Rīgas alķīmiķis Arturs: "Izbaudiet garlaicību, nebēdziet no tās!"

Lai gan Arturs Alsiņš jau daudzus gadus dzīvo pašā Rīgas centrā, Dzirnavu ielā, viņš nepavisam nav pārņemts ar galvaspilsētas ritmu un tempu. Viņš drīzāk ir tāds nesteidzīgs dzīves mākslinieks, kas staigā tur, kur pašam patīk. Kaut vienmēr tiecies pēc zināšanām, oficiāli nekādu augstskolu nav beidzis. Izlasījis kaudzēm grāmatu un sarakstījis dažādus tekstus. Daudzās auditorijās lasījis lekcijas par astroloģiju, pagānismu, alķīmiju, seno grieķu mitoloģiju un budismu. Pastiprināti interesējies par Senās Ķīnas mākslu un literatūru, praktizējis Tibetas budismu un tā augstāko mācību Dzogčenu. Tagad jau vairākus gadus pievērsies seno grieķu mitoloģijai un tās atšifrēšanai.

Pasaule suņa acīm

Paziņas stāsta, ka Arturs ir gluži kā tāds smalks pavārs, kas pats piešķir garšu savai dzīvei. Viņam dzīve ir kā mistērija un sakrāla spēle. Kā maģisks rituāls un alķīmijas process. “Alķīmiķis nav vis kāda procesa veicējs, viņš pats ir process,” norāda Arturs. “Alķīmiķa ķermenis, personība un dzīve – tas viss ir materiāls alķīmijai, kur parastais metāls tiek pārvērsts zeltā.”

Arturs spriež, ka normāls cilvēks eksistē galvenokārt saistībā ar citiem un šajās attiecībās viņam nemitīgi jāapliecina sava varēšana gan sev, gan citiem. Savukārt alķīmiķim ir pavisam cits sākums. Tas veidojas attiecībās ar savu dziļāko aspektu – Dievu. Tāpēc alķīmiķim nekas nav jāpierāda – ne sev, ne citiem. “Cilvēki lielākoties pretojas dzīves ritējumam, viņi vēlas tajā ielikt savu kursu. Un tā ir milzīga atšķirība. Alķīmiķis tā nedara – viņš savus centienus saskaņo ar dzīves dabisko gaitu. Tāpēc viņa dzīve ir pavisam cita.”

“Agrā bērnībā es gribēju būt kapteinis, bet tad – aptuveni desmit gadu vecumā – man uzdāvināja pabiezu vēstures, ģeogrāfijas un bioloģijas enciklopēdiju ar lielām un smukām bildēm,” atceras Arturs. “Tā grāmata bija Boļšoj dom čelovečestva – ļoti romantiska un interesanta. Un, galvenais, tur nebija nekādas padomju ideoloģijas – ne Marksa, ne Ļeņina. Tā nelielā vēstures daļa, kas tur bija, mani tā aizrāva, ka es nolēmu kļūt par vēsturnieku – arheologu. Jau no desmit gadiem sāku pirkt antikvariātos arheoloģisko izrakumu pārskatus – to man bija blāķiem. Man nebija nekādu šaubu, ka es būšu vēsturnieks.”

Beidzis 9. klasi, viņš devies uz Krieviju. “Mana fātera vecāki bija sarkanie latvieši, kas agrāk dzīvoja Maskavā. Viņa dzimtas pārstāvji tika gan represēti, gan apšauti. Daļa no tiem, kas palika dzīvi, pēc Staļina nāves atgriezās Latvijā, daļa palika Maskavā. Tur dzīvoja arī daudzi paziņas, kas mani pa blatu iekārtoja arheoloģiskajā ekspedīcijā Anapā, kur agrāk atradās sena grieķu pilsēta. Tā es visu vasaru pavadīju izrakumos un jutos teju kā īsts arheologs.”

Tomēr vēlāk Artura plāni mainījušies – pēc vidusskolas viņš nav sācis studijas. “Es jutos kā šampanieša korķis, kas ielidojis lielajā dzīvē. Tā es lidoju kādus divus trīs gadus. Sāku strādāt grāmatu antikvariātā, kas atradās Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī, un apsvēru iespēju kļūt par rakstnieku. Vispār ar rakstīšanu aizrāvos jau bērnībā, savu pirmo romānu sāku rakstīt desmit gadu vecumā.”

Atvēzējies rakstnieka karjerai, viņš tomēr nav ticis skaidrībā, par ko tad īsti rakstīt. “Man radās ideja uzrakstīt stāstu ciklu par šo pasauli, kā to redz suns. Bet – kā tad suns redz šo pasauli? Es sāku domāt un sapratu, ka man nav ko teikt.”

Arturs vienmēr daudz lasījis. “Sāku interesēties par aforismu literatūru, nedaudz vēlāk – par itāļu renesansi. Uzradās draugs, ar ko diskutējām un filozofējām par šo pasauli – tās uzbūvi un jēgu. Kad vēlāk sāku interesēties par Ķīnu, atskārtu, cik tuvi un radniecīgi mani intuitīvie spriedumi ir Dao filozofijai. Tā es pamazām iepeldēju Austrumos. Astoņdesmito gadu sākumā manās rokās nonāca grāmata par Senās Ķīnas mākslu. Sāku to šķirstīt un lasīt, tur bija kaut kas par ķīniešu dzīves stilu un uztveri. O! Tas mani ieintriģēja, man kļuva ļoti interesanti. Sāku pirkt tulkotās grāmatas, kurām bija saistība ar viduslaiku Ķīnu. Tā bija dzeja, daiļliteratūra un filozofija, mani suģestēja Senās Ķīnas kultūras vide. Kaut daudziem Senā Ķīna šķita kā sveša un nepazīstama planēta, es to uztvēru bez eksotikas – kā savējo. Krievu valodā izlasīju gandrīz visus pieejamos tulkotos ķīniešu viduslaiku romānus, stāstus un arī detektīvus. Es to visu izjutu kā savējo, arī mākslu. Un ne tikai toreiz, bet arī tagad man, piemēram, Ķīnas un Japānas māksla šķiet daudz interesantāka nekā Eiropas. Atceros, tolaik biju iegādājies dažnedažādus Ķīnas mākslas albumus, starp tiem vienu milzīgu – aptuveni 30 kilogramu smagu –, to es atstiepu no Maskavas.”

Rezonējums ar tekstu

Arturs stāsta, ka tolaik nav atstājis novārtā arī rakstīšanu, viņa paraugs – tulkotā ķīniešu un japāņu literatūra. “Es centos to atdarināt. Pāris gadu trenēju stilu un, kā man pašam šķita, biju uztrenējis pietiekami labu. Uzrakstīju stāstu, lugu un pat sāku romānu. Tomēr neko no tā nepublicēju, pēc tā īpaši netiecos. Vēlāk, astoņdesmito gadu beigās, manas rakstīšanas aktivitātes beidzās.”

Pamazām izplēnējusi arī pastiprinātā interese par Ķīnu. “Vienkārši beidzās, un viss. Ar mani tā notiek – konkrētajā laikposmā manā dzīvē ienāk noteiktas grāmatas, cilvēki un notikumi, bet tad viss beidzas un aiziet – grāmatas, cilvēki, notikumi. Pārdodu vecās grāmatas un pērku jaunas.”

Tad viņa dzīve ienācis Tibetas budisms, uzradusies vajadzība pēc garīgām praksēm, iesvētībām un konkrētiem cilvēkiem. “Man bija sajūta, kādreiz to jau esmu praktizējis. Bija arī sapņi, kas norādīja saistību ar Tibetas budismu.” Arturs atceras kādu interesantu epizodi: “Deviņdesmitajos gados manās rokās nonāca 14. gadsimtā dzīvojušā Tibetas budisma meistara Longčenpa grāmata. Lai gan no rakstītā maz ko sapratu, es jutu, ka teksts man ir tuvs un būtisks. Man pat bija doma – ja pēkšņi izcelsies ugunsgrēks, tad pirmais, ko glābšu, būs Longčenpa grāmata. Kāpēc tā? To es nezināju, racionālu atbilžu nebija. Tolaik manā dzīvoklī bija pietiekami daudz būtisku un vērtīgu grāmatu.”

Atceroties budisma posmu, Arturs teic: “Ir tāds vingrinājums, ko iesaka vairāki meistari. Vispirms nofiksē un paskaties uz savu domu, pēc tam pacenties ieraudzīt to, kas ieraudzīja šo domu. Pēc tam paskaties uz to, kas ieraudzīja to, kas ieraudzīja domu. Un tad paskaties uz to, kas ieraudzīja to, kas ieraudzīja to, kas ieraudzīja domu. Un tā var turpināt ilgi, līdz kādā brīdī tava uztvere no tā visa izlido ārā. Man šis vingrinājums tiešām palīdzēja. Es ieraudzīju sevi ārpus domām un sajūtām. Es sapratu, ka kaut kur dziļumā ir kāda nosacīta esība, kuru nekas neskar. Mans redzējums kļuva nedaudz skaidrāks, es sāku labāk redzēt gan sevi, gan to, kas notiek apkārt.”

Astoņdesmito gadu beigās Artura dzīvē liela loma bijusi Radžnišam, tam pašam, kas vēlāk sācis dēvēties par Ošo. “Es diezgan daudz un ar lielu interesi lasīju viņa tekstus, līdz tos noliku malā. Kāpēc? Vienkārši ieraudzīju to mehānismu, kā viņš vērpj savus tekstus, un tas vairs nešķita interesanti. Taču pagāja kādi desmit gadi, un es atsāku lasīt Ošo. Turklāt tas notika pavisam citādi. Agrāk lasīju ar prātu, bet tagad notika process, ko krieviski sauc par sozercaņije. Būtībā es rezonēju ar lasīto tekstu. Un tāda rezonēšana notika ne tikai ar Ošo, arī ar Tibetas budisma meistara Namkaja Norbu tekstiem. Manī atklājās tas, ko agrāk it kā zināju, bet nespēju izteikt vārdos. Lasot kādu no Namkaja Norbu grāmatām, man šķita, ka beidzot esmu ticis pie teksta, kas stāsta par pašu galveno manī. Man šķita – beidzot es esmu mājās. Tā bija grāmata par Dzogčena mācību, par kuru sāku interesēties arvien vairāk un vairāk. Paralēli manā dzīvē ienāca un nostiprinājās Tibetas tantriskais budisms.”

Astrologs kā magnēts

Deviņdesmitajos gados Arturs kādu laiku strādājis zīlēšanas salonā par astrologu, tad pavisam īsu brīdi kādā no neatkarīgajām televīzijām veidojis astroloģiskas prognozes un ezoteriskus raidījumus. Pēc tam to visu atstājis un uzstājies ar dažnedažādām lekcijām Mākslas darbinieku namā.

“Viss kustas, mainās un transformējas,” filozofē Arturs. “Kaut kas atnāk, izvēršas un aiziet. Dzīve ir nepārtraukta kustība, bet – kas to visu kustina? Mēs to parasti saucam enerģiju, universālo spēku. Piemēram, ja rudenī paskatāmies upē, tur peld lapas. Īstenībā jau lapas pašas nekustas, kustas ūdens. Tikai mēs to ūdeni aiz lapām īsti neredzam. Tāpat arī dzīvē – redzam notikumus, bet nesaredzam enerģiju, kas to visu kustina. Arī planētas kustas un savās attiecībās veido noteiktu rakstu. Tur ir kustība, ātrums un konfigurācija, kas mums stāsta par pašu universālo enerģiju. Mēs visi esam vienotā straumē – gan mēs, gan planētas, gan viss pārējais. Būtībā mēs varētu šo enerģiju saskatīt savā dzīvē, taču, kā zināms, no attāluma viss labāk redzams, tāpēc skatāmies uz planētu kustību. Tā strādā astroloģija. Planētu kustībā ir vieglāk orientēties nekā savu domu un sajūtu jūklī.”

Arturs uzskata, ka astroloģiju nemaz nevar iemācīties, jo tā nav intelektuāla joma. “Astroloģija būtībā ir zīlniecība, tā ir maģija. Piemēram, ja tu zīlē uz rūnām un tev rūnas saliekas saprotamā rakstā, tu esi zīlnieks. Ja nesaliekas, tu neesi zīlnieks. Bet, ja tev viss saliekas un tu spēj šo rakstu nolasīt un vēl saprotami izstāstīt, tad esi superzīlnieks. Tāpat notiek ar astroloģiju, tikai tur tā zīlēšana ir krietni sarežģītāka, tur ir ļoti daudz zīmju, ko jāspēj nolasīt. Īstam astrologam jābūt kā magnētam. Piemēram, kad uzberam uz papīra lapas metāla skaidas un apakšā pieliekam magnētu, uz lapas izveidojas noteikts raksts. Tieši tā jāstrādā īstam astrologam, viņam jābūt kā magnētam, kas izveido noteiktu rakstu. Un to nevar iemācīties. Ar to jāpiedzimst. Lielākā daļa astrologu nemaz nav īsti astrologi. Lai gan daži ir slaveni un pelna naudu, bet, ja viņiem nesaliekas raksts, nekāda zīlēšana nenotiek. Protams, var iemācīties nolasīt atsevišķus aspektus, bet kopējā bilde tik un tā paliks neredzama. Piemēram, man bija kāds paziņa ar fenomenālu atmiņu. Viņš varēja atvērt jebkura filozofa grāmatu, izlasīt vairākas lappuses un veikli atstāstīt izlasīto. Vai tāpēc varam apgalvot, ka viņš pārzināja konkrēto filozofiju? Nē taču. Ar astroloģiju ir tas pats.”

Viena no Artura spējām – būt zīlniekam vai burtniekam. “Kad ap mani situācijas saliekas konkrētā rakstā, es to spēju nolasīt. Es gan neesmu profesionāls zīlnieks, taču izmantoju šīs spējas, lai labāk saprastu sevi. Esmu izmantojis arī rūnas, Taro kārtis, maiju kalendāru. Reizēm palīdzu arī citiem, lai viņi labāk saprastu, kas ar viņiem īsti notiek.”

Stāsts par māti un tēvu

Lai gan rakstīšanu Arturs bija pastūmis malā, viņš pie tās atgriezies 2008. gadā. “Sapratu, ka visu to, kas man ir būtiski un svarīgi, var izteikt romānā – caur personāžiem, piedzīvojumiem, mistiku, detektīvu. Eiropas literatūrā ir pietiekami daudz mistisku romānu, bet tie lielākoties ir diezgan štruntīgi. Man gribējās pamēģināt pašam.” Arturs norāda, ka viņa uztvere ir diezgan elastīga. “Es varu brīvi lēkāt no viena rakursa uz citu, man tas ir dabiski, bet cilvēkiem, kas nav tik elastīgi, reizēm ir grūti mani saprast. Piemēram, teikumu varu sākt ar vienu aspektu, vidū pārmesties uz otru, bet pabeigt – ar trešo. Tāpēc speciāli piestrādāju pie stila un formas, lai visi mani varētu saprast. Gandrīz vai vajadzēja no jauna iemācīties rakstīt. Tam patērēju kādu pusgadu. Tagad man beidzot ir uzrakstīts teksts, ar ko esmu puslīdz apmierināts. Vienīgi vajadzēs vēl drusku nolaizīt.”

Arturam ir vēl kāda īpatnība – viņš ir bilingvāls. Tēvs – latvietis, māte – krieviete. “Mana pirmā valoda bija latviešu, vismaz tā apgalvoja vecāki. Tad nāca krievu, un es abas valodas sajaucu kopā. Viens vārds latviski, otrs – krieviski. Vai arī – vārda sākums krievisks, bet nobeigums jau latvisks. Iespējams, no turienes elastīgā domāšana. Taču ir kāds mīnuss – valodu izjūta nav strikta un dziļa. Kad gāju krievu skolā, vairākus gadus man saglabājās latviešu akcents. Skolas gados un agrīnā jaunībā mana vide bija krieviska, vēlāk, kad sāku lasīt lekcijas latviešu valodā, vide mainījās. Tad ap mani apgrozījās lielākoties latvieši.”

Tagad jau vairākus gadus viņš ir pievērsies seno grieķu mitoloģijai un tās atšifrēšanai. “Tā nav īsti atšifrēšana, jo mīts nav rēbuss,” precizē Arturs. “Mīts – tas ir mūsu sakārtojuma kodols. To var saukt arī par arhetipu. Mūs sakārtojuma matrica. Būtībā visi mīti ir par māti un tēvu. Un tas ir mūsu pamata sakārtojums. Mēs esam piedzimuši tāpēc, ka mums ir māte un tēvs. Mēs parasti pieņemam, ka no saviem vecākiem esam ieguvuši kādas noteiktas īpašības. Ar šo atziņu šļūcam tālāk pa visu turpmāko dzīvi un nemaz īsti neaizdomājamies, ko tas īsti nozīmē. Senie mīti labi parāda šo attiecību struktūru, to pamatu un turpinājumu, kas no tā iziet un realizējas.”

Arturs piebilst, ka reizēm trūkst vārdu, lai spētu izteikt savas domas un sajūtas. “Piemēram, senajiem grieķiem mīlestībai bija četri aspekti: storge, eross, philia un agape. Grieķi daudz precīzāk par mums spēja izteikt savus pārdzīvojumus, kas saistījās ar mīlestību. Viņi spēja to visu labāk definēt. Viņiem bija lielāka skaidrība un noteiktība.”

Arturs uzskata, ka mūsdienās daudzi vārdi jau zaudējuši savu agrāko nozīmi. “Piemēram, vārds garīgums laika gaitā ir pietiekami novazāts, tāpēc tā vietā es daudz labprātāk lietoju vārdu alķīmija. Tāpat izvairos lietot vārdus “apziņa” un “apzināšanās”, to vietā lietoju “uztvere”.”

Atbildība par savu dzīvi

Arturs stāsta, ka pirms kādiem pieciem sešiem gadiem viņam piedāvāts nolasīt lekcijas Jūrmalas Alternatīvajā skolā. “Bērniem kultūrvēstures stundā vajadzēja pastāstīt par indiāņiem. Protams, tā man nebija sveša tēma – maiji, acteki, inki, tur daudz ko varēja stāstīt. Tomēr man radās ideja parunāt par to, par ko bērni nerunā ne ar saviem vecākiem, ne skolotājiem, ne vienaudžiem. Par būtisku tēmu – par sapņiem. Un kāpēc ne, jo neviens par to ar viņiem nerunās. Lekcijas bija 3., 4. un 7. klasē. Visuzmanīgākie klausītāji bija 3. klasē, viņi klausījās atplestām mutēm. Bija ļoti daudz jautājumu un piemēru no savas pieredzes. Arī 4. klasē bija liela interese, tomēr nedaudz mazāka. 7. klasē jau valdīja skepse. Tas ir vecums, kad pasaulīgās lietas interesē daudz vairāk par sapņiem. Viņi jau bija nofiksēti uz savu ego un ķermeniskajām vajadzībām. Absolūti skeptiski. Un tomēr, neņemot vērā viņu skepsi, es mēģināju kaut ko pastāstīt par sapņiem. Diemžēl mūsu kultūrā šim aspektam tiek pievērsta ļoti maza uzmanība, daudziem pat ir nievājoša attieksme pret konkrēto tēmu. Bet, ja mums pret trešo daļu savas eksistences ir noraidoša attieksme, ko tad mēs īsti zinām par sevi?”

Arturs rezumē: “Ja runājam par mūsu un Rietumu pasaules tradīcijām, skolas galvenais uzdevums ir uztaisīt no katra bērna ķieģeli. No katra vēlams izveidot tādu ķieģeli, kas nākotnē labi iegulsies kopīgajā sabiedrības celtnē. Un tā arī notiek – skola mūs taisa vienādus. Protams, skola arī kaut ko iemāca. Piemēram, mani tā iemācīja lasīt un skaitīt. Nevar nepieminēt, ka skola man radīja arī dažnedažādas traumas un kompleksus, ar ko es varu ņemties visu turpmāko dzīvi. Pat vecāki manī neradīja tik daudz kompleksu kā skola. Esmu pārliecināts, ka mēs bieži vien pārvērtējam vecāku lomu bērnu audzināšanā. Jā, tā ir ļoti svarīga pirmajos gados, bet vēlāk, kad bērns dodas bērnudārzā un skolā, vienaudžiem ir daudz lielāka loma nekā vecākiem. Un bieži vien cilvēks savas psiholoģiskās problēmas iegūst bērnībā no spēļu partneriem un klasesbiedriem, nevis no vecākiem.”

Arturs diezgan piesardzīgi vērtē iespējas bērniem skoloties īpašajās un alternatīvajās mācību iestādēs. “Esmu dzirdējis daudz slavas dziesmu – cik daudz tur brīvības un radošu iespēju! Nu labi, bērns izskolojas tādā skolā, bet – ko tālāk? Ja viņš nav iedresēts sistēmas tradīcijās, viņam vēlāk būs grūti iekļauties dzīvē. Viņam vajadzēs sevi lauzt, bet lauzt sevi pieaugušā vecumā ir daudz grūtāk nekā bērnībā. Tāpēc tam jāpieiet ļoti uzmanīgi. Protams, nepieciešams atrast un attīstīt talantus, bet tajā pašā laikā to visu ielikt noteiktā formā. Tādā formā, kas piemērota mūsu dzīvei.”

Arturs atgādina, ka pasaule ir nemitīgu pārmaiņu plūsma. “Kad bērns aug, viņš ir elastīgs, jo nemitīgi mainās. Kad cilvēks beidz augt, viņš zaudē agrāko elastību. Viņš kļūst ciets un iegūst savu uzskatu, ieradumu un vērtību formu. Stingri sacietējis savos priekšstatos, cilvēks sāk baidīties no dzīves pārmaiņām. Viņš sāk uzstāties pret pašu dzīvi. Un tas nozīmē tikai vienu – viņš noveco.”

Arturs teic, ka tikai tagad, 59 gadu vecumā, viņam ir sajūta, ka viņš beidzot ir pabeidzis augstskolu. “Tas nozīmē, ka es beidzot uzņemos atbildību par savu dzīvi. Atbildību par to, ko domāju, saku un daru. Totāli un visā pilnībā.”

Andris Bernāts, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris