Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Kamēr vēl nebija sociālo tīklu, cilvēki dzīvoja savos burbuļos un viņu spriedumi par notikumiem pasaulē arī palika viņu burbuļos. Taču sociālie tīkli pamatīgi mainīja spēles noteikumus," saka Rīgas alķīmiķis Artūrs Alsiņš, uzsverot, ka šobrīd par "ekspertiem" var kļūt arī cilvēki, kuriem trūkst elementāru prasmju saprast informāciju. (Foto: Rojs Maizītis)

Mūsdienu alķīmiķis Artūrs Alsiņš: "Mēs atkal esam lielu pārmaiņu priekšā" 3

Cita pasaule
2020. gada 12. decembrī 05:55 2020. gada 12. decembrī 05:55
  Andris Bernāts | "Patiesā Dzīve"
“Šis laiks ir daudz revolucionārāks, nekā mums sākumā šķiet,” spriež Rīgas alķīmiķis Artūrs Alsiņš. Viņaprāt, Covid-19 ir katalizators daudziem pārmaiņu procesiem visā pasaulē. “Mēs esam pārmaiņu ceļā, taču īsti nesaprotam, uz kurieni ved šis ceļš. Un tā ir liela psiholoģiska problēma.”

Artūrs Alsiņš aicina uz kovidu paskatīties daudz plašāk – lielo pārmaiņu kontekstā. “Katra paaudze piedzīvo kaut kādas pārmaiņas. Mans vectēvs un vecmutere pārdzīvoja Pirmo pasaules karu, revolūciju un pilsoņu karu, tēvs un mamma savā bērnībā – Otro pasaules karu. Mans fāteris bija no latviešu ģimenes, kas taisīja revolūciju Krievijā un dzīvoja Maskavā. 1941. gada jūnijā viņš atbrauca pie savas vecāsmātes uz Latviju. Sākās karš, ienāca vācieši, un tā viņš te palika. Savukārt mēs piedzīvojām Padomju Savienības sabrukumu un Latvijas valsts atjaunošanu. Un tagad mēs atkal esam lielu pārmaiņu priekšā. Tāpat kā cilvēks, arī pasaule piedzīvo dažādas krīzes. Tas ir laika posms, kad vecais vairs īsti nedarbojas, bet jaunais vēl nav noformējies. Manuprāt, mēs dzīvojam tieši šādā laika posmā. Uz to norāda gan astroloģija, kas man nav sveša, gan notikumi, kuros mēs sevi atrodam.”

Atrast sevi refleksu plūsmā

– Tātad nekas vairs nebūs tā, kā bija?

– Covid-19 radikāli maina mūsu dzīvi, bet mēs līdz galam vēl nespējam novērtēt šīs pārmaiņas. Mums gribas atgriezt atpakaļ iepriekšējo dzīvi, liekam milzīgas cerības uz vakcīnu, lai gan, iespējams, šīs cerības ir pilnīgi veltas, jo ir pietiekami daudz cilvēku, kas slimo jau otro reizi. Rodas jautājumi par dažādām vīrusa modifikācijām. Šis vīruss dzīvo savu dzīvi, tas laika gaitā mainās, tāpēc vietā ir jautājums, vai vispār ir iespējama laba vakcīna, vai to nevajadzēs veidot no jauna ik pēc gada vai pusgada. Dzirdamas runas, ka šis vīruss ir atnācis uz ilgu laiku.

– Ko tas nozīmē?

– Tas nozīmē, ka mūsu dzīve ir mainījusies neatgriezeniski. Tas vistiešākajā veidā skar to biznesu, kas saistīts ar cilvēku plūsmu apkalpošanu, proti, tūrismu un masu pasākumus. Tie ir kultūras un sporta notikumi, tas skar teātrus, kinoteātrus, veikalus. Galu galā tas skar arī mūsu Dziesmu un deju svētkus.

Mums ir vēlme saglabāt ierasto kārtību, gribam visu dabūt atpakaļ, taču daudzi nesaprot, ka tas nav iespējams, jo vairs nav vecās sistēmas pamatu. Tie ir iziruši, sabrukuši. Tur ir tukšs, tur nekā nav. Šajā laikā daudzi jau ir bankrotējuši, daudzi vēl bankrotēs, un dzīve būs jāsāk no nulles.

Kur turpmāk ieguldīt naudu, arī nav īsti skaidrs, jo vēl nav zināmi jaunās spēles noteikumi. Nesen lasīju, ka Ņujorkas milzīgie debesskrāpji, kuros iekārtoti ofisi, ir aizņemti tikai par desmit procentiem. Tās ir milzīgas platības, kur tikai desmitā daļa ir dzīva, turklāt bez cerībām, ka pārējie deviņdesmit procenti kaut kad atdzīvosies. Ko tas nozīmē Ņujorkai? Un ko šis laiks nozīmē citām lielām pilsētām? Ko tas nozīmē Rīgai? Arī šeit ir daudz ofisu ēku un viesnīcu. Kāds liktenis tās gaida?

Dzirdēju, ka Grieķijā griež gabalos kruīza kuģus. Kad sākam analizēt situāciju, saprotam, ka konkrētais laiks ir daudz revolucionārāks, nekā varbūt sākumā šķiet, turklāt daudz globālāks par to laiku, kad sabruka Padomju Savienība. Tad mainījās tikai noteikta pasaules daļa, kurā mēs dzīvojām, bet tagad pārmaiņas skar visu pasauli. Toreiz, kad sabruka Padomju Savienība, mūsu ceļš veda uz Eiropu. Tagad mēs īsti nezinām, uz kurieni ved šis ceļš. Mēs pat neapjēdzam, ka vispār esam kaut kādā ceļā uz kaut kurieni. Tā ir liela psiholoģiska problēma. 

– Vai šo laiku varam vērtēt kā daļēju haosu?

– Jā. Kā daļēju tāpēc, ka viss tikai sākas. Te runa nav tikai par vīrusu, lai gan tas, protams, ir ļoti būtisks. Tas ir katalizators daudziem pārmaiņu procesiem visā pasaulē. Piemēram, Amerikā gāž nost pieminekļus. Vai tur jau agrāk nebija to pretrunu, kuru redzam tagad? Protams, ka bija. Tas viss pamazām milza, līdz samilza. Amerikas elite un lielākā daļa sabiedrības izlikās, ka šīs problēmas nav būtiskas. Tad ieradās vīruss, kas cilvēkus pamatīgi satracināja un izcēla gaismā problēmas. Tas bija spēcīgs psiholoģisks belziens.

Mēs redzam, kas notiek Baltkrievijā. Arī tur liela nozīme bija vīrusam. Lukašenko to ignorēja un izlikās, ka tāda vīrusa nav. Ja nebūtu kovida, iespējams, tur turpinātu dzīvot pa vecam. Bija notikumi Kirgistānā, izraisījās karš starp Armēniju un Azerbaidžānu. Visticamāk, tuvākajā nākotnē būs vēl kaut kas. Viss ir sakustējies. Tās problēmas, kuras agrāk bija kaut kur bija nobāztas, tagad lien ārā. Un nevajag domāt, ka Latvijā nav problēmu.

– Un tās izmantos politiķi, lai tiktu pie varas.

– Jā, protams. Piemēram, tāds Gobzems ir labās pozīcijās. Viņš arī turpmāk varēs spekulēt ar cilvēku neapmierinātību, apjukumu un bailēm. Gobzems ar savu uzvedību atgādina Musolīni; šādi tipāži kļūst populāri visā pasaulē. Viņiem ir pietiekami plaša publika, kas viņos klausās. Es domāju, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās populistiem būs vēl lielāks atbalsts nekā līdz šim. Tas pats būs arī Vācijā, Francijā, Lielbritānijā un citās Eiropas valstīs.  Ar to ir jārēķinās.

– Pandēmijas laikā jābūt uzmanīgiem, jāpdomā līdzi, ko darām.

– Jā. Un tas mūs maina. Mēs skrienam pa šo dzīvi no viena refleksa uz nākamo, no vienas idejas pie otras. Skrienam un plūstam bez jebkādas aiztures. Un tikai paretam dodam sev atskaiti, ko mēs darām un kas ar mums notiek. Taču tagad, vīrusa laikā, jābūt uzmanīgiem, lai ieturētu distanci. Jāskatās, cik cilvēku apkārt, vai esmu uzvilcis masku, vai vispār esmu to paņēmis līdzi. Tāds režīms liek cilvēkam nemitīgi atskaitīties, liek atrast sevi refleksu un domu plūsmā. Būtisks kļūst šis pašatskaites moments. Un tieši tas lielā mērā mūs padara par cilvēkiem. Tas ir brīdis, kad mūsu uztvere izlien ārā no domām, sajūtām un reakcijām – no tā visa, kur ikdienā esam pazuduši.

Situācija ar maskām, distancēšanos un roku mazgāšanu vairo mūsu atgriešanos pie sevis. Mēs atrodam paši sevi, un tas vairo mūsu cilvēciskumu. Šajā laikā mēs mazāk esam dzīvnieki, vairāk – cilvēki. Jo cilvēciskais galvenokārt balstās uz pašatskaiti. No tās arī izriet mūsu morāle, ētika, estētika, attīstība, tehnoloģijas un tā tālāk. No pašatskaites izriet arī visas mūsu reliģijas un filozofijas. Bez tā nav iespējama garīgā dzīve. Var teikt, ka esam ideālos apstākļos, kas veicina šo būtisko pašatskaiti. Šīs laiks ir gluži kā modinātājs, kas mums visu laiku atgādina atcerēties sevi.

Foto: Rojs Maizītis

Sociālie tīkli un balsstiesības

– Daudzi uzskata, ka Covid-19 ir stihiska parādība. 

– Es tā nedomāju. Savas dzīves lielāko daļu esmu bijis liecinieks tam, ka dzīve ir saprātīga. Lietojot vārdu dzīve, es nerunāju par sava ķermeņa eksistenci, bet par visu lielo kosmosu, kurā mēs dzīvojam. Nav šaubu, ka visai šīs pasaules daudzveidībai ir viens avots, arī šķietamajam haosam. Bet ne vienmēr dzīves saprātīgums ir apjaušams racionāli, reizēm to var apjaust intuitīvi. Vīruss ir kā izaicinājums, ar kuru varam attīstīties un pilnveidoties. Protams, šajā situācijā iespējams arī degradēties, jo nav attīstības bez iespējām degradēties.

– Šis vīruss ir ļoti neparasts savā uzvedībā, tas raisa bailes.

– Bailes ir normāla lieta. Vienmēr, kad sastopamies ar kaut ko nezināmu, rodas bailes. Taču ar laiku nezināmais top par zināmo, un tad bailes iet mazumā. Es gan nedomāju, ka masku nēsāšana un distances ieturēšana balstītos uz bailēm. Tā ir rēķināšanās ar apstākļiem, kuros esam nokļuvuši.

Agrāk vīrusiem bija kāda likumsakarība – jo tas ir lipīgāks, jo mazāk nāvējošs. Un otrādi – jo mazāk lipīgs, jo vairāk nāvējošs. Savukārt kovids ir paradoksāls – gan lipīgāks, gan nāvējošāks nekā gripa. Turklāt nav orgānu sistēmas, kuras šīs vīruss neskartu. Tas ir tik dīvains un pretrunīgs, ka daļa sabiedrības nemaz netic, ka tas eksistē.

Kad ieeju feisbukā, tur sastopu klaigātājus, kas bļauj par sazvērestību un apgalvo, ka tādas slimības nemaz nav. Viņuprāt, tā ir viena milzīga afēra. Tomēr reālā situācija ir tāda, ka sabiedrības lielākā daļa neklausās šajos klaigātājos un lielākoties valkā maskas. Sabiedriskajā transportā un veikalos kādi 95 procenti, kā es redzu, ir maskās.  

– Pagaidām nevienam nav jausmas, kā atrisināsies situācija ar vīrusu.

– Ne tikai kovids pārmaina šo pasauli – lielā mērā to jau izdarījis dators un internets. Agrāk tāda fundamentāla lieta, kas mainīja pasauli, bija iespiesta grāmata. Kad sāka iespiest grāmatas, beidzās viduslaiki un sākās jaunie laiki.

Tagad jaunu kārtību ievieš sociālie tīkli. Tas ir stāsts, kā sabiedrība pati organizējas. Agrāk, ja cilvēks vēlējās sevi izteikt, bija nepieciešama tribīne – avīze, žurnāls, radio, televīzija. Turklāt bija jābūt kādam pamatojumam – izglītībā, pieredzē. Turpretī tagad sociālajos tīklos jebkurš var uzstāties ar savu pozīciju, kāda nu tā ir. Nav nekādu ierobežojumu.

Cilvēks faktiski dzīvo divās pasaulē. Viena ir viņa intīmā pasaule – māja, dzīvoklis, tuvinieki, kaķi, suņi, kaimiņi, draugi, ienaidnieki, kolēģi, nelabvēļi. Tur nav vajadzīgi mediji, tur valda klačas. Tādā veidā izpaužas un notiek informācijas apmaiņa. Tas ir sava veida burbulis, kurā cilvēks dzīvo. Taču šis burbulis ietilpst kādā citā pasaulē – daudz lielākā. Lai spriestu par notikumiem plašajā pasaulē, jāprot iegūt kvalitatīvu informāciju, šeit ar klačām vien nepietiek. Turklāt jāprot atšķirt kvalitatīvu informāciju no nekvalitatīvas. To nepieciešams  apstrādāt, izanalizēt, novērtēt un pieņemt noteiktus lēmumus. Lielākajai daļai cilvēces tas nav pa zobam. Šos cilvēkus, kas spēj to izdarīt, mēs varam saukt par ekspertiem. Viņi prot domāt globāli un analizēt informāciju par visu plašo pasauli.

Kamēr vēl nebija sociālo tīklu, cilvēki dzīvoja savos burbuļos un viņu spriedumi par notikumiem pasaulē arī palika viņu burbuļos. Taču sociālie tīkli pamatīgi mainīja spēles noteikumus. Tagad ļoti daudzi ir nonākuši ekspertu pozīcijās, kaut arī nespēj kvalitatīvi savākt informāciju, nespēj to apstrādāt un izanalizēt, nespēj pieņemt lēmumus un tos realizēt. Un vienalga viņi skaitās ietekmīgas personas, viņi ir influenceri. 

– Un te mēs atkal nonākam pie haosa.

– Mēs dzīvojam demokrātijā. Tas nozīmē, ka mums ir iespējas izvēlēties politisko spēku pārstāvjus, kuriem nododam varas tiesības. Viņi pieņem lēmumus lielajā pasaulē. Runājot par demokrātiju – senatnē tā tika iedibināta Atēnās, kur tā, starp citu, nemaz tik ilgi nepastāvēja. Ar demokrātiju cieši saistīts arī kāds cits jēdziens. Tā ir ohlokrātija – pūļa vara. Atēnās balsstiesības tika dotas pilsoņiem, bet kas bija pilsoņi? Tie bija īpašnieki. Atēnu pilsonim piederēja konkrēts zemes gabals Atikas pussalā, kur atradās arī Atēnas. Faktiski pilsonis bija zemnieks, kas dzīvoja pilsētā. Var teikt, ka Atēnas bija ciems, ap kuru bija lauki. Tātad balsstiesīgajam atēnietim piederēja zeme, par kuru viņš atbildēja. Viņš spēja tikt galā ar savu īpašumu, gūt peļņu un nodrošināt iztiku sev un ģimenei, turklāt vēl maksāja nodokļus.

Tātad atbildīgs un organizēts cilvēks, kas spēj pieņemt atbildīgus lēmumus. Un tādam atbildīgam cilvēkam bija balsstiesības. Taču laika gaitā, izraisoties epidēmijām un kariem, zemes ap Atēnām tika izpostītas. Ļaudis bez zemes kļuva vienkārši par pūli. Mūsdienu valodā šādu pūli var saukt par proletariātu, kam ir tikai rokas un vēders. Un tur, kur ir pūlis, uzrodas demagogi, kas prot šo pūli izmantot savās interesēs. Tā Atēnu demokrātija aizgāja pa skuju taku. Patlaban mēs vērojam tos pašus procesus, tikai demagogus saucam par populistiem.  

– Tātad pūlis un demagogi – tas ir bīstami?

– Vairāk nekā pirms simts gadiem gan Eiropā, gan Amerikā notika lielas diskusijas, kam dot balsstiesības. Sākumā ne jau visiem bija tiesības vēlēt, eksistēja īpašuma cenzs, bija jābūt īpašniekam – nu gluži kā Atēnās. Bija lieli strīdi, palikt pie šīs kārtības vai arī dot balsstiesības visiem. Tik ilgi strīdējās, kamēr uzvarēja ideja, ka balsstiesības jādod visiem. Protams, ka šai kārtībai ir riski.

Piemēram, Vācija šādā veidā dabūja Hitleru – tauta viņu pavisam leģitīmi iebalsoja parlamentā. Tas nebija nekāds apvērsums vai revolūcija. Tauta aizgāja uz vēlēšanām un draudzīgi nobalsoja par Hitleru. Un tagad, kad mūsu dzīvē ienākuši sociālie tīkli, ohlokrātija iezīmējas vēl spilgtāk. Mēs visi esam gudri, varam izteikt savu pozīciju un pieņemt politiskus lēmumus. Laika gaitā ir mainījusies politiskā kultūra. Lai piedalītos politiskajā dzīvē, vairs nav jāiet ne uz kādām sapulcēm. Apsēdies pie datora, un viss notiek! Arī tas veicina ohlokrātiju, veidojas ļoti labvēlīga vide populistiem. Viņi prot izmantot pūļa refleksus savās interesēs. Tagad mēs redzam, ka Rietumu pasaule ir nonākusi pie sabiedrības pašorganizēšanās krīzes. Mēs ejam šajā krīzē iekšā.

Foto: Rojs Maizītis

Bet tas jau nenozīmē, ka dators un sociālie tīkli – tas ir kaut kas slikts. Tas tikai veicina pārmaiņas. Tāpat kā grāmata. Kas notika, kad Gūtenbergs iespieda Bībeli? Reformācija un reliģiskie kari. Pirms Bībeles iespiešanas ļaudis apmeklēja baznīcu, un, ko pateica mācītājs, tā bija taisnība. Kad sāka drukāt Bībeli un cilvēki iemācījās lasīt, viņiem radās savi spriedumi par to, kas rakstīts svētajos tekstos. Tas bija protestantu sektu sākums, kad katrs sludinātājs interpretēja Bībeli pa savam.

Kam lielāka harisma, tam arī vairāk atbalstītāju. Sākās reliģiskie kari, Eiropa bija pilna ar līķiem. Ņemot to vērā, it kā varam teikt, ka grāmata ir velna izgudrojums, taču paši labi zinām, ka tā nav. Tagad mēs jau esam iemācījušies rīkoties ar grāmatām, vairs nav nekādu problēmu. No grāmatas radās arī daudz kas cits – avīzes, žurnāli, radio, televīzija. Bez grāmatas tas viss nebūtu iespējams. Un tagad mums jāiemācās apieties ar internetu un sociālajiem tīkliem. Tas viss pieder pie globalizācijas.

Kā no zīdaiņa pārvērsties par veci

– To, ar ko nodarbojaties, dēvējat par alķīmiju. Vai atklāsiet, ko tas īsti nozīmē? 

– Ikviena cilvēka pamatos ir uztvere. Mēs spriežam par apkārtējo pasauli, izmantojot savas maņas: redzi, dzirdi, tausti, ožu un garšu. Mūsu uztvere pastāv šo maņu formā, ar tām mēs uztveram un vērojam apkārtējo pasauli. Tas viss ir mūsu evolūcijas pamatos, tā mēs attīstāmies. Tas mūs atšķir no dzīvnieku pasaules, jo dzīvniekiem nav  tik konsekventas spējas vērot. Un vērojot mēs sākam izprast, ko mēs īsti redzam un dzirdam. Šo spēju mēs saucam par zinātni; zinātne – tā ir prasme vērot. Vērojumi balstās uz visām piecām maņām, visvairāk uz redzi.

Tomēr cilvēks nav tikai šīs piecas maņas. Mums no dzimšanas piemīt tas, ko varam saukt par iekšējo uztveri. Mēs uztveram ne tikai to, kas atrodas apkārtnē, bet arī iekšpusē, piemēram, savas domas. Ar šo iekšējo uztveri mēs uztveram savus psihiskos stāvokļus, kurus mēs ne redzam, ne dzirdam. Piemēram, to, ka esmu noguris. To  nevar ne sadzirdēt, ne saost, bet var uztvert. Tā ir mana iekšējā uztvere, kurai nav ne acu, ne ausu. Katrs cilvēks ar tādu piedzimst, bet šī spēja atrodas tādā kā sēklas kvalitātē. Ja to nelieto, tā neaug un neattīstās.

Ja atveram latviešu valodas vārdnīcu, tur 99,99 procenti vārdu norāda uz fenomeniem, kurus redzam un dzirdam, kurus varam sataustīt, nogaršot un saost, bet pavisam maz norāda uz iekšējās uztveres procesiem. Tas tāpēc, ka mēs maz lietojam šo iekšējo uztveri. Taču ar laiku, ja uztveri noslogojam, tā aug un attīstītās. Kad šie procesi norisinās, notiek tas, ko mēs saucam par garīgo dzīvi.

Iekšējā uztvere dod citu redzes punktu, tā dod plašāku skatījumu. Var teikt, ka mūsu piecas maņas ir kā viena acs, bet iekšējā uztvere – otra acs. Kad mēs skatāmies ar abām acīm, realitāte paplašinās, tā kļūst skaidrāka.

Kad mūsu iekšējā uztvere ir attīstīta, pasaule paliek tā pati, taču konteksts ir jau pavisam cits. Tas viss tiek ierakstīts citā gramatikā – daudz dziļākā un plašākā. Un šo procesu, kā attīstās iekšējais skatījums un līdz ar to mainās apkārtējā pasaule, es saucu par alķīmiju. Jau izsenis alķīmija ir norādījusi uz transformāciju, kad kaut kas viens pārtop par ko citu.

Piemēram, ūdens var transformēties gan ledū, gan tvaikos. Viela tā pati, bet forma pavisam cita. Vai arī tārps, kas pārvēršas par taureni. Vai tie ir divi dažādi radījumi? Nē, tas ir viens un tas pats, taču katrā gadījumā dzīves realitāte ir pavisam cita. Tārps rāpo pa koku un grauž lapas, bet taurenis lido pa gaisu un bauda nektāru. Tas ir stāsts par transformāciju, kas notiek ar cilvēku, kad viņš lieto iekšējo uztveri. Tāpēc arī izvēlējos apzīmējumu alķīmija tai realitātei, kurai esmu liecinieks. Ar laiku veidojas iespēja to visu artikulēt un izteikt vārdos. Ar šiem uztveres procesiem esmu bijis aizņemts vairākus gadu desmitus, bet it sevišķi pēdējos divpadsmit gadus.

Es mācos izteikt un aprakstīt to pasauli, ko es vēroju. Es izdaru secinājumus, pieņemu lēmumus un mainu savu dzīvi. Tā ir alķīmija. Nupat beidzu rakstīt tekstu uz simts lappusēm, tas iezīmē galvenās pozīcijas, kā es redzu šo pasauli – ar savām maņām un iekšējo uztveri. Kā izskatās plašā pasaule, kad iekšējā uztvere ir pietiekami spēcīga.

– Kā saprotu, ar vārdu "uztvere" jūs apzīmējat to, ko citi sauc par apzinātību. 

– Jā, es nelietoju vārdu apzinātība, jo, manuprāt, tas nav veiksmīgs. Turklāt visi ir tik ļoti pieraduši pie šī vārda, neviens vairs neskatās, uz ko tas īsti norāda. Lai apzīmētu konkrēto procesu, uztvere ir daudz precīzāks vārds. Uztveri var salīdzināt ar gaismu, un es dzīvoju realitātē, kas šajā gaismā izgaismojas. Un šeit nav nekādas īpašas metodes, kurām vajadzētu sekot.

Tas ir dabisks process. Nav taču nekādu metožu, piemēram, lai cilvēks izaugtu. Kādreiz es biju mazs bērns, bet tagad esmu izaudzis par vecu veci. Lai no zīdaiņa pārvērstos par veci, nevajag izmantot nekādas īpašas metodes. Nevajag mācīties skolās vai kursos. Tā ir dzīve, kas liek daudz ko darīt. Bērnībā tā man lika skriet, lēkāt un ārdīties, jo mans ķermenis auga, tam vajadzēja kustēties.

Vēlāk dzīve lika daudz klausīties mūziku, jo mūzika veicina iekšējās pasaules attīstību, tā veido emocijas. Tas viss ar mani dabiski notika. Un vēlāk pienāca brīdis, kad parādījās brīva vieta manai atbildīgai līdzdalībai šajos procesos. Tā ir situācija, kad vienkārša bērnu spēle iegūst noteiktas vingrojuma formas. Tā, lūk, attīstās un nostiprinās iekšējā uztvere.

Saistītās ziņas

Iesaka dziedniece: kā stiprināt enerģētisko lauku un sevi pasargāt no "ļaunas acs" 1
40 gadu vecumā viņš nolēma: turpmāk sekošu savai sirdij. Kas patiesībā ir bestselleru "alķīmiķis" Koelju
Influenceres noslēpumi - 27 gadus vecā Sofija atklāj, kā draugs miljonārs iemācījis viņai pelnīt lielu naudu 1

Citi šobrīd lasa

Mājkalpotājai, kas nostrādājusi pie estrādes karaļa 30 gadu, Filips Kirkorovs aizliedzis bilst kaut vārdu par viņu
Kaspars Zāle jau otro reizi atlaists no Dailes teātra - aktieris taisnību meklēs tiesā 8
Pirmo reizi četru gadu laikā sals Latvijā pastiprinājies līdz -30 grādiem 4
Skatīt visus komentārus

«Режиссура — Гарри и Елизавета»: Галкин показал мини-спектакль своих детей