Nelavies no bērna prom! jeb Kāpēc ir svarīgi no bērna atvadīties
Cik gan bieži vecākiem ir vēlēšanās, atstājot mazo ar auklīti vai vecvecākiem, nevis atvadīties no bērna un riskēt saskarties ar pretestību no mazuļa puses, bet gan aizlavīties, kamēr bērns ir iegrimis rotaļās.
Kāpēc tā nevajadzētu darīt, savā blogā www.espats.lv stāsta Viktorija Ozola, Montesori pedagoģe un piecu bērnu māmiņa.
Bērnam ir grūti atslābināties un patiesi iegrimt spēlēs vai kādās citās darbībās, ja visu laiku jāuzmana, lai vecāki kaut kur nepazūd. Tāpēc ir ļoti svarīgi informēt bērnus, ja dodamies prom. Nav vienmēr jābūt blakus un kā salipušiem ar bērnu, bet ir jāmācās runāt. Jau no pirmajām dienām trenēt sevī prasmi runāt ar bērnu! Pateikt, ka kaut kur dodaties – ne tikai ejot prom no mājām, bet arī uz citu telpu. Atbildiet sākumā ar balsi, ja bērns jūs sauc. Lai lēnām rodas apziņa, ka tas, ka fiziski neesat blakus, nenozīmē, ka ir jājūtas apdraudētam.
Ja bērns ir iegrimis spēlēs, tad nelavieties prom. Informējiet, ka tagad dosieties, piemēram, uz virtuvi. Tad tas paliek bērna izvēlē – turpināt spēlēties vai iet kopā ar jums. Ja lavāties prom brīžos, kad bērns ir ļoti koncentrējies kāda priekšmeta izpētē, tad šie padziļinātās intereses brīži kļūs trauksmaināki un retāki, jo visu laiku jāvaktē, kur palika mamma vai tētis un vai tik atkal kaut kur nepazudīs. Šādos koncentrēšanos mirkļos bērns nav jātraucē, nav jāuzrunā, jāļauj viņam koncentrēties, bet tai pat laikā nemūciet nemanāmi prom – ja jādodas kaut kur, tad labāk pateikt.
Iedomājieties, kā jūs justos, ka jūsu partneris pēkšņi pazustu un jūs nezinātu, kur, uz cik ilgu laiku, kāpēc, vai būs atpakaļ? Mūsu iekšējā trauksme būtu daudz lielāka nekā tad, ja mēs zinātu to, ka viņš kaut kur dodas, nevis izkūp gaisā. Pat tad, ja bērns vēl ir šķietami pārāk mazs, lai saprastu šīs lietas, tomēr daudz labāk ir atvadīties, nevis mīļā miera labad pa kluso aiziet. Kādā mirklī jau bērns saprot, ka vecāki ir pazuduši. Ko viņš no tā mācās? To, ka pat vistuvākajiem cilvēkiem īsti nevar uzticēties – viņi var tā vienkārši pazust.
Bērns drīkst dusmoties, raudāt, izrādīt savas emocijas. Labi, ka izlaiž ārā, nevis patur iekšā spriedzi, ja tāda ir. Nevajag vilkt garumā ar atvadīšanos, tādējādi provocējot vētraināku reakciju, bet atvadīties vajag. Tas, ka mums šīs emocijas ir grūti izturēt, vairāk pasaka kaut ko par mums pašiem, ne bērniem.
Man šobrīd 3-4 dienas nedēļā no rīta puses ir iespēja iziet uz 1,5-2h pastrādāt. Esmu ļoti priecīga, ka divgadīgie dvīņi to uztver tik viegli. Viņi nāk mani pavadīt, pamāj, taisa ciet durvis. Un patiesībā šādi mums ir ne tikai tagad, bet arī pirms tam, jo regulāri esmu izgājusi no mājām kaut vai uz pusstundu raitā pastaigā vienatnē. Nekad nelavos prom, vienmēr atvados, vienmēr pildu solījumu un atgriežos, kad solījusi. Viņi zina, ka tā ir, un nevaktē mani.
Savukārt, ja uznāk laiks, kad negrib mani nekur laist prom, tad ļaujos – atlieku tik daudz darbu, cik vien tas konkrētajā brīdī iespējams, un esmu klātesoša, lai bērni var sasmelties šo tuvību, drošības sajūtu un atkal ir gatavi mani palaist. Ja nevaru atlikt darīšanas, tad esmu pieejama pēc tam un ļauju “uzlādēt baterijas”.
Autore: Viktorija Ozola, www.espats.lv
