Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Sargājot dzīvniekus, pasargāsim arī sevi? Atklāti par planētas veselību
Lai nesaskartos ar vēl lipīgākām un nāvējošākām slimībām, mums būtu jāseko zinātnieku ieteikumiem un jāmaina attiecības ar dabu un dzīvniekiem. (Foto: Shutterstock)

Sargājot dzīvniekus, pasargāsim arī sevi? Atklāti par planētas veselību 1

Dzīvesstils
15. februārī 05:22 2021. gada 15. februārī 05:22
  Dagnija Millere-Balandīna | "Patiesā Dzīve"
Grūti nepamanīt, ka kaušanai un gaļas pārstrādei paredzētie dzīvnieki bieži vien tiek turēti visai nežēlīgos apstākļos. Ko iesākt ar pretrunīgajām izjūtām, kas pārņem, par to domājot? Un cik daudz ir mūsu spēkos, lai palīdzētu pasaulei, dzīvniekiem, vienlaikus arī sev?

Par gaļas ēšanu domas dalās, taču ir vairāki fakti, kas liek aizdomāties par mūsu ieradumiem, mijiedarbību ar dzīvniekiem un planētas pašsajūtu kopumā. Piemēram, lai gan pēdējo 50 gadu laikā iedzīvotāju skaits pasaulē ir divkāršojies, gaļa tiek saražota un patērēta apmēram četras reizes vairāk. Savukārt resursu, enerģijas patēriņš un piesārņojums, ko daļēji ietekmē arī industriālā lopkopība, šo gadu laikā pieaudzis gandrīz piecas reizes.

Cilvēku un dzīvnieku saistītie likteņi

Aiša Akhtara, neiroloģe, preventīvās medicīnas un sabiedrības veselības speciāliste no Mērilendas (ASV), ir uzrakstījusi grāmatu Dzīvnieki un sabiedrības veselība: kāpēc labāka izturēšanās pret dzīvniekiem ir kritiska cilvēku labklājībai (Animals and Public Health: Why Treating Animals Better is Critical to Human Welfare, 2012) un Mūsu simfonija ar dzīvniekiem. Par veselību, empātiju un mūsu saistītajiem likteņiem (Our Symphony with Animals. On Health, Empathy and Our Shared Destinies, 2019). Apvienojot medicīnu, sociālās zinātnes un pieredzes stāstus, viņa vērš uzmanību uz to, cik ļoti saistīta ir cilvēku un dzīvnieku labsajūta.

Aišai ciešā saikne ar dzīvniekiem kļuva svarīga agrā bērnībā, kad, piecus gadus pieredzot seksuālu vardarbību no kāda ģimenei tuva drauga, pildot šī onkuļa pavēli (klusēt par notiekošo) un saskaroties ar pārņemošu kauna izjūtu, tieši draudzībā ar suni Silvesteru (kurš cieta no cita veida vardarbības) viņa atskārta, ka ir tā vērta, lai justu mīlestību, nevis kaunu. Dzīvnieka beznosacījumu mīlestība, meitenes spēcīgā empātija pret suni un abu sirdssiltā draudzība deva drosmi iemīlēt pašai sevi, arī drosmi runāt un izteikt savu nostāju. Vispirms – pasargājot Silvesteru no turpmākajiem pāridarījumiem, pēc tam – pārtraucot arī pret sevi vērsto vardarbību. “Silvesters izglāba mani. Tas nav pārspīlējums. Caur šo pieredzi sapratu, ka laipna izturēšanās pret sevi ir viena no veselības atslēgām. Un, lai arī mūs vardarbīgi izmantoja atšķirīgos veidos, jau kā bērns apjautu, cik vienāda ir mūsu cīņa. Viņa cīņa bija mana, un mana cīņa bija viņa. Šī atskārsme man deva iedvesmu pētīt saikni starp cilvēkiem un dzīvniekiem daudz plašāk,” stāsta Aiša.

Patlaban paralēli profesionālajai karjerai ārste ir arī Oksfordas Dzīvnieku ētikas centra biedre un aktīva dzīvnieku aizstāve. Viņa ir pārliecināta, ka empātija pret visu dzīvo ir kā līme, kas tur kopā sabiedrību. “Tas, kā izturamies pret neaizsargātākajiem sabiedrības locekļiem – bērniem un dzīvniekiem –, ļoti daudz ko pasaka par to, kāda esam kā sabiedrība”

Trenējot empātijas muskuli

Neiroloģe skaidro, ka pamatā pētnieki mūsdienās izšķir divas empātijas formas. Viena no tām ir afektīvā empātija (saukta arī par emocionālo empātiju), kas attiecas uz sajūtām un emocijām, kuras piedzīvojam, reaģējot uz citu pārdzīvojumiem, respektīvi, kad jūtam līdzi citu emocijām. Savukārt, pieredzot kognitīvo empātiju, mēs ņemam vērā otra skatījumu uz konkrēto situāciju, tā spējot daudz labāk identificēt un saprast, ko viņš domā un jūt. Abu empātijas formu sastāvdaļas kopā ļauj labāk saprast apkārtējo pieredzi, nodomus un vajadzības.

Empātija ir cieši saistīta ar mūsu neirobioloģiju, un tas ir fenomens, ko dalām ar daudzām sugām. “Dzīvniekiem ir tādas pašas fundamentālās nervu sistēmas kā cilvēkiem. Tas nozīmē, ka arī dzīvnieki piedzīvo sāpes, ciešanas, bailes, satraukumu, vientulību, garlaicību, mīlestību, prieku un baudu. Taču, lai mazinātu sirdsapziņas pārmetumus saistībā ar dzīvnieku ciešanām, cilvēki visai sparīgi savā prātā mēdz atdalīt sevi no citām sugām, piemēram, iestāstot sev, ka dzīvnieki nesmejas (žurkas to dara), nekļūst pesimistiski (cūkas kļūst), nelieto darbarīkus noteiktu mērķu sasniegšanai (vārnas to dara), neizprot laiku (sīļi izprot), neprot rēķināt (vistas prot), neprot apmānīt citus (vāveres prot), nejūt empātiju (peles jūt), neizrāda interesi par savas sugas mirušajiem (ziloņi to dara), nemierina viens otru (lauku peles mierina), nelieto valodu (prēriju suņi, iespējams, lieto) utt. No bioloģijas viedokļa arī cilvēki ir dzīvnieki, taču, lai sajustos pārāki un īpaši, mēs cenšamies, cik vien iespējams, atdalīt sevi no citiem dzīvniekiem,” stāsta ārste Akhtara.

Visi vēlas dzīvot tādu dzīvi, kas ir brīva no ciešanām, kaitniecības un apspiešanas. Arī dzīvnieki. Tāpēc, būdami empātiski, vienmēr varam sev pajautāt – kā mana izturēšanās ietekmēs otru? Aizdomāties, vai lēmumi, kurus pieņemam (ko ēdam, ģērbjam, pērkam), dzīvniekiem dara labu vai kaitē. Doktore Akhtara uzsver – jo vairāk praktizējam empātiju, jo vairāk tā aug. Citiem vārdiem, mēs varam nostiprināt empātijas prasmes kā tādu muskuli.

Dzīvnieki – lieliski skolotāji

Zoopsiholoģe Inga Cerbule atsaucas uz britu zinātnieku Džonu Bredšovu (Bristoles Universitāte), kurš uzskata, ka patika pret dzīvniekiem vismaz daļēji tiek noteikta ģenētiski. Mājas mīluļu turēšana ir cieši saistīta ar cilvēka evolūciju – tiem, kuru senči bijuši zemnieki, ir lielāka tieksme veidot draudzīgas saites ar mājdzīvniekiem, savukārt tie, kuri cēlušies no mednieku sabiedrībām, šajā ziņā ir atturīgāki. Bez šaubām, patika/nepatika pret dzīvniekiem atkarīga arī no ģimenes uzskatiem un personīgās pieredzes.

Runājot par empātijas prasmju trenēšanu, neiroloģe Akhtara vērš uzmanību uz to, ka skolotāji un terapeiti nereti aktivitātēs iesaista dzīvniekus, lai veicinātu empātijas attīstību bērnos, turklāt ne tikai pret dzīvniekiem, bet arī pret cilvēkiem. Piemēram, psihologs Frenks Ašcions savā gadu ilgajā skolas programmas pētījumā atklāja, ka bērni, kuri mācījās empātiju dzīvnieka pavadībā, izrādīja lielāku empātiju arī pret cilvēkiem. Jo ciešāka bērna saikne ar dzīvnieku, jo lielāka viņa empātija un sociālās kompetences.

Neiroloģe skaidro: “Mēs sazināmies ar citām radībām, tulkojot ķermeņa kustības, acu skatiena izteiksmes, pozas un skaņas. Komunicējot šādā veidā, no mums tiek prasīta spēja iztēloties un saprast, ko konkrētais dzīvnieks domā un jūt. Citiem vārdiem, tas prasa empātiju – lielo savienotāju, un dzīvnieki mums to māca. Jo agrākā vecumā tas tiek darīts, jo vieglāk iemācīt un jo lielāka iespējamība, ka empātija kļūs par nozīmīgu cilvēka personības daļu.”

Taču kāpēc reizēm varam dzirdēt cilvēku sakām: “Dzīvniekus mīlu vairāk nekā cilvēkus…” Protams, iemesli var būt dziļi psiholoģiski, bet zoopsiholoģe atgādina arī kādu elementāru patiesību: “Mīlēt dzīvnieku ir vienkāršāk. Kaut cik tikt mīlētam pretī ir gandrīz vai garantēts, ja vien cilvēkam piemīt vismaz minimālas prasmes kopt savu mīluli. Dzīvnieks ir pilnībā atkarīgs no sava īpašnieka, tam nav citu plānu vai ambīciju. Savukārt attiecības ar citu cilvēku var būt sarežģītas, cilvēks dzīves laikā veidojas, transformējas, mainās viņa vajadzības un plāni. Otrs cilvēks nekad mums nepieder pilnībā, un tas arī nav vajadzīgs.” Aiša Akhtara ieskicē vēl kādu aspektu: “Dzīvnieki mūs pieņem tādus, kādi esam. Viņiem ir vienalga, esam heteroseksuāli vai homoseksuāli, daiļi vai ar rētām, dzīvojam Baltajā namā vai esam bezpajumtnieki. Viss, ko viņi no mums sagaida, ir laba izturēšanās.”

Tas, ko apspiežam, atņem enerģiju

Ir dzirdēts teiciens, ka visi sadisti bērnībā bijuši vardarbīgi pret dzīvniekiem, taču ne visi, kuri bērnībā mocījuši dzīvniekus, pieauguši obligāti kļūst par sadistiem. Cik pamatota ir šī tēze? Doktore Akhtara skaidro, ka nav tādas viens pret vienu korelācijas starp vardarbību pret dzīvniekiem un vardarbību pret cilvēkiem. “Ja indivīds dara pāri dzīvniekam, tas nenozīmē, ka viņš neizbēgami būs vardarbīgs arī pret cilvēkiem. Taču kopumā pētījumi tomēr norāda uz spēcīgu saikni starp šiem vardarbības veidiem – pastāv liela varbūtība, ka vardarbīga izturēšanās pret dzīvniekiem novedīs arī pie vardarbīgas izturēšanās pret cilvēkiem. Vairāki pētījumi vedina arī uz to, ka bērni, kuri paši cieš no vardarbības, salīdzinoši biežāk izpauž vardarbību pret dzīvniekiem.

Tāpat ir liela iespējamība, ka bērni, kuri aug ģimenēs, kur pret mājdzīvniekiem tiek lietota vardarbība (vai dzīvnieki tiek atstāti novārtā), uzskatīs šādu izturēšanos par pieņemamu, atdarinot vardarbības modeļus, ko demonstrējuši viņu aprūpētāji. Jo jaunāks ir bērns, kurš šo vardarbību redz, jo lielāka iespēja, ka vardarbīgā uzvedība pret dzīvniekiem tiks kopēta.”

Taču nav retums, ka bērni, kuri bērnībā saskārušies ar vardarbību un ļaunprātīgu izmantošanu, tieši draudzībā ar dzīvniekiem rod vajadzīgo atbalstu. Stāsta Aiša Akhtara: “Ejot cauri sāpīgajai pieredzei, bērni meklē mierinājumu pie sava mīluļa – suņa vai kaķa, kas bieži vien aktualizē vēl lielāku līdzjūtību pret dzīvniekiem. Bet, lai justu empātiju, nav obligāti jāpiedzīvo traumatiska pieredze. Reizēm pārāk daudz traumatisku pārdzīvojumu, tieši otrādi, empātiju nomāc.”

Ir cilvēki, kuri, lai sevi nomierinātu, izvēlas empātiju apspiest, arī saistībā ar dzīvniekiem. Daktere Akhtara komentē: “95 % dzīvnieku visā pasaulē, kurus patērējam, nāk no rūpnieciskām fermām, kas ir ārkārtīgi cietsirdīgi attiecībā pret tiem. Mēs apslāpējam savu empātiju, lai nejustu diskomfortu par to, ka industriālajās fermās, laboratorijās, kažokzvēru fermās un citur dzīvniekiem tiek darīts pāri. Maldinām sevi un cenšamies sevi pārliecināt, ka šiem dzīvniekiem nav nozīmes. Tas tiek darīts, mainot arī valodu. Piemēram, laboratorijās dzīvnieki tagad tiek saukti par preparātiem, modeļiem, sistēmām. Šīs valodas pārmaiņas notiek, lai paslēptu faktu, ka tās ir dzīvas, elpojošas radības ar spēju just ciešanas. Līdzīgu taktiku izmantojam, lai norobežotos no dzīvniekiem, kurus ēdam. Bet mēs varam šo ieradumu pārtraukt, vispirms jau atzīstot, ka mēs to vispār darām.

Problēma saistībā ar dabiskās reakcijas – empātijas – apspiešanu ir tāda, ka tā īsti nekur neizzūd. Līdzīgi kā nezāle, par kuru domājām, ka esam to iznīcinājuši, arī empātija dzen saknes arvien dziļāk, gaidot īsto laiku un vietu, lai atkārtoti izsprauktos ārā. Jo vairāk centīsimies šo nezāli iznīdēt, jo lielāka iespējamība, ka tā atgriezīsies diezgan nevaldāmā formā. Nekas neatņem tik daudz enerģijas kā tas, ko apspiežam.”

Biedrības Dzīvnieku brīvība pārstāve Ulrika Skakovska uzsver, ka ne tikai dzīvnieki ir šīs sistēmas upuri, bet arī cilvēki, kuri tur strādā. “Darbs lopkautuvēs ir gan fiziski, gan psiholoģiski smags. Industriālās lopkopības sistēmā dzīvnieki nereti tiek uzskatīti par priekšmetiem, kuru nāve un ciešanas neko nenozīmē.”

Cik aizsargāti ir dzīvnieki?

Mulsinoši, ka morālie apsvērumi un attieksme pret dzīvniekiem tik ļoti atšķiras. Kamēr mājdzīvniekiem (suņiem, kaķiem) visbiežāk tiek izrādīta mīlestība, pieķeršanās un par viņiem atbilstoši rūpējas, mājputni un mājlopi vairāk tiek uztverti kā dzīvnieku valsts produkti. Kāpēc tā? “Te būtiska nozīme ir aspektam prom no acīm – prom no sirds. Latvijā ir ap septiņiem miljoniem lauksaimniecības dzīvnieku, bet mēs viņus nekad neredzam. Viņi dzīvo slēgtās fermās un tiek pārdoti jau kā produkti, ne dzīvnieki. Kā gulašs, šķiņķis, cīsiņi un tamlīdzīgi. Domāju, lielākā daļa cilvēku, redzot, ka cūkai tiek nodarītas sāpes, justu empātiju un vēlmi palīdzēt vai arī paši nekad nevarētu nokaut veselu, dzīvot gribošu dzīvnieku,” pārdomās dalās Ulrika.

Domu turpina vides aktīvists Edmunds Cepurītis: “Pasaules skatījums, kur katrs produkts sāk dzīvi tikai veikala plauktā, ļauj izvairīties no atbildības. Patiesībā daudzi tā saucamie kaujamie dzīvnieki rakstura ziņā var būt ļoti līdzīgi mūsu mājdzīvniekiem. Diemžēl cilvēki bieži vien apzināti izslēdz no prāta šādus neērtos jautājumus, līdz ar to aizmirstot arī saistītās tēmas – no kurienes nāk mūsu ēdiens un kādas sekas tas atstājis.”

Aiša Akhtara stāsta, ka ASV tikai kaķi un suņi, kuri tiek turēti kā mājdzīvnieki, ar likumu ir aizsargāti no vardarbības; uz eksperimentos izmantotajiem kaķiem un suņiem tas neattiecas. Dzīvnieki laboratorijās – peles un žurkas –, kā arī dzīvnieki, kuri tiek audzēti, lai iegūtu pārtiku (govis, vistas, cūkas), ir aizsargāti ļoti minimāli (ja vispār ir). Tas liek domāt, ka skaidrojums, kā definējam ļaunprātīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, ir ļoti patvaļīgs. Tas balstās cilvēka izdevīgumā, nevis dzīvnieku vajadzībās.

Tik tiešām, no visiem domesticētajiem dzīvniekiem (tiem, kuri pārveidoti par mājdzīvniekiem) tikai suns un kaķis ir ienākuši cilvēku dzīvē tik lielā mērā, skaidro zoopsiholoģe Inga Cerbule. “Viņi sastopami pie mums mājokļos, gultās, klēpjos un blakus uz spilvena. Mēs uztveram suņus un kaķus kā labi izprotamus, saprātīgus dzīvniekus, identificējamies ar viņu izjūtām un emocijām. Savukārt govis, cūkas un vistas ir lauksaimniecības dzīvnieki – mēs tos ēdam. Ir arī radības, kurām vienkārši uzkāpjam virsū un nospiežam, piemēram, skudra vai lapsene. Kāpēc? Man nav labas, loģiskas, morāli konsekventas atbildes.”

Iemācītās izvēles un no tām izrietošās sekas

Zoopsiholoģe norāda, ka nekonsekventa izturēšanās pret dažādām dzīvnieku sugām redzama no kultūras uz kultūru un liela nozīme cilvēka attieksmes veidošanā ir tam, kas konkrētajā kultūrā ir pieņemami un kas ne. “Saistībā ar Covid-19 noskatījos video par dzīvnieku tirgu Ķīnā. Māmiņa ar mazu bērnu pie rokas pavisam mierīgi pastaigājās gar suņu rindām, daži bija būros dzīvi, daži gulēja zemē nedzīvi, ar asins peļķi pie mutes. Viņu kultūrā pieņemami, mūsu – ne.” Ulrika Skakovska skaidro, ka šīs atšķirības sakņojas ļoti senās tradīcijās un ieradumos. Būtībā cilvēki bērnībā tiek iemācīti paklausīt un neapšaubīt šo sistēmu – kurus dzīvniekus ēdam, kurus neēdam, kurus izmantojam apģērbam, kurus ne.

Āzijā cilvēki ēd suņus, insektus, kas mums var šķist pretīgi. Bet ar ko suns atšķiras no cūkas? Intelekta testos cūkas dažkārt pat pārspēj suņus. Arī cits piens (piemēram, kaķa, ziloņa vai cūkas), izņemot govs pienu, diez vai mums šķistu lietojams uzturā. Manuprāt, šie piemēri rāda, ka mūsu pārtikas produktu izvēles ir iemācītas, ne dabiskas un pašsaprotamas. Īstenībā visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, un tādai vajadzētu būt arī mūsu attieksmei pret tiem,” uzsver Dzīvnieku brīvības pārstāve.

Neraugoties uz biofīliju (hipotēze, ka starp cilvēkiem un citām dzīvības sistēmām pastāv instinktīva saikne) – mūsu tieksmi mīlēt visu dzīvo –, cilvēki ir bijuši visai nelaipni pret vairākumu dzīvnieku, ar ko dalām šo planētu, saka doktore Akhtara. “Tagad ciešam arī mēs – tā, kā neviens to nav pelnījis. Covid-19 parāda, kā nežēlīgā izturēšanās pret dzīvniekiem spēj ievainot mūs pašus. Divas trešdaļas jauno patogēnu nāk no citiem dzīvniekiem, un tā nav nejaušība. Izjaucot ekosistēmas un iejaucoties dabiskajos biotopos, kā arī palielinot pieprasījumu pēc dzīvniekiem (kā pārtikas), ādām, eksotiskiem mājdzīvniekiem, laboratorijas subjektiem un izklaides, mēs palielinām arī infekcijas slimību un citu veselības problēmu risku.

Mēs esam normalizējuši cietsirdību pret dzīvniekiem. Ar saviem pirkumiem, nodokļos iekasēto naudu un apetīti esam devuši piekrišanu valdībām un uzņēmumiem turpināt darīt pāri dzīvniekiem. Taču mēs vairs nevaram izlikties, ka to neredzam. Ir jāapzinās, ka dzīvnieku labjušana nav atdalīta no mūsu. Radot nomocītus un slimus dzīvniekus, vienlaikus kaitējam arī cilvēcei. Nekur tas nenotiek tik acīm redzami kā dzīvnieku masveida ražošanā – gaļai, olām un piena produktiem. Ja vīrusi, baktērijas un parazīti mums varētu pastāstīt par savu ideālo vidi, lopkopības vide būtu viena no viņu topa izvēlēm,” spriež sabiedrības veselības speciāliste.

Tam piekrīt arī Edmunds Cepurītis, uzsverot – iespiežoties ciešāk savvaļas dzīvnieku tuvumā un rūpnieciski audzējot mājlopus, jaunu infekcijas slimību riski daudzkārt palielinās. “Lai nesaskartos ar vēl lipīgākām un nāvējošākām slimībām, mums būtu jāseko zinātnieku ieteikumiem un jāmaina attiecības ar dabu un dzīvniekiem.”

Pārapdzīvotība ir mazākā problēma

Pasaules ekonomika balstās uz fosilo resursu ieguvi un sadedzināšanu – tā iegūstam enerģiju. Diemžēl līdz ar to esam ļoti piesārņojuši atmosfēru – oglekļa dioksīda (CO2) daudzums (nozīmīgākā siltumnīcefektu izraisošā gāze) ir palielinājies par 40 %, informē Cepurītis. Tā ietekmē Zemes temperatūra ļoti strauji paaugstinājusies par vienu grādu. Pasaule kļuvusi daudz nestabilāka – arvien vairāk ugunsgrēku, ziemu bez sniega, sausuma un karstuma viļņu. Tās ir sekas, ar kurām varam sadzīvot, taču, turpinot piesārņot atmosfēru arvien vairāk, varam piedzīvot sasilšanu par diviem, trim, četriem un pat vairāk grādiem, kas nozīmētu katastrofālas un neatgriezeniskas sekas – dabas katastrofas, arvien lielāku pārtikas trūkumu, piekrastes pilsētu applūšanu.

Dabu ietekmē arī gotiņu gremošanas procesā izdalītais metāns (otra nozīmīgākā siltumnīcefektu izraisošā gāze), kas nonāk atmosfērā un silda planētu, skaidro Ulrika Skakovska. Ja visi pasaules liellopi būtu valsts, tā būtu trešā lielākā siltumnīcas efekta gāzu ražotāja pasaulē (pēc Ķīnas un ASV). Ganībām tiek izcirstas milzīgas mežu platības – trīs ceturtdaļas izcirsto Amazones mežu pārtop par liellopu ganībām.

Un kā ar planētas pārapdzīvotību? Edmunds Cepurītis uzskata, ka tā ir mazākā problēma: “Uz Zemes ir pietiekami daudz resursu, lai mēs visi dzīvotu labklājībā un ilgtspējīgi – nodrošinātu bezgalīgu resursu plūsmu un piesārņojuma pārstrādāšanu. Taču ir jāiekļaujas planētas noliktajās robežās. Tieši turīgākās pasaules daļas izšķērdīgās izvēles rada lielāko daļu problēmu. Visur braucot vest līdzi tonnu metāla, veidot nesamērīgi lielas mājas, ap pusi pārtikas izmest ārā, ik gadu pirkt jaunu ierīci, veco labā stāvoklī izmetot ārā, pērkot un izmetot salīdzinoši jaunas drēbes – tās ir pasaules patiesās problēmas, kas neļauj sadzīvot ar planētas noteiktajām robežām. Diemžēl tieši šo dzīvesveidu ar populāro kultūru rādām kā veiksmes stāstus iedzīvotājiem. Īstenībā tie ir izgāšanās stāsti, jo lietu izmešana un jaunu pirkšana vietā nekādi nevairo labklājību, bet gan izmaksā ļoti dārgi.”

Sava veida negausīgums vērojams arī gaļas patēriņā. Edmunds ieskicē, ka, valstīm un iedzīvotājiem kļūstot turīgākiem, tam ir tendence pieaugt. Pasaulē pēdējo 60 gadu laikā gaļas patēriņš uz vienu iedzīvotāju ir dubultojies, tagad tas ir ap 40 kilogramiem gadā. Latvijā ēdam daudz vairāk – ap 70 kilogramiem gaļas gadā uz vienu cilvēku; 25 gadu laikā patēriņu esam dubultojuši! Tas ir diezgan slikti gan no veselības, gan vides viedokļa, jo tādu daudzumu nevar saražot veselīgā un videi draudzīgā veidā. Turklāt daudzas vides problēmas saistāmas tieši ar vajadzību izaudzēt barību dzīvniekiem, nevis cilvēkiem.

Ja mēs gaļu ēstu mazāk, ap 30 kilogramiem gadā, tas ļautu dzīvniekus audzēt dabai draudzīgāk (nevajadzētu tik daudz pesticīdiem nomiglotu platību, kur audzēt barību dzīvniekiem) un mazinātu arī veselības problēmu riskus cilvēkiem. Vides aktīvists aicina risinājumus meklēt ne tikai savos ikdienas ieradumos, bet iestāties arī par lielākām pārmaiņām darbavietās, pilsētās, valstīs vai pat Eiropas Savienības līmenī. “Mums jāvienojas, ka vēlamies mainīt mūsu enerģijas, transporta, pārtikas sistēmu, un jārīkojas kopā!”

Vai esam gatavi patērēt atbildīgāk?

Uzmanība jāpievērš arī gaļas kvalitātei. Ulrika Skakovska atsaucas uz raidījumu Vides fakti – 2016. gadā tepat Latvijā veiktajā testā uz viena no trim pārbaudītajiem gaļas gabaliem tika atrastas cilvēkam bīstamas rezistentas baktērijas. “Fermās dzīvnieki lielākoties dzīvo saspiestībā, ar zemu ģenētiskās daudzveidības iespēju, hroniskā stresā, kas pazemina imunitāti. Šo iemeslu dēļ no visām nozarēm tieši industriālā lopkopība ir lielākā antibiotiku patērētāja. Epidemiologu skatījumā antibiotiku bezatbildīgā lietošana ir viens no lielākajiem draudiem sabiedrības veselībai pasaulē.”

Inga Cerbule uzskata, ka cilvēces pienākums ir nodrošināt lauksaimniecības dzīvniekiem bioloģiskajām vajadzībām atbilstošus dzīves apstākļus – brīvus no sāpēm, ciešanām un stresa. Viņa ieskicē nākotnes vīziju: “Ražotāji paši to nedarīs, tas tiek nodrošināts ES līmenī ar attiecīgu likumdošanu. Ilgtermiņā pieaugošās labturības prasības sadārdzinās dzīvnieku produkciju, un cilvēce būs spiesta atrast citus barības līdzekļus, domājams, augu valsts pārtiku.”

Domājot par pasaules iedzīvotāju veselību, Pasaules Vēža izpētes fonds (WCRF) un Amerikas Vēža pētniecības institūts (AICR) aicina ierobežot sarkanās (zīdītāju) un pārstrādātās gaļas patēriņu, informē Ulrika. Sarkanās gaļas patēriņu ieteicams samazināt līdz 350–500 gramiem nedēļā, sadalot to ne vairāk kā trīs porcijās. Savukārt no pārstrādātās gaļas būtu labāk atteikties pavisam vai arī samazināt tās patēriņu līdz minimumam. Pārstrādātās gaļas produkti, kas gatavoti ar kūpināšanu, sālīšanu, žāvēšanu, lielu karsēšanu (cīsiņi, bekons, šķiņķis, salami, gaļas konservi u. c.), ir kancerogēni un iekļauti 1. riska grupā; tajā pašā riska grupā iekļauta arī smēķēšana un azbests. Savukārt sarkanā gaļa (liellopu, cūkas, aitas gaļa u. c.) iekļauta nākamajā, 2A grupā, kas rada iespējamu vēža attīstības risku.

Ja ir vēlme pievērsties vegānismam, kas ir viens no veģetārās diētas veidiem un paredz vispār atteikties no dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanas uzturā, Ulrika liek akcentu uz daudzveidīgas pārtikas nepieciešamību, kur ietvertas arī labas kvalitātes olbaltumvielas jeb proteīns (pākšaugi, tofu, soja, rieksti) un taukvielas (rieksti, eļļa, avokado). No uzturvielām pastiprināta uzmanība jāpievērš B12 un D vitamīnam, kā aarī omega-3 taukskābēm.

Mūsdienās arvien biežāk arī pazīstami sportisti pievēršas augu izcelsmes uzturam. Basketbolists Dāvis Bertāns, kurš spēlē NBA, apgalvo – kopš uztura paradumu maiņas viņam enerģijas ir vairāk, pēc treniņiem ķermenis ātrāk atgūstas. Tāpat daudzi sāk aizdomāties par atbildīgāku pārtikas patēriņu, piemēram, Arnolds Švarcenegers neēd gaļu un nelieto piena produktus klimata pārmaiņu dēļ, savukārt Andris Freidenfelds ir vegāns ētisku iemeslu dēļ, stāsta Neapēd zemeslodi vadītāja.

Pievēršoties augu uzturam, ikvienam būtu patstāvīgi jāizpēta, kurām uzturvielām nepieciešams pievērst pastiprinātu uzmanību; pirms kardinālas ēdienkartes maiņas jākonsultējas ar uztura speciālistu, ļoti iespējams, arī ar ģimenes ārstu, lai sadarbībā ar mediķiem tiktu iegūts labāks priekšstats par sava organisma vajadzībām.

Jebkurā gadījumā, lai nākotne izskatītos gaišāka, nav obligāti jākļūst par vegānu, iedrošina biedrības pārstāve: “Ikviens, kurš ikdienā samazina dzīvnieku produktu patēriņu, palīdz zemeslodei. Galvenais ir ikvienam darīt tik, cik viņš ir gatavs un tobrīd spēj.”

Saistītās ziņas

Sandris Ādminis jau 10 gadus vegānu sektā: "Es nedomāju, ka visiem jāredz šausminoši kadri no lopkautuvēm" 26
Mode vairs ir tikai sirdī. Šeilas unikālā pieredze: 54 gadu vecumā viņas ķermenis restartējās
"Mūs aicina pirkt, pirkt, pirkt" - Šeila, Māris Olte un Kristīne Garklāva stāsta, kāpēc izvēlas videi draudzīgu dzīvesveidu

Patiesība vai meli? Vides aktīvists Edmunds Cepurītis izsakās par pāris sabiedrībā bieži sastopamiem stereotipiem

  • Arī agrāk cilvēki ēda tikpat daudz gaļas kā tagad.

Nē. Agrāk ēdiens bija ļoti liela vērtība un resursus nevarēja atļauties izšķērdēt. Smagā darbā izaudzētos graudus, pākšaugus un saknes ēda cilvēki, bet dzīvniekus pamatā baroja ar cilvēkiem neēdamo. Kad pārtiku saražot kļuva vieglāk, resursu taupīšana aizmirsās. Tagad ēdam ļoti maz pākšaugu, kas kādreiz bija daudz svarīgāki, nodrošinot lielu daļu olbaltumvielu ar ļoti mazu resursu patēriņu to audzēšanai. Tagad pākšaugu un sakņaugu vietā esam kādas trīs reizes palielinājuši gaļas produktu patēriņu.

Varbūt tomēr? Vēl senākā pagātnē cilvēki Latvijas teritorijā tomēr ēda vairāk gaļas, paļaujoties uz medīšanu. Taču tas var uzturēt ļoti nelielu cilvēku skaitu uz ļoti lielām platībām.

  • Uz mani jau reklāma neiedarbojas...

Liela daļa mūsu neveselīgo ieradumu veidojušies tieši reklāmas ietekmē. Videi draudzīga un veselīga pārtika ir vienkārša, viegli audzējama, bet tas nozīmē, ka arī daudz nopelnīt ar to nevar. Tāpēc reklāmas lielākoties veltītas dārgiem pārstrādātiem produktiem, kuru ražošana parasti ir ļoti izšķērdīga no resursu viedokļa. Šā iemesla dēļ aicinu domāt uzmanīgāk! Svarīgos jautājumos nevajadzētu paļauties uz pirmajām sajūtām, lai neiekristu mūsu pašu domāšanas kļūdu un citu izliktajos slazdos.

Citi šobrīd lasa

Kāpēc krūšturi maksā tik nesamērīgi dārgi? 1
"Tā ir karma!" - Magones bērna tēvs Ventis Vītols turpina skandalēties ar šovu zvaigzni
"Uz eiropiešiem te skatās kā uz sērgas izplatītājiem," - latvieša pārsteidzošs stāsts par šobrīd Ķīnā notiekošo 4
Pievienot komentāru

Дизайнер нарядов Пугачевой раскрыл ее нынешний размер одежды

Советы Гвинет Пэлтроу по борьбе с последствиями Covid-19 насторожили медиков