vairs nepratu veidot attiecības ar cilvēkiem reālajā dzīvē.

Ja tev tagad būtu izvēle – tu gribētu būt tas brīnumbērns vai parasts bērns?

Es gribētu būt parasts bērns. Un arī ar tādu parastu dzīvi pēc tam. Un labprāt iztiktu bez daudz kā no tā, kas ar mani notika pusaudža gados un jaunībā. Es aizgāju no vienas galējības otrā. Un tas man atspēlējās arī vēlāk.

Sabiedrība tevi iepazina ar vienu no pirmajiem Fabrikas šoviem.

Tā bija pirmā Fabrika. Tur pat nebija nekādu talantu. Vienkārši dzīvojām vienuviet, un mūs filmēja.

Un kā tu tur uzvedies?

Drausmīgi, protams. Bet vispār es to laiku slikti atceros, tas taču bija pirms 20 gadiem. Zinu, ka tāds šovs bija, bet neatceros, kāpēc tur nokļuvu. Man vispār smadzenes mēdz izstrādāt tādus trikus, ka dzēš atmiņas. Bērnību gandrīz neatceros, skolas gadus arī slikti. Skatos fotogrāfijas un vairs nezinu, kas tie par cilvēkiem man apkārt. Pieļauju, ka iemesls ir vienkāršs – tolaik bija pietiekami daudz traumatisku notikumu, lai psihe vērtos ciet, sevi pasargājot.

Mēs gan tagad nokļuvām kaut kādā atmiņu istabā, pēc kuras varētu padomāt, ka tavā dzīvē nekā normāla nav. Bet tajā šobrīd pilnīgi viss ir normāls! Tev ir vīrs, mazs bērns, tu atgriezīsies labā darbā, un tev ir iznākusi pirmā grāmata. Tāds, pat varētu teikt, sapņu variants.

Jā, bet to bērnības, agrās jaunības nozīmīgumu es arī aizvien vairāk apzinos. Kad manī notika tā iekšējā sacelšanās pret “labo, pareizo” bērnu sevī, sapratu, ka ir tikai divi veidi, kā tajā vidē izdzīvot: vai nu būt upurim, skolas frīkam...

... vai kļūt par varmāku.

Jā, un es izvēlējos otro variantu. Vidusskolā uzvedos šausmīgi. Man žēl skolotāju, kuriem ar to bija jātiek galā. Un viņi jau netika galā. Jo huligāni ir katrā skolā, bet, kad huligāns ir ar diezgan augstu intelektu, ir grūtāk. Tagad man reāli ir kauns par to, kā es izturējos pret visiem.

Bet ko tu tādu darīji?

Varēju piecelties, pateikt skolotājai “jūs runājat pilnīgas muļķības!” un iziet no klases. Vairākas reizes novedu skolotājas burtiski līdz asarām ar saviem izteikumiem.

Un kādas bija sekas? Pie atestāta vispār tiki?

Pat pie tāda, kurā ir ļoti labas atzīmes. Un rekordliels neapmeklēto stundu skaits.

Ko tu to stundu laikā darīji?

Kur tik es biju... Bet pārsvarā Rīgā, Veldzē. Tā bija tāda leģendāra vieta deviņdesmitajos gados. Līvu laukums, kur pie strūklakas pulcējās neformāļi. Tie, kas neiederējās savās skolās. Un tur viņi satikās. Tur man arī likās, ka beidzot esmu savā kompānijā.

Tikmēr vecāki mājās juka prātā.

Absolūti. Tas bija deviņdesmito vidus (1995.–1997. gads), valstī bija haoss, viss juka un bruka, cilvēki bija bez darba. Bet man tiešām ir ļoti miglainas atmiņas par to laiku, un īsti nemaz negribas tajās atgriezties. Tā kompānija arī, maigi sakot, nebija no labākajām. Bija daudz destrukcijas, tostarp attiecībās, ja nu mēs tās vispār nosaucam par attiecībām. Un es tiešām tagad esmu ar mieru par to domāt tikai tāpēc, ka pilnīgi piekrītu – agrā jaunībā piedzīvotais ietekmē un dažreiz, kā manā gadījumā, atgādina par sevi pat vēl pēc 20 gadiem...

Man pat īsti negribētos iztirzāt šo gadījumu, taču nevar izstāstīt tavu stāstu, to izlaižot. Tātad – ir 2014. gads, tu esi premjerministres Laimdotas Straujumas preses sekretāre, un pēkšņi par tevi publisko ļoti vecu informāciju. Gājiens uz kastingu pie francūža, kas uzņem specifiskas filmas...

Tas, kas tobrīd un pēc tam notika manā dzīvē, bija patiešām briesmīgi. Arī tagad, ar laika nobīdi skatoties – tas bija baisi. Un stulbi. 2014. gadā pieklauvēja 1998. gads, un man bija publiski jāatbild par tik senu rīcību. Vienu izmisuma izgājienu.

Es ne tikai pazaudēju savu ģimeni, es pazaudēju arī praktiski visus draugus. Es pazaudēju vīru. Es pazaudēju darbu. Un – kas pats trakākais – es pazaudēju sevi. Ir pagājuši seši gadi, un tikai tagad es ceļos no tā visa ārā. Kaut internetā man taču joprojām vēl kāds pamanās to pieminēt! Apmēram – ko tu te par gudrām lietām vispār izsakies, neaizmirsti, ko reiz darīji. Un tas man šķiet ļoti, ļoti negodīgi.

Jo tas arī ir negodīgi.

Es pirms tam pieaugušā vecumā vairs nebiju atļāvusi sev būt upurim. Bet šis nu reiz bija notikums, kas mani salauza. Un man iepatikās būt cietējai! Man gribējās, lai mani žēlo. Es nekad agrāk nebiju sev atļāvusi gaudot par to, kā man dzīvē iet. Nu es to darīju. Es publiski padarīju sevi par mazo nabadzīti, kurai visi dara pāri.

Tas vispār bija uzbrukums tev vai Straujumas preses sekretārei?

Domāju, tas bija uzbrukums man personīgi. Ar kundziņiem, kas to noorganizēja, man jau pirms tam bija saķeršanās. Bet man pat negribētos šos cilvēkus pieminēt. Viens no viņiem vēlāk man rakstīja – jā, priecājos, ka saminām tevi, tādiem cilvēkiem kā tu nav vietas.

Šis skandāls bija smagākais brīdis tavā dzīvē?

Jā. Jo sabruka pilnīgi visas manas dzīves jomas. Es atceros to dienu. Mēs braucām ar Laimdotu limuzīnā, bija agrs rīts. Es tolaik strādāju pat 20 stundas diennaktī, man tiešām ļoti patika tas darbs. Man arī patika mana tiešā priekšniece, viss man patika. Un tajā rītā es paņemu datoru, ieslēdzu to... Īsā brīdī esmu “dienas notikums”. Visi apkārt histērijā, ko nu darīt, kā nu būt. Piesaista pat sabiedrisko attiecību speciālistus, kas situāciju padara vēl sliktāku.

Ko tev vajadzēja darīt?

Man vienkārši vajadzēja iziet un publiski pašai runāt.

Man jau nu tomēr šķiet – tie ir tik seni notikumi, šajos sešos gados sabiedrība ir tik ļoti mainījusies. Tagad tāds “skandāls” vispār nemaz nespētu kļūt par skandālu.

Es gan nedomāju, ka sabiedrība ir tik ļoti mainījusies. Arī šobrīd neviens negribētu iet uz konfrontāciju. Arī šodien tādā situācijā neviens kolēģis publiski neiestātos par to cilvēku, kas tur izmests pūlim priekšā. Nav tā, ka neviens par mani neiestājās. Par mani neiestājās tie cilvēki, no kuriem to gaidīju. Būsim godīgi: nav jau tā, ka es būtu ļoti iemīļots personāžs. Man tomēr ir specifisks raksturs. Un tā nu toreiz pat mani kolēģi žurnālisti tikai noskatījās, kā tieku saplosīta. Paši tajā pat piedaloties.

Un tā bumba aizvēlās tālāk. Attiecības ar vīru mums jau pirms tam nebija ideālas, šis notikums plaisu padziļināja, un es arī sapratu, ka diemžēl šis cilvēks nespēj būt mana “stiprā klints”.

Bet viņš taču zināja par šiem senajiem notikumiem?

Protams! Jēziņ, ko tik viņš par mani zināja! Es taču esmu cilvēks, kas vispirms visu sliktāko par sevi izstāstīs. Tā, lai nevienam nebūtu ilūziju. Un tikai pēc tam lēnām atklās, ka ir arī kāda laba īpašība. Bet es tiešām vairs negribu tajā atgriezties, iedziļināties, apspriest bijušo vīru. Tā bija viņa izvēle. Viņš taču arī man pilnīgi neko nepārmeta. Viņš vienkārši nebija cilvēks, kas tādā smagā brīdī spētu mani emocionāli pasargāt, stiprināt. Es paliku viena. Bez jebkāda atbalsta. Cilvēki, kurus uzskatīju par saviem draugiem, arī aizgriezās un atsvešinājās.

Neticami. Kas tad tie par draugiem?

Jā, bet draugiem ir vairākas gradācijas. Un acīmredzot man bija izdevies izveidot ar cilvēkiem tādas ballīšu attiecības, nevis kaut ko dziļāku. Tas nu man tagad jāatzīst.

Un kur tu glābies?

Turpat, kur cilvēki parasti glābjas tādās situācijās. Pārāk daudz ballīšu, pārāk daudz reibuma. Un arī grāmatās atkal slēpos. Tādā disfunkcionālā stāvoklī pavadīju apmēram gadu. Diezgan sabojāju savu profesionālo tēlu. Bet es izdzīvoju. Un te nu es sēžu – diezgan apmierināta ar savu dzīvi. Pat ļoti apmierināta. Varbūt pat laimīga.

Mēs daudz runājām par to, kas mani veidojis tādu, kāda esmu tagad. Bet īstenībā jau tas nav svarīgi. Ja mētelim ir notrūkusi poga vai atirusi vīle, tu taču nestaigā apkārt, stāstot, kāpēc tas tā ir noticis. Vienkārši sašuj, un miers. Lūk, un, ja cilvēka personībai parādījušās kādas neforšas iezīmes, tad nav jēgas meklēt izskaidrojumus, attaisnojumus. Vienkārši jāķeras pie labošanas. Tas ir tas, ko es darīju un ko turpinu darīt. Lielā mērā ģimenes, dēla, bet visvairāk jau sevis pašas dēļ. Man nupat palika četrdesmit. Gadu robežšķirtne ir labs brīdis, kad saprast, ko no uzkrātā atstāt un kas jāmet nost.

Viss kā pie cilvēkiem.

Šis bija īstais laiks, kad pabeigt Lasītāju. Rakstīt es viņu sāku uzreiz pēc tā lielā skandāla. Man vienkārši vajadzēja kaut ko darīt, un bija jāsaprot, kas īsti ir ar to meiteni, kas atnāca sapnī. Viena, bet ļoti dažāda, atšķirīgos veidolos. Pamodusies ilgi domāju par šo meiteni. Par to, kas ar viņu tālāk notiek. Savā ziņā tas mani izvilka. Man visi stāsti atnākuši sapņos. Bet arī toreiz es grāmatu neuzrakstīju līdz galam. Ik pa brīdim, kad vajadzēja aizbēgt no savām domām un realitātes, es rakstīju, bet bez iespringuma. To, ka tas romāns ir jāpabeidz, es sapratu, kad bija pāris mēneši līdz Ragnāra noliktajam dzimšanas datumam. Jo nebija pārliecības, ka pēc tam es vispār kaut ko varēšu darīt priekš sevis.

Tavas grāmatas pēdējais teikums ir Mīlu.

Tā es, kura sāka romānu rakstīt, bija stipri atšķirīga no tās manis, kas to pabeidza.

Fantāzijas žanrs gan nav tas populārākais un visvairāk pirktais.

Bet es vienmēr izvēlos nepopulārus ceļus. Arī mūzika, ko spēlēju; tas ir simfoniskais metāls, ko Latvijā ar prieku klausās labi ja divdesmit cilvēku. Man nav svarīgi iet pret straumi, bet man ir ļoti svarīgi darīt to, kas man patīk.

Kas tev patīk no tā, kas patīk vairumam cilvēku?

Pica. Veikbords. Melnas drēbes. Tagad vispār cilvēki ģērbjas tā, kā astoņdesmitajos iztēlojās nākotni, – melnās drēbēs un dzelkšņos.

Man patīk SPA. Man patīk rīti, kad izdodas piecelties ļoti agri un redzēt sauli lecam. Man patīk, ka putni dzied un saulīte spīd. Īstenībā ir daudz, daudz vairāk tā, kas man dzīvē patīk, un diezgan maz tā, kas nepatīk.

Ragnāram nesen palika gads. Miers tavā dzīvē ienāca līdz ar viņu? Vai tomēr jau līdz ar otro vīru?

Īstenībā mums tas sākums ar Artūru nebija nekāds vieglais. Pat ne sākums, tādi bija pāris gadi. Nu nevar ģimeni būvēt uz rokenrola pamatiem! Lai gan tieši uz rokenrola bāzes mēs iepazināmies, un tas bija romantiski. Ir 2015. gada vasara. Pirmo reizi notiek mūzikas festivāls Zobens un lemess. Tajā laikā tiek šķirta mana pirmā laulība. Es aizbraucu uz festivālu ar draugiem, iegriežas kārtīga ballīte. Otrās dienas rītā viena no pirmajām spēlē grupa, ko dzirdu pirmo reizi mūžā.

Un es saprotu, ka man ir jauna mīļākā grupa – Oceanpath! Pagāja festivāls. Pienāca septembris, un pēkšņi uzzinu, ka Oceanpath meklē taustiņinstrumentālistu. Bet es esmu mācījusies mūzikas skolā tieši klavieres, jaunībā spēlējusi tumšākajā blekmetāla grupā Latvijā, kur pati nesapratu, ko darīju, taču pat festivālos ārpus Latvijas spēlējām.

Oceanpath – tas bija un ir Artūrs. Tur arī sākās mūsu attiecības. Tomēr... Mēs par agru apprecējāmies. Pusgadu pēc attiecību uzsākšanas viņš mani bildināja, vēl pēc trīs mēnešiem apprecējāmies. Varbūt arī tas vienkārši bija pārāk ātri pēc iepriekšējās laulības. Redzi, pirmajā laulībā es biju rokstārs. Un man bija ieroču nesējs. Bet šeit satikās divi rokstāri. Un tas ir vienkārši ārprāts! Katrs ar savu pagātni, dēmoniem.

Un tad nāca liels trieciens. Es biju stāvoklī un bērnu zaudēju. Pirms intervijas ilgi domāju, vai šo stāstīt. Vai par to vispār vajag runāt. Bet vajag. Jo tas notiek tik bieži. Un arī ar sievietēm, kurām jau ir bērni. Man vienai paziņai ir trīs bērni, kaut grūtniecības bijušas sešas... Es nezināju, ka tā var notikt un ka tas notiek, pat pārāk bieži.

Mūs šis notikums ārprātīgi izsita no sliedēm. Tas bija smags, drūms un tumšs laiks. Tomēr notika brīnums. Mēs izturējām, un pieteicās Ragnārs. Protams, mēs abi joprojām esam eksplozīvi. Un mēs joprojām esam rokenrols. Bet mēs daudz vairāk viens otrā ieklausāmies.

Kādā sajūtā tu tālāk gribētu dzīvot?

Godīgi sakot, es labprāt savu turpmāko dzīvi pavadītu tādā Rozamundes Pilčeres filmu stilā. Sakoptā, tīrā, saulainā vidē. Bet ne tā, kā es agrāk smējos – manu scenāriju raksta Pilčere, bet ekranizē fon Trīrs.

Es gribu mieru. Mēs abi to gribam. Citi cilvēki iemācās būt mierīgi trīsdesmit gadu vecumā, mums vajadzēja nodzīvot līdz četrdesmit. Savu ģimenes ligzdiņu veidoju tagad, arī tīri praktiski. Nopirkām dzīvokli, priekšā remonta darbi. Un izrādījās, ka paliek dzīvē vieta arī rokenrolam – Artūrs raksta mūziklu, es strādāju pie libreta. Ja izdosies, tā būs tāda tumša metāla pasaka. Tam par godu papētīju brāļu Grimmu pasaku vēsturi. Tagad tās ir smukas, krāsainas bilžu pasakas bērniem, bet sākotnēji bija asiņains hārdkors. Oriģinālā šajās pasakās nekad nav bijušas ļaunās pamātes. Tās vienmēr bija īstās mātes.

Tumša pasaka. Kāpēc tev tomēr vajag to tumsu?

Bez tumsas nebūtu gaismas. Gaisma ir zibspuldzes, glancējums, tas, ko rāda uz āru. Bet tumsā ir īstā patība. Kad cilvēki vairāk atklājas? Sēžot un sarunājoties mijkrēslī, nevis spožā saulē. Tumsa ļauj atbrīvoties. Ļauj parādīt arī savu neglīto pusi, bet ne tik asi, jo gaisma ir pieklusināta.

Lai kas arī notiktu, es atgriežos pie metāla. Tā ir mana mūzika. Un, tā kā es joprojām neesmu atradusi to savu īsto baru, tad metālisti ir vistuvāk tam, kas ir manējais.

Kas tev no maigākas mūzikas patīk?

Daudz kas. Man ļoti patīk Fredijs Merkūrijs un Deivids Bovijs. Bovija albumus es visus no galvas zinu. Un vēl man ļoti patīk Imanta Kalniņa mūzika. Ko nevarētu teikt par viņa politiskajiem uzskatiem, kas ir ļoti tāli no manējiem. Starp citu, sākotnēji pat domāju Lasītāju izdot ar pseidonīmu. Lai grāmatai ir sava dzīve, nevis mana pagātne nāk līdzi. Autoru ir jāspēj nodalīt no darba. Ir maksimāli draņķīgi cilvēki, kas radījuši labu vai pat izcilu mākslu. Un jaukas personības, kuru radīto viduvējo ņem pretī, jo viņi taču ir tik patīkami cilvēki. Es, piemēram, vairs nevaru paklausīties Bobu Dilanu, kopš izlasīju viņa autobiogrāfiju. Mana dzīve un Lasītāja – tās ir dažādas pasaules. Lasītājā nav nekā no manas “skandalozās dzīves”. Un arī manā dzīvē jau sen nav nekā no skandāliem.

Tevī nav aizvainojuma pret vīriešiem?

Noteikti ne. Sievietes man dzīvē nodarījušas daudz vairāk ciešanu nekā vīrieši. Draudzenēs es esmu vīlusies tik ļoti... Mans bijušais vīrs, piemēram, izvēlējās sievieti, ko uzskatīju par savu draudzeni. Mēs taču pat pēdējo Jauno gadu sagaidījām kopā trijatā. Bet nu tā ir viņu dzīve un viņu sirdsapziņa.

Es teiktu, ka tu piesaisti notikumus.

Es teiktu, ka es piesaistu psihopātus! (Smejas.) Bet skandāli tiešām nav mans pašmērķis, kaut kā tā vienkārši sanāk. Notikumu centrā atrasties gan man patīk, tur es saņemu visu savu adrenalīnu un skābekli. Jo īpaši, ja tas ir kaut kas ar tālejošām sekām.

Esmu diezgan daudz izdarījusi politiskajā vidē. Latvijas Universitātē spīdoši aizstāvēju maģistra darbu par mediju atbildību, cik ironiski, ne? Kādu laiku arī strādāju savā fakultātē par lektori. Esmu bijusi cieši iekšā Eiropas lietās, gan kā Eiropas Komisijas pārstāvniecības preses dienesta cilvēks, gan kā laikraksta Diena žurnāliste Briselē tā ziedu laikos. Lai arī simfometāls nav no tiem klausītākajiem Latvijā, man izdevās Oceanpath debijas EP Elementi aizvest līdz Zelta mikrofona nominācijai.

Es varu turpināt stāstīt par lietām, kas man ir nozīmīgas un kas ir izdevušās. Vai arī ne pārāk. Bet ko es ar to visu gribu pateikt: mani nedefinē manas jaunības rīcības un kļūdas. Mani definē tas, ko esmu izdarījusi pēc tam. Tagad spriest par mani pēc 20 gadus seniem notikumiem – tas vienkārši ir absurdi un stulbi.

Tev bija 38, kad piedzima Ragnārs.

Pēc dažām dienām palika trīsdesmit deviņi. Kad viņš piedzima, man bija panika. Es nekad nebiju tuvumā redzējusi tik mazus bērnus. Kaut kā tā vienmēr sanāca: kad kādai draudzenei piedzima bērns, mums pazuda kontakts. Nekad nebiju turējusi rokās zīdaini! Pirmos pamperus mainīja vīrs. Man likās, ka es to mazo bērnu varu saspiest, salauzt. Tad bija jāiemācās dzīvi iekārtot tā, lai vīrs var no rīta kaut cik izgulējies aizbraukt uz darbu un arī es kaut kad tomēr tieku pie dažām miega stundām.

Īstenībā bērna pirmos dzīves mēnešus pat neatceros, par to atgādina tikai telefona bildes. Pirmie deviņi mēneši pagāja ļoti lielā fiziskā nogurumā, mums nebija iedalīts mierīgākais zīdainītis pasaulē. Braucu uz Bērnu slimnīcu pie katra mazākā izsituma uz bērna ādas.... Biju sev atļāvusi tā uzvesties, domāju: lai mani uzskata par traku māti, bet labāk slikts tēls, nevis slims bēbītis.

Un tagad... Es, godīgi sakot, nesaprotu, par ko esmu šo lielo laimi pelnījusi. Ja kāds man tagad atnāktu un teiktu: hei, mēs izmainām tavu pagātni, nebūs tajā nekādu skandālu, un viss būs rožaini, bet – tev nebūs Ragnāra... Es teiktu: ej ratā!

Gribu ar savu bērnu pavadīt maksimāli daudz laika, taču zinu, ka viņš no pusotra gada ies bērnudārzā. Jo viņam ir jāiemācās kļūt par komandas spēlētāju. Savukārt man, es neliekuļošu, ir jāatgriežas realitātē. Ragnārs jau dodas uz Yamaha mūzikas skoliņu, viņam ir mazais ksilofoniņš, viņš zina, ko grib, un es viņam palīdzēšu. Un vēl mums ir ne tikai bērna vadīta ēšana, bet arī bērna vadīts dzīvesveids. Es pielāgojos viņam, nevis otrādi.

Bet, ja tev piedāvātu maigāku izvēli – mainīt vienu notikumu dzīvē. Kurš tas būtu?

Tas pat varbūt nav stāsts par vienu notikumu. Es ļoti bieži esmu koncentrējusies tikai uz sevi. Man ir kaimiņiene, viņai arī ir mazulis. Mēs esam pārmijušas tikai pāris vārdus, bet vienā no šīm īsajām sarunām es pateicu, kad Ragnāram ir dzimšanas diena – 1. novembrī. Un šajā datumā viņa mani apsveic dēla dzimšanas dienā. Viņa atcerējās! Es nekad mūžā ko tādu nebūtu par citu cilvēku atcerējusies... Jā, es tagad gribētu nebīdīt sevi tik ļoti centrā, bet vairāk pamanīt citus cilvēkus. Bet toreiz, tajā gadījumā ar kaimiņieni, es nodomāju: bāc, Džeina, kāda tu esi nevīžīga pret citiem – un par ko tev tik labi cilvēki ceļā gadās?

Tev vispār grūti dot tos tavus 40 gadus.

Jā, paldies, bet tas noteikti nav, pateicoties ļoti veselīgam un pareizam dzīvesveidam. Man pat varbūt arī nemaz nevajadzētu būt dzīvai. Bet nu tas nav tik svarīgi, tas ir tikai izskats.

Es gan tagad esmu pārliecināta, ka sieviete ir tāda, kāds vīrietis ir viņai līdzās. Ar Artūru esmu kļuvusi daudz, daudz sievišķīgāka. Pirmajā laulībā man daudz kas no tā, ko piedēvē sievišķības izpausmēm, vispār nebija svarīgi.

Kaut kā iestrēgu tavā stāstā par to, ka attiecības ar draugiem tev ir tādas diezgan virspusējas. Kāpēc?

Jo man ir vajadzīga tā ballīte. Un tagad, sēžot mājās ar bērnu, man visvairāk pietrūkst tieši tādas virspusējas papļāpāšanas. Un vēl esmu sapratusi, ka mani pilnībā apmierina tādas ballīšu attiecības un sarunas. Es šiem cilvēkiem negribu uzkraut atbildību. Es no viņiem neko negaidu. Bet ir tik forši, ka viņi ir.

Un no kā tu gaidi atbildību?

No vīra. Un nu jau arī sagaidu. Mēs beidzot esam iemācījušies sajust viens otra emocionālās vajadzības.

Es nesen dzirdēju foršu frāzi: tu esi pusmūžā, kad tavas atmiņas sāk dominēt pār taviem sapņiem. Tas mani ļoti iepriecināja, jo tad es vēl ne tuvu tam neesmu. Man tik daudz ko gribas izdarīt. Arī attiecībās. Nav nekāda māksla izšķirties. Puse interneta sastāv no muļķīgiem tekstiem uz smuka fona. Simtiem reižu esmu redzējusi bildīti ar sirmgalvjiem, kas sadevušies rokās, un paraksta: “Mēs esam no laikmeta, kurā lietas laboja, nevis izmeta.” Bet man liekas – tas tiešām ir tā vērts. Arī tad, kad jau šķiet: viss tur ir salauzts. Japāņiem ir tāds mākslas virziens, kurā saplēstus traukus ar zelta laku saliek atkal kopā. Skaisti.

Tikmēr latviešiem ir Saplēstā krūze.

Nu, un patiesība varētu būt kaut kur pa vidu.

Ko tev fantastikas literatūra ir devusi kā cilvēkam?

Sapratni par to, ka mēs spēlējamies ar uguni. Aizimovs, Bredberijs rakstīja diezgan pravietiskus stāstus, ko mēs uztvērām kā brīnišķus tēlojumus, lai arī vajadzēja uz tiem skatīties kā uz nākotnes manuāļiem. Mēs visi šobrīd esam diezgan saspīlētās attiecībās ar tehnoloģijām. Man brīžiem šķiet, ka daļa no mums neapzinās, cik ļoti katra sekunde, ko pavadām tiešsaistē, atņem laiku, ko pavadīt ar sev svarīgajiem, vienlaikus radot kaut kādu pašu negribētu avatāru, domformu internetā. Es arī ar šo ļoti grēkoju. Ir jādomā, ir vienkārši jādomā līdzi. Šis nav viegls laiks.