Kā atvērt sirdi šajā laikā. Akvelīna Līvmane par astroloģiju, teātri un spēku turēties pie gaišā

Lai arī Akvelīnas acīs ir mazliet vairāk noguruma, gars ir mundrs, un viņa Mārtiņa beķerejā, kas iepretim Dailes teātrim, ienāk ar svaigu enerģiju. Palūdz vien puskrūzīti ūdens, citādi tēja sanākot par švaku. Viņa runā aizgūtnēm, kā ilgi vārdus pie sevis glabājusi, un ļoti klusu. Kāda pavecāka sieviete pārsēžas pie blakus galdiņa…  (Žurnāls "Patiesā Dzīve" ar aktrisi tikās īsi pirms ārkārtējās situācijas ierobežojumiem, kad augstas epidmioloģiskās piesardzības apstākļos vēl bija atļauts rādīt teātra izrādes. - Red.)

Kas liek sirdīm aizvērties

– Vai šajā laikā cilvēki bieži jums vaicā – kas notiek ar pasauli?

– Cilvēki ir ļoti sabiedēti, un tas ir sliktākais, kas var būt. Visā pasaulē tiek kurināts naids vienam pret otru – izspiegot, nodot… Tas ir kas neiedomājams! Atceros, pirms gadiem desmit Pasaules Veselības organizācija teica, ka 70 procentu no tiem, kuri saslimst ar gripu, ir saslimuši no informācijas. Sliktas ziņas pavājina imunitāti, cilvēks atlaižas – visi slimo, tad jau arī es. Liekas, pēdējā pusgadā neesmu redzējusi nevienu veselības nozares darbinieku, kurš uzmundrinātu. Cilvēki ir noguruši, saka – mēs neklausāmies radio, neskatāmies televīziju, ieslēdzam mūziku un tā dzīvojam. Bet tā ir ārpus Rīgas.

Arī es cenšos dzīvot, lai šī informācija mani neskartu, priecīgi ģērbjos, priecīgi uzvedos, jo tā ir imunitātes stiprināšana. Kā sensenos mēra laikos teica – uzvelciet baltas drēbes, skaitiet lūgšanas… Iztaisnojot muguru, stiprinās iekšējā aizsardzība. Dziedu Raimonda Paula dziesmu ar Jāņa Streiča vārdiem – dod mīlu vien, tik mīlu vien… kur naida tumsas, baiļu nav.

Mūs biedē virsraksti, es vairs tos neskatos. Ieslēdzot datoru, pirmā ziņa – cik miruši. Nevienas, cik izveseļojušies – apsveicam, brīnišķīgi! Mums saka – bēdziet, nerunājiet, pametiet vecos! Kad tā ir bijis?! Atcerējos, deviņdesmitajos gadus daudz klaiņojošu sunīšu bija, viņi baros turējās. Viens bija saslimis, gulēja sniegā, un seši sēdēja apkārt, viņu sargāja. Nevienos laikos slims nav pamests.

– Uzrakstījāt grāmatu par atvērtām sirdīm. Jums šķiet, ka šis laiks liek aizvērties?

– Tas ir nežēlīgi. Skatos, sēž bērns ratiņos, tēvs iet aizsegtu seju. Bērns neredz mīmiku, nav līdzpārdzīvojuma – tas var atstāt traumu uz mūžu. Cilvēkos kultivē cietsirdību – ziņojiet! Nododiet! Visi ziņotāji uzpeld. Arī tie, kas no padomju laika, ir gūgles mākoņos. Cenšos turēties pasaulē, kur viss ir labi, jo tikai tā varu sevi pasargāt. Kā mūsu Olga Dreģe saka – es iešu, es darīšu! Nevis sēdēt istabā, kā lika pavasarī. Tagad vismaz saka – elpojiet svaigu gaisu. Nāk prātā daudzas no Ziedoņa epifānijām – dīvains laiks, tie ēda, dzēra un dusēja. Tā arī mums – ēdiet, dzeriet un guliet uz dīvāna. Vai tas ir labi?

– Ļoti nomācoši.

– Tur tā lieta. Aizliedz dziedāt. Labi, ka mājās vēl ļauj. Jo dziedāšana ir tas, kas paceļ garu. Esmu karstā saules dienā gājusi dziedot – tā pazūd nogurums. Pārkarsusi, bet, dziedot Bēdu manu, lielu bēdu, saprotu…

– …nemani, kā paiet kilometri.

– Jā. Kur ir gudrās galvas, kas mūs uzmundrinātu, teiktu – labi, nevar korī, bet tad stāvam pa attālumu un dziedam! Dejojam! Aizliedza vingrot, lūr pa atslēgas caurumu, vai tik kas nenotiek… Nenormāls laiks! Un to dara cilvēks cilvēkam.

Jauna, auksta realitāte

– Jums droši vien jautā, vai astroloģiskajās kartēs redzējāt, ka kaut kas tāds pienāks.

– Jā, bet nevarējām paredzēt, ka būs tieši tā. Būs likumi, nepārvarami, kas atsauksies uz nākotni, vara izmantos spēku. Tā bija pagājušā gada sākumā, vidū, priekšā vēl beigas.

– Jūs par šo gadu runājat?

– Jā. Man ir saglabājušies pieraksti no kādas tikšanās, kas notika pagājušā gada sākumā, kad viss vēl zēla un plauka; tieši tas tur ir rakstīts. Kad vēl dzīvojām ļoti labā situācijā, bija ieteikums – taupiet naudu, resursus. Zālē sēdēja situēti cilvēki un smējās – jā, jā, vārīsim ievārījumus! Un kur mēs nonācām? Tur arī esam. Arī par nākamo gadu varu teikt – taupiet resursus! Šā gada beigās tiks pieņemti kardināli lēmumi, ar kuriem būs jāsadzīvo, tie radīs jaunu realitāti. Varbūt ļoti aukstu. Bet cilvēks pret varu, pret policiju neko izdarīt nevar. Tikai ar savu iekšējo spēku dzīvot tajā pasaulē, enerģijās, kas patīk, uzmundrina, liek priecāties par saulīti, dzīvi, līdzcilvēku, sevi.

– Esat sapratusi, no kurienes jūsos viedums? Tas atnāca pusmūžā vai jau bērnībā vecāki ar jums runāja?

– Vecākiem nebija laika. Droši vien tā ir ielikts – domāt pašai, nevis lasīt ziņu virsrakstus. Tas man tiešām ir kopš mazām dienām. Lai gan jūs, žurnālisti, ar mani tikai pēdējos 25 gadus runājat, pirms tam man neviens neko neprasīja, tad biju pati ar savām domām. Cenšos saskatīt kopsakarības, atturēties no negācijām, izvēlēties, kā dzīvot. Visi sliktie laiki, kā redzam, pāriet. Kādi tik nav bijuši! Mūsu mūžs bija salīdzinoši mierīgs, bet mūsu vecākiem, vecvecākiem bija jāiztur sarežģīti laiki. Padomju represijas skāra ļoti maz. Ziņotāji bija, mēs to zinājām, bet daudz ko neņēmām galvā. Šodien ir kas līdzīgs – vieni lozungi, bet cilvēku attieksme: jūs tā sakāt, mēs izpildām. Ziņās meklēju pozitīvo vai atbildi, kāpēc tā. Nu… uz daudz ko nevar atbildēt.

– Kādu mikroklimatu jūtat teātrī?

– Tur ejam tikai tad, kad mums jāiet.

– Nevienu lieku minūti tur neuzturaties?

– Nē. Eju uz izrādi, pirms tam grims, varu iedzert kafiju vai kaut ko apēst. Kam ir mēģinājumi, iet uz tiem, bet nav kā kādreiz, kad teātrī ieskrēju tāpat vien pasēdēt, palasīt grāmatu vai aiziet uz bufeti, satikt kolēģus. Tas arī ir kas… bēdīgs. Bet teātris strādā, kamēr cilvēki nāk. Lai gan ir sabiedēti. Viens ir tas, ka var saķert vīrusu, bet otrs – es būšu vesels, taču vienam atklās, un visus 300 noliks izolācijā. Sēdi un nerādies.

Bet padomājiet – ja kādam kļūs slikti, viņš nepaspēs piezvanīt, jo neviena blakus nebūs, viņš viens. Tā mēs vecus, vientuļus cilvēkus noliekam – lai sēž karantīnā! Īpaši pansionātos vajadzīgs dzīvesprieks, jo viņi jau tāpat ir vientuļi. Tagad nāk viens maskā, seja nav redzama, apkopj, pabaro un aiziet. Kāpēc lai cilvēks gribētu dzīvot? Viņš neredz jēgu.

– Ar pārsteigumu var skatīties uz sirmgalvjiem, kuri atrod sevī spēku iet ārā.

– Pa ielu vēl drīkstam staigāt bez maskām. Svaigs gaiss ir vajadzīgs. Atceros, kādreiz bija padoms – ja cilvēks nevar aizmigt, vajag palīst zem segas un elpot izelpoto gaisu. Viņš nogurst un aizmieg.

– Trūkst skābekļa, dzīvības enerģijas.

– Jā, un, uzliekot masku, man liekas, ir līdzīgi. Viens ir tas, ka sargājam, bet otrs – zaudējam dzīvības enerģiju. Labi, ka pa ielu var. Saule spīd, es nācu kaifodama. Cenšos mazāk braukt ar transportu, tikai tad, ja ir liela nepieciešamība. Ja laika pietiek, arī uz lielo tirgu pa stundiņu aizeju kājām.

– Kā dabūjat kontaktus ar tuviem cilvēkiem – zvanāt, video vai rīkojat mazas pasēdēšanas?

– Nevaru stāstīt, ko daru. Būs pilns ar tādiem, kas nories, fotografēs, pasūdzēs. Cilvēkiem māca sliktāko, kas var būt. Nodot otru ir grēks, vajag saudzēt, mīlēt tuvāko kā sevi pašu. Šodien mēs to…

– …pārkāpjam?

– Visu. Tāpēc ir ļoti bēdīgi.

Taisna mugura, priecīgs skats

– Esat sastādījusi jaunu astroloģisko kalendāru?

– Tas jau iznāca. Bet tas ir ļoti vispārīgs raksturojums. Un tur bija teikts – gatavojiet rezerves. Lai uzturētu imunitāti, nepieciešams vairāk dabisko produktu.

– Jums ir savs klientu loks?

– Konsultēt pārtraucu pirms gadiem diviem. Cilvēki ir ļoti sabiedēti…

– Pat neprasa padomu, nemeklē atbildes?

– Cilvēks nevar pie ārsta aiziet – neņem pretī, tikai attālināti kaut ko pasaka. Mēģina tikt galā paši, vienkārši dzīvo savu dzīvi… Varbūt būs veselīgāki, nevis dzers kaudzēm tablešu.

– Neziņa ir mokoša.

– Nav, kas uztur pozitīvismu. Cilvēkam nosit imunitāti ar bailēm, izmisumu. Mūs uztur taisna mugura, priecīgs skatiens. Imunitāte ir dīvaina lieta. Protams, tie ir produkti, bet arī attieksme, pārliecība, ticība, ka tiksim ar visu galā. Ja to kauj, kauj un nokauj… Bet tā ir visā pasaulē, ne tikai šeit.

– Jūtat, ka kolēģi vai jūs pati ar citu ziņu ejat pie skatītāja? Vai kontakts ir cits?

– Zālē sēdvietu ir maz. Cilvēki baidās nākt – viens iekleposies, un visu zāli noliks karantīnā. Vietas ir personalizētas.

– Šovakar izrāde būs…

– Jā, Inspektors Tutū – priecīga izrāde, kur bērniem jādzīvo līdzi. Mēs domājam, lai būtu prieks, lai bērni analizētu, ka ne viss, ko saka, ir patiesība.

– Droši vien vecāki, kas atnāk ar bērniem, arī to prieka devu dabū. Pieaugušajiem nav daudz priecīgu izrāžu.

– Viņi skatās ar bērnu acīm, aizmirst, ka ir pieauguši, kur atrodas. Arī zālē tagad ir maskas, aizslietņi, barjeras. Cilvēku no cilvēka izolē, mēs baidāmies viens no otra.

– Valda nervoza spriedze.

– Visur. Dezinfekcija, maskas…

– Tas vēl normāli, bet acu skatienā un balss tonī to jūt.

– Ja bērns neredz emocijas, tad nezina, kā reaģēt. Viņš ir aukstumā. Mājās vecāki droši vien staigā bez maskām, bet skatās telefonā, televizorā, un atkal nav kontakta. Šī paaudze aug ar iekšēju trauksmi, neredz emocionālu cilvēku, bet bluķi sev priekšā.

– Zūd apskāvieni, fiziskais kontakts, siltums?

– Arī. Un tas īpaši vajadzīgs vecākiem un slimiem cilvēkiem. Ar to it kā pasakām – tevi mīl (slauka asaras). Lūk, tā sanervozējos… Tevi mīl, grib draudzēties, grib, lai tu dzīvo. Bet tagad ir aukstums, maska. Tas ir nenormāli pret cilvēka dabu. Saka, piecpadsmit minūtes var kontaktēt, bet vīrusam vajag tikai sekundi.

– Jūs nevienu brīdi nenobijāties? Teātrī arī bija saslimušais – stāvējāt pāri?

– Mums neteica, kurš saslimis, bet es apmēram zinu. Varbūt. Sēdējām mājās, neviens nesaprata, kādā līmenī tas būs. Rādīja bildes ar desmitiem tūkstošu zārku Itālijā, bet, izrādījās, ka tā nebija taisnība. Tikai bailes. Pēc divām nedēļām, izejot uz ielas, pēkšņi sapratu, ka gaiss ir mainījies. Cilvēki bija tādi paši, uz veikalu gāja, bet mainījies… pat ne gaiss, bet gaisotne. Tukšā ielā – kaut kas pārgājis. Kāpēc mūs biedē, bet neuzmundrina, nesaka, kā turēties? Visi kratās vaļā no sasirgušajiem, tā viduslaikos gāja ar maskām.

– Lepras slimnieki staigāja ar zvaniņiem.

– Nu, lepra! Bet te – klepus, cilvēkam tas jāizklepo. Ja spēcīgs organisms, tas pāriet.

– Jūsos ir ielikta programma nenobīties?

– Nezinu. Ja kas notiks, ar to būs jātiek galā. Katru reizi, kad saslimstam, mēs taču nesakām, ka tūlīt nāve klāt. Temperatūra ir vajadzīga. Ja cilvēks pie 37,5 grādiem skrien pārbaudīties un sadzeras zāles, bez šaubām, imunitāte krītas. Vīruss ir jāsadedzina. Varbūt esmu naiva, bet organisms cenšas pārvarēt katru kaiti. Ja imunitāte tiek novājināta ar ķīmiju, zālēm – kā tas var cīnīties? Tāpēc iespējami dabiskāku pārtiku, gatavot pašiem, priecāties, dejot, dziedāt. Tagad jau jāsaka – pie sevis.

– Savulaik stāstījāt, ka internetā klausāties lekcijas, adāt. Tā ir pašizolācija, kad sabiedrībā tāds vārds vēl netika lietots.

– Jā, bet, kad izeju ārā, man nav pašiozlācijas. Mēs visi dzīvojam savās mājās, bet negribu, lai man liek baidīties no cilvēkiem. Lai neliek, ieraugot kādu pa gabalu, lēkt pāri grāvim un skriet pļavā, lai tik būtu drošībā. Tas atnāk pa gaisu ar mākoņiem, ar tuksneša smiltīm no Sahāras stundas laikā ir klāt – par ko runa? Visiem jākļūst staltiem, lai turētos pie prieka. Cilvēkiem vismaz mājās jādzied, jādejo, jālīksmojas, nevis jāskatās ziņas, kā viens ilgstoši guļošais 95 gadu vecumā nomiris no kovida. Tas šo lietu padara smieklīgu, cilvēki sāk neticēt.

– Vai dabūjat savu dabas daļu?

– Jā! Nekas netraucē izbraukt ārpus, bet arī pilsētā dienas ir brīnišķīgas. Staigāju kājām, mājās turu logus atvērtus. Var aizbraukt līdz jūrai, mežā neko daudz nevar sadarīt, bet kaut ko jau var atrast.

– Re, viens priecīgs suns ar bumbiņu atnāca…

– Viņam nekādu problēmu. Arī cilvēkiem imunitāti paaugstina prieks. Bet kā lai cilvēks smejas, ja viņam katru dienu stāsta šausmas? Ja 86 procentos gadījumu šī slimība notiek bez simptomiem, tad brīžiem šķiet, ka karalis ir kails. Jāizslimo visiem. Atceros, pirms gada un diviem – ak dievs, kā cilvēki slimoja! Bet neviens necēla paniku. Es mēnesi klepoju – varbūt tas arī bija. Neviens neuztraucās – izklepojos, dzēru tējas, medu, vēl visādi paņēmieni man bija, un tas pārgāja. Organisms tiek galā. Kā maziem bērniem – izslimojot pirmo slimībiņu, organisms saka – es tiku galā! Un bērns kļūst pieaugušāks, nobriest.

– Izķepurojas no kusla radījuma…

– Jā, viņš it kā saka – es pārvarēju! Bet pasaules likumdošana – sēdi, gaidi, kamēr nobeigsies (smejas).

Paši pūta, paši dega

– Vai var teikt, ka ne tikai ar veselības problēmām, bet gads vispār bija pārbaudījums? Daudzi saka – vesela rinda problēmu atnāca, nelaime nenāk viena.

– Ir jāturas pretī – pāri gāju dziedādama.

– Veselība, finanses, katram virkne krahu, mazas un lielas traģēdijas.

– Pēc kāda laika atskatoties, sapratīsim – labi, ka to esam pārvarējuši.

– Ka esam kļuvuši stiprāki? Koncentrējamies…

– Uz iekšējo enerģiju, kas ceļ pāri ikdienai. Mūki gregoriāņi savus dziedājumus izpilda paceltām aukslējām. Tā mainās galvaskauss. Viņi to dara gadiem, katru dienu stundām, viņiem neķeras klāt fiziskā pasaule, viņi dzīvo garīgajā. Viņus uztur gaismas enerģija, iekšējā, dziedot šīs skaistās dziesmas.

– Un viņa misija ir to nest citiem.

– Jā. Kāpēc lai mēs nedziedātu skaistas prieka dziesmas?

– Tīri fiziski – dziedāšana izvēdina plaušas.

– Tur tā lieta. Domāju, ja visiem jāizslimo, tad labāk vieglā formā, ne visu laiku ķerstīt – kur kādam… To noķer, ir nākamais. Kā simtkājim – vienu kāju nomazgā, 99 netīras. Nomazgā nākamo, atkal 99 netīras.

– Aktieri pēc dabas ir priecīga tauta...

– Jā, bet, ja ierobežo un pasaka – uz darbu nenāc…

– Ja šajā gadā nobrūk daudzas lietas, to var izskaidrot ar debesu ķermeņu kustību?

– Katram sava dzīve. Kā visos laikos – vieni brauc uz leju, citi turas, citi izaug. Informācija ir ļoti spēcīgs imunitātes pazeminātājs. Ja cilvēkam saka – neko nevar darīt, visi slimi –, viņš izlaiž gaisu, sakumpst, un ķeras klāt visparastākās iesnas. Normāli – izšņaukājas un tiek galā. Jo biežāk organisms uzvar kādu slimību, jo kļūst stiprāks. Tas iegūst spēku, prasmi cīnīties, nevis uzreiz ķerties pie ķīmiskiem palīglīdzekļiem. Tad organisms paceļ ķepiņas un saka – nu nē, es pats vairs neprotu.

– Saka – gādājiet par sevi, taupiet resursus. Iespējams, arī tas cilvēcību bremzē, neliek paskatīties atvērtām acīm un sirdi uz tuvāko.

– Informācijai ir ļoti liela nozīme. Ja ilgstoši dzirdi, ka viss ir slikti, tūlīt visi apmirs, vājākie neiztur. Varbūt viņam ir desmit blakusslimību. Lai cīnītos, vajadzīgs gara spēks stāvēt pāri, ar domu – es tikšu galā. Mans organisms tiks galā – tas ir ļoti spēcīgs līdzeklis. Varbūt dzīve nav tik dāsna kā pirms tam, bet tieši tāpēc – turi savus resursus, iekšējo apziņu, garīgo pasauli. Es tieku galā. Jā, ir mazāk, nepērku to un šo, iztieku vienkāršāk, elpoju svaigu gaisu. Neļaujos, lai man nosit vēlēšanos ko darīt – tikai sēdi, nekusties, baidies. Tā ir programma, kuru sapratīsim vēlāk.

– Jums ir sava iekšēja sajūta, apziņa, doma – tas ir cilvēku vai augstāku spēku radīts?

– Nē, augstākie spēki mūs negribētu iznīcināt un pazemot. Viņi ļauj cilvēkiem dzīvot pašu radītajos apstākļos.

– Vārīties pašiem savā sulā?

– Paši pūta, paši dega. Cilvēks ir radījis vīrusu. Iespējams, baidījās, ka būs briesmīgāk, bet tā varbūt nav.

– Briesmīgāks par fizisko ir baiļu vīruss – varbūt tas nav blakusprodukts, bet īstais?

– Ja cilvēkam saka –  tev ir temperatūra, laikam neizdzīvosi… Tas ir nenormāli!Tā nav bijis nekad. Agrāk apmeklēja slimnieku, uzmundrināja, nesa to un šito… Emocionāli cilvēkam ir vajadzīgs pieskāriens, līdzjūtība – tas viņu uztur. Tāpēc esam cilvēki. Ja nedrīkst satikties, pieskarties, apskauties, tas rada atsaldētu pasauli. Mūsos tiek iznīcināts līdzpārdzīvojums – pametiet, lai ir viens, kamēr izslimos. Vājākie pamestībā zaudē ticību, cerību, viņiem nedod mīlestību, slimnieku neatbalsta.

– Šķiet, katrs zinām sajūtu, ka nav spēka pacelt rokas un atrast prieku.

– Vajadzīgs uzmundrinājums – sadzersimies tēju, izsvīdīsim, būs labi!

– Pajokot, ienest citu enerģiju.

– Pieskārienu, bučiņu uz vaiga, glāstu. Cilvēks jūt – redz, par mani rūpējas, mīl. Ir nežēlīgs teiciens – jūs spļaujat savā nākotnē. Jūs visi būsiet veci. Un tad paskatīsieties, kā pret jums izturas bērni un mazbērni… Iespējams, vedīs uz mežu ragaviņās, jo būs iemācīti pamest slimu, vientuļu, izbijušos, nepārliecinātu cilvēku.

Pie strauta padzerties

– Klausītājs jūs ļoti gaida, ir pieradis tikties, kad braucāt ar dzeju, stāstiem.

– Tagad vairāk ar dzīves pieredzi. Man saka – tikai nerunājiet par šo laiku, labāk kaut ko uzmundrinošu, kādus joku stāstus. Ja pirmā ziņa ir par inficētajiem un mirušajiem, tas nogalina aizsardzības spējas. Vajag taisnu muguru, paceltu galvu – tas palīdz turēties pretī.

– Teātris ir tāds pats medijs kā žurnāls, kurš runā uz cilvēku. Jūsuprāt, tur pietiek gaišuma?

– Cilvēki alkst iziet no mājām un kaut ko ieraudzīt.

– Kaut smagu tēmu? Pēc jaunās izrādes Ārsts man katarses nebija.

– Ja pēc izrādes liekas, ka ir ļoti smagi, vajag nopurināties, kā dara kaķīši un sunīši pēc ūdens – ai, te kaut kas… Labāk dzīvošu savā priecīgajā pasaulē! Es staigāju pa istabu dziedādama, mācos vārdus. Katru dienu tam veltu mazliet laika. Arī pa ielu eju dziedādama.

– Ir cilvēki atskatījušies vai nosmaidījuši?

– Es nedziedu skaļi. Vai cilvēki, ejot pa ielu, vispār ko redz? Ir vajadzīga gaisma, ticība, dziesma, kas paceļ garīgumu. Paskatieties, cik koristiem dziedot ir apgarotas sejas!

– Diriģents Ints Teterovskis teica, ka dziedāšana ir latviešu joga.

– Jā, brīnišķīgi teikts. Tā tas ir. Ja korī aizliegts dziedāt, tad dziediet mājās! Tas paceļ no fiziskā plāna un ieliek garīgajā.

– Ikdienā pie mums atnāk dažādi impulsi.

– Ir svarīgi koncentrēties uz labajiem. Priecājos par katru labu ziņu, pārējām saku – tpu, tpu, tpu.

– Esat iesaistīta jaunajā izrādē Smiļģis?

– Nē. Kā vienmēr – ko aktierim dod, to viņš dabū. Nekad par to ļoti neesmu pārdzīvojusi. Ja arī pirmajā brīdī liekas: ak, kāpēc manis tur nav – pēc tam saprotu, ka tas pat ir labi. Ļoti daudzas reizes tā ir bijis. To pierāda laiks. Tas nav dienas vai mēneša jautājums, pēc gada, pieciem vai desmit saprotu – pareizi bija, ļoti labi, pa to laiku izdarīju ko citu. Es jau arī nesēžu, rokas salikusi. Kādas lietas savam sirdspriekam daru arī tagad, neraugoties uz gadiem.

– Jums gads sākoties ar ķīniešu kalendāru – parasti februārī…

– Nākamais būs citāds. Bet vēl nezinām, kādus lēmumus pasaulē pieņems novembra beigās, decembrī.

– No tā ir atkarīgs, vai spēsim atgūties?

– Jā, kā dzīvosim. Būs jauni noteikumi, likumi, ko paredzēt nevar. Neraugoties uz to, mums ir savs liktenis. Trīs procenti cilvēku cenšas dzīvot savu dzīvi, nevis kopējo likteni.

– Tikai trīs procenti?

– Jā, pārējie saka – tā ar viņiem notiek.

– Ļaujas ieprogrammēties, lai straume nes?

– Dzīve ir ieprogrammēta, teiksim, astrokartē, horoskopā, un tā viņi dzīvo. Bet trīs procenti – pāri tam. Prātā nāk Imanta Ziedoņa epifānija par pulksteni: vienu dzen minūšu rādītājs, citu – stundu, vēl kādu – sekunžu. Dzīvojam uz ciparnīcas – jāmūk, tūlīt noraus galvu! Bet viens cilvēks dzīvo tā, it kā laiks uz viņu neattiektos. Kad nāk šausmīgais rādītājs, viņš noliecas pļavā noplūkt puķi, pie strauta padzerties, un tas…

– …iet viņam pāri?

– Jā. Man liekas, tā šodien būtu jādzīvo, nevis jāmūk no rādītāja – ak šausmas, ka tik mani neskar! Es cenšos tā dzīvot. Darbs ir darbs, bet pārējā laikā savā iekšējā brīvībā.