Kaspars Gorkšs: "Šis ir mans rokenrols"

Mēs satiekamies pirmo reizi mūžā. Viņš atbrauc ar ne to jaunāko Mercedes (“Esmu braucis ar visādām mašīnām, tagad vispār vairs tas nešķiet svarīgi”). Blakussēdētāja sēdeklis ir cepumu drupačās (“Puika ēda Selgas cepumus”). Ir divpadsmit dienā, spīd saule, un mēs aizbraucam uz restorānu, kur viņš izvēlas kafiju un... mannā putru (“Es bieži ēdu putras”). (Saruna notika pirms valstī ieviesto ierobežojumu Covid-19 dēļ. - Red.)

Un tad sākas pārsteidzošākais. Nedēļu pēc sarunas es klausos mūziku, ko viņš atsūta – rodas sajūta, ka pretī ir rokmūzikas eksperts. Svētdienas pēcpusdienā viņš lasa filozofu Žanu Žaku Ruso un raksta: “Ruso nomira pirms franču revolūcijas. Interesanti, ko viņš par to būtu domājis. Kaut gan viņa teorija, ka monarhijai ir jākalpo sabiedrībai, savukārt sabiedrībai ir jāvēlas pēc monarhijas noteikumiem, iespējams, arī ir franču revolūcijas iemesls”. Nu, un vēl mēs apspriežam starptautiskās tiesības, kas ir viņa mīļākā disciplīna, mācoties LU Juridiskās fakultātes pēdējā kursā.

Beigās viņš saka: “Vajadzēja to interviju atkārtot. Tagad būtu pavisam cita saruna.” Jo vispār Gorkšs – tas ir stāsts par uzticēšanos. Stāsts par vīrieti ar vērtībām, labu sirdi, asu prātu un lielisku humora izjūtu.

Kāpēc tu izvēlējies mācīties juristos?

Patiesībā es to izvēlējos jau sen, pēc skolas beigšanas 2000. gadā. Šī bija atgriešanās pie jurisprudences. Un labi, ka atgriezos. Pirmajā piegājienā iestājos, bara instinkta vadīts, taču tagad mani tas jau patiešām interesē un redzu tam nākotnē pielietojumu.

Un kas tu būsi – advokāts, tiesnesis, prokurors?

Es uz studijām skatos kā uz pievienoto vērtību un papildinošu elementu manām nākotnes ambīcijām, kur jurista izglītība būs noderīga.

Ko tu vispār gribi darīt?

Nopietns jautājums... Manu šā brīža dzīves posmu varētu salīdzināt ar atrašanos akvaparkā. Es esmu tas cilvēks, kurš skatās uz visām tām trubām un domā, kurā lēkt iekšā – ātrajās sarkanajās vai lēnākajās, kas iet pa virpuli. Gribu sarakstīt vienu grāmatu, iestudēt vienu lugu, iemācīties vēl vismaz divas valodas, uzbūvēt siltumnīcu. Tādas normālas vēlmes.

Arī profesionālo ambīciju saraksts ir pietiekami plašs, taču noteikti daļu savas enerģijas gribu atstāt sportā. Jo šī ir joma, kurā man ir pietiekami liela kompetence. Un tā ir aktuālāka nekā jebkad. Mana filozofija dzīvē un darbā ir ļoti vienkārša: lai ar kaut ko nodarbotos, man pašam tam ir jātic. Un es ticu, ka šis ir laiks, lai pārvērtētu skatu punktu, kā mēs raugāmies uz sportu un sportošanas paradumu izkopšanas nozīmi ikdienā. Fiziskai aktivitātei ir jākļūst par daļu no ikdienas ķermeņa higiēnas, līdzīgi zobu mazgāšanai, lai veicinātu cilvēku fizisko un psihisko veselību, emocionālo labsajūtu un celtu dzīves kvalitāti.

Nepilnus divus gadus tu biji Latvijas Futbola federācijas prezidents, bet tagad esi Latvijas Komandu sporta spēļu asociācijas izpilddirektors. Atzīšos, pirms intervijas vispār nezināju par tādu asociāciju.

Asociācija sevī apvieno visus komandu sporta veidus. Kopumā 11 federācijas. Pats masīvākais sporta segments. Vismaz 30 000 bērnu. Vienmēr ir svarīga masveidība, jo, lai bruģētu ceļu profesionāliem panākumiem, nepieciešama bāze, no kuras atlasīt talantus. Komandu sporta veidi Latvijā ir populārākie. Un mūsu darbs ir meklēt veidus, kā popularizēt katru no šiem sporta veidiem atsevišķi un arī kopumā. Kā veidot valstisku domāšanu, kāpēc sports mums ir vajadzīgs, un kādu labumu tas var dod citām nozarēm.

Darbs asociācijā dod man iespēju dalīties ar savu pieredzi, cieši sekot sporta tendencēm valstī un veicināt paradumu maiņu sporta nozarē. Šī ir mana iespēja īstenot savas idejas. Kā reāli attīstīties sporta organizācijai, lai tā nestu maksimālu labumu, sabiedrībai, pirmām kārtām jau bērniem un jauniešiem.

Šobrīd tieši darbojoties sporta jomā, es varu dot vislielāko ieguldījumu sabiedrības labā. Tas ir tas, kas man sanāk. Ko es daru ar degsmi un pārliecību.

Un nekad neko neesi darījis ķeksīša pēc?

Jurisprudences pirmajā piegājienā studēju tieši ķekšīša pēc. Jo skaidrs, ka tolaik futbols bija vienīgais, kas mani patiesi interesēja. Es pamācījos, taču pametu studijas, jo parādījās iespēja braukt spēlēt uz Zviedriju un noslēgt savu pirmo profesionālo līgumu karjerā.

Ir kaut kas, ko tu ar tagadējo prātu būtu darījis citādi? Kas bija tukši iztērēts laiks un enerģija.

Vienīgais, ko es nožēloju, ir tiešā veidā saistīts ar laiku un enerģiju. Profesionālam futbolistam patiesībā ir ļoti daudz brīvā laika. Es pat teiktu, ka profesionāls futbolists ir kā tāds liels bēbis. Paēd, notrenējies, paēd, atbrauc mājās, paguli, atkal paēd, paskaties TV vai kādu grāmatu palasi. Tagad, skatoties atpakaļ, domāju, ka varēju daudz lietderīgāk pavadīt savu brīvo laiku. Jaunībā, pēc kārtīgiem Padomju Savienības paradumiem, tika skandināts, ka blakus nodarbes sportistu traucē un novirza no galvenā – sporta. Par laimi, jaunākie trendi šajā ziņā sportā mainās. Mūsdienās sportisti ir daudz izglītotāki un vispusīgāki, un arī es katru jauno sportistu veicinātu meklēt veidus, kā sevi papildus pilnveidot ārpus sporta jomas un izmantot brīvo laiku jēgpilni.

Tu biji Latvijas futbola izlases kapteinis. Bet tavs augstākais sasniegums futbolā bija spēlēšana Anglijas premjerlīgā. Tu arī pats tā uzskati?

Tas viennozīmīgi bija mans lielākais sasniegums sportā. Un jaunības sapņa piepildīšana. Jo cik tad bieži cilvēkam gadās realizēt savus sapņus? Kad tas izdodas, ir patīkami.

Tu sevi uzskati par talantīgu futbolistu?

Ja būtu tāda talanta formula... Man negribētos pazemināt sevi, bet arī iedomīgi iznesties nevēlos. Domāju, ka tāds klasiski talantīgs es nebiju.

Un kuri tādi bija un ir?

Šobrīd Mesi. Kādreiz Pele, Maradona. Latvijā, manuprāt, Andrejs Rubins. Talants gan ir jāizkopj. Šeit ļoti liela loma ir trenerim, jo bieži pašiem talantīgākajiem vajag pievērst īpašu uzmanību un atrast citas metodes nekā pārējiem. Talantīgs bērns bieži domā citādāk un arī apkārtējo vidi uzver citādi. Jāsaprot, kā dozēt un koriģēt spiedienu, kam tas tiek pakļauts savu dotumu dēļ. Tāpēc vitāli svarīgs ir treneris. Treneriem ir vislielākā loma ne tikai bērnu un jauniešu sportošanas paradumu attīstīšanā, bet arī personības veidošanā un vērtību ieaudzināšanā.
Man bērnībā ļoti noveicās ar treneri Juri Docenko. Lielākais viņa sasniegums bija tas, ka man patika trenēties un ka es no visas sirds iemīlēju futbolu. Tālāk nāca darba spējas, neatlaidība un spītība.

Tavs dēls arī trenējas futbolā. No cik gadiem bērnus vajadzētu vest uz pirmajiem treniņiem?

Es sāku trenēties divpadsmit gadu vecumā, kad tēvs mani aizveda uz pirmo organizēto futbola treniņu. Tagad jau no četru gadu vecuma tiek veidotas futbola treniņu grupiņas. Katram bērnam attīstības un brieduma tempi ir citādāki. Agru bērnu specializāciju kādā konkrētā sporta veidā es neatbalstu, taču sportošanas paradumu ieaudzināšanai šādas nodarbības noteikti ir ļoti vēlamas. Cilvēks, kas bērnībā, jaunībā izstrādājis sevī vēlmi un varbūt pat refleksu sportot, to gribēs darīt visu mūžu.

Mans dēls tagad trenējas Jura Docenko futbolskolā Alberts, kur saglabājusies mana pirmā trenera cilvēciskā attieksme pret treniņu procesu un futbola filozofija.

Kas tavā dzīvē ir nākamais svarīgākais pēc sporta?

Tas ir sarežģīts jautājums. Es sauktu sportu par šobrīd aktuālāko, nevis svarīgāko. Mana lielākā prioritāte dzīvē, protams, ir mani bērni. Tam ne futbols, ne darbs, ne kas cits nestāv tuvumā. Dēlam 13, meitai drīz būs 14 gadi.

Vai tavā galvā valda kārtība?

Mana galva ir kā tas pinball spēļu automāts, kur bumbiņa ar dažādu paātrinājumu atlec no viena vai otra šķēršļa. Pats ar savu domāšanas veidu esmu apradis. Bieži mostos naktīs, lai pierakstītu kaut ko miegā izdomātu. Tā ir tapušas neskaitāmas motivācijas vēstules vai nākamās dienas prezentācijas.

Esmu akurāts, nevis kārtīgs. Lielākā daļa plauktu man mājās ir tukši, jo viss ir sakrāmēts uz palodzēm un citām virsmām. Ambīcijas kādreiz būtu to visu sakārtot kārtīgi plauktos. Iespējams, līdzīgi ir ar organizētību galvā.

Es tā saprotu, ka par darbu, sportu un jauniešiem tu varētu runāt un runāt.

Tā vienkārši šobrīd ir ļoti aktuāla tēma. Šobrīd jaunieši ikdienā saskaras, no vienas puses, ar ļoti daudziem izaicinājumiem, no otras – ir ļoti daudz iespēju, no kurām izvēlēties. Vēlos ieviest praksi, ka sports ir viens no šo šķēršļu pārvarēšanas mehānismiem. Komandu sporta spēļu spēks ir prasme socializēties. Tā ir sava veida komunikācija. Tas sākas komandā, bet tālāk pāriet uz dzīvi. Cilvēks iegūst prasmes sadarboties ar citiem. Un mūsdienu apstākļos, kad cilvēki ļoti bieži jūtas vientuļi, pat atstumti, komandu sports ir brīnišķīgs veids, kā tikt ar šo problēmu galā.

Es patiešām uzskatu, ka tieši uz psihisko veselību sportam mūsdienās ir milzu ietekme. Sporta spēle pati par sevi ir tāda iekļaujoša vide. Un iespēja veselīgā veidā aizmirsties no ikdienas likstām. Bērns iemācās komunicēt pat tad, ja to īsti negribas vai nesanāk. Par sportu kā resocializācijas instrumentu es uzrakstīju arī nobeiguma darbu sporta menedžmenta studijās.

Kas ar tevi pašu notiek, kad paliec vienatnē?

Es bieži esmu vienatnē, taču nekad neesmu viens. Esmu no tiem, kam vajag cilvēkus. Ne vienmēr blakus, bet apkārt. Tieši cilvēki, enerģijas apmaiņa, mani iedvesmo visvairāk.

Tās man visvairāk pietrūkst šajā kovida laikā. Nevis iespējas braukt ceļojumos un skatīties citas pilsētas – tas mani nekad īpaši nav interesējis –, bet tieši interakcijas ar citu tautību un kultūru cilvēkiem.

Man vienmēr bijis nepieciešams savas domas un idejas apbružāt ap atšķirīgu kultūru un atšķirīgi domājošiem cilvēkiem. Un man ir paveicies, ka savas karjeras laikā esmu iepazinis ļoti daudz interesantu un iedvesmojošu cilvēku no visas pasaules. No visdažādākajām jomām. Tādu tikšanos man tagad pietrūkst visvairāk.

Man īsti nepatīk vārds “kaislīgi”, bet man ļoti patīk cilvēki, kas ir ar kaut ko no sirds aizrāvušies un spēj ar savu stāstu, darbu, pieredzi aizraut citus. Nekas – ne grāmatas, ne filmas, ne lekcijas – nespēj aizvietot neparedzētu, nejaušu satikšanos. Nesen tepat Rīgā uzskrēju virsū kungam, kurš pārvācies uz dzīvi Latvijā un kura tēvs ir bijis kādas manas bērnības franču filmas režisors. Preiļos paliku viesu namā ar mazāko baznīcu Latvijā tā pagalmā un saimnieku ar milzum daudz interesantu teoriju par pastāvošo sistēmu un pasaules nākotni. Šādas tikšanās speciāli ieplānot nebūtu bijis iespējams.

Kad aicināju tevi uz interviju, teici: “Es jau tagad esmu nepopulārs.”

Nuja. Man jau liekas, lai tagad būtu populārs, pie tā ir rūpīgi un regulāri pašam jāpiestrādā. Mēs dzīvojam laikā, kad pats esi sevis un savu uzskatu sludinātājs. Gribi būt populārs – pieliec pūles, lai sevi uz tā viļņa noturētu. Bet es nepielieku.

Man ir vecā bāzīte, kas balstīta iepriekšējā karjerā un sasniegumos, tam pateicoties, varbūt varu ātrāk nonākt kādā punktā nekā pavisam nezināms cilvēks. Bet tās šobrīd noteikti nav manas ambīcijas – būt populāram.

Bet tu arī nejūties savā veiksmīgākajā dzīves posmā?

Es tieši jūtos ļoti labā savas dzīves posmā. Man ir bijusi iespēja ātrā tempā transformēties no profesionāla sportista uz to, ko sauc par sporta funkcionāru. Tas gan arī nav labs vārds. Es esmu cilvēks, kuru vada ideja. Tāpēc es jūtos pat ļoti labi. Un arī apņēmības pilns.

Kad es tagad aizdomājos, kāds es kādreiz biju... Redzi, man ir bijusi iespēja daudz un no dažādiem gudrākiem cilvēkiem mācīties. Un es šo iespēju esmu izmantojis.

Kas tagad ir grūtākais tavā dzīvē?

Strukturēt savu laiku.

Un nevis tiesvedība ar bijušo sievu?

Nē. Laiks tiešām tagad ir mana lielākā “problēma”. Esmu uzņēmies tik daudz darbu, ka man ļoti jādomā par laiku, kā to visu kvalitatīvi paveikt.

Tevi vispār var kaut kā no tā darba un sporta dabūt ārā?

Nu... Ja man godīgi jāsaka, tad darbs un sports, un universitāte vislabāk raksturo manu šā brīža dzīves ritmu.

Tātad tu tagad neslēpies?

Es taču neesmu tik viltīgs!

Lai es kaut kam ķertos klāt, man ir jāredz tas cēlais mērķis, kā labā es to daru. Ja saskatu “cēlo mērķi”, esmu gatavs tam veltīt ļoti daudz laika un enerģijas. Šobrīd tā ir sabiedrības paradumu maiņa sporta un fiziskās kultūras jomā. Un šobrīd manu entuziasmu vēl nevienam nav izdevies noslāpēt.

Un tava privātā dzīve?

Mana privātā dzīve šobrīd sastāv no draugiem, paziņām. Un maniem bērniem. Man gribētos ar bērniem pavadīt kopā vairāk laika, nevis tikai katras otrās brīvdienas, bet tad nu to, ko esam kopā, pavadām maksimāli kvalitatīvi. Divdesmit kilometrus pa mežu kopā noiet – tas manā izpratnē ir kvalitatīvi pavadīts laiks. Tomēr arī mēs neiztiekam bez “cīņas” par telefonu lietošanas paradumiem. Ar dēlu, ņemot vērā mūsu abu aizraušanos ar futbolu, mums ir viegli atrast sarunas tematu, taču ar meitu man ir jāpieliek lielāka izdoma un piepūle, lai viņu ieinteresētu manā teiktajā.

Tagad, jau trīs gadus pēc šķiršanās, jūs ar bijušo sievu tiesājaties. Tu taču pats zini, kāpēc?

Zinu, protams. Es negribētu pārlieku to tirzāt, un mani arī pašu izbrīna, kāpēc tas tagad vispār notiek.

Šī savā ziņā arī ir lieliska pieredze. Attiecības ir jākopj. Vienmēr. Arī tad, kad tās ir izjukušas. Ir forši, kad cilvēki māk izšķirties ar cieņu un labestīgi viens pret otru. Diemžēl manā gadījumā tas tomēr nav izdevies. Un nu ir jautājumi, kas jārisina tiesas ceļā.

Par saviem bērniem es vienmēr esmu rūpējies. Atrunātajos finansiālajos apmēros. Un ar pašu lielāko rūpību. Jo nekā svarīgāka par maniem bērniem man dzīvē nav. Un es arī tālāk rūpēšos, lai viņiem nekā netrūktu. Materiāli, emocionāli. Par izveidojušos situāciju es ar saviem bērniem runāju, man svarīgi būt godīgam pret viņiem un informēt par to, pirms kaut kas uzrodas viņu sociālajos burbuļos. Tas, ko es pats no šīs situācijas varu mācīties un pamācīt citus, – vienmēr par visu prasīt parakstīties un rūpīgi glabāt jebkurus parakstītos apliecinājumus.

Bet kur tu saskati savu vainu? Tajā, ka tomēr neizdevās mierīgi?

Attiecību iziršana ir kaut kas, no kā savu daļu atbildības es nevaru noņemt. Izveidojusies situācija ir pavisam kaut kas cits.

Tev tagad ir attiecības?

Apprecējies otrreiz es neesmu.

To mēs visi te zinām. Bet tu esi 38 gadus vecs vīrietis, brīvs, izskatīgs, populārs – un gribi teikt, ka tev attiecības vispār nav aktuāla tēma? Tā mēdz būt?

Paldies par komplimentiem. Cilvēki manā dzīvē ir svarīgi. Pat ļoti. Bet šobrīd tādu attiecību, lai es kāptu uz mājas jumta un ar pilnu krūti kliegtu par savu lielo laimi, man nav.

Tu tā kādreiz esi darījis?

Nē. Iespējams, tās ir nākotnes ambīcijas. Lai kādreiz būtu tā.

Patīkamākais notikums tavā dzīvē beidzamo gadu laikā?

Sirsnīgākās atmiņas man saistītas ar laiku, kas pavadīts kopā ar bērniem. Šogad mēs, piemēram, nosvinējām Jauno gadu Skotijā. Pilnīgā nekurienē. Tā man bija ļoti patīkama atklāsme, ka manus bērnus interesē doties dabā un iesaistīties tādā pilnīgi nesaplānotā ceļojumā, nezinot galamērķi. Tas bija mans pēdējo gadu foršākais piedzīvojums. Ja man tagad jāpastāsta, ko tieši darījām... Neko tādu. Kopā ar draugiem braucām cauri visai Skotijai, sākām ar Glāzgovu un Glāzgovas derbiju – Celtic pret Rangers. Tālāk spontāni un dažādu laimīgu sakritību dēļ pamanījāmies noīrēt mašīnu un gar Lohnesa ezeru braucām uz dullo izvēlētā virzienā. Beigās mazā ciematiņā, dūdu skaņu, improvizēta svētku salūta un svārkotu vīru un sievu aplenkumā sēžot ap ugunskurum, nosvinējām Jauno gadu.

Tev vēl ir kāds bizness palicis?

Nē, šobrīd es vairs neesmu uzņēmējs. Nekur un nemaz.

Nebija prasmju vai talanta?

Uzņēmuma vadība prasa laiku un uzmanību. Būdams futbolists, es nemaz nevarēju būt labs uzņēmējs. Man tam vienkārši nebija laika. Un tādā sportistu manierē vadīt uzņēmumus, par ko pašam liekas, ka ir izpratne, kaut patiesībā tās nav... Man nebija ne praktisku, ne akadēmisku zināšanu. Tur nekas nemaz nevarēja sanākt.

Tev bija daļas restorānā Koya un kas vēl?

Bārs XIII. Ambīcijas, kāpēc vispār sāku restorānu biznesu, bija tas, ka uzskatīju, ka es taču kaut ko saprotu no restorāniem. Bet izrādījās, ka es saprotu kaut ko no daļas, kurā jāēd un jādzer, un varbūt mazliet vēl arī no dizaina. Bet uzņēmējdarbībai ar to ir par maz.

Izgāji ar peļņu vai zaudējumiem?

Ar milzīgu pieredzi. Un noteikti ne plusos.

Un vēl kādreiz to atkārtotu?

Ne restorānu un bāru jomā. Es joprojām varu sniegt konsultācijas, kas ir garšīgs ēdiens un labs kokteilis, bet restorānu biznesā es nekāds padomdevējs nebūšu, kaut gan šobrīd būtu daudz kompetentāks un uzmanīgāks nekā savā pirmajā piegājienā.

Kas tavā izpratnē ir labi pavadīts laiks?

Laiks, pavadīts labā kompānijā, vai darot kaut ko lietderīgu. Un labi pavadīts laiks man saistās arī ar ārzemēm.

Ēdiena gatavošana ir labi pavadīts laiks. Tā ir arī viena no mūsu ar bērniem tradīcijām. Nedēļas nogalēs, kad viņi paliek pie manis, mums ir gari stieptas brokastis, ko paši gatavojam. Ziemassvētku vakariņas. Un man ir liels prieks, ka arī mani bērni jau prot ko jēdzīgu pagatavot. Ēst gatavošana pat varētu būt mans vienīgais hobijs, ja nu tāds jānosauc.

Esmu identificējis divus mākslas vizienus, kas man patīk: glezniecība un fotogrāfija. Liela daļa laikmetīgās mākslas izpausmes man liekas tāda cilvēku muļķošana, sazvērestība starp mākslinieku un mākslas darba izstādītāju, lai novestu cilvēku neizpratnē.

Es dažreiz staigāju pa Kronvalda parku, kārtojot domas un domājot, kā tajos stikla trijstūros varētu tomātus audzēt. Tas lupatu kaudzes veidā izstādītais mākslas darbs liek manām acīm nosirmot. Pat mazliet žēl, ka kāds to neaizdedzināja, kamēr tā kaudze bija sausa.

Lasu es parasti vairākas grāmatas vienlaikus. Paradums, no kura derētu atbrīvoties, jo šobrīd man ir pat 12 iesāktas grāmatas. Žans Žaks Ruso, franču revolūcija, paralēli Amerikas demokrātijas pamati... Aleks Fergusons, plus vēl mācību viela. Ķīselis.

Es biju plānojusi pieskarties stereotipiem – par to, ka sportistiem jau tik tas sports, grūti ar viņiem par ko citu parunāt...

Tas mainās. Es jau teicu: laiks, kad treneri teica, ka viss, kas nav sports, traucēs tavu karjeru, ir pagājuši. Ir sociāli aktīvi sportisti, kas iedziļinās, ko dara, un attiecīgi veido savu publisko tēlu. Kas ir ļoti dziļi iekšā ikdienas globālajās aktualitātēs, dzimumu līdztiesības, vides, rasu jautājumos. Sportisti kļūst inteliģentāki. Un tas viņiem palīdz sportista karjerā. Jo aktīvi strādājošas smadzenes dod tikpat, cik uztrenēts ķermenis un ātra reakcija.

Patiesību sakot, es neizpētīju, cik turīgs tu kļuvi savas karjeras laikā.

Tas skanēs ļoti banāli, bet nauda man nekad nav bijusi motivācija. Godīgi sakot, es pat esmu mēģinājis to iemācīties, to, ka naudai pašai par sevi ir vērtība. Pilnīgi noteikti, ja es būtu to apguvis, karjeras laikā būtu nopelnījis vairāk. Nauda man ir līdzeklis, un, manuprāt, tai piemīt cikliskums. Te tā ir, te tās nav. Man ir bijis ļoti daudz naudas, un arī tērēta tā ir pilnīgi bezjēdzīgi. Un ir bijis stipri mazāk. Bet manas pārliecības, uzskati vai vērtības no naudas daudzuma nekad nav mainījušies. Naudas labākā īpašība ir drošības sajūta, tas nav nekāds atklājums. Nav patīkami naktīs mosties, domājot, kā nomaksāt kādu rēķinu Bet citādi nauda manu pašsajūtu neietekmē.

Tev patīk labi ģērbties.

Jā, bet es tā baigi pie tā nepiedomāju. Tas man laikam no mātes. Tas, ko sauc par “stilīgumu”. Viņa tāda ir, un man arī laikam tika. Es nekad ilgi nedomāju, ko vilkt mugurā. Ātri izvēlos gan veikalā, gan pie skapja. Velku, kas man patīk, kas manā izpratnē sader kopā un vienkārši ir arī ērts. Citus es pēc apģērba nevērtēju, bet ievēroju, kā cilvēks ir ģērbies. Tas man kalpo kā papildu informācija.

Kādas sievietes tev patīk? Kas pievelk? Kas atgrūž?

Interesanti, ka viena un tā pati īpašība var gan pievilkt, gan atgrūst. Piemēram, iedomība. Reizēm tā šķiet pievilcīga, bet citreiz nospēlē pilnīgi pretēji. Nav man nekādas formulas. Man pat nav nojausmas, kā jāizskatās sievietei, kas uzreiz piesaistītu manu uzmanību. Man liekas šarmanti, ja sieviete māk lamāties. Īstajā brīdī un intonācijā lamāties, manuprāt, ir inteliģences pazīme. Bet nez vai katra sieviete, kas lamājas, man liksies pievilcīga.

Kādiem vārdiem tu pats sevi raksturotu?

Esmu kā daudzkārtains sacepums, piemēram, lazanja. Katru kārtu atsevišķi ir grūti izprast, taču, iepazīstot kopumā, rodas izpratne par to, kā funkcionēju. Pats vēl nezinu visas atsevišķās sastāvdaļas. Un tajā ir zināma burvība.

Bet burvība tātad ir?

Nu kaut kāda jau noteikti ir. Tu tagad gribi, lai es pasaku, vai esmu labs vai slikts?

Mazliet plašāk: emocionāls, eksplozīvs, ātri piedod...

Paskat, tu jau mani pazīsti! Tieši tāds es arī esmu. Emocionāls. Eksplozīvs. Piedodošs.

Jebkura veida uzmanība mani padara tramīgu. Lai mani saprastu, ar mirkļa kontaktu, visdrīzāk, nepietiktu. Jo tad es paliktu atmiņā kā tramīgs, kaut kur iedomīgs cilvēks. Kāds es tomēr arī gluži neesmu. Bet starmešu gaismā un uzmanības centrā es tiešām ne pārāk komfortabli jūtos. Parasti es apsēžos viens pats maliņā. Katra publiska uzstāšanās man prasa piepūli. Tomēr dažreiz arī aizrauj. Lūk, ja varētu atrast balansu starp to Kasparu, kurš pirms uzkāpšanas uz skatuves piedzīvo četras sirdstriekas, un to, kurš izbauda, ka kāds uz viņu skatās...

Es esmu diezgan noslēgts. Un arī kautrīgs. Reiz es Londonā vakariņu laikā apsēdos un pamanīju, ka pie blakus galda sēž Ronijs Vuds no The Rolling Stones. Ar to arī jebkura konversācija pie galda beidzās, jo es vienkārši nevarēju uz viņu neskatīties. Mūzika un mūziķi ir joma, kur es jūtos kā mazs puišelis, sarkstu un mulstu. Tāpat sanāca, kad treniņnometnes laikā pie baseina satiku Gavinu Rosdeilu. Trīcošām rokām bija jāmēģina sevi nofotografēt, un, kad treneris neatļāva kopā lidot uz koncertu, kas notika vienā no kaimiņpilsētām, uz trim sekundēm apsvēru beigt futbolista karjeru, lai varētu lidot līdzi. Es vienmēr gribēju būt rokstārs. Neesmu gan neko darījis, lai par tādu kļūtu. Piemēram, pagājušogad Ziemassvētkos es draugiem dāvināju paša veidotu mūzikas izlasi i punched a shark in the face, visas dziesmas no 2019. gada, kas man šķitušas īpašas. Es iebelzu ar dūri haizivij pa seju. Smuki taču.

Mana pirmā kasete bija tirgū nopirkta Metallica Kill ’Em All. Ja es tagad sākšu saukt visas grupas un māksliniekus, kas man patīk, tas būs ļoti garšs saraksts. Rokkoncerti ir pasākums, uz kuriem cenšos vilkt līdzi arī savus bērnus. Braucām uz Guns N’ Roses Londonā. Kādam ir jārūpējas par bērnu muzikālo gaumi. Tepat Rīgā uz Foo Fighters un Red Hot Chili Peppers gājām. Rokkoncerts ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es arī gribu braukt uz ārzemēm vispār.

Kā tu tagad, pēc profesionālās karjeras beigšanas, sporto?

Aigars Nords mani ir padarījis par kaislīgu pusmaratona skrējēju. Man tas patīk, vēl viens veids, kā sakārtot domas. Skriešanu tiešām sev esmu atklājis kā sava veida meditāciju. Kustības man ir vitāli nepieciešamas, lai varētu tikt galā ar ikdienas pienākumiem. Skrienu mierīgā tempā pa Mežaparku. Parasti kādus astoņus, desmit kilometrus.

Tev ir traumas?

Bez traumām profesionālo karjeru ir grūti aizvadīt. Es sevi negribētu ielikt skenēšanas aparātā un tad redzēt tur savas saites, skrimšļus, kaulus... Pieļauju, skats nebūtu pievilcīgs. Taču jūtos es diezgan labi. Un nekas vēl arī nesāp. Bet nu galvā un uz sejas man ir apmēram 250 šuves. Pliku galvu es neriskētu noskūt.

Iespaidīgi... Kam tu zvani, kad jūties slikti?

Es zvanu, kad nepieciešams kaut ko atrisināt. No manis diez vai varētu sagaidīt zvanu, kuru sāku ar “ak, man ir tik slikti...”

Bet ko tu tādos brīžos dari?

Tā formula caurvijas visai mūsu sarunai. Vislabāk pārdzīvojumus un garastāvokļu maiņas var izdzīvot sportojot. Tā es savu negatīvo vai skumjo enerģiju izvadu. Un otrs – iet dabā. Mani var uz brīdi sadumsot, taču reti jūtos slikti.

Tu gribētu būt sporta ministrs? Tādi vispār ir?

Lielākajā daļā valstu ir tāds amats. Piemēram, ja mēs skatāmies uz pamatdokumentu kopumu, kuros ietverti vārdi “sports” vai “fiziskā aktivitāte”, Zviedrijā tādi stratēģiski dokumenti ir divdesmit divi. Latvijā ir divi vai trīs. Mēs te ar katru gadu kļūstam mazkustīgāki. Resnāki. Sirgstam ar sirds slimībām. Onkoloģiskām slimībām. Nemaz jau nerunājot par pašnāvībām. Vai noslīkušajiem.

Tu esi drosmīgs cilvēks?

Es teiktu, ka jā. Man ārkārtīgi nepatīk neizlēmība. Nespēja pieņemt lēmumus. Arī nespēja izteikt savu patieso viedokli. Un mūsdienās ir jābūt pietiekami drosmīgam, lai paustu savus uzskatus. Vai lai iestātos par vērtībām, kas tev patiesi rūp.

Bet šobrīd ir liela iespēja radīt savu tēlu ar sociālo tīklu palīdzību. Burtiski radīt sev otru identitāti, kas var būt tāla no patiesās. To dara politiķi. Un to dara arī sportisti. Es pats vienmēr ar lielu interesi izlasu kārtējo Ernesta Gulbja interviju. Viņš saka, ko domā.

Bet es labi zinu, ka sportistiem tiek dotas tādas kā divas personības. Ko ar laiku iemācās ieslēgt un izslēgt kā gaismas slēdžus. Kā cilvēks tu vari atvērties un vari arī noslēpties. Bet kā sportists vienmēr vari atbildēt klišejiski. Tāpēc es pats ļoti reti klausos sportistu intervijas. Jo labi zinu, ka lielākā daļa no tām ir neīstas. Šie tēli tiek profesionāli veidoti. Tāpat arī kāda sportista interese vai rūpe par kādu sociālu problēmu: jā, tā var būt patiesa, bet var būt arī mākslīgs plastikāts. Vai tas, ko grib sponsors. Un ieraudzīt zem tā cilvēku kļūst arvien grūtāk.

Tas sintētiskais efekts... Ja es gribētu veidot labdarības organizāciju, tad man būtu viegli izvēlēties profesionālos sportistus, ko piesaistīt. Bet, ja es gribētu bārā iedzert, es viennozīmīgi izvēlētos tos “pirmatnējos” sportistus. Kas bija vēl pirms sociālo tīklu un publicitātes ēras.

Ko tu proti ļoti labi?

Es ļoti labi gatavoju ēst. Bet to jau laikam teicu. Ja es kaut kam pieķeros, tad ļoti pamatīgi. Un ar nepacietību. Tā nepacietība man sevī visvairāk nepatīk.

Es nesen sāku mācīties franču valodu. Saderēju ar meitu: ka viņai jāspēj skolā iemācīties krievu valodu un man tikmēr jāmācās franču valoda.

Kā tevi var iepriecināt? Ar kādu dāvanu?

Manā vecumā vīriešiem parasti jau dāvina tikai alkoholu. Hm, ar ko mani var iepriecināt... Laikam ar to, ka vispār atceras – ka mani vajag iepriecināt. Jā, mani visvairāk iepriecina, ka par mani atcerējies kāds, no kura es gaidu to atcerēšanos.